Filma: Aiz kraujas rudzu laukā (2017)

https://i2.wp.com/www.acmefilm.com/uploads/media/rebelpresspic-submitted.jpg

Jāsāk ar atzīšanos, ka Selidžera “Uz kraujas rudzu laukā” nav mana mīļākā grāmata. Tāpat jāatzīstas, ka es neko daudz no grāmatas neatceros, tikai sajūtu, ka man tā nepatika. Bet šī filma radīja vēlmi pārlasīt grāmatu, lai gan stāsta par rakstnieka dzīvi, ne grāmatu.

Kā jau teicu, filma stāsta par rakstnieka dzīvi, sākot ar iestāšanos Kolumbijas universitātē, radošās rakstīšanas kursā, kur Selindžers uzraksta pirmos īsos stāstus. Viņa pasniedzējs kļūst par viņa labāko padomdevēju karjeras sākumposmā. Pēc tam sākas 2. Pasaules karš un viņš dodas karot, kā rezultātā uz pusgadu tiek iepauzēta rakstnieka karjera, jo kara psiholoģiskā trauma ir pārāk spēcīga. Kara laikā viņš turpina iesākto darbu pie romāna “Uz kraujas rudzu laukā” un kā viņš pats saka, tā bija viņa vienīgā iespēja izrauties no kara.

Filma lieliski der cilvēkiem, kas par rakstnieka biogrāfiju daudz nezina – stāstā tiek ieturēti galvenie biogrāfijas punkti, kas tiek iznesti vizuāli pievilcīgā veidā. Internets baumo, ka cilvēkiem, kuriem romāns ir viena no mīļākajām grāmatām un/vai kuri pārzina Selindžera biogrāfiju, filma šķiet garlaicīga vai ne līdz galam noslīpēta, kaut kas pietrūkstot. Bet nu, spriediet paši, jo filmu noteikti iesaku redzēt.

Man filma iedvesmoja radīt jaunas lietas, vai vismaz pieķerties pie skolas darbu un bloga rakstīšanas, jo aktieris, kas attēloja Selindžeru, rakstīšanas procesu attēloja tik ļoti sparīgi, kas lika arī man sasparoties. Jāsaka, ka aktieru darbi man ļoti patika – ne par vienu neradās šaubas vai ir piemērots tēlam. Ļoti patika, ka sākotnēji rakstnieks tika attēlots psihiatriskajā slimnīcā, tad stāsts atgriezās sešus gadus atpakaļ un deva papildus faktus, lai, atkal parādod dzīvi slimnīcā, tā skatītājam pavērtos jaunā skatījumā.

Kā jau teicu, filmu redzēt iesaku – nebija ne par garu, ne par īsu, spēja noturēt interesi visā garumā. Der gan kā pusdienlaika izklaide, gan vakara – ticu, ka jebkurš tur var atrast ko sev tīkamu.

Vērtējums: 8/10.

Attēls: te.

Džeimss Frejs un Nilss Džonsons-Šeltons “Beigu spēle”

BEIGU SPĒLE: Aicinājums

Par šo grāmatu neko nebiju dzirdējusi, un tā arī atnācu uz grāmatnīcu, jo, redz, ja dala 10 eksemplārus. Pusčetros vakarā daži vēl bija palikuši, tā nu ieguvu grāmatu savā īpašumā.

Nekad agrāk Spēle nav notikusi. Ir izvēlēti 12 jaunieši no pirmatnējām ciltīm, kas piedalīsies Spēlē. Viņiem jāsapulcējas Ķīnā, un jāsanāk uz pirmo kopsapulci, ar kuru tad arī sākas Beigu Spēle. Spēles mērķis ir atrast trīs atslēgas, kas paslēptas uz Zemes. Vienīgais spēles noteikums: noteikumu nav. Spēlētāji jau kopš bērna kājas ir trenēti šai misijai, kas tiek mantota no paaudzes paaudzē, jo tā vienkārši ir iekārtots. Katrs no 12 spēlētājiem ir ar savām rakstura iezīmēm, savām labajām pusēm un sliktajām, katrs no viņiem ir pats par sevi, jo brāļošanās šajā spēlē var kļūt bīstama.

Šī grāmata ir pirmā daļa no triloģijas, pilnā sparā rit arī filmas filmēšana (treileris). Patiesībā šī grāmata ir pavisam reāla – grāmatā ir apslēptas norādes – rēbusi un mīklas, kuras lasītājam ir jāatrisina, un, ja viņš to izdara pareizi, tad var kļūt bagāts. Par pirmās grāmatas rēbusa atrisināšanu ir zelta monētas 500 tūkstošu ASV dolāru vērtībā, un ar katru nākamo grāmatu šī summa palielinās par vēl 500 tūkstošiem. Pašreizējo summu var apskatīt Caesars Palace, Lasvegasā, ASV. Grāmata vienlaikus ir izdota 27 pasaules valstīs (izklausās pēc kaut kā līdzīga ar Tumšo pusi). Drīzumā grāmatu un reālās dzīves sacensības papildinās arī mobīlā spēle, ko izveidojusi Google Niantic Labs.

12 jaunieši no katras cilts piedalās spēlē, kurā tikai viens var būt uzvarētājs, visi pārējie mirst. Neizklausās ļoti pazīstami? Jā, es runāju tieši par Bada spēlēm, kas pirms pāris gadiem bija topu pirmajās vietās visā pasaulē. Lasot šo grāmatu, salīdzinājums līdz pat pēdējai lappusei neizgāja no prāta. Arī šeit cīniņu ainas netika žēlotas, asinis šķīda uz visām pusēm un zilums kādam uzsists bija gandrīz katrā lapā. Romantiskā līnija arī sāka attīstīties, varbūt tas arī grāmatu tik ļoti pielīdzināja Bada spēlēm. Ja Beigu spēle tiktu izdota pāris gadus atpakaļ, varbūt tai pirkšanas apjomi būtu lielāki, nekā tas ir tagad, kad ir radusies Krēslas, Bada spēļu un citu populāru fantāzijas grāmatu pārražošana.

Mani grāmata neizrāva, izmocīju līdz galam tikai pienākuma pēc, jo interesēja, ar ko viņa beigsies. Protams, izveidot 12 dažādas personas, katru ar savādāku domu gājienu nav viegli, bet turpinājumus nelasīšu. Grāmatas vāks gan man patika.
Vērtējums: 5,5/10.

Spēles noteikumus varat atrast šeit (arī latviski).

Attēls: izdevniecības mājaslapa.

Modris (2014)

Filma, kurai gan nebija tik iespaidīga reklāmas kampaņa, kāda bija “Izlaiduma gadam”, bet reklāmas es pamanīju gan TV kasē, gan pieturvietās, un, protams, kinoteātrī.

Stāsts ir par 17-18 gadīgu puisi, kuram ir problēmas ar spēļu automātiem – es pat teiktu, atkarība. Viņš tajos nospēlē savu naudu, tad no visiem aizņemas un nospēlē, arī zog no mātes, ar ko viņam nav tās labākās attiecības. Lai iegūtu naudu viņš aiznes mātes sildītāju uz lombardu. Māte (Rēzija Kalniņa) sadusmojas un izsauc policiju. Modris no viena problēmu katla tiek iekšā nākamajā, bet visam pa vidu pamostas viņa vēlme – atrast savu tēvu, kuru viņš nekad nav redzējis.

Mani filma garlaikoja. Stāsts plūst vienā līnijā, kurai ir minimāla dinamika, bet kura mani neizbrīnija, neaizskāra un nelika domāt. Iespējams tāpēc, ka dzīvoju rajonā, kurā daļa no notikumiem ir ikdiena, un ir izveidojies zināms pieradums 16 gadu laikā pie visiem krimināla rakstura stāstiem. Es gaidīju, kad notiks kaut kas ievērības cienīgs, kaut kas, kas liktu man izbrīnā ieplest acis un sākt filmu skatīties ar interesi. Bet tā nenotika. Žēl.

Kristers Pikša kā galvenā varoņa atveidotājs ir lielisks. No sākuma gan viņš neizskatījās pēc sliktā tēla, bet beigās jau stāsts izdarīja savu. Man pietrūka tās runāšanas pretī, kas viņam momentā iedotu sliktā tēla uzlīmi uz pieres un skatītājs ar tādu uzskatu arī dzīvotu zālē filmas garumā. Tas sāk parādīties filmas vidū, kad jau šim ir par vēlu. Sasmējos par vienā mirklī esošo ironiju – aktieri Rūdolfu Plēpi kā vienu no kazino spēlētājiem. Aktrise Rēzija Kalniņa neizceļas ne ar ko īpašu – tēlojot dzīves nomāktu Maximas pārdevēju (cik varēja noprast), ko varētu notēlot katrs Latvijas iedzīvotājs.

Vēl traucēja kamera. Filma ir filmēta, visticamāk, kameru nesot rokās, vai turot uz pleca, tāpēc ainas ar pārvietošanos ir augšup-lejup, bet ainas ar 2 personu sarunu, kas stāv katrs savā istabas stūrī ir drīzāk lidojošas – no viena stūra uz otru stūri. Brīžiem ir grūti nofokusēt skatienu, jo aina visu laiku ir kustībā, rodas objektu sajukums, kas liek skatītājam skatīties visur citur, tikai ne uz ekrāna, kamēr karuselis norimstas. Arī filmā minimāli esošā mūzika traucēja, piemēram, es labprātāk būtu klausījusies mūziku, nevis galvenā varoņa staigāšanu pa sniegotu bruģi. Es saprotu, autortiesības un tā, bet varēja sadarboties kaut vai ar jaunajām latviešu grupām, izsludināt konkursus utt. Iespēju ir daudz.

Kopumā filma atstāj nenostrādātu iespaidu, īpaši darbs ar kameru. Pamatā ir lielisks stāsts ir izcilu pēdējo kadru, un šī ir laba filma režisoram, kura viņam ir pirmā filma (neskatoties uz veidotajām reklāmām, īsfilmām un piedalīšanos citu spēlfilmu režijā). Gadu gaitā ceru sagaidīt izaugsmi. Vērtējums: 5,5/10.

Attēls un vairāk informācijas te.

Izlaiduma gads (2014)

Filma, kas savu pirmizrādi piedzīvo Monreālas filmu festivāla laikā, kopš vakardienas ir skatāma uz lielajiem ekrāniem kinoteātros visā Latvijā. Es nebiju uz pimizrādi, bet neko nejūtos palaidusi garām.

Filmai bija mazs budžets, aptuveni 200 tūkstoši eiro, kā rezultātā nāca arī līdz šim neredzētas reklāmas kampaņas. Jau vasaras laikā filmas nosaukums figurēja uz Rīgas ielām un parkiem, septembrim tuvojoties, sāka parādīties plakāti un fotogrāfijas. Pirmajā mirklī arī es biju reklāmas skartā, kas līdz tam neko nezināja par filmu un metās mājās guglēt šo vārdu salikumu, lai uzzinātu ko vairāk. Pēc tam jau sāku sekot aktualitātēm, līdz sāka tuvoties liktenīgais datums. Sāka pienākt atsauksmes un pirmie iespaidi, un parādījās sajūta, ka to filmu nemaz negaidu tik ļoti, cik sākumā, neko nezinājusi.

Filma ir par jauno skolotāju Zani, kas pieņem izaicinājumu mācīt krievu valodu un literatūru un piedevām vēl audzināt izlaiduma klasi. Skolēni, kā jau skolēni, skolotāju pārbauda, bet viņa nepadodas un sarīko kopīgu klases ballīti jūras krastā, kā rezultātā nodibina draudzīgus kontaktus ar savējiem. Rodas pirmie konflikti ar skolas vadību, bet Zane nepadodas spiedienam. Piedzīvojusi sakāvi personīgajā dzīvē, viņa visu sparu un enerģiju ieliek skolotājas darbā. Bet par daudz. “Jūsošanās” jau sen ir pazudusi, Zane sāk izmitināt pie sevis skolēnus, kuriem ir konflikts ar ģimeni, rīko mājas ballītes un ekskursijas. Robežas starp “skolotājs un skolēns” jauc visi, visvairāk Maksis, kurš ir iemīlējies Zanē. Viņa to saprot pārāk vēlu – tad, kad jau vairs nevar pateikt “nē”.

Man ir ļoti liels prieks, ka Latvijas režisori ir sasparojušies un latviešu kino sāk piedzīvot “atmodas” virkni. No sākuma tā bija “Sapņu komanda”, pēc tam “Mammu, es tevi mīlu”, tad nesenie “Akmeņi manās kabatās” un tagad “Izlaiduma gads”. Kā noslēdzošais vēl būs pēc divām nedēļām uz Latvijas kino ekrāniem – “Modris”, kura treileri rādīja pirms Andra Gaujas filmas seansa. Tas vien nozīmē to, ka kā sēnes pēc lietus sāk parādīties jaunas filmas, jauni režisori, jaunas iespējas. Savdabīgi ir tas, ka filma “Izlaiduma gads” no sākuma pretendēja uz pirmizrādi ne-Latvijas mērogā, kas pat ir labi, jo paceļ filmu jaunā plauktiņā un neļauj tik viegli to nopelt. Bet tādu, kas to uzdrošinās, nav daudz. Vismaz pagaidām.

Filmā galveno lomu spēlē Inga Alsiņa – Lasmane, kas mani nepārliecināja kā krievu valodas un literatūras skolotāja. Pirmā reakcija, viņu izdzirdot, runājam krieviski, man bija “ko viņa tur dara?”, bet beigās jau mistika atrisinājās un aplis noslēdzās pie Terehovas robežas. Lielu ieguldījumu arī deva, cik sapratu, brīvprātīgi iesaistījušies jaunieši, kuri spēlēja Zanes skolēnus. Viņiem nebija scenārijā paredzēto neveiklo dialogu, viss dzīvi norisinājās kameras priekšā. Iespējams, tieši tas ir tas, kas lika man noticēt viņiem kā skolēniem, nevis kā aktieriem, kas tēlo skolēnus. Ainas bija nostrādātas līdz realitātei, un skolēni bija visdažādākie.

Šī nav komēdija, nav arī izklaides filma. Ja gribat iet uz filmu, lai nosistu laiku, vai just for fun, šī nav īstā. “Izlaiduma gads” rosina domāt. Principā, filmu var sadalīt divās daļās. Pirmajā pavīd humoriņš, kas pavelk skatītāju un liek smieties, bet tad vienā mirklī pa galvu iedod otrā daļa, kas skatītāju piespiež domāt par izvēlēm, vērtībām un dzīvi kā tādu. Kā saka pats režisors vienā no daudzajām intervijām, šī filmai ir par “cēloņu un seju sakarību, kas caurvij mūsu dzīves tā, ka mēs to nemaz nepamanām. Sekas bieži vien ir nobīdītas no cēloņa, un tāpēc mēs [..] nemācamies no kļūdām. [..] Filma ir par to, kā tu ļaujies straumei, un tas ir tas, cik tālu straume tevi aiznes”.

Filmu sapratīs un filmu nopels. Tas ir par to, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Ka paralēli attīstās un dzīvo divi uzskati – jaunie un vecie. Vieni teiks, ka filma ir ok, atbilstoša un viņiem patīk. Bet ir otrie, kuri dzīvo ar aizspriedumiem un teiks: paga, tā filma taču ir visatļautība. Es teiktu, ka otrais variants būtu pirms 5-10 gadiem, kad par to, ka skolotāja stājas intīmās attiecībās ar savu skolēnu sabiedrība vēl nerunātu bet klusām, savas mājas un ģimenes ietvaros to dziļi nopeltu, jo “tā taču nav pieņemts”. Tagad katrs var domāt kā grib. Tas ir par to, cik ļoti skatītājs ļauj, lai viņu aizķer. Vai viņš iet uz filmu un jūtas kā daļa no tās, vai, kritiski skatoties, nosēž visas gandrīz 2 stundas un analizē katru vārdu, kustību, skatienu.

Ne velti pēdējais kadrs ir atvērts logs. Šī ir viena no tām reizēm, kad man patīk, ka filma atstāj pārdomu kalnus un nepasaka visu līdz galam. Pasniegtos faktus un notikumus skatītājs sagremo un arī filmā pasniegtais noslēdzas. Bet tad ir tas pēdējais, kas atplēš vaļā visu noslēguma sajūtu, un paliek atvērts logs, kurā katrs skatītājs ierauga kaut ko savu.

Vērtējums: 10/10.

Attēls un vairāk info: šeit.

Sesīlija Aherna “Līdz varavīksnei”

Sesilija Aherna - Līdz varavīksnei

Konkrēts brīdis rudenī man ir tas, kurā man iekšā kaut kas salūzt, un tad es zinu, ka laiks ķerties klāt grāmatām, kurām ir laimīgas beigas. Laiku iepriekš nevar noteikt, vienā dienā tas vienkārši uznāk, un tad nezinu kur likties. Drīz pāries. Es ceru. Bet pirmā grāmata, ko es šajā periodā izlasīju, ir Sesīlijas Ahernas “Līdz varavīksnei”.

Stāsts ir par Roziju un Aleksu, kas ir labākie draugi jau kopš bērna kājas. Viņi sazinās ar zīmīšu – vēlāk jau vēstuļu – palīdzību. Tiek tirzāta attieksme, baumas, pēc tam jau dzīves notikumi, tad jau sāk parādīties ielūgumi uz viens otra kāzām, vārdu sakot, abi divi ir otra dzīves konsultanti. Rozija no abiem ir visietiepīgākā un uz saviem lēmumiem pastāvošāka, bet arī visspontānākā. Alekss ir mierīgākas dabas, bet bērnībā ir pārcēlies ar ģimeni dzīvot pavisam citā valstī, tāpēc ikdienas sīkumi paliek nepamanīti un ļauj vienam vai otram iekulties lielākās vai mazākās nepatikšanās. Rozijai parādās bērns, Aleksam – jauna dzīve, bez Rozijas rokas stiepiena attālumā.

Man patika lietotais vēstuļu formāts. Tas lika justies tuvākai galvenajiem varoņiem, iejusties viņu tēlos, domās komentēt viņu sarakstītu ar tekstu: nē, es gan rakstītu savādāk. Izspēlētais stāsts gan jau ir malts tūkstošiem reižu, citādi viņš mani nogurdinātu, bet šoreiz es nosēdēju visu nakti un izlasīju līdz beigām, jo tomēr kaut kas tur bija. Vai nu tā bija mana pieķeršanās, vai mans noskaņojums vai kaut kas īpašs grāmatā, bet ap 5 rītā es beidzu šo grāmatu lasīt. Aizkustinošs stāsts par īstu draudzību un to, ka pat neveiksmes un kļūmes nespēj to izjaukt.

Patiesībā par šo grāmatu es uzzināju no filmas treilera, kas tika uzņemta pēc grāmatas motīviem, man iepatikās, un tā kā man bija jāiztērē atlikušie kredītpunkti FastrBooks, iegādājos šo grāmatu. Šī ir arī mana 2,5 e-grāmata. Bet par to, kur ērtāk lasīt – papīra formātā vai telefona ekrānā parunāšu citreiz. Izbesīja, ka aplikācijā nevar atzīmēt citātus, kas lika man vienmēr staipīt lapiņas un rakstāmo, protams, tagad puse no lapiņām ir kaut kur paplaukušas.

Stāsts lika aizdomāties arī par sevi un saviem bērnības draugiem. Te atkal cits stāsts – cik ļoti mēs maināmies neatkarīgi viens no otra. Vairums no viņiem ir paplaukuši kur kurais, ar citiem joprojām sazinos, bet tomēr mēs esam pavisam savādāki nekā bijā bērnībā. Interesantāki, dažādāki, ar savu viedokli un pilnvērtīgāki. Tagad mēs tiekamies nevis viens otra mājās, lai paspēlētos ar jaunajām rotaļlietām, bet tiekamies kafejnīcās un runājam par sevi. Vai mēs kādreiz, spēlējot Vinnijus Pūkus un Tomus un Džerijus to varējām iedomāties? Bērnībā mums svarīgs ir tikai viens konkrēts mirklis – tagadne – , mēs nedomājam par nākotni vai pagātni. Tagad mēs domājam un uztraucamies gan par pagātni, gan par nākotni, gan arī par tagadni.

Vērtējums: 9/10. Iespējams, vēlāk šo vērtējumu nožēlošu, bet šodien nespēju domāt racionāli, jo viss spēlē uz emocionālo. Un no emocionālā viedokļa man patika.

Attēls: te.

The Fault in Our Stars (2014)

https://i0.wp.com/37.media.tumblr.com/264f0576fdcfedc2bc782df8d7acd288/tumblr_my0b9w0oK71qjhzvpo1_500.jpg

Twitteris ir labs no tā briža, kad tur pavīd kāda iespēja kaut kur pieteikties. Manuprāt, aizvakar bija iespēja pieteikties uz TV3 raidījuma “Kinomānijas” pirms-pirmizrādes (lai kā viņu sauktu īstajos vārdos) seansu, ko arī izmantoju. Te nu būs manas pļāpas par to, ko gan paspēju pieminēt, gan arī nepaspēju pieminēt pēc filmas filmētajā sižetā, ko varēsiet vērot tuvākajos “Kinomānijas” raidījumos.

Filmas anotāciju jūs varat izlasīt jebkur, bet tiem, kuriem interesē tieši pats romāns, te ir mana atsauksme.

Pirmais, kas man nepatika filmā, ir nosaukums “Vainīgas ir zvaigznes”. Un šeit es vēlos norādīt, ka būtu baigi forši, ja Forum Cinemas vai citi filmas izplatītāji tomēr ņemtu to nosaukumu, kāds ir grāmatām. Ja tāda nav, okei, piekrītu, tad var izmantot savas (vai Google Translate) tulkošanas prasmes. Un es nerunāju tikai par šo konkrēto gadījumu. Turpinot par tulkojumiem, būtu arī pavisam lieliski, ja, pirms tulkot subtitrus, tomēr romānu izlasītu.  Ogustus? Nopietni? Labi, jā, negribas līdzināties grāmatai utt, bet nevajag arī to vienkārši ignorēt.

Tas, kas man patika, ir seanss. Tieši tas, ka zālē bija uz 2 rokas pirkstiem saskaitāms cilvēku skaits, tas, ka nebija tīņu, kas elstu, ūjinātu un kliegtu pie kādas no epizodēm. Bija patīkami maz cilvēku, kas viens otram nekādīgi netraucēja, un es dažbrīd jutos kā vienīgā visā zālē.

Atgriežamies pie nepatikas. Un šoreiz orģinālās filmas. Es nežēlošos par aktieriem, par tiem jau tā asaras ir lietas un arī būs, bet par viņu aktierspēli. Skatoties filmu man parasti ir tā: ja aktieris tēlo labi, es varu viņu sajust kā šīs lomas attēlotāju, un man pa vidu nemaisās viņa citas lomas. Šajā filmā Shailene Woodley  atgādināja bēdīgi slaveno Stjuarti ar tieši to pašu netikumu – nemāku tēlot. Nu, ja vien tēlošana ir tas pats, kas lūpu kaktiņu augstuma izmaiņas vai uzacu raukšanas prasmes. Augusts (Ansel Elgort) bija tīri tā neko. Šeit es nonāku pie vārda humorizjūta. Jā, man patika, ka arī filmā Augusts ir ar lielisku humorizjūtu un par viņa jokiem var smieties.

Filma jau ir ekranizācija, un tas, ka filmā notiek viss pēc grāmatas arī būtu jābūt kā plusam. Lai gan es grāmatu lasīju diezgan pasen un sīkākās nianses manā atmiņā ir izplēnējušas, tomēr galvenie notikumi ir attēloti un tas jau būtu bijis labi. Ja vien nebūtu tik šausmīgi garlaicīgi. Jā, grāmatas lasītājiem es iesaku krietni rēķināties ar šo vārdu, ejot vai skatoties šo filmu. Arī sērīgais skaņu celiņš šo efektu tikai un vienīgi palielina.

Bet nebūsim sīkumaini. Filma liks ietrīsēties pat viscietākajai sirdij, un no manis tā jau ir saņēmusi pāris slapjas salvetes. Nezinu, vai tam bija jānotiek no rīta, bet fakts ir tāds, ka filma aizkustina. Nezinu, vai tas bija mīlasstāsts, kas mani aizkustināja, vai tas, ka vēzis nepārtraukti par sevi atgādina, vai abi kopā, bet jā, kaut kādas emocijas šī lente izraisa. Brīžiem dusmas par varoņu naivumu, dusmas par režisora vēlmi padarīt varoņus trulākus (grāmatā viņi duskutēja vairāk un skartās sarunu tēmas bija nopietnākas, nekā filmā), bet kādā brīdī nobirst arī pa asarai.

Man patīk, ka Džons Grīns ir pievērsis jauniešu uzmanību vēža slimnieku problēmai, un tās aktualitāte nezūd arī filmā. Jā, okei, galvenie varoņi ir vēža slimnieki, bet filmā tas ir attainots kaut kā dziļāk, emocionālāk, šķiet, pat patiesāk. Re, ko iespējams panākt, iesaistot pirmo, lielo mīlestību. Visu!

Uz filmu droši var iet arī tie, kas grāmatu nav lasījuši, jo filmā, kā jau minēju, galvenie vilcieni ir attēloti.

Šodien man būs vērtēšana 5 zvaigžņu skalā. Tātad, par seansu es dodu visas 5, bet par pašu filmu es dodu arī sižetā minētās 2,5, lai gan par grāmatu man bija 10 (es biju pārāk sajūsmināta, un tagad to nožēloju.) Neteiksim, ka nepatika, bet ir daudz iemeslu, kāpēc man ir šāds vērtējums.

Attēls no šejienes.

Trīs vienā katlā.

Jūnija pirmās 6 dienas ir rezultējušās ar acīmredzamiem panākumiem. 6 dienas = 3,5 grāmatas. Aktīvākie Goodreads lietotāji varēja redzēt manas 2 teikumu atsauksmes, bet šeit es domāju, ka varētu pastāstīt kaut ko vairāk.

Šī grāmata bija pirmā šajā vasarā izlasītā. Iekrita acīs skaistas noformējums un anotācija arī bija tīri neslikta. Tiesa, rakstības stils gan tāds kā nepierasts – vēstules. Vēstuļu apmaiņa starp 2 mīlniekiem, kuru ceļi vairs krustosies tikai pašās beigās – debesīs. Vēstulēs atklājas varoņu pārdzīvojumu, atmiņas, sentimentālas jūtas un dzīves likteņa ironija. Saša uztraucas par ikdienišķām lietām, kamēr Volodja piedzīvo kaujas un karus. Vēstules man vienmēr likušās pats tuvākais saziņas veids – tāds personiskāks. Mūsdienu e-pastā nevar tā vienkārši izklāstīt visu, kas ir uz sirds, jo tas liekas tā primitīvi, bezpersoniski. Protams, katra ziņa no sava tuvā cilvēka ir kā medus dvēselei, bet tomēr vēstule ir vēstule un e-pasts ir e-pasts. Grāmata pārsteidz ar savu skaudro stāstu, kurā ir tik ļoti daudz patiesības. 10/10.

https://i1.wp.com/www.atena.lv/bil/Kaningems_103911.jpg

Šai grāmatai es kaut kad ļoti sen atpakaļ redzēju filmu. Tiesa, diezgan miglaini atceros tur attēloto, tāpēc grāmata pat bija kā tāds ceļvedis atmiņās. Autors par grāmatas vadlīniju izmanto Virdžīnijas Vulfas dzīvi. Grāmata ir izmantots 3 varoņu skatupunkta stāsts, kas katrs stāsta katra savu dzīvi. Ja pirmajās nodaļās domāju, ka šī grāmata ir bezgalīga, tomēr, lasot arvien tālāk, sapratu, ka neesmu ēdusi pusdienas un ausīs nonāk dzeguzes sistā 8 vakara stunda. Grāmatā ir diezgan skaisti apspēlēts stundu aspekts, no tā nekur nevar paslēpties. Arī šai grāmatai ir diezgan skaists noformējums. Un te seko skaistākais citāts, ko manas acis ir lasījušas:

“Mēs dzīvojam savu dzīvi, darām savu darāmo, un pēc tam mēs guļam – tik vienkārši un  parasti tas ir. Daži izlec pa logiem vai noslīcinās, vai iedzer tabletes; vairāk ir tādu, kuri iet  bojā nelaimes gadījumā; un vairumu no mums, lielo vairākumu, sagrauž kāda slimība vai, ja  mums ļoti laimējies, pats laiks. Mierinājums ir tikai viens: dažkārt gadās kāda stunda, kad  pretēji visam iespējamajam un gaidītajam, mūsu dzīve šķiet atveramies pārpilnībā un  dāvājam mums visu, ko mēs jebkad esam iztēlojušies, lai gan visi, tikai ne bērni (bet,  iespējams, pat viņi), zina, ka šīm stundām neizbēgami sekos citas, daudz tumšākas un  grūtākas. Tomēr mēs mīlam šo pilsētu, šo rītu; vairāk par visu mēs ceram, ka mums tiks  dots vēl.
Debess vien zina, kāpēc mēs to tā mīlam.”

https://i0.wp.com/www.atena.lv/bil/Bariko3_31625.jpgTas, kas vienam būs viņa stikla pils, otram būs tikai tāda nieka celtne un otrādāk. Katram no mums ir pašiem sava pils, kur mitinās mūsu slēptākās domas un prātulas. Stāsts ir kā katra varoņa stikla pils – vienam tas ir svārku garums, citam tas ir koris ar daudzām balsīm, bet vēl kādam tā ir grāmata, kas kaut kad ir jāatdod. Grāmata pārsteidz ar dažādību it visās šī vārda nozīmēs.  Un tas ir labi.

Tā 0,5 grāmata, ko tagad lasu ir Kena Kīzlija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Līdz šim zināju tik vien ka nosaukumu un to, ka tā esot laba. Nosaukums nepavisam nelika domāt, ka stāsts ir pat psihiatrisko slimnīcu. Bet pagaidām tās 124 lappuses šķiet esam labas. Nosaukums gan vēl nešķiet atklājies, bet gan jau ar laiku.

Attēls: šeit, šeit un šeit.

Divergent (2014)

 

Divergent_film_poster

Vakar bija filmas Divergent, tā teikt, pirmizrāde, un arī es biju apmeklētāju vidū. Pirmais, kas mani pārsteidza bija mazais apmeklētāju skaits, jo, ja jau filmai atvēlēta lielākā auditorija visā kinoteātrī, viņai bija jābūt pilnai, bet bija labi ja kādi >100 cilvēki. Bet nu labi. Tagad par filmu. Ja citi ir šausmīgā sajūsmā, tad es esmu vīlusies. Bet tas droši vien ir dēļ mana fangirl’inga pirms filmas. 😀

Tiem, kuri neko nezin par filmu: bija karš, un pēc kara Čikāga sadalījās 5 daļās – Nesavtīgajos, Drošsiržos, Sirsnīgajos, Mācītajos un vēl vienā frakcijā, kuras nosaukumu vairs neatceros. Kad bērnam paliek 16, viņam liek iziet testu, lai noskaidrotu, kurai frakcijai viņš pieder, un pēc tam seko šķirošanas ceremonija (neliela atsauce uz HP), kur pats bērns izvēlas, kur viņam pavadīt visu atlikušo dzīvi. Tāda ir arī Beatrise. Viņa kļūst par pārbēdzēju un no Nesavtīgajiem nokļūst pie Drošsiržiem. Bet,

Trisa izvēlējās Drošsiržus. Drošsiržiem bija jāizvēlās viņa.

Un tad sākās piedzīvojumi gan fiziskā, gan garīgā ziņā, lai noskaidrotu, vai Trisa ir Drošsirde. Bet viņa tāda nav. Viņa ir Citādā. Citādie ir tie, kas atbilst vairākām grupām, bet kuri var dzīvot tikai 1 un viņiem jāslēpj tas, kas viņi ir, jo tādus medī visā Čikāgā.

What makes you diverent, makes you dangerous.

Es biju lasījusi grāmatas (atsauksmes ir kaut kur bloga dzīlēs) un varbūt tieši tāpēc šī filma man nepatika. Es biju gaidījusi gan vairāk, gan mazāk. Jā, otrajā dienā pēc filmas noskatīšanās es saskatu īpašības, kas ir bijušas arī iepriekšējās bestselleru adaptācijās priekš kino, tāpēc mani tas nepārsteidz. Ir grūti izdomāt ko jaunu, bet es negaidīju tādu grāmatas pārstāstu, kāds bija šis.

Beatrisi/Trisu atveido jaunā kino censone Shailene Woodley, kas sevi ir pierādījusi jau agrāk, filmējoties seriālā “The Secret Life of American Teenager” un filmā “The Spectacular Now”, bet slava viņai būs tieši ar šo filmu. Bet jaunais sievietes ideālais vīrietis Theo James sevi ir pierādījis, filmējoties “Underworld: Awakening”, un arī šim slavu atnesīs tieši šī filma. Principā kā aktieri viņi ir labi. Tur, kur es gribu piesieties, drīzāk runa iet par pašu tēlu un scenāriju. Ak jā, un Kate Winslet šajā filma ir burvīga aukstā sieviete.

Scenārija ir maksimāli paņemts no grāmatas stāsta. Principā es nebiju ievērojusi nevienu ainu, kur nebūtu kaut kas no grāmatas. Mani no sākuma sasmīdināja Tobiasa (es viņu saukšu par Tobiasu visu laiku, jo saukt kādu cilvēku skaitlī man šķiet dīvaini) nepieejamā tēlošana, viņa “neaiztiec mani, ja negribi ciest”. Bet tomēr Trisai izdevās to salauzt, un beigās viņa pat bija tā, kas tēloja nepieejamo.  Režisors, laikam atsverot to, ka filmā ir par maz romantikas, gribēja to kompensēt ar pilnīgi nevajadzīgu minūti ilgu galveno varoņu “esmu gatavs apēst tevi”. Tāpēc visa šitā mēģināšana ekranizēt attiecības vismaz šajā filmā ir izgāzusies. Vēl pilnīgi nejēdzīga apokalipses aina likās tā pusstundu ilgā šaudīšanās. Nu labi, grāmatā tas tā bija, bet režisoram ir visas iespējas to pavērst savādāk, interesantāk. Te laikam vainojams tas, ka režisors ir Neil Burger, kurš ir bijis režisors vēl tikai 6 filmām.

Bet nevar nepieminēt Kristīni, ko tēloja Zoe Kravitz, jo man viņa patīk gan kā aktrise, gan arī šajā filmā kā Kristīne, jo tieši viņa ienesa filmā svaigas sarkasma vēsmas. Filmā ir par ko smieties, bet mani vairāk sasmīdināja galveno varoņu mēģinājumi flirtēt, nekā tas, par ko reāli būtu jāsmejās. 

Izskatās, ka šis būs kārtējais gabals, kas ir atsvēris savus izdevumus, jo jau 9 dienas pēc pirmizrādes Amerikā filma ir nopelnījusi 54 miljonus dolāru. Un būs vēl, ticiet man.

Atvainojos par haotisko atsauksmi, man bija jāizliek tas, kas sakrājies.

Vērtējums: 5/10. Galvenokārt dēļ aktieriem.

Filmas posteris no šejienes.

Ekskursija pa ciešanām un mirušām vēstulēm

Beidzot, BEIDZOT manās rokās ir grāmata, kuru es vēl ilgi nelaidīšu vaļā. Ne fiziski, ne garīgi. Un šoreiz uz vāka rakstītais pat atbilst patiesībai. Vienīgi es vēl varu piemetināt: patiesi.

Es vismaz vienu reizi esmu tikpat kā jebkur, un 1943. gadā es biju gandrīz visur.

Šo stāstu stāsta nāve. Līžele 9 gadu vecumā tiek aizvesta pie audžuvecākiem uz Himmelštrāsi, jo viņas vecāki atrodas koncentrācijas nometnē. Jā, kā jau jūs nojaušat, stāsts ir par Otro pasaules karu. Viņa iet skolā, dibina draudzības, cīnās ar ienaidniekiem – viss, kas vajadzīgs 9 gadus vecai meitenei. Tad par sevi sāk ziņot karš. Nav ko ēst, jāsāk zagt. Bet mazā Līžele vairāk spēj novērtēt grāmatas, nekā ēdienu, tieši tāpēc viņas (vēlāk jau mīlestība) Rūdijs viņu iesauc par Grāmatu zagli. Bet nē, šis nav stāsts tikai par viņu. Tas vēl ir par akordeonistu, nāvi, žīdu Maksi un, jā, “zādzībām bez skaita”.

Izlasot grāmatu, man palika skumīgi. Jā, stāsts pats par sevi ir skumīgs, bet ne jau tik skumīgi man palika. Domājams, ja jau Markuss Zusaks varēja uzrakstīt šo romānu, tad kāpēc viņš nevarēja izdomāt skaistāku grāmatas nosaukumu? “Grāmatu zagle” – tipisks vīrieša sagudrots virsraksts. Absolūti nekādas fantāzijas. Lūk, kas man tik ļoti kremt. Un, ja jau sākam uz negatīvas nots, tad uz tās arī pabeigsim šo: šaubos, vai 13 gadīgai meitenei pirmais alkohola malks ir “salds, atsvaidzinošs un “gribu vēl””. Atceroties savu pirmo alkohola malku man šādas asociācijas nenāk ne prātā.

Vairāk gan man nav kur piekasīties. Ļoti prasmīgi tiek aprakstīta dzīve audžuģimenēs, bērnu savstarpējie strīdi, nesaskaņas, un dažkārt autors pastāsta ko tādu, kas ir iespējams tikai bērniem:

-Ja es būšu pirmais, es tevi nobučošu.
-Kāpēc tu gribi mani nobučot? Es esmu briesmīgi netīra!

Cepuri nost tulkotājai Mārai Poļakovai – tulkojums tiešām bija baudāms. Patika arī savdabīgā anotācija, kura it kā sagatavo lasītāju stāstam, tā nobeigumam. Man ļoti patika. Nu tik ļoti, ka ļoti. Dažbrīd lasāmais sāka pārvērsties ļoti dziļā ironijā, dažbrīd tas bija tik viegli kā spalviņa. Vārdu sakot, šī grāmata ir jāizlasa katram grāmatu mīlim, un arī jāstāv grāmatplaukta goda vietā.

Vērtējums: 10/10. Pat nedomājot par to negatīvo, ko esmu aprakstījusi, pozitīvais ir krietni vairāk. Noteikti, 21. februārī, kas filma nonāks uz Latvijas ekrāniem (pēc IMDb informācijas), būšu pirmā rindā, kas to aizies un noskatīsies.

Kā var zināt, vai kāds ir dzīvs? Palūkojot, vai tas elpo.

Daudz laimes dzimšanas dienā, Herr Hitler! Daudz baltu dieniņu.

Dzīvs viņš palika šādi: viņš negāja kaujā.

Attēls šeit.

The Hunger Games: Catching Fire

Te nu mēs esam: spārnoti cerībās, ka otrā daļa būs krietni labāka par pirmo, esam ieritinājušies segās, un nolādējuši režisora Francis Lawrence jaunāko veikumu, kas tagad ir arī uz kino ekrānu visā Latvijā.

Stāsts ir kā grāmatā: Katnisa un Pīta ir laimīgi atgriezušies mājās pēc uzvaras Bada Spēlēs, un nu Katnisai jāpārliecina prezidents Snovs, ka visa mīlestība starp Pītu un Katnisu nav teātris. Un protams, kā to vislabāk izdarīt? Sarīkojot vēl vienas Bada Spēles, ar viņu piedalīšanos! Tajās savā starpā sacenšas pagājušo gadu uzvarētāji no 12 apgabaliem. Protams, pirms spēlēm ir sadraudzēšanās vakars, un tiek dibinātas jaunas draudzības un iepazīti ienaidnieki. Tikai – ne jau spēļu dalībnieki ir ienaidnieki. Tādi ir spēļu rīkotāji.

Filma bija krietni savādāka, nekā pirmā daļa. Ja pirmo daļu es nosēdēju žāvājoties un komentējot katru Katnisas (Jennifer Lawrence) izteikto vārdu vai Pītas (Josh Hutcherson) ciešanu pilno sejas izteiksmi, tad šajā daļā es to darīju tikai vēl klāt nākot Geilam (Liam Hemsworth). Filma bija saistoša, bet raitie, viens pēc otra nākošie actioni spēja manas acis noturēt vaļā visas 146 minūtes. Vislabāk tomēr man patika Efija (Elizabeth Banks) – spožs personāžs garlaicīgo un traģikas nomākto pārējo personāžu vidū. Bet nu tāds laikam arī ir stāsta un filmas mērķis – parādīt spožo Kapitoliju un garlaicīgo 12. apgabalu. Tāpat kā grāmatā, arī filmā mani kaitināja prezidents Snovs (Donald Sutherland), un, ja godīgi, nesaprotu tās pilsētas likumu sistēmu, bet nu labi. Šajā filmā, galu galā, vieta bija atvēlēta mīlestībai, nevis politikai. Patīkami pārsteidza Katnisas mazās māsas Primas (Willow Shields) pēkšņā pieaugšana ne tik daudz garumā, cik prātā, un tā atspoguļojums filmā. Pīta man joprojām šķita rūpju mākts, mīlestības atraidīts pusaudzis, kurš, ja vien viņam ļautu, ietu vannā graizīt vēnas, jo, lūk, cietsirdīgā Katnisa kategoriski atsakās ar viņu sadarboties, jo ir tāds koka ģīmis, kurš neko citu, kā smaidīt un saraukt uzacis, nemāk. Bet nu arī šo ciešanu pilnajam pulciņam pievienojās Geils, kurš saprata, ka mīl Katnisu, bet nevar ar viņu būt kopā, un tāpēc viņš visu filmu tēlo ciešanu pārņemto trešo lieko. Jā, šajā ziņā filma ir diezgan uzjautrinoša.

Vizuālie efekti bija jauki, bet ne tādi, ar ko mani varētu pārsteigt. Ja godīgi, biju gaidījusi ko vairāk, bet tam man laikam jāgaida nākamā filmā, ko izdos nākamajā un aiznākamajā gadā (trešā daļa sadalīta 2 daļās, līdzīgi kā tas bija ar “Twilight” sāgu un “Hariju Poteru”). Reti, bet var pasmieties par Katnisas sarkasmu, bet tas arī viss. Joprojām nav skaidrs, kāpēc Pītā tā steidzās par (SPOILERIS) mazuļa gaidīšanas paziņojumu, jo grāmatā tas netika pieminēts (vismaz es neatceros, kas nenorāda uz manu slikto atmiņu, bet gan uz to, ka grāmatu lasīju ļoti sen). Bet filmas tērpu dizaineri vienkārši spridzina, un šeit man atkal jāpiemin Efija – staigājošā varavīksne, kas pārsteidzoši labi atbilst arī viņas iekšienei. Kā arī, man patika tas, ka filmas beigās tiek dota skatītājam tā gaidošā sajūta, ka būs arī turpinājums.

Vērtējums: šī ir pirmā reize, kad lieku zemāk par IMDB nolikto 8,2. Es lieku 6. Bet, tā kā mana filmu gaume vienmēr bijusi diezgan apšaubāma, nebojāšu jums prieku, un teikšu – ejiet. Bet pēc tam pasakiet, ka man bija taisnība.

Attēls šeit.