Filipa Gregorija “Baltā princese”

https://i1.wp.com/e-gramatas.lv/beta/wp-content/uploads/2014/01/balta_princese_500.jpg

Filipu Gregorijas cienītāja kļuvu, kad sāku lasīt viņas vēsturiskos romānus par Anglijas karaļu un karalieņu dzīvi. Pirmajās grāmatās varēja sekot un just līdz māsu Boleinu un Henrija VIII mīlestībai un savstarpējai māsu cīņai par Anglijas karalienes kroni un titulu. To jūs varat lasīt 3 grāmatās. Pārējās nav šo grāmatu turpinājums, tomēr katra ir savu odziņu. Kopumā jau ir izlaisti 10 šīs rakstnieces grāmatu tulkojumi latviešu valodā.

Un šoreiz apskatīsim nesen klajā laisto “Baltā princese”. Elizabete Jorka ir nonākusi krustcelēs – viņas mīļoto vīrieti Ričardu nogalina nākamais Anglijas karalis Henrijs Tjūdors un māte liek Elizabetei apprecēties ar karali, lai Jorki vairs nebūtu tik ļoti apdraudēti. Bet, tā kā sākotnēji Henrijs ir tikai marionete viņa mātes rokās, kas iepriekš ir bijusi Elizabetes mātes, bijušās karalienes, galma dāma, tad viņa nesteidz Elizabeti tik viegli laist pie valdīšanas un diktē savus noteikumus. Elizabete visu dzīvi ir jāizvēlas starp balto rozi un sarkano.

Lai gan liekas, ka stāsts ir sarežģīts, tā nemaz nav. To ir viegli lasīt, un, ja necenšas sevišķi iegaumēt vēsturiski nozīmīgos datumus (kuru ir daudz), tad stāstu var arī izbaudīt. Galma intrigas, nodevēji ik pēc lappuses, karaļa un karalienes attiecības, strīdi, naids, mīlestība – tas viss ir te iekšā. Tās 476 lappuses paskrien nemanot. Visvairāk tomēr mani tracināja Henrijs – kāds karalis no mīkstčauļa? Nē, nopietni! Sākumā, labi, viņš bija nobijies no lielās varas un cilvēkiem, kas viņu neatbalstīja, un tā tālāk un tā joprojām, bet arī beidzamajā lappusē viņš bija tikpat naivs, cik pirmajā. Es pat nezinu, kas ir briesmīgāk – naivs karalis, vai iecirtīgs karalis, bet Henrijs Tjūdors kā karalis šajā grāmatā bija pilnīga nulle. Elizabete arī man likās diezgan “padevīga un nožēlas pilna”, kāds bija viņas sauklis, kad viņa iegāja galmā kā karaliene. Viņai nekas nebija no mātes rakstura, kas tieši būtu iederējies šajā stāstā, viņa arī necentās mainīt notikumu gaitu, vienkārši pakļāvās straumei, kas viņu nes. Jā, tie mazie žagariņi viņas ceļā, kas lika viņai kaut ko mainīt, man likās tik nenozīmīgi, ka pat nav pieminēšanas vērti. Bet beigās gan viņa (beidzot) sacēlās un par to man prieks. Bet man vienalga viņa nepatīk. Tālāk es varētu uzskaitīt vēl 20 tēlus, ap kuriem lieta grozījās, bet nē.

Filipa Gregorija raksta prasmīgi, plūstoši, un meistarīgi. Protams, tā nekad nebūs klasika, bet šī ir grāmata, pie kuras pieķerties, kad iestājies lasīšanas panīkums, jo tā atgriež grāmatu pasaulē ar jaunu sparu. Tomēr man gribējās hronoloģiskāku līniju tieši pie izdošanas – te iet runa par Boleinu meitām, te pēkšņi par Henriju Astoto, tad – bum! – pa viņa meitām, tad pēkšņi par Jorku Elizabeti… Es ļoti šaubos, vai Filipas Gregorijas mērķis ir radīt nesaprašanu lasītājos. Man prasīt prasās pēc vienotas hronoloģiskās līnijas, ne tik ļoti haotisku.

Un vēl kas – Filipa Gregorija ir pazīstama arī kā rakstniece jauniešiem. Lai gan latviski ir izdots tikai viens tāds darbs – “Laumu bērns” (es ceru, ka tas būs arī pēdējais. Lai gan cerība esot muļķa mierinājums), tomēr lielie vēsturiskie romāni viņai padodas daudz, daudz labāk.

Vērtējums: 8/10

Attēls šeit.

Un vēl ne pa tēmu. Arī šogad, vēl bez Goodreads challenge man ir viens izaicinājums. To jūs varat apskatīt šeit.

95/101: Reiz dzīvoja kāda kaprīza meitene…

Kad es izlasīju Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, es biju sajūsmā. Bet gadu gaitā jau esmu pārliecinājusies, ka turpinājumi, it īpaši, otrās daļas, ir sliktākas par pirmajām. Un tās ir vēl sliktākas, ja tās raksta pavisam cita persona, kas ar rakstnieku pat nav pazīstama, tikai iepazinusi viņu no pasakaina izdomājuma. Lūk, šeit ir minētais gadījums. Bet viss nemaz nav tik slikti kā izskatās.

“Vējiem līdzi” beidzas ar to, ka Skārleta apjauš, ka mīl Retu, bet Reta mīlestība ir izsīkusi. Skārleta ir stūrgalvīga un bērnišķīgi domā, ka var dabūt visu, ko vēlas, tāpēc ir iecirtusies vienā domā “dabūt Retu”. Viņa piedzīvo tuvu cilvēku nāvi, saposta savu dzīvi tā, ka nav spējīga nevienam acīs paskatīties, un tad nolemj ceļot, aiz sevis sadedzinot visus tiltus. Bet viņa nenojauš, ka tieši tā Rets dabūs šķiršanos, lai gan praktiski to nevar izdarīt. Bet Skārletai jau sen bija jāsaprot, ka nav nekā tāda, ko Rets nevarētu. Viņa skumst, viņš šķietami laimīgi precējies otrreiz, viņa, dzīvojot Īrijā, uzceļ no jauna veselu pilsētu un ar lielu prieku ieiet Īrijas augstākajā sabiedrībā. Lai gan joprojām viņa saskrienas ar Retu, viņai netrūkst pielūdzēju. Vai Skārleta ar jauno grāfu dzers kāzas? Vai Rets uzzinās par mazo Ketiju Kaķēnu?

Grāmata bija gana smaga, lai man pietiktu prāta to izlasīt tieši brīvajā nedēļā, bet gana garlaicīga, lai to vilktu garumā tā, ka no iecerētajām 3 dienām Skārletai man sanāca 6. Kad esat tikuši pāri ļoti neveiklajam sākumam, kurš paiet žāvājoties, dusmojoties un šķirot lapas uz priekšu, tālākā gaita ir itin raita. Nu, vismaz žāvas vairs nenāk, pārējais ir tas pats kā bijis. Tracinošais tandēms “Rets+Skārleta” kļūst tracinošs jau pašā sākumā, kad Skārleta sāk dusmoties pati uz sevi par sagandēto dzīvi. Bet vienu gan viņa prātīgi izdarīja – sadedzināt visus tiltus tā, lai viņu neviens nevar atrast un doties uz senču zemi ar augsti paceltu galvu – to ir jāmāk. Noteikti šo iesaku izlasīt sievietēm, kurām liekas, ka pēc viena apkaunojuma dzīve beidzas, ka pēc kritiena nav iespējams piecelties un soļot tālāk. Tā nav. Paņemiet rokās šo grāmatu.

Patika man tas, ka kaut kur ap stāsta vidu Skārleta pieauga. Garīgi, es domāju. Viņa saprata savas īstās vērtības, un savus jaunos balles tērpus arī atstāja neizmantotus. Viņa pārtiek no 2 kaut cik lietojamām istabām savā Lielajā Mājā, kamēr viss ciems tiek remontēts un uzcelts no jauna. Viņai šīs jaunās vērtības dod viņas bērns – jā, pēc Bonijas ir vēl klāt nākusi Keta. Skārleta dzīvo patstāvīgās bailēs, ka Ketu var piemeklēt Bonijas liktenis (atcerieties, viņa nokrita no zirga, lauza sprandu un nomira). Tomēr mazā Keta ir pārsteidzoši patstāvīga (šis man lika mainīt domas par maziem bērniem, paveroties uz to citādā veidā). Lai gan no sākuma duets “Skārleta un Rets” mani kaitināja, vidū domas jau sāka mainīties un beigās bija jau pavisam labi. Bet te jau atkal runā mana, muļķa romantiķes, sirds.

Vērtējums: 6/10. Sākums ir gana neveikls, lai sabojātu labo atzīmi. Bet bērnišķīgās Skārletas lielā vēlme dzīties pēc radiniekiem, kuri viņu pat redzējuši nav, sameklēt vectēvu un vecomāti, uzcelt no jauna veselu pilsētu bija pietiekami iedvesmojoši, lai atzīmi paceltu uz 7/10.

Rets vairāk bija mīts nekā vīrietis.

Kad dejo valsi, vīri un sievas iemīlas no jauna.

“Un manai vecaimātei līķauts jau gatavs. Dievs vien zina, kas notiek Helovīnā”.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Filipa Gregorija – Laumu bērns