Atskats uz februāri

spring, flowers, and pink image

Lai gan man pašai ir sajūta, ka februārī esmu bijusi strauss, kas iebāzis galvu smiltīs (lasi-darbos) un nav koncentrējies uz neko citu, tā gluži nav. Līdz ar to, ka pabeidzu savas prakses gaitas, esmu pabeigusi arī vienpadsmit grāmatas, divas filmas un divas teātra izrādes.

1.Marks Hedons “Savādais atgadījums ar suni naktī” – pirms lasīju, redzēju izrādi un tā izrāde arī visu grāmatu bija manā acu priekšā. Lai gan stāsts, neapšaubāmi, ir lielisks un interesants – lasīt kā pasauli uztver ar Aspergera sindroma skarts zēns, tomēr teātra izrāde ir spēcīgāka par grāmatu. 3/5
2. Inga Pizāne “Tu neesi sniegs” – par šo man ir smieklīgs stāsts: grāmatu lasīju tieši tajā pašā datumā, kad to darīju pirmo reizi pirms diviem gadiem. Kaut kas vienkārši smadzenēs noklikšķēja un jutu vajadzību pārlasīt. Lai gan patika arī iepriekšējie dzejoļi, daži sāka iepatikties arī pa jaunam, un to laikam sauc par pieredzi. 4/5
3. Nikolā Barro “Sievietes smaids” – ļoti atmosfērisks, ar franču šarmu pilns romāns par grāmatām. Izdevniecības darbinieks sarakstījis romānu un to izdevis, slēpjoties aiz paziņas brāļa – francūža vārda. Romāns iemantojis tik lielu popularitāti, ka nu viņu lūdz atbraukt uz Angliju grāmatas tūrē un arī uzstājīgie lasītāji neliek mierā. Tāds viegls stāsts, ko izlasīt, braucot tramvajā. 3,5/5
4. Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods” – atsauksmi uztapināju te.
5. Krista Anna Belševica “Medījot dzīvi” – atgādināja nedaudz depresīvus “man apnicis dzīvot” dzejolīšus, bet ko gan es saprotu no dzejas. 3/5
6. Dorota Maslovska “Starp mums viss labi” – lugas veidā pasniegts stāsts par paaudžu attiecībām. Lielāko tiesu nesapratu, kāpēc es to lasu, bet tad, kad nolēmu grāmatu likt malā, sasmējos par kaut ko uzrakstītu. Tas ilga vien 70 lappuses un iztērēto laiku nenožēloju, jo tieši tik ilgi bija mans brauciens uz teātri un atpakaļ. 2/5
7. Ilona Balode “Rīga-Pekina” – gribēju sākt likvidēt iepriekšējos gados sapirktos Ķīpsalas pirkumus, un sāku ar šo. Lai gan sākumā bija interesanti un varēja uzzināt daudz ko jaunu, ja nu gadījumā sadomāju ceļot uz kādu no minētajām valstīm, tomēr ātri vien tas sāka garlaikot. Līdz ko bija kādas problēmas, neatkarīgi no laikapstākļiem tūristi par sapelnīto naudu metās uzdzīvot un burtiski dzīvoja no biedra mammas naudas. Un visu grāmatu varēja noīsināt, jo bija tiešām daudz sīku detaļu, kuras nemaz nebija nepieciešamas. 2,5/5
8. Rejs Bredberijs “Pieneņu vīns” – lai gan es saprotu sajūsmu par šo grāmatu, mani tā īpaši neaizrāva. Vairāki savstarpēji saistīti stāsti par divpadsmitgadīga un desmitgadīga zēna vasaras piedzīvojumiem, kas bija interesanti un noteikti, ja būtu izlasījusi ātrāk, man patiktu daudz, daudz labāk. 3/5
9. Karīna Račko “Debesis pelnos” – lasīju tīri intereses pēc un arī tāpēc, ka pēkšņi grāmata nejauši atradās manā mājā. Sajūta bija, kā vēlreiz lasot Greja 50 nokrāsas, tikai (par laimi) vienas grāmatas ietvaros. Sadusmojos, ka autore nepapūlējās papētīt žurnālistikas lauku sīkāk (tas novērstu vairākas kļūdas lauka nepārzināšanā), jo tagad tikpat labi galvenā varone varētu būt citas profesijas pārstāve. Gribēju “viegli un ātri”, bet arī to nedabūju. 1/5
10. Iveta Harija meita “Vīna meditācija sievietei” – man pietrūka vēl vairāk skarbuma un īstās depresijas sejas. Grāmata ir par sevis atrašanu, sadzīvošanu ar sevi, depresiju un emocionālām traumām. Bet bija par daudz poētikas, par daudz izskaistinājumu, kas traucēja uztvert grāmatas patieso vērtību un to, ko šeit būtu jāuztver. Jo tas nav stāsts tikai pat tikai vienu sievietes cīņu, bet katra tur var atrast kaut ko savu. 2/5
11. Rūdolfs Blaumanis “Stāsti” – Pārbaudītas vērtības nodrošina lielisku rezultātu. Īsti te teikt nav ko, jo Blaumanis ir klasika un stāsti ir lieliski. 4/5

Par filmām man ir sakāms tikai viens teikums – “50 shades freed” ir sliktāka par abām iepriekšējām filmām kopā, bet “Kriminālās ekselences fonds” bija lieliska pēcpusdienas izklaide, kuru silti iesaku noskatīties visiem, kuriem nav slinkums.

Teātrī vīlos Nastavševa “Cerību ezers aizsalis”, jo likās, ka režisors savu radošo krīzi tā arī nav pārvarējis, bet kaut kas jāiestudē bija. Lai gan nenoliedzami izcils ir Vilis Daudziņš, kamēr vairāki zāli pameta, arī es cīnījos ar tādām domām (ja vien nesēdētu pa vidu). Arī beigas iespaidīgāk tiek nospēlētas pirmajā daļā un rodas sajūta, ka režisors mēģina atkārtot pirmās daļas panākumus. Vai viņam tas izdodas? Manuprāt, nē. 3/5

Georgija Surkova “Dziļā, skumjā jūra” atstāja neviennozīmīgus iespaidus, jo lai gan man patika tēma un tās izpildījums (ja vien izrāde būtu uzvesta dažus gadus ātrāk), tai pašā laikā no prāta neizkrīt vairāki iebildumi, piemēram, nenozīmīgās kaimiņu lomas (gribējās tām lielāku jēgu) vai problēmas scenogrāfijā. Bet ļoti lieliski savās lomās ir Lūriņa un Puga, par ko liels prieks. 4/5

Atliek vien vēl papļāpāt par grāmatu izstādi Ķīpsalā. Devos piektdienas pusdienlaikā un radās sajūta, ka halle jau ir pamatīgi patukšota. Grāmatu maiņas piedāvājums bija pašvaks (bet atdzīšos, ka otrreiz nostaigāt garām aizmirsu), vienā izdevniecībā arī nedabūju to, ko vēlējos. Lai gan devos ar jau diezgan skaidru plānu (un lai pārbaudītu hipotēzi par zemajām cenām, pierakstīju klāt arī internetā ierakstītās cenas), roka paslīdēja uz Prometeja galda, kā arī apstaigājot citu izdevniecību galdus, secināju, ka man kādu ieplānotu grāmatu nemaz tik ļoti nevajag. Galu galā no Ķīpsalas izvēlos ar 8 grāmatām un nu atliek tikai pie to lasīšanas (mazais skaits ļauj prognozēt, ka visas izlasīšu līdz nākamajam gadam. Cerams).

Marts solās būs salīdzinoši brīvs mēnesis, ja vien es atkal neizmantošu izdevību to kaut kā sarežģīt. Patlaban arī nav īpašu plānu attiecībā uz teātri, varbūt ļaušos spontāniem pirkumiem.

Attēls te.

Advertisements

Atskats uz janvāri

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/276563410/large.jpg

Skatoties uz paveikto, mani izbrīna, ka tas viss notika janvārī, kas studentiem (tātad arī man) ir sesijas mēnesis.

Grāmatas. Izlasīju 10 grāmatas un uzstādīju personīgo rekordu, jo tik daudz vienā mēnesī es vēl neesmu izlasījusi. Ja teiciens “kā gadu iesāksi, tā pavadīsi”, tad mans lasīšanas gads rādās ļoti labs, arī ņemot vērā faktu, ka vairākas grāmatas bija patiešām labas. Par visām esmu dažus vārdus jau uzrakstījusi, tāpēc turpmāk būs linki uz aprakstiem.
Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti”, Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki”, Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne”, Rupi Kaur “milk and honey”viss vienā katlā lasāms te.
Frēderiks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”te.
Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”te.
Jana Egle “Gaismā” te.
Egils Lukjanskis “Rēta akmenī” te
Džodžo Moja “pirms atkal tiksimies” – agrāko atsauksmi var lasīt te, bet pārlasīšanā visu sanāca uztvert mazāk saasināti. Bet tas nemaina to, ka grāmata ir laba.
Džodžo Moja “pēc tevis” te.

Filmas/seriāli. Sāku turpināt radināt sevi pie jaunu seriālu skatīšanās (kopš beidzu skatīties “Friends”, labu laiku nezināju kā dzīvot tālāk). Manā redzeslaukā tagad ir “Series of Unfortunate Events”, “Mom” smadzeņu atvēsināšanai un “The Crown”, kā arī atsākās “How to Get Away With Murder”. No filmām noskatījos 8, no kurām visaugstāk vērtēju “La La Land”. Lai gan mūzikli man ne pārāk iet pie sirds, šis tomēr spēja manu uzmanību noturēt līdz beigām. Un tās beigas, tās beigas! Novērtēju ar 10/10. Pārējās košļeņu filmas nemaz nav vērts pieminēt.

Teātris. Skatījos 5 notikumus, kas saistīti ar teātri.
“NN Nakts” JRT – jau kā tradīcija notiek otro gadu pēc kārtas, kur novērtē arī otru teātra pusi – kritiku. Konceptā līdzīgi kā pagājušo gadu, bet šoreiz daudz foršāk un īsāk, koncentrētāk. Divejādas izjūtas raisīja skatuves noformējums kā Getliņu izgāztuve, kur kritiķiem jākāpj pāri izmētātām čipsu pakām, bet saprotu arī otru – profesionālo – pusi.
“Jevgēnijs Oņegins” LNOB – piedzīvoju izbrīnu par to, ka dzied krieviski, bet scenogrāfija bija smuka (tikai vēl vienu izbrīnu radīja reklāma modes skates veidā ar Amoralles tērpiem). Nezinu, cik ļoti tērpu mūsdienīgums un atklātums sasaucās ar valodas senumu (jo krieviski es nebumbum), ko man būtu interesanti uzzināt.
LTV1 rādīja Elmāra Seņkova “Meitenes” iestudējumu un arī Reiņa Suhanova “Bērns, vārdā Rainis”. Abi šie iestudējumi ir pateicīgi televīzijas kameru darbam noķert īstos izrādes momentus, jo darbība nenotiek uz lielas skatuves. “Meitenēs” man simpatizēja stāsts un izvēlētās aktrises, “Bērnā, vārdā Rainis” tas, cik interesanti izdomā bērniem izstāstīt stāstu, pielietojot minimālus līdzekļus.
“Bonija un Klaids” Dailes teātrī – izrādes sākumā skatītājus (vai paši sevi) aktieri Mārtiņš Upenieks un Lelde Dreimane izklaidē, lasot kritiku šo izrādi. Bet varbūt, lai sagatavotu skatītāju. Katrā gadījumā nav grūti izdomāt, par ko ir stāsts. Interesanta ir režisora iecere likt skatītājiem līdzdarboties izrādes procesā, izmantojot lukturīšus (interesanti, kāda būtu izrāde, ja to nebūtu). Laiks aizlidoja vēja spārniem jeb var arī teikt, ka negaidīju beigas tik ātri.

Plāni februārim

  • Pagaidām plānā ir apmeklēt 4 teātra izrādes;
  • Grāmatu ziņā nav īsta plāna, pēc kā vadīties, tāpēc paļaušos uz sajūtām. Gribas kaut ko no non-fiction palasīt, tāpēc varbūt beidzot jāķeras klāt grāmatām, kas manā plauktā stāvējušas klāt way too long.
  • Bet joprojām spēkā paliek 1 grāmata no Kindles un 1 latviešu autoru darbs.

Attēls te.

Februāris

february, march, and spring image

Viens mēnesis atkal ir pagājis un atnākušas jaunas domas un pārdomas, kā jau pavasarim nākot arvien tuvāk, notiek. Pavasaris nu jau virmo mūsu degungalā, kas nozīmē to, ka ziema ir beigusies un ir pienācis laiks savus degunus izvilkt ārā no ierastās vides un cilvēkiem un izmēģināt ko jaunu. Sauciet to par savdabīgu pāragrās pavasara depresijas pārvarēšanu. Bet, lai sāktu jaunu lapu, jāpieraksta vecā. Tad nu te par februāri.

Izlasīju 9 grāmatas, kas ir pārsteidzoši daudz, jo man liekas, ka pēdējā laikā vispār nelasu. Un nevis tāpēc, ka nebūtu laika, bet tā vietā, lai pasniegtos un paņemtu rokās grāmatu, man vienkārši to negribas darīt. Bet tas jau ir cits stāsts. Atgriežamies pie grāmatām. Pirmā, ko izlasīju, ir Rensoma Rigsa “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”. Tā kā mani psiholoģiski var diezgan viegli ietekmēt, man no sākuma bija bail sākt šito lasīt, bet tad es izlasīju pirmo nodaļu, sapratu, ka tur nekas tāds nav un lasīju tālāk, kamēr aizvēru aizmugurējo vāku. Nelikās tik interesanti, lai man nekavējoties gribētos lasīt nākamās daļas (otro nesen izdeva latviski), bet noteikti es to izdarīšu. Kaut kad. Vērtējums: 8/10. (Lasīju bibliotēkas grāmatu, bet Ķīpsalas grāmatu izstādē maiņas galds mani iepriecināja ar šo pašu izdevumu angliski.)
Normunds Naumanis “Hermanis. Naumanis. Latviešu stāsti.” Grāmatas princips ir tāds – sadalīta 2 daļās, vienu no tām stāsta aktieri, otru – rakstnieki. Aktieru ir vairāk kā rakstnieku. Katrs cilvēks piedāvā vienu stāstu. Par stāstiem runājot, nevienu vairs neatceros, tik atminos, ka Agneses Krivades stāsts man patika. Atceros arī to, ka nespēju sasaistīt tur aprakstīto ar reālo situāciju, tāpēc tas likās diezgan apšaubāmi. Vērtējums: 6/10
Reinbova Rouela – Fanīte. Plašāka atsauksme te. Inga Pizāne – tu neesi sniegs. Šis ir pirmais un līdz šim arī pēdējais dzejas krājums, kas pilns patiesības un varu māt ar galvu katram dzejolim līdzi. Ja citiem man piederošiem dzejas krājumiem es līmēju iekšā lapiņas dzejoļiem, kas mani īpaši uzrunā, šeit es to mierīgi varu nedarīt, jo patīk viss. Satori bija arī viņas Atmiņu nogulsnes, izlasīju arī tās. Varu teikt, ka nepacietīgi gaidu nākamo darbu Ingas, pirmo reizi ir tā, ka kāds uzrunā tik tieši. (Pēdējā laika mans mīļākais dzejolis atrodas 22.lappusē.) Dzeju nevērtēju. 🙂
Normunds Naumanis “Kultūrnieze”. Ar kritiķa esejām es jau agrāk biju pazīstama, bet par to esamību grāmatas formātā uzzināju pasākumā “NN Nakts”, tā nu čāpoju uz bibliotēku. Sakāms ir tikai viens – pasaulei pietrūkst Naumaņa rakstu. Viņš bija no vienas puses kritiķis, no otras – pats mākslinieks. To, kā viņš raksta, nevar aprakstīt, laikam tur arī it tas šarms. Grāmatas vērtējums: 9/10.
Imants Ziedonis “Epifānijas”. Es nezinu, kāpēc es nebiju lasījusi. Epifānijas un es kādreiz esam tikušās, bet nekad šādā – grāmatas – formātā. Katrā gadījumā, tas bija sāpīgi skaisti, ja neesat lasījuši, noteikti tagad ejiet un lasiet. Man nu ļoti patika. Vērtējums: 9/10.
Džeimija Makgvaira “Brīnišķais neprāts”. Grāmatu dabūju atpakaļ no draudzenes (man patīk cilvēkus vilkt uz teātri un radināt pie tādas patēriņa kultūras, bet grāmatas ir cits stāsts.) Uz mirkli šī grāmata atsita atpakaļ vēlmi lasīt, jo gāja ļoti ātri uz priekšu un bija kā smadzeņu košļene. Par patstāvīgu dzīvi, attiecībām un ģimenes lomu, bet diezgan sliktā veidā atklātas tēmas. Katrā gadījumā, par šo vēl ir sarakstītas daudzas un arī labākas grāmatas. Vērtējums: 5/10.
Džeimija Makgvaira “Beautiful Wedding”. Nu nemēģiniet man pateikt, ka jums arī nav bijis tā, ka nevarat likties mierā un jāizlasa nākamā grāmata, lai arī cik slikti uzbūvēta nebūtu iepriekšējā. Tad nu šis notika ar mani. Te vari ielūkoties kā klājas Trevisam un Ebijai kāzu plānošanas un arī norises procesā. Nekas īpašs, kā jau teicu, smadzeņu atslodzei, jauniem un naiviem cilvēkiem rāda muļķīgu lieliskās mīlestības piemēru. Vērtējums: 4/10.
Baiba Bičole “citviet”. Dzejniece ir izslavēta trimdas dzejniece, šajā krājumā ir dzejoļi no 1991.-2011. gadam. Bija tikai 3 dzejoļi, kas uzrunāja, pārējo krājumu izlasīju un tas man neizraisīja nekādas emocijas.

Ejam pie filmām. Noskatījos septiņas, no kurām nevienu nav vērts pieminēt, jo tās bija pilnīgs chick flick, kā jau tas piedienas Valentīndienas mēnesim. Varbūt tikai, ja meklējat filmu draudzeņu vakaram, tad noderēs vai nu kaut kas viegls – “How to be Single” vai, ja gribas romantiku ar filozofiskām pārdomām, tad “The Choice” (pēc Nikolasa Spārksa romāna ar tādu pašu nosaukumu ekranizācija). Atcerējos, ka varu arī tagad teikt, ka esmu noskatījusies visu filmu “Vai viegli būt jaunam?” (pirmo reizi man deva sagraizītus fragmentus), un, ja tu to vēl neesi noskatījies, tad aši to izdari, jo ir tik ļoti tā vērts.

No teātra arī šomēnes noskatījos tikai 2 izrādes – “Rondo” jau kuro reizi, un “Melno spermu”, par ko es neko neteikšu, jo to neesmu spējīga, jo tas ir tikai un vienīgi jāredz pašiem (jāredz abas, uz pirmo varbūt der paķert līdzi otro pusi). Tad biju arī tādā ļoti dīvainā pasākumā, ko sauc par sieviešu stand-up un kur nu vēl superīgāku dienu, ja ne Valentīdienu. Pasākumam bija 2 daļas, biju tikai uz vienu, jo bija tik nesmieklīgi, ka smieklīgi paliek. Pirmā uz skatuves kāpa Ieva Melgalve, ko daudzi pazīst kā rakstnieci, šeit viņa mēģināja runāt par seksu. Uzsvars uz mēģināja, jo varbūt labāk tomēr ir rakstīt fantāzijas žanra grāmatas, tas vismaz sanāk. Otra Ieva (Preisa) man patika jau labāk, varēja beidzot pasmieties, jo tika runāta pilnīga patiesība par iepazīšanās aplikāciju “Tinder”. Kā noslēdzošā pirmās daļas dalībniece bija Comedy Latvia komiķe Dana Jurkjāne, kurai arī bija asprātīgi joki, no kuriem daļa jau bija dzirdēta. Pasākums neradīja to iespaidu, lai es ietu vēlreiz, bet jūs varat aiziet un pārliecināties paši – 8. martā, tiesa, tur runās par citu tematu un cilvēki arī būs nedaudz citi, bet varat mēģināt pasmieties.

Attēls te.

14/101: Februāris

descop (2)

Visi tagad cītīgi nosprauž mērķus februārim, izdomāju, ka to darīšu arī es. Man ir atradies jauns iedvesmas avots, kas kalpos par iedvesmu šim rakstam. Un varbūt arī kādai gleznai [brīvajā laikā mēdzu paķēpāt audeklus].

Manā dzīvē jauns mēnesis ir iepriekšējā mēnesī nepabeigto darbu mēnesis. Tas nozīmē to, ka to, ko es nepabeidzu janvārī un vispār 2012. gadā, es pabeigšu februārī. Visas filmas, kuras es nenoskatījos janvārī, es skatīšos februārī. Visas grāmatas, ko neizlasīju janvārī, es neizlasīšu februārī. Labi, ja kādu pusi paspēšu. Es pabeigšu arī to niecīgo izšuvumu, kurš jau kādu gadu ir nostāvējies uz rakstāmgalda un es viņam pirksta neesmu piedūrusi. Un vēl būs mans viedoklis par kādu seriālu, kurš tapis 2009. gadā. Un arī, pēc ilgiem laikiem aiziešu uz teātri.

Bet, jūs jau labu laiku varat sekot līdzi manis pašas reading-challenge. Arī to es gribētu pabeigt, šoreiz – ar rezultātu. Tas laikam nozīmē, ka nākamreiz ejot uz bibliotēku, būs ierasto 4 300+ lappušu vietā jāizvēlās 6 100+ lappušu plānās grāmatas. 😀 Laiks skrien mums pa priekšu, un mēs cenšamies to noķert, bet bez rezultātiem. Bet es to izdarīšu. Es panākšu laiku.

Lielo pārmaiņu nebūs, es te biežāk ienākšu nevis kā rakstītājs, bet gan kā lasītājs, jo es vēl joprojām nejūtos kā daļa no šī visa. Bet mēs visi pierodam. Pie kaut kā. Katram sava.

Ak, un par Valentīndienu? Būs arī šis un tas par šo. Varbūt.

Februāris vispār ir skaists mēnesis. Dīvaini, bet es to tikai šodien pamanīju. Saule spraucas cauri mākoņu cietumu un lauž savu ceļu. Skaists februāris ir tad, kad saule riet un spīd oranžā gaisma caur tumši pelēkajiem koku zariem. Un beidzot dienas paliek garākas. Citreiz jau četros bija nakts melnums ārā, bet tagad paskatos pa logu ārā – vēl piecos ir gaišs. Tas vien liecina par to, ka drīz, pavisam drīz taureņi modīsies. Un ne jau tikai vēderos. 🙂