Hjū Hovijs “Vilna”

Vilna (Elevators 1)

Grāmatu saņēmu no izdevniecības un tūlīt arī sāku lasīt, bet laika trūkuma dēļ nevarēju to pabeigt tad, kad vēlētos, tāpēc grāmatas izlasīšana aizņēma gandrīz 2 mēnešus. Tieši šī iemesla dēļ paliek iespējamība, ka esmu palaidusi garām dažus sīkumus, bet domāju, ka manu viedokli par šo grāmatu tas neietekmē – absolūti brīnišķīgs fantastikas darbs.

Grāmata vēsta par neapdzīvojamu pasauli, kur vienīgā izdzīvošana ir iespējama elevatorā – pazemes tunelī ar vairāk nekā 100 līmeņiem. Tur katram cilvēkam ir sava vieta, savas krāsas kombinezons un savi iekšējās kārtības noteikumi. Stāsts iesākas ar to, ka vecais elevatora šerifs tiek labprātīgi aizsūtīts tīrīt (tas ir veids, kā nogalina cilvēkus, kas nepakļaujas noteikumiem – izsūta ārpasaulē, kur ir dzīvībai bīstami toksīni, un viņu pēdējais uzdevums ir notīrīt ar vilnas lupatiņu putekļus no sensora, kas nodrošina to, ka elevatorā dzīvojošie var redzēt, kas notiek ārpusē) un tiek meklēts jauns. Tiek izvēlēta Džuljeta no Mehāniskās nodaļas, tādejādi lasītājs līdz ar viņu iepazīst visu elevatora darbību. Runāt par patiesību un ārpasauli ir aizliegts, bet ko darīt tad, ja par to interesējas vadības posteņus ieņemošie cilvēki?

No pirmā acu uzmetiena liekas, ka viss ir perfekti – pilnībā sakārtota pasaule, kur katram ir sava vieta, kuru viņš izvēlas, ēnojot kādu profesionāli, vēlāk par tādu kļūstot. Bet iedziļinoties tā vairs nešķiet – salīdzinoši kontrolēta pasaule, kur iedzīvotājiem vien ir tā iespēja ievēlēt demokrātiskā ceļā (tāpēc nevar teikt, ka pasaule pilnībā tiek kontrolēta). Kaut kas šajā visā man nepatīk un liek domāt par mūsdienu pasauli un to, kurp ejam un kas ir iespējams. Diezgan biedējoši. Nu labi, mūs nevar sūtīt tīrīšanā, bet var izdarīt daudz ko citu.

Par varoņiem runājot, jāsaka, ka viņu ir ļoti daudz. Notikumi tiek vēstīti no vairākiem varoņu skatupunktiem un vadības līmeņiem, kas paver dažādus aspektus, lai vēl labāk saprastu un izprastu elevatoru. Tāpat arī notikumu, kur viņi tiek iesaistīti. Par notikumiem jāsaka, ka tie daudzveidīgi un pietiekami bieži, lai man nebūtu neinteresanti un nebūtu tik viegli atrauties un nolikt lasāmo malā. Tie ir izklāstīti detalizēti, līdz pēdējam sīkumam, tā, ka nerodas nekādi sīkumaini jautājumi. Rakstnieks Hjū Hovijs par visu ir padomājis. Tāpat uzslava par to, ka uzsvars tiek likts uz pašu pasauli un tās uzbūvi, iekārtojumu un īpašībām, mīlestības aspektam nepievēršot ne tik lielu uzmanību. Tas, protams, tur ir, bet ļoti nelielās devās, kas nelec acīs un arī visu nesabojā.

Vērtējums: 9/10. Lielisks fantastikas piedzīvojums.

Attēls un vairāk informācijas: te.

Advertisements

Veronika Rota “Sabiedrotie”

Veronika Rota - Sabiedrotie

Noslēdzošā daļa pie Latvijas lasītājiem atnāca kalendārās ziemas pirmajā dienā, un visi centīgie, kuri bija atbildējuši pareizi uz Zvaigznes ABC mājaslapā izvietoto anketu, varēja grāmatu saņemt pa puscenu. To iespēju izmantoju arī es, jo man vienkārši nepatīk nepabeigtas sērijas, no kurām kaut ko neesmu lasījusi. Par pirmajām divām ir te un te (sekojoši pirmā un otrā daļa.)

Romāna darbība turpinās – kopienas ir sagrautas un Trisa, Keilabs, Kristīne, Tobiass un vēl daži dodas ārpus Čikāgas, kur vēl nekad nav spēruši savu kāju. Viņus aizved uz Biroju – ēku, kur notiek lēmumu pieņemšana sakarā ar kopienām un pavadīta dzīve. Tur visi it kā distancējas no vides, kurā ir dzīvojuši un pierod pie kopienu neesamības. Trisai tiek iedota mātes dienasgrāmata, kas dod vismaz kaut kādu saikni ar viņu, pārējie cenšas apturēt tuvojošos apokalipsi – tādēļ galvenie varoņi iesaistās kustībā, kuras pirmais mēģinājums cieš neveiksmi. Bet viņi nepadodas, un, nomainot vadoni, sasniedz mērķi. Protams, cieš daudzi. Tā tas bija noteikts arī sākumā. Bet cik stipri mēs mīlam, lai spētu kādu pasargāt?

Varu uzslavēt autori par vides maiņu – lasīt vēl vienu daļu par dzīvi kopienās un to, cik ļoti viss ir slikti, būtu diezgan garlaicīgi. Par to plusiņš. Daļēji interesanti bija arī lasīt par ģenētiski veselajiem un neveselajiem, bet līdz brīdim, kad manas smadzenes vienkārši atteicās uzņemt vēl vairāk sarežģītas informācijas. Izklausījās jau ļoti interesanti, bet tajā visā ir jāiedziļinās, lai saprast no a-z un to man nu noteikti negribējās. Bet vismaz pluss no viedokļa, ka young adult grāmatās liek kaut kādā veidā noderīgu informāciju.

Par varoņiem. Trisa man krita uz nerviem ar savu “sievietes visu zina labāk”, un tikmēr Tobiass atgādināja kādu nopeltu suni. Un tā visas grāmatas garumā. Kristīne patika ar savu kaujiniecisko garu, ka pat gandrīz neiespējamos apstākļos ir jāiet un jācīnās. Un Keilebs atstāja… nekādu iespaidu. Viņš man līdzinājās cilvēkam ar 2 pusēm – lieto katru pusi tad, kad izdevīgāk. Pat beigās viņš nekādas izjūtas neizraisīja. Gribējās no viņa kaut kādu asumiņu, kaut ko sagaidīt tādu, kas izceltu viņu uz pārējo fona.

Es nespoilerošu beigas, bet, ja ietvītosiet par “Sabiedrotajiem”, kāds jums tās noteikti sabojās. Vismaz man tā bija. Bet metode mani pārsteidza. Un vispār, ļausim runāt manam sentimentālismam – beigas kopš TĀ brīža līdz beigām ir pašas labākās kādas daļas beigas, ko esmu kādai fantāzijas triloģijai lasījusi. Protams, jāgaida Rotfuss, lai viens un divi varētu to pārsist. 😀

Vērtējums: trešā daļa – 8/10, triloģija – 8/10. Lieliska dāvana kādam jaunietim – sērijas visas trīs grāmatas!

Attēls: izdevniecības mājaslapa

-Man uz muguras ir stikla lauska. Tā simbolizē bojājumus. Tāds… joks.

Atzīt un atzīties nav viens un tas pats.

-Tā notiek, kad sakaujas brālis ar māsu, – viņu ievainojumi ir vienādi.

Visspožākā liesma izdeg pirmā.

“Tumšā puse”

Jau labu laiku gaisā virmo sensācijas vēsmas. Jā, tieši tā, runa iet par Sallijas Grīnas romānu “Tumšā puse”. Tas ir triloģijas pirmais romāns, kas visā pasaulē iznāks vienlaicīgi. Nezinu, kā tas ir iespējams, bet nu labi. Man, tāpat kā dažiem citiem grāmatu blogeriem, ir izdevība izlasīt pirmās 152 lappuses no jaunās sensācijas jauniešu literatūrā.

Stāsts norisinās mūsdienu Anglijā, kur, izrādās, pastāv burvju pasaule, kurus iedala baltajos un melnajos burvjos. Pašsaprotami, melnie ir tie bīstamākie, un tādi ir tikai 1,5. Neitans, kas ir šī romāna galvenais varonis, ir piedzimis mātei – baltasiņu raganai, bet tēvam – melnasiņu burvim. Ir arī burvju Padome, kas cenšas kontrolēt melnasiņu buvjus, un pasargāt baltasiņu. Katram burvim ir kādas spējas – vai nu neredzamība, vai spēja pārvērsties kādā citā ķermenī vai jebkas tāds. Arī Neitans savas spējas sāk atklāt.Bet tikai sāk, jo man domātais stāsts apraujas tik pat ātri, cik sākts.

Romāns izskatās gana labs. Lai gan tās daudzās anotācijas un slavinošās atsauksmes no Goodreads lasītājiem grāmatas pirmajā lapā bija nedaudz mulsinošas un šķību acu skatienu izraisošas, tomēr, kad sāku lasīt, tā lieta aizgāja. Mulsinoša arī likās otrās personas lietojums romāna sākumā, bet tas bija domāts, lai iejustos, vēlāk jau bija pirmā persona. Neitans ir tipisks pusaudzis – gari aprakstos neizplūst, un arī filozofijas fans nav, kas jau ir labi. Arī grāmatas vāks šķiet atbilstošs stāstam – nedaudz baiss, noslēpumains utt. Stāsts gan brīžiem atgādina kādreiz jau lasīto – brīžiem tas ir “Harijs Poters”, brīžiem “Citādie”, bet tomēr Sallija Grīna raksta tik labi, ka nākamo fantāzijas romānu varētu salīdzināt ar šo.

Šis noteikti ieies vēsturē. Un ne tikai ar to, ka sensācija ir sacelta krietni pirms grāmatas izdošanas.

Ar ļoti lielu nepacietību gaidu 20. martu, kad iznāks romāna pilnā versija ne tikai izredzētajiem, bet arī mirstīgajiem. 🙂 Jā, ja labi pavēro Zvaigznes mājaslapu, tajā pašā datumā pirmie 3 pircēji šo grāmatu saņems bezmaksas, bet nākamie 20 – par puscenu. Noteikti ķeriet ciet – ir tā vērts!