Atskats uz projektu “101 lieta 1001 dienā”

https://i1.wp.com/lifeisneverdull.net/wp-content/uploads/101things-1.jpg

Cik atminos, vienā brīdī ļoti senā pagātnē šis projekts ienāca Latvijā, un tad, kad lielais modes bums jau bija nedaudz norimis, arī es tālajā 2012. gadā izdomāju, ka pamēģināšu piedalīties. Un redz, sanāca!

Tiem, kas nezin, kas tas ir: viss slēpjas nosaukumā. Uz lapas, datorā, kladē, vienalga kur, izdomā un uzraksti 101 lietu, ko vēlies izdarīt 1001 dienā. Rupji rēķinot, sanāk nepilni 3 gadi. Tad nu nevis sēdi klusi rokas klēpī salicis un gaidi, kad notiks brīnums, bet gan celies, ej un dari, jo paši par sevi šie punkti neizpildīsies. Šāds saraksts drīzāk ir kā atgādinājums un pamudinājums izdarīšanai, un lielākā kļūda ir to uztvert kā pienākumu.

Kad esi izveidojis savu sarakstu, var darīt kā es, tas ir, atstāt visu nesakārtotā un haotiskā čupā, kuru ik pa laikam pārlasi un atzīmē progresu vai izsvītro, kad esi izpildījis (kādreiz blakus datumu arī rakstīju). Vari darīt arī tā, kā to mēģina darīt citi – sakārtot punktus zem tēmām, piemēram, zem tēmas “Grāmatas” varētu būt “Gada laikā izlasīt 75 grāmatas”, vai zem tēmas “Dzīve” – “Apprecēties”. Tas tā, piemēram.

Tad nu par to, kā gāja man.

Projektu uzsāku 16.09.2012. un kaut kur dziļi manī bija vēlme nevis tikai elpot un dzīvot, bet baudīt. Paņēmu lapu un sāku rakstīt. Pirmajā piegājienā tiku līdz kādiem 50, ar nedēļu pietika, lai saraksts aizpildītos līdz galam.

Manā sarakstā nebija neviena punkta, ko varētu izpildīt pusstundas laikā, visi punkti prasīja zināmu laiku (vēlams, brīvo), pacietību un apdomu. Bija gan jālasa grāmatas, jāskatās filmas, jāsastāda vairāku saraksti, bet bija arī vairāki punkti, kurus vienkārši gribējās izdarīt, piemēram, braukt makšķerēt (ko tā arī vēl neesmu izdarījusi).

Kopumā tas viss ir rezultējies ar 24 neizpildītiem punktiem, 15 pusizpildītiem, un 62 izpildītiem. Par tiem 15 un 24 runājot, tie būtu izpildījušies, ja es būtu vairāk koncentrējusies uz sarakstu kā “obligāti izpildāmo”. Tā kā man šāda uzstādījuma nebija, drīzāk “dzīvosim, redzēsim”, tad esmu pat ļoti apmierināta ar paveikto.

Jāatzīmē arī, ka laika gaitā punkti mainījās un tie, kuriem vairs nebija nekādas nozīmes, ieguva jaunus apveidus un jēgu.

Uzraudzīt un sekot līdzi manam progresam palīdzēja ne tikai papīra lapiņa pie sienas, bet arī dayzeroproject mājaslapa, kur arī citi cilvēki publicē savus sarakstus un pilnīgas izdomas neesamības gadījumā vari no citiem aizņemties idejas savam sarakstam. Tur var veidot arī cita veida izaicinājumus, piemēram, “Lietas, kas jāizdara 2015. gadā” utt.

No otra saraksta taisīšanas es atturēšos – lai gan tas bija viens no neizpildītajiem punktiem, tomēr pagaidām negribas uzreiz otru tādu. Zinu galvenos punktus, ko joprojām gribu izdarīt no šī saraksta, daži jauni nākuši klāt, bet tomēr 101 lieta man ir par daudz.

Attēls te.

Advertisements

Ne velti

Gribēju apsēsties un uzrakstīt par grāmatu, bet tad atcerējos nesen dzirdētos vārdus par marta sākumu. Tad nu šis būs neliels raksts par to, kā man iet un ko es daru ar atsauci uz marta sākumu, un tad par grāmatu nākamajā.

2 mēnešus atpakaļ es nolēmu distancēties no šejienes pavisam vienkārši iemesla dēļ. Sākotnējais uzstādījums kāpēc es vispār šeit parādījos bija, ka es virtuāli veidošu pierakstus par sev interesējošām tēmām un sev. Nesenā pagātnē tas bija aizgājis tik tālu, ka es rakstīju rakstīšanas pēc un nevis sev, bet kādam citam, varbūt tieši Tev, kas tagad sēž un to lasa. Sapratu, ka tā būt vairs nedrīkst, un pārtraucu.

Atvadīties nav viegli. Ne no cilvēkiem, ne no mīļām lietām. 2 mēnešu laikā te ir parādījušies tieši 3 raksti.

Ir teiciens “Trīs lietas – labas lietas” Bet šīs nav atvadas.

Šī ir atgriešanās.

8. maijs ir diena, kad es, prezentējot savu blogu konkursā “Izveido savu mājaslapu” ieguvu budžeta vietu LU SZF. Un tieši gatavojoties prezentācijai es sapratu, cik ļoti liela daļa no manis ir šī vietne, un ne velti te pavadīti 3 gadi. Un tiem skatījumiem, kas ik dienu šeit ielūkojas tāpat, gan pēc atslēgas vārdiem, tiem jau arī nav vienalga. Principā, iegūtā balva ir vēl lielāks spēriens man, pamudinājums turpināt iesākto.

Protams, ne jau ar blogu vien bija saistīts mans lēmums pārtraukt rakstīt. Bet tas paliks pie manis. Vienīgi sakāms ir tas, ka eksistēt mēs visi mākam, bet jāmāk dzīvot.

Tagad, pēc 2 mēnešu pauzes, es mācos dzīvot.

Un izskatās, ka man sāk sanākt.

***

Tagad konkrētāk par lietām, kas attiecas uz blogu: Goodreads saka, ka klusuma periodā esmu izlasījusi 16 grāmatas, 1 no tām jau ir aprakstīta, otra tūlīt būs.

Es varu saskaitīt 6 filmas, bet, iespējams, ka ir vairāk.

2 teātra izrādes seko tuvākajās dienās.

***

Šī bija mana pēdējā diena skolā, kurā soļi mīti 12 gadus. Bet tās nav skumjas, kas paliek iekšā, bet gan prieks par gariem 12 gadiem, kuru laikā esmu augusi un izaugusi par tādu, kādu esmu. Es zinu cilvēkus, kuriem varu par to teikt lielumā neizsakāmu paldies, un tos man visvairāk gribas paņemt aiz rokas un teikt: “Nāc līdzi!” Citiem, savukārt, iedotā puķe vai pārmītie atvadu skatieni ir apliecinājums, ka katram mums ir sava vieta, mana ir te, bet tava – tur.

***

Pietiks. Paldies!

Atgriešanās.

 

Sveiki, sveiki!

Pirmā lieta, ko ieraudzīju, ir tas, ka man ļoti patīk wordpress jaunais dizains. Gan tā gaidīšana, gan arī ‘jauns ieraksts’  vieta. Vēl tikai to ķirbju smaidiņus derētu nomainīt, bet tā jau ir okei.

Otrā lieta, ko gribēju Jums pavēstīt ir tā, ka esmu atpakaļ. Bloga ‘atvaļinājums’ bija kā atpūta no bloga līdz brīdim, kad sirdī sāka ienākt vainas apziņa par lasītājiem. Tāpēc radās Kad nevar nerakstīt. Tiesa, nekādas pārmaiņas blogs pagaidām nepiedzīvos. Lai gan ir doma par pašreizējo projektu sarakstu ievietošanu šeit, padarot to krietni, krietni personīgāku nekā tas ir patlaban, tā joprojām paliek tikai doma. Ir arī doma ieviest bloga sānā vietu ‘Tagad lasu’ vai ‘Tagad skatos’, kāda ir dažiem citiem blogeriem, bet arī tā ir tikai doma.

Bet, runājot par maniem sarakstiem, atradu kādu vecu, pirms pusgada taisītu sarakstu ar 2014. gada apņemšanām. Ak, vai, manu, vai. Atmetam visas domas par ‘es mazāk ēdīšu saldumus’ vai ‘sākšu vingrot/sportot utt. Tomēr patīk, ka esmu izpildījusi punktus par ‘101 lieta 1001 dienā projektu’, par sabiedriskajām aktivitātēm, ar ko bija domāts brīvprātīgais darbs, kas šogad ir pārpārēm izpildīts. Vai es jau teicu, ka biju brīvprātīgā Pasaules koru olimpiādē? Tā bija fantastiska pieredze ne tikai organizatoriskajā ziņā, bet arī strādājot ar cilvēkiem. Tagad ar smaidu atceros tās dienas, lai arī tajās 2 nedēļās man bezspēkā ļima kājas, tomēr es izbaudīju visu, ko varēju un gribēju, un esmu priecīga un gandarīta.

Atgriežoties pie apņemšanām, esmu izpildījusi arī punktu par ‘naudas taupīšanu’ un ‘atbrīvošanos no nevajadzīgām lietām’. Pēdējais gan rezultējas ar kaut kā izmešanu un kaut kā iegādi, kas gan laikam nekādīgi nepilda naudas taupīguma punktu. Arī punkts ‘izdarīt un iesniegt darbus laikus’ ir izpildīts. Visi skolas un neskolas darbi ir iekļāvušies termiņā, par ko man ir prieks. Tieši no organizatoriskā viedokļa.

Un te mēs nonākam pie pēdējās apņemšanās – ibook.lv lietošanu un realizēšanu. No vienas puses, man ir žēl to cilvēku, kas nenovērtē klasikas un grāmatas cenu un pārdod to par mazām naudiņām, bet, no otras puses, man par to ir prieks, jo es to varu iegādāties un paturēt sev. Protams, ir jautājums par grāmatas stāvokli, bet to vienmēr var pajautāt, nosūtot ziņu pārdevējam. Bet, kas īsti ir ibook.lv? Tas ir grāmatu pārdošanas saits, kur cilvēki atbrīvojas no liekā, kas aizņem grāmatu plauktus arī ieripinot savā makā naudiņu, gan arī pērk no citiem grāmatas, kas sen jau kārojušās. Zinot grāmatu cenas grāmatnīcās, šī ir lieliska alternatīva. Protams, tur nebūs tikko izdota literatūra (kaut gan – kas meklē, tas atrod), tomēr arī pēc vecuma smaržojošas grāmatas ir lieliskas grāmatas.

Par tuvākajiem nākotnes plāniem grāmatās/filmās/teātrī un dzīvē? Dzīvē man ir 12. klase, kas līdzi sev nesīs nopietnas pārdomas, iespējas un lēmumus. Filmās droši vien kaut kas jauns. Gribās aiziet un kino, tikai nevaru izlemt starp ‘2 janvāra sejas’, ‘Lūsija’ un ‘Kas meitenēm zem brunčiem’. Droši vien neviena no šīm filmām mani nespēs emocionāli satricināt tik ļoti kā “Tikšanās”. Vienkārši man dzīvē vajag momentus, kas mani emocionāli sagrauj, savādāk mans egoisma līmenis sasniedz bīstamu atzīmi. Joks, protams. 😀

Teātri… Esmu redzējusi Valmieras Drāmas teātra viesizrādi “Doktors Živago” un sapratu to, ka nedrīkst nākt uz izrādi kā balta lapa. Nav jau tā, ka nesapratu, tikai vai nu tā bija aktieru vaina, kas stostījās un nespēja iejusties zālē (tas valmieriešiem bija pirmais vakars Rīgā), vai arī tā bija mana stāsta nezināšanas vaina. Bet arī šajā izrādē šaudījās krietni par daudz. Bet recenziju es nerakstīšu, jo ir lietas, ko tomēr gribu no izrādes paturēt pie sevis. Mana teātra sezona sāksies 19. septembrī, kad Dailes teātrī būs pirmizrāde “Vakariņām ar Elvisu”. Un nē, režisors nav Džilindžers, bet gan Jans van der Boss, kas man vēl vairāk liek iet uz šo izrādi, jo man ļoti patika “Vējiem līdzi”, lai arī vilkās 4 stundas. Vēl kaut kad tālāk nākotnē es gribu aiziet uz “Izraidītajiem”. Spriežot pēc atsauksmēm un citu domām, vajadzētu būt tam emociju lūzumam.

No grāmatām es mēģināšu vēl šajā gadalaikā pabeigt Džordža Orvela “1984”, kas jau pie kādas 100 lappuses sāk izskatīties pēc romāna. Spriežot pēc vispārējās sajūsmas un emocionālo triecienu daudzuma, beigām jābūt kaut kam grandiozam. Ir doma izlasīt ko svaigi izdotu, plauktā stāv arī vairāki vasaras krājumi. Dailes teātris iestudēšot “Bovarī kundzi”, izdomāju nopirkt un izlasīt grāmatu. Jādabū arī tas “Doktors Živago”.

Pagaidām tas arī viss. Dārzā vakar uzziedēja pirmā gladiola, kas spītīgi man cenšas iestāstīt, ka rudens tuvojas. Par to atgādina arī no skapja dziļumiem izvilktie džemperi… Bet pietiek jau malt par laikapstākļiem, viss ir forši. 🙂

50,5/101: Pusē.

 

101Nu tā. Es zinu, ka tam bija jānotiek, bet nedomāju, ka tas notiks tik ātri. Esmu uzrakstījusi tieši precīzi pusi, no 101 posta šeit. Tas ir emocionāli lieliski. Tad nu es izdomāju, lai savā ziņā atzīmētu šo… sasniegumu, es ar jums dalīšos.

Kā jau jūs labi (nu labi, varbūt arī ne tik labi) zināt, arī manā dzīvē norisinās 101 lieta 1001 dienā projekts. Iesākums bija pagājušā gada 14. septembris – kā šodien atceros. Pamodos un sapratu – gribu. Kaut sit mani nost – gribu un viss. Šis saraksts ir lieta, pie kā pieturēties tad, kad gribas teikt “nav laika”, “slinkums” utt. Uzreiz galvā parādās doma “bet tā ātrāk izpildīsies saraksts”, un slinkums ir pārvarēts.

Bet kāpēc es šo rakstu? Jo man ir apnicis turēt sveci zem pūra un es pārkāpju sev pāri un padalīšos. Padalīšos ar Jums par saviem izpildītajiem saraksta punktiem. Es zinu vismaz 1 cilvēku, kas šito izlasīs un viņam tas noderēs. 😀

2. punkts – 5 reizes pēc kārtas katru otrdienu iet peldēt. 3.  punkts – 12.12.12 plkst. 12:12 ievēlēties vēlēšanos.
6. punkts – aizbraukt uz Stokholmu
9. punkts – aiziet uz koncertu (Ellie Goulding)
14. punkts – Atsākt mācīties spēlēt klavieres. (cik ātri iesāku, tik lēni arī atmetu. Mūzikas spēlēšana nav priekš manis.)
17. punkts – braukt kruīza kuģī (brauciens uz Stokholmu).
20. punkts – 5 dienas nostaigāt zeķbiksēs, tās nesaplēšot.
21. punkts – 24h iztikt bez telefona (sanāca pat ar astīti.)
31. punkts – iepazīties ar 20 jauniem cilvēkiem (Madara, Kalvis, Kārlis, Guntis, Linda, Esmeralda, Laura, Egija, Zane, Silvestrs, Zane II, Emīls, Jānis, Alekss, Rihards, Dainis, Annija, Una, Vārna, Baiba).
36. punkts – iziet visus līmeņus bumbiņspēlē. (ir ar 3 zvaigznītēm visi 419. :D)
64. punkts – Visi Mahjong līmeņi telefonā (jāa, var redzēt, ka trolejbusā nav ko darīt.)
37. punkts – Izlasīt 20 grāmatas ziemā
38. punkts – izlasīt 20 grāmatas pavasarī
43. punkts – izlasīt grāmatu un tad noskatīties filmu (Lepnums un aizspriedumi (2005))
51. punkts – kvadrātu spēlē iegut 15+ sekundes.
53. punkts – mēnesi neēst fast food (Maija beigas – Jūnija beigas.)(Īstenībā tas bija diezgan viegli, ja neiet garām tādām ēstuvēm.)
54. punkts – Mēnesi pēc kārtas rakstīt savas domas. (Tas bija viens skarbs mēnesis, kura laikā twitterī atsekoja kādi 20 cilvēki. :D)
57. punkts – Nedēļā neiztērēt ne santīma (pārtikas pirkšana ēdienreizēm neskaitās)
63. punkts – nopirkt planšetdatoru (pavisam nesens pirkums.)
70. punkts – pasūtīt brilles. (beidzot tiku pie jaunām.)
80. punkts – nedēļu ( 7 dienas) neieiet twitterī.
84. punkts – sākt strādāt
85. punkts – tvītot 1001 reizi (Janvāris – 15. aprīlis).
87. punkts – Wishlist
98. punkts – nokrāsot matus
99. punkts – sastādīt šo sarakstu

Tad nu tas arī pagaidām būtu viss. Ja paskatās dayzeroproject.com profilā, tad man ir izpildīti tikai 14% un atlikušas 718. dienas līdz beigām. Tas izskatās… biedējoši.  Biedējoši maz un tajā pašā biedējoši ilgi. Jo man nav pārliecības, ka spēšu noturēties atkal visu neaizmetot pa gaisu un padodoties. Noteikti nākamajā sarakstā būs punkts “Nepadoties”. 😀 Protams, ir vēl daudz punktu, kuri vēl ir progresā, un ir sezonālie punkti, kā piemēram, “uzcelt sniegavīru”. Un ir arī punkti, pret kuriem man no sākuma ir jāpārvar riebums, un tad es varu tikai sēdēt un darīt. Nē, nē, nav runa par tārpu ēšanu vakariņās bet gan par sporta spēļu skatīšanos no sākuma līdz beigām nedarot neko paralēlu. Tas man, meitenei, kurai interese par sportu ir diezgan minimāla, ir diezgan šausmīgi, bet gan jau ka es atradīšu sporta veidu, kas man liksies saistošs. Pagaidām tāds vēl nav izgudrots.

Protams, kad uzrakstīšu 101 bloga ierakstu, kurpjukaste nekur nepazudīs, nebūt nē. Šitā padarīšana mani ir pārāk aizrāvusi, lai to tik viegli atmestu malā. Tā kā nebaidies – viedokli izpaudīšu un atsauksmes rakstīšu arī pēc šī 101. :)Lai Tev izdevusies pēdējā jūnija nedēļa un tiekamies jūlijā!

15/101: Kāds izskatās mans naktsskapītis?

Image

Vai pazīsti to sajūtu, kad tu ej pa ielu, un piepeši Tev galvā iešaujas prātā grandioza ideja, un tu no prieka vairs nezini, kur likties? Ka prātā, kur spuldzīte visu laiku ir izdegusi, tā pēkšņi iedegas atkal? Man tā sajūta piemeklē jau vairākas dienas, un es tiešām no savām grandiozajām idejām vairs nezinu, kur likties. Viena no manām atklāsmēm, kas mani pārsteidza, kamēr pirku Kurta Kobeina biogrāfiju [Jāņa Rozes grāmatnīcā – 3 lati.] Iedomājos: kādi izskatās cilvēku naktskapīši, kur viņi novietoti? Un tad es sāku domāt par savējo.

Labi, es savējo pat par skapi nevaru nosaukt. Istabas stūrī man stāv ļoti izturīga kumode un uz tās uztutēts neizturīgs skapītis. Loģiski, kumodē man stāv drēbes, bet kas man stāv skapītī? Plaukts ar durvīm man paredzēts kancalejas precēm. Smaidošas pildspalvas ar uzrakstu: “Šodiena ir mana mīļākā diena” ir vismīļākās, tāpēc tur tādas ir vairākumā. Papīri, dzēšgumijas un visas pārējās lietas, kuras neiederās manas istabas interjerā. Tālāk, virs skapja ar durvīm, man ir atvērts plaukts, kurā stāv visādas rotaslietas, smaržas, brilles [vairākumā: mēdz sameklēt sev citu īpašnieku.] un pulksteņi. Nezinu, kāpēc visiem radiniekiem pēkšņi likās, ka man uz dzimšanas dienu vajag uzdāvināt vairākumā. Tā nu man ir 7 maģiski pulksteņi, viens par otru skaļāks. Bet ar to es ātri tiku galā. Tagad man ir 7 klusi pulksteņi, un 12 baterijas. 😀

Bet ar to mana plauktu būšana nebeidzas. Pašā pēdējā plauktā man stāv spēles, ko spēlēt ar saviem diviem kaķiem vientuļos vakaros [Valentīndienā plānojam “uzraut” kādu monopola partiju]. Ir arī pa kādai pužļu kastei, kuru neesmu aizvedusi uz laukiem un salikusi [kurpjukastei ir novērota atkarība no pužļu likšanas].

Jums radīsies jautājums: kur es lieku grāmatas? Es guļu ar viņām. Nu nē, ja nopietni, plaukts ir šaurāks, un kumode ir platāka, un pa vidu abiem ir tāds kā pagarinājums, kur es salieku visas savas 5 grāmatas [currently reading] un savu jauno citātu burku. Bet ir arī gadījies, ka šad un tad aizmiegu ar kādu grāmatu rokās un tad grozoties un mētājoties pa gultu, no rīta pamostos ar to, ka kāda grāmata man kož sānos. 😀

Bet te nu jautājums Tev, lasītāj:

Kāds izskatās tavs naktskapītis?

3/101: Mīlestībai iemesla nevajag.

Tā nu ir pienācis laiciņš atkal kaut ko uzrakstīt.
Pirmais sniedziņš ir nokusis, ceturtās rudens iesnas ir apkarotas, rudens brīvlaiks arī ir beidzies. Nē, nē, atskaites nebūs, būs tikai pārdomas īso stāstu veidā. Cik nu īsie stāsti, cik ne. Jo mīlestībai iemesla nevajag – tā sākas strauji un stipri.

***Vakarnakt man bija sapnis. Viņš gulēja pludmalē. Kails. Saulstari apspīdēja viņa augumu – muskuļus, sešpaku, un… nu, visu pārējo. Mūsu rokas nejauši saskārās. Viņš tiecās augšup, kā gribēdams, lai viņu apmīļo.
Es pamodos.
Paņēmu telefonu.
Uzspiedu viņa numuru. (Jā, diemžēl ir tādas lietas, ko nevar tik vienkārši aizmirst.)
*samiegojies, jo galu galā bija nakts vidus*: “Jā?”
*pavisam mundra, jo galu galā bija nakts vidus*: “Tūlīt pat aizvācies no mana sapņa.”
Un nometu klausuli.
Un zini ko?
Viņš aizgāja.
Bet atmiņas palika.

***Man šķiet, tā bija otrdiena. Jā, atkal sapnis. Šoreiz tas bija kāds cits. Pati nesaprotu, kādēļ. Man taču viņš tik ļoti nepatīk.
Bija stunda pēc brīvlaika. Viņš mums lika uzrakstīt uz lapiņas 3 labas lietas, kas ar mums ir notikušas brīvlaikā. Es uzrakstīju: ceļojums, atpūta, pieaugšana. Pēc 2 minūtēm viņš lika nolasīt vienu. Es nolasīju ceļošana. Šo vārdu ir visvieglāk apspēlēt. Var muldēt par to, kur ir būts, pat ja tā nav. Visiem būs slinkums pārbaudīt. Viņš man pajautāja: “Kāpēc ceļošana?” Es atbildēju: “Tāpēc, ka es brīvlaikā pabiju brīnišķīgā pilsētā, un piedzīvoju brīnišķīgu ceļojušanu atpakaļ.” Viņš teica: “Pēc stunda pienāc pie manis, lūdzu.” Tad viņš sāka runāt par kaut kādiem jautājumiem, es viņā neklausījos. Pagāja stunda. Visi aizgāja. Es paliku ar viņu divatā. Viņš aizgāja pie durvīm un tās aizslēdza. Man sāka kļūt bail. Viņš uzvārīja kafiju. Bailes atkāpās. Viņš bija uzzinājis. To manu noslēpumu. To, ka man ļoti ļoti garšo kafija. Viņš teica: “Stāsti!” Un es stāstīju. Mums piederēja visas pasaules laiks. Laimīgie laiku neskaita. Es stāstīju par Briseli. Par tās lidostas bezgalīgajiem gaiteņiem. Par Starbucku. Par karstajām vafelēm. Par mazajām ieliņām. Par to, ka ejot pa ielas vidu, var sajusties kā princese pasaku valstībā. Par to, ka cilvēki tur nesteidzas. Par manām sajūtām, kad es sēžu mazā kafejnīcas terasē un skatos uz laisko Briseli. Viņš tikai māja ar galvu un teica: “Es zinu, es arī tur biju.” Tad es teicu: “Stāstiet!” un viņš stāstīja. Par sajūtām, nevis apskates objektiem. Par to, ka pat vienā vienīgā nolaistā mājā var atrast, par ko priecāties. Es redzēju, ka viņš mīl. Tik stipri, ka sāp. Un viņš to redzēja manī. Acis ir visdziļākais dvēseles spogulis. Mēs bijām kā divi ievainoti kucēni. Bet mēs sapratāmies. un tas laikam ir pats ļaunākais. jo – maktub.

Marts

Ir pienācis tas laiks, kad esam pāršķīruši mēnesi savos kalendāros, un mūsu acis ir apstājušās pie uzraksta “Marts”. Tas to vien simbolizē, kad drīz pavasaris klauvēs pie mūsu logiem. Es jau tagad to izjūtu, jo ik dienu siltās pavasara saulītes stari mani pamodina, kutinot manu degungalu.

Es vienmēr esmu priecājusies par pavasari. Tas man nozīmē ļoti daudz. Var rīkot ikgadējās dubļu kaujas, var sēt un stādīt [ir iesēti pirmie tomātiņi un paprika], var rakt, var vērot, kā daba mostās, un var mosties tai līdz. Ja ziema man pašai ir lāča gadalaiks, kad viss notiek lēni, nav tā kilometrīgā skrejceļa, kur ieskrieties, tad pavasaris gan tāds nav. Pavasaris ir rosības gadalaiks, kad viss ir jāpagūst pēc grafika.

Bet ne viss pavasarī ir labs. Bieži cilvēki sūdzās par pavasara depresiju. Kā ar to cīnīties? Man ir ļoti labs līdzeklis. Dienu sākam ar ingvera tēju [to var nopirkt paciņās, un var arī sataisīt paši no veikalā pirkta ingvera]. Tas palīdzēs ieskrieties. Visu dienu domājam tikai par to, cik laukā gaiši, ka ziemas drūmums beigsies, un tad sāksies pavasaris. Vakarā iedzeram tējiņu [šoreiz vienalga kādu], un noskatoties ziņas un savu mīļāko vakara seriālu, dodamies gulēt, lia nākamajā rītā būtu svaigi un izgulējušies, jo bieži vien pie depresijas ir vainojams arī miega trūkums.

Bet cilvēki [un arī es] pavasari neciešs, jo ir sācies slimību laiks. Gripa, Rota vīruss, parasta saaukstēšanās, Angīna… Manā ģimenē ir visi šeit minētie. Man ir Rota vīruss, mammai angīna, mazākajai māsai gripa, bet tētim –  parasta saaukstēšanās. Šeit gan nekādas “no tautas” nākušas receptes nezinu. Ir vienkārši jāiet pie ģimenes ārsta un viņš jums izrakstīs zāles ar apakšnosaukumu “kāātrāksabeigtsavasaknas”. Tās nu jums ir jādzer norādītajās devās, norādītajās reizēs, norādītajā dienu skaitā, un jājūtas atvieglotam, kad tas viss ir garām. Es vēl mokos ar savu Rota vīrusu, ziniet, tādas mocības nenovēlu pat savam ienaidniekam. Bet vismaz pluss ir tāds, ka esmu nokritusies svarā pa 7 kg. Bet tie pavisam drīz atnāks atpakaļ, jo braukšu pie vecvecākiem kur vismaz  pilnu porcija neapēšana skaitās necieņa pret pavāru. Wish me luck.

Šajā pavasarī Jums, mīļie lasītāji, es no sirds novēlu nesaslimt, domāt pozitīvi, un izbaudīt šo skaisto gadalaiku.