Oktobrī paveiktais + plāni novembrim

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/264586238/large.jpg

Šomēnes draudzējos ar Mērfija likumu – jo vairāk plānu, jo lielāka iespēja, ka neko no tā neizdarīsi. Un šoreiz galvenais apstāklis nav slinkums, bet gan vīruss, kas rūpīgi 2 nedēļas ir apgrūtinājis manu dzīvi, tāpēc arī oktobrī paveiktais ir tikai maza čupiņa.

Grāmatas. Esmu izlasījusi 5, kas daļēji atbilst manam oktobra plānam mēneša sākumā. Protams, izdevniecību jaunākajiem veikumiem ir paradums iespraukties visam pa vidu, tāpēc 2 no izlasītajām grāmatām plānā neietilpa.

  • Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” – atsauksmi lasi šeit. Ja vēl neesi ticis pie grāmatas, es nesaprotu, ko tu vēl gaidi.
  • Hjū Hovijs “Putekļi”. Brīnišķīga grāmata, brīnišķīga triloģija – atsauksmi lasi šeit.
  • Emīlija Lokhārta “Puišu saraksts” – atsauksmi lasi šeit.
  • Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma” – atsauksme šeit.
  • Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis” – par šo gan lielā atsauksme nebūs, jo vien pāris lietas sakāmas. Patika, ka Harijam vismaz vienā grāmatā (neatceros kā pārējās, bet man ir smaga aizdoma, ka citās nav) nevajag cīnīties ar Voldemortu. Un vēl man patīk lasīt grāmatas pareizos laikos, jo, kad Hermione grieza laiku atpakaļ, to pašu darīju arī es.

Filmas. Noskatījos pārsteidzoši daudz, 8 ar pusi.

  • Neredzamā – neatceros ne režisoru, ne aktierus, tikai to, ka vienu vakaru rādīja LTV1 un man patika. Skats uz jaunas aktrises dzīvi – pirmo teātra izrādi tieši tapšanas stadijā, privāto dzīvi, ģimenes sarežģījumiem. Riktīga drāma, bet man pret to nekad nav iebildumu. 8/10
  • Ceļā – neko daudz no tās neatceros, tikai to kā 3 jaunieši blandījās pa pasauli. Pat nezinu kāpēc skatījos. 3/10
  • Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem – grāmatas ekranizācija. Galvenās sižeta līnijas ir saglabātas un es pat nepamanītu saturisko maiņu, ja vien draudzenei nebūtu tik laba atmiņa un viņa nefeispalmotu visas filmas garumā. Tā kā man ir bail no visa, kas ir kaut nedaudz baiss, tad izvairījos skatīties Bērtona filmas, bet noskatījos šito un nesapratu, vai viņam visas tādas, vai tikai šī neizdevusies, jo nekā baisa tur nebija. Katrā gadījumā grāmatā attēli ir baisāki nekā filma. 6/10
  • Harijs Poters un Jauktasiņu princis – biju palaidusi garām HP filmu maratonu LNT, noķēru vien pašas beigas, bet nevar neskatīties, tāpēc smuki paraudāju Dumidora ainā. Atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Harijs Poters un nāves dāvesti, abas daļas – arī šeit atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Trakā, dullā mīlestība – vispār televīzija ir laba lieta, tikko pamanīju, ka vairums filmu esmu skatījusies tieši tādā veidā. Bet šito gribēju noskatīties jau sen un man pat patika. 8/10.
  • Kā klājas Morganiem? – attiecību krīze un krīzes atrisināšana divu stundu garumā – aiz garlaicības es varu skatīties pat ko tādu. 6/10
  • Murķšķu diena – noskatījos līdz pusei, aizgāju gulēt un par filmu aizmirsu līdz šodienai. Sižets pat bija gandrīz interesants – izdzīvot savu riebīgāko dienu atkal un atkal no jauna. Hmm, varbūt noskatīšos kaut kad līdz beigām.
  • Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis – nevajag skatīties filmas tik drīz pēc grāmatas izlasīšanas, jo pamanu visas neatbilstības grāmatai. Lielos vilcienos bija tas pats, bet likās nežēlīgi daudz svarīgu lietu izņemtas ārā, piemēram, kalambola spēle pret slīdeņiem te kārtīgi paslīdēja garām.

Kultūra.

  • Granātu krāsas aproce Dailes teātrī – saldsērīga izrāde, kas apcer īstās un vienīgās mīlestības iespējamību. Kādam tā var šķist pārvērtēta, kādam – nē. Ko tu darītu, ja pēkšņi tā klauvētu pie tavām durvīm? Vārpiņa bija lieliska, tāpat Skrastiņš un Siliņš. Izrādei dodu 6/10, jo neuzrunāja tik ļoti, lai pēc 3 nedēļām es to varētu atsaukt atmiņā.
  • Iemūrētie LNO – attiecībās ar operu esmu uz “jūs jūs”. Tas nozīmē – ļoti tālu. Salasījos lieliskas atsauksmes, anotācija arī uzrunāja, tā nu devos. Pirmā rinda nebija prātīgākā izvēle, kur sēdēt, ja neko nejēdz no operas dziedājumiem, bet vismaz, kad palika garlaicīgi, varēja vērot orķestri vai diriģentu. Libretu es joprojām neesmu izlasījusi, bet mani neuzrunāja tik ļoti, lai es spētu par šo normāli runāt.

Oktobrī es lepojos ar tikai 6 nopirktām grāmatām, jo es nevaru paiet garām Grāmatu svētkiem Kongresa namā, bet maks saka paldies, ka piedāvājums bija salīdzinoši mazs un turējos rāmjos. Tagad vien atliek domāt un sapņot par Ķīpsalu. 🙂

Plāni novembrim:

  • Harija Potera sakarā man jāizlasa 3 grāmatas, izcili būtu 4, zinot semestra beigas universitātē un pēdējos 2 ķieģeļus.
  • Nebūtu slikti arī paretināt “kādreiz lasīts un tagad nopirkts” plauktu, lai samazinātu lasāmo rindu.
  • Džeina Eira, manuprāt, būtu jāsāk lasīt, jo tuvojas VDT pirmizrāde.
  • Šis ir pirmais mēnesis, kur man nav ne jausmas, kuras izrādes es apmeklēšu, jo nekas uz priekšu vēl nav nopirkts, bet gribu aiziet uz “Peldošajiem-ceļojošajiem” JRT, jo nopirktas ir uz otro daļu Dailes teātrī.
  • Nē, vispār man ir ieplānots iet uz Vaideloti VDT viesizrāžu sakarā. Ja es nebraucu uz Valmieru, Valmiera brauc pie manis tā teikt.
  • Ir doma arī beidzot piedalīties kādā lasīšanas izaicinājumā – ir Ho-ho-ho readathon (9.-15. nov.), kur jālasa ar svētkiem saistītas grāmatas un ir Hooked on Books readathon (5.-12. nov.), kur mērķis ir turpināt iesāktās grāmatu sērijas. Piemēram, ja esi izlasījis pirmo grāmatu, loģiski būtu turpināt otru. Šeit es varētu iespraukties ar Hariju Poteru. Abi lasīšanas izaicinājumi daļēji pārklājas, tāpēc var piedalīties abos, bet es piedalīšos tikai Hooked on Books, jo man plauktā nav nevienas Ziemassvētku grāmatas, ko varētu piedēvēt Ho-ho-ho lasīšanas izaicinājumam. Arī Tome Topple Readathon notiek novembrī (18.11.-1.12), kur mērķis ir lasīt lielas, biezas grāmatas, kurām savādāk neķertos klāt. Arī par šo es padomāšu, skatoties, kas notiek ar skolas intensitāti.

Attēls: te.

Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma”

Entonijs Dors - Mums neredzamā gaisma

Liekas, ka Entonija Dora grāmatas “Mums neredzamā gaisma” zelta laiki sākās ar to brīdi, kad to pasludināja par Goodreads Choice Awards, jo tad tai sekoja arī citas balvas līdz pat pašam Puliceram. Izlasot grāmatu šis balvu saraksts pilnībā sevi attaiso.

Grāmatu caurstrāvo Otrā pasaules kara tēma no diviem skatupunktiem – Vernera un Marīloras. Verners ir talantīgs bārenis, kurš var salabot jebkuru radioaparātu, ko pamana ietekmīgs vācietis un tā vietā, lai viņš, tāpat kā visi citi bērni, nonāktu ogļu raktuvēs, Verners nonāk elitārā kara skolā, kur viņam ir uzdevums. Marīlora ir akla meita tēvam, kurš ir Parīzes muzeja atslēdzinieks. Īsi pirms kara viņam tiek uzticēts sargāt muzeja dārgumu un, karam sākoties, viņš ar meitu bēg uz Senmalo – okeāna piekrastes ciemu. Bet tikai viņi visi nevarēja iedomāties, kā karš mainīs viņu dzīves – ne tikai Merīlorai un viņas tēvam, Verneram, bet arī visiem citiem iedzīvotājiem.

Grāmatām par svarīgiem vēstures aspektiem ir tendence būt asiņainām, ar detalizētiem aprakstiem 3 lappušu garumā un diezgan garlaicīgām. Bet šī nav tāda. Lasītājs netiek ierauts notikumu virpulī kā galvenais varonis, bet drīzāk kļūst par tādu kā stāsta vērotāju. Arī vēsturiskais smagums nav tik izteikts, drīzāk ar minimāliem līdzekļiem autoram ir izdevies pateikt neizmērojami daudz, kas liek nedaudz apstāties, padomāt un lasīt tālāk.

Grāmata ir sadalīta vairākās lielajās nodaļās, ko vienu no otras atšķir darbības laiks, aptverot Otro pasaules karu no sākuma līdz beigām. Apakšnodaļas veido vairāku personāžu piedzīvojumus attiecīgajā lielās nodaļas laika posmā. Tā kā darbība nenorisinās hronoloģiski, kas nozīmē, ka lasītājs tiek mētāts no viena laika uz otru, no viena personāža pie otra, tam līdzi izsekot nebija viegli. Liels pluss šajā ziņā ir ļoti īsās apakšnodaļas, kas nereti ir tikai viena lappuse. Tas palīdz tikt ātrāk uz priekšu un “vēl tikai vienu nodaļu” izlasīt, jo tā taču maza. Tai pašā laikā grāmatu ļoti viegli ir nolikt malā, vismaz man nebija tās “ātrāk jāpabeidz, nevaru sagaidīt” sajūtas. “Mums neredzamā gaisma” mani gandrīz iemeta atpakaļ reading slump’ā, bet par laimi īsajām nodaļām, es veiksmīgi izmuku no nejauceņa nagiem.  Šo lasīt un baudīt pa mazam gabaliņam būtu pareizā izvēle, jo tad arī var ar visu sevi izjust stāstu.

Lai gan stāsts kopumā ir lielisks, tomēr man šķiet, ka viens aspekts tur ir lieks. Vismaz es nesapratu, kādam tam vispār ir saistība ar stāstu – it kā to varētu piešūt tam, lai būtu kur nobēdzināt vienu varoni, bet tai pašā laikā karš bija tik skarbs, ka to varēja izdarīt par jebko. To arī neslēpj autors, radot ne tikai 2 galvenos varoņus, bet arī vairākus “otrā plāna” personāžus, kas lieliski papildina stāstu un palīdz saskatīt kopainu vēl labāk.

Vērtējums: 8/10. Lieliska rudens lasāmviela, kas nav tik skarba, kā citas daiļliteratūras kara tematikas grāmatas.

Attēls te.