“Izraidītie” Dailes teātrī.

Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs"

Divu dienu laikā plāns īstenojās, un es beidzot tiku un noskatījos izrādi. Domu burbulis mājo vēl tagad, kad ir pagājušas jau gandrīz 24 stundas, kad sāku rakstīt atsauksmi. Tiem, kas šeit vēlas redzēt un lasīt kritisku, strukturētu atsauksmi šeit nav ko meklēt, jo runāšu caur emocijām.

Izrādē iekļauti 20 gadi. Tie vēl bija tie laiki, kad stāvēja Dvīņu torņi Ņujorkā, bet Diāna tomēr jau bija gājuši bojā. Bens bija laimīgs un baudīja dzīvi. Stāsts sākas kādā autobusā, kurš ved tikai vienā virzienā – Rīga-Londona. Sapulcējušies ir dažādāko slāņu cilvēki, kas naivi cer uz to, ka TUR viņiem būs labāka dzīve. Autobuss viņus atved, aizbildinoties ar to, ka jābrauc izkraut āboli, aizbrauc. Tikai pēc dažām stundām viņi klusībā sāk apjaust, ka viņi ir tie āboli, kuri ir izkrauti. Bez pasēm, bez jumta zem galvas, bez valodu zināšanām, tikai ar cerībām uz labāku dzīvi. Tas ir stāsts par izdzīvošanu. Kādam tā būs mīlestība, kādam draudzība, kāds kā atbrauks uz Londonu tā arī paliks Londonā… Gadi iet un viņi atkal satiekas. Tiesa, katrs savā veidā, bet klajā nāk daudzas dzīves patiesības. Neviens jau nezina, kā dzīvot ir pareizi.

Lugas pamatā ir reāli lietuviešu dzīvesstāsti, kas vēsta par apsolītās zemes spozmi un nežēlību. Ja tā paskatās, tad emigrācijas statistika ir graujoša, bet nevajag aizmirst par to, ka aiz skaitļiem stāv cilvēku likteņi. Viens cipars = viens cilvēks. 22,6 tūkstoši cilvēku, un ne jau visiem ir izdevies atrast ideālu dzīves nodrošinātāju, vai iekārtoties lieliskā un labi apmaksātā darbā. Daļa, tāpat kā izrādē, ir spiesti dzīvot kur pagādās. Varbūt pat tāpat kā Benam (Dainis Grūbe/Juris Žagars) – Vaterlo tilta pakājē. Bet varbūt kā Danai (Elīnai Dzelmei) izdosies atrast kādu materiālo nodrošinātāju, bet spožā dzīve viņu tāpat novedīs tur, kur zemāk vairs zemāk nav kur krist.

Izrādē tiek izmantots krietns daudzums necenzētās leksikas, kas skatītājiem liek sarkt vai, gluži pretēji, smieties pilnā kaklā. Arī joki ir ar humoru (pat humors ar lietuviešiem kopīgs) un brīžiem skatuviskās izdarības ir tik dzirkstošas, kad izlaužas smieklu asaras. Uz beigām jau tomēr skatītāji smejas mazāk, lai gan ik pa brīdim pazibošie joki ievilina skatītājos smaidu, tomēr nenoliedzamais ir nonācis arī līdz skatītāju apziņai – tas nav teātris, uz ko viņi ir atnākuši, bet vesels dzīves fragments no parasta emigranta dzīves. Paņemts un ietupināts izrādē. Izrādi visvairāk sapratīs tie, kuri paši ir bijuši emigranti. Pārējie var tikai nojaust to. Izrāde it kā atver acis un parāda šo “spozmi”, lai, pirms kādreiz teiktu “Es braucu prom” vēlreiz kārtīgi padomātu. Un šādā situācijā varbūt tas vienistabas dzīvoklis Āgenskalnā nav nemaz slikti.

Jā, nenoliedzami, lielisku muzikālo noformējumu sniedza dzīvā mūzika – grupa RYGA, kas ir sadarbojušies ar aktrisi Ēriku Egliju un ierakstījuši singlu, kas tiek izmantots arī izrādes laikā. Tiesa, spēlēts gan tiek dīvainā laikā – pirmā cēliena beigās. It kā viss, izrādes beigas, bet tad izskrien Lauris Dzelzītis (Vandals) un nomierina izbrīnītās sejas, ka tomēr ir tikai starpbrīdis. Man gan labāk gribētos šo dziesmu beigās, jo uzrunāja vairāk, nekā beigās izpildītā. Kaut kā… vairāk satricināja.

Par aktieriem nav ko diži teikt, jo visi bija lieliski. Nebija pierasto grandu, tāpēc arī izrāde šķita tāda… vienkāršāka. Sevišķi varu izcelt Daini Grūbi, Juri Žagaru, Lauri Dzelzīti, Ēriku Egliju, Elīnu Dzelmi un Daini Gaideli. Tas principā arī ir galveno aktieru sastāvs, kas iznes šo izrādi un padara to tik… reālu.

Par publiku varu teikt, ka man patika. Sākumā smaidu izraisīja tas, ka zāles auditorija ir no kādim 16-40 gadiem, lai gan redzēju arī vecāka gadu gājuma cilvēkus, kas nenobijās un palika līdz beigām. Ar to es domāju, ka nav tā, ka nāc kā balta lapa un tad tevi iespaido viss. Nāc sagatavojies (es, piemēram, izlasīju kritiķu atsauksmes, lai saprastu, ko un cik daudz gaidīt) un baudi. Nav tā nezināšanas sajūta. Nē, kaut gan ir gan, bet daudz, daudz savādāka, nekā pirmizrādēs.

Ilgums. Jā, to nevar nepieminēt, lai gan, man šķiet visa Latvija jau zina, ka šī izrāde ilgst 5 stundas un, “ak dievs, kā gan es tajās nosēdēšu, tur taču nav vietas?” 5 stundas ir sadalītas 3 cēlienos ar visiem starpbrīžiem, un abos starpbrīžos normāli funkcionē kafejnīca. Saturiski visīsākais man šķita otrais cēliens, pēdējais arī šķita tāds aprauts. Man nebūtu iebildumu, ja būtu 2 cēlieni, jo izrāde ir saturiski pilnvērtīga, nav nekādu aizķeršanos un cēlieni pazib nemanot. Pēc tam labu brīdi sēdēju zālē, gaidīdama vēl kaut ko. Un, kad nesagaidīju, manī atkal iemājoja tā pazīstamā sajūta, kas rodas, kad mani pamatīgi iespaido.

Vērtējums: 10/10. Ar visām olu cepšanas smaržām, kas piedeva vēl zināmu klātesamību, lai gan šoreiz sēdēju vairāk tuvāk izejai, nekā skatuvei, tās atnāca arī līdz manīm. Aktieri malači, režisoram cepuri nost. Ceru, ka tā nebūs pēdējā viņa režija uz mūsu teātra skatuves. Bet man nav iebildumu arī brauktu uz Lietuvu. Un šoreiz valodas barjera nav šķērslis.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.

82/101: Dailes Šeipings.

https://i1.wp.com/dailesteatris.lv/media/izrades/_B4W4298_fDEINATS.jpg

Vakar, 20.09., pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja izrāde “Šeipings”. “Kurā brīdī radīšana kļūst par manipulāciju? Jo sevišķi tāpēc, ka cilvēka miesa ir ideāls materiāls – dabisks, skaists un pakļāvīgs.” Lūk, šie vārdi tad mani arī mudināja iet un skatīties. Manas domas, anotācija un vērtējums – zemāk, sīki un smalki aprakstīts.

Viss sākas, kad Eva (šoreiz Ķuzule-Skrastiņa) satiek Ādamu (Artūrs Dīcis) – viņa saskata iespēju, viņš – perfektu būtni, kas grib izveidot manifestu ar muzeja eksponātu. Tā viņi iepazīstas. Viens gan jums jāzina – Eva ir ļoti pieredzējusī kuce, bet Ādams – nepieredzējis un sevī ierāvies vīrietis, kurš staigā vienā un tajā pašā jakā visu laiku. Bet tad viņi sāk satikties, un pēc kāda laika draugi saredz Ādamā pārmaiņas – brilles nomainījis pret kontaktlēcām, jaku pret žaketi, nomainījis frizūru… Bet mainoties ārējam tēlam arī iekšējais mainās līdzi. Visi mainās – ar laiku. Tikai Eva ne.

Izrāde, manuprāt, ir diezgan laba. Režisors Džilindžers joprojām VAR. Var uztaisīt labu, trakulīgu izrādi, kurā ir pilns ar lamuvārdiem, lipīgām dziesmām, krievu dzejoļiem un izgrieztiem televīzijas raidījumiem, bet visam pa vidu – komēdijas pārvēršanās drāmā. Ar ik pa laiciņam pievienotajiem trillera un romantikas elementiem. Vārdu sakot – šis ir universitātes draugu stāsts. Tieši tāds, kādam tam jābūt katram no mums – nedaudz trakam, nedaudz skumjam, bet visam pa virsu – take it easy.

Lai gan no paša sākuma tērpi man likās nedaudz par spožu (aktuālais spožais oranžais un elektrozaļais), izrādes laikā es sapratu, ka tas ir tieši vietā – visur valda trakums, kāpēc tērpiem būtu jābūt pelēkiem? Skatuves interjers būtiski mainījās tikai otrā cēliena sākumā, kur iznesa vienu papildus elementu, bet, lai pārējie skatuves dekori un elementi netraucētu, lika lietā gaismas, un efekts bija brīnišķīgs. Tiesa, par gaismām runājot, brīžiem traucēja aktīvi zibošā gaisma, kas tika ieslēgta, lai paspilgtinātu notiekošo uz skatuves, un uzmodinātu manu blakussēdētāju no snaudas. Bet izrādē netrūka arī pārsteidzoši klusu momentu, kas visu izlīdzināja līdzsvarā.

https://i2.wp.com/dailesteatris.lv/media/izrade_img/_B4W5140_fDEINATS.jpg

Protams, bija arī daudz smieklu, aplausu, un uzstāšanās. No šīs kategorijas izcelt varu Ginta Andžāna perfekto vingrošanas stundu (pati no tādas neatteiktos) un tā paša Ginta Andžāna nodziedāto “Perfekta diena” – dziesmu, ap kuru šā gada sākumā tika sacelta kājās visa Latvija, izraisot ne tikai smieklus, bet arī diezgan asas diskusijas. Protams, nevar arī nepalielīt super ātri noskaitīto krievu (dzejoli?) pirmajā cēlienā – atceros, ka viena no abām skatītājām bija Dārta Danēviča, otrai gan vārdu neatceros, tikai to, ka viņa putrojās (pamanīju pat es, krievu valodas nejēga numur 1). Skatoties bildes Dailes teātra mājas lapā atcerējos arī Ginta Andžāna akrobātiskos trikus, lai tikai Eva gribētu doties viņam līdzi.

Bet, visam pāri – man patika ideja, kuru izrādes laikā prasmīgi realizē Eva. Lai atstātu intrigu, neteikšu, kas tas ir. Sabojāšu vēl visu prieku. Bet ideja man likās pietiekami orģināla un interesanta.

Par publiku runājot – bez jau pierastajām augstajām amatpersonām un prominencēm bija arī daudz tādu, kas studēja/mācījās kaut ko saistībā ar mākslu – to varēja jau noprast pēc viņu Elitas Patmalnieces ģērbšanās stila. Bet vienu gan jums varu peteikt – kokteilīši pirms pirmā cēliena un pirms otrā ir pilnīgi atšķirīgi. Protams, ka labāk garšo otrie, bet, ja jums patīk mocīties ar vēdersāpēm, varat dzert arī pirmos.

Izrādes vērtējums: 7/10. Praktiski noslēgumu es tur nemanīju – jā, tas viss bija izrāde un tā, bet kas notika tālāk ar varoņiem – tas lai paliek skatītāju fantāzijas ziņā? Ar patiesības atklāšanu, manuprāt, bija par maz – bija jāsniedz mazs ieskats, kas notiek tālāk. Bet varbūt man tā tikai likās.

Attēli: šeit.

32/101: Mēģinājums uztaisīt spožumu.

VEJIEM_LIDZI-Janaitis-0633

Vakar, 19. aprīlī Dailes teātrī norisinājās Jana Villema van den Bosa iestudējums „Vējiem līdzi”. Un tas norisināsies vismaz kādu laiku. Šajā atsauksmē būs izklāstītas labās lietas, sliktās lietas, un uz ko ir jāgatavojas, ejot uz šo izrādi.

Tātad: režisors Jans Villems van den Boss no Lielbritānijas Latvijā ir iestudējis tādas izrādes kā „Spilvencilvēks” un lielu atsaucību guvušo „Amadeju”. Tagad šim sarakstam pievienojas trešā izrāde – Margaretas Mičelas „Vējiem līdzi”, kurā galvenās lomas tēlo Kristīne Nevarauska (Skārleta), Artūrs Skrastiņš (Rets Batlers), Elīna Dzelme (Melānija) un Lauris Subatnieks (Ešlijs). Bez šiem aktieriem izrādē piedalās arī Intars Rešetins, Dārta Daneviča, Aija Dzērve, Esmeralda Ermale, Ilze Vazdika, Lilita Ozoliņa, Artis Robežnieks u.c.

Tagad par aktieriem. Skārletas lomas atveidotāja Kristīne Nevarauska bija vienkārši burvīga – sākumā uzspēlētais spītīgums un iedomīgums, kas tik ļoti raksturīgs Skārletai, kā arī beigās nopietnā atklāsme un pārtapšana no mazas, muļķa meitenes par pieaugušu, daudz piedzīvojošo sievieti. Var noņemt tikai cepuri viņas priekšā. Otru cepuri es noņemu Artūra Skrastiņa priekšā. Rets kā jau Rets – iedomīgs, cinisks, bet Artūrs Skrastiņš savā Retā ir ielicis humoru. Beigās sanāk tāds sarkasma, ironijas un cinisma humora samaisījums vienā personā. Bet jā, humors ir salikts tieši vajadzīgajās vietās, var pasmieties, var paraudāt. Nospēlēt tādu švītu gandrīz 5 stundu garā izrādē nav viegli. Patika arī Melānija (Elīna Dzelme). Viņa bija tipiska mīļa būtne, kas visiem izpalīdzēja un ticēja uz vārda, lai gan darbi rādīja pretējo. Bet tagad nāk lielais BET. Man nepatika Lauris Subatnieks (Ešlijs). Tas varbūt ir vainojams ar to, ka man arī grāmatā Ešlijs Vilkss kaitināja, bet Lauris Subatnieks varēja šo tēlu sagrozīt, lai skatītājiem būtu interesanti. Dažbrīd likās, ka viņš vienkārši monotoni atrunā iekalto tekstu – nav emociju, nav kustību – tikai stāv kā lelle. Varēja vismaz kaut ko dzīvīgu ielikt iekšā.

Tagad pievērsīsimies skatuvei. Skatuve ir kāpnes, un tās tiek ar katru ainu pārbīdītas. Skatuves augšdaļā tiek iepļaukāti cilvēki un norisinās kaut kādas blakus darbības (tiek attēlota ikdiena kokzāģētavā, vai rādīts, kā dāmas pārvelk kleitas.) Par kleitām runājot – tā man bija šausmīga vilšanās. Protams, es biju gaidījusi tās lielās, garās, uzpūstās kleitas ar 77 apakšsvārkiem un visu kā pienākas, bet ko redzu es? Vienus, ļoti plānus apakšsvārkus, kaut kādu papīra (kartona?) turekli, kas piešķir kleitai tā laika raksturīgo apjomu un kādu drēbju kankaru pa virsu. Tā izskatās, ka Dailes teātrī ir ieslēgts taupības režīms. Vai arī tērpu ziņā samainītas galvenās lomas – ar šo izrāde vīriešiem tiek šūti krāšņāki tērpi, nekā sievietēm.

Vēl par skatuvi runājot – nevar nepieminēt baltos palagus dzelzs (man vismaz šķiet, ka tas bija dzelzs) rāmī. Tie kalpoja gan kā gultas, gan kā durvis, gan kā kariete, gan arī kā galda. Un tagad nāk pats jaukākais, labākais, foršākais, ko šajā izrādē redzēju – tās ir projekcijas. Jā, tieši tā, zīmējumu un attēlu projekcijas uz skatuves. Skatuves augšdaļā nepārtraukti projicēja ratu, kurš griežas. Balto palagu dzelzs rāmī novietoja tā, lai uz tā varētu uzprojicēt durvju attēlu. Tāpat bija ar karietēm un zirgiem. Projekcijas tika izmantotas arī lai piešķirtu kopīgo fonu – snieg sniegs, vai līst lietus. Veiksmīgi tika atrisināts jautājums ar bērniem. Pirms izrādes manā galvā riņķoja jautājums – vai tiešām uz skatuves tiks vesti mazi bērni? Bet, man par lielu pārsteigumu – nē! Kā jau augstāk minēju, Jans Villens van den Boss ir iestudējis arī „Spilvencilvēku”. Tā nu tika paņemti 2 spilvencilvēki – Veids un Bonija. Tā ir ļoti, ļoti laba ideja. Bet tā cilvēku ritināšanās pa kāpnēm (piemēram, kad uzzina, ka karš pret jenkijiem ir zaudēts, un no skatuves kāpņu augšdaļas līdz lejasdaļai cilvēki ripo lejup) – vai tas ir droši? Nav ienākusi doma prātā, ka cilvēki ripojot varētu kaitēt savai veselībai? Tā visa krišana bija pārāk ekstrēma, un raisīja izbaiļu nopūtu ne tikai man, bet lielākajai daļai zālei sēdošo cilvēku.

Liels, liels mīnuss ir izrādes saturs. Scenārists ir gājis tieši soli pa solim pēc grāmatas, nevienu notikumu neizlaižot. Pilnīgi garlaicīgi metās, cik līdzīga ir izrāde ar grāmatu. Tāpēc arī izrāde ir 4,5 stundas gara – visi notikumi ir iekļauti iekšā, nekas nav izlaists. Tas man mazliet traucēja. Tagad sekos ieteikums dāmām – ja vēlaties izturēt 4,5 h garu izrādi – nevelciet neko neērtu ne mugurā, ne kājās. Tas stipri iedragās izrādes satura uztveršanu, jo visu laiku prātā nāks doma – Jēziņ, cik man ir neērti, sēdi mierīgi, nepievērs sev uzmanību, koncentrējies u.tml. Bet izrāde tiešām ir par garu – vai nu bija jāizdomā 2 starpbrīži, nevis viens, vai jāsaīsina izrāde, bet kaut kas bija jādara, jo otrā cēliena vidū zālē bija jūtami čuksti un sarunas. Protams, visi sarosījās, līdz ko sāka skanēt pēdējā dziesma.

Bet izrādē bija vēl viena laba lieta – mūzika. Pirmajā cēlienā es to tik ļoti nepiefiksēju, bet otrajā (kad palika garlaicīgi, un sāka vilkt uz miegu), klaviermūzika manām ausīm bija pat ļoti tīkama. Īstajā brīdī un īstajā laikā.

Protams, neiztiksim arī bez fantastiskās Skārletas atzīšanās ainas izrādes beigās. Vienmēr mani ir fascinējis tas, kā Rets – ciniskais, egoistiskais Rets Batlers – mazajai muļķa Skārletai izstāsta visu, ko pret viņu jebkad ir jutis. Gan grāmatu lasot, tas mani aizkustināja, gan izrādi skatoties (manuprāt, tā bija Valmieras teātra izrāde, bet neesmu pārliecināta. Tā bija viena no tām, ko rādīja teātris.zip ietvaros), gan arī šajā jauniestudējumā tas mani sajūsmināja. Vēl mani patika teksti ar dziļo domu. To bija labi daudz, un ja man līdzi būtu kur pierakstīt un ar ko pierakstīt, es nekaunētos to darīt.

Sabiedrība. Tā diži nav ko teikt. Bija gan no augstā plaukta, gan no zemā. Atšķirību (kā vienmēr) varēja labi manīt. Un vēl joprojām, riņķojot pa zāli, skatoties uz dažiem cilvēkiem liekas, ka esi ieradies nevis uz teātri, un pie tam pirmizrādi, bet gan uz festivālu „Erots”.

Mans vērtējums par šo izrādi – 7/10. Daudz par garu, daudz par plašu. Un Lauris Subatnieks. Viņš pavisam noteikti krietni iespaidoja šo vērtējumu. Arī kleitas ir praktiski nekādas. Pēc šīs izrādes nebija arī tādas eiforijas sajūtas, kāda ir pēc citām. Es nelidinājos mākoņos, mana sirds atradās tai paredzētajā vietā. Tas nav labi. Un, kā Artūrs Skrastiņš izteicās savā intervijā žurnālam ir: “Ja skatītāji neceļās kājās – tātad kaut kas nebija labi” (nu, kaut kā tā). Teikšu jums tā – daži skatītāji cēlās kājās un gāja prom aplausu laikā, daži jau pirms paklanīšanās un tās laikā. Bet visvairāk cilvēku, ziniet, kad piecēlās? Tad, kad aizkari bija aizvilkti, un izrāde bija beigusies. 🙂

Atsaucoties uz nosaukumā minēto teikumu – mēģināja uztaisīt spožumu, bet sanāca viegla dzirksts. Bet labi, ka sanāca. Bilde no šejienes.