The Fault in Our Stars (2014)

https://i0.wp.com/37.media.tumblr.com/264f0576fdcfedc2bc782df8d7acd288/tumblr_my0b9w0oK71qjhzvpo1_500.jpg

Twitteris ir labs no tā briža, kad tur pavīd kāda iespēja kaut kur pieteikties. Manuprāt, aizvakar bija iespēja pieteikties uz TV3 raidījuma “Kinomānijas” pirms-pirmizrādes (lai kā viņu sauktu īstajos vārdos) seansu, ko arī izmantoju. Te nu būs manas pļāpas par to, ko gan paspēju pieminēt, gan arī nepaspēju pieminēt pēc filmas filmētajā sižetā, ko varēsiet vērot tuvākajos “Kinomānijas” raidījumos.

Filmas anotāciju jūs varat izlasīt jebkur, bet tiem, kuriem interesē tieši pats romāns, te ir mana atsauksme.

Pirmais, kas man nepatika filmā, ir nosaukums “Vainīgas ir zvaigznes”. Un šeit es vēlos norādīt, ka būtu baigi forši, ja Forum Cinemas vai citi filmas izplatītāji tomēr ņemtu to nosaukumu, kāds ir grāmatām. Ja tāda nav, okei, piekrītu, tad var izmantot savas (vai Google Translate) tulkošanas prasmes. Un es nerunāju tikai par šo konkrēto gadījumu. Turpinot par tulkojumiem, būtu arī pavisam lieliski, ja, pirms tulkot subtitrus, tomēr romānu izlasītu.  Ogustus? Nopietni? Labi, jā, negribas līdzināties grāmatai utt, bet nevajag arī to vienkārši ignorēt.

Tas, kas man patika, ir seanss. Tieši tas, ka zālē bija uz 2 rokas pirkstiem saskaitāms cilvēku skaits, tas, ka nebija tīņu, kas elstu, ūjinātu un kliegtu pie kādas no epizodēm. Bija patīkami maz cilvēku, kas viens otram nekādīgi netraucēja, un es dažbrīd jutos kā vienīgā visā zālē.

Atgriežamies pie nepatikas. Un šoreiz orģinālās filmas. Es nežēlošos par aktieriem, par tiem jau tā asaras ir lietas un arī būs, bet par viņu aktierspēli. Skatoties filmu man parasti ir tā: ja aktieris tēlo labi, es varu viņu sajust kā šīs lomas attēlotāju, un man pa vidu nemaisās viņa citas lomas. Šajā filmā Shailene Woodley  atgādināja bēdīgi slaveno Stjuarti ar tieši to pašu netikumu – nemāku tēlot. Nu, ja vien tēlošana ir tas pats, kas lūpu kaktiņu augstuma izmaiņas vai uzacu raukšanas prasmes. Augusts (Ansel Elgort) bija tīri tā neko. Šeit es nonāku pie vārda humorizjūta. Jā, man patika, ka arī filmā Augusts ir ar lielisku humorizjūtu un par viņa jokiem var smieties.

Filma jau ir ekranizācija, un tas, ka filmā notiek viss pēc grāmatas arī būtu jābūt kā plusam. Lai gan es grāmatu lasīju diezgan pasen un sīkākās nianses manā atmiņā ir izplēnējušas, tomēr galvenie notikumi ir attēloti un tas jau būtu bijis labi. Ja vien nebūtu tik šausmīgi garlaicīgi. Jā, grāmatas lasītājiem es iesaku krietni rēķināties ar šo vārdu, ejot vai skatoties šo filmu. Arī sērīgais skaņu celiņš šo efektu tikai un vienīgi palielina.

Bet nebūsim sīkumaini. Filma liks ietrīsēties pat viscietākajai sirdij, un no manis tā jau ir saņēmusi pāris slapjas salvetes. Nezinu, vai tam bija jānotiek no rīta, bet fakts ir tāds, ka filma aizkustina. Nezinu, vai tas bija mīlasstāsts, kas mani aizkustināja, vai tas, ka vēzis nepārtraukti par sevi atgādina, vai abi kopā, bet jā, kaut kādas emocijas šī lente izraisa. Brīžiem dusmas par varoņu naivumu, dusmas par režisora vēlmi padarīt varoņus trulākus (grāmatā viņi duskutēja vairāk un skartās sarunu tēmas bija nopietnākas, nekā filmā), bet kādā brīdī nobirst arī pa asarai.

Man patīk, ka Džons Grīns ir pievērsis jauniešu uzmanību vēža slimnieku problēmai, un tās aktualitāte nezūd arī filmā. Jā, okei, galvenie varoņi ir vēža slimnieki, bet filmā tas ir attainots kaut kā dziļāk, emocionālāk, šķiet, pat patiesāk. Re, ko iespējams panākt, iesaistot pirmo, lielo mīlestību. Visu!

Uz filmu droši var iet arī tie, kas grāmatu nav lasījuši, jo filmā, kā jau minēju, galvenie vilcieni ir attēloti.

Šodien man būs vērtēšana 5 zvaigžņu skalā. Tātad, par seansu es dodu visas 5, bet par pašu filmu es dodu arī sižetā minētās 2,5, lai gan par grāmatu man bija 10 (es biju pārāk sajūsmināta, un tagad to nožēloju.) Neteiksim, ka nepatika, bet ir daudz iemeslu, kāpēc man ir šāds vērtējums.

Attēls no šejienes.

Džons Grīns “Meklējot Aļasku”

Ja godīgi, pirmo reizi izdzirdot (vai izlasot) nosaukumu, domāju, ka runa ies par Aļasku kā ģeogrāfisku vietu, ekspedīcijām un tādā stilā. Pēc kāda laika izlasīju anotāciju, un sapratu, cik ļoti esmu kļūdījusies. Lai gan Džona Grīna fenomens jau ir nedaudz līdzīgs kā agrāk bija Nikolass Spārks (uz ko Latvijas izdevniecības reaģē gan tikai tagad tulkošanas ziņā), tomēr atšķirīgs. Bet tomēr, jāsaka atklāti, ka pirmā grāmata man patika daudz labāk.

Stāsts ir par Mailsu, kas aizbrac uz tādu kā internātskolu, kur agrāk mācījies arī viņa tēvs. Mailss ir t.s., “pareizais zēns” – nedzer, nepīpē, saņem tikai labas atzīmes utt. Bet, dzīvojot skolā, viņš sadraudzējas ar Pulkvedi, Takumi un Aļasku, kas pilnībā pārvērš viņa dzīvi kājām gaisā. Pirmkārt jau, viņš iegūst draugus, kuru viņam nebija, mācoties normālā skolā. Otrkārt, viņam ir draudzene. Nu, ne uzreiz, bet tomēr. Un treškārt – gribot vai negribot, bet viņš pārliecinās, ka jūtām nevar pretoties, un tiek ierauts mīlas trijstūrī. Katrs no stūriem ir tik neparedzams, cik vien neparedzami 14 gadīgi jaunieši var būt.

Es ļoti ceru, ka angliski šī grāmata skan labāk, nekā latviski, jo latvisko tulkojumu man bija šausmīgi grūti “ielasīt”. Ja ar “Mūsu zvaigžņu vainu” man gāja ātri, tad šitā vilkās, jo bija gadījumi, kad grāmatu vienkārši gribējās mest stūrī un likt mieru. Bet tomēr – Džons Grīns. Kā viņu var neizlasīt? Varbūt es esmu vienīgā ar šādām lasīšanas problēmām, bet tomēr palieku pie tā, ka nevajag mainīt tulkotāju vienam autoram, jo uzreiz ir cita valoda un lasītājam ir grūti nokoncentrēties un pārlēkt no viena uz otru.

Varbūt jau esmu šo vecumu (un darbības) pāraugusi, varbūt man tās trakākās izpausmes vēl ir tikai priekšā, bet nu, jā. Džons Grīns it kā ir precīzi aprakstījis to, ko jaunieši (acīmredzot ne tikai Latvijā) dara 14 gadu vecumā – noteikti nespēlējas ar lellēm, lego vai citām rotaļlietām. Smēķēšana un dzeršana ir tik ļoti populāra šajā, un ne tikai šajā, vecumā, ka tas jau sāk kļūt pierasts – kā neatņemama sastāvdaļa. Jā, šī grāmata vēlreiz pievērš lasītāju uzmanību šai problēmai, varbūt pat labi, ka tā, bet man šķita, ka pārāk liels akcents tika likts uz problēmu, bet netika piedāvāts problēmas risinājums. Jā, nu, diez vai tāpēc, ka viens no grupas vairs nepiedalās, var atmest kā dzeršanu, tā smēķēšanu, vienkārši pāršķirot lappusi. Nu nevar. (es centos nespoilerot, tāpēc tik ļoti riņķī apkārt.)

Bet man ļoti patika Aļaska tieši tajā haotisma līdzībā ar mani pašu. Tik ļoti precīzi ietērpts vārdos. Un vēl, kas šajā stāstā ir precīzi ietērpts vārdos, ir zaudējuma sāpes. Tas, cik ļoti mums sāp, kad zaudējam kādu, kuram nepateicām atvadu vārdus. Tas, cik ļoti mums viņa pietrūkst, tas, ka mēs saprotam, ka mirušais tagad varēja elpot. Tas, ka mēs viņu vairs nekad neredzēsim. Tas, ka nebeidzamā meklēšana pūlī – jā, kaut kad jau beigsies, bet vēl joprojām Tu apstāsies šokā, jo ieraudzīsi viņu. Kas nebūs viņš. Un tad tu noskumsi. Bet saņemsies, un dosies tālāk.

Vērtējums: 8/10. Ir labi, noteikti jāizlasa jauniešu vecākiem, lai gan nešķiet viņiem domāta literatūra, bet tā ir.

Cilvēks pavada visu dzīvi, iesprostots labirintā un domādams par to, kā viņš kādu dienu tiks ārā un cik lieliski tas būs. Viņš iztēlojas, kā nākotnē virzīsies uz priekšu, bet nekad to neizdara. Viņš tikai izmanto nākotni, lai glābtos no tagadnes.

Kādā brīdī plāksteris ir jānorauj, un tas ir sāpīgi, bet tad viss ir galā un tu jūti atvieglojumu.

Attēls šeit.

Džons Grīns “Mūsu zvaigžņu vaina”.

Ak, kāpēc? Kāpēc tu, Džon Grīn, jau agrāk neatradi ceļu pie manis?  Apmēram tādas bija manas izjūtas, kad izlasīju kādas pirmās 100 lappuses. Bet nu par visu pēc kārtas.

Stāsts ir par Heizelu, kas cīnās ar vēzi un depresiju piedevām, iet uz atbalsta grupu daudziem citiem tādiem kā viņa, un vienā dienā viņa tur satiek Augustu – vienīgo veselo cilvēku no visiem, izņemot pašu grupas vadītāju. Augustam viņa uzreiz iekrīt acīs, un viņi uzsāk tik ļoti pusaudžiem raksturīgo lēno iešanu pretī mīlestībai. Bet nē, atcerieties to, ka Heizelai ir vēzis, Augusts slimoja ar vēzi, bet viņu abu kopējais draugs Īzaks dēļ vēža palika akls. Viņi nav kā parasti pusaudži – viņi filozofē par tādām dzīves tēmām, par kurām neiedomātos pat pieaugušais, viņi dzīvo tā, it kā katra diena būtu pēdējā. Un beigās… Jā, beigas ir beigas.

Šis stāsts man nedaudz līdzinājās Nikolasa Spārksa “A walk to remember”, “The Last Song”, kur viens no galvenajiem varoņiem ir slims ar vēzi. Bet nē, tomēr nē. Šī grāmata ir daudz, daudz dziļāka, arī šajā grāmatā nemaz tik daudz netiek aizskarta reliģiskā tēma, tāpēc vien man šī grāmata patīk.

Stāsts bija saistošs, raiti varēja izlasīt. Nebija arī tā, ka stundas laikā jāizrauj cauri. Vissaistošākā tomēr man bija Heizela – bez visām vēža padarīšanām tik ļoti līdzīga man – arī sapņo par neaizsniedzamām lietām, baidās atklāt savas jūtas un katrs otrais vārds ir ar ironijas piedevu. 😀 Kā jau visur, man arī patīk, kad stāstam pa vidu arī iekļauta dzeja, kas tik ļoti atbilst stāsta tematikai un vispār aizkustina pat bez visa stāsta.

Tā kā man ir savā ziņā jocīgs grāmatu turēšanas veids (lai kā es grāmatu turētu, tās stūri cērtas manās plaukstās), tad man ļoti traucēja šīs grāmatas cietie vāki latviešu izdevumā. Domāju, ka grāmatai tieši labāk piestāvētu mīkstie vāki, kas simbolizētu stāstu – cīņu ar kaut ko, kas mūs padara vājākus ar katru izelpu. Un priekš kam 272 lappušu plānu (jā, plānu) grāmatu izdot cietajos vākos? Tieši ar plāniem vākiem grāmatas nobružājas visātrāk, kas, manuprāt, arī piedod grāmatām vajadzīgo šarmu.

Vasarā plāno iznākt arī filma ar tieši tādu pašu nosaukumu. Aktieri jau zināmi, un tos var apskatīt šeit.

Vērtējums par grāmatu: 10/10. Šeit bez variantiem. Stāsts bija pietiekami labs, lai kompensētu biezos vākus.

Lielisks citāts, kas attiecināms arī uz Džonu Grīnu:

Pīters van Hautens izrādījās vienīgais man zināmais cilvēks, kurš (a) šķita saprotam, ko nozīmē mirt, un (b) vēl nebija nomiris.

Un te daži pārējie citāti.

Nīderlandiešu valoda nav tik daudz valoda, kā kakla kaite.

-Ar ko es karoju? Ar vēzi. Un kas ir vēzis? Tas esmu es pats. Audzēji ir mana miesa, tāpat kā smadzenes un sirds. Tas ir pilsoņu karš, Heizela Greisa, un tā uzvarētājs zināms jau iepriekš.

Sāpes cilvēku nemaina, Tās viņu atklāj.

Attēls šeit.