Džodžo Moja “Pēc tevis”

Džodžo Moja - Pēc tevis

Pirms pāris gadiem pie lasītājiem nonāca Džodžo Mojas duoloģijas pirmā grāmata “Pirms mēs tiksimies” (atsauksmi lasi te), tad pavisam nesen uz kino ekrāniem iznāca grāmatas ekranizācija un nu ir izdota arī otrā (pēdējā) daļa – “Pēc tevis”. Lasītāji krasi dalās divās daļās – ir tie, kuriem liekas laba esam un tie, kuri nesaprot, kāpēc kas tāds bija jāuzraksta. Es saprotu abu pušu argumentus, bet man vairāk patika kā nepatika.

JA NEESI LASĪJIS PIRMO DAĻU, TEV TE NAV KO DARĪT, JA VIEN NEVĒLIES SABOJĀT LASĪŠANAS PRIEKU, JO TE BŪS PILNS AR PIRMĀS DAĻAS MAITEKĻIEM. Bez tiem vienkārši nevar. Nu tā, esmu jūs brīdinājusi, vainojiet paši sevi.

Dzīve pēc Vila nāves turpina savu gaitu. Lūisa pa Vila naudu ir apceļojusi Eiropu, tikusi pie šaura dzīvoklīša, apmeklē atbalsta grupu, lai tiktu pāri viņa zaudējumam un strādā lidostas pabā. Viņas jaunais boss ir kretīns (vēlāk atklājas, ka varbūt arī ne), kas liek viņai strādāt uniformā, kas atgādina elfu padauzu un vienīgais veids, kā izbēgt no dzīves grūtībām, ir kāds malks vīna darbadienu vakaros. Vienu vakaru vīns Lū paceļ spārnos un nomet paramediķa Sema priekšā (burtiskā nozīmē), kas rezultējās ar rehabilitācijas periodu pie vecākiem un pilsētiņas iedzīvotājiem, kas Vila nāvi nav aizmirsuši. Atpūtas laikā atklājas, ka Lū vietā viņas māte ir sākusi kardināli mainīt savu dzīvi, par ko mājinieki nav sajūsmā, un it kā ar to visu vēl nepietiktu – kādu dienu pie Lū dzīvokļa durvīm uzrodas Lilija.

Grāmata ļoti atšķiras no pirmās daļas. Lū ir zaudējusi savu pirmās daļas dzirkstošo humoru un šeit viņu var sastapt kā gandrīz depresijā ieslīgušu, problēmām māktu un pavisam parastu sievieti. Viņa pat ir zaudējusi savu ekscentrisko dabu, kas spēja izklaidēt un lielu grāmatas daļu viņa tāda arī paliek, kas nogurdina. Ar katru jaunu nodaļu viņa šķietami arvien dziļāk iestieg savām dzīves melnajā strīpā un labprātīgi tur arī peld. Par laimi lasītājam, uzrodas jauni cilvēki, kuru dēļ viņa no šīs strīpas kārpas ārā un grāmata beidzot paliek mazāk depresīva, bet ieslīgst otrā galējībā – dusmās, jo Lilija ir ļoti egoistiska, vieglprātīga un izklaidīga meitene, kura blandās pa dzīvi bez mērķa un nenovērtē vai negrib novērtēt pūles, ko viņai velta apkārtējie. Nedaudz šo drūmo ainu mēģina atsvaidzināt ekscentriskā Lū māte ar aizraušanos ar feminismu un Donna ar savu humorizjūtu.

Šī grāmata ir turpinājums pirmajai – ļoti veiksmīgai – grāmatai. Bet galvenais jautājums ir – vai šis turpinājums ir vajadzīgs? Pēc “Pirms pēc tiksimies” palika interese, kas tālāk notiek ar varoņiem, ko viņi dara un kā dzīvo, bet tā jau ir ar katru grāmatu, tāpēc jau vien autori nesaraksta turpinājumu, lai to izskaidrotu. “Pēc tevis” arī ir tādas beigas, kas paceļ jautājumu par to, kā Lū un citi varoņi dzīvo tālāk, bet tāpēc ne vienmēr vajag rakstīt vēl vienu grāmatu – lai tas paliek katra lasītāja prātā izfantazēts.

Man grāmata patika tādā nozīmē, ka tā ļoti labi pastāsta par zaudējuma sāpēm pēc nāves un dziedēšanas periodu, kam jāaiziet cauri, lai spētu to visu palaist vaļā – kā hēlija balonu. Šis sasaucas ar personīgo pieredzi, tāpēc tādas izjūtas nebūs katram, kas šo lasīs. Bet, ja ir grūti, tad šī varētu būt īstā nepamācošā lasāmviela, kas varētu atvieglot dzīvi kaut nedaudz. Un tā kā šim ir samērā liela nozīme manā dzīvē, par spīti visam es sliecos uz to, ka grāmata man patīk.

Vērtējums: 8/10.

Vienmēr ir labāk kaut kur iet un kaut ko darīt [..]

Lūgti novērtēt savas sāpes desmit punktu skalā, daudzi vīrieši nosauc skaitli vienpadsmit.

-[..] Es esmu kārtīga katoļu meitene, Lūisa, un mēs nešķiramies. Mēs liekam saviem vīriem ciest līdz kapa malai!

Attēls te.

Džodžo Moja “Pēdējā vēstule no mīļotā”

Džodžo Moja - Pēdējā vēstule no mīļotā

Ikdienā mēs nevaram iztikt bez rakstīšanas – īsziņas, e-pasti, pat pirkumu sarakstu sastādīšanai ir jāpieliek pildspalva pie papīra (vai pirksti tālruņa tastatūrai). Tehnika atņem pastāvošās vērtības, radot jaunas. Bet vai esat aizdomājušies par to, cik maz cilvēku joprojām sazinās ar vēstulēm? Reālām, uz vēstuļpapīra ar roku rakstītām vēstulēm? Un dažreiz tās pasaka īstos vārdus, īstajās vietās daudz izteiksmīgāk, nekā e-pasts datora ekrānā.

Izdevniecības Nation žurnāliste Elija Hevorta, meklējot materiālus jaunajai slejai, arhīva dzīlēs atrod pirms vairāk kā 40 gadiem rakstītu vēstuli. Tā ir atvadu vēstule, kurā kāds ar parakstu B., lūdz mīļoto sievieti ar viņu kopā braukt prom. Elijas rokās ir vienīgais pavediens, kas varēja būt izšķirošs divu cilvēku laimei pirms gandrīz 50 gadiem. Bet varbūt arī pēc 50 gadiem vēstule nav zaudējusi savu vērtību?

Dženifera Stērlinga ir bagāta azbesta magnāta sieviete, kas vienmēr labi izskatās un ir kā paraugs augstākai sabiedrībai par to, kādai ir jābūt perfektai sievai. Bet tā ir tikai maska. Pēc iekļūšanas avārijā Dženiferai ir amnēzija, kas liedz atcerēties savu vīru, māju un to, kas ar viņu notika avārijas naktī. Līdz brīdim, kad viņa, pārkārtojot skapi (vai, precīzāk, iepazīstoties ar tā saturu), aiz kādas kurpju kastes atrod ar piezīmju grāmatiņu, kurā iekšā ir ar roku rakstīta vēstule. Viņai. Un tā pavisam nevar būt no viņas vīra. Viņa ir apņēmības pilna noskaidrot, kas ir šis sūtītājs, kas ir vienīgais patiesa prieka nesējs viņas pagātnē.

Kā jau noprotat, romāna darbība risinās divos laikos. Nē, es pat teiktu trīs. Tie, kas seko līdzi manām lasīšanas aktivitātēm Goodread’ā, zina, ka tieši šis laiku sajaukums manī radīja diezgan lielu apjukumu, jo nav nekādas norādes par to, ka beidzas pagātne, un sākas vēl dziļāka pagātne. Laika līnija ieturēta apmēram šādi: Dženifera pirms avārijas, Dženifera pēc avārijas un Elijas dzīve, kas ir 50 gadi pēc Dženiferas. Lasītāja uzdevums ir neapjukt un pašam ar savu intuīciju aptvert, kur kurš laiks sākas.

Dažas nodaļas bija tādas, kur man grāmatu gribējās mest malā tieši dēļ tā, cik cukurains bija stāsts, bet dažas bija tādas, kas man lika iemīlēties grāmatā (jā, var arī tā) un lasīt ar vēl lielāku aizrautību. Kopumā jā, tā ir romantiskā literatūra, kā jau var noprast pēc vāka (par to vēlāk), bet brīžiem tā ir ļoti, ļoti skaisti uzrakstīta. Bet tikai brīžiem.

Neskaidrības radās ne tikai laika līnijā, bet arī notikumos. Esot kaut kur ap vidu, mani nepameta sajūta, ka autorei ir radušās vairākas idejas tālākais romāna attīstībai, un, tā kā viņa nevarēja izvēlēties vienu no tām, viņa iekļāva visas. Vienu brīdi tas radīja lielu nepieciešamību grāmatu vienkārši nolikt malā un no tās atpūsties, jo visa tur vienkārši bija par daudz. Runājot par mīklām, autorei (vai arī tulkotājai) neizdevās tās izteikt tik precīzi, lai lasītājs mocītos neziņā, jo vienmēr ir kāds vārds, kas pasaka priekšā, un tad, kad priekškars krīt, vairs nav tā pārsteiguma efekta.

Ja man būtu jāizvēlas grāmata pēc vāka, šo es neņemtu tieši dēļ pārāk saldā noformējuma. Tā spilgti rozā vēstule vāka centrā, ko nemaz neglābj Francijas karoga motīvu vēstuļpapīrs. Šoreiz nevar vainot Latvijas vāka dizainerus, jo, skatoties Goodread’ā, tāds noformējums ir angļu izdevumam. Bet varbūt tieši par kaut ko romantisku un salkanu stāv un krīt Latvijas lasītāji?

Kopsavilkumā: brīžiem stāsts aizkustina, brīžiem sadusmo. Samērā viegla literatūra, kas pieprasa sekošanu līdzi, un ļauj piedzīvot daudzas atklāsmes. Kaut vai par to pašu vēstuļu rakstīšanas izmirstību tehnikas laikmetā.

Attēls: te.

Džodžo Moja – Pirms atkal tiksimies

Džodžo Moja - Pirms atkal tiksimies

Lasot anotāciju un atsauksmes es nojautu, ka beigas būs neierastas, bet es nenojautu, cik ļoti tas iespaidos mani. 2 nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas, šī ir jau otrā reize, kad es cenšos uzrakstīt kaut ko sakarīgu, jo domas un emocijas gūst virsroku.

Stāsts ir par Lū, kas ir dzīvespriecīga, haotiska un koši ģērbusies mazpilsētas meitene. Vienā dienā viņa zaudē darbu, un šķiet, ka Zeme ir pārstājusi griezties. Visu laiku arī Lū vecāki ir izdzīvojuši, zināmā mērā balstoties uz viņas naudu, tāpēc darba zaudēšana visiem ir smags trieciens. Viņa izmēģina pieteikties uz dažādām vakancēm, līdz viņu kaut kur pieņem – viņai būs jāiemāca Vilam Treinoram dzīvot un viņai ir doti 6 mēneši, lai to izdarītu. Kāpēc dzīvot? Jo pēc avārijas Vils ir pa pusei paralizēts, kā rezultātā viņam radies iespaids, ka izskatās pēc dārzeņa.

Invalīdi vēl aizvien ir aktuāli sabiedrībai. Tieši tādā ziņā, ka viņi ir, bet cilvēki vai nu nereaģē uz viņiem, vai skatās ar žēlām suņa acīm, vai, vēl labāk, blenž atvērtu muti. Ļoti mazs ir tas procentuālais iedzīvotāju skaits, ko esmu redzējusi viņiem palīdzot, piemēram, uzbraukt uz ietves vai pasniedzot kaut ko veikalā. Bet, protams, es nemēģinu tagad kādu pārliecināt mainīt savus paradumus un skriet palīdzēt katram pretī gājējam. Esmu pati piedzīvojusi savas labās sirds rezultātu, kad cilvēks ratiņkrēslā man uzbļauj, tāpēc varbūt labāk vispirms ir pajautāt vai nevajag to palīdzību, un pēc tam to sniegt (vai arī nesniegt).

Bet šis raksts nav par pareizu dzīvošanu. Grāmata ir fantastiska tieši tādā nozīmē, ka parāda, kā pilnīgās galejībās, es pat teiktu, depresijā nonācis cilvēks, tomēr spēj piecelties un sākt staigāt (ne burtiskā nozīmē, jo Vilam paralizēta ir tieši apakšdaļa). Tas ir par cilvēku iedrošināšanu, par kritieniem un piecelšanām, lai sasniegtu mērķi. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm, kas gan šajā gadījumā nebija lasītāju gaidītās.

Grāmatu nevar tik viegli nolikt malā. Pirmkārt, tā ir autores valoda, kas ir plūstoša un nerada nekādas grūtības iztēloties to visu acu priekšā. Otrkārt, tas ir rakstīšanas veids, jo autore nepārtraukti izgudro jaunus pavērsienus, kādos pavērst tekstu tā, lai tā būtu “pēdējā nodaļa”, bet nākamajā lapā “šī noteikti būs pēdējā nodaļa” un tā tālāk. Treškārt, tā kā šī bija mana, manuprāt, trešā e-grāmata (par to es arī varētu uzrakstīt atsevišķu ierakstu), un, ņemot vērā romāna interesantumu, no telefona (jo e-grāmatas lasu telefonā) nešķīros, kamēr grāmata nebija izlasīta.

Ilgi mani mocīja domas par to, vai es respektēju Vila izvēli, vai to nosodu, jo domas dalās. Gan man, gan arī citiem lasītājiem. Vieni saka, ka nav ko cilvēku ilgāk mocīt, bet otri saka, ka cilvēks tomēr ir dzīva būtne ar tiesībām dzīvot. Es joprojām netieku skaidrībā par to, kuru variantu es izvēlētos Vila vietā, jo abi ir pietiekami nopietni un ietekmē sabiedrību kā tādu. Bet, lai saprastu, par ko es runāju riņķī apkārt, ir jāizlasa grāmata. Tas ir beigu posms, kas ir vissvarīgākais puzles gabaliņš visā šajā stāstā. Nu labi, viens no vissvarīgākajiem.

Vēl viens svarīgs puzles gabaliņš ir Lū prasme smelties iedvesmu. Pat ja Vils pretojas viņas trakajām idejām, viņa izdomā citas. Visvairāk man patika tas, ka Lū ne tikai dod Vilam savu pieredzi un jaunas iespējas, bet arī Vils Lū. Tas viss pierāda to, ka ar labu gribu un skaidru mērķi var sasniegt augstus rezultātus.

Vērtējums: 10/10.

Attēls: šeit.