Gabriela Zevina “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”

Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi

Grāmata ieintriģē ar vairākām lietām uzreiz – pirmkārt, savdabīgais izkārtojums uz pirmā vāka, kas automātiski liek pastiept roku un paskatīties, kas tad ir ielikts aizmugurē. Ja runājam par aiztikšanu, šī ir tā grāmata, ar kuru es saprotu, kāpēc grāmatas ir jātin caurspīdīgajā iepakojumā (jo baltie vāki), kas vairākās situācijās mani ir nokaitinājušas, jo nevar grāmatu pašķirstīt. Tas otrkārt. Treškārt, kas gan grāmatmīlim var būt vēl labāk, ja ne grāmata par grāmatām?

Eidžejs Fikrijs ir vientuļš grāmatveikala īpašnieks, kas nav sevišķi apmierināts ar dzīvi. Nesen bojā gājusī sieva bija kā prieka stariņš viņa dzīvē, tāpēc viss rādās nedaudz pelēkās krāsās. Arī ar grāmatveikalu vairs neiet viegli un ar socializēšanos vienmēr ir nodarbojusies viņa sieva… Bet brīdī, kad ir visgrūtāk, Eidžeja priekšā tiek nolikts saules stars, kas izgaismos visu viņa turpmāko dzīvi.

Sākot lasīt, rēķināju dienas, kad varētu grāmatu pabeigt. Nedomāju, ka tās būs stundas, un, pie tam, tikai sešas. Jā, grāmata ātri vien aizrauj un, pat acis nepamiršķinot, lasītājs attopas grāmatas vidū. Un kas gan tur ir palicis līdz grāmatas beigās – nieks vien ir! Droši vien tā tas ir, pateicoties īpašajam rakstības stilam, kas aprakstītos notikumus padara saistošus, interesantus, brīžiem smieklīgus, citu brīdi ne tik ļoti, bet nolikt malā ir neiespējami. Jā, kas attiecas uz mani, jau grāmatas sākumā prātā tika izteikts vājš minējums, kas guva apstiprinājumu uz grāmatas beigām, bet pa vidu tam tiku piedzīvojusi vairākus jaunus pārsteigumus un sižeta attīstību. Tas, ar ko es galīgi netiku skaidrībā, ir Eidžeja vecums. Lai gan stāstā vienu reizi minēts ir skaitlis ap 40, pēc raksturojuma, uzvedības un sakāmā viņš izklausās pēc svaiga pensionāra. Vienīgais, kas viņu tuvina romānā noteiktajam vecumam, ir kopīgās iedzeršanas ar salas policistu.

Patika veids, kā tika sākta katra nodaļa – ar grāmatas rekomendāciju saules staram. Tas var kalpot kā ceļvedis arī lasītājam. Iekļauti vairāk zināmi un ne tik zināmi darbi no Edgara Alana Po, Selindžera, Dāla u.c. autoriem. Agri vai vēlu šī rekomendācija arī atklājas pašā romānā, kas dod sajūtu, ka tā nav vienkārši iemesta, lai aizpildītu vietu, vai samests viss iespējamais, ja jau rakstām par grāmatām.

Grāmata noteikti patiks tiem, kas jūtas nedaudz dzīves nogurdināti, un iepriecinās tos, kam patīk sirsnīgi varoņi un sirsnīgas grāmatas. Un, protams, visiem grāmatmīļiem šī ir obligātā lasāmviela! 😉

Vērtējums: 8/10.

Vārdus, ko nespējam atrast, mēs aizņemamies.

[..] grāmatu apvākojumi ir kā grāmatizdevēju rudie pabērni. Mēs tos vainojam par visu.

Attēls: izdevniecības mājaslapa

Paulu Koelju “Sānsolis”

Pēc labas un  biezas literatūras tā tik prasījās kaut ko vieglu kā formas tā satura ziņā, un varbūt pat mazliet filozofisku. Tā nu kārta pienāca jaunākajam latviski izdotajam Paulu Koelju romānam “Sānsolis”.

Pavisam īsam vilcienos stāsts ir par žurnālisti, kurai laulībā ir iestājusies rutīna, tāpēc viņa meklē izklaides iespējas un sāk krāpt savu vīru ar senu pamatskolas mīlestību – tagad politiķi, kurš arī ir precējies.

Tālāk arī nav ko stāstīt. Kāpēc? Jo Paulu Koelju ir pazīstams ar to, ka 2 teikumus spēj pārvērst 300 lappusēs ar visiem iespējamiem situāciju atrisinājumiem un “kā būtu, ja”. Tā ir arī šajā gadījumā. Tiesa, pēc biezā “Vieda vīra bailēm” šāda grāmata šķiet pat atsvaidzinoša.

Pārsteidza tas, ka rakstnieks ķēries klāt tik klišejiskai un visur iztirzātai tēmai – problēmām laulībā. Cik nu esmu viņa darbus lasījusi (šis ir trešais, pirmie divi ir “Alķīmiķis” un “Zahir”), abos ir novērojamas kaut kādas atziņas par dzīvi, kā pareizi dzīvot, kā samierināties ar kļūdām un kā dzīvot, nenožēlojot izdarīto. Bet te pēkšņi – sieviete vīlusies laulībā. Droši vien tās 29 sarakstītās grāmatas ir pie vainas, jo aptrūcies gudro tēmu, par ko rakstīt, jāraksta par ko sabiedrībā pierastu un izbrīnu neizraisošu.

Grāmatai pluss no manas puses ir kārtējais ieskats žurnālistikā, jo savu nākotnes profesiju izzināt no visām pusēm nekad nenāk par ļaunu. Tas, kas man nepatika, ir sievietes attēlojums – vārgs un pakļāvīgs, par spīti tam, ka ir 21. gadsimts un sievietes ir daudz stiprākas emocionālā ziņā. Bet laikam šo stereotipu nevar izdzīt ārā no cilvēku prātiem.

Vērtējums: 7/10. Laba atslodze pēc 1050 lappusēm, arī var lasīt tad, kad nav ko lasīt, bet nekas tāds, ko es lasītu, ja man būtu ko lasīt. Kaut kā tā.

Ja cilvēkam patiešām klājas grūti, depresijai vienkārši neatliek laika.

Dzīvojam Šveicē, kur pulksteņi vienmēr rāda pareizu laiku.

Dzīvi mēs neizvēlamies, toties izlemjam, ko darīt ar mums dāvātajiem priekiem un skumjām.

“Izraidītie” Dailes teātrī.

Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs"

Divu dienu laikā plāns īstenojās, un es beidzot tiku un noskatījos izrādi. Domu burbulis mājo vēl tagad, kad ir pagājušas jau gandrīz 24 stundas, kad sāku rakstīt atsauksmi. Tiem, kas šeit vēlas redzēt un lasīt kritisku, strukturētu atsauksmi šeit nav ko meklēt, jo runāšu caur emocijām.

Izrādē iekļauti 20 gadi. Tie vēl bija tie laiki, kad stāvēja Dvīņu torņi Ņujorkā, bet Diāna tomēr jau bija gājuši bojā. Bens bija laimīgs un baudīja dzīvi. Stāsts sākas kādā autobusā, kurš ved tikai vienā virzienā – Rīga-Londona. Sapulcējušies ir dažādāko slāņu cilvēki, kas naivi cer uz to, ka TUR viņiem būs labāka dzīve. Autobuss viņus atved, aizbildinoties ar to, ka jābrauc izkraut āboli, aizbrauc. Tikai pēc dažām stundām viņi klusībā sāk apjaust, ka viņi ir tie āboli, kuri ir izkrauti. Bez pasēm, bez jumta zem galvas, bez valodu zināšanām, tikai ar cerībām uz labāku dzīvi. Tas ir stāsts par izdzīvošanu. Kādam tā būs mīlestība, kādam draudzība, kāds kā atbrauks uz Londonu tā arī paliks Londonā… Gadi iet un viņi atkal satiekas. Tiesa, katrs savā veidā, bet klajā nāk daudzas dzīves patiesības. Neviens jau nezina, kā dzīvot ir pareizi.

Lugas pamatā ir reāli lietuviešu dzīvesstāsti, kas vēsta par apsolītās zemes spozmi un nežēlību. Ja tā paskatās, tad emigrācijas statistika ir graujoša, bet nevajag aizmirst par to, ka aiz skaitļiem stāv cilvēku likteņi. Viens cipars = viens cilvēks. 22,6 tūkstoši cilvēku, un ne jau visiem ir izdevies atrast ideālu dzīves nodrošinātāju, vai iekārtoties lieliskā un labi apmaksātā darbā. Daļa, tāpat kā izrādē, ir spiesti dzīvot kur pagādās. Varbūt pat tāpat kā Benam (Dainis Grūbe/Juris Žagars) – Vaterlo tilta pakājē. Bet varbūt kā Danai (Elīnai Dzelmei) izdosies atrast kādu materiālo nodrošinātāju, bet spožā dzīve viņu tāpat novedīs tur, kur zemāk vairs zemāk nav kur krist.

Izrādē tiek izmantots krietns daudzums necenzētās leksikas, kas skatītājiem liek sarkt vai, gluži pretēji, smieties pilnā kaklā. Arī joki ir ar humoru (pat humors ar lietuviešiem kopīgs) un brīžiem skatuviskās izdarības ir tik dzirkstošas, kad izlaužas smieklu asaras. Uz beigām jau tomēr skatītāji smejas mazāk, lai gan ik pa brīdim pazibošie joki ievilina skatītājos smaidu, tomēr nenoliedzamais ir nonācis arī līdz skatītāju apziņai – tas nav teātris, uz ko viņi ir atnākuši, bet vesels dzīves fragments no parasta emigranta dzīves. Paņemts un ietupināts izrādē. Izrādi visvairāk sapratīs tie, kuri paši ir bijuši emigranti. Pārējie var tikai nojaust to. Izrāde it kā atver acis un parāda šo “spozmi”, lai, pirms kādreiz teiktu “Es braucu prom” vēlreiz kārtīgi padomātu. Un šādā situācijā varbūt tas vienistabas dzīvoklis Āgenskalnā nav nemaz slikti.

Jā, nenoliedzami, lielisku muzikālo noformējumu sniedza dzīvā mūzika – grupa RYGA, kas ir sadarbojušies ar aktrisi Ēriku Egliju un ierakstījuši singlu, kas tiek izmantots arī izrādes laikā. Tiesa, spēlēts gan tiek dīvainā laikā – pirmā cēliena beigās. It kā viss, izrādes beigas, bet tad izskrien Lauris Dzelzītis (Vandals) un nomierina izbrīnītās sejas, ka tomēr ir tikai starpbrīdis. Man gan labāk gribētos šo dziesmu beigās, jo uzrunāja vairāk, nekā beigās izpildītā. Kaut kā… vairāk satricināja.

Par aktieriem nav ko diži teikt, jo visi bija lieliski. Nebija pierasto grandu, tāpēc arī izrāde šķita tāda… vienkāršāka. Sevišķi varu izcelt Daini Grūbi, Juri Žagaru, Lauri Dzelzīti, Ēriku Egliju, Elīnu Dzelmi un Daini Gaideli. Tas principā arī ir galveno aktieru sastāvs, kas iznes šo izrādi un padara to tik… reālu.

Par publiku varu teikt, ka man patika. Sākumā smaidu izraisīja tas, ka zāles auditorija ir no kādim 16-40 gadiem, lai gan redzēju arī vecāka gadu gājuma cilvēkus, kas nenobijās un palika līdz beigām. Ar to es domāju, ka nav tā, ka nāc kā balta lapa un tad tevi iespaido viss. Nāc sagatavojies (es, piemēram, izlasīju kritiķu atsauksmes, lai saprastu, ko un cik daudz gaidīt) un baudi. Nav tā nezināšanas sajūta. Nē, kaut gan ir gan, bet daudz, daudz savādāka, nekā pirmizrādēs.

Ilgums. Jā, to nevar nepieminēt, lai gan, man šķiet visa Latvija jau zina, ka šī izrāde ilgst 5 stundas un, “ak dievs, kā gan es tajās nosēdēšu, tur taču nav vietas?” 5 stundas ir sadalītas 3 cēlienos ar visiem starpbrīžiem, un abos starpbrīžos normāli funkcionē kafejnīca. Saturiski visīsākais man šķita otrais cēliens, pēdējais arī šķita tāds aprauts. Man nebūtu iebildumu, ja būtu 2 cēlieni, jo izrāde ir saturiski pilnvērtīga, nav nekādu aizķeršanos un cēlieni pazib nemanot. Pēc tam labu brīdi sēdēju zālē, gaidīdama vēl kaut ko. Un, kad nesagaidīju, manī atkal iemājoja tā pazīstamā sajūta, kas rodas, kad mani pamatīgi iespaido.

Vērtējums: 10/10. Ar visām olu cepšanas smaržām, kas piedeva vēl zināmu klātesamību, lai gan šoreiz sēdēju vairāk tuvāk izejai, nekā skatuvei, tās atnāca arī līdz manīm. Aktieri malači, režisoram cepuri nost. Ceru, ka tā nebūs pēdējā viņa režija uz mūsu teātra skatuves. Bet man nav iebildumu arī brauktu uz Lietuvu. Un šoreiz valodas barjera nav šķērslis.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.

Atgriešanās.

 

Sveiki, sveiki!

Pirmā lieta, ko ieraudzīju, ir tas, ka man ļoti patīk wordpress jaunais dizains. Gan tā gaidīšana, gan arī ‘jauns ieraksts’  vieta. Vēl tikai to ķirbju smaidiņus derētu nomainīt, bet tā jau ir okei.

Otrā lieta, ko gribēju Jums pavēstīt ir tā, ka esmu atpakaļ. Bloga ‘atvaļinājums’ bija kā atpūta no bloga līdz brīdim, kad sirdī sāka ienākt vainas apziņa par lasītājiem. Tāpēc radās Kad nevar nerakstīt. Tiesa, nekādas pārmaiņas blogs pagaidām nepiedzīvos. Lai gan ir doma par pašreizējo projektu sarakstu ievietošanu šeit, padarot to krietni, krietni personīgāku nekā tas ir patlaban, tā joprojām paliek tikai doma. Ir arī doma ieviest bloga sānā vietu ‘Tagad lasu’ vai ‘Tagad skatos’, kāda ir dažiem citiem blogeriem, bet arī tā ir tikai doma.

Bet, runājot par maniem sarakstiem, atradu kādu vecu, pirms pusgada taisītu sarakstu ar 2014. gada apņemšanām. Ak, vai, manu, vai. Atmetam visas domas par ‘es mazāk ēdīšu saldumus’ vai ‘sākšu vingrot/sportot utt. Tomēr patīk, ka esmu izpildījusi punktus par ‘101 lieta 1001 dienā projektu’, par sabiedriskajām aktivitātēm, ar ko bija domāts brīvprātīgais darbs, kas šogad ir pārpārēm izpildīts. Vai es jau teicu, ka biju brīvprātīgā Pasaules koru olimpiādē? Tā bija fantastiska pieredze ne tikai organizatoriskajā ziņā, bet arī strādājot ar cilvēkiem. Tagad ar smaidu atceros tās dienas, lai arī tajās 2 nedēļās man bezspēkā ļima kājas, tomēr es izbaudīju visu, ko varēju un gribēju, un esmu priecīga un gandarīta.

Atgriežoties pie apņemšanām, esmu izpildījusi arī punktu par ‘naudas taupīšanu’ un ‘atbrīvošanos no nevajadzīgām lietām’. Pēdējais gan rezultējas ar kaut kā izmešanu un kaut kā iegādi, kas gan laikam nekādīgi nepilda naudas taupīguma punktu. Arī punkts ‘izdarīt un iesniegt darbus laikus’ ir izpildīts. Visi skolas un neskolas darbi ir iekļāvušies termiņā, par ko man ir prieks. Tieši no organizatoriskā viedokļa.

Un te mēs nonākam pie pēdējās apņemšanās – ibook.lv lietošanu un realizēšanu. No vienas puses, man ir žēl to cilvēku, kas nenovērtē klasikas un grāmatas cenu un pārdod to par mazām naudiņām, bet, no otras puses, man par to ir prieks, jo es to varu iegādāties un paturēt sev. Protams, ir jautājums par grāmatas stāvokli, bet to vienmēr var pajautāt, nosūtot ziņu pārdevējam. Bet, kas īsti ir ibook.lv? Tas ir grāmatu pārdošanas saits, kur cilvēki atbrīvojas no liekā, kas aizņem grāmatu plauktus arī ieripinot savā makā naudiņu, gan arī pērk no citiem grāmatas, kas sen jau kārojušās. Zinot grāmatu cenas grāmatnīcās, šī ir lieliska alternatīva. Protams, tur nebūs tikko izdota literatūra (kaut gan – kas meklē, tas atrod), tomēr arī pēc vecuma smaržojošas grāmatas ir lieliskas grāmatas.

Par tuvākajiem nākotnes plāniem grāmatās/filmās/teātrī un dzīvē? Dzīvē man ir 12. klase, kas līdzi sev nesīs nopietnas pārdomas, iespējas un lēmumus. Filmās droši vien kaut kas jauns. Gribās aiziet un kino, tikai nevaru izlemt starp ‘2 janvāra sejas’, ‘Lūsija’ un ‘Kas meitenēm zem brunčiem’. Droši vien neviena no šīm filmām mani nespēs emocionāli satricināt tik ļoti kā “Tikšanās”. Vienkārši man dzīvē vajag momentus, kas mani emocionāli sagrauj, savādāk mans egoisma līmenis sasniedz bīstamu atzīmi. Joks, protams. 😀

Teātri… Esmu redzējusi Valmieras Drāmas teātra viesizrādi “Doktors Živago” un sapratu to, ka nedrīkst nākt uz izrādi kā balta lapa. Nav jau tā, ka nesapratu, tikai vai nu tā bija aktieru vaina, kas stostījās un nespēja iejusties zālē (tas valmieriešiem bija pirmais vakars Rīgā), vai arī tā bija mana stāsta nezināšanas vaina. Bet arī šajā izrādē šaudījās krietni par daudz. Bet recenziju es nerakstīšu, jo ir lietas, ko tomēr gribu no izrādes paturēt pie sevis. Mana teātra sezona sāksies 19. septembrī, kad Dailes teātrī būs pirmizrāde “Vakariņām ar Elvisu”. Un nē, režisors nav Džilindžers, bet gan Jans van der Boss, kas man vēl vairāk liek iet uz šo izrādi, jo man ļoti patika “Vējiem līdzi”, lai arī vilkās 4 stundas. Vēl kaut kad tālāk nākotnē es gribu aiziet uz “Izraidītajiem”. Spriežot pēc atsauksmēm un citu domām, vajadzētu būt tam emociju lūzumam.

No grāmatām es mēģināšu vēl šajā gadalaikā pabeigt Džordža Orvela “1984”, kas jau pie kādas 100 lappuses sāk izskatīties pēc romāna. Spriežot pēc vispārējās sajūsmas un emocionālo triecienu daudzuma, beigām jābūt kaut kam grandiozam. Ir doma izlasīt ko svaigi izdotu, plauktā stāv arī vairāki vasaras krājumi. Dailes teātris iestudēšot “Bovarī kundzi”, izdomāju nopirkt un izlasīt grāmatu. Jādabū arī tas “Doktors Živago”.

Pagaidām tas arī viss. Dārzā vakar uzziedēja pirmā gladiola, kas spītīgi man cenšas iestāstīt, ka rudens tuvojas. Par to atgādina arī no skapja dziļumiem izvilktie džemperi… Bet pietiek jau malt par laikapstākļiem, viss ir forši. 🙂

Jānis Valks. “Rakstu vācēja ceļš”

Parasti gan uz latviešu autoru darbiem skatos ar lielām šaubām – ir gadījies pamatīgi apdedzināties. Jā, lai gan mūsdienās latvieši raksta krietni labāk, latviešu autori jau ir sevi apliecinājuši kā labi esam, tomēr vienmēr ir šaubīgs tieši pirmais romāns, ko lasītājs lasa. Nebaidieties, ar Jāņa Valka pirmo romānu “Rakstu vācēja ceļš” jā, bailes bija, bet izlasītais visu attaisnoja.

Stāsts ir par nākotni. Zinu jau zinu, visi par to tagad raksta, un lasītājiem tas jau sāk apnikt, bet neuztveriet to par galveno grāmatas būtību. Galvenais varonis ir Tago – slavens rakstu vācējs. Viņš dodas viņam uzticētās tādās kā misijās, lai atrastu kaut ko, ko meklē Impērijas vadība. pa ceļam viņš smeļas iedvesmu un zināšanas no citām tādām Impērijām un atnes to uz savējo. Lasītājs grāmatā var izsekot līdzi vienai tādai misijai- pašai apjomīgākajai, kāda vien Tago dzīvē bijusi. Tikai ir viena liela problēma – viņš nezina, kas viņam ir jāatnes, nezina, uz kurieni viņam ir jādodas – Tago par norādēm kalpo tikai 2 papīra gabali un grāmata. Vai ceļojumam atvēlētie 6 gadi, 6 mēneši un 6 dienas būs pietiekami ilgs laiks, lai Tago saprastu ceļojuma un arī dzīves būtību?

Jā, man nepatika garie apraksti. Tajos es pat dziļi neiedziļinājos, vienkārši ar acīm pāršļūcu pāri. Izlaist gan nevarēja, jo grāmatas lielākā daļa balstās tieši uz aprakstiem, kas man tik ļoti nepatīk. Bet kopumā man ir radies ļoti labs priekšstats, un, ja gadījumā autors izdomā publicēt to “mūžīgo romānu”, par kuru viņš runā pēcvārdā, es ar prieku to izlasītu. Romānā valoda ir plūstoša un raita, to ir viegli saprast un vēl vieglāk ir iztēloties attēloto.

Liela uzslava par māksliniecisko noformējumu – speciāli grāmatai uzņemtām fotogrāfijām. Visnotaļ ļoti radošs risinājums – iedzīvoties galvenā varoņa ādā. Uzslava arī par to, ka beidzot kādam fantastikas latviešu autoram mani ir izdevies saraudināt. Tie, kuri ir lasījuši šo romānu, noteikti zina, par ko es runāju.

Vērtējums: 8/10.

Nav alkatīgu vai ļaunu ceļu, par tādiem tos padara cilvēki.

Attēls šeit.

Anderss de la Mote [geim]

Pirmajā brīdī grāmata izbiedēja ar savu vāku, domāju, ka būs kārtējā asinsizliešana ik pēc lappuses. Bet sāka nākt citu blogeru atsauksmes par šo grāmatu, sapratu, ka nemaz nav tik traki, un nu arī es esmu izlasījusi šo, jā, tomēr trilleri.

Romāns ir par četrdesmit gadus veco Henriku Peteršonu. Viņš ir sliņķis un dīkdienis, jo nevar un negrib atrast sev darbu. Kādu dienu staigājot, Henriks atrod dīvainu mobilo telefonu, kas viņam dod dīvainus uzdevumus. Viņš iet ar vien tālāk un uzdevumi kļūst arvien lielāki, grūtāki un bīstamības pakāpe aug. Cik tālu spēle ir Spēle, un kad tā pārvēršas par spēli ar savu un citu līdzcilvēku dzīvībām?

Grāmata pārsteidz ar savu noformējumu. Es nerunāju par priekšējo, bet gan par aizmugurējo vāku. Vietā, kur parasti visām grāmatām ir anotācija un ziņas par autoru, šai grāmatai ir intriģējošs uzraksts, kas gan atspoguļo spēli kā Spēli, gan iespaido (vismaz mani) izlasīt šo trilleri.

Man nepatika un joprojām nepatīk galvenais varonis. 40 gados jau ir jābūt diezgan lielai saprašanai par dzīvi, lai spētu atrauties no datorspēlēm un saprastu, kas dzīvē ir galvenais. Grāmatā tiek attēlots pieaudzis vīrietis, kas sirdī joprojām ir pusaudzis un arī uzvedas kā pusaudzis. Kuram gan vēl ienāktu prātā paklausīt Spēles uzdevumiem? Labi, slikts piemērs, viņš par to saņēma naudu. Kuram gan vēl ienāktu paklausīt, ja uzzinātu, ka gandrīz nogalināja paša māsu? Kuram ienāktu prātā slēpties no policijas? Henriks visu stāsta laiku uzvedās kā mazs bērns, un tas kārtīgi krita uz nerviem.

Lai gan stāsta gaitā man pilnīgi pazuda laika izjūta, jo stāsts ievilka savā varā arī mani, tomēr, cik noprotams no atrisinājuma, Spēle ar Henriju ilga 4 nedēļas. Tātad, gandrīz mēnesi. Manuprāt, diezgan mazs laiks, lai atšifrētu visu Spēles būtību un uzbūvi, lai atradinātos no “atkarības” un vēl paspētu sadedzināt gandrīz visus tiltus.

Grāmata atstāj nepabeigtības izjūtu. Pašas beigas lasītāju aptur uz nedaudz sakāpinātas nots, kas galīgi neliecinātu par beigām, tomēr tās ir beigas. Tomēr ik pa brīdim dzirkstošā humora izjūta spēj to atsvērt.

Vērtējums: 6/10.

Bailes ir spēcīgs varas ierocis.

Attēls šeit.

95/101: Reiz dzīvoja kāda kaprīza meitene…

Kad es izlasīju Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, es biju sajūsmā. Bet gadu gaitā jau esmu pārliecinājusies, ka turpinājumi, it īpaši, otrās daļas, ir sliktākas par pirmajām. Un tās ir vēl sliktākas, ja tās raksta pavisam cita persona, kas ar rakstnieku pat nav pazīstama, tikai iepazinusi viņu no pasakaina izdomājuma. Lūk, šeit ir minētais gadījums. Bet viss nemaz nav tik slikti kā izskatās.

“Vējiem līdzi” beidzas ar to, ka Skārleta apjauš, ka mīl Retu, bet Reta mīlestība ir izsīkusi. Skārleta ir stūrgalvīga un bērnišķīgi domā, ka var dabūt visu, ko vēlas, tāpēc ir iecirtusies vienā domā “dabūt Retu”. Viņa piedzīvo tuvu cilvēku nāvi, saposta savu dzīvi tā, ka nav spējīga nevienam acīs paskatīties, un tad nolemj ceļot, aiz sevis sadedzinot visus tiltus. Bet viņa nenojauš, ka tieši tā Rets dabūs šķiršanos, lai gan praktiski to nevar izdarīt. Bet Skārletai jau sen bija jāsaprot, ka nav nekā tāda, ko Rets nevarētu. Viņa skumst, viņš šķietami laimīgi precējies otrreiz, viņa, dzīvojot Īrijā, uzceļ no jauna veselu pilsētu un ar lielu prieku ieiet Īrijas augstākajā sabiedrībā. Lai gan joprojām viņa saskrienas ar Retu, viņai netrūkst pielūdzēju. Vai Skārleta ar jauno grāfu dzers kāzas? Vai Rets uzzinās par mazo Ketiju Kaķēnu?

Grāmata bija gana smaga, lai man pietiktu prāta to izlasīt tieši brīvajā nedēļā, bet gana garlaicīga, lai to vilktu garumā tā, ka no iecerētajām 3 dienām Skārletai man sanāca 6. Kad esat tikuši pāri ļoti neveiklajam sākumam, kurš paiet žāvājoties, dusmojoties un šķirot lapas uz priekšu, tālākā gaita ir itin raita. Nu, vismaz žāvas vairs nenāk, pārējais ir tas pats kā bijis. Tracinošais tandēms “Rets+Skārleta” kļūst tracinošs jau pašā sākumā, kad Skārleta sāk dusmoties pati uz sevi par sagandēto dzīvi. Bet vienu gan viņa prātīgi izdarīja – sadedzināt visus tiltus tā, lai viņu neviens nevar atrast un doties uz senču zemi ar augsti paceltu galvu – to ir jāmāk. Noteikti šo iesaku izlasīt sievietēm, kurām liekas, ka pēc viena apkaunojuma dzīve beidzas, ka pēc kritiena nav iespējams piecelties un soļot tālāk. Tā nav. Paņemiet rokās šo grāmatu.

Patika man tas, ka kaut kur ap stāsta vidu Skārleta pieauga. Garīgi, es domāju. Viņa saprata savas īstās vērtības, un savus jaunos balles tērpus arī atstāja neizmantotus. Viņa pārtiek no 2 kaut cik lietojamām istabām savā Lielajā Mājā, kamēr viss ciems tiek remontēts un uzcelts no jauna. Viņai šīs jaunās vērtības dod viņas bērns – jā, pēc Bonijas ir vēl klāt nākusi Keta. Skārleta dzīvo patstāvīgās bailēs, ka Ketu var piemeklēt Bonijas liktenis (atcerieties, viņa nokrita no zirga, lauza sprandu un nomira). Tomēr mazā Keta ir pārsteidzoši patstāvīga (šis man lika mainīt domas par maziem bērniem, paveroties uz to citādā veidā). Lai gan no sākuma duets “Skārleta un Rets” mani kaitināja, vidū domas jau sāka mainīties un beigās bija jau pavisam labi. Bet te jau atkal runā mana, muļķa romantiķes, sirds.

Vērtējums: 6/10. Sākums ir gana neveikls, lai sabojātu labo atzīmi. Bet bērnišķīgās Skārletas lielā vēlme dzīties pēc radiniekiem, kuri viņu pat redzējuši nav, sameklēt vectēvu un vecomāti, uzcelt no jauna veselu pilsētu bija pietiekami iedvesmojoši, lai atzīmi paceltu uz 7/10.

Rets vairāk bija mīts nekā vīrietis.

Kad dejo valsi, vīri un sievas iemīlas no jauna.

“Un manai vecaimātei līķauts jau gatavs. Dievs vien zina, kas notiek Helovīnā”.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Filipa Gregorija – Laumu bērns

85/101: Grāmata, kura mainīs pasaules redzējumu.

Lasīju diezgan ilgi. Ņemot vērā to, ka grāmatas lasīšanas laiks iekrita ar laiku, kad sākās mācības, tad otrajam bija atvēlēts vairāk laika, nekā pirmajam. Bet tā jau tas ir vienmēr. Un arī raiti nemaz negāja uz priekšu. Bet esmu sapratusi, ka man labu grāmatu lasīšana iet ļoti lēnu. varbūt tāpēc arī apziņa, ka darbs ir labs, nonāk tik vēlu.

Stāsts ir par Namu. Nams atrodas pilsētas nomalē, prom no ziņkārīgo acīm, un prom no raksturīgā. Izlasot grāmatu, teikšu, ka tas varētu būt piepilsētas rajons, kur nav gluži lauki, bet nav arī gluži pilsēta. Tur dzīvo, mūsdienu valodā runājot, invalīdi un cilvēki ar īpašām vajadzībām. Bet paši Nama iedzīvotāji tā nedomā – viņi domā, ka ir gluži tādi paši, kā pārējie, tur, Ārā. Ar Ārā viņi domā pilsētu, citus cilvēkus, jo tieši tās lietas viņi neredz. Katram cilvēkam ir sava iesauka, dažiem pat itin trāpīga un loģiska – pīpmanim tā ir Pīpmanis un aklajam – Aklais. Namā valda sava kārtība, savi likumi, katrai grupai (sešas, ja atceros pareizi) ir vadonis, un kāpņu princips:

Bari bija veidoti pēc kāpņu principa. Katrs pakāpiens bija viena dzīva dvēsele. Ja visaugstākais salūza – par pirmo kļuva iepriekšējais.

Grāmata ieintriģē ar vāku vien. Vismaz ar vāku man pietika, lai grāmatu noliktu savā must-read listē. Un teikšu, ilustrācija ir diezgan trāpīga, taisni laime, ka to nemēģināja latviskot, kā to dara ar dažām daiļliteratūras grāmatām (piešķir grāmatām nebaudāmus vākus, atmetot oriģinālus). Kad vāks ir atzīts par labu esam, atveram pašu grāmatu, un sākam lasīt.

Un te nu jūs sagaida elpu aizraujošs ceļojums nezināmajā un nesaprotamajā, neizjustajā, kas tomēr grāmatas beigās kļūst par saprotamo, izjusto un saprotamo. Un paceļot acis, jūs ieraugāt, ka rudens jau klāt. Un uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām jūs skatāties pavisam savādāk – nevis kā vairums cilvēku, kas klaji ignorē cilvēku, kam vajadzīga palīdzība, bet skriešus skrienat viņam palīdzēt. Un pat tas, ka jūs tajā laikā gaida priekšnieks pavisam citā pilsētas galā nav tik svarīgi, jo, lūk, šis cilvēks, kuram jūs palīdzat, arī ir tikai cilvēks. Bet mēs jau novirzāmies no tēmas. Tulkotāja Māra Poļakova ir labi paveikusi savu darbu – grāmatu var lasīt raiti, saprotami un izjūtas arī ir aptaustāmas, ne tikai lasāmas. Bet jā, pie stāsta atgriežoties… Zināmā mērā es paralēles vilku nevis ar invalīdu namu (jo es ar tādu Latvija saskārusies neesmu, pat nezinu, vai tāds eksistē. Un vai vispār vajadzētu.), bet gan ar bērnu namu. Jo tur notiek tieši tas pats. Ir savi vadoņi, ir tie, kas dara pāri, ir tie, kas dzīvo savās grupās, un citas uztver par ienaidniekiem, ir savi lielie, dižie notikumi, par kuriem sāk satraukties pats nama vadītājs… Tā ir skarba realitāte, bet ne tik vulgāri aprakstīta. Vārdu sakot, izdarīts tā, lai tā būtu nevis Nama vai kāda cita autobiogrāfija, bet gan stāsts.

Par mērķauditoriju runājot… Es pat nezinu, ja godīgi. Manuprāt, grāmata ir domāta visiem. Nu labi, man ir grūti iedomāties pensionāru ar šo grāmatu rokās. Grāmata noder strādājošiem, studējošiem un mācošiem cilvēkiem. Lai saprastu, ka var būt savādāk, lai mainītu pasaules redzējumu. Lai jūs nerādītu ar pirkstiem uz tādiem cilvēkiem, nesmietos par viņiem, neignorētu viņus un visādi citādi nesmuki neizdarītos ar viņiem! Viņi arī ir tikai cilvēki, un atcerieties, ka viens netīšs, nepārdomāts gājiens pāri gājēju pārējai nepaskatoties uz visām pusēm un pie sarkanās gaismas var jūs novest līdz viņu situācijai un dzīvesstilam.

Vērtējums: bez liekām ierunām. 10/10.

Un šeit, daži citāti.

Spoguļos mēs visi izskatāmies sliktāk, nekā īstenībā.

Pele neapēdīs kalnu, lauva nenomirs no oda kodiena, sīka tērauda strēmele nevarēja iznīcināt viņa dievu.

Reizēm izdodas panākt, ka iestājas pilnīga atsvešinātība, reizēm ne, tās ir tīri labas nervu zāles vai veltīga laika šķiešana – viss atkarīgs no tā, kāds tu pienāc pie spoguļa un ko paņem līdzi, iedams prom.

Visnepatīkamākais klusums ir tur, kur daudzi neko nesaka.

Sienas bija viņu avīze, žurnāls, ceļazīmes, reklāmas kantoris, telegrāfa centrs un gleznu galerija.

Tāpēc viņš vazājās pa istabu kā salūzis Terminators un mēģināja ar kādu sakauties.

Brīnumi viņiem bija vajadzīgi kā gaiss.

Izlaiduma gads ir nelādzīgs laiks. Solis tukšumā – ne katrs to spēj.

-To sauc par dekoltē?
-To sauc par svešu džemperi.

Man nez kāpēc nepatīk šis tavs noskaņojums. Ož pēc psihenes, tā lūk.

Laiks netek kā upe, kurā nevar iekāpt divas reizes.

50/101: Sienaspuķīte

čārlijs

Nesen Zvaigzne ABC ir izdevusi Stīvena Čboski “The Perks of Being a Wallflower”, kas Latvijas grāmatnīcās ir sastopams kā “Čārlijs, malā stāvētājs”. Saku uzreiz, man nepatīk nosaukums. Un piedāvāto klāstā bija sastopami arī daudz oriģinālāki darba nosaukumi. Bet par gaumi nestrīdas.

Tagad par grāmatu. Čārlijs ir puika, kurš saņem augstākos vērtējumus visos mācību priekšmetos, novēro cilvēkus, bet pats neko nesaka un ir pārsteidzoši atklāts pret cilvēkiem, lai gan daži pret viņu neizturas labi. Laika gaitā viņš iegūst arī draugus. Kā jau katram, arī viņam ir jāpiedzīvo tuvinieku nāve un mīļoto aizbraukšana, jāpiedzīvo pirmās neveiklās romantiskās attiecības, sekas pēc narkotiku lietošanas un vismaz vienreiz dzīvē jāārstējas slimnīcā. Bet vai viņš būs laimīgs arī stāsta beigās?

Stāsts mani saviļņoja. Un pārliecināja. Pārliecināja par to, ka katrā vidusskolā ir tāda “sienaspuķīte” – visus novēro bet pats neko. Stāsts ir kā ceļš, kurš no klusēšanas un vientulības ved uz pārdrošību un draudzību. Patika tas, ka vismaz +/- bija attēlota pusaudžu dzīve – neveiklās romantiskās attiecības, pirmais neveiklais sekss, pirmais narkotiku mēģinājums, zālītes pīpēšana, draudzības zaudēšana un arī atgūšana un tā depresija, kad aiziet kāds tuvs radinieks, ar kuru bija izveidojusies īpaša saikne. Stāsts ir uzrakstīts vēstuļu formātā, kas vien man gāja pie sirds, jo pagaidām neesmu vīlusies šāda stila grāmatās. Patika arī tas, ka grāmata ir uzrakstīta no puiša skatupunkta – kā mazs caurums, lai varētu ieskatīties tajā, kas satrauc zēnus. Brīnumaini ir tas, ka lasot šo grāmatu, man neviens grāmatas varonis nekaitināja – visi bija attēloti diezgan normāli. Un tieši tāpēc –

mans vērtējums ir 8/10. Kaut kas pietrūka tam, lai mani saraudinātu, bet bija pietiekami emocionāli.

Un tagad citāti.

Skolēni ir savu vecāku trofejas, ar kurām, līdzīgi kā ar lentītēm vai zelta zvaigznītēm, var palielīties kaimiņiem.

-Kura ir tava mīļākā grāmata?
-Frānsisa Skota Fidžeralda “Šaipus paradīzes”.-Kāpēc?
-Jo tā ir pēdējā, ko izlasīju.

-Tev vienkārši ir jādod meitenēm kāds laiks, lai apdomātu jauno pieeju, tas arī viss. Dažas no viņām to sapratīs uzreiz. Citas – vēlāk. Bet būs arī tādas, kuras to nesapratīs nekad. Es par to pārāk neuztrauktos.

-Mēs pieņamam tādu mīlestību, kādu, pēc savām domām, esam pelnījuši.

[…] mans tētis teica, ka esmu rīkojies pareizi. Ceru, ka tā ir, taču reizēm ir grūti to atzīt.

Tas bija tik garšīgs, ka man pat sametās bail.

Pirmkārt, mani ļoti interesē un aizrauj tas, ka visi cits citu mīl, taču patiesībā cits citam nemaz nepatīk. Otrkārt, ķīviņi vienmēr ir par vienu un to pašu.

Šādos brīžos ir svarīgi teikt “kungs”. Un, ja kādreiz tiec saukts vārdā un uzvārdā, ir jāuzmanās. Tici man.

Policistam, kurš pieņēma eksāmenu, nebija pat dīvains paskats un smieklīgs vārds, un tas man izskatījās pēc blēdīšanās.

Sūzana, visticamāk, ar viņu vairs “neietu uz randiņiem”. Ne jau tādēļ, ka viņa būtu slikta, sekla vai ļauna, bet gan tādēļ, ka viss mainās. Un draugi aiziet. Un ar to dzīve nebeidzas.

-Čārlij, vai esi kādreiz iedomājies, ka mūsu bariņš ir tieši tāds pats kā visi citi, piemēram, futbola komanda? Un vienīgā atšķirība ir tā, kas mums ir mugurā un kāpēc tas mums ir mugurā.

-Kam ir trīsdesmit divas kājas un viens zobs?
-Kam?
-Bezdarbnieku rindai Rietumvirdžīnijā.

-Dažādu iemeslu dēļ mēs esam tie, kas esam.

-Pat, ja mūsu spēkos nav izvēlēties, no kurienes nākam, mēs tomēr spējam izvēlēties, uz kurieni ejam. Mums joprojām ir dota iespēja rīkoties. Un mēs varam mēģināt to pieņemt.

Bilde šeit.

36/101: Kad Mocarts pamostas…

mocarta-kungs-pamostas

Jau labu laiku manās rokās gribēja nonākt Evas Baronskas romāns “Mocarta kungs pamostas”, un tad nu beidzot tas ir noticis. Esmu apmierināta ar to, ko lasīju, protams, ir arī nesaprašanas un nepiekrišanas, bet par to zemāk.

Eva Baronska ir austriešu raktstniece, kas ir studējusi interjera arhitektūru un mārketinga komunikācijas, strādājusi par grafiķi, komunikāciju konsultanti, žurnālisti, un tagad pievērsusies rakststniecībai. No savas puses saku – par laimi – jo ne kuram katram ir dūša rakstīt nodrāztu tēmu “Volfgangs Amadē Mocarts” (Amadē, jo par Mocarta saukšanu par “Amadeju” grāmatā pats Mocarts ir lielā sašutumā un plēš matus no galvas nost, lai tikai viņu sauktu par Amadē, nevis Amadeju).

Tagad par grāmatu. It kā nupat uz nāves sliekšņa gulējis, Mocarts pēkšņi atmostas pavisam citā gultā, citā vietā – viss ir nepazīstams. Viņš visu atkal piedzīvo pirmo reizi, tikai ekipāžas ir nomainījušas automašīnas, kafiju nemaļ kafijas dzirnaviņās, bet taisa automāti, mūziku nespēlē tikai orķestris, bet ir radušies gramofoni un radio, gaisma spīd, nospiežot slēdzi, nevis dedzinot sveci. Viņš emocionāli jūtas kā bērns – viss viņam ir jāiepazīst. Bet tajā pašā laikā viņš nedrīkst aizmirsties – viņš ir pieaugušais, kuram jāiekļaujas sabiedrībā. Laika gaitā viņš atrod domubiedru un kolēģi Pjotru, ar kuru uzspēlē kādā krogā un saņem pirmo paša nopelnīto naudu. Viņš raksta skaņdarbus, nes tos uz grāmatnīcām un prasa iesiet, viņa talantu atklāj orķestris un grib ar viņu kopā doties pasaules turnejā, bet viņam nedod personas apliecību, jo viņš maskējas kā Volfgangs Mustermans – ja viņš pateiktu savu īsto vārdu, viņu aizsūtītu uz psiheni. Un lai kā maskējies, viņš tomēr tur arī nokļūst. Bet tiek arī ārā. Protams, romānā kā jau romānā neiztikt arī bez mīlestības klišejām. Bet vai Mocarts tiks atpakaļ savā laikā? Un vai Rekviēms jebkad tiks pabeigts?

Patika tas, ka iepriekš minētās mīlestības klišejas palika otrā plānā – pirmajā bija ielikts Mocarts un viņa vajadzība pabeigt Rekviēmu. Patika arī situācijas – kā Mocartam nākas pašam iztikt, pirkt veikalā maizi, norēķināties ar atlaižu kartēm, pelnīt pašam naudu, sarunāties ar cilvēkiem un neizklausīties pēc idiota. Pat svešā vietā viņš nezaudēja sevi. Viņš piegāja dzīvei ar humoru – ja viņam gadījās pajautāt kādu stulbu jautājumu, piemēram, kā no kafijas automāta izdabūt kafiju, viņš jautājumu pārvērta jokā. Savā ziņā romānam šarmu piešķira arī Mocarta uzrunas – kā senos laikos uzrunāja cilvēkus.

Lai arī esmu pārliecinājusies, ka grāmatas ir labāk lasīt orģinālvalodā, līdz laikam, kad varēšu brīvi čivināt vāciski ir jāpaciešas diezgan ilgu laiku, tāpēc izbaudu tulkojumu. Un šīs grāmatas tulkojumu tiešām varēja izbaudīt.  Silvija Brice ir viena no Latvijas labākajām tulkotājām – par to šaubu nav.

Vērtējums – 8/10. Bija labi, vienmēr var labāk. Odziņa bija, bet nebija putukrējuma, ar ko šo odziņu apēst.

Un, kā jau vienmēr, daži citāti:

-Uzkāpu uz stikla lauskas.

-Ne ar kāju. Ar dzīvi.

 

-Ai! Kas tur spēlē?

-Maskavas mazais kamerorķestris.

-Es… neredzu… nekādu orķestri.

 

-Dzīve, kurā es nebūtu mūziķis, nekādā ziņā nevarētu būt manējā. Jebšu es vēlētos tādu, kura sagādātu man mazāk sarūgtinājuma nekā šī.

Naudas pietika trim dienām un divām pudelēm sarkanvīna. Pēc tam… tad jau redzēs.

-Mūzika ir vienīgā mīlestība, kas nepamet cilvēku nekad.

Bilde: šeit.