Atskats uz septembri

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Advertisements

Džess Volters “Skaistās drupas”

https://i2.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2016/01/Volters_8.jpg

Grāmata ir lieliski piemērota tiem, kas ilgojas pēc vasaras, jo uzdzen melanholiju pēc siltuma, Itālijas un lielai devai piedzīvojumu.

Stāsts sākas 1962. gada Portovergoņas ciematiņā, Itālijā, kur viesnīcas īpašnieks piedzīvo savas dzīves labāko notikumu – viņa viesnīcā apmetas aktrise Dī Moreja. Viņa ir ieradusies pa taisno no filmas “Kleopatra” filmēšanas laukuma. Kamēr atklājas, ka viņa sirgst ar vēzi, tikmēr Paskāls viņā jau ir līdz ausīm iemīlējies. Otra sižetiskā līnija risinās mūsdienu Holivudā, kurā lasītāji iepazīstas ar Klēru Silveru – viņa strādā ar iesniegtajām filmu idejām pie slavena režisora lielā kompānijā un ir nedaudz iestrēgusi savā ikdienas rutīnā.

Grāmatā ir tik daudz tēlu, ka tur var viegli apmaldīties, bet svarīgākie izkristalizējas ap grāmatas vidu – no to skatupunkta visbiežāk tiek vēstīts stāsts.Man tas likās krietni daudz un stāsts samudžinājās tik ļoti, ka grāmatu vajadzēja uz pusmēnesi nolikt malā, jo smadzenes neuztvēra vairs neko, kas saistās ar šo stāstu. Šis atpūtas laiks bija pietiekami, lai ar nelielu vainas sajūtu grāmatai pieķertos atkal un izlasītu līdz beigām. Beidzot esmu ieguvusi stāsta atrisinājumu (kas tomēr klusītēm nelika mieru paņemtajā lasīšanas pauzē), bet joprojām liekas, ka personāžu te bija krietni par daudz, kā rezultātā arī darbības vietu. Bet sava burvība tur bija – nezinot, kas sekos tālāk, bija aizrautīgi lasīt tālāk un to uzzināt.

Lai gan grāmatas vāciņš var likt domāt par līdz kaulam romantisku romānu, kur viss jau ir skaidrs pirmajās lappusēs – šī grāmata tāda nav. Drīzāk uzmanība tiek noturēta līdz pašai pēdējai lappusei un es pat teiktu, ka mīlestība te ir otršķirīgs pasākums, lai gan nepārprotami, sižeta virzītājs. Viens gan par grāmatas vāku ir skaidrs – Itālija te ir un pat vairāk, nekā es atļāvos cerēt – dažās vietās ir atstātas frāzes itāliski, kas mani – cilvēku, kurš ir mācījies itāļu valodu – ļoti iepriecināja.

Gribot negribot, grāmata liek domāt ne tikai par Dī Morejas sapņiem (vai sapņu drupām), bet arī par saviem. Kas ir mans sapnis, vai es patlaban pēc tā tiecos un cik tālu esmu tikusi? Nepārprotami te ir piemērs par to, ka nevajag savu dzīvi izniekot un rīkoties.

Lai gan tēlu ir daudz un skatupunktu arī, man pietrūka dziļāku personāžu, jo ļoti liela uzmanība tika pievērsta sižeta attīstībai un nepārtrauktajai notikumu virknei, ne raksturiem. Bet to nedaudz atsver tas, ka grāmatā nav tikai stāsta, bet ir iepītas citas detaļas, kas saistās ar varoņiem – luga, viena nodaļa no memuāra un filmas scenārijs. Tas remdina esošo mazuma sajūtu.

Vērtējums: 7/10.

Mēs nevienam nepiederam, un mums neviens nepieder.

Vairāk informācija: te.