Mazie grāmatu pieraksti #1

Šo aizņēmos no snaudošās teātra sadaļas. Mērķis ir aprakstīt tās grāmatas, par kurām daudz nav, ko teikt. Iespējams, šis varētu pavērsties plašāk un tādējādi blogā varētu tikt aprakstīta katra izlasītā grāmata (bet es neko nesolu, jo ir daudz plānu, bet maz laika un apņēmības). Stāsts būs par šajā gadā izlasītajām un neaprakstītajām grāmatām.

Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti” – latviešu autoru kolektīvs uzrakstījis stāstus maziem bērniem, bet tos mierīgi var lasīt arī pieaugušie un iespējams, gūt vēl lielāku prieku nekā bērni paši. Galvenā doma ir radīt stāstu bērniem, kas nevēstītu pamācības kā būtu jādzīvo, kā to dara lielāka daļa fabulu, bet gan parādīt, ka bērnībai nav jābūt ideālai, ir normāli neizaugt pareiziem. Lielu daļu stāstu patiešām izbaudīju, un, ja mana māsa lasītu grāmatas, iedotu arī viņai izlasīt. Krājumu veido tādi jau atpazīstami autori kā Ilmārs Šlāpins, Jānis Joņevs, Anete Konste, Luīze Pastore, Māris Rungulis, Pauls Bankovskis, Toms Treibergs, Inese Zandere u.c. Liela daļa ir pazīstami ar saviem darbiem pieaugušo literatūras lauciņā, tāpēc patīk, ka var iepazīt viņus citā lauciņā – rakstot bērnu literatūru.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

28805926

Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki” – lai gan darbs bija domāts kā paša aktiera skats uz notikumiem Rīgas Kinostudijā, leļļu teātrī un Dailes teātrī, tas vairāk izvērtās par senu notikumu atstāstīšanu, kuros viņš pats nav piedalījies, bet dzirdējis no kāda cita. Iespējams, šeit aprakstītais liktos interesants kādam, kas pārzina līdz pēdējam vecāko aktieru paaudzi, jo arī daži uzvārdi man neko neizteica. Grāmatā bija arī ilustrācijas (Jānis Anmanis), kas papildināja gandrīz katru stāstu, bet dažviet arī likās tīri liekas. Kārtīgi vīlos, jo liela daļa stāstu neizraisīja nekādas emocijas.
Vērtējums: 4/10, attēls te.

7171400

Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne” – izlasīju, jo pavisam drīz būs izrāde pēc šīs grāmatas motīviem uz Dailes teātra skatuves, komplektā vēl nāca tas, ka tāpat šo grāmatu kādreiz gribēju izlasīt. Patika stāsta ideja un realizācija par portretu, kas uzsūc dzīves sūrumu, bet pats saglabājas mūžīgi jauns – daudzu cilvēku sapnis, kas beigās Dorianam Grejam izvēršas par īstu murgu. Tāpat arī šeit tiek apspēlēta sirdsapziņa, draudzība, mīlestība, savtīgums, egoisms un citas tēmas. Šī grāmata mani arī gandrīz ievilka reading-slump (ak, kā šim vajadzētu kādu latviskojumu), jo pirmās 100-150 lappuses bija ļoti vienmuļas. Ja tiek tām pāri, beigās ir žēl, ka stāsts tik ātri beidzās.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

23513349

Rupi Kaur “milk and honey” – dzejas krājums, kas jau paspējis pagozēties New York Times bestselleru topā. Grāmatu veido 4 daļas – the hurting, the loving, the breaking un the healing, ar to domājot mīlestības pilnos sirds stāvokļus, bet tikpat labi autore apspēlē vecāku-bērnu attiecības, etnisko piederību, attiecības ar vienaudžiem, bet visvairāk, protams, te ir par attiecībām ar pretējā dzimuma pārstāvi – gan tuvām, gan tālām. Lai gan te rakstītas arī jau vairākkārt lasītas atziņas, tās tomēr lieliski sasaucas ar grāmatas konceptu. Ja šī grāmata būtu atnākusi pirms dažiem mēnešiem, tā būtu mani pamatīgi salauzusi, bet tagad es varu teikt, ka tā noteikti būs viena no tām grāmatām, ko lasīt un pārlasīt, kad dzīves priekšā gribas nolaist rokas.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

Advertisements