Atskats uz 2016. gadu grāmatās

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/235750710/large.jpg

Pagājušo gadu Booktuberi taisīja glītu formu, kurā apkopot gada laikā izlasīto, šogad es neko tādu (vēl?) neesmu novērojusi, bet laiks iet uz priekšu un negaida. Es izdomāju savu sadalījumu, kā man un jums nonākt pie kaut kādas skaidrības, un te nu tas ir.

Tā kā gada laikā izlasīju 68 grāmatas, tad apkopot tās vienā lielā rakstā būtu ļoti gari, tāpēc sadalīšu to visu kaudzi divās daļās – vilšanās un labākās izlasītās. Tai pašā laikā ir tādas, kas nav īsti ne viens, ne otrs, tāpēc, ja vēlies zināt, ko es šogad lasīju un kas neietilpa šajos divos rakstos, ej uz manu Goodreads 2016. gada plauktu. Jāpiemin arī tas, ka grāmatu secībai nav nozīmes, un vērā tiek ņemtas 1-2 un 4-5 zvaigžņu vērtējumi Goodreadā, lai tiktu pieminēts šajā rakstā.

Gada vilšanās izlasītajās grāmatās:

  • Kendaisa Bašnela “Sekss un lielpilsēta” – gribēju lasīt šo kā atslodzes literatūru pēdējās vasaras dienās, bet sanāca vairāk dusmoties, nekā lasīt. Joprojām nesaprotu, kā no tā varēja uztaisīt skatāmu filmu.
  • Gayle Forman “Just One Year” – daļa no kādas dumjas sērijas, kur vismaz šajā grāmatā, ko lasīju, puisis satiek meiteni, pavada ar viņu vienu dienu, nākamajā dienā pamostas, meitenes nav, un tad gadu trenkājas pa pasauli, mēģinādams viņu atrast. Pie reizes puisis cīnās ar ģimenes problēmām, bet lasītājs tiek ievests pārdomās, vai nākamā paaudze izaugs tikpat degradēta kā šie varoņi vai tomēr nē.
  • Elīna Gabrāne “Kompots” – priekšrocības, strādājot grāmatnīcā, ir tādas, ka brīvajā laikā var lasīt grāmatas, tikai apdomīgi jāizvēlas plānas un īsas. Šī bija viena no tām un drīzāk atgādināja kāda latvieša poētiska bloga pārnesumu grāmatas formātā, bet neko tādu, kas mani atstātu uz pauzes.
  • Jamie McGuire “Beautiful Disaster” – šī agrāk bija mana guilty pleasure grāmata, ko pārlasīju, kad vien man nebija slinkums vai kas labāks. Šogad nonācu pie secinājuma, ka man kaitina galvenie varoņi un sižets ir briesmīgs, iznākums jo vairāk, tāpēc dodos jauna guilty pleasure meklējumos.
  • Baiba Bičole “Citviet” – ar dzeju jābūt uzmanīgam, ko es varu teikt, izlasot šo krājumu, kur man neviens dzejolis tā īsti nepatika. Es gribu lasīt vairāk dzeju, bet tai pašā laikā gribu lasīt tādu, kurā man nav jāizlasa viss 100 lpp, lai atrastu vienu tādu, kur patīk divas rindiņas. Vējā izmesta nauda un laiks, bet vērtīga mācība.
  • John Green “Let it Snow” – Ziemassvētku stāsti, kuru sarakstījuši trīs autori un apspēlē iestigšanu kādā nomaļā pilsētā Ziemassvētku vakarā un pēkšņo romānu starp upuri un glābēju. Vienu vēl var izmocīt, bet lasīt vēl 2 tādus pašus, mainoties tikai vietai, notikuma veidam un varoņu vārdiem ir kaitinoši.
  • Vigants Lesausks, Inese Mūrniece “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās” – atsauksme te.
  • Stefānija Meiere “Krēsla” – sagribēju pārlasīt šo darbu un sapratu, kāpēc daudziem tas nepatika. Tagad arī es nesaprotu agrāko sevi, kura varēja lasīt visu sēriju un vēl sūtīt vecākus pakaļ tikko iznākušajai pēdējai daļai. 😀
  • Sara Shapard “Pretty Little Liars” – laikā, kad vēl lasīšana Kindlē man bija aktuāla (būs tie putekļi jānotrauc nākošgad), šo izlasīju, jo kādreiz skatījos seriālu un tas man patika. Grāmata neatstāja tik lielu iespaidu un seriāls ir krietni pārveidots, sezonām turpinoties, tāpēc vīlos grāmatās (izlasīju pirmās divas, ko varētu norakstīt uz jaunā gada apmulsumu) un sēriju neturpināju.

Gada vislabākās izlasītās grāmatas:

  • Alvis Hermanis “Dienasgrāmata” – atsauksme šeit.
  • Inga Pizāne “Tu neesi sniegs” – man prieks, ka tomēr starp visām tām dzejas neveiksmēm tomēr arī ir kāds saules stars, kas padara gadu jaukāku. Šīs grāmatas sasniegums – krievvalodīgā draudzene pateica, ka latviešu literatūra esot lasāma. Šo krājumu joprojām lasu un pārlasu, jo tas ir a) īss un b) nežēlīgi skaists. Nepacietīgi gaidu vēl kaut ko no Ingas!
  • Ričards Bahs “Kaija, vārdā Džonatans Livingstons” burvīga grāmata kā bērniem, tā pieaugušajiem par nepadošanos pelēkās masas spiedienam, būšanai par personību un ļoti skaists stāsts vispārīgi.
  • Dž.K.Roulinga “Harijs Poters” sērija – bez šī mana bērnība nav iedomājama un ir lieliski šo ik pa laikam pārlasīt, jo ar katru lasīšanas reizi tiek pamanītas vēl citas lietas, kas iepriekš palaistas garām.
  • Nora Ikstena “Mātes piens” – no tām divām šīs sērijas grāmatām, ko es šogad izlasīju, šī man patika vislabāk. Sāpīgi skaista, dzeļoša, patiesa un ievelk lasītāju sevī un ilgi nelaiž vaļā.
  • Šarlote Brontē “Džeina Eira” – lai gan šo es pārlasīju, bet tomēr arī šī viena no labākajām grāmatām, jo stāsta par apņēmību, nematerialitāti, spēcīgu raksturu un ar šo aizsākās tas, ka sieviete tika uztverta vairāk kā sieviete nevis kā papildus mēbele vīrieša mājā.
  • Imants Ziedonis “Epifānijas” – nevaru saprast, cik epifāniju izdevumu ir un kurš man ir (tā es šogad nopirku jau tādu, kas man ir), un tas ir svarīgi, jo gribu izlasīt visas epifānijas, kas ir publicētas. Par šo daudz sakāma nav – tik ļoti skaisti, ka sirds gandrīz pārplīst.
  • Levs Grosmans “Burvji” – burvīga fantāzijas sērijas pirmā daļa, kas ievieš cerību, ka sērija būs laba. Jāgaida tikai, kad izdos, jo mana nepacietība nav tik liela, lai lasītu angliski.
  • Hjū Hovijs “Vilna”, “Maiņa”, “Putekļi”. Burvīga sērija ar lielu devu realitātes aspektu, kas sasaucas ar patlaban valdošo “un ko es varu darīt, lai tā nebūtu”. Redzi, ja neko nedarīsi, dzīvosi te.
  • Zenta Ērgle “Starp mums, meitenēm, runājot” – arī šī grāmata raksturo manu bērnību, jo vismaz pirmo daļu pārlasīju vismaz reizi gadā, kad biju maza (vecvecāku mājā nebija pārējo daļu, par kuru esamību uzzināju vēlāk, kad man uzdāvināja atjaunoto izdevumu). Interesanti lasīt, kā tika būvēta romantika padomju laikos, un salīdzināt ar to, kā to dara tagad. Esam palikuši bezatbildīgāki? izaicinošāki? vienaldzīgāki?
  • Šerila Streida “Mežone” – šī bija lieliska grāmata lieliskā laikā, kad man dzīves priekšā bija nolaidušās rokas un šī grāmata man viņas atkal uzstutēja vēl augstāk nekā iepriekš bija un lika sasmelties iedvesmu. Man pat varētu būt parādījusies vēlme sportot. Varbūt.

Jaunām un labām grāmatām bagātu jauno 2017. gadu!

Attēls te.

Atskats uz 2016. gadu teātrī

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Sākt lūkoties uz 2016. gadu kopumā man liekas vieglāk ar teātri, iespējams, tāpēc, ka skaitā tas ir mazāk nekā visa pārējā, bet varbūt arī tāpēc, ka kvalitatīvāk kā pārējais, jo teātra izrādes sanāk izvēlēties pārdomātāk nekā grāmatas vai filmas, kurās paļaujos uz garastāvokļa svārstībām. Turpmāk būs pa mēnešiem sadalītas izrādes, ko redzēju un mazs komentārs vai saite uz atsauksmi.

Janvāris.
NN Nakts, JRT – pirmie kucēni jāslīcina, jeb ideja laba un atbalstāma, tikai izpildījums atstāja nelielu rūgtuma sajūtu, likās nedaudz sasteigts, neizmēģināts. Cerams, ka šogad būs pa kripatu labāk.
Žanna d’Arka, Dailes teātrī
– Kā es gāju Ziemeļmeitu lūkoties, ĢIT – Kārļa Skalbes pasaka mūsdienīgā veidā pārlika uz teātra skatuves, izmantojot minimālus līdzekļus un jaunos aktierus. Ja vēl ir iespēja, aizej – man patika.

Februāris
Rondo, ĢIT – viena no manām mīļākajām izrādēm, par kuru atsauksmi nevaru uzrakstīt, cik mīļa man tā ir. Lai gan esmu gājusi jau kādas 5 reizes (es parasti pat otro reizi uz izrādēm neeju, tad nu novērtējiet šo), man neapnīk un labprāt iešu vēl un vēl.
– Melnā sperma ĢIT – viena no spilgtākajām izrādēm, kas šogad ir redzēta. Must watch pilnīgi visiem!

Marts
Bovarī kundze, Dailes teātrī – pirms diviem gadiem lasīju romānu un uz pirmizrādi neaizgāju tikai tāpēc, ka man bija klepus, un sanāca tā, ka noskatījos tikai tagad. Viduvēja izrāde, par ko spriežu, jo tagad lielu daļu neatceros. Nevarauska patika, un tērpi arī.
– Trīs māsas, Dailes teātrī – arī viduvēja, jo arī lielu daļu neatceros. Patika scenogrāfija un tērpi, Dzelzīša spērgāšana, lieliskās aktrises Daneviča, Segliņa un Nevarauska.

Aprīlis
Mežapīle, Nacionālais teātris – tā bija intensīva ģimenes peripētiju atrisināšana, kurā spriedzē sastinguši sēdēja arī skatītāji. Izrāde, kas ievelk un ilgi nelaiž vaļā. Lieliska Doveika, mazā meitene un Grasbergs. Priecē divas Spēlmaņu nakts nominācijas – viena Doveikai, otra gaismām.
-Ak, tētīt, Nacionālais teātris – spēcīga izrāde par spēcīgu slimību, kas izraisa pārdomas joprojām. Šoreiz mazā zāle nebija nekāds intimitātes pastiprināšanai, bet varēja vērot slimnieka prātu no attāluma – kā caur televizoru. Lieliski meita un tēvs kā izrādē, tā dzīvē Lūriņa un Lūriņš, šo arī ieteiktu noskatīties.

Maijs
Pilna Māras istabiņa, JRT – pilna ar latviskiem simboliem, no kuriem jēgas nekādas, jo lielā bilde neveidojās. Kāpēc izrādi iestudē? Kāda jēga tieši tagad? Ko grib pavēstīt? Gribu izlasīt Zālītes darbu, lai taptu skaidrs vismaz pamata darbs, jo izrāde palika nesaprasta.
Raspļujeva sapņi, Valmieras Drāmas teātris.

Augusts
Portreti. Vilki un avis, Liepājas teātra viesizrāde – patika koncepts, patika saturs, patika mūzika un gaismas. Neatstāja tādu iespaidu, lai tagad atcerētos vairāk.
– Ziloņcilvēks, Liepājas teātra viesizrāde – man liekas, ka ir režisori ar rokrakstu, kuru izrādes skatoties jau var pateikt, ka to iestudējis konkrētais režisors. Laura Groza – Ķibere veido sarežģītas, pārdomu pilnas un neparastas izrādes, šokējot, pārsteidzot, mulsinot un iebakstot acīs problēmas, ar kurām sabiedrībai būtu jātiek galā, un kā vēl saudzīgāk to darīt, ja ne caur dažādām mākslas formām. Ziloņcilvēks neatstāja tādu iekšēju gruvešu kaudzi kā Frankenšteins, bet tāpat bija spēcīgi. Arī iesaku noskatīties.
– Asins kāzas, Nacionālais teātris – viņa ir tik lieliska, ka man neceļas roka sākt komentēt. Ja neesi vēl bijis, nesaprotu, ko tu vēl gaidi.

Septembris
8 mīlošas sievietes, Dailes teātris – atgādina vidējo detektīvromānu – lasot/skatoties ir spraigums un interesanti, bet trešajā dienā par to pārtrauc domāt un pēc mēneša jau esi aizmirsis, ka esi lasījis/skatījies. Iet skatīties jau var, bet tai pašā laikā ir vairākas daudz labākas izrādes.
Frankenšteins, Dailes teātris – šo izrādi skatījos atkārtoti un patika tikpat ļoti, cik pirmajā reizē.

Oktobris
Granātu krāsas aproce, Dailes teātris – saldsērīga izrāde, kurā patika Siliņš, Vārpiņa un scenogrāfija. Arī šai daudz ko neatceros, tāpēc tāda viduvēja.
– Iemūrētie, LNOB – uhh, man par šito nav ko teikt, ja nu vienīgi, ja ejat uz operu pirmoreiz, neesot bērns, nesēdiet pirmā rindā un atcerieties, ka iet titri skatuves augšā. Man liekas, ka trauma ir tik liela, ka uz operu vairs neiešu ilgi (līdz februārim, khem)

Novembris
Vaidelote, Valmieras Drāmas teātra viesizrāde
– Lielā melu burtnīca, Dailes teātris – interesanti, kāda ir grāmata, jo izrāde atstāja nepabeigtības izjūtu un daudz kas nav palicis atmiņā (un man liekas, ka es to pieminu tik bieži, ka jāsaka, ka man ar atmiņu viss ir lieliskā kārtībā, tikai izrādes neatstāj tādas emocijas, lai es tās atcerētos). Patika Upenieks, bet Dīcis man kaitina visās izrādēs, kur spēlē.
– Pēc beigām, Nacionālais teātris – lūk, ja gribas spraigu izrādi, labāk aizejiet uz šo, jo sasprindzinājums kā iestājās pirmajās minūtēs, tā neatslāba visas izrādes garumā. Lieliski ietrāpījuši ar aktualitāti pasaules kontekstā, lieliski aktieri, lielisks izpildījums un viss forši, tikai no izrādes izgāju puskurla.

Decembris
Peldošie-ceļojošie II daļa, Dailes teātris – nepiekrītu tiem, kas saka, ka bez pirmās daļas maz ko var saprast, jo saprast var daudz, vienīgi varbūt garām paslīd tās nozīmes, kas iegūtas, skatoties pirmo daļu. Mūzika ir debešķīga (Nastavševam vajag savu CD izdot), lieliski aktieri, un šī ir pirmā izrāde, kur man Ķuzule pat patika. Lai nu kā, februārī eju uz pirmo daļu JRT, tad varēšu spriest plašāk.
Taureņi ir brīvi un Džeina Eira, Valmieras Drāmas teātris

Attēls: te

Plāni 2017:

Jau ir sapirktas biļetes uz vairākām izrādēm janvārī un februārī, iespējams, braukšu uz Valmieru, gribu aiziet uz kādu no DDT izrādēm un vairāk iet uz Nacionālo teātri, jo man patīk, ka piespiež domāt un raisa vismaz kaut kādas emocijas, spēcīgākas nekā Dailē. Tā kā šogad dažādu apstākļu dēļ sanāca mazāk rakstīt par izrādēm, to nākošgad apsolos mainīt.

Teātra biļetēm, pieredzi un emocijām bagātu 2017.!

Teātra pieredze nedēļas nogalē Valmierā

Sestdienā kursos sasmeltā iedvesma rakstīt un svētdien sasmeltā iedvesma vienkārši skaisti dzīvot ir kaut kur pazudusi, bet atrodos tajā punktā, kur visi prokrastinācijas darbi ir izdarīti un jāķeras pie īstām un patiešām darāmām lietām. Saplānoju kādus miljons ierakstus blogā, ko uzrakstīt līdz gada beigām, tad nu sākšu ar šo.

17.-18. decembris pagāja diezgan lielā teātra zīmē, jo braucu uz Valmieru tieši tādēļ, lai varētu noskatīties pēc iespējas vairāk teātra izrādes. Tās šoreiz sanāca divas – “Taureņi ir brīvi” un “Džeina Eira”. Par tām tad arī turpmāk.

“Taureņi ir brīvi” patīkami pārsteidz. Sākumā izskanējusī frāze, ka izrāde ir “histērija Ņujorkā, tā liek sagatavoties kaut kam, kas tā arī netiek piedzīvots. Vai arī to ļoti veiksmīgi bloķē dzirkstošs humors un aktieru brīnišķīgā aktierspēle. Bet par visu pēc kārtas.

Dons (Donalds/Donijs) (Mārtiņš Meiers) ir akls jaunietis, kas ir pārvācies no mātes mājas uz mazu dzīvoklīti Ņujorkā. Viņš ir noslēdzis mutisku vienošanos ar māti (Dace Everss), ka tā viņu neapciemos, kamēr nebūs pagājuši 2 mēneši. Diemžēl (vai par laimi) šī vienošanās neparedzēja, ka viņa nevar zvanīt, ko viņa dara diezgan nepiemērotā brīdī (kā jau mātes parasti dara) – kad no blakus dzīvokļa skan skaļa mūzika. Šis mātes zvans ir kā pamudinājums abiem kaimiņiem beidzot iepazīties un, izrādei attīstoties, kļūst skaidrs tas, ka Dons ir cinisks, pašironisks un ar lielisku humorizjūtu, bet viņa kaimiņiene Džila (man nav ne jausmas, kura no abām aktrisēm – Inese Pudža vai Rūta Dišlere, tēloja to Džilu, kuru redzēju) ir šķietami naiva, ātri un daudz vāvuļojoša būtne ar liekajiem matiem un skropstām. Ātri abus saista daudz vairāk par kaimiņu attiecībām. Diezgan nepiemērotā brīdī (atkal – kā jau mātes dara) Dona dzīvokļa slieksni pārkāpj viņa māte, un skatītājs iepazīst nedaudz despotisku, skeptisku un uz savu kā vienīgo taisnību pastāvošu māti. Un tad atklājas līdz šim neredzētas tēlu īpašības, kur vislielākais pārsteigums man bija par Džilas pēkšņo izmainīšanos uz diezgan gudru sievieti. Maza, bet tomēr pieminēšanas vērta loma ir arī Kārlim Neimanim, kurš spēlē kaitinošu režisoru. Bet jāsaka – ja aktieris spēj izraisīt skatītājā jebkādas emocijas, aktierspēle ir izdevusies.

Skatuve ir iekārtota kompakti un diezgan zili un abas šīs pazīmes ir reference uz Dona aklumu. Liels izrādes pluss, ir kā tiek spēlēta mazajā zālē (vai Mansardā, VDT leksikā runājot), kas rada nepieciešamo intimitātes atmosfēru. Vēl liels pluss ir mūzika (kuru vēlāk meklējot, uzdūros fragmentiem no filmas/lugas ar tādu pašu nosaukumu un sapratu, ka to drīz noskatīšos) jo dziesma par brīviem taureņiem ir skaista, tikai Meiers to trīs gadu laikā, kopš izrādi rāda, ģitāru gan varēja iemācīties spēlēt, kaut vai tos 3 akordus, ko tā viena aina prasa. Izrāde raisa patīkamu smeldzi, pēc pirmā cēliena man likās, ka būšu tikpat salauzta kā pēc “Nakts vēl nav galā” kā filmas, tā izrādes Dailē, bet VDT pārsteidz ar citādu rakursu duršanai sirdij, un trāpa vienlīdz spēcīgi. Par to paldies.

Vērtējums: 9/10.

“Džeina Eira” raisa pārdomas joprojām, arī pāris dienas pēc izrādes skatīšanās, un divos aspektos – īsti nevaru saprast, vai man izrāde patika un lielu jautājumu raisa scenogrāfija, jo īpaši kalnam līdzīgais viedojums, kam rāpjas virsū un pāri, sēž un guļ izrādes laikā ne mazums aktieru. Tā kā šī nozīme manām acīm palika neatklāta, mana atsauksme var būt nepilnīga.

Stāsts jau ir zināms gandrīz visiem, tāpēc lieki neatkārtošos un ķeršos uzreiz pie lietas. Laikam izrāde vēl nav iespēlējusies (visu laiku to saka par pirmizrādi, bet laikam tas arī attiecas uz trešo izrādi), tāpēc Džeinas (Inga Apine) tēlojums ir sauss un kokains. Protams, ir vietas, kas to prasa un tas ir labi, bet ir vietas, kur burtiski prasās emocijas un rakstura parādīšana – dažās vietās ir, dažās (vairākumā) tomēr nav. Kas attiecas uz Ročesteru, tieši viņu, lasot grāmatu un skatoties filmas, iedomājos skarbo, dusmīgo veci. Izrādē (Ivo Martinsons) pretī saņēmu pilnīgu pretstatu ar centieniem brīžiem ieslīgt, manuprāt, pareizajās sliedēs, bet jāsaka, ka nesekmīgi. Jācer, ka katra nākamā izrāde nāk ar uzlabojumiem aktieru snieguma ziņā, jo kādu dienu šī izrāde kļūs lieliska. Jāpiemin arī izrādes un grāmatas specifika un par laimi, režisors ir saglabājis grāmatā esošo mistiku un veiksmīgi transformējis to uz skatuvi – gan aktieru ziņā, gan lieliskās gaismas palīdz radīt attiecīgo noskaņu. Un Jēkaba Nīmaņa mūzika brīžiem dur sirdī aiz skaistuma un brīžiem kopskatā ar gaismām un tekstu uzdzen aukstas skudriņas.

Par tekstu runājot, jāsaka, ka uz izrādi labāk iet ar tukšu galvu, zinot galvenās sižeta līnijas. Es grāmatu (pārlasot, protams) biju pabeigusi lasīt dienu pirms izrādes, tāpēc visi dialogi un sižets bija ļoti svaigā atmiņā. Tik svaigā, ka no galvas varēju citēt nākamo rindiņu, ko viens tēls teiks otram. Protams, bija arī pārveidoti dialogi, ainas sapludinot kopā vienu ar otru, kaut ko izlaižot. Patīkami, ka režisors nav centies šo 19. gadsimta stāstu pārnest uz mūsdienām, bet paspilgtinājis dažus akcentus, kas aktuāli joprojām.

Ar visu šo es gribu pateikt, ka izrāde nav slikta. Nebūt nē. Tā vienkārši ir jāiespēlē, un tad, manuprāt, vajadzētu būt labi. Vēl viens pluss, kuru es aizmirsu pieminēt, ir izrādes programmiņa, kas dod vēsturisku ieskatu Brontē ģimenē un ļauj saprast kontekstu, kādā ir tapis romāns un arī izrāde.

Vērtējums: 7/10

Attēli: te un te.

Paldies teātrim par iespēju šeit būt!

P.S. Ja vēl kāds Latvijas teātris iestudētu Ostinas “Lepnumu un aizspriedumus”, viss mans naivā romantisma periods agrā jaunībā būtu piepildīts ar mīļāko klasikas romānu iestudējumiem. Es joprojām ceru. 🙂

53/101:Jane Eyre (1983) BBC

06_bbcTātad. 5 h ar astīti Džeinas Eiras baudījums. Acīm, ausīm un sirdij. Un nē, ne jau grāmata. Filma. Jā, tieši tā, 5 stundas. Ar astīti.

Nu, un kurš gan nezin pasaulslaveno stāstu par Džeinu Eiru? Un ja nu kāds tāds atrodas, tad pastāstīšu. Džeina Eira dzīvo pie tantes, jo viņas vecāki ir miruši, bet tante viņa aizsūta uz pāraudzināšanas skolu, kur laika gaitā viņa kļūst par skolotāju. Tad viņa atsaucas sludinājumā, kurā tiek meklēta guvernante mazajai Adelei. Džeina saņem apstiprinošu atbildi un dodas uz Tornfīldu. Tur viņa sastop misis Fērfēksu, kura ir mājas menedžeris un pamanās arī noburt mistera Ročestera zirgu. Lai nu kā, viņai laika gaitā izdodas mainīt mistera ironiju uz sarkasmu un iemācīt viņam vismaz kaut kādu pieklājību. Bet te nu abiem iznākk cīnīties ar jūtām, Džeinas tante mirst, viņa dodas pie tantes, bet atgriežas. Tad Džeina ar Ročesteru grib apprecēties, bet ierodas draugs, kurš pasaka, ka misters jau ir precējies un Džeina nākamajā dienā pēc vētrainas atvadīšanās aizbēg. Nokļūst pie kāda laipna kunga, kuram kalpo kā istabene un paša māsa, viņš cenšas šo savaldzināt, viņa neļaujas. Tad viņa izdomā aizbraukt atpakaļ uz Tornfīldu, bet ierauga tur tikai drupas. Ugunsgrēks. Sastop tur misis Fērfēksu, kura pastāsta, ka mistera Ročestera sieva Bērta savā vājprātā nolēkusi no jumta, bet Ročesters palika akls. Viņa dodas pie viņa turpat netālu viņa draugiem piederošajā mājā un izrunājas ar misteru, piekrīt kļūt par viņa sievu, un viņiem piedzimst bērni un līdz ar to arī Ročesters sāk redzēt ar vienu aci.

Ir daudz un dažādas versijas par šo stāstu, esmu redzējusi arī 2011. gada versiju, bet tā man nepatika. Pirmām kārtām, Džeinu 2011. gada versijā tēloja dēlis bez emocijām vārdā Mia Wasikowska un Ročesteru – Michael Fassbender. Šajā – 1983. gada miniseriālā Džeinu tiešām tēloja ar emocijām – Zelah Clarke un Ročesteru (kura tēlojums bija gandrīz labāks par Fasbendera) – Timothy Dalton. Bet Ročestera pirmā sieva Bērta man patika 2011. gada versijā – Valentina Cervi. Bet tagad par 1983. filmu – kāpēc 5 stundas gara? Tāpēc, ka filmā nav neiekļautu ainu. Viss rit kā pēc grāmatas – hronoloģiski un neizlaižot pilnīgi neko. Pat sarunas dažu brīdi ir pilnīgi pēc Šarlotes Brontē romāna.

Vērtējums par 1983. gada versiju – 9/10. Ilgums ir ok, Džeina ir ok, tikai vaina ir Ročesterā un Bērtā.

Vērtējums par 2011. gada versiju – 7/10. Džeina bojāja filmu ar savu nemācēšanu mainīt sejas grimases, Bērta bija lieliska, Ročesters bija ok. Jā, nu, galvenokārt vaina bija Mia.