Cilvēcības lielais spēks – Ekskursante (2013)

Uz šo filmu jau sen gribēju aiziet. Jā, es jau iepriekš zināju, ka tas ir par izsūtīšanu uz Sibīrīju, bēgļiem un 2. Pasaules kara notikumiem. Un to, ka nebūs viegli. Viens no iemesliem ir tas, ka tā ir drāma. Man vairāk patīk kara filmas kā drāmas, ne dokumentālās. Otrkārt, šis ir lietuviešu ražojums, un šī ir kārtējā iespēja pārliecināties par to, ka lietuvieši taisa labas filmas. Netaisos apgalvot, ka labākas par latviešiem (lūkojos uz Martinsonu), bet labas.

Filmā par pamatu ņemts 2. Pasaules karš, bet ļoti attāli. Principā ir viena centrālā persona – Marija, kas ir izbēgusi no vilciena, kas ved uz Sibīriju, un tālāk mēģina kulties pa dzīvi kā nu māk. Pie vecmammas Nadjas viņa iemācās krievu valodu, Vasja izkārto dokumentus, lai viņa varētu brīvi ceļot. Diemžēl tas viņai neizdodas tik brīvi, kā visi bija iedomājušies, un ir jāsper daudzi riskanti, droši, neapdomīgi un apdomīgi soļi, lai Marija nokļūtu mājās. Savās mājās – Lietuvā.

Varu tikai uzslavēt aktierspēli. Mazajai Anastasijai Marčenakaitei liels cepums no manis, jo ne kura katra meitenīte varētu nospēlēt šādu lomu. Principā arī pārējie aktieri nebija zemē metami, bet gribu uzslavēt tieši galveno aktrisi, jo viņa vēl ir bērns un iesākt savu karjeru ar galveno lomu filmā par karu ir diezgan iespaidīgi.

Manas domas vēl ir diezgan haotiskas, tāpēc arī atsauksme ir diezgan haotiska. 😀 Pēc stāsta var noprast, ka Maša ir no Lietuvas aizbraukusi uz Krieviju, tad no Krievijas pārvesta uz Baltkrieviju, kur iedraudzējas ar savu vienaudzi un iekaro ietekmīgas ģimenes simpātijas, un tad atkal tiek atvesta atpakaļ uz Lietuvu. Tikai nepatika tas, ka tad, kad viņa atbrauc uz Lietuvu, viņu izmet lauka vidū, pasaka “te tava Lietuva, lasies kur gribi” izteiksmē un aizbrauc. protams, ir vēl citas nepilnības kas krita acīs, bet tās es neķidāšu, lai nesabojātu filmas skatīšanās prieku kādam, kas to vēl nebūs redzējis.

Vēl viena piebilde par beigām. Man patika, ka režisors ir izvēlējies tās beigas, kur skatītājam paliek liela neizpratne par varoņu likteni turpmāk. Tieši šādas beigas ir vislabākās, jo pašam skatītājam ir ļauts iztēloties kā viss beidzas. Nav tā, ka varoņi savas dzīves 2 stundu garumā ir izspēlējuši, nogriežam ar nazi, un viss, beigas.

Filma ir lieliska. Lai gan nav kā alternatīva tām, kuras skatīties vēstures stundās, jo par kara gaitu tur ir ļoti, ļoti maz, bet lai izprastu varoņu emocijas un kāda dzīvi, esot šajā laikā, noteikti brīnišķīgs piemērs. Vērtējums: 8/10.

Attēls šeit.

95/101: Reiz dzīvoja kāda kaprīza meitene…

Kad es izlasīju Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, es biju sajūsmā. Bet gadu gaitā jau esmu pārliecinājusies, ka turpinājumi, it īpaši, otrās daļas, ir sliktākas par pirmajām. Un tās ir vēl sliktākas, ja tās raksta pavisam cita persona, kas ar rakstnieku pat nav pazīstama, tikai iepazinusi viņu no pasakaina izdomājuma. Lūk, šeit ir minētais gadījums. Bet viss nemaz nav tik slikti kā izskatās.

“Vējiem līdzi” beidzas ar to, ka Skārleta apjauš, ka mīl Retu, bet Reta mīlestība ir izsīkusi. Skārleta ir stūrgalvīga un bērnišķīgi domā, ka var dabūt visu, ko vēlas, tāpēc ir iecirtusies vienā domā “dabūt Retu”. Viņa piedzīvo tuvu cilvēku nāvi, saposta savu dzīvi tā, ka nav spējīga nevienam acīs paskatīties, un tad nolemj ceļot, aiz sevis sadedzinot visus tiltus. Bet viņa nenojauš, ka tieši tā Rets dabūs šķiršanos, lai gan praktiski to nevar izdarīt. Bet Skārletai jau sen bija jāsaprot, ka nav nekā tāda, ko Rets nevarētu. Viņa skumst, viņš šķietami laimīgi precējies otrreiz, viņa, dzīvojot Īrijā, uzceļ no jauna veselu pilsētu un ar lielu prieku ieiet Īrijas augstākajā sabiedrībā. Lai gan joprojām viņa saskrienas ar Retu, viņai netrūkst pielūdzēju. Vai Skārleta ar jauno grāfu dzers kāzas? Vai Rets uzzinās par mazo Ketiju Kaķēnu?

Grāmata bija gana smaga, lai man pietiktu prāta to izlasīt tieši brīvajā nedēļā, bet gana garlaicīga, lai to vilktu garumā tā, ka no iecerētajām 3 dienām Skārletai man sanāca 6. Kad esat tikuši pāri ļoti neveiklajam sākumam, kurš paiet žāvājoties, dusmojoties un šķirot lapas uz priekšu, tālākā gaita ir itin raita. Nu, vismaz žāvas vairs nenāk, pārējais ir tas pats kā bijis. Tracinošais tandēms “Rets+Skārleta” kļūst tracinošs jau pašā sākumā, kad Skārleta sāk dusmoties pati uz sevi par sagandēto dzīvi. Bet vienu gan viņa prātīgi izdarīja – sadedzināt visus tiltus tā, lai viņu neviens nevar atrast un doties uz senču zemi ar augsti paceltu galvu – to ir jāmāk. Noteikti šo iesaku izlasīt sievietēm, kurām liekas, ka pēc viena apkaunojuma dzīve beidzas, ka pēc kritiena nav iespējams piecelties un soļot tālāk. Tā nav. Paņemiet rokās šo grāmatu.

Patika man tas, ka kaut kur ap stāsta vidu Skārleta pieauga. Garīgi, es domāju. Viņa saprata savas īstās vērtības, un savus jaunos balles tērpus arī atstāja neizmantotus. Viņa pārtiek no 2 kaut cik lietojamām istabām savā Lielajā Mājā, kamēr viss ciems tiek remontēts un uzcelts no jauna. Viņai šīs jaunās vērtības dod viņas bērns – jā, pēc Bonijas ir vēl klāt nākusi Keta. Skārleta dzīvo patstāvīgās bailēs, ka Ketu var piemeklēt Bonijas liktenis (atcerieties, viņa nokrita no zirga, lauza sprandu un nomira). Tomēr mazā Keta ir pārsteidzoši patstāvīga (šis man lika mainīt domas par maziem bērniem, paveroties uz to citādā veidā). Lai gan no sākuma duets “Skārleta un Rets” mani kaitināja, vidū domas jau sāka mainīties un beigās bija jau pavisam labi. Bet te jau atkal runā mana, muļķa romantiķes, sirds.

Vērtējums: 6/10. Sākums ir gana neveikls, lai sabojātu labo atzīmi. Bet bērnišķīgās Skārletas lielā vēlme dzīties pēc radiniekiem, kuri viņu pat redzējuši nav, sameklēt vectēvu un vecomāti, uzcelt no jauna veselu pilsētu bija pietiekami iedvesmojoši, lai atzīmi paceltu uz 7/10.

Rets vairāk bija mīts nekā vīrietis.

Kad dejo valsi, vīri un sievas iemīlas no jauna.

“Un manai vecaimātei līķauts jau gatavs. Dievs vien zina, kas notiek Helovīnā”.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Filipa Gregorija – Laumu bērns

88/101: Meitene, kas spēlējās ar uguni

metiene

Līsbeta ir izsludināta meklēšanā par trīs slepkavībām, viņa slēpjas dzīvoklī, par kura eksistenci neviens nenojauš. Mikaels ar savu žurnālistu kompāniju nodarbojas ar projektu par prostitūtām un valsts ierēdņiem. Zala ir tuvāk, nekā viņi varēja iedomāties. Zalas atbalsta grupa ir visur. Viņi var pārsteigt tevi, klaiņojot pa pamestām mājām, var pieķert tevi, ejot pa ielu. Turi acis vaļā. Bet Līsbeta jau nebūs tā, kas paļausies  uz likumsargu dotībām – viņa visu dara uz savu galvu. Bet tad viņi iekļūst slimnīcā. Talkā nāk Mikeals. Un nekas vairs nav tā, kā agrāk.

Kā arī iepriekšējā, arī šī ir Zviedru versija. Tiesa gan, atšķirība ir tāda, ka šajā daļā nav ar ko salīdzināt – Holivudas versija uz ekrāniem parādīsies tikai ap 2014 gadu, jo režisors Steven Zaillian joprojām nav līdz galam nokomplektējis aktieru sastāvu (skaidrs ir tikai par vienu – Līsbetu spēlēs Rooney Mara, bet Mīkaelu – Daniel Creig), un arī nav līdz galam pabeigts scenārijs, tāpēc, tīri loģiski spriežot, filmu nav iespējams uztaisīt pa 2 mēnešiem. Tāpēc, būs vien pacietīgākajiem jāsēž uz adatām vēl mazliet ilgāk par nosprausto laiku – 2013. gada beigas. Krietni ilgāk.

Bet nu par zviedru versiju. Skaistais Zviedrijas sniegs un aukstums un karstas tējas krūzes varoņu rokās, kā bija redzams pirmajā – Meitene ar pūķa tetovējumu – nu ir pagaisušas. To vietā nācis pistoles, asinis, pistoles, vēlreiz asinis, slepkavības, slepkavības, kautiņi, asinis. Visa filma ir viens liels asins traips, jo ik pēc 10 minūtēm var redzēt kādu pakaramies, kādu nošautu, kādu izdarījušu pašnāvību. Cilvēki ar vājiem nerviem – šaubos, vai jūs interesēs, kā labu laiciņu vīrietis šūpojas, pakāries virvē pie savas mājās griestiem. Lai gan grāmatu lasīju krietni sen, man tomēr ir aizdomas, ka filmā ir uzmetuši kādu līķi pa virsu – tik daudz viņu tur nemaz nebija.

Šķiet, es nekad nebeigšu sajūsmināties par Līsbetu un Mikaela šarmu. Arī šajā filmā abi no minētajiem bija pāri uzdevuma augstumiem. Līsbeta beidzot ir pārkāpusi pāri saviem standartiem un atklāj savu bērnību, apciemo mammu, vārdu sakot, kļūst par cilvēcisku būtni ar kaut nedaudz emocijām. Bet Mikaels, savukārt, mani arvien vairāk velk iekšā vēlmē studēt žurnālistiku. Izpētīt, pētīt, rakties dziļi papīros, stundām ilgi strādāt, nenormēts darba laiks – izklausās pēc ideāli man piemērotas profesijas. Man arī patīk rakties dziļi, kamēr atrasts ir kaut mazākais pavediens. Bet nu tas jau ir cits stāsts.

Vērtējums – 6/10. Pietrūka Zviedrijas ziemas, Zviedrijas skaistuma un Zviedrijas šarma. Šajā filmā varēja novērot tikai Zviedrijas cilvēku asinis, cilvēku līķus, dažas interesantas ainas, bet tas arī viss. Drīzumā varēsiet arī sagaidīt atsauksmi par Millenium pēdējo daļu – Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni. Tur arī redzēsim, kā beigsies Līsbetas piedzīvojumi.

Attēls šeit.

83/101: Meklēju draugu pasaules galam.

Ir daudz un dažādu versiju par to, kā notiks pasaules gals, un tie visi ir visdažādākajos žanros – te drāma, te fantastika, te mistika, un tā varētu turpināt un turpināt. Ir versijas par to, vai pasaules gals tiešām notiek, vai pēkšņi zinātnieki atklāj, ka pasaules gals nemaz nenotiks, jo zvaigzne, kas grasījās uzbrukt zemei, pēkšņi mainījis savu kustības virzienu. Šoreiz gan runa ies par drāmu, kas tomēr piedzīvo savu pasaules galu.

Ir parasts apdrošināšanas polišu noformētājs, kurš izmisīgi katru dienu pārbauda savu pastkastīti. Vārdu sakot, garlaicīgs tips. Bet ir viņa ir aktīva un apņēmīga plašu kolekcionāre, kurai par visu ir savs viedoklis. Kad ir atlikušas tikai 12 dienas līdz pasaules galam, pilsēta ir tukša kā izslaucīta – visi kaut kur ir devušies, pilsētā sākas demolēšana. Penija atdod Dodžam pa 3 gadiem sakrājušos pastu, jo, lūk, pastnieks mēdza sajaukt pastkastītes. Un tieši šajā kaudzē atrodas vēstule no Dodža pirmās lielās mīlestības. Penija ir apņēmības pilna viņam to atlīdzināt, palīdzot meklējumos. Bet kaut kad, (kā jau visās drāmās) kāds no abiem saprot, ka tas, kam viņi dzenas pakaļ, visu laiku ir bijis līdzās. Vai Penija laicīgi atgriezīsies, lai kopā piedzīvotu pasaules galu? Un vai pasaules gals tiks atsaukts?

Filma likās neinteresanta. Tieši dēļ galvenajām sižetiskajām līnijām – iepazīstam galvenos varoņus, galvenie varoņi iepazīst viens otru, kopīgi piedzīvojumi, hops! – atklāsme, uzspēlēti laimīgie brīži kopā, big drama, jo, lūk, viņi izšķiras, un happy or unhappy end, atkarīgs no režisora un scenārista garastāvokļiem. Bet vienalga, lai cik drāmas es neskatītos, man tas neapnīk. Kaut vai tāpēc, ka var dzīvot līdzi varoņiem (nekad neesmu spējusi to darīt, skatoties kaut kādu trilleri vai zinātnisko fantastiku – just not for me). Galvenais iemesls, kāpēc noskatījos filmu ir tas, ka tajā spēlē brīnišķīgā Keira Naitlija – līdz šim brīdim neviena aktrise nav viņu pārspējusi titulā “Mana mīļākā aktrise”. Stīvu Karelu iepriekš nebiju redzējusi nevienā filmā, šeit viņš man atstāja “nekas sevišķs” iespaidu, bet varbūt ir kāda filma, kurā viņš ir labāks. Lai gan šaubos, jo garlaicīga apdrošināšanas polišu noformētāja profesija viņam ļoti piestāvēja. Godīgi, ja tā paskatās uz aktieru sastāvu, nekas sevišķs, izņemot Keiru Naitliju tur nav. Pat noskatoties filmu, neviens neiekrita acīs, kā jaunā ekrāna zvaigzne. Bet droši vien tādēļ, ka tur neviena īpaši jauna nebija.

Filmas atvēršanas nedēļā filma nopelnīja gandrīz 4 miljonus – 3 miljonus un 800 tūkstošus. Interesants fakts ir tas, ka filmā precētu pāri spēlē precēts spēlē arī reālajā dzīvē. Vēl jāpiemin, ka asteroīds, vai drīzāk tas lidojošais objekts, kuru jūs redzat filmas posterī, kas ar lielu ātrumu traucas lejup uz Zemi – tas ir sastopams tikai posterī, filmā to redzēt nevar.

Vērtējums – filma neizcēlās ne ar ko īpašu – viss bija paredzams, tikai jā, vienmēr ir interesanti paskatīties “ar ko gan režisori pārsteigs jau nolietotā žanrā”. Pamatlīnijas jau lielos vilcienos ir tās pašas. 6/10 tikai tāpēc, ka tur bija Keira Naitlija.

Attēls te.

82/101: Dailes Šeipings.

https://i1.wp.com/dailesteatris.lv/media/izrades/_B4W4298_fDEINATS.jpg

Vakar, 20.09., pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja izrāde “Šeipings”. “Kurā brīdī radīšana kļūst par manipulāciju? Jo sevišķi tāpēc, ka cilvēka miesa ir ideāls materiāls – dabisks, skaists un pakļāvīgs.” Lūk, šie vārdi tad mani arī mudināja iet un skatīties. Manas domas, anotācija un vērtējums – zemāk, sīki un smalki aprakstīts.

Viss sākas, kad Eva (šoreiz Ķuzule-Skrastiņa) satiek Ādamu (Artūrs Dīcis) – viņa saskata iespēju, viņš – perfektu būtni, kas grib izveidot manifestu ar muzeja eksponātu. Tā viņi iepazīstas. Viens gan jums jāzina – Eva ir ļoti pieredzējusī kuce, bet Ādams – nepieredzējis un sevī ierāvies vīrietis, kurš staigā vienā un tajā pašā jakā visu laiku. Bet tad viņi sāk satikties, un pēc kāda laika draugi saredz Ādamā pārmaiņas – brilles nomainījis pret kontaktlēcām, jaku pret žaketi, nomainījis frizūru… Bet mainoties ārējam tēlam arī iekšējais mainās līdzi. Visi mainās – ar laiku. Tikai Eva ne.

Izrāde, manuprāt, ir diezgan laba. Režisors Džilindžers joprojām VAR. Var uztaisīt labu, trakulīgu izrādi, kurā ir pilns ar lamuvārdiem, lipīgām dziesmām, krievu dzejoļiem un izgrieztiem televīzijas raidījumiem, bet visam pa vidu – komēdijas pārvēršanās drāmā. Ar ik pa laiciņam pievienotajiem trillera un romantikas elementiem. Vārdu sakot – šis ir universitātes draugu stāsts. Tieši tāds, kādam tam jābūt katram no mums – nedaudz trakam, nedaudz skumjam, bet visam pa virsu – take it easy.

Lai gan no paša sākuma tērpi man likās nedaudz par spožu (aktuālais spožais oranžais un elektrozaļais), izrādes laikā es sapratu, ka tas ir tieši vietā – visur valda trakums, kāpēc tērpiem būtu jābūt pelēkiem? Skatuves interjers būtiski mainījās tikai otrā cēliena sākumā, kur iznesa vienu papildus elementu, bet, lai pārējie skatuves dekori un elementi netraucētu, lika lietā gaismas, un efekts bija brīnišķīgs. Tiesa, par gaismām runājot, brīžiem traucēja aktīvi zibošā gaisma, kas tika ieslēgta, lai paspilgtinātu notiekošo uz skatuves, un uzmodinātu manu blakussēdētāju no snaudas. Bet izrādē netrūka arī pārsteidzoši klusu momentu, kas visu izlīdzināja līdzsvarā.

https://i2.wp.com/dailesteatris.lv/media/izrade_img/_B4W5140_fDEINATS.jpg

Protams, bija arī daudz smieklu, aplausu, un uzstāšanās. No šīs kategorijas izcelt varu Ginta Andžāna perfekto vingrošanas stundu (pati no tādas neatteiktos) un tā paša Ginta Andžāna nodziedāto “Perfekta diena” – dziesmu, ap kuru šā gada sākumā tika sacelta kājās visa Latvija, izraisot ne tikai smieklus, bet arī diezgan asas diskusijas. Protams, nevar arī nepalielīt super ātri noskaitīto krievu (dzejoli?) pirmajā cēlienā – atceros, ka viena no abām skatītājām bija Dārta Danēviča, otrai gan vārdu neatceros, tikai to, ka viņa putrojās (pamanīju pat es, krievu valodas nejēga numur 1). Skatoties bildes Dailes teātra mājas lapā atcerējos arī Ginta Andžāna akrobātiskos trikus, lai tikai Eva gribētu doties viņam līdzi.

Bet, visam pāri – man patika ideja, kuru izrādes laikā prasmīgi realizē Eva. Lai atstātu intrigu, neteikšu, kas tas ir. Sabojāšu vēl visu prieku. Bet ideja man likās pietiekami orģināla un interesanta.

Par publiku runājot – bez jau pierastajām augstajām amatpersonām un prominencēm bija arī daudz tādu, kas studēja/mācījās kaut ko saistībā ar mākslu – to varēja jau noprast pēc viņu Elitas Patmalnieces ģērbšanās stila. Bet vienu gan jums varu peteikt – kokteilīši pirms pirmā cēliena un pirms otrā ir pilnīgi atšķirīgi. Protams, ka labāk garšo otrie, bet, ja jums patīk mocīties ar vēdersāpēm, varat dzert arī pirmos.

Izrādes vērtējums: 7/10. Praktiski noslēgumu es tur nemanīju – jā, tas viss bija izrāde un tā, bet kas notika tālāk ar varoņiem – tas lai paliek skatītāju fantāzijas ziņā? Ar patiesības atklāšanu, manuprāt, bija par maz – bija jāsniedz mazs ieskats, kas notiek tālāk. Bet varbūt man tā tikai likās.

Attēli: šeit.

37/101: Neaizmirsti.

remember-me-2038

Ir otrdienas vakars, pulkstens astoņi. Tiek izslēgtas visas gaismas, vienīgo apgaismojumu dod datora ekrāns. Viss skaidrs – Kurpjukaste skatīsies filmu. Šoreiz Allen Coulter filmu Remember Me.

Stāsts ir par dēlu, kurš lēnām atrod savu ceļu dzīvē. Viņa tēvam ir sarežģīts raksturs un darbu viņš nostāda pirmajā vietā. Protams, šis uzskats ar laiku mainās gan tēvam, gan dēlam. Dēls arī ir ar sarežģītu raksturu – risina problēmas brutālā veidā un noved līdz bezsamaņai meitens. Viņu apcietina policists, kurš ir tēvs meitenei, kura filmā saejās ar dēlu. (meitene – Elija, dēls – Tailers). Tieši šī mīlestība spēj pārvērst puiša skarbo dzīvi uz labo pusi. Viss ir labi – Elija patīk Tailera vecākiem, Tailers, savukārt, nepatīk Elijas vecākiem. Visi ir laimīgi. Ak jā, aizmirsu pieminēt fantastisku mazu meitenīti, kura filmā spēlē atstumto, nesaprasto un mazo Tailera māsu. Tieši filmas beigu galā Tailers saprot, ka tēvs viņu mīl, viņa tēvs saprot, ka mīl savus bērnus, un visi ir vēl laimīgāki. Bet tad notiek traģēdija, kas maina visus šo cilvēku likteņus.

Pat nepatika pret galveno aktieri (slavenais Patinsons) nespēja samazināt manu vēlmi tomēr noskatīties šo filmu. Lai gan galvenais aktieris, viņš taču nespēs sabojāt pilnīgi VISU filmu, vai ne? Te nu tomēr es maldījos. Spēja. Viņa aktierspēle bija tikpat vienaldzīga, kāda tā bija “Krēslas” sērijā. Seksa ainās šķita, ka viņa atveidotais varonis mīlējas ar koku, nevis sievieti. Un pie kam kādu sievieti… Galveno (Elijas) lomu tēlo Emilie de Ravin, un es uzskatu, ka tieši šī meitene ir liels filmas pluss, jo viņas aktierspēle ir burvīga – nospēlēt sarežģītu raksturu un tik maigi iznest to cauri – nevar kurš katrs. Liels pluss, kas atsver Roberta Patinsona vienaldzību ir Pierce Brosnan. Sarežģīts raksturs, bērnu tēvs, darbs pirmajā vietā, ģimene otrajā. Bet tomēr savas personības šarmu viņš ienesa arī filmā. Un tas priecē.

Domāju, ka režisoram ir izdevies izveidot labu raudamgabalu visiem depresīvi noskaņotajiem cilvēkiem, jo filmas beigas liek pie sevis padomāt un teikt : “Eu, pag, bet tai meitenītei ir vēl sliktāk nekā man!” Atlieciet uz brīdi malā realitāti un ļaujieties filmas saturam. Nu un, ka varoņi izdomāti? Apakšā ir ļoti patiess un vēsturisks notikums un filmas mesidžs ir pareizais. Atliek tikai tam nonākt līdz skatītājiem. Un tā jau ir skatīšanās vaina.

Kopumā filmai dodu 6/10. Brosnans un Ravina bija fantastiski, filmas saturs arī, bet Roberts Patinsons. visu ņēma un sabojāja. Tā lūk!