Atskats uz 2017. gadu teātrī

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Līdzīgi kā pagājušo gadu, arī šogad lēnām noslēdzu bloga aktīvākās sadaļas, sākot ar teātri.  Ar to sāku, jo vairāk izrādes šogad neapmeklēšu (vismaz nekas nav plānots). Tad nu

Janvāris:
– NN Nakts, JRT – šogad jau bija krietni labāka par iepriekšējo gadu, liels prieks par balvas saņēmējiem – Tomu Čeveru un Edīti Tešheizeri. Teātra kritika ir ļoti svarīga gan skatītājiem, gan teātra profesionāļiem, tāpēc šāds apbalvojums (cerams) to tikai veicina.
– Bonija un Klaids, Dailes teātrī – es neesmu redzējusi filmu, tāpēc ejot uz izrādi man bija visai minimāls priekšstats par to, kas ir kas. Interesanti, ka izrāde liek skatītājam iesaistīties izrādes gaitā. Man patika, tāda dumpinieciska izrāde.

Februāris:
– Doriana Greja ģīmetne, Dailes teātrī – es nevaru teikt, ka šis ir viens no vājākajiem Ķiberes darbiem, bet šis ir viens no diviem, kas uz mani nenostrādāja. Iespējams, biju pārāk svaigi lasījusi grāmatu, kas, kā izrādās, man tādā veidā sabojā ne mazums izrāžu. Varētu gan aiziet vēlreiz un pārliecināties kā ir pēc kāda laika.
– Peldošie-ceļojošie, JRT – arī šī izrāde mani neuzrunāja, biju jau redzējusi otro daļu Dailes teātrī. Mūzika gan ir ļoti, ļoti skaista.

Marts:
Pazudušais dēls, VDT
Mēdeja, Rīgas Krievu teātrī – iespaidīgs Gunas Zariņas tēlojums un iespaidīgs izrādes vēstījums, noteikti viena no tām, ko sirsnīgi iesaku.

Aprīlis:
Mūsējās, Dailes teātrī.
– Bannija Manro nāve, Dailes teātrī – šī ir labākā režisora izrāde, ko esmu redzējusi, man ļoti patika. Lai gan ar pārliecinošu Džilindžera rokrakstu, tomēr daudz savādāka nekā citas iepriekšējās.
– Savādais atgadījums ar suni naktī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Savādais atgadījums ar suni naktī, Nacionālais teātrī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Neiekostais elkonis, ĢIT – viena no tām izrādēm, kas ar mani nesaklikšķēja. Aizgāju pa naudu tikt aplieta ar ūdeni un paskatīties, kā džeki skrituļo.
– Trakās asinis, Dailes teātrī – LKA aktieru diplomdarba izrāde. Man patika gan tēma, gan aktierdarbi, kurus tagad var redzēt tālāk attīstāmies Latvijas teātros.

Maijs:
– Muiža kaņepēs, VDT – nešķita kā komēdija, drīzāk liels pārspīlējums. Patika lomu sadalījuma izmaiņas – savdabīgi un ne tas, ko var redzēt katrā teātra izrādē, lai gan nenoliedzami, viens no elementiem, kā gribēja panākt komēdiju. Lielisks Imants Strads un Kārlis Freimanis.
– Kaķis uz nokaitēta skārda jumta, Dailes teātris – vēl viens Ķiberes darbs, kas mani līdz galam neaizrāva. Lai gan saprotu, ka psiholoģiski vajadzētu kaut kā skart, tomēr viss, kam es varēju sekot līdzi, ir pulkstenis uz skatuves, jo laiks vilkās neciešami lēnu.

Jūnijs:
– Karmena, Dailes teātrī – ļoti patika scenogrāfija un horeogrāfija, arī stāsts aizrāva un pirmo reizi šajā sezonā es sajutu, ka tiešām sekoju un dzīvoju līdzi izrādei, nevis domāju, piemēram, kur iešu ēst rīt vai kas man vēl jāizdara.

Augusts:
– Precības, Liepājas teātris – brīnišķīga izrāde gan formā, gan saturā, gan izpildījumā. Galvenokārt jau formā un izpildījumā. To arī pierāda lielais šī gada “Spēlmaņu nakts” balvu daudzums. Ja vari dabūt biļetes, noteikti aizej!

Septembris:
Svinības, Dailes teātris
– Zēni, Dailes teātris – man liekas, režisors vēlējās aptvert vairākas tēmas, bet tas ne līdz galam izdevās. Varbūt tagad izrāde ir mainījusies, bet, kad es gāju, tā bija par skaļu, par ilgu, par daudz. Sajūta, ka tā tūlīt beigsies, man radās kādas reizes piecas vismaz beigās.
– Aspazija.Personīgi, JRT – lieliska izrāde, kas reflektē par Aspazijas un Raiņa attiecībām, bet galvenokārt par to, kā jūtas un ko domā Aspazija. Patīkami pārsteidza saturs (beidzot laikam esmu atgājusi no tā Raiņa gada, kur viņu izmantoja visur, kur vien varēja izmantot) un izcila Broka.

Oktobris:
– Melot(?)!, Nacionālais teātris – interesanti parādīts tas, ko nozīmē būt aktierim – kā notiek gatavošanās lomai, kā tā tiek iemiesota, kā notiek satikšanās ar skatītāju. Aina ar skatītāja telefona mešanu uz otru skatuves galu būtu jānofilmē un jārāda visiem pirms izrādes, jo ticu, ka tas darbotos efektīvāk, nekā sauss mutisks paziņojums.
– Jaunības slimība, Neatkarīgais teātris “Skatuve” – ar mani izrāde nesaslēdzās, jo tā arī nepalika skaidrs, ko man mēģina pateikt. Bet varbūt izrāde traucēja uztvert šausmīgais aukstums, kas tur bija. Jāsaka gan, ka aktierdarbi (jaunie aktieri) radīja interesi tos redzēt vēl un citādākos formātos.
– Labie bērni, VDT – pirmā izrāde manā skatīšanās pieredzē, kur neprasīja nolikt mobilos telefonus, bet veicināja to lietošanu. Izrāde ir viena no manām top izrādēm šogad, un arī šajā izrādē man nebija domas par to, ko darīšu rīt, bet aktīvi sekoju līdzi notikumiem.

Decembris:
Cerību ezers, JRT
Cilvēki, lietas un vietas, Nacionālais teātris – esmu saskārusies ar izrādes galveno tēmu, tāpēc šī izrāde mani uzrunāja personiskāk nekā biju gaidījusi. Bet ticu un ceru, ka uzrunās arī citus, jo izrāde runā par svarīgām lietām, kas ir apkārt ikkatram no mums. Piemērota kā pieaugušajiem, tā pusaudžiem un pat sirsnīgi ieteicama. Izcila Maija Doveika.

Kopsummā, lai gan sajūta ir tāda, ka gads ir bijis diezgan viduvējs, vēlāk apdomājot un sarakstot uz lapas esmu nonākusi pie astoņām lieliskām izrādēm, kas tiešām patika. Skaits nav liels, bet, manuprāt, tas ir diezgan labs rādītājs. Tās ir izrādes, kas pārsteigušas, kas aizkustinājušas, kas raisījušas emocijas, pārdomas ilgākam laika posmam. Izrādes ar lieliskiem aktierdarbiem, režiju, stāstu. Izrādes, ko iesaku arī tev. Tātad, tās ir: “Precības”, “Labie bērni”, “Cerību ezers”, “Mūsējās”, “Savādais atgadījums ar suni naktī”, “Aspazija.Personīgi”, “Melot(?)!” un “Cilvēki, lietas un vietas”.

Attēls: te.

Tā kā ir atgriezusies mana vēlme apmeklēt teātri (re kā, vajadzēja tikai publiski par to pačīkstēt), tad man ir nopirktas dažas biļetes janvārī, tā kā noteikti turpināšu aplūkot jaunākos un vecākos veikumus un par tiem uzrakstīt. Mana klusā 2018. gada apņemšanās ir paviesoties tajos teātros, kuros neesmu bijusi, bet tā kā lielākoties skaļi izteiktās apņemšanās mēdz izgāzties (man), tad neminēšu, kas tie ir, lai tiešām sanāk aizbraukt!

Advertisements

Mazie grāmatu pieraksti #1

Šo aizņēmos no snaudošās teātra sadaļas. Mērķis ir aprakstīt tās grāmatas, par kurām daudz nav, ko teikt. Iespējams, šis varētu pavērsties plašāk un tādējādi blogā varētu tikt aprakstīta katra izlasītā grāmata (bet es neko nesolu, jo ir daudz plānu, bet maz laika un apņēmības). Stāsts būs par šajā gadā izlasītajām un neaprakstītajām grāmatām.

Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti” – latviešu autoru kolektīvs uzrakstījis stāstus maziem bērniem, bet tos mierīgi var lasīt arī pieaugušie un iespējams, gūt vēl lielāku prieku nekā bērni paši. Galvenā doma ir radīt stāstu bērniem, kas nevēstītu pamācības kā būtu jādzīvo, kā to dara lielāka daļa fabulu, bet gan parādīt, ka bērnībai nav jābūt ideālai, ir normāli neizaugt pareiziem. Lielu daļu stāstu patiešām izbaudīju, un, ja mana māsa lasītu grāmatas, iedotu arī viņai izlasīt. Krājumu veido tādi jau atpazīstami autori kā Ilmārs Šlāpins, Jānis Joņevs, Anete Konste, Luīze Pastore, Māris Rungulis, Pauls Bankovskis, Toms Treibergs, Inese Zandere u.c. Liela daļa ir pazīstami ar saviem darbiem pieaugušo literatūras lauciņā, tāpēc patīk, ka var iepazīt viņus citā lauciņā – rakstot bērnu literatūru.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

28805926

Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki” – lai gan darbs bija domāts kā paša aktiera skats uz notikumiem Rīgas Kinostudijā, leļļu teātrī un Dailes teātrī, tas vairāk izvērtās par senu notikumu atstāstīšanu, kuros viņš pats nav piedalījies, bet dzirdējis no kāda cita. Iespējams, šeit aprakstītais liktos interesants kādam, kas pārzina līdz pēdējam vecāko aktieru paaudzi, jo arī daži uzvārdi man neko neizteica. Grāmatā bija arī ilustrācijas (Jānis Anmanis), kas papildināja gandrīz katru stāstu, bet dažviet arī likās tīri liekas. Kārtīgi vīlos, jo liela daļa stāstu neizraisīja nekādas emocijas.
Vērtējums: 4/10, attēls te.

7171400

Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne” – izlasīju, jo pavisam drīz būs izrāde pēc šīs grāmatas motīviem uz Dailes teātra skatuves, komplektā vēl nāca tas, ka tāpat šo grāmatu kādreiz gribēju izlasīt. Patika stāsta ideja un realizācija par portretu, kas uzsūc dzīves sūrumu, bet pats saglabājas mūžīgi jauns – daudzu cilvēku sapnis, kas beigās Dorianam Grejam izvēršas par īstu murgu. Tāpat arī šeit tiek apspēlēta sirdsapziņa, draudzība, mīlestība, savtīgums, egoisms un citas tēmas. Šī grāmata mani arī gandrīz ievilka reading-slump (ak, kā šim vajadzētu kādu latviskojumu), jo pirmās 100-150 lappuses bija ļoti vienmuļas. Ja tiek tām pāri, beigās ir žēl, ka stāsts tik ātri beidzās.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

23513349

Rupi Kaur “milk and honey” – dzejas krājums, kas jau paspējis pagozēties New York Times bestselleru topā. Grāmatu veido 4 daļas – the hurting, the loving, the breaking un the healing, ar to domājot mīlestības pilnos sirds stāvokļus, bet tikpat labi autore apspēlē vecāku-bērnu attiecības, etnisko piederību, attiecības ar vienaudžiem, bet visvairāk, protams, te ir par attiecībām ar pretējā dzimuma pārstāvi – gan tuvām, gan tālām. Lai gan te rakstītas arī jau vairākkārt lasītas atziņas, tās tomēr lieliski sasaucas ar grāmatas konceptu. Ja šī grāmata būtu atnākusi pirms dažiem mēnešiem, tā būtu mani pamatīgi salauzusi, bet tagad es varu teikt, ka tā noteikti būs viena no tām grāmatām, ko lasīt un pārlasīt, kad dzīves priekšā gribas nolaist rokas.
Vērtējums: 9/10, attēls te.