Vasara 2o16

Vasaras klusumu (varbūt ne gluži, bet 3 raksti 3 mēnešu laikā nav tas, ko kādreiz gribēju sasniegt) centīšos atpelnīt ar šo te murmulējumu par tēmu.

Tātad, iemesls kāpēc es biju prom no bloga rakstīšanas, nav viens noteikts. Ir daudzi mazi, kas kopā veido sekas. Piemēram, jūnijs visiem kārtīgiem studentiem ir aizņemts ar sesiju. Bet tā nebūtu Marta, ja nesarežģītu sev dzīvi un tieši sesijas laikā izdomātu sākt strādāt un iekrāt naudu tēriņiem, protams, teātra biļetēm. Jumavas grāmatnīcā nostrādāju 2 ar astīti mēnešus un tas bija pieredzes un izaicinājumiem pilns laiks, kurā sapratu, cik cilvēki ir lieli kretīni un ka latviešus labāk neaiztikt, ja tev no viņiem neko nevajag. Katrā gadījumā, kārtējo reizi pierādās, ka ar klientu apkalpošanas sfērā strādāt nevaru. Esmu šķīrusies arī no tāda matu daudzuma, ka no tā varētu jaunu parūku uztaisīt, bet tas jau ir otršķirīgi.

Bet tieši grāmatu lasīšanas ziņā mani ir piemeklējis kaut kas, ko es saucu par reading slump un manā gadījumā tas izpaužas šādi – es joprojām turpinu pirkt grāmatas (“Otra elpa”, draugi, ir zelta bedre), bet es viņas tikai noguldu savā plauktā (trīs reizes vasaras laikā esmu to pārkārtojusi tā, lai man būtu vismaz neliela daļa brīvas vietas, kur salikt nopirktās grāmatas. Plānā ir arī kārtīgi izrevidēt citus plauktus, lai saprastu, kas man nav vairs vajadzīgs, vai ko pavisam noteikti netaisos lasīt otrreiz.) un tā grāmatas tur stāv, jo es varu pieiet pie plaukta, bet manī nav nekādas vēlmes paņemt grāmatu rokās un kur nu vēl sākt lasīt. Ar skaudību skatos uz cilvēkiem, kuri lasa vienu pēc otras un domāju pie sevis, ka es arī tā gribu, bet es netieku ārā no purva, kurā patlaban sēžu.

Bet izrādās, ka viss nebūt nav tik briesmīgi, kā es tagad te zīmēju, jo pa vasaru man sasummējās 18 lasītas grāmatas. 4 no tām esmu aprakstījusi blogā, 2 no tām neesmu izlasījusi dažādu apstākļu dēļ, un kāda man šausmīgi patika. Piemēram, Mežone, kas ir stāsts par to, kā sieviete noiet n-tos kilometrus un pārgājiena laikā kļūst par pilnīgi citu cilvēku ar citu vērtību sistēmu. Īstā grāmata īstajā laikā. Vēl man ļoti patika Mans Ziedonis, kas ir vairāku cilvēku, kuri pazina Imantu Ziedoni, stāstījums vai atmiņas par viņu. Vairāki man bija teikuši, ka nekas īpašs tas nav, bet man ļoti patika. Vēl es tiku pie Kaija vārdā Džonatans Livingstons, ar kuru ir tā, ka vēlos, lai es to būtu izlasījusi agrāk, jo tā ir ļoti skaista grāmata. Noteikti izlasiet, ja to vēl neesat izdarījuši un, ja esat, tad pārlasiet.

Redzēju 3 teātra izrādes, tādējādi mana teātra sezona ir sākusies ātrāk. Asins kāzas (Nacionālais teātris) Nastavševa iestudējumā, pēc kuras pilnībā aizbrauc jumts un gribas iet pie katra cilvēka un teikt, lai noteikti aiziet noskatīties . Man liekas, ka tā ir izrāde, kas katru ķer nedaudz personīgi un mazāk personīgi, un tieši šī iemesla dēļ plašākas atsauksmes nebūs. Ziloņcilvēks (Liepājas teātris) Ķiberes iestudējumā skar tās pašas tēmas, ko jau iepriekš “Frankenšteinā”, bet nedaudz vājākā izpildījumā. Tā paša teātra Portreti. Vilki un avis pārsteidza ar izpildījumu un savdabīgo stāstīšanu, kā palēnām, caur daudziem skatupunktiem iznāk nesadrumstalots stāsts.

Nu jā, kā jau minēju, pa vasaru ir salasījušās daudzas jaunas grāmatas. Man tās ir 26, no kurām izlasījusi es tagad esmu 3 un vienu iesākusi. 4 no tām esmu kādreiz lasījusi. Maximā nesen bija atlaide dvd filmām, tā ka esmu tikusi arī pie dažām tīri labām. Esmu tas cilvēks, kuram savas mīļākās filmas vajag fiziskā formātā, un, ja tās met pakaļ par nepilnu eiro – esmu klāt.

Vasaras jaunatklājums man ir žurnāls Veto Magazine, kas ir tik saturiski skaists, pilnīgs un kulturāls, ka es to nosauktu par tādu mini-grāmatu. Dārgs pēc suņa, bet šoreiz es labāk naudu atstāju šim, nevis kādam glancētam sieviešu žurnālam, kur iekšā ir intervija ar kādu cilvēku, ko gribu izlasīt, un pārējais žurnāla saturs ir vienkārši miskastē metams. Tāpat atklāju, ka man patīk risināt sudoku – lielisks laika kavēklis, kamēr skaties youtube video par to, cik citi produktīvi lasa grāmatas, kamēr tu ķēpā ciparus (ne)pareizos lodziņos.

Blogs noteikti piedzīvos pārmaiņas, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es šeit neko nerakstīju – man nepatika virziens un veids, kādu biju uzņēmusi, bet es arī neko jaunu neesmu izdomājusi. Tāpēc visdrošākais man šķita nerakstīt – lai nesabojātu to pašu minimālo patiku pret to, ko kādreiz darīju, bet arī šausmīgi neko nemainīt, saglabāt vecos ierakstus un visu to. Katrā gadījumā turpināšu rakstīt par grāmatām un teātriem, bet kaut kas mainīsies. Varbūt pazudīšu pavisam, varbūt ne, to rādīs laiks. Tāpat kā viņš to dara attiecībā uz pilnīgi visu citu.

Jauku rudeni!

Advertisements

Atgriešanās.

 

Sveiki, sveiki!

Pirmā lieta, ko ieraudzīju, ir tas, ka man ļoti patīk wordpress jaunais dizains. Gan tā gaidīšana, gan arī ‘jauns ieraksts’  vieta. Vēl tikai to ķirbju smaidiņus derētu nomainīt, bet tā jau ir okei.

Otrā lieta, ko gribēju Jums pavēstīt ir tā, ka esmu atpakaļ. Bloga ‘atvaļinājums’ bija kā atpūta no bloga līdz brīdim, kad sirdī sāka ienākt vainas apziņa par lasītājiem. Tāpēc radās Kad nevar nerakstīt. Tiesa, nekādas pārmaiņas blogs pagaidām nepiedzīvos. Lai gan ir doma par pašreizējo projektu sarakstu ievietošanu šeit, padarot to krietni, krietni personīgāku nekā tas ir patlaban, tā joprojām paliek tikai doma. Ir arī doma ieviest bloga sānā vietu ‘Tagad lasu’ vai ‘Tagad skatos’, kāda ir dažiem citiem blogeriem, bet arī tā ir tikai doma.

Bet, runājot par maniem sarakstiem, atradu kādu vecu, pirms pusgada taisītu sarakstu ar 2014. gada apņemšanām. Ak, vai, manu, vai. Atmetam visas domas par ‘es mazāk ēdīšu saldumus’ vai ‘sākšu vingrot/sportot utt. Tomēr patīk, ka esmu izpildījusi punktus par ‘101 lieta 1001 dienā projektu’, par sabiedriskajām aktivitātēm, ar ko bija domāts brīvprātīgais darbs, kas šogad ir pārpārēm izpildīts. Vai es jau teicu, ka biju brīvprātīgā Pasaules koru olimpiādē? Tā bija fantastiska pieredze ne tikai organizatoriskajā ziņā, bet arī strādājot ar cilvēkiem. Tagad ar smaidu atceros tās dienas, lai arī tajās 2 nedēļās man bezspēkā ļima kājas, tomēr es izbaudīju visu, ko varēju un gribēju, un esmu priecīga un gandarīta.

Atgriežoties pie apņemšanām, esmu izpildījusi arī punktu par ‘naudas taupīšanu’ un ‘atbrīvošanos no nevajadzīgām lietām’. Pēdējais gan rezultējas ar kaut kā izmešanu un kaut kā iegādi, kas gan laikam nekādīgi nepilda naudas taupīguma punktu. Arī punkts ‘izdarīt un iesniegt darbus laikus’ ir izpildīts. Visi skolas un neskolas darbi ir iekļāvušies termiņā, par ko man ir prieks. Tieši no organizatoriskā viedokļa.

Un te mēs nonākam pie pēdējās apņemšanās – ibook.lv lietošanu un realizēšanu. No vienas puses, man ir žēl to cilvēku, kas nenovērtē klasikas un grāmatas cenu un pārdod to par mazām naudiņām, bet, no otras puses, man par to ir prieks, jo es to varu iegādāties un paturēt sev. Protams, ir jautājums par grāmatas stāvokli, bet to vienmēr var pajautāt, nosūtot ziņu pārdevējam. Bet, kas īsti ir ibook.lv? Tas ir grāmatu pārdošanas saits, kur cilvēki atbrīvojas no liekā, kas aizņem grāmatu plauktus arī ieripinot savā makā naudiņu, gan arī pērk no citiem grāmatas, kas sen jau kārojušās. Zinot grāmatu cenas grāmatnīcās, šī ir lieliska alternatīva. Protams, tur nebūs tikko izdota literatūra (kaut gan – kas meklē, tas atrod), tomēr arī pēc vecuma smaržojošas grāmatas ir lieliskas grāmatas.

Par tuvākajiem nākotnes plāniem grāmatās/filmās/teātrī un dzīvē? Dzīvē man ir 12. klase, kas līdzi sev nesīs nopietnas pārdomas, iespējas un lēmumus. Filmās droši vien kaut kas jauns. Gribās aiziet un kino, tikai nevaru izlemt starp ‘2 janvāra sejas’, ‘Lūsija’ un ‘Kas meitenēm zem brunčiem’. Droši vien neviena no šīm filmām mani nespēs emocionāli satricināt tik ļoti kā “Tikšanās”. Vienkārši man dzīvē vajag momentus, kas mani emocionāli sagrauj, savādāk mans egoisma līmenis sasniedz bīstamu atzīmi. Joks, protams. 😀

Teātri… Esmu redzējusi Valmieras Drāmas teātra viesizrādi “Doktors Živago” un sapratu to, ka nedrīkst nākt uz izrādi kā balta lapa. Nav jau tā, ka nesapratu, tikai vai nu tā bija aktieru vaina, kas stostījās un nespēja iejusties zālē (tas valmieriešiem bija pirmais vakars Rīgā), vai arī tā bija mana stāsta nezināšanas vaina. Bet arī šajā izrādē šaudījās krietni par daudz. Bet recenziju es nerakstīšu, jo ir lietas, ko tomēr gribu no izrādes paturēt pie sevis. Mana teātra sezona sāksies 19. septembrī, kad Dailes teātrī būs pirmizrāde “Vakariņām ar Elvisu”. Un nē, režisors nav Džilindžers, bet gan Jans van der Boss, kas man vēl vairāk liek iet uz šo izrādi, jo man ļoti patika “Vējiem līdzi”, lai arī vilkās 4 stundas. Vēl kaut kad tālāk nākotnē es gribu aiziet uz “Izraidītajiem”. Spriežot pēc atsauksmēm un citu domām, vajadzētu būt tam emociju lūzumam.

No grāmatām es mēģināšu vēl šajā gadalaikā pabeigt Džordža Orvela “1984”, kas jau pie kādas 100 lappuses sāk izskatīties pēc romāna. Spriežot pēc vispārējās sajūsmas un emocionālo triecienu daudzuma, beigām jābūt kaut kam grandiozam. Ir doma izlasīt ko svaigi izdotu, plauktā stāv arī vairāki vasaras krājumi. Dailes teātris iestudēšot “Bovarī kundzi”, izdomāju nopirkt un izlasīt grāmatu. Jādabū arī tas “Doktors Živago”.

Pagaidām tas arī viss. Dārzā vakar uzziedēja pirmā gladiola, kas spītīgi man cenšas iestāstīt, ka rudens tuvojas. Par to atgādina arī no skapja dziļumiem izvilktie džemperi… Bet pietiek jau malt par laikapstākļiem, viss ir forši. 🙂

Lēne Koberbēla&Agnete Frīsa “Zēns koferī”

Darbi ir iekrājušies, lietas, par ko rakstīt blogā arī, te nu būs vecākā no tām – grāmata, kas spēj aizraut. “Zēns koferī.”

Stāsts ir daudzveidīgs, sarakstīts no vairākiem skatu punktiem. Ir zēns Miks, dzimis Lietuvā, un tagad viņš atrodas stacijā, ieslēgts koferī vienā no daudzajiem bagāžas glabātuves skapīšiem. Kārina uztic savākt skapīša saturu Nīnai, kas kādu dienu grib kļūt par pasaules glābēju. Un ne Kārina, ne Nīna nenojauš, ka arī no šī skapīša satura izņemšanas sāksies satraucošākais piedzīvojums abu dzīvē. Bet pa to pašu laiku Jans ir piekrāpis Juču un nav ne naudas, ne nieres. Kā atrisināsies abu jauno vīriešu konflikts? Vai Jučs dabūs to, ko vēlējās? Sigitai plaši atvērsies acis un rozā brilles nokritīs potīšu rajonā, bet vai viņa noskaidros sev interesējošos jautājumus un atradīs Miku?

Grāmata ir domāts kā kriminālromāns. Lai gan es bieži šaubīgi skatos uz šādiem darbiem, jo bez šaušanas un nogalināšanas šāda satura darbos neiztikt, šis tomēr bija savādāks. Iespējams, pa maz esmu lasījusi krimiķus, lai tos spētu objektīvi vērtēt, bet es pamēģināšu to šoreiz izdarīt. Tātad, grāmata nav tikai domāts kā kriminālromāns, bet tā IR kriminālromāns. Iespējams, šo sajūtu var atrast tādēļ, ka nākas izsekot nevis viena cilvēka domām un gaitām, bet vairāku. Un tur jau ir tā kriminālromānu būtība – it kā ikdienišķu stāstu saintriģēt līdz tādai pakāpei, ka beigās kāds mirs tik un tā un par to jau ir vienalga, jo stāsts beidzas laimīgi.

Šausmīgi nepatika tas, ka pa vidu tagadnei sākas pagātne. Kā kaut kāds atstāstījums, kas pat nav ielikts slīprakstā, vienkārši pateikts, ka Sigita iet pa ielu, un pēkšņi atjēdzās pagātnē, kad viņa kopā ar Dariusu (bijušo vīru) iet rokrokā pa šo pašu ielu. Un nav ne atpakaļejošās saites nekā, kas pastāstītu, kurā mirklī, viņa šādi domājot, ietriecas laternu stabā. Bet, ja jau pieminam tieši šo pārīti, varu tikai pieminēt to, ka 2 no galvenajiem varoņiem ir lietuvieši, un tas, man kā cilvēkam, kas šo valodu saprot, ir kā balzams dvēselei. Nē, protams, šeit bija pieminēta arī Latvija, bet tiesa gan, prostitūcijas ziņā. Bet arī ar to varam lepoties – spriežot pēc konteksta, mēs varam lepoties, jo latvietes esot visprasmīgākās prostitūtas. 😀

Darbā ir jūtams caurstrāvots slāviskums, jo nav tās mājīgās Baltijas vai haotiskās Amerikas vides, šeit viss ir it kā mierīgās līnijās vadīts, romāns uz atrisinājumu tiek virzīts bez lielas steigas. Ja pēkšņi kāds galvenais varonis sāk saprast, kas notiek, viņam priekšā tiek nolikts šķērslis, kam jātiek pāri. Arī nedaudzie dabas apraksti (tiešām – ļoti nedaudzie) attēlo tieši Dāniju un Skandināvijas pusi.

Ak, un ja jau pieminam Dāniju, tad kāda negatīvā iezīme: vai Sigita dzenoties pakaļ dēlam nemanīja neko Dānijai raksturīgu? Vai Nina, kas centās noskaidrot iemeslus zēna atrašanās koferī, arī viņa atrada tikai pārtikas un apģērba veikalus un savu superstilīgo trīsstāvu māju? Kur paliek Dānijas kultūra? Dānijas cilvēki? Tiešām visi ir tik ļauni kā Jučs? Pietrūka tā dāniskuma, dēļ kura varētu teikt, ka, jā – šis ir dāņu kriminālromāns. Tagad tas ir vienkārši kriminālromāns ar dažādu tautu piedalīšanos, un kuru sarakstījušas dāņu rakstnieces. Tas arī viss.

Bet, neskatoties uz negatīvo pusi, es gaidu turpinājumus šai grāmatai, cik man zināms, tie jau ir sarakstīti, atliek vienīgi gaidīt, kad izdos arī man izlasāmā un saprotamā valodā. 🙂

Vērtējums: 7/10

“Šis te ir slepenais krievu ierocis” viņš norādīja uz sniega blāķiem. “Taisnā ceļā no Sibīrijas.”

“Es nēsāšu melnu tik ilgi, līdz uztaisīs ko tumšāku.”

Attēls šeit.

Veronika Rota – Dumpinieki

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/86967/300x0_cover.jpg

Esmu kaut kur lasījusi, ka labai literatūrai ir jāatpūšas. Lai tā atpūstos, jālasa kaut kas tāds, lai saprastu, ka tā ir laba. Tā ir arī šajā gadījumā. Principā, šo darbu es izvēlējos tieši dēļ tā, lai manas smadzenes atpūstos no ikdienas dziļo domu grāmatām. Par nesen iznākušo Veronika Rotas – Dumpiniekiem tad arī šis posts.

Veronika Rota sabiedrībā ir zināma kā fantāzijas un fantastikas žanra pārstāve, kura rindojas New York Times bestselleru sarakstā. Tieši ar triloģiju Divergent (“Citādie”) viņa lēnām, bet pamatīgi iekaroja ne tikai ASV, bet arī mūsu pašu Latviju. Un izskatās, ka tik drīz nemaz netaisās pamest iesildīto vietu – lai gan fantāzijas autori un to darbi ir daudz, Veronika Rota cītīgi notur savas pozīcijas, un viņas darbus pērk un lasa.

Pirmās daļas stāstu varat lasīt šeit. Otrajā daļā jau minētie Trisa un Kvarts cīnās savā starpā, pret citiem, kā arī par savām attiecībām. Džanīnai ir svarīga informācija, un Trisa izdomājusi, ka tā viņai jāatgūst, lai paglābtu visus Citādos no plānotā pakļautības plāna. Protams, ceļš ir garš, ir jākāpj pāri daudziem līķiem, lai iegūtu ko vēlas. Džanīna plāno sazvērestību, Tobiasa mātei pēkšņi atplaukušas mātišķās jūtas pēc astoņpadsmit gadiem, un visu laiku ir kāds, kurš cieš. Vai Trisai izdosies dabūt to, ko viņa vēlas? Vai Tobiass piedalīsies mātes afērās, vai tomēr glābs Trisu? Kā beigsies šis dumpis?

Vai es jau teicu, cik ļoti man riebjas otrās triloģiju daļas? Jā? Tad šis nav tik gadījums. Stāsts man patika, jo tika ieturēta sižetiskā līnija no sākuma līdz beigām, un lasītāja uzmanību nekam nevajadzētu novērst. Mierīgi grāmatu var izlasīt pa kādām 4-5 stundām (tiem, kuri lasa ātri), un tas vien liecina par spēju aizraut. Uzslavas autorei.

Bet tagad nāk gūzma ar to, kas man nepatika. Pirmkārt, galvenā varone ir sešpadsmit gadīga meitene, kura īsti nesaprot ko viņa grib – Tobiasu, vai izglābt visu pasauli. Tā nu viņa visas grāmatas garumā izdomā plānus, pēc tam skrien ar pieri sienā, dabū trūkties, nu, vārdu sakot, gūst mācību. Nu nesanāk man iedomāties, ka 16 gadus vecs bērns izglābj pasauli. Diemžēl. Otrkārt, manuprāt, slaktiņi ik nodaļā ir “nedaudz” par daudz. Vismaz katrā otrajā nodaļā kāds mirst, un tas brīnums, ja tas nav kāds no Trisas draugiem vai paziņām. Treškārt, dīvaini likās, ka pārējās kopienas tik draudzīgi uzņem pārbēgušos. Vai viņiem nevajadzētu būt pret, ja jau visa Čikāga ir sašķelta 5 daļās, un katrs sargā savu kopienas biedru kā dārgumu? Vai tiešām ir vadonim jāpasaka “Mēs esam par”, lai pārējie pret ienācējiem sāktu izturēties tieši tāpat, kā pret savējiem? Ceturtkārt, stāsta raito plūsmu traucēja tieši Tobiasa un Trisas attiecības. Vienu brīdi viņi ir kopā, otru vairs nav, tad viņi atkal izdomā, ka bez otra nespēj dzīvot. Bail pat iedomāties, kas notiks trešajā daļā. Tieši šī nianse man atgādināja to, ka Trisa ir jauna un nepieredzējusi, un viņas vēlme izglābt pasauli ir vienkārši kāda iecirtīga vēlme.

Grāmata noteikti patiks visiem “Krēslas”, “Bada spēļu” faniem un cienītājiem, jo, varētu teikt, ka šī ir abu minēto grāmatu apkopojums īsākā versijā. Patiks arī fantāzijas žanra cienītājiem. Ja nezināt, ko dāvināt savai 14 gadīgajai meitai – šī grāmatu triloģija noteikti derēs (latviski gan pagaidām izdotas tikai pirmās divas).

Vērtējums: 6,5/10. Tā kā man šis aklais iemīlēšanai vecums ir pāri, un arī pasauli izglābt es nevaru, lieku tieši par fantāzijas esamību. Bet mīnusu ir pārāk daudz, lai šo grāmatu es spētu novērtēt augstāk.

To, kas ir ļauns, mēs izvērtējam atkarībā no savas nostājas.

Sēras ir vieglākas par vainas apziņu, bet tās cilvēku vairāk iztukšo.

Cietsirdība cilvēku automātiski nepadara melīgu, tāpat drosme neiet roku rokā ar laipnību.

Attēls šeit.

100/101: Instrumentāli karnevalīgā MAĢIJA.

Vakar, 21.11. koncertzālē Palladium norisinājās latviešu grupas Instrumenti pirmais koncerts no kopumā 6 koncertiem. Arī es tur biju. Sākšu ar jauko.

Jauki bija latviešu jauniešu grupa Carnival Youth, kas iesildīja Instrumentus. Carnival Youth, kuras sastāvā Emīls, Edgars, Aleksis un Roberts, galvenokārt spēlē indie-rock un neofolka stila mūziku. Kā radiosingls un pieejams plašākai publikai ir viņu Never Have Enough, kuras piedziedājums ir ļoti ļoti līdzīgs Arcade Fire – The Suburbs. Popularitāti ieguvuši kā grupa Žirafes, kurā gan tad bija tikai dvīņi Emīls un Edgars. Tagad viņi ir Carnival Youth, kuri pazīstamību ieguvuši tieši ar paziņojumu, ka spēlēs kā iesildošā grupa Instrumentiem. Domāju, ka puišu grupa spētu izsisties uz augšu un nonākt uzmanības lokā arī bez dvīņu tēva vārda (Renārs Kaupers), jo viņiem ir odziņa, kas nav vairumam jauniešu grupu. Lai gan augstāk esošajā bildē viņi redzami ar maskām, koncertā viņi bija bez tām, bet, kad iedziedājās un parāva publiku līdzi, arī pazuda doma, ka tomēr vajag. Tomēr puiši bija lielisks sākums perfektam koncertam.

Esmu nonākusi līdz galvenajam – Instrumenti. Shipsi & Reynsi. Visas dziesmas, izņemot trīs, bija no jaunā albuma – Procrastination, kuru aprakstīju šeit. Instrumenti vienmēr būs atvilktni augstāk, nekā pārējie latviešu mūziķi, jo šī grupa raksta labu un atšķirīgu mūziku, nevis labu un copy-paste. Bet nu par koncertu. Pirmā dziesma man sagādāja vilšanos, jo visiem ir labi zināms, ka dziesmu Intro jeb Procrastination uz klavierēm albuma prezentācijas koncertā izpildīja slavenais latviešu pianists Vestards Šimkuss. Liela bija mana vilšanās, kad manas cerīgās acis viņu uz skatuves neredzēja, jo viņa tur vienkārši nebija. Par to man joprojām nedaudz žēl. Bet to atsvēra pārējās dziesmas, no kurām tika izpildīti arī jau izlaistie singli – Aeron River, Don’t Hold Onto Me un King of the Wild Things, kas šajā koncertā bija īpaša – šī dziesma bija veltīta lielveikala “Maxima” traģēdijā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Vēl lieta, kas man nepatika, bija spožā, baltā gaisma, kas tika spīdināta skatītājiem tieši acīs, un lika saraukt seju nepatikā, un nolaist acu skatienu uz leju, jo acis gluži vienkārši sāka sāpēt.

Koncerts bija burvīgs, un man nebūtu žēl ielikt 10, ja vien nebūtu to gaismu. Palladiumam palaimējās, jo Instrumenti spēlēja pietiekami skaļi, lai novecojošo kases aparātu skaņa, izsitot čekus, nebūtu dzirdama. Tieši tāpēc 9/10

Attēls šeit, šeit.

Un šeit ir dziesma, kas ir viena no tām, kas ir iekarojusi manas simpātijas. No jauna.

63/101: Ak, šausmas!

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/68840942/large.jpg

Te nu mēs esam. Ir pienācis brīdis, kad kurpjukastei ir mute ciet, un gribas rakstīt, bet nav par ko. Tāpēc būs vien jāizmanto iespēja un jāuzraksta par diezgan nodrāztu tēmu “Nākotnes plāni”.

Nu labi, cik nu nākotnes. Tuvākā mēneša. Tātad, līdz 19. augustam.

Grāmatas. Mērķis šobrīd man ir pabeigt Ļeva Tolstoja “Annu Kareņinu” (vecmamma uzdāvināja uz dzimšanas dienu, kas bija jau pagājušajā gadā.) Un tad sekos Ziedoņu “Leišmalīte”. Un TAD būs ilgi gaidītais un kārotais gājiens (nu labi, brauciens) uz bibliotēku, kas diemžēl (vai par laimi, jo tā es varu izlasīt to, kas ir iekavējies) ir devusies atvaļinājumā. Tad es likšu priekšā nabaga bibliotekārei manu must-read sarakstu, un mājās došos ar kravas mašīnu. 😀

Filmas. Kaut ko no to garum garā saraksta noskatīšos. Pirmām kārtām, no manis varēsiet dzirdēt domas par Breakfast in Tiffany un Adaptation un Moneyball un Mīlestība bez noteikumiem un vēl šo to, kas man ir sakrājies DVD formātā. Tad, noteikti, kad būšu Rīgā, aiziešu uz The Blind Ring (man patika treileris, un man patīk Emma Vatsone) un centīšos pilnībā ignorēt to filmu sarakstu, ko man iesaka noskatīties IMDb.

Mūzika. Žēl, ka 23. augusts neietilpst manā mēnesī. Tā es varētu teikt, ka klausīšos Ellie Goulding “Halcyon Days”, kas ir papildināta viņas albuma “Halcyon” versija. Viena no papildinātā albuma dziesmām – Burn – ir jau nodota klausītājiem, un EHR (Eiropas Hitu Radio, 104,3 FM) sasniegusi dienas Top9 pirmo vietu, bet vietnē Youtube videoklips, kuru jūs varat noskatīties šeit, ir sasniedzis 7 miljonus skatījumu, kas gan ir diezgan labs skaitlis, jo viņas cits, pirms 5 mēnešiem, publicētais videoklips dziesmai “Explotion” ir sasniedzis tikai aptuveni 5 miljonus skatījumu.
Bet ko es te par Elliju aizrunājos. Protams, turpināšu būt aktīva Instrumentu fane, un klausīšos viņu albumu Procrastination. Vēl varbūt manā pleilistē iemaldīsies Thirty Seconds To Mars jaunākais albums Love Lust Faith + Dreams. Nu tad par to arī būs vērtējums. Bet varbūt Jūs man varat kaut ko ieteikt, kas ir “neizbēgams šī gada grāvējs” un “bez kā nevar iztikt nevienā pleilistā”?

Teātris. Jap, jap, kurpjukaste beidzot, BEIDZOT spers kāju pāri teātra slieksnim. Tieši pēc 27 dienām jūs varēsiet dzirdēt atsauksmi par Valmieras teātra izrādi “Pūt, vējiņi”, kura tagad apceļo Latviju, bet jau 15., 16., un 17. augustā viņi viesosies Dailes teātrī. Tātad, vēl viena atsauksme ir gaidāma.

Protams, laika gaitā neizpaliks arī mana iespējamā sašutuma izpausmes šeit, vai kaut kas ārpus rindas, jo galu galā vārda diena nāk straujiem soļiem (mazā māsa šodien saskaitīja, ka palikušas 8 dienas) un man parasti dāvina grāmatas, un es stipri šaubos, vai manus vecākus pēkšņi būs aplaimojusi fantāzija. Bet nu, kas zina.

Protams, es nepalaidīšu garām arī regates Rīgā un Sabiles Vīna svētkus, bija gan doma arī piedalīties “Laba Daba” festivālā, bet sapratu, ka tas priekš tālu no manas pašreizējās dzīvesvietas. Kuldīgā arī paviesošos un Ventspilī piekopšu ikgadējo tradīciju (ar dažiem izņēmumiem, jo mans mīļotais Pankūku nams cieta ugunsgrēkā. Varbūt viņš ir kaut kur pārcēlies?).

Attēls šeit.

50,5/101: Pusē.

 

101Nu tā. Es zinu, ka tam bija jānotiek, bet nedomāju, ka tas notiks tik ātri. Esmu uzrakstījusi tieši precīzi pusi, no 101 posta šeit. Tas ir emocionāli lieliski. Tad nu es izdomāju, lai savā ziņā atzīmētu šo… sasniegumu, es ar jums dalīšos.

Kā jau jūs labi (nu labi, varbūt arī ne tik labi) zināt, arī manā dzīvē norisinās 101 lieta 1001 dienā projekts. Iesākums bija pagājušā gada 14. septembris – kā šodien atceros. Pamodos un sapratu – gribu. Kaut sit mani nost – gribu un viss. Šis saraksts ir lieta, pie kā pieturēties tad, kad gribas teikt “nav laika”, “slinkums” utt. Uzreiz galvā parādās doma “bet tā ātrāk izpildīsies saraksts”, un slinkums ir pārvarēts.

Bet kāpēc es šo rakstu? Jo man ir apnicis turēt sveci zem pūra un es pārkāpju sev pāri un padalīšos. Padalīšos ar Jums par saviem izpildītajiem saraksta punktiem. Es zinu vismaz 1 cilvēku, kas šito izlasīs un viņam tas noderēs. 😀

2. punkts – 5 reizes pēc kārtas katru otrdienu iet peldēt. 3.  punkts – 12.12.12 plkst. 12:12 ievēlēties vēlēšanos.
6. punkts – aizbraukt uz Stokholmu
9. punkts – aiziet uz koncertu (Ellie Goulding)
14. punkts – Atsākt mācīties spēlēt klavieres. (cik ātri iesāku, tik lēni arī atmetu. Mūzikas spēlēšana nav priekš manis.)
17. punkts – braukt kruīza kuģī (brauciens uz Stokholmu).
20. punkts – 5 dienas nostaigāt zeķbiksēs, tās nesaplēšot.
21. punkts – 24h iztikt bez telefona (sanāca pat ar astīti.)
31. punkts – iepazīties ar 20 jauniem cilvēkiem (Madara, Kalvis, Kārlis, Guntis, Linda, Esmeralda, Laura, Egija, Zane, Silvestrs, Zane II, Emīls, Jānis, Alekss, Rihards, Dainis, Annija, Una, Vārna, Baiba).
36. punkts – iziet visus līmeņus bumbiņspēlē. (ir ar 3 zvaigznītēm visi 419. :D)
64. punkts – Visi Mahjong līmeņi telefonā (jāa, var redzēt, ka trolejbusā nav ko darīt.)
37. punkts – Izlasīt 20 grāmatas ziemā
38. punkts – izlasīt 20 grāmatas pavasarī
43. punkts – izlasīt grāmatu un tad noskatīties filmu (Lepnums un aizspriedumi (2005))
51. punkts – kvadrātu spēlē iegut 15+ sekundes.
53. punkts – mēnesi neēst fast food (Maija beigas – Jūnija beigas.)(Īstenībā tas bija diezgan viegli, ja neiet garām tādām ēstuvēm.)
54. punkts – Mēnesi pēc kārtas rakstīt savas domas. (Tas bija viens skarbs mēnesis, kura laikā twitterī atsekoja kādi 20 cilvēki. :D)
57. punkts – Nedēļā neiztērēt ne santīma (pārtikas pirkšana ēdienreizēm neskaitās)
63. punkts – nopirkt planšetdatoru (pavisam nesens pirkums.)
70. punkts – pasūtīt brilles. (beidzot tiku pie jaunām.)
80. punkts – nedēļu ( 7 dienas) neieiet twitterī.
84. punkts – sākt strādāt
85. punkts – tvītot 1001 reizi (Janvāris – 15. aprīlis).
87. punkts – Wishlist
98. punkts – nokrāsot matus
99. punkts – sastādīt šo sarakstu

Tad nu tas arī pagaidām būtu viss. Ja paskatās dayzeroproject.com profilā, tad man ir izpildīti tikai 14% un atlikušas 718. dienas līdz beigām. Tas izskatās… biedējoši.  Biedējoši maz un tajā pašā biedējoši ilgi. Jo man nav pārliecības, ka spēšu noturēties atkal visu neaizmetot pa gaisu un padodoties. Noteikti nākamajā sarakstā būs punkts “Nepadoties”. 😀 Protams, ir vēl daudz punktu, kuri vēl ir progresā, un ir sezonālie punkti, kā piemēram, “uzcelt sniegavīru”. Un ir arī punkti, pret kuriem man no sākuma ir jāpārvar riebums, un tad es varu tikai sēdēt un darīt. Nē, nē, nav runa par tārpu ēšanu vakariņās bet gan par sporta spēļu skatīšanos no sākuma līdz beigām nedarot neko paralēlu. Tas man, meitenei, kurai interese par sportu ir diezgan minimāla, ir diezgan šausmīgi, bet gan jau ka es atradīšu sporta veidu, kas man liksies saistošs. Pagaidām tāds vēl nav izgudrots.

Protams, kad uzrakstīšu 101 bloga ierakstu, kurpjukaste nekur nepazudīs, nebūt nē. Šitā padarīšana mani ir pārāk aizrāvusi, lai to tik viegli atmestu malā. Tā kā nebaidies – viedokli izpaudīšu un atsauksmes rakstīšu arī pēc šī 101. :)Lai Tev izdevusies pēdējā jūnija nedēļa un tiekamies jūlijā!