Atskats uz septembri

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Advertisements

“Visas viņas grāmatas” Dailes teātrī

Foto: Gunārs Janaitis

Nedēļas nogale pagāja teātra zīmē – 2 izrādes Dailē. Par vienu jau uzrakstīju un tagad esmu pietiekami piezemēta, lai spētu rakstīt arī par otru.

Man patīk, kā žanru definē Dailes teātris – stāsts par lasīšanu divatā. Jo patiesībā tā tas arī ir. Ienākot zāle, skatītājus sagaida Dainis Grūbe un izrādi iesāk lasot. Inteliģentās ģimenes pārstāvis Mihaels (Dainis Grūbe) nejauši satiek Hannu (Esmeraldu Ermali). Ik pa laikam tikpat (ne)jaušās viņi turpina satikties, līdz Mihaels saprot, ka ir viņā iemīlējies. Viņi uzdod viens otram jautājumus, izzinot otru, Hanna liek Mihaelam lasīt priekšā. Bet tad Hanna mīklaini pazūd. Neviens nezina, kur viņa ir. Abi atkal satiekas pēc gadiem, bet tā ir cita Hanna un cits Mihaels.

Es zināju, kas tur būs, bet nezināju, kas tur nebūs. Bija tas, kas bija – mīlasstāsts 1 cēlienā. 14 gadīgs puika iemīlās 36 gadīgā sievietē. Kucēns – tā viņa raksturo Mihaelu, un pēc tā arī izskatās. Vēl neattīstījies bērna prāts pirmo pieķeršanos notur par mīlestību un tālāk no sava objekta nesper ne soli. Pirmā izrādes daļa paiet viegli, rotaļīgi, ik pa brīdim skatītāji zālē iesmejas (lai gan grāmatu lasot smējienam ne tuvu nebiju). Bet tad pēkšņi vide izmainās un viss kļūst nopietni. Hanna pazūd, Mihaels studē jurispudenci un abi satiekas, kad Mihaels nopratina Hannu sēdē. Vairs nav smieklu, var dzirdēt adatu nokrītam – viss ir tik kluss un, jā, es pat teiktu, sasprindzis. Gaidot rezultātu, spriedumu, beigas.

Esmeralda Ermale man vienmēr ir šķitusi diezgan neitrāla. Lomās, kurās es esmu viņu redzējusi, viņa bija grupu ainās un nav atstājusi tādu paliekošu iespaidu. Bet arī šī loma nespēja mainīt šo priekšstatu par viņu, bet tur droši vien ir vainojams tēls. Pats tēls prasa, lai viņa būtu ierāvusies sevī, noslēgta un klusa. It kā baidītos paspert soli sānis no ierastā ceļa. Dainis Grūbe savu lomu tēloja lieliski, lai gan šī, manuprāt, nav spēcīgākā, kas viņam ir bijusi. Visvairāk man patika viņa beigu monologs par nāvi. Kaut kā aizķēra. Gan viņu, gan mani.

Izrādes pievienotā vērtība ir klāt esošais, zālē sēdošais režisors. Lai gan viņš uzrodas, kad nodziest gaisma, un pazūd, pirms tā atkal zālē parādās, tomēr tas mudina domāt, ka kāds, kuram nav vienalga. Arī zāles izvēle ir uzslavējama – iekārtojuma un atmosfēras ziņā. Uzreiz rodas sajūta, ka atrodies tuvāk gan aktieriem, gan stāstam, liekas daudz personiskāk.

Vērtējums: 9/10. Man pietrūka vēsturiskā. Kaut nedaudz. Bet ir labi. Par to runā līdz pat 21. martam izpārdotās biļetes.

Bilde: Dailes teātra mājaslapa, autors Gunārs Janaitis.