“Frankenšteins” Dailes teātrī.

Foto: Gunārs Janaitis

Vakar Dailes teātrī norisinājās Nika Dīra lugas “Frankenšteins” pirmizrāde, kuras režisore ir Laura Groza – Ķibere. Arī es tur biju, redzēju un sajutu.

Izrāde ir par zinātnieku Viktoru Frankenšteinu, kas pārvar dzīvības un nāves robežu, no mirušajiem izveidojot jaunu dzīvību. Šī dzīvība izrādās ar dzīvi nelaimīgs briesmonis, kurš laika gaitā saskaras ar dzīves īstenību – ja tev ir rētas redzamā vietā, tu nekad nebūsi viens no sabiedrības. Pie veca, akla kunga viņš iemācās runāt, saprast, cienīt, arī apgūst dažādas prasmes un gudrības. Radībai līdzi ir sava radītāja Frankenšteina dienasgrāmata, un viņš alkst sastapt savu kungu, kurš viņu ir pametis likteņa varā, novērsies no viņa. Un piedāvāt darījumu. Darījumu, pēc kura nekas vairs nebūs tā, kā bija.

Neesmu lasījusi ne Mērijas Šellijas grāmatu, ne Nika Dīra lugu, neesmu arī redzējusi to “Frankenšteina” iestudējumu, kas tapa pēc šīs lugas motīviem Londonas Karaliskajā teātrī ar Benediktu Kamberbaču un Džoniju Lī Milleru galvenajās lomās. Gāju kā balta lapa, miglaini atcerējos anotāciju. Cerēju, paļāvos un ticēju, ka režisore un fantastiskais aktieru ansamblis mani atkal pārsteigs, šokēs un valdzinās, un tā arī bija.

Es nezinu, ar ko lai sāk.

Aktieri ir brīnišķīgi. Dainis Grūbe, kurš sevi jau ir pierādījis kā lielisks aktieris “M.Butterfly” un “Equus” izrādēs, to apstiprina arī šajā, tēlojot Viktora Frankenšteina darba augli – Radību. Pašu zinātnieku tēlo Gints Andžāns, kuram, ja nekļūdos, šī varētu būt pirmā lielā, atbildīgā loma, bet varbūt kļūdos un esmu kaut ko palaidusi garām. Bet arī Andžāns Frankenšteina lomā ir izcils. Abi aktieri jau iepriekš ir sadarbojušies Lauras Grozas – Ķiberes iepriekšējās sezonas izrādē “Equus” (ejiet arī uz to), bet šeit šī saspēle ir jūtama daudz vairāk, daudz saspringtāk, labāk. Vecais vīrs, ko tēlo Pēteris Liepiņš, ir pieminēšanas vērts, jo iemāca Radībai to pusi, par kuras eksistenci viņš vēl nav nojautis – kā būt labam, saprotošam, kā samierināties. Arī Kristīne Nevarauska (Frankenšteina līgava), kuras aktiermeistarību vairāk var novērtēt otrajā cēlienā, ir uzdevuma augstumos un savu lomu nospēlē lieliski.

Uz skatuves darbība norisinās diezgan strauji vietās, kurās nav nepieciešams iedziļināties, bet bez kurām izrāde nepastāvētu. Drīzāk šīs vietas ir kā atjēgšanās no Radības soļiem pie sava Radītāja, bet ainas ar to ir saistītas tik un tā. Arī skatuves iekārtojums ir diezgan interesants, negarlaiko. Vēl, kas ir jāpiemin, ir mūzika. Bez tās šī izrāde noteikti nebūtu tik laba, nē, izcila, kāda tā ir. Kārļa Auzāna skaņdarbi kopā ar Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kori jau pirmajās minūtēs izraisa skudriņas un patīkamas tirpas visā ķermenī. Arī saspringtākās vai, gluži pretēji, emocionālākās ainas apvienojumā ar mūziku un kori ir vienkārši brīnišķīgas.

Bet patiesībā ar visu šo tiek parādīta skaudrā realitāte. Nesenā viesošanās skolā lika atcerēties un zināmā mērā arī asociēt tur notiekošās lietas ar šo izrādi. Arī bēgļi, invalīdi – arī tie ir izrādes apakšā. Izrāde ir par atbildību no sabiedrības puses, pieņemt tos kā savējos un respektēt viņu tiesības, bet arī otrādāk – par citādā eksistenci sabiedrībā, kura no viņa novēršas. Bet arī mums katram, kurš ir sabiedrības loceklis, ir brīži, kad nešķietam daļa no visiem, esam citādi, un atkal mācāmies tajā būt.

Vērtējums: 10/10. Es labprāt ietu vēlreiz skatīties un atkal izjust skudriņas un spēcīgās emocijas. Bet jūs – ejiet uz biļešu kasēm vai ieejiet Biļešu Paradīzē un nopērciet biļetes uz šo izrādi. Šis burvīgais iestudējums ir vienkārši JĀREDZ.

Attēls: Gunārs Janaitis, šeit.

P.S. Cerams, ka brīnišķīgi iesākušos sezonas latiņu teātrim arī izdosies saglabāt līdz beigām. Sezonas starts ir diezgan grandiozs.

“Visas viņas grāmatas” Dailes teātrī

Foto: Gunārs Janaitis

Nedēļas nogale pagāja teātra zīmē – 2 izrādes Dailē. Par vienu jau uzrakstīju un tagad esmu pietiekami piezemēta, lai spētu rakstīt arī par otru.

Man patīk, kā žanru definē Dailes teātris – stāsts par lasīšanu divatā. Jo patiesībā tā tas arī ir. Ienākot zāle, skatītājus sagaida Dainis Grūbe un izrādi iesāk lasot. Inteliģentās ģimenes pārstāvis Mihaels (Dainis Grūbe) nejauši satiek Hannu (Esmeraldu Ermali). Ik pa laikam tikpat (ne)jaušās viņi turpina satikties, līdz Mihaels saprot, ka ir viņā iemīlējies. Viņi uzdod viens otram jautājumus, izzinot otru, Hanna liek Mihaelam lasīt priekšā. Bet tad Hanna mīklaini pazūd. Neviens nezina, kur viņa ir. Abi atkal satiekas pēc gadiem, bet tā ir cita Hanna un cits Mihaels.

Es zināju, kas tur būs, bet nezināju, kas tur nebūs. Bija tas, kas bija – mīlasstāsts 1 cēlienā. 14 gadīgs puika iemīlās 36 gadīgā sievietē. Kucēns – tā viņa raksturo Mihaelu, un pēc tā arī izskatās. Vēl neattīstījies bērna prāts pirmo pieķeršanos notur par mīlestību un tālāk no sava objekta nesper ne soli. Pirmā izrādes daļa paiet viegli, rotaļīgi, ik pa brīdim skatītāji zālē iesmejas (lai gan grāmatu lasot smējienam ne tuvu nebiju). Bet tad pēkšņi vide izmainās un viss kļūst nopietni. Hanna pazūd, Mihaels studē jurispudenci un abi satiekas, kad Mihaels nopratina Hannu sēdē. Vairs nav smieklu, var dzirdēt adatu nokrītam – viss ir tik kluss un, jā, es pat teiktu, sasprindzis. Gaidot rezultātu, spriedumu, beigas.

Esmeralda Ermale man vienmēr ir šķitusi diezgan neitrāla. Lomās, kurās es esmu viņu redzējusi, viņa bija grupu ainās un nav atstājusi tādu paliekošu iespaidu. Bet arī šī loma nespēja mainīt šo priekšstatu par viņu, bet tur droši vien ir vainojams tēls. Pats tēls prasa, lai viņa būtu ierāvusies sevī, noslēgta un klusa. It kā baidītos paspert soli sānis no ierastā ceļa. Dainis Grūbe savu lomu tēloja lieliski, lai gan šī, manuprāt, nav spēcīgākā, kas viņam ir bijusi. Visvairāk man patika viņa beigu monologs par nāvi. Kaut kā aizķēra. Gan viņu, gan mani.

Izrādes pievienotā vērtība ir klāt esošais, zālē sēdošais režisors. Lai gan viņš uzrodas, kad nodziest gaisma, un pazūd, pirms tā atkal zālē parādās, tomēr tas mudina domāt, ka kāds, kuram nav vienalga. Arī zāles izvēle ir uzslavējama – iekārtojuma un atmosfēras ziņā. Uzreiz rodas sajūta, ka atrodies tuvāk gan aktieriem, gan stāstam, liekas daudz personiskāk.

Vērtējums: 9/10. Man pietrūka vēsturiskā. Kaut nedaudz. Bet ir labi. Par to runā līdz pat 21. martam izpārdotās biļetes.

Bilde: Dailes teātra mājaslapa, autors Gunārs Janaitis.

“Izraidītie” Dailes teātrī.

Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs"

Divu dienu laikā plāns īstenojās, un es beidzot tiku un noskatījos izrādi. Domu burbulis mājo vēl tagad, kad ir pagājušas jau gandrīz 24 stundas, kad sāku rakstīt atsauksmi. Tiem, kas šeit vēlas redzēt un lasīt kritisku, strukturētu atsauksmi šeit nav ko meklēt, jo runāšu caur emocijām.

Izrādē iekļauti 20 gadi. Tie vēl bija tie laiki, kad stāvēja Dvīņu torņi Ņujorkā, bet Diāna tomēr jau bija gājuši bojā. Bens bija laimīgs un baudīja dzīvi. Stāsts sākas kādā autobusā, kurš ved tikai vienā virzienā – Rīga-Londona. Sapulcējušies ir dažādāko slāņu cilvēki, kas naivi cer uz to, ka TUR viņiem būs labāka dzīve. Autobuss viņus atved, aizbildinoties ar to, ka jābrauc izkraut āboli, aizbrauc. Tikai pēc dažām stundām viņi klusībā sāk apjaust, ka viņi ir tie āboli, kuri ir izkrauti. Bez pasēm, bez jumta zem galvas, bez valodu zināšanām, tikai ar cerībām uz labāku dzīvi. Tas ir stāsts par izdzīvošanu. Kādam tā būs mīlestība, kādam draudzība, kāds kā atbrauks uz Londonu tā arī paliks Londonā… Gadi iet un viņi atkal satiekas. Tiesa, katrs savā veidā, bet klajā nāk daudzas dzīves patiesības. Neviens jau nezina, kā dzīvot ir pareizi.

Lugas pamatā ir reāli lietuviešu dzīvesstāsti, kas vēsta par apsolītās zemes spozmi un nežēlību. Ja tā paskatās, tad emigrācijas statistika ir graujoša, bet nevajag aizmirst par to, ka aiz skaitļiem stāv cilvēku likteņi. Viens cipars = viens cilvēks. 22,6 tūkstoši cilvēku, un ne jau visiem ir izdevies atrast ideālu dzīves nodrošinātāju, vai iekārtoties lieliskā un labi apmaksātā darbā. Daļa, tāpat kā izrādē, ir spiesti dzīvot kur pagādās. Varbūt pat tāpat kā Benam (Dainis Grūbe/Juris Žagars) – Vaterlo tilta pakājē. Bet varbūt kā Danai (Elīnai Dzelmei) izdosies atrast kādu materiālo nodrošinātāju, bet spožā dzīve viņu tāpat novedīs tur, kur zemāk vairs zemāk nav kur krist.

Izrādē tiek izmantots krietns daudzums necenzētās leksikas, kas skatītājiem liek sarkt vai, gluži pretēji, smieties pilnā kaklā. Arī joki ir ar humoru (pat humors ar lietuviešiem kopīgs) un brīžiem skatuviskās izdarības ir tik dzirkstošas, kad izlaužas smieklu asaras. Uz beigām jau tomēr skatītāji smejas mazāk, lai gan ik pa brīdim pazibošie joki ievilina skatītājos smaidu, tomēr nenoliedzamais ir nonācis arī līdz skatītāju apziņai – tas nav teātris, uz ko viņi ir atnākuši, bet vesels dzīves fragments no parasta emigranta dzīves. Paņemts un ietupināts izrādē. Izrādi visvairāk sapratīs tie, kuri paši ir bijuši emigranti. Pārējie var tikai nojaust to. Izrāde it kā atver acis un parāda šo “spozmi”, lai, pirms kādreiz teiktu “Es braucu prom” vēlreiz kārtīgi padomātu. Un šādā situācijā varbūt tas vienistabas dzīvoklis Āgenskalnā nav nemaz slikti.

Jā, nenoliedzami, lielisku muzikālo noformējumu sniedza dzīvā mūzika – grupa RYGA, kas ir sadarbojušies ar aktrisi Ēriku Egliju un ierakstījuši singlu, kas tiek izmantots arī izrādes laikā. Tiesa, spēlēts gan tiek dīvainā laikā – pirmā cēliena beigās. It kā viss, izrādes beigas, bet tad izskrien Lauris Dzelzītis (Vandals) un nomierina izbrīnītās sejas, ka tomēr ir tikai starpbrīdis. Man gan labāk gribētos šo dziesmu beigās, jo uzrunāja vairāk, nekā beigās izpildītā. Kaut kā… vairāk satricināja.

Par aktieriem nav ko diži teikt, jo visi bija lieliski. Nebija pierasto grandu, tāpēc arī izrāde šķita tāda… vienkāršāka. Sevišķi varu izcelt Daini Grūbi, Juri Žagaru, Lauri Dzelzīti, Ēriku Egliju, Elīnu Dzelmi un Daini Gaideli. Tas principā arī ir galveno aktieru sastāvs, kas iznes šo izrādi un padara to tik… reālu.

Par publiku varu teikt, ka man patika. Sākumā smaidu izraisīja tas, ka zāles auditorija ir no kādim 16-40 gadiem, lai gan redzēju arī vecāka gadu gājuma cilvēkus, kas nenobijās un palika līdz beigām. Ar to es domāju, ka nav tā, ka nāc kā balta lapa un tad tevi iespaido viss. Nāc sagatavojies (es, piemēram, izlasīju kritiķu atsauksmes, lai saprastu, ko un cik daudz gaidīt) un baudi. Nav tā nezināšanas sajūta. Nē, kaut gan ir gan, bet daudz, daudz savādāka, nekā pirmizrādēs.

Ilgums. Jā, to nevar nepieminēt, lai gan, man šķiet visa Latvija jau zina, ka šī izrāde ilgst 5 stundas un, “ak dievs, kā gan es tajās nosēdēšu, tur taču nav vietas?” 5 stundas ir sadalītas 3 cēlienos ar visiem starpbrīžiem, un abos starpbrīžos normāli funkcionē kafejnīca. Saturiski visīsākais man šķita otrais cēliens, pēdējais arī šķita tāds aprauts. Man nebūtu iebildumu, ja būtu 2 cēlieni, jo izrāde ir saturiski pilnvērtīga, nav nekādu aizķeršanos un cēlieni pazib nemanot. Pēc tam labu brīdi sēdēju zālē, gaidīdama vēl kaut ko. Un, kad nesagaidīju, manī atkal iemājoja tā pazīstamā sajūta, kas rodas, kad mani pamatīgi iespaido.

Vērtējums: 10/10. Ar visām olu cepšanas smaržām, kas piedeva vēl zināmu klātesamību, lai gan šoreiz sēdēju vairāk tuvāk izejai, nekā skatuvei, tās atnāca arī līdz manīm. Aktieri malači, režisoram cepuri nost. Ceru, ka tā nebūs pēdējā viņa režija uz mūsu teātra skatuves. Bet man nav iebildumu arī brauktu uz Lietuvu. Un šoreiz valodas barjera nav šķērslis.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.

97/101: M. Butterlfy

M.Butterfly

Nedaudz novēlota atsauksme par Dailes teātra pirmizrādi Lielajā zālē. Bija nepieciešams laiks, lai sakārtotu domas, iztirzātu, pārcilātu, un tiktu pie vērtējuma. Esmu nonākusi pie kopsaucēja, atbraukusi mājās, un nu varu dalīties savās pārdomās.

Izrādē tiek atspoguļots franču diplomāta Renē Galimāra tiesas process, kurā viņš atskatās pagātnē, kurā dominē viena persona – Song Lilinga, saukta arī par Madame Butterfly. Pēc skata kautrīgā ķīniete apved ap pirktu sievietēs un dzīvē nepieredzējušo franču diplomātu tā, ka viņš domā, ka apvedis ap pirkstu ir pašu Song Lilingu. Maiga, pakļāvīga būtne, kuru ir tik viegli vadīt – kā tādu var nemīlēt? Izrādes beigās aizkars krīt, un atklājas Butterfly īstā seja. Un ne tikai viņas…

Īstenībā, ja par Madame Batterfly neko nezina, tad izrādes pirmais cēliens tā arī paliek, neko nesaprotot. Anotācija arī neko nelīdz. Par programmiņām nezinu – jau labu laiku nepērku, tikai lieks papīrs mājās, ko iebāzt atvilktnē “atmiņām”, bet pēc pāris gadiem sadedzināt kamīnā. Bet, turpinot par teātri. Režisore Laura Groza-Ķibere ir radījusi meistardarbu, par kuru runās vēl ilgi. Lai gan pēc pirmā cēliena rodas vēlēšanās iet prom, jo it kā patīk, bet vairāk, ka nepatīk, tad otrais cēliens ir kronis visam, punkts uz i un brīnišķīgs noslēgums. Saviļņojuma sajūtās un beigu radītajā eiforijas mākonī dzīvo vēl nākamajā dienā. Bet to visu nepaveiktu bez brīnišķīgajiem aktieriem – teikšu, ka abi galvenie tēli – Madame Butterfly un Renē Galimārs (Dainis Grūbe un Juris Žagars) perfekti attaino savus tēlus. Pārējie nav nemaz tik svarīgi. Bet vienu gan es nesaprotu. Aktieru maz, un tie paši, kas vienmēr – Ķuzule, Nevarauska, Ķesteris, Vārpiņa. Labi, Žagars un Ozoliņa neskaitās – pirmais redzēts maz, otrā jau klasika. Bet vai tiešām nav aktieru, ko likt iekšā? Labi, ka vēl Skrastiņš nespēlēja, būtu kronis visam. Par Grūbi redzu jau 3 izrādi pēc kārtas (šo, Salome un Vējiem līdzi). Vai tiešāk aktieru trūkums?

Atgriežoties pie objektīvās izrādes vērtēšanas. Vai es jau teicu, ka man patika beigas? Nu tā – ļoti. Jā? Nekas, ir vērts pieminēt vēlreiz. Un, kā jau teicu iekš mikrovietnes twitter – izrāde gāž stereotipus. Un ne tikai par rietumiem vai austrumiem, sievieti vai vīrieti. Arī to, ko drīkst un ko nedrīkst uz skatuves. Nav nekā tāda, ko nedrīkstētu. Ir ierobežotās sabiedrības uzliktie stereotipi, ka atkailināties cilvēku priekšā nevar, smēķēt nevar, jo sabojāsies veselība, un vīraks vispār ir elles smarža. Izrāde gāž stereotipus par ik katru no nosauktajām lietām. Iespējams, tieši tāpēc cilvēki no teātra iznāca ar smaidu sejā.

Bet tagad par skatītājiem. Kas par daudz, tas par skādi. Nevajag ģērbties pēc principiem “nav ko vilkt, aj, vilkšu visu”, “jo mazāk, jo labāk”, vai “uz teātri taču vienmēr velk tādas kurpes, uz kurām nostāvēt nevar”. Nu nav tā. Un būtu pēdējais laiks to saprast, lai paši sevi nepadarītu par apsmieklu un lieku izrādi, kas neietilpst samaksātās biļetes cenā. Tāpat nevajag stāvēt pie pašas skatuves un bakstīt ar pirkstu zālē, tā atzīmējot ieradušās slavenības, to vārdus nobļaujot pa visu zāli. Nu nav tā 18. gs. augstākās sabiedrības balle, un jums nav jāpiesaka katrs ienākošais. Arī kritizēt aktieru sniegumu, vienīgo par labu esam atzīstot Jēgeru, atvainojiet, arī ir diezgan tizli, ja uz teātri atnāk vienreiz gadā, un uz Ķuzules – Skrastiņas norunāto, skaļi nočukst: “kas tā tāda?” Un vienmēr atradīsies kāds, kas sabojās perfektu emocionālu momentu ar “bravo” izsaucieniem vismaz reizes desmit. Kā arī nebiju satikusi pusmūža sievietes, kas smīkņātu, novērstos un sarktu, ieraugot uz skatuves pliku dibenu. Nē, viss, es nebojāšu jums skatīšanās prieku. Galu galā – sabiedrības spogulis ir pirmizrāžu publika.

Vērtējums par izrādi: 7/10. Un, ja nu kāds nelasa teātra mājaslapā norādīto, atgādināšu – nesamaitātus bērnus nevest, izrādē smēķē labas cigaretes un kūpina neizsakāmi asu vīraku.

Attēls šeit.