“Svinības” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Pirmais iestudējums jaunajā sezonā ir īpašs, jo tas ir pirmais. Tāpat ir ar pēdējām izrādēm sezonām, kas liek cerēt uz labu nākamās sezonas sākumu. Lai gan “Svinības” nav pirmā pirmizrāde Latvijas teātru vidū, tā ir pirmā, ar ko atklāju savu teātra sezonu.

Stāsts ir par kādu ievērojamu un bagātu ģimeni, kuras galva – Helge – svin 60 gadu jubileju. Uz viņa viesnīcu tiek saaicināti draugi un ģimenes locekļi, kas liek visai ģimenei beidzot atkal būt zem viena jumta. Tiek uzklausīti apsveikumi, tiek teiktas runas, un dēls izlemj, ka negrib vairs klusēt un ar spēles elementa palīdzību (ģimeni raksturojoša lieta) svinību viesiem izstāsta patiesību par jubilāru.

Izrāde runā par ļoti daudzām lietām, un pirmkārt jau par ignoranci. Ne tikai problēmas sākuma posmā, kad vēl ir cerības kaut ko glābt, bet arī tad, kad jau tas ir zināms plašākam, ne tik ierobežotam cilvēku lokam. Katrai ģimenei ir kaut kas slēpjams, kas paliek to divu, trīs, četru vai vairāk cilvēku vidū, bet sabiedrībai tiek rādīta tās skaistā puse – ka viss taču ir kārtībā. Vai otrādāk – kad kāds pasaka ko skandalozu par ģimeni, sabiedrība izvēlas to “pieklājīgi” noignorēt un pievērsties citām, patīkamākām lietām. Tas gribot negribot liek domāt par situāciju Latvijā un vēl vairāk, arī konkrētām ģimenēm sev apkārt.

Bet tas, ko slēpj šī ģimene, liekas vēl šokējošāk nekā pats ignorances fakts. Izrāde diezgan nejaukā veidā parāda arī homoseksualitāti, pedofīliju un rasismu – burtiski to iemetot skatītāju zālē un vērojot reakciju. Diemžēl sarūgtina fakts, ka vismaz divas no trim lietām skatītāji uztver kā kaut ko šausmīgi smieklīgu vai šausmīgi briesmīgu (vecāki cilvēki jau ķer pēc sirdszālēm), un varbūt tāda arī bija režisora iecere. Man nepatika rasisma un homoseksualitātes uzkraušana vienai personai, bet jāsaka, ka Aminata Grieta Diarra ar to lieliski tika galā.

Mārtiņa Vilkārša spožā scenogrāfija šo skatu vēl vairāk paspilgtina. Skatuve iekārtota kā lielas viesnīcas foaljē ar nelielām istabiņām (kas izskatījās ļoti šauras) otrajā stāvā. Tas viss bija ļoti krāšņi un ļoti skaisti. Bet skatuviskais iekārtojums atgādina to spožo seju, ko parāda, lai citi noticētu, ka viss ir kārtībā. Tas viss beigās atgādināja no iekšienes pūstošu ābolu, kas no ārpuses izskatās skaists un vesels.

Izrādē spēlē lieliski aktieri, kas visu šo smagumu nes un iznes. Ģirts Ķesteris, Indra Briķe, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Lauris Dzelzītis, Ilze Ķuzule – Skrastiņa – tie visi ir daļa no lielās ģimenes, katrs “nenormāls” katrs savā veidā. Ļoti patika Ķestera, Kalniņas un Skrastiņa saspēle un tēlojumi, bet, ja man būtu cepure, noteikti to noņemtu Briķes priekšā, jo Helgas sievas loma ir ļoti grūta. Lomas spēlē arī citi aktieri – Kristīne Nevarauska, Dainis Gaidelis, Artis Robežnieks, Lauris Subatnieks, Āris Rozentāls, Lidija Pupure, Juris Bartkevičs, Ieva Florence, Mārtiņš Upenieks, Lelde Dreimane, Edijs Zalaks.

Kopumā izrāde ir ļoti smaga, bet tiek mēģināta sabalansēt ar nedaudz jēliem jokiem, tāpēc var arī nebūt tik emocionāli nospiedoša. Izrādi papildina arī dzīvā mūzika, par ko rūpējas Gints Žilinskis, Bruno Priekulis un Tālis Gržibovskis. Vēl atliek tikai uzslavēt iespaidīgo Aminatas Grietas Diarras balsi un uzsvērt sajūtu, ka pirmais cēliens ir nedaudz garš, bet otrais liek domāt, ka tikko tu esi apsēdies, bet jau jāceļas atpakaļ augšā, jo izrāde ir beigusies. Bet tas to nepadara mazāk labu. Ejiet, bet ļaujiet aktieriem iespēlēties.

Vērtējums: 8/10.

Attēls: Daina Geidmane, šeit.

Advertisements

“Mūsējās” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Man jau liekas, ka nevajag jums stāstīt, cik neplānoti dažreiz sanāk noskatīties kādu izrādi. Šoreiz es tiku ģenerālmēģinājumā, tā kā līdz pirmizrādei kaut kas varētu mainīties, bet ceru, ka tikai uz labo pusi.

Trīs draugi – Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) – ir sarunājuši tikties, lai uzspēlētu kārtis un parunātu par dzīvi (kā jau tas parasti notiek), bet Simons kavē nopietna iemesla dēļ. Šis iemesls ir visa vakara atslēga, kas pārbaudīs viņu draudzības spēku, liks teikt patiesību un atklāt visas kārtis par savām laulības likstām. Vakars arī liks pārvērtēt pašiem sevi un, iespējams, mainīties.

Izrāde runā par, protams, draudzību. Kādas ir draudzības robežas, vai draudzība ir vai nav apdrošināšanas polise, kur pret iemaksātu labumu vari saņemt labumu pretī, vai draudzības ilgums ir iemesls melošanai svarīgām valsts institūcijām. Lai arī cik gadus jūs nebūtu draugi, vienalga ir kāds aspekts, ko draugs par tevi nezina, un viņam par tevi var būt pavisam citāds priekšstats, nekā ir patiesībā. Un pietiek tikai ar vienu piedzīvojumiem pilnu nakti, lai viss nāktu gaismā.

Izrādē spēlē trīs brīnišķīgi aktieri, kuri parāda sevi jaunā gaismā – līdz šim es viņus biju redzējusi epizodiskās otrā plāna lomās (lielākoties), tāpēc šis man bija patīkams pārsteigums. Izrādes materiāls prasa daudz emociju un tās aktieri arī parāda gan ar izteiksmīgām sejas grimasēm, gan ar žestiem, gan ar balsi. Ir interesanti skatīties kā izrādes laikā attīstās tēli, atklājot jaunas šķautnes savos spēcīgajos raksturos. Makss sasmīdina jau vien kā sirms hipsteris-rentgenologs, Pols kā omulīgi apaļīgs reimatologs un Simons kā izteikts biznesmenis. Kostīmi (Vita Radziņa) vēl vairāk paspilgtina varoņu personības aspektus.

Bet netop skaidrs varoņu vecums. Iespējams arī, ka tas kādā izrādes mirklī tiek minēts un esmu to palaidusi garām. Vislielākās šaubas tas izraisa mirklī, kad Makss un Pols salīdzina savas muguras sāpes, bet jau nākamajā Makss izpilda asas kustības. Tā kā mani vecvecāki tā nevar, tad pieļauju, ka varoņi ir jaunāki par 70 gadiem, bet cik ļoti – to atliek tikai minēt.

Izrāde ir “nopietna komēdija”, un ar humoru šajā izrādē viss ir vislabākajā kārtībā. Tik ļoti kārtībā, ka es tā smējusies nebiju ilgu laiku un no tā piekusu tik ļoti, ka nevarēju uzkāpt ne pēc mēteļa, ne arī tālākās darīšanās dodoties, nevarēju ar ierastajiem trīs apstāšanās reizēm uzkāpt uz sesto stāvu. Jāpiemin, ka humors izrādē nav tipisks jēlais (kā dēļ es neskatos komēdijas filmu veidā, jo man vienkārši neliekas smieklīgi), bet gan tāds sarkastiskais, ironizējošais. Jāuzslavē Ingas Krasovskas horeogrāfija, to vērot darbībā bija tiešām aizraujoši. Attiecīgās dziesmas, kas joprojām ir manā ikdienas pleilistē, nu iegūs pavisam citu nozīmi, nekā agrāk. Arī scenogrāfija (Kristaps Skulte) radīja vēlēšanos pašai tādā dzīvoklī dzīvot (pielabojot virtuves grīdu, tādējādi neradot sajūtu, ka kāds tur ielūzīs).

Intars Rešetins ir izrādes režisors un uz Dailes teātra skatuves ir uzvedis vairākas izrādes – “Ja tevis vairs nebūtu”, “Nakts vēl nav galā”, Nacionālajā teātrī “Ak, tētīt”. Lai gan atšķirīgi žanri (minētās ir drāmas), es tomēr nebaidos teikt skaļos vārdus, ka šī izrāde ir manuprāt visveiksmīgākā no viņa iestudētajām Dailē un veiksmīgākā izrāde, ko es esmu redzējuši šajā sezonā teātros kopumā (bet nu, cik es esmu bijusi uz jauniestudējumiem). Nebaidos teikt arī to, ka izrāde būs tā, uz ko iešu atkārtoti un vēl ilgi nevarēšu aizvērties, iesakot to visiem, kas ir gatavi klausīties.

Vērtējums: 10/10.

Foto: Daina Geidmane, te.

Atskats uz 2016. gadu teātrī

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Sākt lūkoties uz 2016. gadu kopumā man liekas vieglāk ar teātri, iespējams, tāpēc, ka skaitā tas ir mazāk nekā visa pārējā, bet varbūt arī tāpēc, ka kvalitatīvāk kā pārējais, jo teātra izrādes sanāk izvēlēties pārdomātāk nekā grāmatas vai filmas, kurās paļaujos uz garastāvokļa svārstībām. Turpmāk būs pa mēnešiem sadalītas izrādes, ko redzēju un mazs komentārs vai saite uz atsauksmi.

Janvāris.
NN Nakts, JRT – pirmie kucēni jāslīcina, jeb ideja laba un atbalstāma, tikai izpildījums atstāja nelielu rūgtuma sajūtu, likās nedaudz sasteigts, neizmēģināts. Cerams, ka šogad būs pa kripatu labāk.
Žanna d’Arka, Dailes teātrī
– Kā es gāju Ziemeļmeitu lūkoties, ĢIT – Kārļa Skalbes pasaka mūsdienīgā veidā pārlika uz teātra skatuves, izmantojot minimālus līdzekļus un jaunos aktierus. Ja vēl ir iespēja, aizej – man patika.

Februāris
Rondo, ĢIT – viena no manām mīļākajām izrādēm, par kuru atsauksmi nevaru uzrakstīt, cik mīļa man tā ir. Lai gan esmu gājusi jau kādas 5 reizes (es parasti pat otro reizi uz izrādēm neeju, tad nu novērtējiet šo), man neapnīk un labprāt iešu vēl un vēl.
– Melnā sperma ĢIT – viena no spilgtākajām izrādēm, kas šogad ir redzēta. Must watch pilnīgi visiem!

Marts
Bovarī kundze, Dailes teātrī – pirms diviem gadiem lasīju romānu un uz pirmizrādi neaizgāju tikai tāpēc, ka man bija klepus, un sanāca tā, ka noskatījos tikai tagad. Viduvēja izrāde, par ko spriežu, jo tagad lielu daļu neatceros. Nevarauska patika, un tērpi arī.
– Trīs māsas, Dailes teātrī – arī viduvēja, jo arī lielu daļu neatceros. Patika scenogrāfija un tērpi, Dzelzīša spērgāšana, lieliskās aktrises Daneviča, Segliņa un Nevarauska.

Aprīlis
Mežapīle, Nacionālais teātris – tā bija intensīva ģimenes peripētiju atrisināšana, kurā spriedzē sastinguši sēdēja arī skatītāji. Izrāde, kas ievelk un ilgi nelaiž vaļā. Lieliska Doveika, mazā meitene un Grasbergs. Priecē divas Spēlmaņu nakts nominācijas – viena Doveikai, otra gaismām.
-Ak, tētīt, Nacionālais teātris – spēcīga izrāde par spēcīgu slimību, kas izraisa pārdomas joprojām. Šoreiz mazā zāle nebija nekāds intimitātes pastiprināšanai, bet varēja vērot slimnieka prātu no attāluma – kā caur televizoru. Lieliski meita un tēvs kā izrādē, tā dzīvē Lūriņa un Lūriņš, šo arī ieteiktu noskatīties.

Maijs
Pilna Māras istabiņa, JRT – pilna ar latviskiem simboliem, no kuriem jēgas nekādas, jo lielā bilde neveidojās. Kāpēc izrādi iestudē? Kāda jēga tieši tagad? Ko grib pavēstīt? Gribu izlasīt Zālītes darbu, lai taptu skaidrs vismaz pamata darbs, jo izrāde palika nesaprasta.
Raspļujeva sapņi, Valmieras Drāmas teātris.

Augusts
Portreti. Vilki un avis, Liepājas teātra viesizrāde – patika koncepts, patika saturs, patika mūzika un gaismas. Neatstāja tādu iespaidu, lai tagad atcerētos vairāk.
– Ziloņcilvēks, Liepājas teātra viesizrāde – man liekas, ka ir režisori ar rokrakstu, kuru izrādes skatoties jau var pateikt, ka to iestudējis konkrētais režisors. Laura Groza – Ķibere veido sarežģītas, pārdomu pilnas un neparastas izrādes, šokējot, pārsteidzot, mulsinot un iebakstot acīs problēmas, ar kurām sabiedrībai būtu jātiek galā, un kā vēl saudzīgāk to darīt, ja ne caur dažādām mākslas formām. Ziloņcilvēks neatstāja tādu iekšēju gruvešu kaudzi kā Frankenšteins, bet tāpat bija spēcīgi. Arī iesaku noskatīties.
– Asins kāzas, Nacionālais teātris – viņa ir tik lieliska, ka man neceļas roka sākt komentēt. Ja neesi vēl bijis, nesaprotu, ko tu vēl gaidi.

Septembris
8 mīlošas sievietes, Dailes teātris – atgādina vidējo detektīvromānu – lasot/skatoties ir spraigums un interesanti, bet trešajā dienā par to pārtrauc domāt un pēc mēneša jau esi aizmirsis, ka esi lasījis/skatījies. Iet skatīties jau var, bet tai pašā laikā ir vairākas daudz labākas izrādes.
Frankenšteins, Dailes teātris – šo izrādi skatījos atkārtoti un patika tikpat ļoti, cik pirmajā reizē.

Oktobris
Granātu krāsas aproce, Dailes teātris – saldsērīga izrāde, kurā patika Siliņš, Vārpiņa un scenogrāfija. Arī šai daudz ko neatceros, tāpēc tāda viduvēja.
– Iemūrētie, LNOB – uhh, man par šito nav ko teikt, ja nu vienīgi, ja ejat uz operu pirmoreiz, neesot bērns, nesēdiet pirmā rindā un atcerieties, ka iet titri skatuves augšā. Man liekas, ka trauma ir tik liela, ka uz operu vairs neiešu ilgi (līdz februārim, khem)

Novembris
Vaidelote, Valmieras Drāmas teātra viesizrāde
– Lielā melu burtnīca, Dailes teātris – interesanti, kāda ir grāmata, jo izrāde atstāja nepabeigtības izjūtu un daudz kas nav palicis atmiņā (un man liekas, ka es to pieminu tik bieži, ka jāsaka, ka man ar atmiņu viss ir lieliskā kārtībā, tikai izrādes neatstāj tādas emocijas, lai es tās atcerētos). Patika Upenieks, bet Dīcis man kaitina visās izrādēs, kur spēlē.
– Pēc beigām, Nacionālais teātris – lūk, ja gribas spraigu izrādi, labāk aizejiet uz šo, jo sasprindzinājums kā iestājās pirmajās minūtēs, tā neatslāba visas izrādes garumā. Lieliski ietrāpījuši ar aktualitāti pasaules kontekstā, lieliski aktieri, lielisks izpildījums un viss forši, tikai no izrādes izgāju puskurla.

Decembris
Peldošie-ceļojošie II daļa, Dailes teātris – nepiekrītu tiem, kas saka, ka bez pirmās daļas maz ko var saprast, jo saprast var daudz, vienīgi varbūt garām paslīd tās nozīmes, kas iegūtas, skatoties pirmo daļu. Mūzika ir debešķīga (Nastavševam vajag savu CD izdot), lieliski aktieri, un šī ir pirmā izrāde, kur man Ķuzule pat patika. Lai nu kā, februārī eju uz pirmo daļu JRT, tad varēšu spriest plašāk.
Taureņi ir brīvi un Džeina Eira, Valmieras Drāmas teātris

Attēls: te

Plāni 2017:

Jau ir sapirktas biļetes uz vairākām izrādēm janvārī un februārī, iespējams, braukšu uz Valmieru, gribu aiziet uz kādu no DDT izrādēm un vairāk iet uz Nacionālo teātri, jo man patīk, ka piespiež domāt un raisa vismaz kaut kādas emocijas, spēcīgākas nekā Dailē. Tā kā šogad dažādu apstākļu dēļ sanāca mazāk rakstīt par izrādēm, to nākošgad apsolos mainīt.

Teātra biļetēm, pieredzi un emocijām bagātu 2017.!

Oktobrī paveiktais + plāni novembrim

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/264586238/large.jpg

Šomēnes draudzējos ar Mērfija likumu – jo vairāk plānu, jo lielāka iespēja, ka neko no tā neizdarīsi. Un šoreiz galvenais apstāklis nav slinkums, bet gan vīruss, kas rūpīgi 2 nedēļas ir apgrūtinājis manu dzīvi, tāpēc arī oktobrī paveiktais ir tikai maza čupiņa.

Grāmatas. Esmu izlasījusi 5, kas daļēji atbilst manam oktobra plānam mēneša sākumā. Protams, izdevniecību jaunākajiem veikumiem ir paradums iespraukties visam pa vidu, tāpēc 2 no izlasītajām grāmatām plānā neietilpa.

  • Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” – atsauksmi lasi šeit. Ja vēl neesi ticis pie grāmatas, es nesaprotu, ko tu vēl gaidi.
  • Hjū Hovijs “Putekļi”. Brīnišķīga grāmata, brīnišķīga triloģija – atsauksmi lasi šeit.
  • Emīlija Lokhārta “Puišu saraksts” – atsauksmi lasi šeit.
  • Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma” – atsauksme šeit.
  • Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis” – par šo gan lielā atsauksme nebūs, jo vien pāris lietas sakāmas. Patika, ka Harijam vismaz vienā grāmatā (neatceros kā pārējās, bet man ir smaga aizdoma, ka citās nav) nevajag cīnīties ar Voldemortu. Un vēl man patīk lasīt grāmatas pareizos laikos, jo, kad Hermione grieza laiku atpakaļ, to pašu darīju arī es.

Filmas. Noskatījos pārsteidzoši daudz, 8 ar pusi.

  • Neredzamā – neatceros ne režisoru, ne aktierus, tikai to, ka vienu vakaru rādīja LTV1 un man patika. Skats uz jaunas aktrises dzīvi – pirmo teātra izrādi tieši tapšanas stadijā, privāto dzīvi, ģimenes sarežģījumiem. Riktīga drāma, bet man pret to nekad nav iebildumu. 8/10
  • Ceļā – neko daudz no tās neatceros, tikai to kā 3 jaunieši blandījās pa pasauli. Pat nezinu kāpēc skatījos. 3/10
  • Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem – grāmatas ekranizācija. Galvenās sižeta līnijas ir saglabātas un es pat nepamanītu saturisko maiņu, ja vien draudzenei nebūtu tik laba atmiņa un viņa nefeispalmotu visas filmas garumā. Tā kā man ir bail no visa, kas ir kaut nedaudz baiss, tad izvairījos skatīties Bērtona filmas, bet noskatījos šito un nesapratu, vai viņam visas tādas, vai tikai šī neizdevusies, jo nekā baisa tur nebija. Katrā gadījumā grāmatā attēli ir baisāki nekā filma. 6/10
  • Harijs Poters un Jauktasiņu princis – biju palaidusi garām HP filmu maratonu LNT, noķēru vien pašas beigas, bet nevar neskatīties, tāpēc smuki paraudāju Dumidora ainā. Atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Harijs Poters un nāves dāvesti, abas daļas – arī šeit atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Trakā, dullā mīlestība – vispār televīzija ir laba lieta, tikko pamanīju, ka vairums filmu esmu skatījusies tieši tādā veidā. Bet šito gribēju noskatīties jau sen un man pat patika. 8/10.
  • Kā klājas Morganiem? – attiecību krīze un krīzes atrisināšana divu stundu garumā – aiz garlaicības es varu skatīties pat ko tādu. 6/10
  • Murķšķu diena – noskatījos līdz pusei, aizgāju gulēt un par filmu aizmirsu līdz šodienai. Sižets pat bija gandrīz interesants – izdzīvot savu riebīgāko dienu atkal un atkal no jauna. Hmm, varbūt noskatīšos kaut kad līdz beigām.
  • Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis – nevajag skatīties filmas tik drīz pēc grāmatas izlasīšanas, jo pamanu visas neatbilstības grāmatai. Lielos vilcienos bija tas pats, bet likās nežēlīgi daudz svarīgu lietu izņemtas ārā, piemēram, kalambola spēle pret slīdeņiem te kārtīgi paslīdēja garām.

Kultūra.

  • Granātu krāsas aproce Dailes teātrī – saldsērīga izrāde, kas apcer īstās un vienīgās mīlestības iespējamību. Kādam tā var šķist pārvērtēta, kādam – nē. Ko tu darītu, ja pēkšņi tā klauvētu pie tavām durvīm? Vārpiņa bija lieliska, tāpat Skrastiņš un Siliņš. Izrādei dodu 6/10, jo neuzrunāja tik ļoti, lai pēc 3 nedēļām es to varētu atsaukt atmiņā.
  • Iemūrētie LNO – attiecībās ar operu esmu uz “jūs jūs”. Tas nozīmē – ļoti tālu. Salasījos lieliskas atsauksmes, anotācija arī uzrunāja, tā nu devos. Pirmā rinda nebija prātīgākā izvēle, kur sēdēt, ja neko nejēdz no operas dziedājumiem, bet vismaz, kad palika garlaicīgi, varēja vērot orķestri vai diriģentu. Libretu es joprojām neesmu izlasījusi, bet mani neuzrunāja tik ļoti, lai es spētu par šo normāli runāt.

Oktobrī es lepojos ar tikai 6 nopirktām grāmatām, jo es nevaru paiet garām Grāmatu svētkiem Kongresa namā, bet maks saka paldies, ka piedāvājums bija salīdzinoši mazs un turējos rāmjos. Tagad vien atliek domāt un sapņot par Ķīpsalu. 🙂

Plāni novembrim:

  • Harija Potera sakarā man jāizlasa 3 grāmatas, izcili būtu 4, zinot semestra beigas universitātē un pēdējos 2 ķieģeļus.
  • Nebūtu slikti arī paretināt “kādreiz lasīts un tagad nopirkts” plauktu, lai samazinātu lasāmo rindu.
  • Džeina Eira, manuprāt, būtu jāsāk lasīt, jo tuvojas VDT pirmizrāde.
  • Šis ir pirmais mēnesis, kur man nav ne jausmas, kuras izrādes es apmeklēšu, jo nekas uz priekšu vēl nav nopirkts, bet gribu aiziet uz “Peldošajiem-ceļojošajiem” JRT, jo nopirktas ir uz otro daļu Dailes teātrī.
  • Nē, vispār man ir ieplānots iet uz Vaideloti VDT viesizrāžu sakarā. Ja es nebraucu uz Valmieru, Valmiera brauc pie manis tā teikt.
  • Ir doma arī beidzot piedalīties kādā lasīšanas izaicinājumā – ir Ho-ho-ho readathon (9.-15. nov.), kur jālasa ar svētkiem saistītas grāmatas un ir Hooked on Books readathon (5.-12. nov.), kur mērķis ir turpināt iesāktās grāmatu sērijas. Piemēram, ja esi izlasījis pirmo grāmatu, loģiski būtu turpināt otru. Šeit es varētu iespraukties ar Hariju Poteru. Abi lasīšanas izaicinājumi daļēji pārklājas, tāpēc var piedalīties abos, bet es piedalīšos tikai Hooked on Books, jo man plauktā nav nevienas Ziemassvētku grāmatas, ko varētu piedēvēt Ho-ho-ho lasīšanas izaicinājumam. Arī Tome Topple Readathon notiek novembrī (18.11.-1.12), kur mērķis ir lasīt lielas, biezas grāmatas, kurām savādāk neķertos klāt. Arī par šo es padomāšu, skatoties, kas notiek ar skolas intensitāti.

Attēls: te.

“Žanna d’Arka” Dailes teātrī

Foto: Gunārs Janaitis

Šī bija tā izrāde, uz kuru gāju ar ļoti lielām cerībām, jo tie vārdi – Kārlis Lācis, Evita Mamaja, (nu labi, Džilindžers varbūt ne tik ļoti) un mūzikls – mani līdz šim ir pārliecinājuši, ka būs labi – Oņegins man ļoti patika, tāpat Pūt, vējiņi. Un tad ir Žanna d’Arka – izrāde, kas man ļoti sadusmoja.

Simtgadu karš starp Franciju un Angliju novārdzina Francijas tautu – trūkst cerības, ka kaut kas pēkšņi varētu mainīties. Sens pareģojums vēsta, ka nāks jauna meitene un izglābs valsti no sūrā likteņa. Žannu sauc Dieva balss, bet viņai arī ir ļoti maz laika, lai glābtu savu valsti un tautu no iznīcības. Apbruņojusies cīņai, viņa iedveš tautai ticību, ka var arī nedzīvot ar asiņu peļķēm zem kājām, īslaicīgu prieku nerast izklaidēs, bet cīnīties par savu valsti. Īsto Žannu gan sadedzināja uz sārta, bet pēc 500 gadiem Romas katoļu baznīca viņu iecēla svēto kārtā.

Viss pēc kārtas. Kamēr skatītāji mierīgi pārrunā jaunākās tenkas, un “skat, skat, Āboltiņa arī ieradusies, nemaz vairs nesmaida”, atskan liels būkšķis (ar to domāta izrādes mūzika) un aktieri aiz priekšā novilktā aizslietņa sāk kustēties. Nezinu, vai tas tā bija paredzēts, bet izrāde sākās, un tikai tad nodzisa gaisma zālē, nebija nekāds “lūdzu, izslēdziet savus mobilos telefonus” un tamlīdzīgu lietu. Par brīnumu, nevienam telefons neiezvanījās un arī visi klepotāji pēkšņi bija sapratuši, ka teātris klepu neārstē. Kas vēl attiecas uz pēkšņo izrādes sākumu – tas lika pārsteigumā/izbīlī salēkties puszālei. Ar nožēlu jāatzīst, ka tā arī bija vienīgā vieta visā izrādē, kas lika sakustēties izrādes dēļ, nevis garlaicības vai komforta.

Izrāde tik tiešām ir mūzikls – visas izrādes laikā nedziedot varoņi pasaka tikai dažus vārdus. Pārējā laikā viņi izdzied tautas ciešanas, Žanna savus monologus, cīņas dziesmas. Kārlis Lācis ir radījis satriecošu mūziku, tādu kā sajaukumu no dažādiem mūzikas žanriem, raisot pārsteigumu un vismaz kādu drusciņu pozitīvu emociju. Jāsaka gan, ka brīžiem aktieri dzied krietni klusāk par mūziku, arī augstie toņi parūpējās par to, ka pusi dziesmas vienkārši nesaprotu, bet te jau ir mana nemuzikālā dzirde pie vainas. Kā arī likās, ka vairākas dziesmas ir par garām.

Aktieri. Sanāca tā, ka šajā izrādē galveno lomu tēloja Ķuzule-Skrastiņa, citās izrādēs spēlē Segliņa, mājaslapā ir norādīts, kurā datumā būs kura. Lomu viņa spēlēja labi, bet mani tēlojums nepārliecināja un vēstījums (pie kā es nonākšu mazliet vēlāk) tā arī netika pārraidīts. Artūrs Skrastiņš labi spēlēja niķīgu, sākumā sagrautu, vēlāk iedomīgu karali Šarlu. Tīrā izklaide bija vērot āksta (Aldis Siliņš) darbības uz skatuves. Kā arī, protams, jāpiemin mazā(s) Žannas, kas tīri veiksmīgi izrādes vidū pilda arī skatuves sakārtotāju funkcijas (plastmasas kausi ir parodija, bet, ja tiem jākrīt, tad laikam jau labākais risinājums). Nezinu gan, vai mazu bērnu vilkšana uz skatuves ir pareizais risinājums, jo ir tikai 5 minūšu ieskats Žannas bērnībā, pēcāk jau viņa parādās pieaugusi, un tās 3 meitenītes pieminētajā izrādes vidū ir tādi kā mazi eņģelīši, bet tas arī viss. Man jau šķiet, ka tas bija samērā lieki.

Vēl, kas jāpiemin, ir Džilindžers. Mani tiešām pārsteidza, ka režisors ir tik ilgi noturējies un sev raksturīgās galīgi netikumiskās ainas ir iekļāvis tikai otrā cēliena pašā sākumā. Un te nu mēs arī nonākam pie vēstījuma, kam ir zināma saistība arī ar režisoru, jo, galu galā, viņa uzdevums ir uztaisīt izrādi. Kas ir vēstījums? Nezinu. No vienas puses, tas varētu būt, ka jācīnās savas valsts labā, jāaizsargā tā no ļaunumiem, no otras puses – sekošana kam augstākam aizved jūs pie augstāka mērķa, no citas puses – par mums, kas veido pasauli pēc saviem ieskatiem. Bet tāda viena, konkrēta vēstījuma šeit nav, kas mulsina.

Arī kostīmi jāpiemin – tas bija laiks, kad nevarēja sevišķi izcelties ar krāsainību, bet galmā gan tas tiek attēlots spilgti – galminieku tērpi, karaļa mātes kuplā kleita, Šarla kostīms ar visu it kā zvērādu, āksta kostīms. Žanna tiek ģērbta baltā vai gaiši zilā, šķietami attēlojot nevainības iemiesojumu, kam nu paredzēts glābt valsti. Arī horeogrāfija bija laba, brīžiem pat komiska.

Vai izrāde ir aktuāla? Iespējams. Diez vai mūsdienās kāds klausītu pareģojumiem un gaidītu, kad jauna, nepieredzējusi meitene glābs Franciju ar 66 miljoniem iedzīvotājiem no briesmām. Tāpat arī neticēs tam, ka viņu vada Dieva balss. Tad bija citi laiki, tagad citi. Vispārīgos vilcienos izrāde mēģina pateikt, ka pašiem jāglābj tas, ko esam sadarījuši, un tas ir domāts ne tikai valstiskā, bet globālā mērogā, bet lieta tāda, ka izrāde nepārliecina. Tā nebūt nav slikta, bet atceroties sajūtas, kādas man bija pēc Oņegina vai citiem mūzikliem, šis vienkārši ir ļoti, ļoti vājš. Un tieši tas mani sadusmoja, ka nepiepildījās tas, ko gaidīju, bet lielu daļu pavadīju garlaikodamies un gaidīdama, kad beidzot sāks kaut kas attīstīties straujāk, ne tik vientuļi. Nesagaidīju.

Foto: Gunārs Janaitis, šeit.

Mazie izrāžu pieraksti #1

Sapratu, ka sen nav tapis nekas par teātri. Tā kā manī arī bija iekšēja nepieciešamība savest domas kārtībā un izsāpēt savu sāpi, tad ieraksts bija pašsaprotams rezultāts. Mērķis (jo to bāzt visur kur vajag un kur nevajag tagad skaitās baigi forši) ir īsi pastāstīt savas pārdomas pēc noskatītās izrādes, kuru negribu aprakstīt katru atsevišķi, jo vienkārši man nav tik daudz ko teikt. Tad nu šeit būs stāsts par pirmajām trim – “Ja Tevis vairs nebūtu”, “Farjatjeva fantāzijas” un “Avantūrista grēksūdze”.

“Farjatjeva fantāzijas” JRT piedzīvoju, kad tās bija ģenerālmēģinājuma stadijā. Dzirdēju, ka izrāde tagad ir labāka tapusi, bet otrreiz jau neiešu. Stāsts ir par zinātnieku, kas strādā pie kaut kādas vēl neizzinātas teorijas. Pāvels (Farjatjevs) kādā pasākumā satiek meiteni Aleksandru un jau pēc pāris dienām viņu bildina. Viņa atsaka, jo viņai padomā ir pilnīgi kas cits. Tā sākas murgs 3 stundu garumā.

Pirmkārt, jau vienveidīgais sižets. Zinātnieki un mīlestība. Nezin kāpēc cilvēkiem šķiet, ka ar šo vārdu savienojumu kaut kas nav kārtībā. Tāpat arī zinātnisko izskaidrojumu pārpildītie dialogi (bet vairāk gan monologi) noturēt manu uzmanību nespēja un es sāku apbrīnot skatītāju matu sakārtojumu (jo tas ir vienīgais, ko tumšā zālē var lāga novērot). Visu 3 stundu garumā es neatradu nevienu vietu, kur koncentrēšanās spējas sarosītos un izrādi novērtētu. Lai gan mūsdienu ģimene (mīloša māte audzina un izlutina savu vienīgo dēlu, aizņemta māte netiek galā ar meitām, nespēj apvaldīt savu vēlmi audzināt arī pieaugušo meitu utt.) bet tomēr šī ir izcilu aktieru talantu izniekošana uz skatuves, kur mierīgi varēja uzvest ko citu. Vērtējums: 4/10.

“Avantūrista grēksūdze” Latvijas Nacionālajā teātrī uzrunāja ar studentu ģenerālmēģinājumu un budžetam draudzīgajām biļetēm. Diemžēl izrāde ir tikpat vispārīga, cik teātra mājaslapā ievietotā anotācija. Fēlikss Kruls ir izlutināts bagātnieku dēls, kas vēlāk spiests dzīvot nabadzīgi, jo tēvs ir zaudējis savu impēriju. Viņš ir spiests meklēt risinājumus caur paziņām un gultām, lai atkal tiktu uz kājām, un kad viņš tiek – tas vairs nav Fēlikss.

No Tomasa Manna man plauktā stāv divas nelasītas grāmatas, bet godīgi sakot, pēc šādas izrādes man zūd vēlēšanās tos lasīt. Izrāde veidota kā atskatīšanās pagātnē, vienlaicīgi galveno lomu spēlē divi aktieri – Uldis Siliņš kā Fēlikss jaunākais un Ivars Puga kā Fēlikss vecākais. Cienījamas sižetiskās attīstības arī šeit nebija. Un jā, šī ir tā izrāde, kas ir izslavēta ar kailiem cilvēkiem. Pilnīgi iedomājos visas tās vecās kundzes ar mūžseniem NT abonementiem, kas sapucējušās gāja uz pirmizrādi. Man izrāde raisīja tikai jautājumu – vai kailums uz skatuves ir māksla vai veids, kā pārraidīt vēstījumu? Vērtējums: 5/10.

Uz “Ja Tevis vairs nebūtu” DT gāju tikai dēļ Intara Rešetina pirmās izrādes, kas plēš pušu un dziedē joprojām. Saņēmu ne to, ko gaidīju. Anna un Pjērs ir nodzīvojuši laulībā gandrīz 20 prieka pilnus gadus, kad pēkšņi Pjēra vairs nav. Atraitne Anna sēro par vīra nāvi un cenšas atbrīvoties no visa, kas par viņu atgādina – viņa sarakstītās grāmatas, darbnīca. Tieši tur viņa atrod interesantu vēstuli, kas liek viņai sākt šaubīties, vai tie bija prieka vai tomēr melu pilni gadi.

Viss bija labi. Līdz brīdim, kad galvenā varone sāka tēlot greizsirdības māktu detektīvu un pārprast katru vīra kustību, vārdu, žestu. Ja tas ir tipisks sievietes attēlojums, tad nebrīnos, kāpēc agrāk sievietes viedoklis bija līdzvērtīgs skaitlim nulle. Annai ir tik bagāta fantāzija, kas izdomā visdažādākos variantus, ko pieņem par patiesību un pie tā spītīgi turas. Bet, ja to atmetam, tad izrāde ir ļoti psiholoģiska. To sajutu pašās beigās, kad atklāsme nāca, bet tomēr līdz manis nenonāca. Tā Anna man riktīgi traucēja uztvert pareizo sajūtu. Tā nu es paliku – nesaprotot. Tiesa gan, lieliskie aktieri spēlē izcili. Vērtējums: 6/10.

Septembris

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/198452793/large.jpg

Skaistam mēnesim skaista bilde. Šis bija ļoti interesants mēnesis gan personiskajā ziņā, gan darba ziņā, gan arī bloga lietu ziņā. Ziniet, ja grib uzdrošināties, lietas sanāk vēl labāk, nekā iepriekš plānots.

Sāksim ar grāmatām. Es šaubos, vai es līdz rītdienas vakaram izlasīšu 2 grāmatas, kuras patlaban lasu, tāpēc uzskatīsim, ka septembrī izlasīju 8 grāmatas, kas ir jauks skaitlis, bet liekas šausmīgi maz, ja paskatāmies, ka augustā izlasīju 14. Bet tad man bija daudz brīva laika, tagad tādu ar lupu jāmeklē, tāpēc 8 ir labi.

  1. Sanita Reinsone – Meža meitas. Es gribēju padraudzēties ar vēsturisko literatūru, man nesanāca. Tā kā vēsture kā priekšmets man skolā nepatika, domāju, ka ar šāda veida literatūru būs savādāk. Lai nu kā, grāmata bija īsts informācijas burbulis par lietām, par kurām man nebija ne jausmas. Ja autore būtu izvēlējusies citu rakstības stilu, nevis vairākas mazas nodaļas no katras sievietes, es droši vien padodos jau sākumā. Kopumā ir labi, bet ne priekš manis.
  2. Fransuā Lelors – Hektors sāk jaunu dzīvi. Atsauksme ir te.
  3. Mihails Bulgakovs – Liktenīgās olas. Te sākas pats foršākais un briesmīgākais reizē. Kursa ietvaros katru nedēļu jāizlasa 1 grāmata, kas principā ir mūsu radināšana pie grāmatām un kvalitatīvas literatūras. Pagaidām iet kā pa kalniem, redzēs, kā būs tālāk. Šis bija Bulgakova mēģinājums pagātnē rakstīt par nākotni, kas patiesībā ir pagātne (revolūcija un tā). Lai saprastu apslēpto ironiju, prasa vēstures zināšanas, par kurām es jau pastāstīju augstāk.
  4. Jānis Turbads – Ķēves dēls Kurbads. Diezgan interesants latviešu teiku, eposu, dainu un pasaku mikslis. Reizēm bija tik absurdi, ka pat smējos. Nelasiet, ja pirms tam neesiet izlasījuši pasaku par Kurbadu.
  5. Džeimss Džoiss – Uliss. Ak vai. Teorētiski, Džoiss uzbūvē romānu, kas balstīts uz Homēra “Odiseju”. Protams, tur klāt nāk nežēlīgi daudz atsauču uz citiem darbiem, tautām un valodām. Lasīt bija tīrās mocības, jo tur ir tik daudz visa kā, ka aizmirstas par ko bija sākumā. Traucēja arī atsauču esamība grāmatas beigās, sanāk, ka jāšķirsta bez maz vai aiz katras rindas, jo neko nesaproti. Vērtējuma nebūs.
  6. Anderss de la Mote – [buzz] troksnis. Atsauksme ir šeit.
  7. Kiera Cass – The Elite. Atsauksme ir šeit.
  8. Kiera Cass – The One. Atsauksme vēl nav, bet visticamāk, ka rīt taps. Īsumā joprojām tracinoša galvenā varone, bet autore vienā brīdī pārsteidz ar kliešejisku sižetisko pagriezienu, kas ir tik pārsteidzoši, jo viss, kas man likās iepriekš, ka būs, tā arī bija. Lai cik populāra šī grāmata arī nebūtu un lai cik jauniešu to nebūtu iemīļojusi, es neesmu no viņiem. Kas zina, varbūt esmu par vecu šādām muļķībām.

Par filmām. Šomēnes būšu noskatījusies 6.

  1. Maģija starp vārdiem: Dž.K.Roulinga. Filma seko Roulingas dzīvei Harija Potera sērijas tapšanas pirmsākumos. Katrā gadījumā man, kura nav lasījusi Roulingas biogrāfiju, tas bija zināmā mērā interesanti. Protams, ja filmas autors nebūtu tik daudz koncentrējies uz attiecību drāmām, sievieti, bet gan uz autori, tad filma varētu izvērsties pavisam savādāk. Tagad tas ir garlaicīgs gabals ar dažām interesantām minūtēm.
  2. The Perks of Being a Wallflower. Atcerējos, ka beigas tā arī nenoskatījos. Man bija sajūta, ka filma velkas, bet varbūt man vienkārši pietrūka koncentrēšanās spējas, jo nespēju 2 lietas darīt vienlaikus, ja viena no tām ir filmas skatīšanās. Un man ir smagas aizdomas, ka filmas skatīšanas brīdī es kaut ko darīju ar blogu, tāpēc tas izklausās vēl sliktāk. Lai nu kā, brīvā brīdī pabeigšu skatīties, bet, ja jāizvēlas starp grāmatu vai filmu, es dodu priekšroku filmai, jo tā man likās savādāka un, nu, jo Emma Vatsone.
  3. Jānis un Elza. Mīlas grāmata. Šis bija interesants Lindas Oltes veidojums, tiešām sadalīts kā grāmata, tāpēc likās saskaldīts, un vietas, kuras gribēju, lai būtu paskaidrotākas, aprāvās un tā vietā sākās pavisam kas cits. Pārāk daudz uzmanības tika pievērsts nevajadzīgām attiecību drāmām un attainojumiem, mazāk – abu dižgaru attēlošanai kā dižgariem. Vispār man šitas gads un pēkšņo ņemšanos ap Aspaziju un Raini nepatīk. Pēkšņi visi ir speciālisti šajā jautājumā, kas paši sevi par tādiem ir padarījuši.
  4. Chinese puzzle. Odrija Tatū, tāpēc noskatījos. Kopumā viegla romantiskā komēdija, kurai nedaudz jāpiedomā līdzi.
  5. The Other Woman. Šito jau biju redzējusi, dažas vietas bija smieklīgas, citas absolūti nē.
  6. Goodbye, Lenin. Šo vēl tikai skatīšos, nevaru neko spriest.

Un pēdējais – teātris. Saku, ka esmu noskatījusies 6 teātra izrādes, no kurām 2 bija no Teātris zip ierakstiem.

  1. Raudupiete. Žēl, ka neesmu šo redzējusi dzīvē, nepatīk man skatīties teātri televīzijā, ja neesmu to redzējusi. Katrā gadījumā, man patika, un, ja šo izrādi vēl vedīs uz Rīgu (man šķiet, nesen tieši bija), tad noteikti aiziešu.
  2. Oņegins. Šito biju redzējusi teātrī kā teātrī, tāpēc ieraksts tikai atsvaidzināja sižetu un emocijas. Burvīgi.
  3. Oskars un Rozā dāma. Atsauksme ir šeit.
  4. Āda Ģertrūdes ielas teātrī. Patika tieši ar savu savdabīgumu. Arī šī bija pirmā iepazīšanās ar šo teātri, bet es iešu vēl un dikti pašsaprotamu iemeslu dēļ, kurus izskaidrošu zemāk.
  5. Farjatjeva fantāzijas. Nevajadzīgi stiepti un garlaicīgi, bet, kā man paskaidroja, tas tāpēc, ka biju uz mēģinājumu, dzirdēts, ka tagad spēlē daudz labāk. Un tāpēc, ka sēdēju pārāk tālu, kas man vienmēr traucē. Vispār esmu bijusi uz 3 JRT izrādēm, kas man ne pārāk, un zūd vēlēšanās iet uz tām izslavētajām, piemēram, “Ziedonis un Visums”, “Latviešu mīlestība” utt., jo bail, ka ar tām var sanākt vairāk dusmu un neapmierinātības, nekā kaut kas labs un foršs.
  6. Frankenšteins. Atsauksme te.

Tas nu tā arī viss. Studēt ir briesmīgi un forši reizē (un tas pie kura ir kurš variants, mainās ik pa nedēļai). Vispār, pačīkstot par šito, skolā man nenormāli kaitināja un nepatika angļu valoda kā priekšmets un visiem tiem n-tajiem skolotājiem un mācību programmu, kuru diez vai kāds ņēma vērā, bet te tā ir gandrīz mana mīļākā lekcija. Bet labi, ja esmu apsolījusi čīkstēt par izglītības sistēmu, kad man būs grāds un vara, tad lai tā arī būtu. LTV un Re:Baltica tagad smuki paceļ šo tēmu.

Bet, kas attiecas uz pieminēto Ģertrūdes ielas teātri, es tur esmu sastopama vairākkārt, un nebrīnies, ja es tevi sveicinu un lūdzu ienākt reģistrēt savu biļeti, piemēram, 1. oktobra izrādē. Vēlāk gan tikai novembrī. Kas attiecas uz Dailes teātri, tur arī man ir viena izrāde tagad paredzēta, domāju par vēl kādu. Grāmatas pie manis atnāk negaidot, vienīgais plāns šajā ziņā ir tās grāmatas, kas man jāizlasa semināru ietvaros. Oktobrī mani draugi šajā ziņā būs Eko un Ziedonis, arī Gunārs Priede.

Attēls šeit.

“Frankenšteins” Dailes teātrī.

Foto: Gunārs Janaitis

Vakar Dailes teātrī norisinājās Nika Dīra lugas “Frankenšteins” pirmizrāde, kuras režisore ir Laura Groza – Ķibere. Arī es tur biju, redzēju un sajutu.

Izrāde ir par zinātnieku Viktoru Frankenšteinu, kas pārvar dzīvības un nāves robežu, no mirušajiem izveidojot jaunu dzīvību. Šī dzīvība izrādās ar dzīvi nelaimīgs briesmonis, kurš laika gaitā saskaras ar dzīves īstenību – ja tev ir rētas redzamā vietā, tu nekad nebūsi viens no sabiedrības. Pie veca, akla kunga viņš iemācās runāt, saprast, cienīt, arī apgūst dažādas prasmes un gudrības. Radībai līdzi ir sava radītāja Frankenšteina dienasgrāmata, un viņš alkst sastapt savu kungu, kurš viņu ir pametis likteņa varā, novērsies no viņa. Un piedāvāt darījumu. Darījumu, pēc kura nekas vairs nebūs tā, kā bija.

Neesmu lasījusi ne Mērijas Šellijas grāmatu, ne Nika Dīra lugu, neesmu arī redzējusi to “Frankenšteina” iestudējumu, kas tapa pēc šīs lugas motīviem Londonas Karaliskajā teātrī ar Benediktu Kamberbaču un Džoniju Lī Milleru galvenajās lomās. Gāju kā balta lapa, miglaini atcerējos anotāciju. Cerēju, paļāvos un ticēju, ka režisore un fantastiskais aktieru ansamblis mani atkal pārsteigs, šokēs un valdzinās, un tā arī bija.

Es nezinu, ar ko lai sāk.

Aktieri ir brīnišķīgi. Dainis Grūbe, kurš sevi jau ir pierādījis kā lielisks aktieris “M.Butterfly” un “Equus” izrādēs, to apstiprina arī šajā, tēlojot Viktora Frankenšteina darba augli – Radību. Pašu zinātnieku tēlo Gints Andžāns, kuram, ja nekļūdos, šī varētu būt pirmā lielā, atbildīgā loma, bet varbūt kļūdos un esmu kaut ko palaidusi garām. Bet arī Andžāns Frankenšteina lomā ir izcils. Abi aktieri jau iepriekš ir sadarbojušies Lauras Grozas – Ķiberes iepriekšējās sezonas izrādē “Equus” (ejiet arī uz to), bet šeit šī saspēle ir jūtama daudz vairāk, daudz saspringtāk, labāk. Vecais vīrs, ko tēlo Pēteris Liepiņš, ir pieminēšanas vērts, jo iemāca Radībai to pusi, par kuras eksistenci viņš vēl nav nojautis – kā būt labam, saprotošam, kā samierināties. Arī Kristīne Nevarauska (Frankenšteina līgava), kuras aktiermeistarību vairāk var novērtēt otrajā cēlienā, ir uzdevuma augstumos un savu lomu nospēlē lieliski.

Uz skatuves darbība norisinās diezgan strauji vietās, kurās nav nepieciešams iedziļināties, bet bez kurām izrāde nepastāvētu. Drīzāk šīs vietas ir kā atjēgšanās no Radības soļiem pie sava Radītāja, bet ainas ar to ir saistītas tik un tā. Arī skatuves iekārtojums ir diezgan interesants, negarlaiko. Vēl, kas ir jāpiemin, ir mūzika. Bez tās šī izrāde noteikti nebūtu tik laba, nē, izcila, kāda tā ir. Kārļa Auzāna skaņdarbi kopā ar Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kori jau pirmajās minūtēs izraisa skudriņas un patīkamas tirpas visā ķermenī. Arī saspringtākās vai, gluži pretēji, emocionālākās ainas apvienojumā ar mūziku un kori ir vienkārši brīnišķīgas.

Bet patiesībā ar visu šo tiek parādīta skaudrā realitāte. Nesenā viesošanās skolā lika atcerēties un zināmā mērā arī asociēt tur notiekošās lietas ar šo izrādi. Arī bēgļi, invalīdi – arī tie ir izrādes apakšā. Izrāde ir par atbildību no sabiedrības puses, pieņemt tos kā savējos un respektēt viņu tiesības, bet arī otrādāk – par citādā eksistenci sabiedrībā, kura no viņa novēršas. Bet arī mums katram, kurš ir sabiedrības loceklis, ir brīži, kad nešķietam daļa no visiem, esam citādi, un atkal mācāmies tajā būt.

Vērtējums: 10/10. Es labprāt ietu vēlreiz skatīties un atkal izjust skudriņas un spēcīgās emocijas. Bet jūs – ejiet uz biļešu kasēm vai ieejiet Biļešu Paradīzē un nopērciet biļetes uz šo izrādi. Šis burvīgais iestudējums ir vienkārši JĀREDZ.

Attēls: Gunārs Janaitis, šeit.

P.S. Cerams, ka brīnišķīgi iesākušos sezonas latiņu teātrim arī izdosies saglabāt līdz beigām. Sezonas starts ir diezgan grandiozs.

“Oskars un Rozā dāma” Dailes teātrī

Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs"

Šī ir viena lieliska sestdienas vakara izklaide, ar kuru iesākt jauno teātra sezonu. Pirmkārt, jau dēļ paša stāsta vien. Otrkārt, atkal var pārliecināties par Rēzijas Kalniņas talantu, to redzot.

Stāsts ir par desmitgadīgo Oskaru, kurš dzīvo slimnīcā, jo viņam ir vēzis. Viņam ir palikušas nedaudz vairāk par 10 dienām ko nodzīvot. Slimnīcas un Oskara mīļākā māsa Rozā dāma ierosina, lai viņš katru dienu nodzīvo kā 10 savas dzīves gadus. No slimnīcas viņam vajadzētu aiziet 130 gadu vecam. Un tā mazais Oskars 12 dienās izdzīvo veselu dzīvi, ejot cauri pubertātei, pusmūža krīzei, vecuma nespēkam un attiecībām ar saviem vecākiem. Par šīm dienām viņš atskaitās Dievam, kas kļūst par viņa aicinājumu dzīvot.

Skatuve ir maza, tur kā dekorācijas ir tikai padomju laikos aktuālie 5 krēsli vienā, ko daļēji var redzēt arī augšā attēlā. Viss notiek ar gaismām un video projekcijām uz panorāmveidīgās sienas skatuves beigās. Vēl kas man jāsaka par konceptu – šo izrādi spēlē viens cilvēks, tā ir Rēzijas Kalniņas monoizrāde. Viņa vienlaicīgi ir gan Oskars, gan Rozā dāma, gan vecāki, gan draugi. Patika tas, ka ar grimasēm, izteiksmēm, balss intonācijām un minimālām pārmaiņām vizuālajā izskatā var pēkšņi būt pavisam cits cilvēks, spēlēt citu lomu. Un Rēzija Kalniņa to dara tik prasmīgi, ka skatītājam nesajūk, kuru brīdi kurš runā.

Izrādē spēlē ar bērnišķīgu vieglumu. Visu laiku zemapziņā sēž tie nieka 10 gadi, lai gan acu priekšā tiek izspēlēts 40, 60, 100 gadīgs cilvēks, ar visām vecuma vai gadskaitļa blakusparādībām. 15 gados esošā pubertāte un vēlāk – tās sekas, laulība, pusmūžs, vecums – tas viss ir no vienas puses nopietni un reizēm pat skaudri, reizēm ar tādu bērnišķīgu humoru, kad negribot smejies līdzi. Ir arī tās skaudrās bērna atklātās patiesības, kas zināmā mērā aizkustina.

Šī izrāde patērē tikai aptuveni stundu-pusotru Jūsu dārgā dzīves laika, tāpēc nav nekas tāds, uz ko nevarētu aiziet. Un nopietni – aizejiet. Jo nekad dzīves patiesības un nāve nevar būt tik bērnišķīgi skaistas un skaudras kā šeit. Un tiem, kas uztraucas par reliģijas aspektu izrādē, varu nomierināt, ka tam šeit ir neuzspiesta būtība.

Vērtējums: 10/10.

Attēls: šeit.

“Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” Dailes teātrī

Foto: Gunārs Janaitis

Ir patīkami atgriezties teātrī pēc pusotra mēneša pārtraukumu. Vēl lielāku gandarījumu sniedz tas, ka gadās redzēt labāko izrādi, ko es esmu redzējusi šajā sezonā lielajā zālē.

Makmērfijs, kas radis nepakļauties sabiedrības normām un noteikumiem, tiek nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu, kur valda “demokrātija, bet pēc noteikumiem” un pievienojas tur kā 12. slimnieks. Ātri vien Makmērfijs iekaro pārējo slimnieku simpātijas ar to, ka cenšas iespaidot galveno māsu, pārkāpt noteikumus un panākt savu. Bet pie māsas Rečidas nepakļaušanās nav pieļaujama. Mājaslapas anotācijā ir spilgts nobeigums: “Nav īsti skaidrs, vai ārprātīgs esi tu pats, vai arī visi apkārtējie. Traģiski komiskie notikumi finālā noved pie attīrīšanās un atbrīvošanās – kaut arī par dārgu cenu.” Izrādē skaidri iezīmējas sabiedrības nevēlēšanās pretoties uzliktajām normām un nevēlēšanās izcelties uz citu fona, jo tā ir drošāk.

Aktieri ir brīnišķīgi. Skatoties rodas tā sajūta, ka katrs ir tur, kur viņam vajag būt. Lieliski ir Artūrs Skrastiņš (Makmērfijs), Ilze Ķuzule – Skrastiņa (Māsa Rečida), Lauris Dzelzītis (Billijs). Patika, ka beidzot ir izrāde, kur var pilnībā var parādīt arī ne tik jaunos aktierus. Jāuzslavē arī Kaspars Bindemanis – lielisks Virsaitis.

Vispār es pamanīju to, ka līdz ko režisors nav kāds vietējais, piemēram, Džilindžers vai Gruzdovs, aktieri kļūst atraisītāki, aktīvāki, acīs parādās uguntiņas un pat sēžot viņā zāles galā var pamanīt, ka viņiem patīk tas, ko viņi dara. Aleksandrs Morfovs ir radījis vēl vienu spožu darbu Dailes teātrī (iepriekš Finita la comedia), kurš liek raudāt gan no smiekliem, gan saprotot dzīves skarbo patiesību. Patika arī skatuves iekārtojums, bet tur jāpateicas Mārtiņam Vilkārsim.

Esmu pie tiem, kas ir lasījuši grāmatu, tāpēc dažās vietās man bija nedaudz garlaicīgi, jo es zināju, ar ko tas turpināsies vai beigsies. Bet brīžiem piedzīvoju arī patīkamus pārsteiguma momentus. Galvenās iezīmes režisors ir atstājis. Tagad vēl būs jānoskatās filma.

Izrāde ir pat ļoti skatāma un noteikti iesaku uz to aiziet, ja vēl nav gadījies. Teātros pietrūkst līdzīgu darbu – it kā viegli un smieklīgi, bet tajā pašā laikā cilvēki no zāles nāk ārā raudādami. Viennozīmīgi saku, ka šī ir labākā lielās zāles izrāde šosezon.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa, autors Gunārs Janaitis