Gijoms Miso “Rītdiena”

Nācis klajā jau otrais rakstnieka Gijoma Miso tulkotais romāns “Rītdiena”. Iepriekšējais “Neatstājot pēdas” bija Latvijas lasītāju iecienīts, jo noturējās pārdotāko grāmatu topu virsotnēs vairākas nedēļas pēc kārtas.

Emma dzīvo Ņujorkā, strādā par someljē (vīnzine) kādā prestižā restorānā, bet viņas personīgā dzīve ir pilnīga katastrofa. Metjū dzīvo Bostonā kopā ar apakšīrnieci un ģimenes draudzeni Eiprilu un četrgadīgo meitiņu Emīliju. Viņš lasa filozofijas pasniedzējs Hārvarda universitātē un cenšas tikt pāri sievas traģiskajai nāvei. Kādu dienu Metjū krāmu tirgū nopērk tīri lietojamu datoru, kas kādreiz piederējis Emmai. Tas kļūst par vienīgo saziņas līdzekli starp abiem. Viņi sarunā tikšanos Manhetenas itāļu restorānā, abi arī atnāk, apsēžas pie viena un tā paša galdiņā norunātajā laikā, bet… tomēr nesatiekas. Abi tiek ierauti neticamā piedzīvojumā, kur visur pa vidu stāv lielā laika atšķirība.

Pirmkārt, anotācija mani kārtējo reizi pievīla. Tā kā neesmu lasījusi autora pirmo darbu, man lielu pārsteigumu izraisīja pēkšņās detektīva iezīmes romānā. Anotācijā stāsts šķita vairāk pielīdzināms drāmai un cilvēkiem kā tādiem, nevis kriminālromānam. Bet man tomēr patika, lai arī kaut kur grāmatas sākumā sapratu, ka tas nav gluži tas, ko biju domājusi.

Man nepatika tas, kā uz beigām tiek attēlots Metjū. Jā, ir pierādījumi, ka vīrieši sievas kontrolē un pārbauda daudz mazāk, nekā sievas vīrus, bet viņam taču kaut kādām aizdomām bija jārodas! Ņemot vērā to, ka Keita strādāja 2 maiņas darbā, viņam bija jāpadara visi mājas darbi, jo mājās viņš atgriezās krietni agrāk, nekā viņa. Bija jāatkāj gan griestu ‘problēma’, gan veļa jāliek mazgāties, kur no kādas kabatas varēja kaut kas netīšām izkrist utt. Un tas, kāpēc man nepatika Metjū, ir tāpēc, ka beigās viņš tiek nostādīts neērtā situācija, jo, redz, 4 gadus dzīvojot kopā ar sievu viņš nezināja, ka viņa viņu tikai izmanto, un tāpēc rodas neizteiksmīgi pārsteigts tēls, kurš spēj tikai izdvest “ā, ja?”.

Viens no plusiem romānam ir tas, ka rakstnieks nenomelnē un nefilosofē par moderno tehnoloģiju kaitīgo ietekmi un nebaidās romānā iekļaut par kaut ko vairāk, ne tikai mobilo tālruni un datoru. Daudzos romānos mobilais tālrunis tiek pieminēts tikai dažas reizes, it kā tā lietošana būtu tabu. Bet te gluži kā sēnes pēc lietus izauga moderni, pārdomāti tēli ar visām mūsdienu tehnoloģijām kabatās. Patīkami!

Patika arī tas, ka autors speciāli sarežģī savas grāmatas tapšanu ar laika līniju, bet tomēr augstu uzstādīto latiņu notur visa romāna garumā. Lai gan brīžiem prasījās vēl pēc specifiskākām norādēm par laiku un vietu, piemēram, mainot romāna skatupunktus un tēlus, lai pilnībā varētu izprast, arī šādi bija labi.

Romāns ierauj savā vidē tā, ka brīžiem gribas pašai mesties un pārbaudīt e-pasta kasti, lai pārbaudītu, vai nav kāda vēstule no pagātnes. Var aizmirst gan to, kur atrodies, gan mierīgi pabraukt garām savai pieturai sabiedriskajā transportā. Atrauties var tikai uz mazu brīdi, kad jāpāršķir lappuse un uz krietni ilgāku, kad grāmata beidzas. Jo pēcgarša ir. Un to pavairo tie lieliskie  citāti katras nodaļas sākumā, kuros ir tik daudz patiesības. Bet vispār – grāmata brīnišķīga atslodze, ja gribas kaut ko lasīt, bet negribas piepūlēt ar kaut ko smagu (emocionāli).

Vērtējums: 8/10.

Attēls šeit.

Mīlēt kādu izskata dēļ ir tāpat, kā mīlēt grāmatu apvākojuma dēļ /Kora Konana/

Atmiņas nevar tik vienkārši vienā mirklī aizmēzt. Tās palika, paslēpušās dziļi mūsos, nogaidot piemērotu mirkli, lai atkal uzbruktu, turklāt – ar divreiz lielāku spēku.

Ekskursija pa ciešanām un mirušām vēstulēm

Beidzot, BEIDZOT manās rokās ir grāmata, kuru es vēl ilgi nelaidīšu vaļā. Ne fiziski, ne garīgi. Un šoreiz uz vāka rakstītais pat atbilst patiesībai. Vienīgi es vēl varu piemetināt: patiesi.

Es vismaz vienu reizi esmu tikpat kā jebkur, un 1943. gadā es biju gandrīz visur.

Šo stāstu stāsta nāve. Līžele 9 gadu vecumā tiek aizvesta pie audžuvecākiem uz Himmelštrāsi, jo viņas vecāki atrodas koncentrācijas nometnē. Jā, kā jau jūs nojaušat, stāsts ir par Otro pasaules karu. Viņa iet skolā, dibina draudzības, cīnās ar ienaidniekiem – viss, kas vajadzīgs 9 gadus vecai meitenei. Tad par sevi sāk ziņot karš. Nav ko ēst, jāsāk zagt. Bet mazā Līžele vairāk spēj novērtēt grāmatas, nekā ēdienu, tieši tāpēc viņas (vēlāk jau mīlestība) Rūdijs viņu iesauc par Grāmatu zagli. Bet nē, šis nav stāsts tikai par viņu. Tas vēl ir par akordeonistu, nāvi, žīdu Maksi un, jā, “zādzībām bez skaita”.

Izlasot grāmatu, man palika skumīgi. Jā, stāsts pats par sevi ir skumīgs, bet ne jau tik skumīgi man palika. Domājams, ja jau Markuss Zusaks varēja uzrakstīt šo romānu, tad kāpēc viņš nevarēja izdomāt skaistāku grāmatas nosaukumu? “Grāmatu zagle” – tipisks vīrieša sagudrots virsraksts. Absolūti nekādas fantāzijas. Lūk, kas man tik ļoti kremt. Un, ja jau sākam uz negatīvas nots, tad uz tās arī pabeigsim šo: šaubos, vai 13 gadīgai meitenei pirmais alkohola malks ir “salds, atsvaidzinošs un “gribu vēl””. Atceroties savu pirmo alkohola malku man šādas asociācijas nenāk ne prātā.

Vairāk gan man nav kur piekasīties. Ļoti prasmīgi tiek aprakstīta dzīve audžuģimenēs, bērnu savstarpējie strīdi, nesaskaņas, un dažkārt autors pastāsta ko tādu, kas ir iespējams tikai bērniem:

-Ja es būšu pirmais, es tevi nobučošu.
-Kāpēc tu gribi mani nobučot? Es esmu briesmīgi netīra!

Cepuri nost tulkotājai Mārai Poļakovai – tulkojums tiešām bija baudāms. Patika arī savdabīgā anotācija, kura it kā sagatavo lasītāju stāstam, tā nobeigumam. Man ļoti patika. Nu tik ļoti, ka ļoti. Dažbrīd lasāmais sāka pārvērsties ļoti dziļā ironijā, dažbrīd tas bija tik viegli kā spalviņa. Vārdu sakot, šī grāmata ir jāizlasa katram grāmatu mīlim, un arī jāstāv grāmatplaukta goda vietā.

Vērtējums: 10/10. Pat nedomājot par to negatīvo, ko esmu aprakstījusi, pozitīvais ir krietni vairāk. Noteikti, 21. februārī, kas filma nonāks uz Latvijas ekrāniem (pēc IMDb informācijas), būšu pirmā rindā, kas to aizies un noskatīsies.

Kā var zināt, vai kāds ir dzīvs? Palūkojot, vai tas elpo.

Daudz laimes dzimšanas dienā, Herr Hitler! Daudz baltu dieniņu.

Dzīvs viņš palika šādi: viņš negāja kaujā.

Attēls šeit.

Deivids Mičels. Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi.

Te nu mēs esam. Grāmata manās rokās pirms apmēram mēneša, kad bija mana pirmā tikšanās ar visiem (nu, gandrīz visiem) grāmatmīļiem. Te nu būs aprakstīta mana cīņa, bet beigās pat prieks.

Jākobs de Zūts ir klerks, kuram visa stāsta garumā jācīnās par mīlestību, amata saglabāšanu, un sevi. Viņam kā holandietim, jāadaptējas Japānas kultūrā un ikdienā, un viņam tas arī izdodas. Viņā kā klerks tiek nosūtīts no mājām Holandē uz Dedžimu pie Nagasaki, lai nopelnītu kaudzi naudas un atgrieztos mājās pie mīļotās. Kopumā paiet 5 gari gadi. Bet ticiet man – tie kuri saka, ka jau no sākuma zināja ar ko grāmata beigsies, melo. Nav iespējams uzminēt pat to, kas notiks nākošajā lappusē, kur nu vēl beigās.

Man sākums gāja ļoti grūti, jo ļoti grūti bija iedziļināties stāstā. It kā tuva tēma – austrumi, kultūras, geišas un Japāna, bet tomēr, izlasot grāmatu, es sapratu, kas man traucēja uztvert stāstu līdz galam. Tie bija daudzie varoņi, daudzie skatu punkti, kādos stāsts tika pavērsts. Ja no sākuma es vēl centos izsekot līdzi stāsta varoņiem, tad vidū man jau bija pilnīgi vienalga.

Bet nu ar otro mēģinājumu un piecām grāmatām starpā, ķēros klāt šim darbam vēlreiz. Galu galā – manās rokās ir nonācis, atsauksmes salasījos labas, jāturpina. Un nu esmu pabeigusi. Varu teikt tikai vienu – tas ir izcils darbs. Deivids Mičels raksta tā, ka pēkšņi attopaties kopā ar Orito bēgam prom no klostera un kopā ar Jākobu de Zūtu tiekat apšaudīti. Viņš raksta tik dzīvi, ka šķiet, ka galveno varoņu vietā esi tu pats. Arī grāmatas noformējums ir skaidri saprotams, nevis kā vairums gadījumu, kad vāks tiek uzlikts pilnīgi bez tēmas.

Patika man stāsts kā tāds – tagad domāju, ka varbūt pat bija interesanti aplūkot šo stāstu no dažādiem skatu punktiem, jo no paša Jākoba skatupunkta visu grāmatu aplūkot būtu vienkārši garlaicīgi. Patika, protams, Japāna. Man Japāna un Austrumi vienmēr šķituši sirdij tuvi. Savstarpējās attiecības te tika aprakstītas diezgan prasmīgi, nebija kā parastajos Noras Robertsas romantiskajos gabalos. Nē, šeit viss bija krietni dvēseliskāk. Nepatika – man traucēja garā kavēšanās. Ka sīki un smalki tika aprakstīta katra detaļa, katra doma, katrs vārds, un (manuprāt) šausmīgi daudz tika pievērsts ticībai un reliģijai. Man jau nav iebildumu, bet man kā neticīgam cilvēkam tas tomēr traucēja.

Vērtējums: 9/10. Jo arī Jākobam de Zūtam patika grāmatas.

Citātu gan bija pārsteidzoši daudz. Daži no tiem:

Jebkurš mūris ir tikai tik stiprs, cik vīri, kas to sargā.

Kāda starpība, “līksms” vai “jautrs”? Svarīgi ir tas, kas nāk pēc tam.

Reizēm tieši bezjēdzība atklāj vislielāko jēgu.

Šajā pasaulē ir tikai viens meistardarbs, un tas ir šī pasaule.

Jā, šis var būt uzskatāms par atgriešanos apritē. Pārslodze ir beigusies, tagad atliek vien izmisīgs sauciens pēc brīvdienām.

Attēls šeit.

99/101: Rekviēms.

Uzvara ir gūta. Ne tikai galvenajiem varoņiem, bet arī Latvijas lasītājiem. Kāpēc? Jo pavisam nesen (burtiski dažas dienas atpakaļ) grāmatu apgāds Zvaigzne ABC izdeva trešo – pēdējo – daļu mīlestības, sērgas un ciešanu pilnajā romānu triloģijā “Delīrijs”.

Stāsts ir par nemitīgu cīnīšanos par taisnību. Pēc 18 gadu sasniegšanas visus jauniešus izārstē – padara mīlestībai nekaitīgus, un sapāro ar personu, kas visvairāk atbilst jaunietim. Bet ir arī tādi, kas netiek izārstēti, jo jau ir saslimuši. Tie tiek dēvēti par slimajiem, un dzīvo ārpus pilsētas. Pirmajā daļā labākās draudzenes Hana un Lēna sāk plānot savu dzīvi, bet tad Lēna saslimst ar delīriju un kopā ar savu lielo mīlu Aleksi aizbēg uz Mežonīgo Zemi – visu slimo mājvietu. Sākas izārstēto cīņa pret slimajiem, un mierā neliekas neviena no pusēm. Lēnas lielā mīla otrajā daļā nozūd, lai atkal uzrastos no jauna, bet pa to laiku viņa jau sadabūjusi sev citu – Džūljēnu, ar ko cer aizstāt nebeidzamās ilgas pēc Alekša. Trešajā daļā tiek izdzīvots kvēlojošs mīlas trijstūris, tiek atbildēts uz vairumu lasītāju radušos jautājumu, bet viens tomēr paliek. Kas notiek tālāk?

Lorena Olivera ir talantīga mūsdienu fantāzijas romānu autore. To viņa ir pierādusi jau ar romānu, kas nav šīs triloģijas daļa – “Pirms es krītu”. Protams, tieši ar triloģiju Lorena Olivera kļuva pazīstama, un viņas grāmatas sāka rindoties New York Times bestselleru topā.

Pirmkārt – triloģijas man nepatīk. It īpaši jaunās, kad līdz katrai nākamajai daļai ir jāgaida pamatīgs laiciņš, pa to jau izlasītas citas labas grāmatas, saturs ir samaisījies kopā un grūti atsaukt atmiņā varoņus, kad pēkšņi ar lielu bums uzrodas nākamā daļa. Tā bija arī šajā gadījumā – atceros, ka otro daļu Pandēmija lasīju pagājušā gada Ziemassvētkiem, kas nozīmē – vesels gads. Bet, lai es jūs tagad te nebiedētu – tas netraucē. Varoņi pavisam viegli ataust atmiņā, un tas droši vien ir autores raitās, vienkāršās valodas dēļ. Vienīgais vārds, ko man triloģijas lasīšanas laikā bija jāapskatās vārdnīcā, ir pandēmija.

Otrkārt, triloģijas man nepatīk arī tāpēc, ka otrā daļa man vienmēr liekas visvājākā no visām, un pēdējā vienmēr vislabākā. Iespējams tāpēc, ka vairāk nav jāgaida, jo vairāk nebūs. Tā bija arī ar triloģiju Delīrijs. Bet rakstniece katru daļu kaut kādā zināmā veidā izglāba, piešķirot tām sensacionālas beigas. Iespējams, tieši tas noturēja manu uzmanību. Pluss arī ir tam, ka visa grāmata netiek rakstīta no Lēnas skatupunkta, bet iepīta iekšā ir arī Hanas dzīve. Bet netika laists pie dzīves aprakstīšanas neviens cits varonis, jo tas jau lasītājos sasauktu haosa apziņu, jo būtu grūti sekot līdzi.

Bet, par galvenajiem varoņiem runājot, Lēna man šķita nedaudz bērnišķīga. Jā, es saprotu, meitene (kā jau meitenes to prot darīt) ilgojas pēc vecās dzīves, draugiem un ģimenes, bet nevajag jau mest uzreiz plinti krūmos ar jauno pasauli. Tas, ka viņa katrā grāmatā žēlojās par ģimenes un Hanas neesamību, nevarēja izlemt, kurš viņai patīk labāk – Alekss vai Džūljēns – tas viss sasummējās kopā un radās mana nepatika pret šo varoni. Tāpat arī gaidīju siltākas jūtas ainā “Lēna + Mamma”, kura dabiskos apstākļos būtu izvērtusies asaru jūrā, nevis naidīgos skatienos un apvainojušos ģīmjos. Tas man arī likās diezgan bērnišķīgi.

Kopumā bija labi, bet ne izcili. Par trešo daļu lieku 7/10, par triloģiju kopumā – 8/10.

Vecāki, kuri nezina, ko lai dāvina jaunietim – šo droši.

Bet varbūt laime nav meklējama izvēlē? Varbūt tā ir tikai fantāzija, izlikšanās spēle: lai ko sasniedzam, esam to plānojuši?

Tas, kurš lec, var nokrist, bet var arī sākt lidot.

Bilde te.

98/101: Mirušie nudien nepiedod.

Ievas Melgalves “Mirušie nepiedod” iznāca krietni pasen – šī gada augustā, un lielā ažiotāža ap šo romānu jau ir palēnām noplakusi. Tieši tāpēc šis ir brīnišķīgs laiks, lai objektīvi apskatītu kārtējo zvaigzni pie latviešu fantāzijas literatūras debesīm. Vēl vien varu piebilst to, ka tieši ar šo grāmatu sākas mana sadarbība ar apgādu “Zvaigzne ABC”. Par to arī liels prieks. 🙂

Stāsts, lai gan vienkāršs pēc uzbūves, tomēr emocionāli un visādi citādi tas ir savijies tik cieši, ka gribot negribot kļūst sarežģīts. Kad Burgā ierodas svešzemju ceļotāja Vega, viņa sāk apšaubīt ierasto lietu kārtību, un kļūst par draudu ikvienam Burgas iedzīvotājam. Visi sāk uzdod jautājumus, un viņai nemaz nepalīdz arī tas, ka viņas klātbūtnē nomiris mags, viņa ir bijusi arī kāda neuzticama maga – Zaka – mācekle. Bet ne tikai iedzīvotāji, bet arī viņa pati uzdod jautājumus, iekļūst, tā teikt, augstajā sabiedrībā, uzzina daudz ko jaunu un atkal un atkal kāpj pāri saviem principiem.

Stāsts ir raits, interesants, bet šis nav tas darbs, kuru gribas izlasīt vienā naktī. To, protams, var darīt, bet daudz labāk taču ir atlikt malā un padomāt: “Kā tādā situācijā būtu rīkojies es?” Pateicīgās 300 lappuses bija viegli pārnēsājamas manā tik ļoti piebāztajā somā, tāpēc šo grāmatu izvēlējos kā dienas literatūru, ko lasīt brīvos brīžos, lai kur es arī dotos. Ar 3 dienām pietika, lai stāstu izbaudītu, pārdomātu, un izjustu. Man ļoti patika savdabīgie vārdi, kādi tika doti romāna varoņiem – Vega, Dārs, Ronada, Boords. Tieši tas ir nepieciešams latviešu literatūrai, jo man, piemēram, ir grūti iztēloties ļauno magu Mārtiņu, viņa sabiedroto Lauru un karali Rihardu.

Pozitīvi vērtējama arī autores māka iepludināt lasītāju stāstā. Vienā mirklī tu atrodies dīvānā, ar siltu tējas krūzi rokās, bet jau nākamajā kopā ar Angi gatavojat brokastis, vai ar Dāru taustāties gar alu sienām, meklējot hrīlus. Ieva Melgalve ir radījusi arī ļoti dziļu emocionālo pasauli, ļoti precīzi atainojot katra varoņa jūtas visdažādākajās situācijās. Un valoda ir tik precīza, ka var gaudot līdzi Vegas pārdzīvojumiem.

Vērtējums: 9/10. Rudenim tik ļoti nepieciešamā literatūra. Kādam tumšam novembra vakaram, kad neko negribās, kā tikai aizmirsties. Bet netikt aizmirstam. Jo kādam taču tēja arī jāvāra.

Bet varbūt neviens, kas lasa tik daudz kā viņa, nevar būt laimīgs, ne jau vienkārša cilvēka laimē.

Reizēm ir jāignorē likums, ja no tā neviens necieš. Citādi no likuma ciešam mēs.

Attēls šeit.

95/101: Reiz dzīvoja kāda kaprīza meitene…

Kad es izlasīju Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, es biju sajūsmā. Bet gadu gaitā jau esmu pārliecinājusies, ka turpinājumi, it īpaši, otrās daļas, ir sliktākas par pirmajām. Un tās ir vēl sliktākas, ja tās raksta pavisam cita persona, kas ar rakstnieku pat nav pazīstama, tikai iepazinusi viņu no pasakaina izdomājuma. Lūk, šeit ir minētais gadījums. Bet viss nemaz nav tik slikti kā izskatās.

“Vējiem līdzi” beidzas ar to, ka Skārleta apjauš, ka mīl Retu, bet Reta mīlestība ir izsīkusi. Skārleta ir stūrgalvīga un bērnišķīgi domā, ka var dabūt visu, ko vēlas, tāpēc ir iecirtusies vienā domā “dabūt Retu”. Viņa piedzīvo tuvu cilvēku nāvi, saposta savu dzīvi tā, ka nav spējīga nevienam acīs paskatīties, un tad nolemj ceļot, aiz sevis sadedzinot visus tiltus. Bet viņa nenojauš, ka tieši tā Rets dabūs šķiršanos, lai gan praktiski to nevar izdarīt. Bet Skārletai jau sen bija jāsaprot, ka nav nekā tāda, ko Rets nevarētu. Viņa skumst, viņš šķietami laimīgi precējies otrreiz, viņa, dzīvojot Īrijā, uzceļ no jauna veselu pilsētu un ar lielu prieku ieiet Īrijas augstākajā sabiedrībā. Lai gan joprojām viņa saskrienas ar Retu, viņai netrūkst pielūdzēju. Vai Skārleta ar jauno grāfu dzers kāzas? Vai Rets uzzinās par mazo Ketiju Kaķēnu?

Grāmata bija gana smaga, lai man pietiktu prāta to izlasīt tieši brīvajā nedēļā, bet gana garlaicīga, lai to vilktu garumā tā, ka no iecerētajām 3 dienām Skārletai man sanāca 6. Kad esat tikuši pāri ļoti neveiklajam sākumam, kurš paiet žāvājoties, dusmojoties un šķirot lapas uz priekšu, tālākā gaita ir itin raita. Nu, vismaz žāvas vairs nenāk, pārējais ir tas pats kā bijis. Tracinošais tandēms “Rets+Skārleta” kļūst tracinošs jau pašā sākumā, kad Skārleta sāk dusmoties pati uz sevi par sagandēto dzīvi. Bet vienu gan viņa prātīgi izdarīja – sadedzināt visus tiltus tā, lai viņu neviens nevar atrast un doties uz senču zemi ar augsti paceltu galvu – to ir jāmāk. Noteikti šo iesaku izlasīt sievietēm, kurām liekas, ka pēc viena apkaunojuma dzīve beidzas, ka pēc kritiena nav iespējams piecelties un soļot tālāk. Tā nav. Paņemiet rokās šo grāmatu.

Patika man tas, ka kaut kur ap stāsta vidu Skārleta pieauga. Garīgi, es domāju. Viņa saprata savas īstās vērtības, un savus jaunos balles tērpus arī atstāja neizmantotus. Viņa pārtiek no 2 kaut cik lietojamām istabām savā Lielajā Mājā, kamēr viss ciems tiek remontēts un uzcelts no jauna. Viņai šīs jaunās vērtības dod viņas bērns – jā, pēc Bonijas ir vēl klāt nākusi Keta. Skārleta dzīvo patstāvīgās bailēs, ka Ketu var piemeklēt Bonijas liktenis (atcerieties, viņa nokrita no zirga, lauza sprandu un nomira). Tomēr mazā Keta ir pārsteidzoši patstāvīga (šis man lika mainīt domas par maziem bērniem, paveroties uz to citādā veidā). Lai gan no sākuma duets “Skārleta un Rets” mani kaitināja, vidū domas jau sāka mainīties un beigās bija jau pavisam labi. Bet te jau atkal runā mana, muļķa romantiķes, sirds.

Vērtējums: 6/10. Sākums ir gana neveikls, lai sabojātu labo atzīmi. Bet bērnišķīgās Skārletas lielā vēlme dzīties pēc radiniekiem, kuri viņu pat redzējuši nav, sameklēt vectēvu un vecomāti, uzcelt no jauna veselu pilsētu bija pietiekami iedvesmojoši, lai atzīmi paceltu uz 7/10.

Rets vairāk bija mīts nekā vīrietis.

Kad dejo valsi, vīri un sievas iemīlas no jauna.

“Un manai vecaimātei līķauts jau gatavs. Dievs vien zina, kas notiek Helovīnā”.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Filipa Gregorija – Laumu bērns

74/101: Laulību sižets.

Džefrijs Jūdžinidess ir uzrakstījis savdabīgu romānu. Jā, tieši tā, savdabīgu. Jo šeit lasītais ir dziļāks par vieglu dāmu romānu karstā vasaras dienā, bet ne tik dziļš kā filozofijas mācību grāmata. Godīgi sakot, ilgi domāju, līdz izlēmu, ka šo grāmatu ir vērts ņemt un lasīt. Mulsināja tieši grāmatas vāks – galīgi neatbilstošs grāmatā esošajam saturam. Nekādā ziņā nevērtējiet grāmatas pēc vāku dizaina!

Stāsts ir par jauniešu ceļojumu universitātē, un pēc universitātes – dzīvē. Mičels, Madlīna un Leonards. Tā sauc šos 3 galvenos romāna varoņus. Grāmatā ir aprakstīti pārdzīvojumi, prieks un uztraukums līdz ar ieiešanu lielo dzīvē. Protams, kā jau parasti, ceļā rodas šķēršļi. Bet nav ļaunuma bez labuma.

Grāmata man patika. Lai gan ar lasīšanu negāja tik ātri, kā gribējās, stāsts bija labs. Šis nav ne pusaudžu pārmācīšanas romāns, ne arī Danielas Stīlas romānu līdzinieks, nē. Varu droši apgalvot, ka romānam ir krietna deva psiholoģijas iekšā. Nē, ne jau pamācības. Tieši psiholoģija. Varbūt tāpēc, ka galvenais varonis cīnās ar maniakālo depresiju, bet varbūt arī ne tāpēc. Sākums gan bija krietni par garu, vienu mirkli lasot gribējās jau mest malā, bet tad sekoja pietiekami interesants turpinājums, lai es izlemtu par pretējo. Bet kopumā grāmata bija interesanta un tieši īstajā laikā un vietā – man tas viss vēl tikai priekšā. Nu labi, es šaubos, vai sasiešos ar kādu, kuram ir maniakālā depresija, bet es domāju vispārīgi ņemot. Patika arī raitā un tēlainā valoda – plašie apraksti, kas parasti man tik ļoti nepatīk, šoreiz šķita īsti vietā.

 

Vērtējums: 7/10.

Vai mani neviens nekur neaicina tāpēc, ka esmu resna, vai es esmu resna tāpēc, ka mani neviens nekur neaicina?

Es neteicu, ka man tas garšoja. Es tikai apraudu aizgājušo.

Cilvēku attieksme pret tīrību ir cieši saistīta ar bailēm no nāves.

Paklausieties, meitene nav arbūzs, kurā var ieurbt caurumu, lai pārliecinātos, vai tas ir salds.

Būtībā ikviena vēstule ir mīlestības vēstule.

Vajag pasi, lai pierādītu pasaulei, ka tu eksistē.

-Jēzus teica, ka jādod visiem, kas lūdz.
-Acīmredzot Jēzus nekad nav bijis Kalkutā.

Bilde te.

Nākamā rindā: Keita Mortone – Aizmirstais dārzs.

60/101: Franču romāns.

franchuromaansKā jau esmu teikusi, Beigbedera romāns 14,99 mani aizrāva, un teicu, ka noteikti izlasīšu arī citus viņa romānus. Tā nu ir pienācis laiks nākamajam viņa romānam un šoreiz par lasīšanai labu tika atzīts Franču romāns.

Stāsts ir par viņu pašu. Par pašu rakstnieku Frederiku, kurš, šņaucot narkotikas no mašīnas kaputa tiek iemests ķurķī, un nu cenšas atcerēties savu bērnību, jo tā viņam ir tumša bilde.

Ir iespējams, un es tam esmu skaidrs pierādījums – no bērnības atcerēties tikai dažas atmiņu druskas, tās pašas neīstas vai laika gaitā pieslīpētas.

Protams, atmiņām piebiedrojas arī tagadnes notikumi, piemēram, sarunas ar policistu un prokuroru par izlaišanas iespējām, par sarunām ar viņa kameras biedru, un dažādām atziņām par dzīvi, ģimeni, literatūru un rakstīšanu.

Ar šo grāmatu Frederiks Beigbeders sniedz savu skatu punktu uz Francijas valdību un likumiem, viņa ģimeni (protams, es jau nezinu, cik daudz no uzrakstītā ir izdomāts) un draugiem. Agrāk Beigbeders radīja skandālu, uzrakstot PAR skandālu, bet tagad viņš ir radījis skandālu, par to nerakstot. Un tieši tas ir tik skandalozi. Šī grāmata ir jābauda lēnām, kādā laiskā vakarā, malkojot glāzi (laba) vīna, jo pārforsējot un izraujot vakarā visu grāmatu, var arī nesaprast grāmatas būtību.

Vērtējums: 10/10.

Rakstīšana atdzīvina atmiņas, tas ir tāpat kā ekshumēt līķi.

Īslaicīgās aizturēšanas izolators ir tā vieta Francijā, kur minimumā kvadrātmetru ir koncentrējies maksimums sāpju.

Laikā starp abiem pasaules kariem cilvēki atkal bija gatavi mīlēt, veidojās ģimenes un es esmu pastiprināts šo notikumu rezultāts.

Viņai bija brūni mati un zilas acis, un viņa dejoja uz klavierēm (pirmās nepatikšanas); tad viņš pagādāja viņai bērnu pirms apprecēšanās (otrās nepatikšanas).

Ģimene ir viena vienīgu nepatīkamu uzdevumu virkne, radu varza, kas jūs iepazinuši pārāk agri, pirms vēl esat izveidojies.

Ģimene – tie ir cilvēki, kas nespēj sazināties, taču skaļi cits citu pārtrauc, cits citam krīt uz nerviem, plātās ar bērnu skolas diplomiem gluži kā ar mājokļa iekārtojumu un pēc vecāku nāves plēšas par mantojumu pie vēl neatdzisuša līķa.

Dzīvo klusēšanu ir daudz grūtāk saprast, nekā mirušo klusēšanu.

Francijas juridiskajai sistēmu ar katolicismu kopīgs ir tas, ka tā mudina uz vainas atzīšanu.

Savu pagātni var aizmirst, taču tas nenozīmē, ka no tās var atgūties.

55/101: Džūljens Bārnss – Beigu izjūta.

Image

Tonijs un viņa draugi – Kolins un Alekss veidoja draudzības trijstūri, līdz brīdim, kad to pārveidoja par četrstūri šķietami absolūti perfektais un neatkārtojamais Adrians. Viņam bija augstākie vērtējumi un pats domas izteica ar filozofijas palīdzību. Bet tad viņi pieaug, studē, apprecas, kļūst par tēviem un nomirst. Adrianam šī ķēde ir diezgan līdzīga – pieaug, studē, dabū drauga draudzeni, kļūst par tēvu, bet tieši pirms pašas kļūšanas izdara pašnāvību aiz sevis atstājot tikai dienasgrāmatu un neatbildētus jautājumus. Tonijs, jau krietni pusmūžā, saņem mantojumu no gandrīz nepazīstamas sievietes – 500 mārciņu un Adriana dienasgrāmatu. Bet viņa bijusī draudzene (un arī Adriana bijusī draudzene) to atsakās viņam sniegt, jo cenšas to parādīt vizuāli. Bet – vai viņš līdz galam sapratīs?

Stāsts man patika. Pat neņemot vērā tās daudzās rindkopas ar teksta blāķiem, un tik pat kā sarunas neesamību, man patika. Un tēma man arī patika – lai gan daudzās grāmatās jau pietiekami daudz cilāta un pārcilāta, tomēr Bārnss uz pašnāvību un mantojumu paraudzījās savādāk – savdabīgāk. Parasti jau tikai cenšas sadzīt pēdas mantojumam un grib to atgūt, un tad ir slepkavības vai tiesāšanās, bet šajā stāstā mantojumu iegūst pavisam savādākā veidā – to parādot. Un mēģinot saprast. Bet tikai ar pareizajiem cilvēkiem blakus saprast var līdz galam. Un ejot riņķī apkārt un nepamanot vai ar nevēlēšanos izpaust noslēpumus, Tonijam tomēr grūti nākas, bet viņš ņem un saprot.

Vērtējums – 10/10. Piesieties vienkārši nav kur.

Vai ir kas vēl uzticības cienošāks kā sekunžu rādītājs?

Kādā rītā kopsapulcē skolas direktors, runādams tajā drūmi svinīgajā balsī, kuru taupīja skolēnu izslēgšanai un katastrofāliem zaudējumiem sportā […].

Vēsture ir uzvarētāju meli.

Mēs smējāmies ilgāk, nekā nepieciešams, – semestra beigu histērija.

[…]tāpēc es pagriezu ciparnīcu uz augšu un liku laikam ritēt ārpusē, kā to darīja normāli, pieauguši cilvēki.

Cik bieži gan mēs stāstām par savu dzīvi? Un cik bieži šo stāstu mēdzam koriģēt, slepus uzspodrināt, uzlabot?

Dzīve nav tikai saskaitīšana un atņemšana. Notiek arī uzkrāšana – zaudējuma, sakāves reizinājums.

Jo ilgāk mēs dzīvojam, jo mazāk saprotam.

27/101: Kolīna Makkalova – Eņģelis

Image

Lasītāji sajūsminās: „Lūk, tas ir talants!”, „Nespēju atrauties!”, „Patiešām baudāma grāmata” un vēl daudz un dažādi slavas vārdi. Bet ko par grāmatu domāju es?

Tātad – īsumā. Meitene Herieta Pērsele aiziet prom no kristīgo vecāku mājām, un viņas dzīvē ienāk jaunas krāsas. Savu istabu viņa izremontē pilnīgi rozā – arī vannu pārklāj ar rozā emalju. Viņas mājas īpašniece ir sieviete misis Delvēčio Švarca, kura ir pareģe. Bet te pēkšņi uzrodas kaķis, kurš kļūst par Herietas eņģeli. Un tad vēl fascinējošā misis Delvēčio Švarcas meitiņa Floja… Heriete sāk uzdrīkstēties vairāk – viņa atšuj vīriešus un pat noliek pie vietas savu priekšnieci, uzsāk dienesta romānu un nepamana, ka īstā mīlestība virmo tepat acu priekšā. Bet kas notiek, kad īpašniece pēkšņi tiek noslepkavota, un viņas mājā netiek atrasts neviens juridisks dokuments, kas apliecinātu par mantojuma tiesībām? Un tieši tad, kad Heriete ir ļoti pieķērusies mazajai Flojai…

Stāsts man patika. Lai gan no sākuma šķita nedaudz garlaicīgs, un es pat vilku kādas 3 dienas, līdz spēju lasīt tālāk – man patika. Garlaicīgs sākums, labs vidus un ideālas beigas. 308 lappušu garajā romānā ir parādīta sievietes garīgā attīstība – kā viņa no meitenes, kas pakļaujas ikkatram vecāku vārdam pārtop par sievieti, kura šķiro sabiedrību un uzsāk dienesta romānu, pavedina policistu un pārdzīvo meitenes Flojas pazušanu (un arī atrašanu). Beigās viņa tomēr neiemanto patiesu mīlestību. Kaut gan nē – viņa dabūj vīriešus, kuri viņu mīl – viens ar skatienu otrdienas un ceturtdienas vakaros, bet otrs – ar dvēseli nedēļas nogalēs.

Kopumā grāmatu vērtēju pozitīvi – 9/10. Kaut kas pietrūka, bet manas hroniskās dvēseliskās skumjas tas kliedēja gan un prātā visu laiku stāv doma: gan jau, ka viss būs labi. Bet tieši šis nedaudz izvirtīgais romāns bija tieši laikā un manā gaumē. Tālāk nedaudz izvirtīgi un ne-tik-izvirtīgi citāti.

Brendijs vīrišķim notur gailīti gaisā. Ja tas ierauj kādu citu grādīgo vai pat alu, tad tas nokarājas kā slapja zeķe uz veļas auklas.

Acīmredzot viņam ir kaut kas īpašs, lai gan šaubos, vai viņa orgāns varētu būt tik liels kā mana tēva dārza šļūtene.

Dažādība piešķir dzīvei smeķi.

Cik lieli muļķi mēs esam dažādos jautājumos, līdz tie neskar mūs pašus.

Neiedomājami augstprātīgā sekretāre bija iepriecināta par manu atbildi, raidīja manā virzienā sīkās krunciņās savilktu smaidu, kas atgādināja kaķa anālo atveri.

[…] sieviešu galvenā problēma saistībā ar vīriešiem – mums ir vajadzīga tikai apmēram puse no vīrieša.

Visas nepatikšanas sākas ar runāšanu. Ja mēs varētu lasīt domas, tad meli un liekulība iznīktu. Mums nāktos būt tādiem, kādi esam.

Bilde te.