Atskats uz maiju

https://data.whicdn.com/images/313106700/large.jpg

Maijs bija ļoti darbīgs mēnesis, ko pierāda tas, ka lasīju maz, teātrī nebiju, un noskatījos dažas jau redzētas filmas. Galvenais iemesls bija mans nu jau pabeigtais bakalaura darbs, kas ja ne paņēma visu manu brīvo laiku, tad enerģiju un dzīvesprieku gan. Brīvo laiku, savukārt, aizņēma autoskola (jo laikam vienā skolā man palika garlaicīgi). Tad nu maijs tāds tukšs.

Izlasīju divas grāmatas:

Ērlings Kage “Klusums trokšņu laikmetā” – grāmata par to, kā vairāk savās aizņemtajās, tehnoloģiju pārņemtajās dzīvēs novērtēt mazās lietas, kā ļauties klusumam un kā to izbaudīt. Drīzāk es teiktu, ka šī nav pamācību grāmata, bet autora paša pieredze, kas šajā gadījumā ir grāmatas veiksme, jo nedalās ar konkrētiem padomiem visiem cilvēkiem, tādējādi katrs var izmēģināt kaut ko savu. Vēl viens pluss ir īsās nodaļas, tādas kā esejas. 4/5.
Imants Ziedonis “Mūžības temperaments” – šī gan ir grāmata, kas prasa Raiņa daiļrades pārzināšanu un varbūt pat saprašanu. Grāmata kā sveiciens Raiņa pagājušajā lielajā dzimšanas dienā, bet varētu palīdzēt gan saprast viņa darbus, gan ko jaunu uzzināt. Tā apkopo Ziedoņa rakstītas esejas par Raiņa darbiem, tāpēc noderīgi varētu būt gan Raiņmīļiem, gan skolās sēdošajiem. 3/5.

No filmām noskatījos četras. Protams, kā jau karalisko kāzu mēnesī, pavilkos uz visām “dokumentālajām” filmām kā Harijs satika Meganu. Pēc otrās jau kļuva garlaicīgi. Kamēr braucu mājās no Viļņas, noskatījos divas jau redzētas filmas (LuxExpress neizceļas ar atjaunotu filmu piedāvājumu, jo tieši tās pašas es redzēju pirms gada, braucot uz Cēsīm) – Me Before You, kur joprojām nobirdināju pāris asaras un neiebraucu kurā brīdī galvenajiem varoņiem sākas lielā mīlestība (3,5/5), bet How to be Single – nevis tāpēc, ka man ar to būtu problēmas, bet tāpēc, ka man tā filma šausmīgi patīk, un es to nevaru izskaidrot. 4/5.

Kā jau teicu, teātrī nebiju. Bet par to runājot, nesaprotu, kāpēc viņi uztaisa izrādes uz jūniju, parāda divas reizes un saka “nāciet nākošgad, kad būs biļetes”. Pa vasaru taču viss izrāžu must-see aizmirstas un tad atkal nāk jaunās izrādes, un par “vecajām” aizmirstas.

Maijā paspēju arī aizbraukt uz Viļņu un pārbaudīt “tur viss ir labāk” teicienu. Par visu nezinu, un arī vienā dienā neaplūkoju visu pilsētu, kā rezultātā varbūt kaut kur savos novērojumos kļūdos. Bet jāsaka, ka padomju (tipiskās ķieģelīšu) ēkas tur ir maz, centrā daudz jūgendstila ēkas, kas mijās ar moderno arhitektūru (kas ir dabiski ieintegrēta un neizlec), viss, kas augstāks par 15 stāviem ir ārpus pilsētas centra, arī lielās biroju ēkas. Bērniem un pieaugušajiem varētu patikt “Telia Nemuziejus”, kas īsi un interaktīvi pastāsta Lietuvas vēsturi un tad virtuālās realitātes brillēs vari pavizināties ar laivu/gaisa balonu pa Lietuvu. Lietuvas teātra un kino muzejā gan es vīlos, jo vismaz teātra pusē vairāk bija pievēsta uzmanība itāļu operām, nekā Lietuvas teātrim (pakārtās aktieru sejas pie sienām neskaitās).

Mans plāns jūnijam ir sekojošs: došos uz vienu (varbūt divām) teātra izrādēm, apmeklēšu Kontinenta vasaras izpārdošanu (6.jūnijs, Elijas ielas 17 pirmais stāvs – būs daudz grāmatu par labām cenām!), sākšu praktiski braukāt ar mašīnu un absolvēšu skolu.

Attēls: te.

Advertisements

Kriss Harisons “Neprātīgi iemīlējies”

12391360_881795408602722_914811166258131951_n

Grāmata par ceļotāju, kas lasītāju paņem aiz rokas un ved līdzi galvenajam varonim – tā vienā teikumā varētu teikt par šo grāmatu.

Kriss Harisons Dublinā iepazīstas ar itālieti Danielu un nolemj dodies līdzi uz viņas dzimto zemi – Itāliju. Punktuālais austrālietis un nepunktuālā itāliete uzsāk kopdzīvi pirmkārt jau pie viņas vecākiem, un vēlāk Daniela Krisu iepazīstina arī ar allaž steidzīgo Milānu. Viss nav tik viegli – Krisam jākārto birokrātijas lietas, jāmeklē dzīvoklis, jābrauc pa ielām kopā ar citiem satiksmes dalībniekiem (noteikumus ievēro tikai Kriss) un jāpiedzīvo pāri pārkāpšana sev un saviem uzskatiem.

Grāmata ir vasarīgs ceļojums pa Itāliju ne tikai kā problēmu valsti, bet arī kā valsti ar sirsnīgiem cilvēkiem, tradīcijām daudzu gadsimtu garumā, garšīgiem ēdieniem un vēl un vēl. Ja runājam par ēdieniem, tad lasot garšīgos ēdienu aprakstus, mutē saskrien siekalas un kājas pašas mani nes uz virtuvi gatavot. Spilgtie Itālijas dabas apraksti liek vizualizēt ainas un gandrīz vai pats sajūti kā Dieviditālijas saule rotaļājas uz pieres. Katrā ziņā mūsu ziemas apstākļos šāda vasarīga grāmata ir tieši laikā, ja ir vēlme atgriezties siltākā stūrī un citā valstī.

Jāsaka gan, ka grāmatā ir ļoti daudz aprakstu un ļoti maz dialogu, kas parasti gan man nepatīk. Bet šoreiz tie bija ļoti vietā un nelikās pašas grāmatas esences nomācoši, bet gan to vēl vairāk pastiprināja. Tā kā uzmanība te ir vērsta gan uz mīlestību pret sievieti, gan mīlestību pret valsti kā tādu, tad tas netraucēja.

Romānā arī ļoti labi tiek parādīta stereotipu laušana un pāri pārkāpšana sev, lai pieņemtu pilnīgi citu valsti, uz kuru esi atbraucis cilvēka dēļ, par savām mājām. Kriss ir punktuāls, vienmēr radis ierasties visur laikā, pieradis pie dzīves, kur autobusi pienāk tieši pieturās, un pats var skatīties Holivudas ražojumus visu laiku. Un tad viņš nonāk valstī, kurā guļ siestu, kur autobuss var arī nepienākt, kur satiksmes noteikumu eksistē tikai uz papīra, kur klusums nozīmē nāvi.

Grāmatas autors ir pats galvenais varonis, kas piedod grāmatai ticamības efektu. Romāns ir nodaļās, kur katrā kaut kas tiek risināts, iespējams, tāpēc man bija tik viegli nolikt grāmatu malā un padarīt ko citu (piemēram, gatavoties sesijai). Bet bija arī ļoti viegli atkal ķerties klāt, jo Itālijas raksturojums un situācijas savaldzina, savaldzina arī autora humors, brīžiem pat es smējos skaļā balsī.

Vērtējums: 8/10. Saulaina grāmata ziemīgām dienām.

Attēls: te.

48/101: Bella

 

bellaSešu gadu vecumā es pirmo reizi izdzirdēju vārdu “prostitūta”. Tad es vēl nezināju, kas tas ir, zināju tikai to, ka tas ir saistīts ar sievietēm un savā ziņā tā ir profesija. Tad nu es aizgāju ciemos pie omītes un tur arī bija viņas draudzene, un viņa man jautāja: “Nu, bērniņ, par ko tu gribētu kļūt, kad izaugsi liela?” “Par prostitūtu!” 😀 Tā nu esmu izaugusi, sapratusi šī vārda būtību, bet šis vārds man neliek novērsties, neliek nosarkt vai no kauna zemē līst. Prostitūtas – tās ir stipras sievietes, kuras zina, ko grib, un kurām patīk viņu darbs. Nu, vai tas nav brīnišķīgi, ka ir kāds, kuram patīk tas, ko viņš dara?

Bet šoreiz stāsts nav par mani, bet gan par kādu citu. Jau labu laiku atpakaļ esmu izlasījusi Leslijas Pīrsas “Bellu”, to sagremojusi un tagad varu ļaut pirkstiem klabēt un domām lidot.

Stāsts ir par meiteni vārdā Bella, kura uzaug mātes bordelī. Viņa nezina, ar ko mājā meitenes nodarbojas, līdz viņa kļūst tam par aculiecinieci un tas, savukārt, par iemeslu slepkavībai. Tad viņa tiek nolaupīta un pārdota Sondheima madāmai, kur viņa iepazīst savas nodarbošanās tumšo pusi. Viņa saslimst, un tiek nogādāta pie Luīzes, kas viņu saārstē un tad viņa uzzina, ka ir pārdota tālāk un brauc uz Ameriku. Protams, ka ne jau viena. Viņu pavada simpātisks vīrietis Etjēns, kurā viņa pamanās iemīlēties. Amerikā viņa saskārās ar nodevīgumu, blēdīgumu, zagšanu, bet viņa nenobijās un uzdrošinājās. Bet vai beigas būs laimīgas? Vai viņa atgriezīsies Anglijā? Un kas notiks ar Džimmiju – viņas bērnības dienu draugu un atbalstu?

Stāsts bija aizraujošs un negribējās atrauties no grāmatas, lai gan pulkstenis jau rādījās tuvu trijiem naktī. Beigas man nelikās atbilstošas Bellas būtībai – kāpēc gan necīnīties par to, ko patiešām mīli, bet ļaut visam plūst, nemaz nepretojoties?

Vērtējums – 8/10.

Un tagad, kā vienmēr, daži citāti.

Drēbes ceļ cilvēku.

[…] Hetija, Anna Marija, Sūzena, Pollija un Betija. Pašā vakara sākumā, kad Bella viņa redzēja nākam lejā pa kāpnēm, katru ģērbušos citādā spilgtas krāsas zīda kleitā, kas atklāja gana daudz labumu, lai iekārdinātu jebkuru vīrieti,- tas šķita kā raudzīties uz pieciem reti sastopamiem un skaistiem siltumnīcu augiem.

No cūkas auss zīda rokassomu neuztaisīsi.

Dezinfekcijas līdzeklis oda tik spēcīgi, ka varēja nogalināt pieaugušu vīrieti, nemaz nerunājot par baktērijām vai spermu.

“Kas ir ļaunākais, kas bordelī var notikt?” “Ka man nesacelsies.”

“Taču tagad galvas vairs necērt.” “Tas labi. Galvu nociršana nenāk par labu manam cepuru veikalam.”

Prostitūcija un slimnieku aprūpēšana ir diezgan līdzīgas profesijas, tikai tiek apmierinātas dažādas vajadzības.

Etjēns ir kā tīģeris, viņš ir spēcīgs, drosmīgs un cēls, bet arī bīstams. Džimmijs drīzāk līdzinās mājas kaķim, bet viņš ir apķērīgs, sirsnīgs, lepns, lojāls […].

Iespējams, strādājot bārā, viņam ļoti daudz ko sanāk dzirdēt – dzīvojot šeit, nevar ilgi palikt nevainīgs.

Pie Enijas bija liels klientu pieplūdums, kad nomira karaliene Viktorija. Pasakiet, kāpēc gan kādam vajadzētu sajust iekāres uzplūdus, ja nomiris valdnieks?

Bilde šeit.

24/101: Haruki kūniņā.

 Image

Ar Haruki mana draudzība aizsākās pagājušajā gadā, kad iznāca viņa grāmata “1Q84”. Protams, ņēmu un izlasīju, jo no tantes dzirdēju labas atsauksmes. Grāmata mani pārņēma savā varā, un es sāku dzīvot pati savu 1Q84 gadu. Apkārt saskatīju mazus little people, kāds mani izsekoja. Kad izlasīju trešo, pēdējo romāna daļu, pasāku sēdēt uz bērnu rotaļlaukumiem. Diemžēl, to darīju gaišā dienas laikā, kad tur bija daudz bērnu, un, protams, viņi jutās ļoti apvainojušies par to, ka te tāda viena liela meitene atnāk un atņem viņiem vietu, kur spēlēties. Saņēmu nosodījuma pilnus skatienus no jaunajām māmiņām, paskatījos debesīs, vai tur gadījumā nav 2 mēneši. Nebija.

Tātad, stāsts ir par to, ka jauna meitene saraksta romānu par to, kas šķietami nepastāv, bet tomēr pastāv. Fukeri valoda ir diezgan savdabīga, tāpēc to labskanības dēļ iedod pārtaisīt Tengo. Tengo ir jaunais rakstnieks kurš mokās un nekādīgi nevar sarakstīt pats savu romānu. Ir arī Aomame, kura ar Tengo mācījas vienā klasē pamatskolā. Tagad Aomame ir liela, strādā par personisko treneri un izdara pasūtījuma slepkavības. Viņa nogalina 1Q84. gada vaininieku vadoni, un tādēļ organizācijas darbinieki vairs nesadzird little people balsis. Ir arī Ušikava, kurš ir pētnieks un slepus ievāc informāciju par visiem un liek bildi kopā. Bet, ja zina pārāk daudz, tad ir par to jāmaksā. Pamazām visiem rodas žņaugs ap kaklu – organizācija nedomā sēdēt rokas klēpī salikusi. Kaut kādā veidā Aomame nēsā sevī Tengo bērnu, kaut gan viņi nav runājuši un redzējušies kopš pamatskolas. Kā tas iespējams? Vai šī mīkla atrisināsies?

Protams, ka atrisināsies. Kā – neteikšu. Nāksies izlasīt pašiem. Bet ir tā vērts. Vēl vakar, braucot mašīnā uz mājām paskatījos debesīs un lūkojos pēc tā daughter mēneša. Likās skumīgi, ka to neredzu. Varbūt man arī nokāpt no kāda tilta lejā, lai nokļūtu tajā pasaulē, kur ir 2 mēneši, little people un organizācija, kas rūpējas par apkārtējiem? Nē, labāk nē.

Romāns man patika. Vienīgais ko varu ieteikt – lasiet visas 3 daļas reizē. Man, lasot atsevišķi un gaidot, kad iznāks latviski, un pa vidu lasot vēl citas grāmatas, notikumi sajuka, un es vairs nesapratu, kas ir kas. Lai gan Murakami man par to draudzīgi 3. grāmatas laikā visu laiku atgādināja, es vienalga dažviet saraucu savu pieri, jo neizpratu situāciju. Bet kopumā, es vērtēju pozitīvi. 9/10.

Mans ceļojums 1Q84 pasaulē ir beidzies. Arī savā. Bet nepavisam nav beidzies ceļojums Murakami sapņu zemē. Tāas turpināsies, un esmu pārliecināta, ka nākamajā bibliotēkas apmeklējumā es paņemšu kaut ko no Murakami. Un pat uzrakstīšu.