Atskats uz 2016. gadu grāmatās

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/235750710/large.jpg

Pagājušo gadu Booktuberi taisīja glītu formu, kurā apkopot gada laikā izlasīto, šogad es neko tādu (vēl?) neesmu novērojusi, bet laiks iet uz priekšu un negaida. Es izdomāju savu sadalījumu, kā man un jums nonākt pie kaut kādas skaidrības, un te nu tas ir.

Tā kā gada laikā izlasīju 68 grāmatas, tad apkopot tās vienā lielā rakstā būtu ļoti gari, tāpēc sadalīšu to visu kaudzi divās daļās – vilšanās un labākās izlasītās. Tai pašā laikā ir tādas, kas nav īsti ne viens, ne otrs, tāpēc, ja vēlies zināt, ko es šogad lasīju un kas neietilpa šajos divos rakstos, ej uz manu Goodreads 2016. gada plauktu. Jāpiemin arī tas, ka grāmatu secībai nav nozīmes, un vērā tiek ņemtas 1-2 un 4-5 zvaigžņu vērtējumi Goodreadā, lai tiktu pieminēts šajā rakstā.

Gada vilšanās izlasītajās grāmatās:

  • Kendaisa Bašnela “Sekss un lielpilsēta” – gribēju lasīt šo kā atslodzes literatūru pēdējās vasaras dienās, bet sanāca vairāk dusmoties, nekā lasīt. Joprojām nesaprotu, kā no tā varēja uztaisīt skatāmu filmu.
  • Gayle Forman “Just One Year” – daļa no kādas dumjas sērijas, kur vismaz šajā grāmatā, ko lasīju, puisis satiek meiteni, pavada ar viņu vienu dienu, nākamajā dienā pamostas, meitenes nav, un tad gadu trenkājas pa pasauli, mēģinādams viņu atrast. Pie reizes puisis cīnās ar ģimenes problēmām, bet lasītājs tiek ievests pārdomās, vai nākamā paaudze izaugs tikpat degradēta kā šie varoņi vai tomēr nē.
  • Elīna Gabrāne “Kompots” – priekšrocības, strādājot grāmatnīcā, ir tādas, ka brīvajā laikā var lasīt grāmatas, tikai apdomīgi jāizvēlas plānas un īsas. Šī bija viena no tām un drīzāk atgādināja kāda latvieša poētiska bloga pārnesumu grāmatas formātā, bet neko tādu, kas mani atstātu uz pauzes.
  • Jamie McGuire “Beautiful Disaster” – šī agrāk bija mana guilty pleasure grāmata, ko pārlasīju, kad vien man nebija slinkums vai kas labāks. Šogad nonācu pie secinājuma, ka man kaitina galvenie varoņi un sižets ir briesmīgs, iznākums jo vairāk, tāpēc dodos jauna guilty pleasure meklējumos.
  • Baiba Bičole “Citviet” – ar dzeju jābūt uzmanīgam, ko es varu teikt, izlasot šo krājumu, kur man neviens dzejolis tā īsti nepatika. Es gribu lasīt vairāk dzeju, bet tai pašā laikā gribu lasīt tādu, kurā man nav jāizlasa viss 100 lpp, lai atrastu vienu tādu, kur patīk divas rindiņas. Vējā izmesta nauda un laiks, bet vērtīga mācība.
  • John Green “Let it Snow” – Ziemassvētku stāsti, kuru sarakstījuši trīs autori un apspēlē iestigšanu kādā nomaļā pilsētā Ziemassvētku vakarā un pēkšņo romānu starp upuri un glābēju. Vienu vēl var izmocīt, bet lasīt vēl 2 tādus pašus, mainoties tikai vietai, notikuma veidam un varoņu vārdiem ir kaitinoši.
  • Vigants Lesausks, Inese Mūrniece “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās” – atsauksme te.
  • Stefānija Meiere “Krēsla” – sagribēju pārlasīt šo darbu un sapratu, kāpēc daudziem tas nepatika. Tagad arī es nesaprotu agrāko sevi, kura varēja lasīt visu sēriju un vēl sūtīt vecākus pakaļ tikko iznākušajai pēdējai daļai. 😀
  • Sara Shapard “Pretty Little Liars” – laikā, kad vēl lasīšana Kindlē man bija aktuāla (būs tie putekļi jānotrauc nākošgad), šo izlasīju, jo kādreiz skatījos seriālu un tas man patika. Grāmata neatstāja tik lielu iespaidu un seriāls ir krietni pārveidots, sezonām turpinoties, tāpēc vīlos grāmatās (izlasīju pirmās divas, ko varētu norakstīt uz jaunā gada apmulsumu) un sēriju neturpināju.

Gada vislabākās izlasītās grāmatas:

  • Alvis Hermanis “Dienasgrāmata” – atsauksme šeit.
  • Inga Pizāne “Tu neesi sniegs” – man prieks, ka tomēr starp visām tām dzejas neveiksmēm tomēr arī ir kāds saules stars, kas padara gadu jaukāku. Šīs grāmatas sasniegums – krievvalodīgā draudzene pateica, ka latviešu literatūra esot lasāma. Šo krājumu joprojām lasu un pārlasu, jo tas ir a) īss un b) nežēlīgi skaists. Nepacietīgi gaidu vēl kaut ko no Ingas!
  • Ričards Bahs “Kaija, vārdā Džonatans Livingstons” burvīga grāmata kā bērniem, tā pieaugušajiem par nepadošanos pelēkās masas spiedienam, būšanai par personību un ļoti skaists stāsts vispārīgi.
  • Dž.K.Roulinga “Harijs Poters” sērija – bez šī mana bērnība nav iedomājama un ir lieliski šo ik pa laikam pārlasīt, jo ar katru lasīšanas reizi tiek pamanītas vēl citas lietas, kas iepriekš palaistas garām.
  • Nora Ikstena “Mātes piens” – no tām divām šīs sērijas grāmatām, ko es šogad izlasīju, šī man patika vislabāk. Sāpīgi skaista, dzeļoša, patiesa un ievelk lasītāju sevī un ilgi nelaiž vaļā.
  • Šarlote Brontē “Džeina Eira” – lai gan šo es pārlasīju, bet tomēr arī šī viena no labākajām grāmatām, jo stāsta par apņēmību, nematerialitāti, spēcīgu raksturu un ar šo aizsākās tas, ka sieviete tika uztverta vairāk kā sieviete nevis kā papildus mēbele vīrieša mājā.
  • Imants Ziedonis “Epifānijas” – nevaru saprast, cik epifāniju izdevumu ir un kurš man ir (tā es šogad nopirku jau tādu, kas man ir), un tas ir svarīgi, jo gribu izlasīt visas epifānijas, kas ir publicētas. Par šo daudz sakāma nav – tik ļoti skaisti, ka sirds gandrīz pārplīst.
  • Levs Grosmans “Burvji” – burvīga fantāzijas sērijas pirmā daļa, kas ievieš cerību, ka sērija būs laba. Jāgaida tikai, kad izdos, jo mana nepacietība nav tik liela, lai lasītu angliski.
  • Hjū Hovijs “Vilna”, “Maiņa”, “Putekļi”. Burvīga sērija ar lielu devu realitātes aspektu, kas sasaucas ar patlaban valdošo “un ko es varu darīt, lai tā nebūtu”. Redzi, ja neko nedarīsi, dzīvosi te.
  • Zenta Ērgle “Starp mums, meitenēm, runājot” – arī šī grāmata raksturo manu bērnību, jo vismaz pirmo daļu pārlasīju vismaz reizi gadā, kad biju maza (vecvecāku mājā nebija pārējo daļu, par kuru esamību uzzināju vēlāk, kad man uzdāvināja atjaunoto izdevumu). Interesanti lasīt, kā tika būvēta romantika padomju laikos, un salīdzināt ar to, kā to dara tagad. Esam palikuši bezatbildīgāki? izaicinošāki? vienaldzīgāki?
  • Šerila Streida “Mežone” – šī bija lieliska grāmata lieliskā laikā, kad man dzīves priekšā bija nolaidušās rokas un šī grāmata man viņas atkal uzstutēja vēl augstāk nekā iepriekš bija un lika sasmelties iedvesmu. Man pat varētu būt parādījusies vēlme sportot. Varbūt.

Jaunām un labām grāmatām bagātu jauno 2017. gadu!

Attēls te.

Atskats uz RYBSAT lasīšanas maratonu

Es neprotu ievērot noteikumus. Nē, es protu, bet līdz konkrētam brīdim. Un par to es pārliecinājos RYBSAT lasīšanas maratonā, par ko pastāstīju iepriekšējā rakstā.

Mērķis man bija izlasīt 3 grāmatas šādā secībā – “Burvji”, “Brīvība tīklos” un izcilā gadījumā “Leksikons”. Sanāca tikai abas izdevniecības “Prometejs” grāmatas, lai gan tās nemaz nebija blakus.

Levs Grosmans – Burvji.  Kventinam paredzama diezgan nodrošināta nākotne, bet viņš vienveidīgajai dzīvei neredz jēgu un sapņo par Filoriju. Pēc kādas maldīšanās pa mežu viņš pēkšņi atrod to, ko viņa sirds kāro – burvju skolu Bleikbilu. Kventins uzsāk mācības, daļēji atsacīdamies no dzīves, ko viņš pazina iepriekš.

Lasītājam ir ļauts sekot Kventina un viņa draugu gaitām 7 gadu garumā. Lasot nepameta sajūta, ka viss notiek pārāk ātri – šo vienu grāmatu jau vien varētu sadalīt trijās, bet, ja šī ir triloģija, tad notikumi vēl tikai attīstīsies. Jauniešu literatūras plauktiņā tā ierindojas augstāk par pārējām – šo nevar salīdzināt ne ar “Bada spēlēm” vai vēl kaut ko tikpat distopisku, jo, lai gan arī te runā par sapņu zemi un to pat apmeklē, tomēr reizē tā ir arī par atbildības uzņemšanos, par dzīves nerožainību, par lēmumu pieņemšanu un vēl un vēl. Grāmatai ir pārsteidzoši labs tulkojums – katrā gadījumā man ne reizi acis neaizķērās pie komatiem nevietā vai dažiem greiziem izteicieniem, te nu jāsaka paldies tulkotājam Vilim Kasimam. Par “Burvjiem” dodu 9/10. Es nesaprotu, kāpēc es šo grāmatu neizlasīju ātrāk.

Un nu par otru “Prometeja” grāmatu – Makss Berijs – Leksikons. Lai gan grāmata iesākas diezgan mīklaini, mīkla nepazūd līdz grāmatas beigām. Spriedze arī nē. Grāmatu veido 3 dažādu varoņu skatupunkti – Emīlijas, Vila un Eliota, kā arī dažādi interneta materiāli, kas vēl vairāk visu samudžina. Lasītājam nepārtraukti pašam ir jādomā līdzi par to, kas notiek, kāpēc notiek un kāda tam visam ir nozīme, tāpēc šī ir ne tikai stāsta ziņā spriedzes pilna grāmata, bet arī intelektuālā ziņā – nebrīnītos, ja tu dzirdētu, kā griežas tavi smadzeņu zobratiņi kaut kur uz beigu pusi.

Vai tu esi iedomājies, kāda nozīme ir vārdam, ko izsaki? Piemēram, “paldies” (Nu labi, grāmatas spēku neietekmē šādi mīļvārdiņi). Katrā gadījumā lasītājam ir dota iespēja izvērtēt gan to, ko viņš saka, gan to, kādu informāciju viņš sniedz citiem it kā līdzīgiem cilvēkiem vai tikai ierakstot kaut ko par sevi sociālajos tīklos, jo pat ar vienu vārdu pietiek, lai noteiktu, kas tu esi par putnu un kā tevi aptīt ap pirkstu. Arī par šo grāmatu nesaprotu, kā kaut ko tādu es varēju tik ilgi neņemt rokās, bet tikai ar skatienu apveltīt, izvēloties nākamo grāmatu no plaukta, jo tā ir tik brīnišķīgi šausminoši patiesa, ka bail paliek. 10/10.

Lai gan manu lasīšanas maratonu zināmā mērā izgāza eksāmens, kas bija tieši pa vidu, un es te lasāmo lietu sarakstā varētu pievienot lekciju pierakstus un konspektus, tomēr esmu apmierināta, ka esmu izlasījusi tieši tās grāmatas, ko jau sen vēlējos izlasīt. Tagad gribu izlasīt arī pārējās “Prometeja” grāmatas, jo, ja arī pārējās ir tikpat labas, tad es aiz sajūsmas nezināšu, kur likties. Vēl man ir atgūta patika pret papīra grāmatām, tagad vairs neņurdu, ka grāmatas ir smagas un tur neko nevar iebikstīt.

Man ir doma piedalīties Rainbowthon, kur jāizlasa grāmatas varavīksnes krāsās (sešas, tātad), bet var arī tikai 4 un var arī to pašu daudzumu izlasīt tikai no vienas krāsas. Tas notiek no 7. febrāra līdz 14. februārim. Bet vakar Instagram arī parādījās cits piedāvājums – #CrashThatTBRPile, kas paredz to, ka jālasa tās grāmatas, kas plauktā guļ jau veselu mūžību – ilgāk par pusgadu vai gadu. Vēl neesmu izlēmusi, kurā piedalīšos un vai vispār piedalīšos, tāpēc par to visticamāk uzzināsiet vai nu no atsevišķa raksta vai mēneša beigās.

RYBSAT lasīšanas maratons

Hey hey!

Lai te nebūtu pilnīgs klusums, izdomāju, ka varu taču 1) te kaut ko ierakstīt un 2) paīsināt lasāmo grāmatu kaudzi. Kā? Piedaloties lasīšanas maratonā!

RYBSAT jeb Read Your Bookshelf-A-Thon šoreiz notiek jau septīto reizi un datumi ir no šodienas (19.01.) līdz pirmdienai, 25.01. Kas jādara? Izvēlies vienu vietu (grāmatu) savā grāmatplauktā un izvēlies, uz kuru pusi lasīsi tālāk – pa labi vai pa kreisi. Tu pats vari noteikt, cik grāmatas izlasīsi – tā var būt tikai 1, tās var būt 5, kaut 10. Galvenā doma ir saīsināt lasāmo grāmatu kalnu līdz mazākam kalnam (bet tajā pašā laikā “kalniem pāri citi kalni būs”).

Speciāli šim maratonam pārkārtoju savu grāmatplauktu tā, lai man viss sakrīt tā kā vajag. Pabeigšu lasīt “Burvjus”, tad sekos Osvalda Zebra “Brīvība tīklos” un būtu baigi forši pieķeries arī Marka Berija “Leksikonam”.

Izcilā gadījumā īstenosies visas grāmatas no šeit minētajām, bet reāli es ceru uz 2, bet vēl reālāk uz 1, jo man vēl viens eksāmens jānokārto un būšu brīva arī no sesijas gūsta. Šis maratons arī palīdzēs man atgūt patiku pret fiziskajām grāmatām. Kaut kur starp veco gadu un jauno gadu dabūju Kindli, pret kuru man agrāk bija tikpat lieli brenda aizspriedumi kā pret Apple produkciju (pret āboliem tā joprojām ir pamatīgi pastāvoša). Tagad man ir tāda: fiziskās grāmatas? fuj, viņas ir tik smagas, kā tādas var noturēt rokās? Šim gan būs uz nedēļu jāmainās.

Katrā gadījumā, tad jau redzēs kā man veiksies.

Sallija Grīna “Tumšā puse” pilnā atsauksme

Grāmatas pirmās divas daļas es saņēmu jau elektroniskā formātā. Tas bija labs materiāls, lai pārliecinātos par to, ka elektroniski lasīt grāmatas ir viegli, bet nepierasti. Iespējams, jāizmēģina vēl kāda grāmata, lai būtu skaidrs, kurā pusē nostāties. Bet, turpinot par grāmatu, to esmu saņēmusi pilnā formātā un papīra formātā, par to paldies izdevniecībai Zvaigzne.

Pirmās divas daļas biju apskatījusi TE, tagad pienākusi kārta pārējām daļām. Galvenais varonis Neitans turpina savus tēva meklējumus un gaida savu 17. dzimšanas dienu, kad kāds viņam (cerams) pasniegs trīs dāvanas, lai viņš kļūtu par pilntiesīgu burvi. Ak jā, viņš arī atrod Merkūriju, kas viņam varētu pasniegt šīs dāvanas. Bet tad notiek kas negaidīts. Kas? To jūs uzzināsiet, kad izlasīsiet.

Interesanti ir tas, ka grāmatai otrā pusē nav anotācijas. Bet to atver absolūti brīnišķīgais grāmatas vāks. Izlasot grāmatu, es arī ieraudzīju cilvēka sejas apveidu, ne tikai asiņu pleķus. 😀 Arī grāmatas nosaukums ir uztaisīts pietiekami interesanti, lai ieinteresētu nākošos grāmatas lasītājus.

Galvenais varonis Neitans ir pārsteidzoši neattapīgs, kas šo romānu padara ne tik ļoti līdzīgu visiem pārējiem, kas sarakstīti par burvju/raganu tēmu. Neitans brīžiem līdzinās pilnīgi normālam cilvēkam, bet nevar noliegt viņa dziedēšanas māku. Neraksturīgi man, bet man iepatikās viņa tēvs. Gluži kā šī grāmata – sensācija vēl pirms parādīšanās. 🙂

Vērtējums: 9/10. Mākslinieciskais noformējums ir lielisks, stāsts ir ļoti labs, man patika. Bet līdz pilnīgai izcilībai nedaudz pietrūka.

Kunkuļu manis vārītājā putrā nav, bet nav arī nekā cita, jo esmu notiesājis visu medu, ievārījumu un rozīnes

Sakožu zobus; ir tāda sajūta, it kā miesu plēstu no ribām – kā atkaulojot vistu. Miesa turas pārsteidzoši sīksti. Es sāku skaitīt. Kad tieku līdz deviņi, skaitļi pārvēršas lamuvārdos.

Attēls: šeit.