Filma: Brīnums (2017)

Attēlu rezultāti vaicājumam “wonder movie imdb”

Kad saņēmu ielūgumu uz filmu, ļoti ilgi nedomāju, jo grāmata pirms pāris gadiem kļuva par vienu no manām mīļākajām. Arī filma noteikti ir viena no labākajām, aizkustinošākajām un cilvēciskākajām, kuru esmu šajā gadā redzējusi.

Līdzīgi kā grāmatā, stāsts ir par Augustu – viņam ir sejas defekts un kontā neskaitāmas vizītes dažādās slimnīcās. Tuvojas viņa pirmā skolas diena, kurā viņš nekad nav gājis – visu laiku līdz tam bija mājapmācība mātes uzraudzībā. Pa ielu viņš pārvietojas ar kosmosa ķiveri, lai neviens neredzētu viņa seju un nereaģētu, bet skolas solā ar to sēdēt nevar, tāpēc tas ir liels mazā zēna pārdzīvojums. Un skolas dzīve nodrošina ne vienu vien.

Jāsāk ar to, ka filma ir ļoti aizkustinoša. (Ja ej, paņem līdzi kabatlakatiņus, jo tie tiešām noderēs.) Par laimi filmas vēstīšana noris it kā attālināti noraugoties uz šo ģimeni, ne no Augusta skatupunkta (izņemot dažus teikumus). Tas, manuprāt, ir veiksmīgi, jo tiek parādīts daudzšķautnaināks stāsts par Augustu. Un ne tikai par ģimeni te ir stāsts – arī par apkārtējiem un draugiem. Filma tiek sadalīta it kā daļās, kur tuvplānā tiek aplūkota atsevišķu varoņu dzīve – Augusta, viņa drauga Džeika, viņa māsas un vēl kāds bija, ko tagad neatceros. Tas dod lielāku ieskatu ar ko katrs no Augusta dzīvē iesaistītajiem saskaras un centrā necirkulē tikai zēns ar kosmosa ķiveri galvā.

Filmas režisors ir Stīvens Čboski. Jā, tas pats, kas sarakstīja “Čārlijs, malā stāvētājs”. Filmā ir arī brīnišķīgi aktieri – Džūlija Robertsa tēlo Augusta māti, Ouvens Vilsons (parasti citās filmās viņš man nepatīk, bet te nebija tik traki) atveido zēna tēvu, bet galvenajā – Augusta – lomā iejūtas Džeikobs Tremblejs. Tēliem noticēju uzreiz un iepriekš nebiju skatījusies neko par filmu, jo stāstu es zināju, bet biju patīkami pārsteigta par Džūlijas Robertsas izvēli.

Filma ir lieliski piemērota kādam ģimeniskam vakaram kino vai pie televizora (kad tā tiks nodota tālāk, tagad tā tikai no 22.12. būs kinoteātros). Ja vēl šaubies par kādu Ziemassvētku dāvanu, tad zini, ka ar šo filmu nevar nošaut greizi un to iesaku noskatīties jebkuram. Galvenokārt jau tāpēc, ka tā runā par nebeidzamo iecietības tēmu, bet arī dēļ tā, ka tā ir nenormāli sirsnīga un cilvēcīga.

Vērtējums: 10/10. Kā jau teicu iepriekš, šī filma noteikti ir starp manām šī gada favorītēm.

Attēls: te.

Advertisements

R.Dž.Palasio – Brīnums

R. Dž. Palasio "Brīnums"

Grāmatu biju atzīmējusi kā kaut kad lasāmu, bet tad saskāros ar iespēju to nopirkt ibook’ā (vai esmu teikusi, cik lielisks portāls tas ir?). Biju dzirdējusi lieliskas un slavinošas atsauksmes no paziņām un draugiem, tāpēc noriskēju, un nopirku. Un neesmu vīlusies.

Stāsts ir par zēnu Augiju, kuram ir sejas defekts, kas viņam jau ir no bērnības. Viņš sāk apmeklēt skolu, ko nekad nav darījis. Pat pa ielu viņš veselu gadu pārvietojās ar kosmonauta cepuri galvā, jo tā bija vieglāk komunicēt ar apkārtējiem cilvēkiem, kas parastā situācijā ar viņu nekomunicētu. Kāpēc? Jo kurš gan varētu iedomāties, ka sarunāties ar desmit gadus vecu zēnu, kuram ir sejas defekts, varētu būt tik interesanti? Tātad, viņš uzsāk mācības skolā un viss viņam nāk kā jaunums – kā iepazīt savus klasesbiedrus, kā nodibināt labas attiecības ar skolotājiem, kā iegūt draugus, kas ir reputācija un kā to vairot, kā iegūt respektu un vēl un vēl un vēl.

Nē, tā nav pareizo padomu grāmata, bet gan ne gluži uz reāliem faktiem balstīta, bet pietiekami reāla, lai lasītājs noticētu. Labi, beigas ir pārāk perfektas, lai es noticētu, bet lai tas paliek – vidējam lasītājam ar to ir pilnīgi pietiekami. Bet ne par to tagad iet runa. Lasītājs atkal atgriežas skolas solā un izdzīvo vienu mācību gadu kopā ar Augiju – gan pirmo skolā iegūto labāko draugu, gan arī strīdu ar viņu, pirmo lielo pārdzīvojumu un pirmo klases ekskursiju. Tas ir kā atkal iet uz skolu ar garajiem un skaistajiem gladiolu kātiem, kas ir garāki par pašu nesēju.

Lasītājam tiek iebakstīts acīs tas, kā vairums cilvēku attiecas pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – mulsums, novēršanās, ignorēšana, nelaipnums, izsmiešana, un daudzie žēluma pilnie skatieni. Bet vai kāds ir iedomājies uzsākt sarunu ar kādu no viņiem? Varbūt viņi ir tikpat forši cilvēki, kā šajā grāmatā ir Augijs? Tas, ka cilvēki, braucot kopā vienā transportā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām iedomājas sevi viņu vietā, un domā, ka tas noteikti ir grūti – ko tas maina? Bieži esmu dzirdējusi mātes stāstam saviem bērniem, ka ar tādiem cilvēkiem nevajag sarunāties, nevajag viņiem skatīties virsū – kāpēc? Ar ko viņi ir sliktāki par mums – tam vairumam normāli funkcionējošu cilvēku? Šādos brīžos gribas vienkārši pārmācīt visas jaunās māmiņas un viņu stulbos stereotipus.

Atgriežoties pie grāmatas, man patika. Lai gan sākumā liekas Džona Grīna stilā, tomēr tā nav. (Nezinu, kāpēc, bet man šķiet, ka pēdējā laikā tā “raudu literatūra” ir pavairojusies, lai gan skatoties izdevniecību mājaslapas to nemaz nevar pateikt.) Grāmata ir lieliska, jo var pārvērst cilvēka domāšanas veidu.

Vērtējums: 10/10.

Kompasa adatas vienmēr rāda uz ziemeļiem, lai kur jūs atrastos. Šeit visas acis ir kompasi un es esmu Ziemeļpols.

Dažkārt domāju, ka mana galva ir tik liela tāpēc, ka tā ir piebāzta ar sapņiem.

Attēls šeit.