Atskats uz 2016. gadu teātrī

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Sākt lūkoties uz 2016. gadu kopumā man liekas vieglāk ar teātri, iespējams, tāpēc, ka skaitā tas ir mazāk nekā visa pārējā, bet varbūt arī tāpēc, ka kvalitatīvāk kā pārējais, jo teātra izrādes sanāk izvēlēties pārdomātāk nekā grāmatas vai filmas, kurās paļaujos uz garastāvokļa svārstībām. Turpmāk būs pa mēnešiem sadalītas izrādes, ko redzēju un mazs komentārs vai saite uz atsauksmi.

Janvāris.
NN Nakts, JRT – pirmie kucēni jāslīcina, jeb ideja laba un atbalstāma, tikai izpildījums atstāja nelielu rūgtuma sajūtu, likās nedaudz sasteigts, neizmēģināts. Cerams, ka šogad būs pa kripatu labāk.
Žanna d’Arka, Dailes teātrī
– Kā es gāju Ziemeļmeitu lūkoties, ĢIT – Kārļa Skalbes pasaka mūsdienīgā veidā pārlika uz teātra skatuves, izmantojot minimālus līdzekļus un jaunos aktierus. Ja vēl ir iespēja, aizej – man patika.

Februāris
Rondo, ĢIT – viena no manām mīļākajām izrādēm, par kuru atsauksmi nevaru uzrakstīt, cik mīļa man tā ir. Lai gan esmu gājusi jau kādas 5 reizes (es parasti pat otro reizi uz izrādēm neeju, tad nu novērtējiet šo), man neapnīk un labprāt iešu vēl un vēl.
– Melnā sperma ĢIT – viena no spilgtākajām izrādēm, kas šogad ir redzēta. Must watch pilnīgi visiem!

Marts
Bovarī kundze, Dailes teātrī – pirms diviem gadiem lasīju romānu un uz pirmizrādi neaizgāju tikai tāpēc, ka man bija klepus, un sanāca tā, ka noskatījos tikai tagad. Viduvēja izrāde, par ko spriežu, jo tagad lielu daļu neatceros. Nevarauska patika, un tērpi arī.
– Trīs māsas, Dailes teātrī – arī viduvēja, jo arī lielu daļu neatceros. Patika scenogrāfija un tērpi, Dzelzīša spērgāšana, lieliskās aktrises Daneviča, Segliņa un Nevarauska.

Aprīlis
Mežapīle, Nacionālais teātris – tā bija intensīva ģimenes peripētiju atrisināšana, kurā spriedzē sastinguši sēdēja arī skatītāji. Izrāde, kas ievelk un ilgi nelaiž vaļā. Lieliska Doveika, mazā meitene un Grasbergs. Priecē divas Spēlmaņu nakts nominācijas – viena Doveikai, otra gaismām.
-Ak, tētīt, Nacionālais teātris – spēcīga izrāde par spēcīgu slimību, kas izraisa pārdomas joprojām. Šoreiz mazā zāle nebija nekāds intimitātes pastiprināšanai, bet varēja vērot slimnieka prātu no attāluma – kā caur televizoru. Lieliski meita un tēvs kā izrādē, tā dzīvē Lūriņa un Lūriņš, šo arī ieteiktu noskatīties.

Maijs
Pilna Māras istabiņa, JRT – pilna ar latviskiem simboliem, no kuriem jēgas nekādas, jo lielā bilde neveidojās. Kāpēc izrādi iestudē? Kāda jēga tieši tagad? Ko grib pavēstīt? Gribu izlasīt Zālītes darbu, lai taptu skaidrs vismaz pamata darbs, jo izrāde palika nesaprasta.
Raspļujeva sapņi, Valmieras Drāmas teātris.

Augusts
Portreti. Vilki un avis, Liepājas teātra viesizrāde – patika koncepts, patika saturs, patika mūzika un gaismas. Neatstāja tādu iespaidu, lai tagad atcerētos vairāk.
– Ziloņcilvēks, Liepājas teātra viesizrāde – man liekas, ka ir režisori ar rokrakstu, kuru izrādes skatoties jau var pateikt, ka to iestudējis konkrētais režisors. Laura Groza – Ķibere veido sarežģītas, pārdomu pilnas un neparastas izrādes, šokējot, pārsteidzot, mulsinot un iebakstot acīs problēmas, ar kurām sabiedrībai būtu jātiek galā, un kā vēl saudzīgāk to darīt, ja ne caur dažādām mākslas formām. Ziloņcilvēks neatstāja tādu iekšēju gruvešu kaudzi kā Frankenšteins, bet tāpat bija spēcīgi. Arī iesaku noskatīties.
– Asins kāzas, Nacionālais teātris – viņa ir tik lieliska, ka man neceļas roka sākt komentēt. Ja neesi vēl bijis, nesaprotu, ko tu vēl gaidi.

Septembris
8 mīlošas sievietes, Dailes teātris – atgādina vidējo detektīvromānu – lasot/skatoties ir spraigums un interesanti, bet trešajā dienā par to pārtrauc domāt un pēc mēneša jau esi aizmirsis, ka esi lasījis/skatījies. Iet skatīties jau var, bet tai pašā laikā ir vairākas daudz labākas izrādes.
Frankenšteins, Dailes teātris – šo izrādi skatījos atkārtoti un patika tikpat ļoti, cik pirmajā reizē.

Oktobris
Granātu krāsas aproce, Dailes teātris – saldsērīga izrāde, kurā patika Siliņš, Vārpiņa un scenogrāfija. Arī šai daudz ko neatceros, tāpēc tāda viduvēja.
– Iemūrētie, LNOB – uhh, man par šito nav ko teikt, ja nu vienīgi, ja ejat uz operu pirmoreiz, neesot bērns, nesēdiet pirmā rindā un atcerieties, ka iet titri skatuves augšā. Man liekas, ka trauma ir tik liela, ka uz operu vairs neiešu ilgi (līdz februārim, khem)

Novembris
Vaidelote, Valmieras Drāmas teātra viesizrāde
– Lielā melu burtnīca, Dailes teātris – interesanti, kāda ir grāmata, jo izrāde atstāja nepabeigtības izjūtu un daudz kas nav palicis atmiņā (un man liekas, ka es to pieminu tik bieži, ka jāsaka, ka man ar atmiņu viss ir lieliskā kārtībā, tikai izrādes neatstāj tādas emocijas, lai es tās atcerētos). Patika Upenieks, bet Dīcis man kaitina visās izrādēs, kur spēlē.
– Pēc beigām, Nacionālais teātris – lūk, ja gribas spraigu izrādi, labāk aizejiet uz šo, jo sasprindzinājums kā iestājās pirmajās minūtēs, tā neatslāba visas izrādes garumā. Lieliski ietrāpījuši ar aktualitāti pasaules kontekstā, lieliski aktieri, lielisks izpildījums un viss forši, tikai no izrādes izgāju puskurla.

Decembris
Peldošie-ceļojošie II daļa, Dailes teātris – nepiekrītu tiem, kas saka, ka bez pirmās daļas maz ko var saprast, jo saprast var daudz, vienīgi varbūt garām paslīd tās nozīmes, kas iegūtas, skatoties pirmo daļu. Mūzika ir debešķīga (Nastavševam vajag savu CD izdot), lieliski aktieri, un šī ir pirmā izrāde, kur man Ķuzule pat patika. Lai nu kā, februārī eju uz pirmo daļu JRT, tad varēšu spriest plašāk.
Taureņi ir brīvi un Džeina Eira, Valmieras Drāmas teātris

Attēls: te

Plāni 2017:

Jau ir sapirktas biļetes uz vairākām izrādēm janvārī un februārī, iespējams, braukšu uz Valmieru, gribu aiziet uz kādu no DDT izrādēm un vairāk iet uz Nacionālo teātri, jo man patīk, ka piespiež domāt un raisa vismaz kaut kādas emocijas, spēcīgākas nekā Dailē. Tā kā šogad dažādu apstākļu dēļ sanāca mazāk rakstīt par izrādēm, to nākošgad apsolos mainīt.

Teātra biļetēm, pieredzi un emocijām bagātu 2017.!

Mazas piezīmes par padarīto.

Ir pagājis svētku laiks, un pienācis laiks kaut kā tad uzrakstīt par visu paveikto pēdējā nedēļā, uzrakstīt plānus un ieceres. Lai gan nebiju domājusi šogad apkrauties ar lasīšanas izaicinājumiem. Goodreads atzīmēju, ka šogad izlasīšu 80 grāmatas, tumblr es uzgāju vienu ļoti foršu lasīšanas izaicinājumu visam gadam (ceru, ka ar to neies kā ar bingo pagājušo gadu) un esmu ieviesusi arī ‘lasāmo burku’ jeb TBR jar (to-be-read jar), kur tad saliku savas 60 Rīgā esošas grāmatas un katru mēnesi izvilkšu pa 3 un tās izlasīšu. Varbūt beidzot tikšu vaļā no zināmas vainas izjūtas. Tāpat nodomāju, ka nesēžu Goodreads Latvijas grupā tāpat vien, tāpēc apņēmos mēnesī izlasīt vismaz tās grāmatas, kuras es neesmu lasījusi. Un vēl – alfabēta izaicinājums kādam brīvākam brīdim. Galvenais jau ir tikai lasīt, un tad tas pats no sevis aizpildīsies. Izskatās ļoti daudz, bet, kad sarakstīju visu uz lapiņām, nemaz tik daudz nebija. Veiksmi man, veiksmi jums savos izaicinājums, un lai šis ir patiešām LABS gads.

Par paveikto: esmu noskatījusies 2 filmas un izlasījusi 2 grāmatas pēdējās nedēļas laikā. Tagad, kad pirmā mirkļa izjūtas ir kaut cik norimušas, var ķerties arī pie atsauksmēm. 😀

Sākšu ar filmām:


Grace of Monaco
vēsta par Holivudas aktrises Greisas Kellijas dzīvi, kad viņa ir apprecējusi Monaco princi Renjē III un kļuvusi par Monaco princesi. Filmai galvenais nav vēsturiskais vai biogrāfiskais aspekts, cik ļoti pievērsta uzmanība ir uz sievietes iekšējiem sevis meklējumiem un samierināšanos ar to, ko princese vairs nekad nebūs aktrise.  Pati filma atstāja tādu nekādu iespaidu, bet to nevar novelt uz filmas ražotājiem, jo filmas sākumā ir uzraksts, ka “stāsts ir izdomāts”, bet tāpēc rodas šaubas par jebkura rādāmā notikuma patiesību. Man patika KIdmena, bet šī nav viņas spožākā loma. Viņas kustības un grācija ļauj noticēt, ka tā tur uz ekrāna ir Greisa Kellija, bet ne līdz galam. Kaut kas tomēr pietrūkst. Vērtējums: 6/10.

Otra filma atspoguļo Apple kompānijas slavas un neslavas brīžus pašā kompānijas dibināšanas sākumā. Vismaz tā vajadzētu būt. Viss, ko es dabūju, ir neveikli savilkti kopā “svarīgākie” momenti no kompānijas dibināšanas vēstures, kuros esošie notikumi lielāko tiesu nav saistīti viens ar otru. No Apple neko nelietoju (un netaisos) (tagad jau dzirdu sašutumā ievilktas elpas), tāpēc filma mani zināmā mērā vilināja uzzināt kā viss sākās, attīstījās, un kā nonāca līdz tam masu produktam, kas ir tagad. Un protams, Džobsu pašu. Tas, ko es uzzināju, ir, ka Džobss ir sava produkta fanāts līdz beigām, kurš neizturami dresē savus darbiniekus, ko beigās neiztur valde un viņš tiek atstādināts no sava projekta. (tas bija vienīgais fakts, kuru uzzināju). Pēc gadiem viņš uzņemas rūpes par savu bērnu un tiek pieņemts atpakaļ darbā, bet pie cita projekta. Beigas man ir miglā tītas, bet, cik lasīju  citās atsauksmēs, tās neuzlabo filmas draņķīgumu. Žēl. Vērtējums: 5/10.

Vladimira Kaijaka “Enijas bizi” es principā izlasīju dēļ tā, lai redzētu, vai ir vērts skatīties “Likteņa līdumniekus”. Lai gan šī ir tikai pirmā daļa no četrām, tā man atsita visu vēlmi. Lielos vilcienos Juris mīl Eniju, bet tēvs izvēlas viņam citu līgavu un viņš apprecas ar to, bet Enija visu mūžu no viņa neatkāpjas līdz viņš ņem galu. Līdz tam laikam Jura sievai Ievai ir 3 bērni un viņa ir palikusi par saimnieci Nārbuļos, bet arī no viņas Enija neatkāpjas un viņas bize savelkas ap Ievas kaklu, it kā vainojot viņu Jura nāvē. Bet beigās Nārbuļi piedzīvo vēl vienas laulības – Ieva apprecas ar kalpu. Šitas te man atgādināja “Ugunsgrēka” maigāku versiju. Varbūt es to visu ļoti velku kopā ar seriālu, tāpēc nespēju stāstu izjust līdz galam (vai neizjust), bet, nu jā, seni laiki, senas paražas, ko gan es gribu. Ja man kāds pateiktu, ka lasīt tālāk ir vērts un tālākais ne tuvu nelīdzinās pirmajai daļai, es lasītu. Bet tagad man nav pārliecības. Vērtējums: 6/10.

Klasika, kas ilgu laiku deldēja manus plauktus, un kuru faktiski nopirku tikai tāpēc, ka Dailes teātris iestudēja izrādi. Izrāde vēl nav noskatīta, bet vismaz nedošos uz to kā balta lapa. Romāns ir par ārsta sievu Emmu, kas ielaižas ārlaulības sakaros, kā rezultātā dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Šie sakari (kopā 2) dzen viņu zemāk un zemāk pa sabiedrības hierarhijas kāpnēm līdz pašas meli pazudina kā viņu, tā viņas ģimeni. Vai mīlestība spēj cilvēku pazudināt un cik akla viņa ir? Vai aklums nav tikai šķietama maska, nevēlēšanās redzēt un saprast patiesību? Cik tālu ir gatava iet 19. gadsimta sieviete? Darbs man ļoti atgādināja Annu Kareņinu ne tikai uzbūves ziņā, bet arī tajā “sieviešu ciešanas” manierē. Lielisks klasikas darbs. Vērtējums: 9/10.