Lelde Stumbre “Maija, Cher Ami”

https://i0.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/03/Maija-664x1005.jpg

Nu jau gandrīz pusotru mēnesi grāmatnīcu plauktos var atrast grāmatu ar ļoti skaistu vāku – Maijas Silmanes biogrāfiju, ko sarakstījusi latviešu dramaturģe un Maijai Silmanei tuvs cilvēks – Lelde Stumbre.

Stāsts lasītāju iemet tajā Maijas dzīves brīdī, kad viņa atgriežas Latvijā no izsūtījuma un burtiski uzsāk dzīvi no jauna. Viņa ir mācījusies romāņu valodas, tāpēc tikt galā ar pirmo dabūto darbu – tulkot Viktora Igo “Nožēlojamie” – viņa tiek galā izcili. Tā Maija Silmane aizsāk to, ar ko ir pazīstama vēl šodien – neskaitāmajiem no franču uz latviešu valodu tulkotajiem dzejas, stāstu, romānu u.c. grāmatām un gara brīvību, ar kādu viņa atļāvās dzīvot apspiestā laikā.

Par Maiju Silmani es pirms šīs grāmatas nebiju dzirdējusi, tāpēc grāmata raisīja interesi visa stāsta garumā. Gadi pirms izsūtīšanas tiek skarti epizodiski un tikai tajās vietās, kur būtu nepieciešams aizlāpīt caurumu. Grāmatas pirmā puse man patika labāk par otro, droši vien tā iemesla dēļ, ka otrajā epizodiski sāka parādīties autores atmiņas par tulkotāju un dažbrīd tas likās ļoti lieki.

Kā jau biogrāfija, tā ieskicē arī tulkotājas dzīves aizkulises – vīriešus (kur bez tiem), dzīvesveidu, grūtības un laimes brīžus. Jāsaka, ka te ir arī diezgan spēcīgs vēsturiskais aspekts, kas ļoti sarežģī varones dzīvi un principā ir par iemeslu tai dzīvei, kādu Maija dzīvo. Var tikai gudrot vai viņa būtu kļuvusi par to, kas bija un kāds būtu viņas raksturs, jo parasti (cik dzirdēts/lasīts) šādi vēstures notikumi izmaina cilvēku, bet Maija tiek attēlota kā tāds tauriņš gaisā lidināmies (vilka jau uz mākslinieku bohēmas pusi).

Grāmata man lika domāt par tulkotāja attiecībām tekstu – cik tuvs sirdij ir par tuvu? Kad tas sāk traucēt? Grāmatā maz bija attēlotas reizes, kad Maijai neveicās tulkošana (katram cilvēkam ir brīži, kad neveicas pat lietās, ko viņš dara labi), jo savādāk liekas, ka tulkotāja bija brīnumbērns – ne par ko neuztraucās (vienīgi par jaunām grāmatām, ko gribas dabūt) un viss viņai izdevās. Lasīšanu zināmā mērā apgrūtina lielās nodaļas, kurām neredz galu, jo es biju spiesta pārtraukt lasīt vairāku garu nodaļu vidū un pēc tam atkal turpinot lasīt (tas gan bija pēc pāris dienām), es vairs neatcerējos, kas bija noticis.

Šo grāmatu papildina vairāki dzejoļi un fragmenti no citu autoru darbiem, ko Maija ir tulkojusi vai no tiem latviešu autoriem, ar kuriem viņai ir bijis kāds nopietnāks sakars. Pēc šīs grāmatas man ir vēlme izlasīt Albēra Kamī darbus, jo iekļautie fragmenti par mākslu mani ļoti uzrunāja. Tāpat grāmatai ir pievienotas fotogrāfijas ar Maiju vai kādu viņas dzīvi raksturojošu elementu, kas lieliski papildina stāstu.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.
Advertisements

Kriss Stjuarts. “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”

Šī ir lieliska grāmata ziemai, jo nemanot sasilda tā, ka nemaz nejūt āra aukstumu. Pie reizes ierauj tādā ceļojuma virpulī, ka nemaz uz vāka rakstītajā ceļojumā nav jādodas.

Kuram gan nav bijis sapnis par kādu klusu mājiņu tālu, tālu no apkārtējiem cilvēkiem? Kriss tā izdara – vienā mirklī izmaina savu dzīvi un metas Spānijas māju meklējumos. Ātri vien viņš tādu atrod, tiesa gan, bez elektrības, krāna ūdens un vēl bijušajiem īpašniekiem. Un vēl jāpierunā Anna, viņa sieva, pārvākties uz vietu, kur praktiski nav citu cilvēku. Tomēr optimisms neļauj padoties, un viņi abi sāk vīt savu ģimenes ligzdu, atrod draugus un iedzen savas saknes labi dziļi Spānijas zemē.

Grāmata liek pārliecināties, ka dažbrīd vajag nolikt malā savus principus, apkārtējo domas un pasapņot, kā būtu, ja būtu. Kā būtu, ja mums būtu mājiņa Andalūzijā, upes krastos, un mums būtu jāsāk dzīve no sākuma. Jāatjauno māja, jārūpējas par katru pavasari pārplūstošo upi, kas aizskalo tiltu, kas savieno mūs ar civilizāciju, un vēl aitas, kuras jāgana un jāapcērpj ne tikai savas, bet arī kaimiņu.

Lasot var burtiski ‘ieiet’ visā stāstā – saulīte spīd, ir karsts, apkārt čivina putniņi un čalo upe. Cilvēki, ar kuriem runā Kriss, tātad, arī mēs, liek pieņemt viņus par saviem draugiem un sākt muļķīgi smaidīt, lasot dialogus. Nosaukumā minētie citroni nemājo tikai nosaukumā, bet caurvij visu stāstu – ir gan veiksmes, gan neveiksmes, gan citronu nobārstīti ceļi, dodoties pie savas mājas, bet citroniem piemīt tik optimistiska krāsa, ka bieži saraukt degunu viņu skābuma dēļ nevar.

Vērtējums: 7,5/10. Laikam jau labi, ka nelasīju vasarā, droši vien izjūtas būtu pavisam citādākas, nekā tās ir tagad – ziemas vidū, tālu no civilizācijas, kad ārā snieg sniegs un istabā mirguļo svētku eglīte.

Attēls šeit.

Elizabete Barda. “Pusdienas Parīzē”

Vakar aizgāju uz bibliotēku (kaut gan lasāmo grāmatu mājās ir krietni lielāka kaudze nekā jau izlasīto), un paņēmu vēl 2 grāmatas visām pāri. Viena no tām bija šī. Un ko es varu teikt? Cik labi, ka paņēmu no bibliotēkas, nevis pirku!

Stāsts ir par gandrīz 30gadnieku slieksni sasnieguši Elizabeti (kas ir šīs grāmatas autore), kas gatavojas precēties un stāsta vidū arī apprecas ar francūzi. Tas, ka Elizabete ir amerikāniete, ir ļoti svarīgs fakts, jo savādāk šīs grāmatas nebūtu. Viņai ir jāadaptējas franču vidē – jāmācās runāt franciski, jāmācās gatavot franču gaumē, un, pats svarīgākais, jāmācās ēst franciski. Par laimi, ar laiku Elizabete atrod arī citas Francijas imigrantes ar franču vīriem, un nu Elizabete vairs nav viena. Un nē, šis nav tipisks stāsts par divu laulāto dzīvi. Šeit ar laulību viss kārtībā. Vaina tik kaut kur citur slēpjas.

Pirmkārt, šis ir klasisks Elizabetes Gilbertas stilā ieturēts stāsts. Pēdējā laikā tādi ir pārsteidzoši daudz – stāsts, pēc tā seko trīs receptes, un tad stāsta turpinājums. Ja pirmo šāda tipa grāmatu man bija bauda lasīt, un es, ne-virtuves cilvēks, izmēģināju šādu tādu recepti (grāmatas nosaukumu gan vairs neatceros), tad šī ēdiena ziņā man siekalas mutē nesadzina, un es biju pietiekami slinka, lai nepārlasītu recepšu daļu, kurās tāpat 2/3 sastāvdaļu mirstīgo veikalos nav atrodami, vai ēdieni jāgatavo teju visu dienu. Francijas virtuve!

Otrkārt, šausmīgi nepatika vāka noformējums. 2 fotoattēli sastumti kopā kā grāmatas vāks? Nopietni? Un ne jau tas vien. Ieejot grāmatnīcā, un ieraugot šo vāku, es nodomāju: “Oo, Stīvenam Klārkam jauna grāmata!”, jo vāka noformējums ir ļoti, ļoti līdzīgs ar minētā rakstnieka “Ellīgs gads Parīzē” romānu, kuru aprakstīju šeit. Droši vien arī dēļ šīs šķietamās līdzības es gaidīju kaut drusciņ humoru, kaut ko, kas spētu no manis izvilināt smaidu. Un ko es sagaidīju? Neko no šī. Romāns ir ieturēts vieglā atstāstīšanas formā, kurā tiek izstāstīts kā Elizabete mazgā traukus soli pa solim, bet tikai garāmejot pieminēts, ka, sēžot darbavietas kafejnīcā, viņa redz, kā Luvrai mazgā logus. Un lasītājiem interesē, kā mazgāt traukus, bet neinteresē, kā Luvrā mazgā logus? Manuprāt, tieši otrādi!

Un, visbeidzot, treškārt – šausmīgās atsauces pie katra īpašvārda!!! Šaubos, vai cilvēki nezina, kas ir Elviss Preslijs vai Hemingvejs vai Karls Lāgerfelds. Tā vietā, lai šīs atsauces liktu pie šādiem vārdiem, tās labāk būtu likuši tajās neizrunājamajās un nesaprotamajās franču frāzēs, kurām nav pierakstīti tulkojumi klāt! Bet šeit jau vairs nav vainojama autore, šis ir redaktores darbs. Pēc visa spriežot, kura ir tikko iznākusi no universitātes ar savu atsauču pilno maģistra darbu kabatā.

P.S. Salīdzināju Stīvena Klārka un Elizabetes Bardas grāmatu vākus, un sapratu, kāpēc man tie šķita tik līdzīgi. Abos redzams viens un tas pats Eifelis no viena un tā paša rakursa, un arī koks abu grāmatu vāka kreisajā pusē ir tas pats. Ak jā, un kārtīgāk ieskatoties, var saprast, ka debesis arī tās pašas. Ir vienkārši paņemts 1 attēls un otrai grāmatai ieliekot tikai koka fragmentu vai nomainot debesu krāsu, pieliekot klāt vēl citu bildi, sanāk jauns vāks! Malači!

Vērtējums: 5/10. Tas ir par mazajiem Eifeļiem nodaļu sākumā, faktam, ka tiek pieminēta Parīze, un Gvendālam – par to, ka viņš vienkārši tur bija, un visu stāstu padarīja baudāmāku.

Attēls šeit.