Merisa Meijere “Sindera”

Merisa Meijere - Sindera. Mēness hronikas. 1. grāmata

No 16.maija visās Zvaigznes grāmatnīcās varēs nopirkt Mēness hronikas sērijas 1.daļu – autores Merisas Meijeres “Sinderu”. Tikai 16.maijā var saņemt 50% atlaidi šīs grāmatas pirkumam, ierodoties grāmatnīcā sarkanās kurpēs (atkal sola aukstumu, ceru, ka zābaki arī skaitīsies).

Stāsts ir par kiborgu (gandrīz puse no viņas ir mehāniska) un mehāniķi Sinderu un viņas dzīvi kā Pelnrušķītei (grāmata ir šīs pasakas retelling) ar ļauno pamāti un viņas meitām. Likumīgā aizbildne Sinderai liek pelnīt iztiku visai ģimenei, lai pamāte sev un meitām varētu nopirkt skaistas kleitas ballei, kas notiks pilī pie prinča-vecpuiša. Sinderai nedaudz vieglāku ikdienu sagādā labā pusmāsa Peonija un androīds Iko, kas palīdz meitenei mehānikas darbos, ar ko viņa pelna iztiku savai ģimenei.

Pasaule no šodienas ir pavirzījusies uz priekšu – ir noticis Ceturtais pasaules karš, gadus skaita daudz savādāk nekā mēs tagad. Uz Zemes ir palikušas Lielbritānija, Āfrikas Savienības, Eiropas Federācijas, Amerikas Republika un Austrālija. Stāsts neļauj izprast, kuras valstis tiek iekļautas savienības, federācijās un republikās un kuras valstis vairs neeksistē vai ir apvienojušas teritorijas. Šādu politiku Meijere savā grāmatā neskar. Toties bez Zemes valstīm eksistē ļoti spēcīga Mēness karaliste, kas jau labu brīdi apdraud Zemes valstu drošību, jo tie neko nedara pēc viņu karalienes prāta un grāmatas notikumi šo saasinājumu padara tikai stiprāku.

Tēli ir spēcīgi. Tādi, kas izraisa gan žēlumu, gan neizmērojamas dusmas. Šajā ziņā es runāju par nekaunīgo Sinderas aizbildi (Adrija), kas radīja vēlmi viņu nožmiegt. Tai pašā laikā radās žēlums pret Sinderu, bet viņai ir raksturs, kas neļauj tik viegli padoties Adrijai. Princis man gan izraisīja nesaprašanu, jo atgādināja tādu apmulsušu un noklīdušu jēru, kad viņam bija jāpilda savi jaunie pienākumi. Saturiski bija skaidri norādīts, ka viņš ir piedalījies, piemēram, valstu pārrunās, bet viņš nezin kāpēc tika iztaisīts kā neko nesaprotošs.

Lai gan darbība notiek Jaunpekinā, kam teorētiski ir jābūt Ķīnā, kurai ir senas kultūras tradīcijas, šeit tās netiek skartas un tas ir nedaudz skumji. Tiek tikai pieminēts, ka svētku reizēs velk kleitas vai kimono, tas arī viss. Kā arī vēl saturiskā ziņā manuprāt hinti par to, kas Sindera ir, tiek mesti pārāk ātri, jo saprast grāmatas atrisinājumu 100 lapā nav ok. Par laimi, stāsts ir pietiekami interesants un aizraujošs (par laimi, ar mīlestības aspektu otrajā lomā), lai neapstātos lasīt un nenoliktu grāmatu malā šī iemesla dēļ. Apstājos tikai, atvēlot pāris stundas gulēšanai, un nākamajā dienā turpinot, grāmatu izlasīju divās dienās. Ņemot vērā, ka iepriekšējo grāmatu es izlasīju nedēļas laikā un tā bija krietni īsāka par šo (396 viegli un ātri lasāmas lappuses) – tas jau vien par kaut ko liecina.

Tā kā grāmatā ir ļoti daudz sagremojamas informācijas par tehnisko pusi – pasaules uzbūvi, cilvēku uzbūvi, esošo politiku un sabiedrības slāņiem, stāsts prasa ik pa laikam apstāties un visu sagremot, saprast, pirms doties tālāk. Paldies tulkotājai Laurai Dreižei, kas ar uzdevumu ir tikusi galā godam. Ja būtu turpinājums jau tagad pieejams, es viņu nelasītu, jo tas manām smadzenēm būtu par daudz, tāpēc ceru, ka pauze līdz nākamās grāmatas iznākšanai būs pietiekami veselīga, lai visu neaizmirstu. Tas, ko es tagad skaidri zinu – turpinājumu noteikti lasīšu, jo āķis lūpā ir par to, kas notiks tālāk. Joprojām ir palikuši vairāki neatbildēti jautājumi.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Ernests Klains “Spēle sākas”

http://www.whitebook.lv/files/products/106/thumb_unnamed%20(1).png

Tev nav jābūt datorspēļu frīkam vai jāmīl 80. gadi, lai spētu baudīt šo grāmatu. Nē, ne baudīt. Spēlēt līdzi.

2044. gadā pasaulē valda nabadzība, pārapdzīvotība un neskaidrība par nākotni. Veida vecāki ir miruši, tāpēc viņš dzīvo pie krustmātes kopā ar vēl 16 cilvēkiem, un šis treileris ir tikai viens no simtiem citu tādu Grēdā. Veids ir atradis veidu, kā izbēgt no diezgan netīkamās realitātes – spēlēt Oāzi savā paslēptuvē. Tā ir datorspēle, kuru izgudrojis Džeimss Halidejs, datorā uzburot virtuālo realitāti un ļaujot paslēpties no reālitātes. Veids tur ir Parzivāls – apmeklē skolu, cīnās ar ļaunajām radībām, bet pats galvenais – ir viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kas meklē Halideja olu, kas ļaus kļūt par Halideja mantinieku (te runa ir par miljardiem) un mantot Oāzi. Bet, lai jūs pārāk nesapriecātos, pasaule ir ļaunuma pilna. Pat virtuālā.

Ir jātiek pāri pirmajām 100 lappusēm, jāsaprot, par ko iet runa, un tad tālāk jau stāsts attīstās ātrāk, sakāpinātāk un pat ir grūti nolikt grāmatu malā, lai gan pulkstenis jau spītīgi rāda krietnu nakts stundu. Jā, grāmatā ir diezgan daudz atsauču uz astoņdesmitajiem gadiem un datorspēļu industrijas vēsturi, bet tas man kā cilvēkam, kas sevišķi daudz (labi, labi, praktiski neko) nezin ne par vienu, ne par otru, netraucēja it nemaz. Arī pirmajās lapās var sevišķi necensties rakstīt meklētājā visus minētos nosaukumus, jo lielu jēgu es tajā nesaskatu, jo tādu ir daudz.

Tas, kas man traucēja, ir strikti nenoteiktā laika līnija – kad notiek dzīve un kad Veids ienirst virtuālajā vidē. Jā, viņš apmeklē skolu uz planētas Ludus, bēg no spēcīgas industrijas reālajā dzīvē, bet pirmajās 100 lappusēs man tas viss likās tik ļoti nenoteikts, ka bieži vien juka kur atrodas galvenais varonis. Varbūt tagad, pēc grāmatas izlasīšanas, man būtu skaidrāka bilde, ja pārlasītu sākumu, bet tā tas nenotiks.

Un vēl. Ja man parasti lasot kaut kur dziļāk prātā ienāk aina par to, kā viss izskatās, tad šeit tas tā nebija. Paldies autoram, ka nebija lappušu garie apraksti kā izskatās katra no planētām, cik gari ir koki un kurā no zaļajiem toņiem ir zāle. Ainavisko aprakstu vietā nāk zināšanas par Halideju, Oāzi, datorspēļu vēsture 80. gadi. Iespējams, man nedaudz pietrūka tās vizualizācijas, bet nezināšana nav nekas tāds, kas sevišķi traucētu spēlēt līdzi Parzivālam Oāzē.

Galvenā doma jau ir pavisam jauka – caur spēles spēlēšanu pateikt, ka patiesībā šis viss ir bēgšana no realitātes un tas, ka tu potenciālajam darba devējam pateiksi, ka, piemēram, māki pārspēt Halideja rekordu Pacman tev neko nedos. Arī virtuālā draudzība nav tik spēcīga. Grāmatas beigas vien ir tamlīdzīgu atklājumu pilnas, bet par visu vairāk man patika Halideja teiktais pašās beigās:

Pirms aizeju, gribēju tev pasacīt vēl kaut ko. Kaut ko, ko pats nebiju aptvēris, kamēr bija jau par vēlu. [..] Es radīju OĀZI, jo reālajā pasaulē nekad nejutos kā mājās. Nezināju, kā sazināties ar cilvēkiem, kas tajā mīt. Es visu mūžu pavadīju bailēs. Līdz brīdim, kad nesapratu, ka mana dzīve beidzas. Tajā mirklī aptvēru, tik ļoti biedējoši un sāpīgi, kāda vien realitāte spēj būt, ka tā arī ir vienīgā vieta, kur tu vari atrast patiesu laimi. Jo tikai realitāte ir reāla.

Pieņemu, ka man grāmata patiktu vēl labāk, ja tajā nebūtu iepīta romantiskā līnija, bet, tā kā man šis “rīks” traucē teju jebkurā grāmatā, kuru lasu pēdējā laikā(nekā personīga), tad es ar to samierinos un nesāku nemaz par to runāt.

Vērtējums: 8/10. Vecāki drīkst šo grāmatu dot bērniem (ņemot vērā mūsdienu situāciju, vecuma ierobežojuma nav, bet ņemiet vērā, ka grāmatai ir ~450 lappuses), bet izdevniecībai liels cepums par šo grāmatu latviešu valodā.

Attēls no izdevniecības mājaslapas.

50/101: Sienaspuķīte

čārlijs

Nesen Zvaigzne ABC ir izdevusi Stīvena Čboski “The Perks of Being a Wallflower”, kas Latvijas grāmatnīcās ir sastopams kā “Čārlijs, malā stāvētājs”. Saku uzreiz, man nepatīk nosaukums. Un piedāvāto klāstā bija sastopami arī daudz oriģinālāki darba nosaukumi. Bet par gaumi nestrīdas.

Tagad par grāmatu. Čārlijs ir puika, kurš saņem augstākos vērtējumus visos mācību priekšmetos, novēro cilvēkus, bet pats neko nesaka un ir pārsteidzoši atklāts pret cilvēkiem, lai gan daži pret viņu neizturas labi. Laika gaitā viņš iegūst arī draugus. Kā jau katram, arī viņam ir jāpiedzīvo tuvinieku nāve un mīļoto aizbraukšana, jāpiedzīvo pirmās neveiklās romantiskās attiecības, sekas pēc narkotiku lietošanas un vismaz vienreiz dzīvē jāārstējas slimnīcā. Bet vai viņš būs laimīgs arī stāsta beigās?

Stāsts mani saviļņoja. Un pārliecināja. Pārliecināja par to, ka katrā vidusskolā ir tāda “sienaspuķīte” – visus novēro bet pats neko. Stāsts ir kā ceļš, kurš no klusēšanas un vientulības ved uz pārdrošību un draudzību. Patika tas, ka vismaz +/- bija attēlota pusaudžu dzīve – neveiklās romantiskās attiecības, pirmais neveiklais sekss, pirmais narkotiku mēģinājums, zālītes pīpēšana, draudzības zaudēšana un arī atgūšana un tā depresija, kad aiziet kāds tuvs radinieks, ar kuru bija izveidojusies īpaša saikne. Stāsts ir uzrakstīts vēstuļu formātā, kas vien man gāja pie sirds, jo pagaidām neesmu vīlusies šāda stila grāmatās. Patika arī tas, ka grāmata ir uzrakstīta no puiša skatupunkta – kā mazs caurums, lai varētu ieskatīties tajā, kas satrauc zēnus. Brīnumaini ir tas, ka lasot šo grāmatu, man neviens grāmatas varonis nekaitināja – visi bija attēloti diezgan normāli. Un tieši tāpēc –

mans vērtējums ir 8/10. Kaut kas pietrūka tam, lai mani saraudinātu, bet bija pietiekami emocionāli.

Un tagad citāti.

Skolēni ir savu vecāku trofejas, ar kurām, līdzīgi kā ar lentītēm vai zelta zvaigznītēm, var palielīties kaimiņiem.

-Kura ir tava mīļākā grāmata?
-Frānsisa Skota Fidžeralda “Šaipus paradīzes”.-Kāpēc?
-Jo tā ir pēdējā, ko izlasīju.

-Tev vienkārši ir jādod meitenēm kāds laiks, lai apdomātu jauno pieeju, tas arī viss. Dažas no viņām to sapratīs uzreiz. Citas – vēlāk. Bet būs arī tādas, kuras to nesapratīs nekad. Es par to pārāk neuztrauktos.

-Mēs pieņamam tādu mīlestību, kādu, pēc savām domām, esam pelnījuši.

[…] mans tētis teica, ka esmu rīkojies pareizi. Ceru, ka tā ir, taču reizēm ir grūti to atzīt.

Tas bija tik garšīgs, ka man pat sametās bail.

Pirmkārt, mani ļoti interesē un aizrauj tas, ka visi cits citu mīl, taču patiesībā cits citam nemaz nepatīk. Otrkārt, ķīviņi vienmēr ir par vienu un to pašu.

Šādos brīžos ir svarīgi teikt “kungs”. Un, ja kādreiz tiec saukts vārdā un uzvārdā, ir jāuzmanās. Tici man.

Policistam, kurš pieņēma eksāmenu, nebija pat dīvains paskats un smieklīgs vārds, un tas man izskatījās pēc blēdīšanās.

Sūzana, visticamāk, ar viņu vairs “neietu uz randiņiem”. Ne jau tādēļ, ka viņa būtu slikta, sekla vai ļauna, bet gan tādēļ, ka viss mainās. Un draugi aiziet. Un ar to dzīve nebeidzas.

-Čārlij, vai esi kādreiz iedomājies, ka mūsu bariņš ir tieši tāds pats kā visi citi, piemēram, futbola komanda? Un vienīgā atšķirība ir tā, kas mums ir mugurā un kāpēc tas mums ir mugurā.

-Kam ir trīsdesmit divas kājas un viens zobs?
-Kam?
-Bezdarbnieku rindai Rietumvirdžīnijā.

-Dažādu iemeslu dēļ mēs esam tie, kas esam.

-Pat, ja mūsu spēkos nav izvēlēties, no kurienes nākam, mēs tomēr spējam izvēlēties, uz kurieni ejam. Mums joprojām ir dota iespēja rīkoties. Un mēs varam mēģināt to pieņemt.

Bilde šeit.