Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”

Attēlu rezultāti vaicājumam “papagailis piparu kokā”

Ar Krisu Sjuartu iepazinos 2014. gada nogalē, kad izlasīju “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”, kur Kriss atmeta visus aizspriedumus, ievācās El Valero un nosauca tās par savām mājām. 2016. gada nogalē Kriss sūta vasarīgus sveicienus un liek cerēt, ka vasara nemaz nav tik tālu.

“Papagailis piparu kokā” turpina sekot Krisa dzīvei, sākot ar mēnesi ilgu “trimdu” Zviedrijā, kur viņš pie dažādiem aitkopjiem palīdz cirpt aitas, jo tas nodrošina tādus ienākumus, ka Kriss ar savu ģimeni var mierīgi atlikušo gadu uzturēt ģimeni un saimniecību. Kad Kriss atgriežas, viņu sagaida patīkamas ziņas – izdevējiem ir patikušas tās dažas nodaļas, ko viņš ir uzrakstījis par savu dzīvi un nu jāķeras klāt lielajai rakstīšanai. Bet kā lai to sāk, ja jālabo žogs, vajag cirpt apkārtnes aitas un tad vēl baseins jārok? Palīgā nāk Manolo, kurš ar Krisa traktoru apietas kā ar sievieti un iedzen skaudībā pašu saimnieku. Tomēr, arī tad problēmas nerimstas.

Grāmata turpina iesākto tēmu un lieki neatkārto iepriekš rakstīto, tāpēc, manuprāt, ir pilnīgi vienalga, no kura gala šo sēriju sāk lasīt, jo saskaitāmo secība nemainās no kopējās summas. “Papagailis piparu kokā” turpina klāstīt par dienām un nedienām (vairāk jau nedienām, jo tās, gluži saprotams, ir interesantākas) Andalūzijas saimniecība El Valero. Var sekot līdzi gan telefona ievilkšanai, gan lielajai grāmatas rakstīšanai, gan piedzīvojumiem ar dzīvniekiem. Jāpiemin gan, ka grāmatā ir tieksme atgriezties pagātnē par to īpaši nebrīdinot (izņemot Krisa atmiņu stāstu par savu jaunību).

Man ļoti patika karte, kas ir grāmatas sākumā, un kas vismaz aptuveni parāda kur kas atrodas (lai gan vienā konkrētā nodaļā norādīts, ka Kriss ar karšu zīmēšanu nav uz “tu”) un tas palīdz arī labāk izprast stāstu. Tiesa, ar laiku sanāk tā aizrauties ar lasīšanu, ka par karti aizmirstas… līdz pašām grāmatas beigām. Grāmatā man ļoti, ļoti pietrūka laika atskaites, jo tikpat labi tas viss stāsts varēja ietvert 2 nedēļas, bet tikpat labi 10 gadus. Lai gan vienu brīdi bija pieminēts, ka, piemēram, peldbaseinu taisīja 12 mēnešus, tātad, kaut kas ilga gadu, tomēr būtu noderīgi uzzināt cik ilgi bija no pirmās nodaļas līdz pēdējai. Grāmatas beigās ir lasāma intervija ar rakstnieku, kas pasaka, ka būs arī trešā grāmata un vēl šo to.

Kopumā grāmata sniedz vasarīgas noskaņas (aizvelc aizkarus, kad lasi, lai neredz sniegu ārā) un istabas temperatūra paaugstinās par dažiem grādiem. Var pamēģināt arī iemācīties spāņu valodu – erizo ir ezis, bet freganto – mazgāt traukus. Man tas viss kopā katrā ziņā radīja vēlmi kaut kad šo valodu iemācīties un aizbraukt arī uz Spāniju.

Vērtējums: 8/10.

Ar pankūkām vienmēr var panākt, ka bērni ir jūsu pusē.

Laura acīmredzot bija viens no tiem cilvēkiem, kuri uzskatīja, ka jābūt nežēlīgam, lai būtu laipns.

Attēls: te.

Elizabete Strauta “Mani sauc Lūsija Bārtone”

https://images.gr-assets.com/books/1479496907l/33008718.jpg

Ziniet, cik forši ir saņemt negaidītas paciņas pastā? Ļoti. Un vēl, ja tās ir grāmatas, tad ir ļoti ļoti forši. Paciņa no BaibaBooks mani patīkami pārsteidza, no divām tur esošajām grāmatām, stāstu par Lūsiju Bārtoni izlasīju tieši plānuma dēļ. Un tas bija brīnišķīgs.

Lūsija Bārtone ir izrāvusies no nabadzīgas bērnības sloga, atstājot aiz muguras gan pārdzīvojumus, gan savus vecākus un brāli. Tagad viņai ir vīrs, divi bērni, pārvarēts nabadzīgas slieksnis un nodrošināta dzīve, bet atmiņas par ģimeni, īpaši māti, Lūsiju joprojām no iekšas nedaudz grauž. Kad Lūsija guļ slimnīcā, viņai ir daudz laika apcerēt gan bērnības, gan pašreizējās problēmas, kā arī uzlabot attiecības ar māti, kas viņu pārsteidz, sēžot pie slimnīcas gultas.

Lai gan man nav tik nopietnu problēmu ar vecākiem kā Lūsijai, tomēr stāsts pārsteidz ar to, ka ievelk sevī tik ļoti, ka attopies iztēlojamies sevi galvenās varones vietā un situācijās. Tāpat ļoti izteikta ir emociju gamma, jo, kamēr vienā vietā var dusmoties par notiekošo, citā var priecāties par laimīgu iznākumu, ar ko es gribu teikt, ka emocijas jūt ne tikai galvenais varonis un lasītājs var lasīt, ka “Lūsija priecājās”, bet lasītājs pats izjūt šo prieku. Tas ir plusiņš autorei un arī tulkotājai Santai Liģertei, jo sanākuši ļoti veiksmīgi vārdu virknējumi, ka ne atrauties.

Romāna darbība norisinās patlaban, bet ceļošana pagātnē ir novērojama Lūsijas atmiņu stāstos, kas ir visdažādākie – sākot no bērnības ar vecākiem un skolasbiedriem, par kaimiņu dzīvēm, par Lūsijas pašreizējo laulību. Daudzi stāsti atklājas caur mātes un meitas sarunām, kas gan stiprina attiecības, gan dod lasītājam ieskatu un lielāku Lūsijas dzīves kontekstu. Lai gan vairākas it kā svarīgas detaļas netiek atklātas, bet tās ir nojaušamas (piemēram, kāpēc Lūsija sarāva attiecības ar māti, ja visu gadu laikā ir jutusi vēlmi sajust savas mātes mīlestību), neatklāšana netraucē šo stāstu baudīt.

Grāmatiņa ir ļoti pateicīga līdzi ņemšanai un arī tādiem, kas grāmatas nelasa – ja vēlies lielisku darbu, kas liks apstāties un padomāt par savām attiecībām ar ģimeni – šī ir īstā. Grāmatai ir īsas nodaļas (nu ļoti īsas – ne vairāk par 3 lappusēm katra) un kopā tikai 142 lappuses, kas mani sākumā izbrīnīja, bet tas ir pilnīgi pietiekami un koncentrēti – ja grāmata būtu izstiepta garāka, tā vairs nebūtu tik baudāma.

Vērtējums: 8/10. Noteikti liek padomāt un aizskar skaistumā, trauslumā un ikdienišķumā. Noteikti kādreiz izlasīšu vēl kādu Elizabetes Strautas grāmatu.

(..) mēs nekad neesam zinājuši, un nekad arī nezināsim, kā tas ir – pilnībā saprast citu cilvēku.

Attēls: te.

Emīlija Lokhārta – Puišu saraksts

Emīliju Lokhārtu Latvijas lasītāji jau ir iepazinuši ar grāmatu “Mēs bijām Meļi”. Izdevniecība “BaibaBooks” nupat ir izdevusi citu Lokhārtas darbu – “Puišu saraksts”, kas nav nekas līdzīgs “Mēs bijām Meļi”.

Stāsts ir par piecpadsmitgadīgo Rūbiju Oliveru, kas mācās Teitas vidusskolā un ir maza zvaigznīte no visa Teitas visuma. 10 dienās gan viņa pati, gan citi viņas dzīves elementi sačakarē viņas dzīvi un pēkšņi viss ir slikti – viņai nav puiša, viņai nav draugu, viņas vecāki ir neciešami (tas gan notiek visu laiku, ne tikai tajās 10 dienās) un tam visam galvenais iemesls ir, protams, puiši. Lai Rūbija tiktu skaidrībā ar sevi, vecāki viņai nolīgst psihoterapeitu, kas uzklausa Rūbijas stāstus par 15 puišiem. Vai viņa tikai uzpūš no mušas ziloni vai viņai tiešām ar katru no tiem kaut kas ir bijis?

Lasot šo grāmatu, bija divas galvenās izjūtas – dusmas un sevis atpazīšana. Dusmas par to, cik ļoti viegli visiem liekas bērna vešana pie psihoterapeita tā vietā, lai vecāki paši paliktu malā savas savstarpējās problēmas un savu egoismu un mēģinātu pievērsties bērnam, mēģinot runāt ar viņu dziļāk nekā tikai “tā ir pusaudžu krīze, tas pāries”. Amerikā acīmredzot tā ir izteikta prakse, jo šī nav pirmā grāmata, kur psihoterapeits ir galvenais rosinātājs problēmu atrisināšanai. Attiecinot to uz Latvijas cilvēkiem – šaubos, vai tagad visi savus (iedomātu) problēmu pilnos bērnus sūtīs pie psihoterapeita, jo tam vienkārši nav līdzekļu. Tāpēc silti iesaku šo grāmatu vismaz šajā ziņā uztvert “kā nedarīt”. Tā būs labāk.

Sevis atpazīšanu visvairāk varēja novērot galvenās varones darbībās un uzskatos, prātā bieži pamāju ar galvu. Bet tikpat bieži man no Rūbijas naivuma, nesaprašanas un veltas cerības grāmatu gribējās mest pret sienu, jo veiktās darbības bija tik aplamas, ka cita raksturojoša vārda tām nav. No viena puses – jā, pusaudžu gadi, pirmās attiecības un neziņa par dzīvi to visu varētu attaisnot, bet no otras puses – nē, pat 15 gados cilvēki nav tik dumji kā Rūbija. Vēl interesanti ir tas, ka Rūbija netika iesaistīta mājas darbos, piemēram, grīdas vai logu mazgāšanā, kas man liekas, ir pilnīgi normāls veids kā savus bērnus iesaistīt mājas dzīvē. Vai nu autore nosprieda, ka galvenās varones sūtīšana pie terapeita ir pietiekami liels sods un varoni nevajag pazemot vēl ar slotu un lupatu vai arī amerikāņu bērni tiešām ir slinki.

Grāmatas mērķauditorija ir pusaugu meitenes no aptuveni 11 gadiem. Tas ir diezgan nenoteikti, tāpēc, līdz ko tev sāk interesēt pretējais dzimums – šitā grāmata ir priekš tevis. Tāpat iesaku to izlasīt arī šo meiteņu vai vispār meitu vecākiem. Atceros savus kašķus ar vecākiem, jo likās, ka mani neviens nesaprot – šī grāmata jūs ieliks piecpadsmitgadīgas meitenes galvā un varbūt palīdzēs saprast savu bērnu vai domāšanas veidu. Tikai neesiet Rūbijas vecāki, tas biedē, ne tuvina. Arī tām meitenēm, kurām vairs nav skolas laiks, šī grāmata varētu patikt, jo liek uz 216 lappusēm atgriezties intrigu pilnajā skolā un laikā, kad rokās sadošanās jau bija pietiekami labs iemesls, lai puisi ierakstītu “Puišu sarakstā”.

Vērtējums: 7/10. Skolēnu brīvlaiks vairs nav tālu, šī varētu būt tīri piemērota lasāmviela.

P.S. Beigas var viegli pārsteigt, bet par to nevajag uztraukties, jo grāmata ir tikai pirmā no triloģijas. Bet arī par to nevajag bēdāties, jo to mierīgi var uztvert kā vienu grāmatu ar atvērtām beigām. Katrā ziņā – var gan tā, gan tā.

Attēls – izdevniecības Facebook lapa.

Kriss Harisons “Neprātīgi iemīlējies”

12391360_881795408602722_914811166258131951_n

Grāmata par ceļotāju, kas lasītāju paņem aiz rokas un ved līdzi galvenajam varonim – tā vienā teikumā varētu teikt par šo grāmatu.

Kriss Harisons Dublinā iepazīstas ar itālieti Danielu un nolemj dodies līdzi uz viņas dzimto zemi – Itāliju. Punktuālais austrālietis un nepunktuālā itāliete uzsāk kopdzīvi pirmkārt jau pie viņas vecākiem, un vēlāk Daniela Krisu iepazīstina arī ar allaž steidzīgo Milānu. Viss nav tik viegli – Krisam jākārto birokrātijas lietas, jāmeklē dzīvoklis, jābrauc pa ielām kopā ar citiem satiksmes dalībniekiem (noteikumus ievēro tikai Kriss) un jāpiedzīvo pāri pārkāpšana sev un saviem uzskatiem.

Grāmata ir vasarīgs ceļojums pa Itāliju ne tikai kā problēmu valsti, bet arī kā valsti ar sirsnīgiem cilvēkiem, tradīcijām daudzu gadsimtu garumā, garšīgiem ēdieniem un vēl un vēl. Ja runājam par ēdieniem, tad lasot garšīgos ēdienu aprakstus, mutē saskrien siekalas un kājas pašas mani nes uz virtuvi gatavot. Spilgtie Itālijas dabas apraksti liek vizualizēt ainas un gandrīz vai pats sajūti kā Dieviditālijas saule rotaļājas uz pieres. Katrā ziņā mūsu ziemas apstākļos šāda vasarīga grāmata ir tieši laikā, ja ir vēlme atgriezties siltākā stūrī un citā valstī.

Jāsaka gan, ka grāmatā ir ļoti daudz aprakstu un ļoti maz dialogu, kas parasti gan man nepatīk. Bet šoreiz tie bija ļoti vietā un nelikās pašas grāmatas esences nomācoši, bet gan to vēl vairāk pastiprināja. Tā kā uzmanība te ir vērsta gan uz mīlestību pret sievieti, gan mīlestību pret valsti kā tādu, tad tas netraucēja.

Romānā arī ļoti labi tiek parādīta stereotipu laušana un pāri pārkāpšana sev, lai pieņemtu pilnīgi citu valsti, uz kuru esi atbraucis cilvēka dēļ, par savām mājām. Kriss ir punktuāls, vienmēr radis ierasties visur laikā, pieradis pie dzīves, kur autobusi pienāk tieši pieturās, un pats var skatīties Holivudas ražojumus visu laiku. Un tad viņš nonāk valstī, kurā guļ siestu, kur autobuss var arī nepienākt, kur satiksmes noteikumu eksistē tikai uz papīra, kur klusums nozīmē nāvi.

Grāmatas autors ir pats galvenais varonis, kas piedod grāmatai ticamības efektu. Romāns ir nodaļās, kur katrā kaut kas tiek risināts, iespējams, tāpēc man bija tik viegli nolikt grāmatu malā un padarīt ko citu (piemēram, gatavoties sesijai). Bet bija arī ļoti viegli atkal ķerties klāt, jo Itālijas raksturojums un situācijas savaldzina, savaldzina arī autora humors, brīžiem pat es smējos skaļā balsī.

Vērtējums: 8/10. Saulaina grāmata ziemīgām dienām.

Attēls: te.

Gabriela Zevina “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”

Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi

Grāmata ieintriģē ar vairākām lietām uzreiz – pirmkārt, savdabīgais izkārtojums uz pirmā vāka, kas automātiski liek pastiept roku un paskatīties, kas tad ir ielikts aizmugurē. Ja runājam par aiztikšanu, šī ir tā grāmata, ar kuru es saprotu, kāpēc grāmatas ir jātin caurspīdīgajā iepakojumā (jo baltie vāki), kas vairākās situācijās mani ir nokaitinājušas, jo nevar grāmatu pašķirstīt. Tas otrkārt. Treškārt, kas gan grāmatmīlim var būt vēl labāk, ja ne grāmata par grāmatām?

Eidžejs Fikrijs ir vientuļš grāmatveikala īpašnieks, kas nav sevišķi apmierināts ar dzīvi. Nesen bojā gājusī sieva bija kā prieka stariņš viņa dzīvē, tāpēc viss rādās nedaudz pelēkās krāsās. Arī ar grāmatveikalu vairs neiet viegli un ar socializēšanos vienmēr ir nodarbojusies viņa sieva… Bet brīdī, kad ir visgrūtāk, Eidžeja priekšā tiek nolikts saules stars, kas izgaismos visu viņa turpmāko dzīvi.

Sākot lasīt, rēķināju dienas, kad varētu grāmatu pabeigt. Nedomāju, ka tās būs stundas, un, pie tam, tikai sešas. Jā, grāmata ātri vien aizrauj un, pat acis nepamiršķinot, lasītājs attopas grāmatas vidū. Un kas gan tur ir palicis līdz grāmatas beigās – nieks vien ir! Droši vien tā tas ir, pateicoties īpašajam rakstības stilam, kas aprakstītos notikumus padara saistošus, interesantus, brīžiem smieklīgus, citu brīdi ne tik ļoti, bet nolikt malā ir neiespējami. Jā, kas attiecas uz mani, jau grāmatas sākumā prātā tika izteikts vājš minējums, kas guva apstiprinājumu uz grāmatas beigām, bet pa vidu tam tiku piedzīvojusi vairākus jaunus pārsteigumus un sižeta attīstību. Tas, ar ko es galīgi netiku skaidrībā, ir Eidžeja vecums. Lai gan stāstā vienu reizi minēts ir skaitlis ap 40, pēc raksturojuma, uzvedības un sakāmā viņš izklausās pēc svaiga pensionāra. Vienīgais, kas viņu tuvina romānā noteiktajam vecumam, ir kopīgās iedzeršanas ar salas policistu.

Patika veids, kā tika sākta katra nodaļa – ar grāmatas rekomendāciju saules staram. Tas var kalpot kā ceļvedis arī lasītājam. Iekļauti vairāk zināmi un ne tik zināmi darbi no Edgara Alana Po, Selindžera, Dāla u.c. autoriem. Agri vai vēlu šī rekomendācija arī atklājas pašā romānā, kas dod sajūtu, ka tā nav vienkārši iemesta, lai aizpildītu vietu, vai samests viss iespējamais, ja jau rakstām par grāmatām.

Grāmata noteikti patiks tiem, kas jūtas nedaudz dzīves nogurdināti, un iepriecinās tos, kam patīk sirsnīgi varoņi un sirsnīgas grāmatas. Un, protams, visiem grāmatmīļiem šī ir obligātā lasāmviela! 😉

Vērtējums: 8/10.

Vārdus, ko nespējam atrast, mēs aizņemamies.

[..] grāmatu apvākojumi ir kā grāmatizdevēju rudie pabērni. Mēs tos vainojam par visu.

Attēls: izdevniecības mājaslapa

Kriss Stjuarts. “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”

Šī ir lieliska grāmata ziemai, jo nemanot sasilda tā, ka nemaz nejūt āra aukstumu. Pie reizes ierauj tādā ceļojuma virpulī, ka nemaz uz vāka rakstītajā ceļojumā nav jādodas.

Kuram gan nav bijis sapnis par kādu klusu mājiņu tālu, tālu no apkārtējiem cilvēkiem? Kriss tā izdara – vienā mirklī izmaina savu dzīvi un metas Spānijas māju meklējumos. Ātri vien viņš tādu atrod, tiesa gan, bez elektrības, krāna ūdens un vēl bijušajiem īpašniekiem. Un vēl jāpierunā Anna, viņa sieva, pārvākties uz vietu, kur praktiski nav citu cilvēku. Tomēr optimisms neļauj padoties, un viņi abi sāk vīt savu ģimenes ligzdu, atrod draugus un iedzen savas saknes labi dziļi Spānijas zemē.

Grāmata liek pārliecināties, ka dažbrīd vajag nolikt malā savus principus, apkārtējo domas un pasapņot, kā būtu, ja būtu. Kā būtu, ja mums būtu mājiņa Andalūzijā, upes krastos, un mums būtu jāsāk dzīve no sākuma. Jāatjauno māja, jārūpējas par katru pavasari pārplūstošo upi, kas aizskalo tiltu, kas savieno mūs ar civilizāciju, un vēl aitas, kuras jāgana un jāapcērpj ne tikai savas, bet arī kaimiņu.

Lasot var burtiski ‘ieiet’ visā stāstā – saulīte spīd, ir karsts, apkārt čivina putniņi un čalo upe. Cilvēki, ar kuriem runā Kriss, tātad, arī mēs, liek pieņemt viņus par saviem draugiem un sākt muļķīgi smaidīt, lasot dialogus. Nosaukumā minētie citroni nemājo tikai nosaukumā, bet caurvij visu stāstu – ir gan veiksmes, gan neveiksmes, gan citronu nobārstīti ceļi, dodoties pie savas mājas, bet citroniem piemīt tik optimistiska krāsa, ka bieži saraukt degunu viņu skābuma dēļ nevar.

Vērtējums: 7,5/10. Laikam jau labi, ka nelasīju vasarā, droši vien izjūtas būtu pavisam citādākas, nekā tās ir tagad – ziemas vidū, tālu no civilizācijas, kad ārā snieg sniegs un istabā mirguļo svētku eglīte.

Attēls šeit.

Ričards Moraišs “Simt soļu ceļojums”

https://i1.wp.com/i7.tiesraides.lv/540x540s/galleries/epadomi_lv/53bfa8260921a/2014-07-23_100_solu_celojums.jpg

Grāmata, kuru pirmo izlasīju pēc 3 nedēļu pauzes un kura principā arī bija iemesls, kā dēļ uzsāku sadarbību ar izdevniecību “BaibaBooks”. Rindā izlasīšanai stāv vēl viena grāmata, bet tas, tāpat kā brīvdienas, nemaz nav tik drīz.

Hasans piedzima Indijā, savas ģimenes restorānā. Pasauli viņš iepazīst caur garšvielu smaržām un restorāna ēdiena garšām. Apstākļu spiesta, ģimene pamet Indiju, lai dotos pasaulē laimi meklēt. Pēc ilgiem klejojumiem viņi uz palikšanu apstājas Limjērā – kādā Francijas pilsētiņā. Indijā pārdotais restorāns padarīja ģimeni turīgu, tāpēc viņi izdomāja atvērt restorānu. Kāpēc gan ne tik skaistā vietā kā Limjērā? Toties madame Molarī par trokšņaino un izaicinošo restorānu tieši pāri ielai nav ļoti lielā sajūsmā – tas aizvilina viņas patstāvīgos klientus. Viņa dara visu, lai “izēstu” indiešu ģimeni no savas dzimtās zemes uz visiem laikiem, bet kāds atgadījums liek viņai pārdomāt savu izturēšanos pret sev tuvajiem un apkārtējiem cilvēkiem, tāpēc viņa piedāvā darījumu – viņa Hasanam iemācīs franču virtuves smalkumus. Un tas ir tikai garšas ceļojuma sākums.

Tas bija lieliski. No paša sākuma līdz galam. Atkal izjust grāmatas svaru rokās, tā priekpilnā grāmatas izņemšana no iepakojuma un kraukšķošā skaņa, kad atver pirmo vāku. Labi, es sāku kļūt sentimentāla. Bet man tiešām tas pietrūka.

Runājot par romānu, tas ir par cilvēku savstarpējām attiecībām, cilvēka vēlmēm un mērķiem. Ēdiena gatavošana ir tikai kā veiksmīgs fons, jo ko gan jūs, izdzirdot vārdu “Francija”, iedomājieties? Parīzes Eifeļa torni, kraukšķīgos kruasānus, vīnu un ēdienu? Lai gan tikai fons, tas ir veiksmīgs fons, jo lasītājs var izjust visu gatavošanas procesu. Nemelošu, ja teikšu, ka lasot pašai dažbrīd ierūcās vēders.

Nedaudz mulsināja tas, ka nebija pieminētas nekādas indiešu tradīcijas, kaut kādi svētki vai vēl kas tāds. Ne atrodoties Indijā, ne atrodoties Francijā. Jā, restorānā bija Indijas ēdieni, kas it kā bija kaut kādā ziņā saistīti ar mājām, nebija pilnīga tiltu sadedzināšana, bet svētki? Svētki parasti ļoti labi darbojas klientu piesaistīšanā, un, tā kā restorāns guva atsaucību no klientu puses, vēl vairāk klientus varēja piesaistīt, rīkojot tradicionālos svētkus. Brīnos, ka autors to nepieminēja.

Patika, savukārt, tas, ka uzsvars tika likts uz karjeras izaugsmi, nevis attiecību līnijas attīstīšanu romānā. Lasītājs var izbaudīt to, kā Hasans pilnveido savas zināšanas, esot pie madame Molarī, tālāk virzot savas gaitas dziļāk Francijā, strādājot par šefpavāru un gūstot panākumus. Sabiedrībai pietrūkst šādu stāstu.

Vērtējums: 7/10. Garšīga un brīnišķīga grāmata, ar ko pavadīt brīvu dienu. Viegla, nekas tāds, kas iespiestos atmiņā uz ilgāku laiku. Man tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Nesen kinoteātros gāja arī filma, bet to neplānoju noskatīties tuvākajā laikā.

Attēls: izdevniecības mājaslapa.

Maza piezīme par manu nozušanu: es joprojām eksistēju, un, lai gan gada sākumā man bija “ko nu, 12. klase nekādā ziņā nevar mani apstādināt un es turpināšu lasīt un rakstīt blogu un būt tāda pati kā agrāk”, tagad situācija ir apgriezta kājām gaisā un es jūtos izsmelta un rakstu ar lielu saņemšanos. Rakstā minētais iemesls par 3 nedēļām bija tieši dēļ skolas, kas paņem visus manus spēkus un izsmeļ niecīgās iedvesmas druskas. Nelasu grāmatas (vai arī ļoti minimāli), neskatos filmas, neeju uz teātri. Es zinu, ka šeit ir un būs cilvēki, kas mani lieliski sapratīs. Paldies par uzmanību!

“Es lasu un man patīk” jeb Lasītāja dienasgrāmata.

Labi, jā, atzīstu, metu acis jau sen, bet šodien iegāju grāmatnīcā un nespēju šo brīnumu nenopirkt. Tā nu tiku pie ērta, kompakta un skaista… grāmatu plānotāja.

Tad nu par visu, kas “lācītim vēderā”. Pēc tam, ka esi atzīmējis, kame grāmata pieder, ir atrodams man pagaidām neizprotams izlasīto grāmatu saraksts ar lappusēm robežās līdz 2. Kāpēc neizprotams? Jo lappuses sanumurētas līdz 139. Ņemot vērā to, ka pārsvarā lasu 300+, šis saraksts varētu pildīties lēni jo lēni. Pēc tam seko lielākais plānotājā atvēlēto lappušu skaits tēmai “Izlasīta grāmata”. Nē, nedomājiet, ka ir tikai nosaukums, autors un piezīmes, ir daudz, daudz vairāk. Var atzīmēt tulku, žanru, tematiku, un pats jaukākais, vari novērtēt grāmatu/stāstu no 1-5 dažādās kategorijās, piemēram, noformējums, tulkojums, sižets utt. Pēc tam ir vesela lappuse atziņām un citātiem.

Tad seko “Vēlos izlasīt šīs grāmatas”, un ir dota, manuprāt, pārāk maza vieta, lai atzīmētu to-read grāmatu listi pienācīgi. Nu, manu Goodread listi te neietilpināt, tāpēc būs kaut kas jāizdomā. 😀 Tad ir diezgan noderīga lapa ar “Grāmatām, kuras es aizdevu/aizņēmos/gribu uzdāvināt/man ir uzdāvinātas”. Ņemot vērā to, cik bieži kāds man neatdod manas grāmatas (čau, Anna), šī man būs visātrāk aizpildītā liste. Tam seko Grāmatu kluba lasāmo grāmatu saraksts, kuru var izveidot pats, klausoties citu pieredzi un pastāstus par un ap grāmatām. Tam seko diezgan interesanta sadaļa “Dzīves grāmatas”, kas burtiski ir pa posmiem sadalīta. Sekojoši nākamais ir viena no mīļākajām sadaļām šajā plānotājā “Filmas v.s. grāmatas”, kur var atzīmēt vai tev labāk patika filma, vai tomēr grāmata. Tad seko pavisam citādākas listes ar grāmatām no dažādām nominācijām, piemēram, Latvijas literatūras gada balva, Nobela prēmijas laureāti un Grāmatas, kuras vērts izlasīt. Pietrūkst blakus katram autoram un/vai grāmatai ķeksīšu lodziņš, lai var atzīmēt, vai kāda ir izlasīta.

Kopumā man patīk. Šis ir mazizmēra, tāpēc ir jāpiedomā pie tā, ko rakstīt iekšā un kā rakstīt. Nebūtu iebildumu pret A4 tādu pašu plānotāju, teiksim, tajos pufīgajos vākos kā tie gada plānotāji, ar vairāk vietas to-read grāmatām un vairāk listēm, lai ir ko pildīt man, kā dažādu projektu cilvēkam. Ak jā, un iepakojums, viennozīmīgi samērā interesants risinājums visur esošajiem caurspīdīgajiem maisiņiem.

Vērtējums: 8/10. Vizuālais noformējums ārpusē ir diezgan garlaicīgs, bet nevar nepatikt man tā grāmatas muguriņa no auduma. Tāpēc gala vērtējums būs 9/10. 

Attēls un lētāka pasūtīšana, nekā nopirkšana Jāņa Rozes grāmatnīcā šeit.