Atskats uz augustu

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/296030848/large.jpg

Vasara nu bija tik gara, cik tā bija un cilvēku žēlošanās to nepagarinās. Neesmu šķīrusies ne no biezās segas, ne vilnas zeķēm ne arī no tējas/kafijas, tāpēc pārmaiņas manā dzīvē būs tikai vēl zemāka gaisa temperatūra. Bet šī vasara rezultējās ar iespaidīgu izlasīto grāmatu skaitu, tāpēc jāatskatās, kā man veicās pēdējā vasaras mēnesī visās bloga jomās.

Lai gan jūlijā rakstīju, ka 11 grāmatas būs augstākais izlasītais grāmatu skaits vienā mēnesī šajā gadā, es kļūdījos. Augusts beidzās ar 15 izlasītām grāmatām. Iespējams, tas varētu būt arī mans rekords visā lasīšanas vēsturē. Tagad gan droši varu teikt, ka tā arī paliks, jo priekšā ir rudens, skola un citi darbi. Bet nu par izlasīto:

  • Laima Kota “Istaba” – patīkami pārsteidza stāsta raitais temps, kā rezultātā grāmatu izlasīju pāris dienās. Romāns vēsta par 80. gadiem Latvijā, kad cilvēki stāv rindās pēc desām, sviesta un kafijas, iet uz savām istabām komunālajos dzīvokļos un dzīvo kā māk. Lai gan pati šajā gadu desmitā neesmu dzīvojusi, tomēr arī manu bērnību caurvij tieši šim laikam raksturīgi elementi, kas grāmatu padara vēl vairāk sirdij tīkamu. 5/5
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Atlase.” – šis ir mans guilty pleasure, ar ko ļoti labi var izkāpt no lasīšanas krīzes. Atsauksmi jau esmu rakstījusi.
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Elite.” – otrā daļa iepriekšējai grāmatai. Kopš Atlasē ir palikušas tikai sešas meitenes, sacensība kļūst jūtamāka. Meitenēm ir jāpierāda, ka viņas ir gatavas kādreiz vadīt valsti, tāpēc viņām visu laiku sevi ir jāpierāda. Tas gan neliedz Amerikai ik pa brīdim sarīkot skandālus un uzvesties neadekvāti. Viņa joprojām ir kaitinoša. 3/5
  • Megija Stīvotera “Balāde”, Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”, Elīna Kursīte un Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, Anna Toda “After. Pēc mūsu tikšanās”, Kīra Kesa “Mantiniece”, Kīra Kesa “The Crown”, Viljams Šekspīrs “Hamlets” – par to visu, kas man sakāms var izlasīt te.
  • Ieva Zole “Sarunas ar Māru Ķimeli” – patīkami pārsteidza šādas grāmatas eksistence. Grāmatā iekļautas vairākas intervijas, kas aptver dažādus režisores Māras Ķimeles dzīves periodus – no bērnības līdz iestudējumiem Latvijas teātros. Interesanti bija ielūkoties režisora darba virtuvē, bet spilgti viņa runā arī par dzīvi, mīlestību un mākslu. Obligātā lasāmviela teātrmīļiem, bet arī mirstīgiem cilvēkiem nekaitēs. Gribētu līdzīgu grāmatu vēl par kādu režisoru. 4/5
  • Frederiks Beigbeders “ekstazī stāsti” – man patīk Beigbedera rakstības stils – tiešs, brīžiem šokējošs, tāpēc arī ilgi nedomājot nopirku viņa jaunāko tulkojumu latviski. Šeit var iepazīt agrāko Beigbederu (pirms viņš nebija pievērsies vēsturiskām personībām un vēl pāris grāmatām pirms tās) 14 īsos stāstos. Un tiešām ir jūtams agrākais rakstnieks, jo emociju gamma, ko var pieredzēt, ir ļoti plaša. 3/5
  • Dace Rukšāne “Mīlasstāsti” – Rukšāne lasītājus izaicina mesties citādu mīlasstāstu piedzīvojumā – ne klasiskajos, šķebinošajos, bet īstajos un dzīves sūruma piepildītajos. Daži stāsti atstāj pārdomu aizmetņus, citi neizraisa neko, bet šis noteikti ir krājums, ko vēlos savā plauktā, lai ik pa laikam pāršķirstītu. 3/5
  • Amanda Lovelace “The Princess Saves Herself in this One” – “ja patika “milk and honey”, tad patiks šis” izlasīju goodreadā un gāju meklēt šo dzejas brīnumu. Un tā ir taisnība, arī šis man patika. Varbūt neeeedaudz mazāk kā “milk and honey”, bet arī šis lika ciest. Ja sākumā dzejoļi ir viegli, tad vēlāk jo tālāk lasi, jo vairāk grūtsirdīgums spiež pie zemes līdz sēdi un domā ko iesākt ar dzīvi. Arī šī būs manā grāmatplauktā. 5/5

No filmām gribu pieminēt tikai vienu:

  • Everything, Everything – stāsts par meiteni, kurai ir alerģija no visa, tāpēc viņa dzīvo sterilā mājā visus 18 gadus un neiet ārā. Līdz brīdim, kad kaimiņos ievācas jauna ģimene un viņa iemīlas viņas vecuma puisī un sāk darīt lietas, ko nekad agrāk nebija darījusi. Filmā redzami visi pusaudžu filmām raksturīgie aspekti – pirmā mīlestība, attiecības ar vecākiem, vilšanās, meli. Un varbūt tieši tāpēc, ka šos aspektus nav iespējams padarīt citādus, filma man nepatika. Ļoti kaitināja galvenā varone, kas uzticas pāris dienu pazīstamam čalim un jau skrien uz otru valsts galu, atstājot visu sev aiz muguras. Tāpat Maddy (galvenā varone) bija iespaidīgs plāns saistībā ar savu nākotni, bet tas, kā tas īstenojas, netika parādīti. 5/10.

Seriāli

  • The Bold Type – netīšām uzskrēju virsū seriālam par savu nākotnes profesiju (studēju žurnālistiku). Trīs draudzenes Jane, Sutton un Kat strādā sieviešu žurnālā un mēģina sabalansēt karjeru, draudzību un personīgo dzīvi. Seriāls ir veidots iedvesmojoties no žurnāla Cosmopolitan galvenās redaktores Joanna Coles dzīves. Neņemot vērā to, ka darbs redakcijā tika attēlots kā bērnudārzs (audzinātāja un mazuļi, kas rada pilnīgi aplamu iespaidu par emocionālo pusi redakcijā), skaidri tika parādīti darba aspekti, ar kuriem būtu jārēķinās. Ja tu vēlies kļūt par žurnālistu un vēlies vieglu seriālu, ar ko nobeigt vasaru – šis varētu būt tas, kas tev ir nepieciešams. 8/10

Teātris

  • Liepājas teātra “Precības” – Agafja ir nolēmusi precēties, tāpēc savedēja Fjokla piedāvā izvēlēties starp pieciem dažādiem vīriešiem. Izvēle nav viegla un vīriešiem visu laiku ir jāpierāda, ka tie ir viņas vērti. Izrāde ir mēma komēdija ar izteiksmīgiem tērpiem un iespaidīgu horeogrāfiju, kas neļauj novērst skatienu no skatuves. Apbrīnoju aktierus un viņu plastiskumu. Izrādes beigas atstāj jautājumu, ko savā galvā risinu vēl šodien. Ja neesi redzējis, aizej! 9/10

Septembris ir laiks, kad vasaru vēl var nedaudz paķert aiz astes (bet tā šogad tāpat ir bijusi vairāk “uz papīra” nekā īstenībā), tāpēc, ja vēl nav sanācis kaut ko izdarīt, ko vēlējies, dari! Bet atceries, ka arī krāsainās lapās ir sava burvība. Un galu galā, septembris iezīmē arī jauno teātra sezonu, tāpēc mani (un varbūt arī tevi) sagaida 10 mēnešu prieks!

Attēls te.

Advertisements

Augusts.

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/194486743/large.png

Man šķiet, šis bija pats vieglākais un brīvā laika un slinkuma piepildītākais mēnesis līdz šim. Tas ir arī rezultējies ar zināmiem panākumiem, jo ir izlasītas 13 grāmatas!

  1. Kurts Vonnegūts “Kaķa šūpulis”. Es nebiju gaidījusi, ka būs tik labi. Es biju dzirdējusi labas atsauksmes, bet nedomāju, ka tās piepildīsies ar uzviju. Brīžiem dažās vietās samulsu un sāka likties nesakarīgi, bet te nu atkal var vainot manu lasīšanas stilu, ka es daudzām lietām pāršļūcu pāri un tās beigās izrādās pašas svarīgākas detaļas. Man ir arī viņa grāmata “Čempionu brokastis”, bet to es lasīšu nedaudz vēlāk.
  2. Alesandro Bariko “Zīds”. Šitā bija pirmā no BookTubeAThon grāmatām. Stāsts ir par zīdtauriņu tirgotāju 19. gadsimtā, kurš dodas ceļojumos uz zīdtauriņu dzimteni Japānu, lai atjaunotu Francijas krājumus, jo tur esošie zīdtauriņi ir saslimuši ar bīstamu slimību. Ceļojuma laikā tiek atrasta dzīves jēga sievietes izskatā, kas raisa ļoti īpašas izjūtas gan galvenajā varonī, gan lasītājā. Arī rakstības stils ir diezgan skaists.
  3. Džeina Ostina “Mīlestība un draudzība”. Par to esmu rakstījusi šeit, negribu atkārtoties.
  4. Dorisa Lesinga “Piektais bērns”. Mana atsauksme no Goodread: Ideja tāda – perfektajai ģimenei kā piektais piedzimst bērns, kurš noteikti nav iederīgs šajā ģimenē – smags, māte lieto vārdus “monstrs, briesmonis” grūtniecības laikā, neglīts un var pat teikt, ka garīgi atpalicis. Tad nu visa grāmata ir par to, kā ģimene sadzīvo ar šo “briesmoni”.
    Patiesībā man patika ideja. Šī grāmata ir jāiedod izlasīt visiem tiem, kuri novēršas, smejas vai rāda ar pirkstiem uz invalīdiem un cilvēkiem ar attīstības traucējumiem. Un, attiecībā uz tuvākām situācijām – arī tiem, kas spītīgi protestē pret bēgļiem Latvijā un vispār. Jo savādāks cilvēks nav jāizolē no sabiedrības, jāievieto trakonamā tikai tāpēc, ka viņš atšķiras. Nav jāsauc par briesmoni. Nav jāliedz iebraukšana valstī tikai tāpēc, ka atšķiras ādas krāsa, ģērbšanas stils vai valoda. Viņš visupirms ir CILVĒKS, tāds pats kā visi pārējie cilvēki.
  5. Mērija Anna Šafere & Annija Borouza “Gērnsijas literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”. No sērijas grāmatas par grāmatām. Jauks stāsts par grāmatu kluba dzīvi uz salas, protams, ar romantiskiem elementiem. Patika.
  6. Sofija Kinsela “Man ir tavs telefons”. BookTubeAThon rakstā es izteicos par šo, daļa ir arī goodreadā.
  7. Inga Ābele “Kamenes un skudras”. Bija vairāki labi stāsti un bija arī tādi, kas atstāja pilnīgi bez emocijām. To par zirgiem nemaz nelasīju, bet pēdējais stāsts spēja izglābt visu grāmatu. Bet izlasīju to es tikai tāpēc, ka ļoti ilgu laiku stāvēja manā deguna priekšā un bija dzirdēts, ka ir lasāms.
  8. Diāna Seterfīlda “Trīspadsmitais stāsts”. Vājāks darbs kategorijā “grāmatas par grāmatām”. Romāns ir par grāmatu veikala īpašnieka meitu, kas saņem uzaicinājumu rakstīt slavenas autores biogrāfiju. Autore ļoti reti ir atļāvusi sevi intervēt, tāpēc galvenā varone steidz izmantot šo iespēju. Komplektā nāk diezgan tumšs autores pagātnes stāsts par savu dzīvi, kas nebūt nav bijusi tā vieglākā.
  9. Donalds Makeigs “Reta Batlera ļaudis”. Par laimi, šī bija pēdējā versija no “Vējiem līdzi” turpinājumiem, kas bija manā sarakstā jāizlasa un paņēmu to tikai tāpēc, lai tas beidzās. Autors ir pieturējies pie galvenajām romāna vadlīnijām, tā radot pats savu, bet, ja godīgi, tad mani šis stāsts nepārliecināja un laikam gan vairāk nelasīšu labu darbu šķietamos turpinājumus, ko nav sarakstījis viens un tas pats autors, īpaši, ja tas notiek ar vismaz 100 gadu starpību.
  10. Jūnass Jūnasons “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”. Es jau labu laiku esmu sapratusi, ka mana humora izjūta neatbilst vispārpieņemtajiem standartiem, un šī grāmata tam bija kārtējais apliecinājums. Kamēr paziņas un draugi šo slavē, es varu vienīgi paklusēt, jo man šī grāmata izraisīja vieglu nepatiku un ne grama sajūsmas vai smieklu. Diezgan aizraujošas bija ziloņa ainas, bet tikai tāpēc, ka man patīk ziloņi. Kopumā – nekas īpašs.
  11. Torgrims Egens – Dizainers. Arī šī bija pietiekami ilgi manā grāmatu plauktā, tāpēc bija jāizņem un jāsāk lasīt. Romāns ļauj iepazīt vīrieša – dizainera dzīvi ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Sākums bija pietiekami labs, lai es sacerētos uz fantastisku grāmatu, bet tā vietā es dabūju diezgan nejēdzīgu vīrieša iekšējās pasaules aprakstu. Beigas pierāda to, cik tālu var aizvest ģēnija slava un pienākumi.
  12. Ernests Klains – Spēle sākas. Par to es izteicos šeit.
  13. Stīgs Lārsons – Meitene, kas spēlējas ar uguni. Man bija fantastiska doma grāmatas sākt lasīt no biezākās, tādejādi atbrīvojot vietu jaunām grāmatām. Šo lasu jau kādu 3.-4. reizi, tāpēc zinu garlaicīgās vietas un tās izlaižu. Raksta tapšanas brīdī esmu tieši pa vidu, domāju, ka līdz mēneša beigām pabeigšu.

Filmas es neesmu noskatījusies, no seriāliem turpinu skatīties jau iepriekš minētos. Sestdien ir ilgi gaidītais Prāta Vētras koncerts. Varētu to iekļaut kā lietu, kas ikvienam latvietim ir jāizdara dzīves laikā – jāaiziet uz Prāta vētru. 🙂 Lai gan tad man šis izpildītos jau 2 reizes, jo biju uz iepriekšējās koncertturnejas koncertu, bet tad varbūt tiktu atbrīvota no kāda cita, piemēram, izdzert noteiktu skaitu litru alus, jo man alus negaršo. 😀

Bet, kad runājam par visu vasaru kopumā, manā kontā ir 31 izlasīta grāmata, 5 filmas un 2 teātra izrādes un 16 grāmatu papildinājumi grāmatplauktam un savam bezgalīgajam TBR. 🙂

Plāni septembrim top, no grāmatām izskatās, ka lasīšu Sanitas Reinsones “Meža meitas” un Paula Bankovska “Skolu” pavisam noteikti. Tā kā sākas arī studijas, es nemāku neko vēl prognozēt. Ir doma piedalīties 2 lasīšanas izaicinājumos, kuri abi norisināsies vienā septembra nedēļā, bet tad jau redzēs kā būs.

Vispār, mani sāk iepriecināt mazās, sētnieku sagrābtās dzelteno lapu kaudzītes. Šovasar rudeni esmu gaidījusi, tas nenāk negaidīti un gribu mesties iekšā. Vasara man bija par ilgu un nogurdinošu (jā, tā var nogurdināt). 🙂

Lai izdodas realizēt iecerēto un jau tagad sūtu rudenīgus sveicienus! 🙂

Attēls šeit.

Džons Grīns “Mūsu zvaigžņu vaina”.

Ak, kāpēc? Kāpēc tu, Džon Grīn, jau agrāk neatradi ceļu pie manis?  Apmēram tādas bija manas izjūtas, kad izlasīju kādas pirmās 100 lappuses. Bet nu par visu pēc kārtas.

Stāsts ir par Heizelu, kas cīnās ar vēzi un depresiju piedevām, iet uz atbalsta grupu daudziem citiem tādiem kā viņa, un vienā dienā viņa tur satiek Augustu – vienīgo veselo cilvēku no visiem, izņemot pašu grupas vadītāju. Augustam viņa uzreiz iekrīt acīs, un viņi uzsāk tik ļoti pusaudžiem raksturīgo lēno iešanu pretī mīlestībai. Bet nē, atcerieties to, ka Heizelai ir vēzis, Augusts slimoja ar vēzi, bet viņu abu kopējais draugs Īzaks dēļ vēža palika akls. Viņi nav kā parasti pusaudži – viņi filozofē par tādām dzīves tēmām, par kurām neiedomātos pat pieaugušais, viņi dzīvo tā, it kā katra diena būtu pēdējā. Un beigās… Jā, beigas ir beigas.

Šis stāsts man nedaudz līdzinājās Nikolasa Spārksa “A walk to remember”, “The Last Song”, kur viens no galvenajiem varoņiem ir slims ar vēzi. Bet nē, tomēr nē. Šī grāmata ir daudz, daudz dziļāka, arī šajā grāmatā nemaz tik daudz netiek aizskarta reliģiskā tēma, tāpēc vien man šī grāmata patīk.

Stāsts bija saistošs, raiti varēja izlasīt. Nebija arī tā, ka stundas laikā jāizrauj cauri. Vissaistošākā tomēr man bija Heizela – bez visām vēža padarīšanām tik ļoti līdzīga man – arī sapņo par neaizsniedzamām lietām, baidās atklāt savas jūtas un katrs otrais vārds ir ar ironijas piedevu. 😀 Kā jau visur, man arī patīk, kad stāstam pa vidu arī iekļauta dzeja, kas tik ļoti atbilst stāsta tematikai un vispār aizkustina pat bez visa stāsta.

Tā kā man ir savā ziņā jocīgs grāmatu turēšanas veids (lai kā es grāmatu turētu, tās stūri cērtas manās plaukstās), tad man ļoti traucēja šīs grāmatas cietie vāki latviešu izdevumā. Domāju, ka grāmatai tieši labāk piestāvētu mīkstie vāki, kas simbolizētu stāstu – cīņu ar kaut ko, kas mūs padara vājākus ar katru izelpu. Un priekš kam 272 lappušu plānu (jā, plānu) grāmatu izdot cietajos vākos? Tieši ar plāniem vākiem grāmatas nobružājas visātrāk, kas, manuprāt, arī piedod grāmatām vajadzīgo šarmu.

Vasarā plāno iznākt arī filma ar tieši tādu pašu nosaukumu. Aktieri jau zināmi, un tos var apskatīt šeit.

Vērtējums par grāmatu: 10/10. Šeit bez variantiem. Stāsts bija pietiekami labs, lai kompensētu biezos vākus.

Lielisks citāts, kas attiecināms arī uz Džonu Grīnu:

Pīters van Hautens izrādījās vienīgais man zināmais cilvēks, kurš (a) šķita saprotam, ko nozīmē mirt, un (b) vēl nebija nomiris.

Un te daži pārējie citāti.

Nīderlandiešu valoda nav tik daudz valoda, kā kakla kaite.

-Ar ko es karoju? Ar vēzi. Un kas ir vēzis? Tas esmu es pats. Audzēji ir mana miesa, tāpat kā smadzenes un sirds. Tas ir pilsoņu karš, Heizela Greisa, un tā uzvarētājs zināms jau iepriekš.

Sāpes cilvēku nemaina, Tās viņu atklāj.

Attēls šeit.