Atskats uz septembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Advertisements

Atskats uz pusgadu lasīšanas plānā 2017

2017. gads tūlīt, tūlīt šķirs nākamā gada pusi un tas ir lielisks laiks, lai atvilktu elpu un atskatītos uz paveikto (vai nepaveikto). Par pamatu tiek ņemts mans lasīšanas plāns 2017, ko var redzēt un izlasīt, uzspiežot uz linka.

  1. Teicu, ka piedalīšos divos gada lasīšanas izaicinājumos – Around the World in 52 Books un Popsugar 2017. Patlaban ar 37 izlasītām grāmatām esmu izpildījusi pirmajam 17 kategorijas, otrajam – 11, mainot plānotās grāmatas ar izlasītajām, kā rezultātā mainījās arī citas kategorijas.
  2. Pie reizes jāpiemin Goodread gada izaicinājums izlasīt 50 grāmatas, ar ko man veicas lieliski, jo, kā jau minēju, esmu izlasījusi 38. Ar visu to, ka man ir sajūta, ka skola ēd manu brīvo laiku.
  3. Nākamā apņemšanās bija pirkt mazāk. Nu, ar to man diez ko nevedas, jo ir nopirktas daudz grāmatu (ja parēķina mēnešos, trim mēnešiem katrai dienai sava grāmata sanāk) un tur vainojams ir tieši tas, kas jau tika minēts gada sākumā – otras elpas, atlaides, dažādas pārdošanas grupas. Saskatījos vienu video, kur runāja par grāmatu pirkšanu un uznāca vēlme no visām grāmatām atbrīvoties un dzīvoties pa bibliotēkām, bet tas neīstenojās reālā darbībā, lai gan doma joprojām ir. Besī man tas gan jau kādreiz izlasīšu un šitā anotācija gan ir forša un autors izslavēts, jānopērk. Bet labu un tādu rīcību, kas man darbotos ilgstoši, neesmu atradusi.
  4. Pirmajos gada mēnešos ar apņemšanos izlasīt vienu grāmatu Kindlē man veicās ļoti labi, bet tas apsīka aprīlī un turpinās joprojām. Droši vien tāpēc, ka es to turu zem spilvena un nevaru atrast, kad man to vajag.
  5. Ar latviešu autoru darbu lasīšanu man veicas labi – esmu lasījusi vismaz vienu latviešu saražojumu katru mēnesi. Neapzināti.
  6. “Mēs.Latvija.XX gadsimts” trīs grāmatas nopirku Ķīpsalā un tās joprojām tur stāv, pa šo laiku 7 sērijas grāmatas ir izpletušās uz 11. Divas esmu lasījusi, tas nozīmē, ka jāizlasa 9, bet visticamāk, ka tas tiks realizēts nākamgad.
  7. Un uz grāmatu kluba tikšanos joprojām neesmu aizgājusi. Pārsvarā tāpēc, ka man patīk mājās un otrdienas ir starp pirmdienām un trešdienām, kad mācos itāļu valodu. Bet vēl ir 6 mēneši, lai saņemtos. Un smuks jaunais veikals.

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/289401229/large.jpg

Šis pusgads ir ar lielu cerību uz vasaru, kad varētu lasīt visu, kas sakrājies uz sirdsapziņas un ko vēlos, jo šī vasara ir brīva ar nodomu nestrādāt no rīta līdz vakaram). Lielākā škrobe man ir par to, ka teātris vasarā nav, jo ir tik daudz izrāžu, ko gribu redzēt, bet neesmu paspējusi to izdarīt. Bet tās vairs nav grāmatas.

Sakrāmēju lasīšanas plānu un tajā ietilpst vairāki romāni, kas plauktā ilgstoši krāj putekļus, kā arī dažas maģiskā reālisma grāmatas, vēsturiskās. Noteikti saraksts papildināsies, kad apciemošu Milzkalnes bibliotēku, kad izsīks manis pašas pārvadātās bibliotēkas saturs.

Protams, tā kā ir brīvs laiks (un diezgan daudz), tad arī blogā varētu parādīties jauni ieraksti biežāk nekā vienu-divas reizē mēnesī. Tas, vai tas tā patiešām būs, rādīs laiks.

Lai arī jums piedzīvojumiem un grāmatām bagāta vasara!

Attēls: te.

Atskats uz martu

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/282554395/large.jpg

Lai gan plānu izpildē pēdējā laikā visu laiku izgāžos, man pašai patīk atskatīties uz pagājušo mēnesi, tāpēc šādi ieraksti joprojām top. Nerunājot par to, ka daru neplānotas lietas, prokrastinējot plānotās (blogā un dzīvē).

Sešas grāmatas:
Guntis Berelis “Kandidāts”
– jauno rakstnieku stāsti apvienoti vienā krājumā. Vairāki bija ļoti iespaidīgi un par stāsta aspektiem domāju vēl pāris dienas pēc izlasīšanas, citiem šļūcu pāri, jo vienkārši neaizķēra. Tagad uzmetot aci satura rādītājam, visvairāk iespiedies atmiņā ir Dacs Akermanes stāsts par Alisi Grīnu. Par krājumu 7/10.
Laikmetīgā arhitektūra Latvijā – jau pagājušajā mēnesī biju aizrāvusies ar arhitektūras Procesiem, tagad nāk dažādi albumi. Skumdina tas, ka Latvijā mūsdienu arhitektūras ir maz (runa ir pirms 2012. gada un par dažu funkcionalitāti vēl var pastrīdēties), tāpēc daudzas ēkas atkārtojas vairākos izdevumos. No otras puses – var saplānot ceļojumu pa Latviju, ņemot vērā iespaidīgas un skaistas mājas. Arī savā ziņā albums/grāmata lika domāt par kritiku un arhitektu tomēr sašķelto vidi, bet par to es vēl ļoti, ļoti domāju pēdējā laikā, tāpēc nerunāšu. 7/10
Marija Kondo “Kārtības maģija” – kaut ko pateicu šeit. Un vēl lielāku tīrīšanu neesmu uztaisījusi.
Žaklīna Cinovska, Elita Veidemane “Prāts vai instinkts” – es to burtiski vienu dienu atradu savā grāmatplauktā. Atceros jēlu latviešu seriālu ar tādu pašu nosaukumu un sapratu, ka tas ir scenārijs, izdots grāmatas formā. Vilšanās liela, jo varoņu ir tik daudz, ka nespēj izsekot līdzi ne tam, kurš ir galvenais varonis, no kur perspektīvas lasītājs skatās uz stāstu, nemaz nerunājot par vīriešiem, kurus tās piecas galvenās varones maina kā kleitas. 3/10
Latviešu mūsdienu dzeja – Zvaigznes Outletā labu brīdi ar atlaidēm var nopirkt dažādus klasikas izdevumus, un šis vienā no daudzajiem lūzuma punktiem bija tas. Dzeja man it kā patīk, bet joprojām neesmu atradusi ne savu mīļāko dzejnieku, ne konkrētu dzejas veidu, tāpēc joprojām mētājos un lieku sliktus vērtējumus visiem, kas nepatīk. Šeit apkopoti literatūras pedagoģes Astrīdas Vulfas atlasīti mūsdienu dzejnieku darbi un tas man izraisīja lielāko bēdu, jo tika ņemti jau sevi pieteikuši un pazīstami dzejnieki, nevis jau sevi pierādījuši (kritērijs: izdots krājums), bet varbūt tik ļoti nepazīstami (Zēgners, piemēram). Tāpat jau atradu jaunus cilvēkus, kam turpmāk pievērst pastiprinātu uzmanību, bet tomēr lielākā daļa mani neaizrāva. 6/10
Panākumi dzīvē un biznesā – uhh. Man patīk nonfiction žanrs, man patīk arī pašpsiholoģiskās grāmatas (ne jau Latvietes karma), bet joprojām arī šeit nesaprotu, kā var notrāpīt uz to, kas man patīk. Ar šo es mēģināju, man nesanāca un nepatika un bieži bija vēlēšanās mest grāmatu pret sienu. Cik pompozs grāmatas nosaukums, tik pompozs ir arī grāmatas saturs (pie Ķirsona teksta es, atvainojos, gandrīz atbrīvojos no kuņģa satura, cik cheesy tas bija). Un sajūta bija tāda, ka grāmatas autors (drīzāk gribētu viņu saukt par sastādītāju) ir aizsūtījis e-pastus visiem ar biznesu slavenajiem cilvēkiem un lūdzis atbildēt uz jautājumiem. Tas, kas lika par to domāt, ir atšķirīgais atbilžu garums – dažiem tās bija 5 lappuses, citiem 3 teikumi. Iedvesmoties tas varbūt ļautu jaunajiem uzņēmējiem, bet ne man. 4/10.

Viena filma: “Pagājusī nakts” ar Keiru Naitliju, kuru varu skatīties vēl un vēl. Vispār, gribu aiziet arī uz izrādi vēlreiz.

Viena teātra izrāde: par kuru jau rakstīju šeit.

Un gribēju padalīties arī ar rakstu, kurā es atradu daļu sevis – par grāmatplauktu kārtošanu. Vienmēr tā man ir bijusi relaksējoša metode un ir miljoniem veidu kā sakārtot. Visaktuālāk šī kārtošana ir reizēs, kad nopērk jaunas grāmatas, kuras nelien smuki iekšā, tāpēc jāpārkārto, hmm, parasti visi plaukti. 😀

Gada sākumā bija skaista apņemšanās aprakstīt katru izlasīto grāmatu, par ko es tagad varu tikai skaļi pasmieties. Bet gan jau tikšu vaļā no visiem darbiem un uzrakstīšu īsās atsauksmes. Galvenokārt ar šiem mēneša rakstiem es jums daru zināmu to, ka nekur neesmu pazudusi, savā ziņā mierinot arī sevi.

Plāni aprīlim

  • darīt visu, lai pabeigtu skolu (melns humors)
  • aiziet uz vairākām izrādēm – manā redzējumā tās varētu būt četras, bet dzīvē gadās kaut ko atcelt (kā man šomēnes ar ĢIT studentu izrādi gadījās) vai piepirkt klāt kādā krīzes brīdī.
  • lai gan pagājušajā mēnesī rakstīju, ka pa pavasari jāizlasa 13 grāmatas, tad man ir doma pamēģināt Try a Chapter tag (ieskats kā tas notiek), lai saprastu, kurās grāmatas esmu ieinteresēta un kurās ne tik ļoti. Varbūt skaits samazinās.

Lai saulains un silts aprīlis!

Attēls te.

Decembris

december, christmas, and harry potter image

Decembris vienmēr ir tāds durvju aizvēršanas mēnesis. Noslēdzas ne tikai mēnesis, bet viss gads. Šajā mēnesī vēl vairāk gribas atskaitīties par visu, kas paveikts, tad nu domājams, ka būs ne tikai raksts par decembri, bet arī par 2015. gadu kopumā.

Kā parasti, sākšu ar grāmatām. Raksta tapšanas brīdī ir izlasītas 10 grāmatas, 4 pāršķirstītas studiju vai vienkārši intereses pēc.

  1. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina. Lasīta studiju vajadzībām, ja būtu zinājusi, ka man tā būs jālasa vēlreiz pēc 2 gadiem, pirmo reizi nebūtu lasījusi. Lasot meklēju specifiskas vietas, tāpēc lielu uzmanību sižetam nepievērsu, bet grāmata joprojām paliek pie manām mīļākajām, rodas vēlme izlasīt vēl kādu šī autora darbu. 8/10
  2. Viljams Šekspīrs – Hamlets. Pirmā grāmatas daļa aizgāja ļoti viegla, jo to jau biju redzējusi izrādes veidā. Un tad nāca otrā daļa, no kuras vairs neko neatceros. Bet es noskaidroju, ar ko beidzas šī luga, kas arī bija tas dzinulis, kas lika man lasīt grāmatu. 7/10
  3. Silvija Radzobe – Latvijas teātris 20.gs. 90. gados un gadsimtu mija. grāmatai burtiski uzskrēju virsū vienā bibliotēkā, un pēc Silvijas Radzobes lekcijas Dailes teātrī par kritiku un teātri, nevarēju nepaņemt. Šī bija tāda viegla iesildīšanās darbam, uz ko ilgi metu acis – par to jauno režiju. Šī bija viena no tām izšķirstītajām grāmatām, uzmanību pievērsu tikai tām aprakstītajām izrādēm, kuras esmu redzējusi. 7/10.
  4. Imanuels Kants – Spriestspējas kritika. Izlasīju 20 lapas tieši filozofijas dēļ. Runa gāja par skaistuma un gaumes izpratni. Bija sajūta, ka Kants to visu paņem nevajadzīgi dziļi, kas sarežģī visu /tekstu, bet tas, ko es sapratu, bija labi. 7/10.
  5. Deniss Hanovs – Eiropas aristokrātija 17.-19. gadsimts. Arī šis bija studiju vajadzībām, ko arī izšķirstīju, lasot tikai specifiskas nodaļas. Bet patiesībā man vienmēr ir patikušas kuplas kleitas un filmas par karaļnamiem un tamlīdzīgas pasakas, tāpēc šī lasīšana bija diezgan interesanta. Pēc kādiem pāris gadiem varētu paņemt un izlasīt visu. 7/10.
  6. Giliana Flinna – Neatrodamā. Apbrīnojami. Šitādu čakarēšanu grāmatas ietvaros man šķiet, ka nebiju vēl pieredzējusi. Galvenā varone man riktīga krita uz nerviem jau grāmatas sākumā ar saviem garajiem uz sevi vērstajiem monologiem, kas rezultējās ar to, ka tagad nevaru saprast, vai man patika vai man nepatika pati grāmata. Jo vairāk domāju par šo, jo vairāk neko nevar saprast. Patika čakarēšana, riebās galvenā varone. Kas tur var sanākt? 8? Lai būtu 8/10.
  7. Illuminae. Ja Sintija blogeru eglītē nebūtu man uzdevusi jautājumu “Vai tu zini, kas ir Ezra?”, kad biju aptuveni 20 lappuses iepakaļ, iespējams, ka lasītu vēl tagad. Nav vārdu, lai mēģinātu aprakstīt šo grāmatu, cik ļoti fantastiska tā ir. Tas vienkārši ir pašiem jāpiedzīvo. 9/10.
  8. Kā būt parīzietei vienmēr un visur. Rakstīju pilno atsauksmi, lasi te.
  9. Anderss de la Mote – burbulis. Arī šeit rakstīju pilno atsauksmi, lasīt vari te.
  10. Rainis – Uguns un nakts. Ziniet, kā ir tad, kad filozofijas profesore ir Raiņa fanāte? Es nojaušu. Tāpēc, ka man tuvojas sesija un filozofijas eksāmens, jāsāk apgūt Raiņa idejas, vēl ir kāda nedēļa laika. Grāmatu nekaunīgi lēti dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā, un tā kā tagad rāda arī izrādi Nacionālajā teātrī (uz kuru neesmu bijusi), kaut kā tas viss saslēdzās. Luga man patika, tās idejas, kuras uzķēru, bija labas un aktuālas arī šodien, diemžēl. 7/10
  11. Mērija Šellija – Frankenšteins. Arī šai grāmatai uzskrēju virsū tajā pašā pieminētajā grāmatnīcā, arī nekaunīgi lēti. Un tā kā šoreiz izrādi rāda Dailes teātrī, un esmu redzējusi un esmu sajūsmā, bija tīri loģiski, ka jāizlasa grāmata. Tā gan uz mani atstāja tādu meh iespaidu, bet radās priekšstats, kā viss bija pamatā pirms izrādes, un ko tieši režisore ir mainījusi. 7/10.
  12. Stīgs Lārsons – Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni. Par daudz politisko afēru, kurām vienā brīdī vienkārši pārtraucu sekot līdzi, tiesas ilgums man likās nepieklājīgi īss un nepameta sajūta, ka sākumā visu nejēgā velk garumā, lai beigās visu svarīgo iekļautu 100 lappusēs, kas ir par maz. Redziet, kas notiek ar mīļākajām triloģijām, kad lasa trešo reizi pēc kārtas. 8/10.
  13. Frederiks Beigbeders – Ūna un Selindžers. Atsauksme te.
  14. Staņislavs Lems – Solaris. Grāmata par mūsu apslēptajām vēlmēm un zemapziņu. Kas parādītos tavā priekšā, ja tu būtu tieši tādā pašā situācijā, vai tu zini? Pēdējā obligātā literatūra, par ko ir liels prieks, bet tajā pašā nedaudz nostaļģija iezogas. Bet vēl jau pirms eksāmena būs iemesls visu atkārtot. 6/10 par pašu grāmatu, bet lika padomāt.

Tagad parunāsim par 3 filmām. Viena bija studijām – Solaris (2002. gada), kas man nepatika, bet tur spēlēja Džordžs Klūnijs galvenajā lomā, kas man arī te nesimpatizēja. 6/10. Otrā filma bija Matrikss, arī studiju vajadzībām. Jāatzīst, ka vēl nekad nebiju redzējusi, un tas bija interesants piedzīvojums. 7/10. Trešā filma ir “Noslēpums viņu acīs” par to, ko mērķu nospraušana var izdarīt ar cilvēku, ko salūšana pēc traģēdijas var izdarīt ar tevi pašu. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm. Kas mani pašu pārsteidz, ka abas ir JRT. “Ziedonis un Visums” bija skaista izrāde, ko veido nelielas etīdes par vai ar Dzejnieku. Smieklīga un skumja izrāde. Tāpat es varētu raksturot arī otru – “Latviešu mīlestība”. Abas izrāde no augšas līdz lejai pilnas ar latvietību un tiem kodiem, kas veido mūs un mūsu identitāti. Mēs katrs pazīstam tos cilvēkus, kas kāpj uz skatuves, un aktieri attēlo viņus tik pārsteidzoši precīzi, ka sametas skumji. Abām izrādēm 10/10.

Man pašai neparedzēta dāvana Ziemassvētkos ir iesnas un sāpošs kakls un galva pilna ar idejām, ko gribu izmēģināt jaunajā gadā. Kādas durvis atveras, kādas citas aizveras. Tagad tikai visas idejas jāsaliek uz papīra, lai var saprast kur un kā realizēt. Lai vai kā, lai jums darbīgs Jaunais gads!

Attēls te.

Jūlija beigas un ieskats augustā.

https://i0.wp.com/data3.whicdn.com/images/70681447/large.jpg

Man ir skaidrs tikai viens – esmu slinka un šis būs ļoti garš raksts.

Kā vienmēr: grāmatas pirmās, pēc tam filmas un teātri, kurus man spītīgi gribas piekabināt klāt pie jūlija mēneša, lai gan tie bija jūnijā, bet man ir ko teikt, tāpēc tie būs šeit.

Jūlijā tika izlasītas 9 grāmatas (varbūt būs 10, jo līdz mēneša beigām ir 3 dienas, bet es šaubos, jo esmu Rīgā un Rīgā nelasās tik labi, kā man gribētos). Tad nu īsumā/garumā:

1) TR Notārs – Belašs. Atsauksme tapa un ir izlasāma šeit.
2) Antuāns Sent-Ekziperī – Mazais princis. Grāmata, kas ilgi stāvēja manā grāmatplauktā, un beidzot, pateicoties TBR burciņai, tika izlasīta. Varbūt tāpēc, ka neesmu gluži bērns, man šī grāmata neaizrāva tik ļoti, cik es biju gaidījusi, kā arī es biju gaidījusi ko vairāk no stāsta. Tie nospoilerotie citāti, kas klejo dzīvē bija pietiekami labi, lai es cerētu arī uz labu pamata stāstu. Sagaidīju maza zēna ceļojumu savā fantāziju pasaulītē. Protams, atklāj daudz un dažam varbūt pēc šīs grāmatas izlasīšanas atveras acis uz citādu pasauli, bet ne man. Es spēju ieraudzīt, par ko sajūsminās cilvēki, bet es neesmu no tiem.
3) Ingus Macats – Koncertflīģelis. Ja godīgi, tagad neatceros par ko īsti tur bija. *izlasa anotāciju* Ā, tagad atceros. Ideja laba – ar mūzikas palīdzību pārcelties citā, paralēlā fantāziju pasaulē. Bet man tas izpildījums kaut kā neaizrāva. Un arī man ir pilnīgi nesaprotams vāka dizains. Bet, nepārbaudot faktus liekas, ka autors tiešām ko saprot tēmā, par ko raksta (Ingus Macats mācījies Mediņa mūzikas skolā).
4) Nīls Geimens – Kapsētas grāmata. Es mēģināju lasīt “Amerikāņu dievus” kādus 3-4 gadus atpakaļ, un es netiku tālāk par 20 lappusi, tāpēc es mēģināju šo, jo grāmata vienkārši stāvēja manā deguna priekšā. Īsumā stāsts ir par zēnu, kura vecāki tiek nogalināti un viņš ir vienīgais izdzīvojušais, bet par viņu gādību uzņemas kapsētas iemītnieki spoki. Viņš uzaug kapsētā, viņam piemīt zināmas spējas sarunāties kā ar dzīviem, tā ar mirušajiem. Visam pa virsu viņu vēl medī ļaunais Džeks. Tagad tā rakstot, izklausās pēc krietni īsāka Harija Potera atdarinājuma. Izlasīt var ātri un ir pietiekami aizraujoši, lai negribētos tik ātri likt nost.
5) Kīra Kesa – Prinča līgava. Atlase. Savas domas izteicu šeit.
6) Džo Beikere – Longborna. Atsauksme ir šeit.
7) Stīgs Lārsons – Meitene ar pūķa tetovējumu. Jau ceturtā reize, kad lasu šo grāmatu, un man neapnīk. Ja nu kāds vēl nezina, tad stāsts ir par žurnālistu Mīkaelu Blumkvistu, kuram pēc neveiksmes ar rakstu par slavenu krāpnieku tiek piedāvāts darbs – saprast, kāpēc tika nogalināta Harrieta Vangere. Visu šo padara daudz interesantāku Līsbeta Salandere. Noteikti izlasīšu arī pārējās divas daļas, jo pirmās reizes lasīju bibliotēkas grāmatas un tagad man ir pašai savas. Un vispār, tūlīt 27. augustā iznāks arī ceturtā daļa, kuras rakstnieks ir zviedrs David Lagercrantz un nosaukums – The Girl in the Spiders Web. Ja godīgi, man ir grūti iztēloties, par ko vēl ir iespējams rakstīt, jo principā gan Mikaela lieta, gan Salanderes lieta tika atrisinātas, bet nu, dzīvosim – redzēsim.
8) Žaklīna Vilsone – Projekts “Lotija”. Viens no maniem šī gada grāmatu projektiem laika gaitā ir ieviesies šāds: atbrīvoties no nelasītajām grāmatām, kas plauktos ir stāvējušas gadiem. Nu, šī ir viena no tām, manuprāt, nopirkta kaut kur posmā no 8-11 gadiem. Nu, attiecīgi tie ir kādi 10 gadi. 😀 Šī ir bērnu grāmata un atrodas manā plauktā tikai tāpēc, ka tad, kad biju bērns, man ļoti patika Žaklīna Vilsone. Laikam šis ir tas gadījums, kad labāk to, kas patika pirms 10 gadiem arī tur atstāt. 😀
9) Jenny Han – To All The Boys I’ve Loved Before. Mana vilšanās. No ārzemju grāmatu vlogeriem bija dzirdētas ļoti daudz labas atsauksmes par šo, tāpēc pavilkos un pasūtīju. Esmu tik neapmierināta, ka par šo uzrakstīšu garāku rakstu, bet drīzumā, jo, kā jau minēju, esmu slinka.

Kas attiecas uz grāmatām jūlijā, piedalos (jo tas joprojām iet) lasīšanas maratonā TBR Take Down. Arī par to būs raksts, bet tagad izskatās, ka drīzāk būs par pašu ideju, nekā par izlasīto, jo izlasītas ir 3 grāmatas, kuras +/- ir aprakstītas šeit.

Filmas. (Es brīdināju, ka būs gari.)

Skatīts ir maz, jo man nav laika (negribu tādu rast priekš filmām), bet tas, ko es tiešām zinu, ka esmu noskatījusies, ir Gayle Forman romāna If I Stay romāna ekranizācija. Ja grāmata mani sevišķi neaizrāva, tad to pamatīgi izdarīja filma. Stāsts ir par meiteni Miu, kas, braucot ar ģimeni, iekļūst avārijā un viņa ar brāli ir vienīgā izdzīvojusī. Bet dzīvs ir viņas gars, kas redz visu, kas notiek viņai apkārt, bet fiziskā Mia guļ slimnīcā komā. Viņa redz, kas notiek ar cilvēkiem, kas viņu mīl, šajā laika posmā, skatītājam arī tiek piedāvātas pagātnes ainas. Katrā ziņā, smieties var, bet raudāt sanāk vairāk. Vismaz man sanāca.
Vēl viena filma, ko noskatījos ir Jaunais Kinoteātris “Paradiso” (Nuovo Cinema Paradiso), kas ir stāsts par režisora dzīvi un mīlestību pret filmām, kas aizsākusies ar kino pirmsākumiem un draudzību ar Alfredo. Reti kad skatos filmas, kas ir pirms 2000. gada, bet laikam nu ir pienācis šo mainīt, jo šī filma pierāda, ka nav tik traki.

Pie filmām var piekabināt klāt arī seriālus. Jā, brīnumi notiek un Marta sāk skatīties seriālus. Jā, es pati arī nesaprotu, kas notiek.

Pirmais šovasar bija “The Royals”, kurš iekrita manā redzeslokā pēc Norelles atsauksmes (te). Tas ir ieskats pa atslēgas caurumu nākotnes mūsdienīgajā karaliskajā ģimenē ļoti vieglā un uztveramā versijā. Skandāli, romantika, mēģinājumi glābt monarhiju un pašu ģimeni – tas viss ir šeit. Ja būtu grāmata, varētu teikt, ka droši var lasīt pludmalē. Tā kā nav grāmata, var skatīties tajos lietainajos vakaros, kad gribas sauli. Pirmā sezona ir beigusies, otrā būs tikai nākošgad.

Otrais ir “Chasing Life”. Par šito būs raksts (cerams), tur arī izstāstīšu sīkāk. Nepacietīgākajiem vien nāksies lūkoties internetā – kas tas ir par zvēru.

Trešais ir visiem labi zināmais un izdaudzinātais “Orange is the New Black”. Godīgi, nožēloju, ka nesāku skatīties ātrāk. Un vispār nožēloju, ka agrāk netiku atklājusi šādu seriālu būtību. Bet tagad man ir vēl mēnesis to labot, ne?

Nu esam nonākuši pie pēdējā punkta – teātris.

Pirmā – “Skroderdienas Silmačos”. Es laikam esmu tik bieži redzējusi dažādas šī uzveduma versijas, ka šī man nekādu sajūsmu neizsauca. Tika iekļautas visas it kā obligātās ainas, kur skatītāji smējās un zina no galvas tekstus (kur tiek uzsperta krāsns, tiek liets ūdens virsū, Kārlēna, Rūda un Ieviņas deja utt.), bet pārējais atstāja tādu neitrālu iespaidu. Vienīgais izklaidējošais bija jā, atstrādātās, smieklīgās epizodas un orķestris, sevišķi vardes skaņas Evijas Skultes izpildījumā. Bet bez Skroderdienām nebūtu tās svinīgās atmosfēras un sajūtas, ka teātra sezona ir beigusies un Jāņi, tai skaitā vasara, klauvē pie durvīm un saka, lai laiž to iekšā.

Otrā, ko noskatījos caur “Teātris.Zip.” bija Liepājas teātra izrāde “Pūt, vējiņi”. Šito es arī varu skatīties vēl un vēl un man joprojām patiks. Atsauksmi esmu rakstījusi, te.

Gari, gari, bet ko lai dara, ja daudz ko stāstīt? 🙂

Untitled

AUGUSTS:

grāmatās – man ir jāizlasa 7 grāmatas no tās kaudzes, kuru laimīgi jūlija sākumā aizvedu uz laukiem ar cerību, ka visas arī izlasīšu (varbūt kāds redzēja bildi Instagram’ā). Tam visam pa vidu noteikti nāks klāt kāda ārpus kārtas vai tāda, kas būtu piemērota augusta lasīšanas maratonam BooktubeAThon. Dzīvosim, redzēsim.

filmās – man ir pilns dators ar filmām, kuras es gribu noskatīties, bet seriālu dēļ man tam nav laika (padomājiet paši – 1 filma=2 sērijas, un es, kas tikko ir atklājusi seriālu burvību, protams, ka izvēlēšos seriālus). Bet es kaut ko izdomāšu šajā sakarā, jo man skauž, ka facebook ir cilvēki, kas ziedo veselu dienu filmām un to visiem nekautrējas paziņot.

teātri – sezona vēl nav sākusies (par laimi.) Pačukstēšu, ka ir biļetes uz DT izrādēm. Par pārējiem teātriem – man vajag teātra draugu, kurš mani izvazā pa citiem, jo a) viena es nekad nesataisīšos aiziet un b) tas, kas iet ar mani uz DT negrib iet uz citiem. Liela problēma. 😀

Nu tad lai visiem izdodas izbaudīt pēdējo vasaras mēnesi, saullēktus un saulrietus, ieelpot meža gaisu ogojot, sajust zāli ar basām kājām, baudīt Latvijas dabu un laikapstākļus. Jo viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek.

Attēli te un te.

01.2015.

Ja man ir izvēle starp daudzu rakstu publicēšanu ar padaudz haotiskām domām un plus/mīnuss strukturētam atskatam uz pagājušo mēnesi, protams, ka es izvēlēšos otro. Vismaz būs labs veids kā sakārtot nesakārtoto un neatkārtot esošo.

Janvāris bija labs gada iesākums. Kopumā: 7 grāmatas, 4 filmas, 6 teātra izrādes.

Sākšu ar grāmatām. Esmu aprakstījusi 3 grāmatas, bet daži teikumi par tām, kuras kurpjukastē nav iekļuvušas. Pētera Hēga “Smillas jaunkundzes sniega izjūta” man beigas nosita visu garšu – man šķita, ka tā kuģa aina ir bezgalīga; beigās jau šļūcu pāri tekstam. Bet man patika, bet ne tik ļoti kā “Klusā meitene”. 7,5/10. Daniela Glatauera “Sargies ziemeļvēja” man patika kā romāns, jo bija īstais īstajā vietā un laikā. E-pasta vēstule nepareizajam adresātam gluži nejauši var pārvērst visu dzīvi pa 180 grādiem. Vēstuļu apmaiņas laikā tiek diskutēts par dažādām tēmām, kas ļauj arī lasītājam formulēt savu viedokli. 8/10. TBR burciņas sakarā nācās pārlasīt Džona Grīna “Mūsu zvaigžņu vainu” un atklāt, ka man joprojām šis patīk daudz labāk par “Meklējot Aļasku”. Bet otrajā reizē sāk parādīties jautājumi par caurumiem šajā YA romānā. Ātrā lasāmviela, kuru mierīgi var “apēst” pa vienu vakaru. Sāras Vinmanes “Kad dievs bija trusis” mani atstāja divejādas izjūtas – no vienas puses man patika, bet no otras – pēc 2 nedēļām es atceros tikai daļu no notikumiem un tāpat ļoti vispārīgi. Droši vien vaina ir tajā, ka lasīju kā e-grāmatu gandrīz mēnesi (brīvajās dienās e-grāmatas nelasu), tāpēc jānopērk, lai stāv plauktā, jo man joprojām ir sajūta, ka man viņu vajag kā fizisku grāmatu. 8/10. E.B. Vaita “Šarlotes tīkls” arī bija manas TBR burciņas sakarā, jo sapratu, ka bērnībā šo grāmatu iesāku, bet tā arī netiku tālāk. Un žēl, ka tā, jo kā bērnam man viņa noteikti būtu patikusi. Lai gan parasti man grāmatas, kas rakstītas no dzīvnieku skatupunkta vai par dzīvniekiem nepatīk, šī bija citādāka, un par to liels cepums, jo man patika. Dodu 7/10 kā liels cilvēks.

Atvelkam elpu.

Filmas. 2 no tām es aprakstīju janvāra sākumā taisītajās piezīmēs par padarīto, bet uz 2 filmām biju aizgājusi uz kino. Gluži nejauši tās sakrita ar Oskara nominācijām (man nav mērķis noskatīties visas, bet, protams, būtu skaisti uzzināt, par ko tiek apbalvotas redzētās filmas un pārliecināties, vai ir vērts). Šīs filmas bija: Birdman un Unbroken, attiecīgi 9 un 3 Oskara nominācijas.

Unbroken ir stāsts par olimpisko skrējēju Luī Zamperīni, kura dzīve mainās, kad viņš kļūst par lidmašīnas apkalpes locekli. Avārijas dēļ viņš ar pārējiem dzīvajiem komandas biedriem, peldot jūrā, pavada 47 dienas, piedzīvojot ne mazums pirmo reižu, cenšoties izdzīvot briesmu (vai arī nē) pilnajā okeānā. Protams, viņš atgriežas uz sauszemes un pat mājās, bet nekas vairs nav tā, kā bijis, īpaši jau, ja viens no galvenajiem notikumiem ir karš. Aizgāju uz filmu, neko nezinādama – ne to, ka filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem, ne to, ka režisore ir Andželina Džoliju, kuru parasti pieņemts redzēt aktrises rindās. Sajūtas visnotaļ ir labas gan uzreiz pēc filmas, gan tagad – pēc vairāku nedēļu pārtraukuma. Katrā gadījumā spēcīga filma, kas kārtīgi sapurina, ja gribas padoties dzīvei mūsdienās – vienkārši saproti, ka tas, ko pieredzi, nav nekas, salīdzinājumā ar filmu. Bet filma ir filma un dzīve ir dzīve, tāpēc filmai lieku 9/10.

Birdman ar ironijas piesitienu ļauj ielūkoties Holivudas dzīlēs. Kādreiz popularitāti guvušais Regans vēlas atgriezties uz skatuves un nonākt Holivudas starmešu gaismā, tāpēc iestudē lugu “What We Talk About When We Talk About Love”. Pagātne vienmēr ir savienojama ar tagadni, īpaši, ja tiek runāts par radošiem cilvēkiem, tieši tāpēc Regana prātā joprojām mājo Putncilvēks – varonis no viņa iepriekšējām filmām, ar ko viņš ieguva popularitāti. Līdz pirmizrādei atgadās ne mazums problēmu, kas draud visu Rigana sapni izgāzt, bet bez pārbaudījumiem neviens mākslas darbs nav dzimis. Filmas treileris mani pilnīgi un galīgi neuzrunāja, bet šis bija labākais, ko tajā laikā rādīja, tāpēc lielas izvēles nebija. Un es nenožēloju, ka aizgāju. Kā jau katrai filmai, arī šai ir savi plusi un mīnusi, bet kopumā man patika – pirms pirmizrādes un pirmizrādes ainas īpaši. 9/10.

Par teātri. Es laikam nekad neesmu bijusi vienā mēnesī uz 6 teātra izrādēm. Atziņa – beigās jau tas vairs nav forši. Par 4 un tām, kuras bija Dailes teātrī, esmu rakstījusi, bet par pārējām divām neesmu, tāpēc pāris teikumi. Jaunatklājums – Jaunais Rīgas teātris. Tur es kādreiz esmu bijusi, bet tas nebija saistībā ar izrādēm, bet gan ar iekštelpu apskatīšanu, kur mums, grupiņai cilvēku, vairāk rādīja dekorāciju noliktavas, nekā zāles, Tāpēc liels bija mans pārsteigums, ka sākumā domātā mazā zāle patiesībā izrādījās lielā. Pirmā satikšanās ar teātri man bija “Ilgu tramvajā”, kas tā arī neiekaroja manas simpātijas. Māsa Blānša atbrauc pie māsas un cenšas sadzīvot ar viņas poļu vīru zem viena jumta. Lieki pieminēt, ka abi viens otru necieš – viņa pārāk smalka, viņš pārāk rupjš un prasts. Bet ko tikai abi nav gatavi darīt, lai mīļotais cilvēks justos labi. Izrāde šķita pārāk… neīsta? Aktieri mani nepārliecināja, un nesagaidīju to, ko gaidīju, t.i., salaušanas momentu. Vērtējums: stabils 5, varbūt 6.

“Oblomovs” ir par to, kā slinkums noved pie iznīcības. Ikdienu mēs prokrastinējam dažādus darbus, velkam termiņus, kamēr viss sakrīt vienā dienā. Bet šeit tas drīzāk attiecas uz ikdienu un to, kā cilvēks var mainīties, ja vien viņš to vēlas. Lai gan uz sevi es šo attiecināt nevaru, vismaz pēc izrādes ir radusies doma par dāvanām dažiem cilvēkiem uz svētkiem. Teātra biļetes vienmēr ir bijušas laba dāvana, manuprāt, un kāpēc gan ne uz tādu izrādi, kas atver acis? Es varētu sākt žēloties par cilvēkiem, bet to labāk nē. Vienīgi tas, ka, sēžot aizmugurē, daudzas lietas no zāles daudz intensīvāk krīt acīs. Tā vien šķiet, ka es dzīvoju senos laikos ar saviem principiem un uzskatiem, kas man liek justies vecai. Bet pārkāpt pāri sev nevaru. Atgriežoties pie izrādes – 4 stundas likās daudz par agru. Acīmredzot, ne man vienīgajai. Vērtējums: 7/10.

Plāni februārim. Priekšā eksāmeni un visādi ar absolvēšanu domāti svētki, kuriem jāgatavojas. Pabeigšu iesākto un ķeršos klāt latviešu literatūras kaudzes mazināšanai un vajadzīgā atsijāšanai priekš literatūras eksāmena.

Varbūt Tu vari man kādu grāmatu ieteikt par tēmu “Paaudžu attiecības”? Uzraksti komentārā. Čaklīšiem jau iepriekš liels paldies! 🙂

Bilde: tumblr dzīles.