Jūlija beigas un ieskats augustā.

https://i0.wp.com/data3.whicdn.com/images/70681447/large.jpg

Man ir skaidrs tikai viens – esmu slinka un šis būs ļoti garš raksts.

Kā vienmēr: grāmatas pirmās, pēc tam filmas un teātri, kurus man spītīgi gribas piekabināt klāt pie jūlija mēneša, lai gan tie bija jūnijā, bet man ir ko teikt, tāpēc tie būs šeit.

Jūlijā tika izlasītas 9 grāmatas (varbūt būs 10, jo līdz mēneša beigām ir 3 dienas, bet es šaubos, jo esmu Rīgā un Rīgā nelasās tik labi, kā man gribētos). Tad nu īsumā/garumā:

1) TR Notārs – Belašs. Atsauksme tapa un ir izlasāma šeit.
2) Antuāns Sent-Ekziperī – Mazais princis. Grāmata, kas ilgi stāvēja manā grāmatplauktā, un beidzot, pateicoties TBR burciņai, tika izlasīta. Varbūt tāpēc, ka neesmu gluži bērns, man šī grāmata neaizrāva tik ļoti, cik es biju gaidījusi, kā arī es biju gaidījusi ko vairāk no stāsta. Tie nospoilerotie citāti, kas klejo dzīvē bija pietiekami labi, lai es cerētu arī uz labu pamata stāstu. Sagaidīju maza zēna ceļojumu savā fantāziju pasaulītē. Protams, atklāj daudz un dažam varbūt pēc šīs grāmatas izlasīšanas atveras acis uz citādu pasauli, bet ne man. Es spēju ieraudzīt, par ko sajūsminās cilvēki, bet es neesmu no tiem.
3) Ingus Macats – Koncertflīģelis. Ja godīgi, tagad neatceros par ko īsti tur bija. *izlasa anotāciju* Ā, tagad atceros. Ideja laba – ar mūzikas palīdzību pārcelties citā, paralēlā fantāziju pasaulē. Bet man tas izpildījums kaut kā neaizrāva. Un arī man ir pilnīgi nesaprotams vāka dizains. Bet, nepārbaudot faktus liekas, ka autors tiešām ko saprot tēmā, par ko raksta (Ingus Macats mācījies Mediņa mūzikas skolā).
4) Nīls Geimens – Kapsētas grāmata. Es mēģināju lasīt “Amerikāņu dievus” kādus 3-4 gadus atpakaļ, un es netiku tālāk par 20 lappusi, tāpēc es mēģināju šo, jo grāmata vienkārši stāvēja manā deguna priekšā. Īsumā stāsts ir par zēnu, kura vecāki tiek nogalināti un viņš ir vienīgais izdzīvojušais, bet par viņu gādību uzņemas kapsētas iemītnieki spoki. Viņš uzaug kapsētā, viņam piemīt zināmas spējas sarunāties kā ar dzīviem, tā ar mirušajiem. Visam pa virsu viņu vēl medī ļaunais Džeks. Tagad tā rakstot, izklausās pēc krietni īsāka Harija Potera atdarinājuma. Izlasīt var ātri un ir pietiekami aizraujoši, lai negribētos tik ātri likt nost.
5) Kīra Kesa – Prinča līgava. Atlase. Savas domas izteicu šeit.
6) Džo Beikere – Longborna. Atsauksme ir šeit.
7) Stīgs Lārsons – Meitene ar pūķa tetovējumu. Jau ceturtā reize, kad lasu šo grāmatu, un man neapnīk. Ja nu kāds vēl nezina, tad stāsts ir par žurnālistu Mīkaelu Blumkvistu, kuram pēc neveiksmes ar rakstu par slavenu krāpnieku tiek piedāvāts darbs – saprast, kāpēc tika nogalināta Harrieta Vangere. Visu šo padara daudz interesantāku Līsbeta Salandere. Noteikti izlasīšu arī pārējās divas daļas, jo pirmās reizes lasīju bibliotēkas grāmatas un tagad man ir pašai savas. Un vispār, tūlīt 27. augustā iznāks arī ceturtā daļa, kuras rakstnieks ir zviedrs David Lagercrantz un nosaukums – The Girl in the Spiders Web. Ja godīgi, man ir grūti iztēloties, par ko vēl ir iespējams rakstīt, jo principā gan Mikaela lieta, gan Salanderes lieta tika atrisinātas, bet nu, dzīvosim – redzēsim.
8) Žaklīna Vilsone – Projekts “Lotija”. Viens no maniem šī gada grāmatu projektiem laika gaitā ir ieviesies šāds: atbrīvoties no nelasītajām grāmatām, kas plauktos ir stāvējušas gadiem. Nu, šī ir viena no tām, manuprāt, nopirkta kaut kur posmā no 8-11 gadiem. Nu, attiecīgi tie ir kādi 10 gadi. 😀 Šī ir bērnu grāmata un atrodas manā plauktā tikai tāpēc, ka tad, kad biju bērns, man ļoti patika Žaklīna Vilsone. Laikam šis ir tas gadījums, kad labāk to, kas patika pirms 10 gadiem arī tur atstāt. 😀
9) Jenny Han – To All The Boys I’ve Loved Before. Mana vilšanās. No ārzemju grāmatu vlogeriem bija dzirdētas ļoti daudz labas atsauksmes par šo, tāpēc pavilkos un pasūtīju. Esmu tik neapmierināta, ka par šo uzrakstīšu garāku rakstu, bet drīzumā, jo, kā jau minēju, esmu slinka.

Kas attiecas uz grāmatām jūlijā, piedalos (jo tas joprojām iet) lasīšanas maratonā TBR Take Down. Arī par to būs raksts, bet tagad izskatās, ka drīzāk būs par pašu ideju, nekā par izlasīto, jo izlasītas ir 3 grāmatas, kuras +/- ir aprakstītas šeit.

Filmas. (Es brīdināju, ka būs gari.)

Skatīts ir maz, jo man nav laika (negribu tādu rast priekš filmām), bet tas, ko es tiešām zinu, ka esmu noskatījusies, ir Gayle Forman romāna If I Stay romāna ekranizācija. Ja grāmata mani sevišķi neaizrāva, tad to pamatīgi izdarīja filma. Stāsts ir par meiteni Miu, kas, braucot ar ģimeni, iekļūst avārijā un viņa ar brāli ir vienīgā izdzīvojusī. Bet dzīvs ir viņas gars, kas redz visu, kas notiek viņai apkārt, bet fiziskā Mia guļ slimnīcā komā. Viņa redz, kas notiek ar cilvēkiem, kas viņu mīl, šajā laika posmā, skatītājam arī tiek piedāvātas pagātnes ainas. Katrā ziņā, smieties var, bet raudāt sanāk vairāk. Vismaz man sanāca.
Vēl viena filma, ko noskatījos ir Jaunais Kinoteātris “Paradiso” (Nuovo Cinema Paradiso), kas ir stāsts par režisora dzīvi un mīlestību pret filmām, kas aizsākusies ar kino pirmsākumiem un draudzību ar Alfredo. Reti kad skatos filmas, kas ir pirms 2000. gada, bet laikam nu ir pienācis šo mainīt, jo šī filma pierāda, ka nav tik traki.

Pie filmām var piekabināt klāt arī seriālus. Jā, brīnumi notiek un Marta sāk skatīties seriālus. Jā, es pati arī nesaprotu, kas notiek.

Pirmais šovasar bija “The Royals”, kurš iekrita manā redzeslokā pēc Norelles atsauksmes (te). Tas ir ieskats pa atslēgas caurumu nākotnes mūsdienīgajā karaliskajā ģimenē ļoti vieglā un uztveramā versijā. Skandāli, romantika, mēģinājumi glābt monarhiju un pašu ģimeni – tas viss ir šeit. Ja būtu grāmata, varētu teikt, ka droši var lasīt pludmalē. Tā kā nav grāmata, var skatīties tajos lietainajos vakaros, kad gribas sauli. Pirmā sezona ir beigusies, otrā būs tikai nākošgad.

Otrais ir “Chasing Life”. Par šito būs raksts (cerams), tur arī izstāstīšu sīkāk. Nepacietīgākajiem vien nāksies lūkoties internetā – kas tas ir par zvēru.

Trešais ir visiem labi zināmais un izdaudzinātais “Orange is the New Black”. Godīgi, nožēloju, ka nesāku skatīties ātrāk. Un vispār nožēloju, ka agrāk netiku atklājusi šādu seriālu būtību. Bet tagad man ir vēl mēnesis to labot, ne?

Nu esam nonākuši pie pēdējā punkta – teātris.

Pirmā – “Skroderdienas Silmačos”. Es laikam esmu tik bieži redzējusi dažādas šī uzveduma versijas, ka šī man nekādu sajūsmu neizsauca. Tika iekļautas visas it kā obligātās ainas, kur skatītāji smējās un zina no galvas tekstus (kur tiek uzsperta krāsns, tiek liets ūdens virsū, Kārlēna, Rūda un Ieviņas deja utt.), bet pārējais atstāja tādu neitrālu iespaidu. Vienīgais izklaidējošais bija jā, atstrādātās, smieklīgās epizodas un orķestris, sevišķi vardes skaņas Evijas Skultes izpildījumā. Bet bez Skroderdienām nebūtu tās svinīgās atmosfēras un sajūtas, ka teātra sezona ir beigusies un Jāņi, tai skaitā vasara, klauvē pie durvīm un saka, lai laiž to iekšā.

Otrā, ko noskatījos caur “Teātris.Zip.” bija Liepājas teātra izrāde “Pūt, vējiņi”. Šito es arī varu skatīties vēl un vēl un man joprojām patiks. Atsauksmi esmu rakstījusi, te.

Gari, gari, bet ko lai dara, ja daudz ko stāstīt? 🙂

Untitled

AUGUSTS:

grāmatās – man ir jāizlasa 7 grāmatas no tās kaudzes, kuru laimīgi jūlija sākumā aizvedu uz laukiem ar cerību, ka visas arī izlasīšu (varbūt kāds redzēja bildi Instagram’ā). Tam visam pa vidu noteikti nāks klāt kāda ārpus kārtas vai tāda, kas būtu piemērota augusta lasīšanas maratonam BooktubeAThon. Dzīvosim, redzēsim.

filmās – man ir pilns dators ar filmām, kuras es gribu noskatīties, bet seriālu dēļ man tam nav laika (padomājiet paši – 1 filma=2 sērijas, un es, kas tikko ir atklājusi seriālu burvību, protams, ka izvēlēšos seriālus). Bet es kaut ko izdomāšu šajā sakarā, jo man skauž, ka facebook ir cilvēki, kas ziedo veselu dienu filmām un to visiem nekautrējas paziņot.

teātri – sezona vēl nav sākusies (par laimi.) Pačukstēšu, ka ir biļetes uz DT izrādēm. Par pārējiem teātriem – man vajag teātra draugu, kurš mani izvazā pa citiem, jo a) viena es nekad nesataisīšos aiziet un b) tas, kas iet ar mani uz DT negrib iet uz citiem. Liela problēma. 😀

Nu tad lai visiem izdodas izbaudīt pēdējo vasaras mēnesi, saullēktus un saulrietus, ieelpot meža gaisu ogojot, sajust zāli ar basām kājām, baudīt Latvijas dabu un laikapstākļus. Jo viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek.

Attēli te un te.

Advertisements

01.2015.

Ja man ir izvēle starp daudzu rakstu publicēšanu ar padaudz haotiskām domām un plus/mīnuss strukturētam atskatam uz pagājušo mēnesi, protams, ka es izvēlēšos otro. Vismaz būs labs veids kā sakārtot nesakārtoto un neatkārtot esošo.

Janvāris bija labs gada iesākums. Kopumā: 7 grāmatas, 4 filmas, 6 teātra izrādes.

Sākšu ar grāmatām. Esmu aprakstījusi 3 grāmatas, bet daži teikumi par tām, kuras kurpjukastē nav iekļuvušas. Pētera Hēga “Smillas jaunkundzes sniega izjūta” man beigas nosita visu garšu – man šķita, ka tā kuģa aina ir bezgalīga; beigās jau šļūcu pāri tekstam. Bet man patika, bet ne tik ļoti kā “Klusā meitene”. 7,5/10. Daniela Glatauera “Sargies ziemeļvēja” man patika kā romāns, jo bija īstais īstajā vietā un laikā. E-pasta vēstule nepareizajam adresātam gluži nejauši var pārvērst visu dzīvi pa 180 grādiem. Vēstuļu apmaiņas laikā tiek diskutēts par dažādām tēmām, kas ļauj arī lasītājam formulēt savu viedokli. 8/10. TBR burciņas sakarā nācās pārlasīt Džona Grīna “Mūsu zvaigžņu vainu” un atklāt, ka man joprojām šis patīk daudz labāk par “Meklējot Aļasku”. Bet otrajā reizē sāk parādīties jautājumi par caurumiem šajā YA romānā. Ātrā lasāmviela, kuru mierīgi var “apēst” pa vienu vakaru. Sāras Vinmanes “Kad dievs bija trusis” mani atstāja divejādas izjūtas – no vienas puses man patika, bet no otras – pēc 2 nedēļām es atceros tikai daļu no notikumiem un tāpat ļoti vispārīgi. Droši vien vaina ir tajā, ka lasīju kā e-grāmatu gandrīz mēnesi (brīvajās dienās e-grāmatas nelasu), tāpēc jānopērk, lai stāv plauktā, jo man joprojām ir sajūta, ka man viņu vajag kā fizisku grāmatu. 8/10. E.B. Vaita “Šarlotes tīkls” arī bija manas TBR burciņas sakarā, jo sapratu, ka bērnībā šo grāmatu iesāku, bet tā arī netiku tālāk. Un žēl, ka tā, jo kā bērnam man viņa noteikti būtu patikusi. Lai gan parasti man grāmatas, kas rakstītas no dzīvnieku skatupunkta vai par dzīvniekiem nepatīk, šī bija citādāka, un par to liels cepums, jo man patika. Dodu 7/10 kā liels cilvēks.

Atvelkam elpu.

Filmas. 2 no tām es aprakstīju janvāra sākumā taisītajās piezīmēs par padarīto, bet uz 2 filmām biju aizgājusi uz kino. Gluži nejauši tās sakrita ar Oskara nominācijām (man nav mērķis noskatīties visas, bet, protams, būtu skaisti uzzināt, par ko tiek apbalvotas redzētās filmas un pārliecināties, vai ir vērts). Šīs filmas bija: Birdman un Unbroken, attiecīgi 9 un 3 Oskara nominācijas.

Unbroken ir stāsts par olimpisko skrējēju Luī Zamperīni, kura dzīve mainās, kad viņš kļūst par lidmašīnas apkalpes locekli. Avārijas dēļ viņš ar pārējiem dzīvajiem komandas biedriem, peldot jūrā, pavada 47 dienas, piedzīvojot ne mazums pirmo reižu, cenšoties izdzīvot briesmu (vai arī nē) pilnajā okeānā. Protams, viņš atgriežas uz sauszemes un pat mājās, bet nekas vairs nav tā, kā bijis, īpaši jau, ja viens no galvenajiem notikumiem ir karš. Aizgāju uz filmu, neko nezinādama – ne to, ka filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem, ne to, ka režisore ir Andželina Džoliju, kuru parasti pieņemts redzēt aktrises rindās. Sajūtas visnotaļ ir labas gan uzreiz pēc filmas, gan tagad – pēc vairāku nedēļu pārtraukuma. Katrā gadījumā spēcīga filma, kas kārtīgi sapurina, ja gribas padoties dzīvei mūsdienās – vienkārši saproti, ka tas, ko pieredzi, nav nekas, salīdzinājumā ar filmu. Bet filma ir filma un dzīve ir dzīve, tāpēc filmai lieku 9/10.

Birdman ar ironijas piesitienu ļauj ielūkoties Holivudas dzīlēs. Kādreiz popularitāti guvušais Regans vēlas atgriezties uz skatuves un nonākt Holivudas starmešu gaismā, tāpēc iestudē lugu “What We Talk About When We Talk About Love”. Pagātne vienmēr ir savienojama ar tagadni, īpaši, ja tiek runāts par radošiem cilvēkiem, tieši tāpēc Regana prātā joprojām mājo Putncilvēks – varonis no viņa iepriekšējām filmām, ar ko viņš ieguva popularitāti. Līdz pirmizrādei atgadās ne mazums problēmu, kas draud visu Rigana sapni izgāzt, bet bez pārbaudījumiem neviens mākslas darbs nav dzimis. Filmas treileris mani pilnīgi un galīgi neuzrunāja, bet šis bija labākais, ko tajā laikā rādīja, tāpēc lielas izvēles nebija. Un es nenožēloju, ka aizgāju. Kā jau katrai filmai, arī šai ir savi plusi un mīnusi, bet kopumā man patika – pirms pirmizrādes un pirmizrādes ainas īpaši. 9/10.

Par teātri. Es laikam nekad neesmu bijusi vienā mēnesī uz 6 teātra izrādēm. Atziņa – beigās jau tas vairs nav forši. Par 4 un tām, kuras bija Dailes teātrī, esmu rakstījusi, bet par pārējām divām neesmu, tāpēc pāris teikumi. Jaunatklājums – Jaunais Rīgas teātris. Tur es kādreiz esmu bijusi, bet tas nebija saistībā ar izrādēm, bet gan ar iekštelpu apskatīšanu, kur mums, grupiņai cilvēku, vairāk rādīja dekorāciju noliktavas, nekā zāles, Tāpēc liels bija mans pārsteigums, ka sākumā domātā mazā zāle patiesībā izrādījās lielā. Pirmā satikšanās ar teātri man bija “Ilgu tramvajā”, kas tā arī neiekaroja manas simpātijas. Māsa Blānša atbrauc pie māsas un cenšas sadzīvot ar viņas poļu vīru zem viena jumta. Lieki pieminēt, ka abi viens otru necieš – viņa pārāk smalka, viņš pārāk rupjš un prasts. Bet ko tikai abi nav gatavi darīt, lai mīļotais cilvēks justos labi. Izrāde šķita pārāk… neīsta? Aktieri mani nepārliecināja, un nesagaidīju to, ko gaidīju, t.i., salaušanas momentu. Vērtējums: stabils 5, varbūt 6.

“Oblomovs” ir par to, kā slinkums noved pie iznīcības. Ikdienu mēs prokrastinējam dažādus darbus, velkam termiņus, kamēr viss sakrīt vienā dienā. Bet šeit tas drīzāk attiecas uz ikdienu un to, kā cilvēks var mainīties, ja vien viņš to vēlas. Lai gan uz sevi es šo attiecināt nevaru, vismaz pēc izrādes ir radusies doma par dāvanām dažiem cilvēkiem uz svētkiem. Teātra biļetes vienmēr ir bijušas laba dāvana, manuprāt, un kāpēc gan ne uz tādu izrādi, kas atver acis? Es varētu sākt žēloties par cilvēkiem, bet to labāk nē. Vienīgi tas, ka, sēžot aizmugurē, daudzas lietas no zāles daudz intensīvāk krīt acīs. Tā vien šķiet, ka es dzīvoju senos laikos ar saviem principiem un uzskatiem, kas man liek justies vecai. Bet pārkāpt pāri sev nevaru. Atgriežoties pie izrādes – 4 stundas likās daudz par agru. Acīmredzot, ne man vienīgajai. Vērtējums: 7/10.

Plāni februārim. Priekšā eksāmeni un visādi ar absolvēšanu domāti svētki, kuriem jāgatavojas. Pabeigšu iesākto un ķeršos klāt latviešu literatūras kaudzes mazināšanai un vajadzīgā atsijāšanai priekš literatūras eksāmena.

Varbūt Tu vari man kādu grāmatu ieteikt par tēmu “Paaudžu attiecības”? Uzraksti komentārā. Čaklīšiem jau iepriekš liels paldies! 🙂

Bilde: tumblr dzīles.

Atskats uz 2014.

https://38.media.tumblr.com/24016319cc290c98a8edfd65dd4e03aa/tumblr_nhiq5eUQub1r5y2f5o1_500.jpg

Saka jau, ka jaunajā gadā nevajag cilāt veco, bet kad tad tā kārtīgi atvadīties no vecā, ja ne atskaišu rakstīšanā? Apvienošu 2 uzreiz – gan bloga, gan Goodreads uzrādīto statistiku.

Pagājušajā gadā kurpjukaste tika apmeklēta 26 tūkstošus reižu, kas noteikti ir pateicoties arī populārākajam rakstam ar skandāla piesitienu – Milēdijai Dailes teātrī. Ja jau runājam par teātri, tas arī aizņem 3/5 vietas gada top5 apmeklētākajos rakstos, attiecīgi Milēdija ir pirmajā vietā, Elviss ir otrajā un Ričards III ir ceturtajā. No grāmatām bloga lasītājiem šogad topā bijis Grīns (tas, kas Džons) – Mūsu zvaigžņu vaina pārliecinoši trešā un Meklējot Aļasku ir piektā.

Blogu un attiecīgi arī atsauksmes visvairāk atrada Dailes teātra mājaslapas apmeklētāji un izrāžu komentāru lasītāji. Pēc tam seko facebook, tviteris, pats wordpress lasītājs un MsMarī blogs. Visvairāk blogs tika apmeklēts, protams, no Latvijas, bet tālu neatpaliek arī Lielbritānijas un ASV lasītāji. Un liels prieks arī ir par tiem 3 Nigērijas, 2 Japānas un 4 Urugvajas lasītājiem, lai gan mani māc šaubas, vai viņi te atrada ko noderīgu, bet varbūt tas bija tikai kāds aizmaldījies latviešu Sprīdītis.

Ja jau sākām runāt par literatūru, tad arī turpinām. 2014. gadā esmu izlasījusi 95 grāmatas, kas krietni vairāk nekā gada sākumā uzstādītais 70 grāmatu izaicinājums. Kopā izlasītās lappuses – 32248, kas ir vairāk, nekā 2013. gadā. Vairāk gan esmu lasījusi darbus no mūsdienām, bet pa ceļam gadījās arī klasikas darbi, kas sapunktoja Goodrreads statistiku vairāk. Atceroties to, ka jāvērtē 5 zvaigznīšu ietvaros, visvairāk grāmatu no manis ieguva 3 zvaigznīšu novērtējumu. Pieminēšanas vērti varētu būt tādi darbi kā “Ēd, lūdzies, mīli”, “Uz kraujas rudzu laukā”, “Naktstauriņš” un “Eleanor&Park”. 4 zvaigznīšu vērtējumi ir otrajā vietā – “Kalpone”, “Ik dienu, ik stundu”, “Patiesība par Harija Kebēra lietu”, “Amaya” u.c. Tālāk grāmatplaukta goda vietā nostādītās un 5 zvaigznes ieguvušās grāmatas: “Esiet sveicinātas, skumjas”, “Smalkjūtība”, “Brīnums” utt. Arī 2 un 1 zvaigzni no manis grāmatas šogad ir saņēmušas, bet tās es nepieminēšu.

2014. gadā bija vēl viens lasīšanas izaicinājums – reading bingo, ko jūs varējāt redzēt bloga labajā malā. Lieki teikt, ka to līdz galam neaizpildīju, jo, kā jau bingo būtībā, lasīju nejaušas grāmatas. Man gan no paša sākuma bija skaidrs, ka viens lauciņš paliks tukšs – “A Book With Non-Human Characters”, jo es neesmu tas cilvēks, kas var lasīt par dzīvniekiem vai iejūtoties dzīvnieku ādā. Mēģināju lasīt “Vējš vītolos” šī lodziņa iespaidā, bet netiku tālāk par 10 lappusēm. Neatradās arī grāmata ar īsajiem stāstiem un smieklīga grāmata. Drīzumā šis izaicinājums no rīkjoslas pazudīs, bet tas allaž būs atrodams bloga dzīlēs.

Bija arī jaunumi un atklājumi, nesenākais un labākais no tiem – cik forši tomēr ir lasīt orģinālvalodā. Rodas sajūta, ka autors sēž tepat man blakus, smejas un raud kopā ar mani par varoņu dienām un nedienām un dzīvo un elpo kopā ar mani. Šis bija tas atklāsmes gads, ka es pilnībā pārbēgu no grupas par tulkojumiem uz grupu par orģināldarbiem. Mērķis man vēl ir izmēģināt audio grāmatas, kas gan varētu būt ļoti dīvaini, ņemot vērā manas spējas (drīzāk nespējas) klausīties kaut ko vienu vairākas stundas no vietas, bet no mēģināšanas neviens nav nomiris (vismaz, mēģinot klausīties grāmatu).

Man iepatikās instagramā ceļojošie mēneša grāmatu izaicinājumi, un es izdomāju, ka šogad es arī tādus taisīšu. Tiesa gan, es nepiesārņošu instagramu ar 365 bildēm par grāmatām gada garumā (tas liktu atsekot lielākajai daļai manu sekotāju), bet šodien man radās lieliska doma uztaisīt tam speciālu bloga platformu (kuru pēc tam tikpat ātri arī aizmirst). Tas ir drīzāk priekš manis pašas, tāpēc neko šeit saistībā ar to nepublicēšu (jeb es vienkārši nemāku uzņemt skaistas bildes).

Runājot par ne-grāmatām, filmas es nekur malā nepametīšu, un, lai gan teātrī savu kāju es neesmu spērusi nežēlīgi ilgi (vismaz, lai noskatītos kādu izrādi), man jau ir biļetes uz 3 izrādēm, kas ir attiecīgi janvārī, februārī un martā. Es zinu vēl vismaz 1 izrādi, uz kuru es gribu aiziet un kura nav nopirkto biļešu sarakstā, un tāpat es ceru, ka Liepājas teātris ar ‘Piafu’ un ‘1984’ zina, kur atrodas Rīga un drīz te ciemosies. Par citām lietām runājot – brīvprātīgošanas gads ir beidzies, vismaz Rīga2014 paspārnē, un man nav ne jausmas, ko viņi iesāks ar tiem vairāk kā 3 tūkstošiem brīvprātīgo. Solīja jau, ka nekas nemainīsies, bet solījumi ir un paliek solījumi. Šad un tad prātā iezogas doma pēc skolas beigšanas brīvprātīgot ne-Latvijā un ne-Eiropā, bet tā joprojām ir tikai ideja. Lai nu kā, laiks parāda mums mūsu virzienu, un tā tas būs arī šoreiz.

Grāmatām bagātu, smaidīgu un brīvu 2015. gadu! Lai izdodas viss, kas ir plānā un arī, kas nav!

Bildes: tumblr dzīlēs.

Atskaite – pavasaris 2014.

https://i0.wp.com/data1.whicdn.com/images/118258036/large.png

Kad vasara jau kāpj pāri durvju slieksnim un par skolu i domāt negribas, tad jāraksta, lai atsvaidzinātu pavisam nesenos sasniegtos mērķus un uzvaras. Kā jau katru gadalaiku, arī nu jau pagājušais pavasaris (kurš tēlo ziemu) neiztiks bez apraksta. Sākam?

Pavasaris ir bijis ļoti produktīvs. Izlasītas ir vesela 21 grāmata un noskatītas 14 filmas. Protams, ne jau par visām grāmatām vai filmām esmu rakstījusi atsauksmes (par pēdējo noteikti ne tik daudz, kā liktos nepieciešams), bet tāpēc jau ir gadalaiku atskaites.

Sāksim šoreiz ar filmām. Esmu noskatījusies diezgan labas filmas un diezgan sliktas filmas, un ir arī izcilas filmas, kuras ir iekļuvušas manu mīļāko filmu topā. Ja runājam par sliktajām, tad jāmin diezgan neveiksmīga Beigbedera romāna “99 franki” ekranizāciju, kuru es novērtēju ar 3/10. Pavisam nedaudz labāka ir romantiskā komēdija “Meklējiet Džeinu” – 4/10. Neskatieties, ja esat nolēmis kritizēt it visu. Tad seko kulta romāna ekranizācija – filma “Divergent”, kuru esmu aprakstījusi arī blogā un novērtēju ar viduvēju atzīmi – 5/10. Pārlēksim pie 8,9,un 10 atzīmēm. Ar 8 es novērtēju filmas “The Lucky One”, “Ekskursante” un “Kurš pēc kārtas”. Pirmās divas atstāj paliekošu iespaidu un liek domāt vēl ilgi gan par cilvēku netaisnībām ne tik senā vēsturē, gan arī par cilvēku savstarpējām attiecībām. Pēdejā – es pat nemāku paskaidrot, kāpēc man viņa patīk. Ja pievēršamies atzīmei 9, tad tur var redzēt filmas “The Help”, “Blue Jasmin” un “Extremely Loud & Incredibly Close”. “Blue Jasmin” mani pārsteidza ar savu vienkāršību un sarežģītumiem vienlaikus, “The Help” palīdzēja izprast to laiku, kad sabiedrības locekļiem izpalīdzēja kalpones un afroamerikāņi skaitījās ļoti zema kārta, bet “Extremely Loud & Incredibly Close” atklāja to, ko spēj paveikt bērna apņēmība. Iesaku arī izlasīt grāmatu. Pie 10 ieliku filmu “The Book Thief”, un, manuprāt, šeit komentāri ir lieki. Mīļākā grāmata, mīļākā filma. Punkts.

Ja runājam par grāmatām, tad šeit ir raibu raibā kandidatūra. Ārpus vērtēšans paliek Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”, jo tā likās par garlaicīgu garu un izstieptu, lai gan stāstīts par latvju bāleliņiem Pirmajā pasaules karā. Esmu par jaunu, lai nodotos tik grūtsirdīgai lasīšanai. T.s. “sliktā literatūra” šopavasar ir Mareikes Krīgeles “Sava tēva meita” un Šāha Muhameda Raīsa “Reiz pasaulē dzīvoja Kabulas grāmattirgotājs”. Pirmajai ieliku 2, jo tai ir absolūti notrulināts humors un tā man krita uz nerviem, bet otrai liku 3, jo droši vien vajag izlasīt īsto grāmatu, pirms sākt lasīt kāda arāba kritiku pret šo klasiku un piedāvāt savu variantu.

Ja jau par klasiku ierunājos, ar to arī turpinu. 4 klasikas grāmatas šajā pavasarī ir manā kontā. Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”, Emīla Zolā “Dāmu paradīze”, Freda Bodsvorta “Svešinieks” un Dž.D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”. Rainis lasījās grūti īpatnējā valodas plūduma dēļ, bet tomēr par lugu un attīstību 6/10. Emīlu Zolā es lasīju dēļ tā, ka LNT sāka rādīt seriālu “The Paradise”, un tagad nožēloju, ka izlasīju, jo zinu visu atrisinājumu. 8/10. “Svešinieku” mocīju ilgi, jo krita uz nerviem tās zosu nodaļas, bet beigās apjautu, cik tās tomēr ir ellīgi svarīgas nodaļas. Arī 8/10. Un “Uz kraujas rudzu laukā” es laikam esmu par vecu, jo nekādīgi nesapratu to galvenā varoņa prieku un pārdzīvojumus. Ak vai. 6/10.

Ja runājam par zinātni un citiem pētījumiem, te jāpiemin 2 izlasītie darbi. Umberto Eko “Prāgas kapsēta”, ko novērtēju ar 8/10 un atsauksme ir meklējama bloga dzīlēs. Otrs ir Stīvena Hokingsa un Leonarda Mlodinova “Diženais plāns”, kas brīžiem risina eksistenciālos jautājumus un brīžiem tos pavairo. Arī šī atsauksme ir meklējama bloga dzīlēs, bet ieliku 7/10.

Pat tādi kā biogrāfiskie romāni ir patrāpījušies manā grāmatplauktā. Šajā kategorijā atļaušos likt Ludmilas Uļickas “Mēdeju un viņas bērnus”, kas pārsteidza ar savu saimes lielumu un skaidri parādītām sievietes ciešanām. 7/10. Tad seko Elizabetes Gilbertas “Ēd, lūdzies, mīli”, ko izlasīju nesen, bet palikusi prātā man ir tikai garšīgā Itālija un besīgie apraksti. Mišelas Morenas “Madame Tiso slavas cena” atļāva ielūkoties Tiso kundzes bērnībā, bet atsauksmi es par šo rakstīju un tā ir atrodama blogā. Un pēdējais pie šīs kategorijas, tiesa, nedaudz pamainot nosaukumu uz biogrāfija ir grāmata “Kristiāns Diors pa Dioru”, kur lasītājs var iejusties Diora modesnama aizkulisēs un parunāt ar modelēm un pašu mākslinieku. Patīkams ir nodaļu īsums, īsti piemērots īsiem starplaikiem, bet tomēr, tā kā pārtraucu iedziļināties kaut kur pie 50 lappuses, arī iespaids ir palicis virspusējs. 5/10.

Pārējos es sevišķi nešķirošu, vien pieminēšu un pakomentēšu. Deboras Hārknesas “Raganu atklājums” līdzinājās pieaugušo Bada spēļu un Krēslas sajaukumam pieaugušajiem, un vērtēju ar 5/10. Greiema Simsona “Projekts “Rozija”” atgādināja ļoti uzstājīgu sievieti ar augstiem standartiem un tas šausmīgi kaitināja. Bet tomēr 7/10. Sallijas Grīnas “Tumšā puse”, kam slava gāja pa priekšu noteiktajam tirdzniecības datumam tomēr iespaidu uz mani atstāja un gaidu nākamās triloģijas daļas – 9/10. Džons Grīna “Meklējot Aļasku” mani pārsteidza, bet, diemžēl, negatīvi. Lai gan dažbrīd vēl par to iedomājos, tomēr pirmais latviski izdotais romāns mani apbūra vairāk. 7/10. Nicole Krauss “The History of Love” mani iepriecināja un apbūra, bet tomēr bija pārāk daudz iesaistīto personu un kaut kur ap vidu es jau sāku jukt, tāpēc 7/10. Andersona de la Motes trilleris [geim] nelika asinīm stingt, bet mani ierāva piedzīvojumu virpulī. Pēc grāmatas izlasīšanas es vilcienā daudz rūpīgāk pētīju pasažierus. 7/10. Marka Levī romāns “Aiziet, lai atgrieztos” atgādināja skaistu iesākumu romānam tad trilleri, bet tad psihopāta pasaciņas. Bet tomēr katram jālemj pašam. 6/10. Māra Martinsona “Amaya” mani atstāja neapmierinātu, jo tik ļoti līdzinājās scenārijam un bija tik ļoti negodīgi plāna, ka palika bēdīgi. Un filma man patika labāk. 5/10. Dāvida Foenkinosa “Smalkjūtība” atmodināja burvību, ko jūtu, lasot franču rakstnieku grāmatas. Viņi raksta brīnumaini! Par to arī 8/10.

Automātiski no pavasara saraksta uz vasaras sarakstu ceļo grāmatas: Lisa Sī “Šanhajas meitenes”, Silvija Rannamā “Kadrija” un Velta Sniķere “Pietuvoties vārdiem”. Vasarā plānā ir lasīt ne tik ļoti ierastu literatūru, pamēģināt ko jaunu un reizē arī saīsināt lasāmo grāmatu sarakstus vismaz pa sprīdi. Redzēs, vai izdosies.

Gaidām sauli atgriežamies!

Attēls: šeit.

Atskaite – ziema – 2013/2014.

Sveicināti nu jau kalendārajā pavasarī. Lai arī laikapstākļi mūs lutina un šķietamais pavasaris dabā iestājies jau sen un īstais pavasaris iestāsies tikai 20. martā, es tomēr vados pēc kalendāra un tāpēc arī man gadalaiki, tāpat kā lielākajai daļai cilvēku, ir atkarīgi no datumu maiņas.

Ziema ir bijusi diezgan produktīva grāmatu ziņā, ne tik produktīva filmu ziņā, bet milzīgi produktīva skolas darbu ziņā. Ja par pēdējo ierunājos, es varu būt lepna par to, ka mans ZPD, par kuru (nezinu, vai tieši šeit, bet tvitterī noteikti) esmu čīkstējusi nedēļām ilgi, ir teicami aizstāvēts, tā kā tagad var uzelpot, pirms sākas lielais rediģēšanas process. Vienīgais, ko varu teikt – necentieties visu atlikt uz pēdējo brīdi, jūs tāpat nepaspēsiet. Bet nu no skolas pie radošākām aktivitātēm.

Sākšu ar mazāko – filmām. No visām 10 filmām, ko ziemā esmu noskatījusies, par sliktām (2/10) tika atzītas tieši tās, kuras parasti rāda pa Tv ekrāniem darbadienu rītos, bet es viņas joprojām skatos, jo tajā laikā, kad es neesmu skolā, man vajag pamosties un pie 2 h kafijas kas viegli izklaidējošs un maz uzmanības prasošs izrādās tieši šis. Nākamais viduvējais vērtējums arī ir 2 filmām – “Kā mēs revolūciju spēlējām” un “The Hunger Games” otrajai daļai. Par pirmo runājot, mazam ieskatam – filma ir lietuviešu valodā par 11.janvāra (barikāžu diena, iespējamas datuma neprecizitātes) notikumiem visā Lietuvas valstī, kad tajā iebruka PSRS un varu pārņēma savās rokās. Filma bija diezgan ķep-ļep, arī materiāli bija redzēti jau citās filmās tieši par šo tēmu, tāpēc es lieku 5/10. Otrā minētā – otrā daļa “Bada spēlēm” mani neuzrunāja pēc noskatīšanās, bet tagad, kad esmu apdomājusi un, labi, arī iespaidojusies no citu vērtējumiem (lai gan to nevajadzētu darīt), es filmai liktu nevis 6, bet 7.

Vēl ar 7 novērtētās filmas ir “2 dienas Parīzē”, kurai es noteikti otrreiz laiku netērētu, bet nu sazin kāpēc es ieliku 7. Arī “Love actually” es ieliku 7, galvenokārt Keiras Naitlijas dēļ, kas bija galvenais iemesls, lai šo filmu skatītos, bet stāsts ir diezgan salkans, un Keiras dēļ ir 7. 8 es lieku filmai “The Mortal Instruments: City of Bones”, jo tā ir tipiska grāmatas ekranizācija un man patika aktieri, kā arī “Trīs muskatieri” ar Logan Lerman vienā no galvenajām lomām. Viņš nebija vienīgais iemesls, kāpēc es šo skatījos, jo es gribēju arī iepazīt stāstu, bet ar šo filmu to pilnīgi nav iespējams izdarīt, tāpēc būs vien rokās jātur grāmata. 9 no manis saņēma filmas “Ēd, lūdzies, mīli”, kas mani brīdi turēja šoka stāvoklī, jo prātā bija tikai “akdievs, akdievs, akdievs, tā filma ir perfekta”, un, lai gan man grāmata nepatika (labi, es apstājos pie 100 lpp.), es tagad domāju to lasīt atkal. Arī “About Time” bija nedaudz neierasta romantiska komēdija, bet ļoti līdzinājās “Lika ceļotāja sievai”, iespējams tāpēc, ka galveno lomu abās filmās spēlē Reičela Makadamsa. Bet tomēr tas tik ļoti netraucēja, tāpēc 9.

No filmām pie grāmatām. Vairākumam grāmatu, kas ir veselas 18, atsauksmes ir lasāmas blogā, atliek vien meklētājā ierakstīt nosaukumu. Bet tām, kurām tas nav izdarīts, pārdomu īsais variants būs šeit. Iesāku lasīt Emīlijas Brontē “Vējainās virsaunes” jeb “Kalnu aukas”, sapratu, ka es viņas arī otrreiz nevaru izlasīt, un atliku malā. Labs nāk ar gaidīšanu un trīs lietas, labas lietas. Diezgan nepierasti bija lasīt par rudeni jau ziemai esot – “Jākobe de Zūta tūkstoš rudeņi” 9/10. Džona Grīna “Mūsu zvaigžņu vaina” ir kaut kas labs, bet labāk lasīt orģinālvalodā. Arī man tomēr nepatika tie biezie vāki tik plānai grāmatai. Bet tomēr 10/10. Elizabetes Bardas “Pusdienas Parīzē” līdzinājās pusmūžu sasniegušas sievietes “ak, rakstīšu grāmatu” memuāriem. Savas pārdomas jau izklāstīju, otrreiz neatgriezīšos, 5/10. Turpinājās ar Kajsas Ingemarsones “Citroniem dzeltenajiem”, kas lika nožēlot izšķiestās 5 stundas, ko pavadīju, to lasot. Bet esot arī tādi, kam patīkot, tāpēc droši vien vainojama mana gaume. Vai arī viņu. 4/10. Bet to visu citronu kvantitāti atsvēra izcilības pērle vārdā “Grāmatu zagle”, kurai tiek dots viennozīmīgs 10.Kaut kas nedaudz autobiogrāfiskāks bija “Kā Starbucks izglāba manu dzīvi”, kas bija tipisks pierādījums tam, ka cilvēks pēc klupiena var arī piecelties, 7/10. Keitas Mortones “Noslēpumu glabātāja” ir tipiska dzimtas sāga, kas man sevišķi pie sirds negāja, bet mana vecmamma to dievināja. 6,5/10 Ar to tad arī noslēdzās 2013. gads.

2014. gads iesākās ar kriminālromānu Lēnes Koberbēlas un Agnetes Frīsas “Zēns koferī”, kuram drīzumā ir jāiznāk turpinājumam. Stāsts bija ar kriminālistikas elementiem, un sevišķi tāpēc, ka viens no iesaistītajiem bija mazs bērns, un, kā jau mēs visi zinām, arī bērnu tirdzniecība ir aktuāla problēmu mūsdienu sabiedrībā. 8/10. Salmona Rušdi “Hārūns un stāstu jūra” bija neveiksmīga iepazīšanās ar šo izcilo autoru, jo man pasakas nepatīk, un bērnībā esmu remdējusi izslāpumu pēc bērnu grāmatām. 6/10. Aleksandra Popova “Misija Londonā” bija komisks kriminālromāns, ar valdības elementiem, kas radīja neticības sajūtu ik lappusē. 6/10 Filipas Gregorijas “Baltā princese” pierādīja to, ka man autore labāk patīk kā vēsturisko romānu rakstniece, nevis kā jauniešu grāmatu autore. 8/10. Paolo Koelju “Zahir” nebija tik labs, kā bija cerēts. Nu man nepatīk 300+ lappušu apdziedājums par tēmu “ak dievs, kāpēc viņa mani pameta un kādi ir tie 10000 iemesli, kāpēc man viņa būtu jāatgūst”, 4/10. Tad nāk kaut kas biezs un diezgan labs, vārdā Patriks Rotfuss “Vēja vārds” – 9/10. Arī iepazīšanās ar izcilo Umberto Eko grāmatā “Ķēninienes Loanas mistiskā liesma” radīja vēlmi aiziet uz bibliotēku un apkrauties ar visiem viņa pieejamajiem darbiem, bet to es īstenošu kaut kad nākotnē. 9/10.Leslijas Pīrsas “Solījums” bija viduvējs turpinājums ar sievietes paraugu galvenajā lomā. 5/10. Volfganga Herndorfa “Čiks” man bija pilnīga izgāšanās, bet vismaz es ar savu atsauksmi spēju uzlabot Jāņa Rozes apgāda darbinieču dienu. 4/10. Pēdējā, ko paspēju izlasīt vēl ziemā, bija “Apļa” 2.daļa – “Uguns”.

Tāda nu izskatās mana ziema. Kāds būs pavasaris? Visnotaļ krāšņs. Par šodienas (1.marta) pasākumiem es uzrakstīšu rīt atsevišķā postā, bet par tuvo nākotni runājot, jau 7. martā apmeklēšu Dailes teātra pirmizrādi “Milēdija”, tā kā atsauksme arī taps. Noteikti kaut kad drīzumā sekos arī “Izraidītie”. Tiks apmeklētas izstādes (noteikti Arsenāls). Tad sekos mežonīgi daudzās universitāšu atvērto durvju dienas, protams, filmas un grāmatas.

Attēls šeit.

101/101: Knock-knock.

True story

Gada brīnīšķīgākais laiks – ziema – lēnām tuvojas. Ir parādījies (un tikpat ātri arī nozudis) pirmais sniegs, cilvēki jau sāk uz palodzēm izlikt gaismiņas, kas vēsta par mana mīļākā gadalaika, kā arī gada gaišāko svētku tuvošanos. Šis būs atskata posts. Lai gan ir tikai iesākusies rudens pēdējā nedēļa, tomēr prognozes ir tādas, ka nekas diži nemainīsies.

Mans rudens bija skumjš. Jā, saprotu, šis vārds ir plašs jēdziens, un skumjas var būt dažādas, bet tomēr. Rudens beigas it sevišķi. No dzīves aizgāja 2 ļoti tuvi cilvēki, katrs savā veidā, un neviens no šiem nebija tāds, kādā viņiem tas būtu jāizdara. Nejaušības dzīvē var pārsteigt nemanot. Tieši tādēļ novembris kā mēnesis pilnīgi un galīgi nekam neder – pārāk daudz svētku, un pārāk daudz bēdu. Tik daudz, ka nevar saprast, kādas emocijas sev laist klāt – skumjas vai prieku. Bet, tā kā man nav vēlmes ziemu iesākt depresīvi, turpināsim uz priecīgākas nots. Ir sākusies mana sadarbība ar grāmatu apgādu Zvaigzne ABC, kas nu ļaus man tērēt mazāk naudas grāmatām, nekā ierasts (par blogeru vidū populāro ierakstu “vai lasīšana ir dārgs prieks” es vēl domāju). Ir piedzīvoti arī veseli četri kultūras notikumi – 2 teātra pirmizrādes, viens pavisam normāls gājiens uz teātri kā mirstīgam cilvēkam un koncerts. Protams, ir arī noskatītas 16 filmas, izlasītas būs 20 grāmatas, kaut gan tagad ir tikai 18. Tās divas būs šīs nedēļas laikā. Bet par šiem sasniegumiem mazliet vēlāk.

Gājiens pēc viena no mērķiem ir noslēdzies. Viens punkts no mana lielā 101 lieta 1001 dienā saraksta ir uzrakstīt 101 bloga ierakstu. Un tā nu arī es sāku laika atskaiti – pagājušā gada 7 oktobrī sākts, pabeigts š.g. 25. novembrī. Tomēr secinu, ka izpaušanās kaut kur rakstot dod pamatu zem kājām – apskatot pirms gada tapušos rakstus, sāku šausmināties par sevi : “kā tā vispār var rakstīt?” vai “ko es tad domāju?” un tādā garā. Kaut gan, arī tagad man par manu “labo” rakstīt spēju īstas pārliecības nav. Bet nu, vismaz vēl viens saraksta punkts ir izpildīts. Tagad atliek tikai 61. punkts un laiks līdz 2015. gada 18. jūlijam. Iepriecinoši.

Bet nu par rudens atskaiti. Sāksim ar filmām, ar tām ies ātrāk. Rudenī gan pajuka vairums plānoto ģimenes “kinovakaru”, bet to es kompensēju, sēžot blakus māsai un skatoties multenes. Tagad šajā jomā esmu īsts eksperts, un varu pateikt, ka vecais labais krievu “Vinnijs Pūks” ir labāks par “Mākoņains, gaidāms kotlešu lietus 2” un vēl pārējām filmu studiju veidotajām multenēm kopā ņemot. No filmām, kas ir skatāmas, varu ieteikt zviedru “Meitene ar pūķa tetovējumu” triloģiju, “Monas Lizas smaids”, “Lielās cerības” vecais variants, un, protams, “Maigās jūtas” – rudenim piemērots franču gabals, kurš ielaužas cilvēkā un tik viegli nelaiž vaļā. Ar šo filmu arī sākās mana sajūsma par franču kino un Odriju Tatū. Arī ar dziļu domu bija filma “Pavasaris, vasara, rudens, ziema un atkal pavasaris”, kurš iedziļinājās budisma pasaulē. Tiesa gan, filmu nenoskatījos līdz galam, ko noteikti centīšos izdarīt.

Bet nu par grāmatām. Rudenī labajai literatūrai bija pienācis atpūtas laiks, jo smadzenes to vienkārši neņēma pretī, tāpēc lasīju visus tos darbus, kuri atradās manā grāmatplauktā, vai kuri man patika vāka dēļ, vai kurus saņēmu no Zvaigznes. Vislielākais šī gada ķieģelis (kā man uzrādīja mans uzticamais Goodread) ir Mariamas Petrosjanas “Nams, kurā…” Šī grāmata komentārus neprasa, atliek vien pašam to izlasīt, lai pārliecinātos, cik grāmata burvīga. 10/10. Etgars Kerets – Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs. Patiesībā, ja man tagad jābūt godīgai, tad es neatceros, par ko tu ir un kas tas ir. Tas laikam ir diezgan slikti, vai ne? 4/10, paļaujoties uz iepriekš pierakstītu vērtējumu. Viena no visvairāk saslavētākajām grāmatām – Pī dzīve. Nu neaizrāva ne stāsts, ne apstākļi, ne arī šķietamais reālums, kā tur nemaz nebija. Filmu neskatīšos. 5/10. Arundhati Roja – Mazo lietu dievs. Grāmata, kas joprojām sēž atmiņā kā kaut kas labs un lasāms, un kaut kas tāds, kam kaut kad nākotnē varētu atrasties vieta manā grāmatplauktā. 7/10. Tad nāca izelpa, jo nu bija nonācis manās rokās kaut kas tāds, ko jau sen gribēju izlasīt – Herbjorga Vasmu – Simts gadi. Brīnišķīga grāmata, vēlreiz pārliecinājos, ka Vasmu ir viena no labākajām rakstniecēm. 8/10. Kadija. Izkropļotā. Skarbs stāsts par afrikāņu sieviešu dzīvi. Īstenībā varētu pat teikt, ka kaut kas līdzīgs kā cilvēku tirdzniecība, bet vēl ar piedevām. 8/10. Kadzuo Išiguro – Dienas atlikusī daļa. Vienmuļāku stāstu par šo neesmu lasījusi. Bet varbūt vienkārši nebija īstais laiks. 2/10. Kaut kas brīvs, atvieglots, bezrūpīgs – Atvaļinājums ar papu. Ar savu tēvu līdzību neatradu, lai gan gribēju atrast (tas laikam ir labi.), galvenā varone domās man zīmējās kā cilvēks, kurš tikko atrauts no mātes piena un ierauts dzīvē, tāpēc jāķeras pirmajā izskatīgākajā pretimnācējā, savukārt viņas tēvs – kā paranoiķis, kurš par visu vairāk grib meitu pasargāt no neesoša maniaka. Autore par daudz aizrāvās. 4/10. Eva Raisa – Zaudētā māksla glabāt noslēpumus. Vēl viens izklaidīgs stāsts, kura saturu es pie labākās gribas neatceros. Atceros vien to, ka man nepatika galvenā varone. Iespējams, tieši tāpēc arī liku 3/10. Beigbedera Romantiskais egoists bija auksts ūdens malks pēc tik izklaidīgas literatūras – viņš spēj atgriezt uz zemes cilvēkus, to izdarot ar vienu vienīgu teikumu. Vai es jau minēju, ka tieši no viņa grāmatām esmu atradusi vislabākos citātus? 8/10. Turpinājums, pie tam no citas autores, nepavisam nav laba lieta. To varu teikt par Aleksandras Riplijas Skārletu. Protams, darbs, kas liks apraudāties jūsu mātem (ar “Vējiem līdzi” bija par maz), aizkustinās jaunu meiteņu sirdis, bet tomēr… 6/10. Filipa Gregorija – Laumu bērns. Liekas, jo vairāk grāmatu slavē un vazā pa TV reklāmām, jo vairāk man tā nepatīk. 5/10. Man labāk patīk jau iepazītā Gregorija, kura raksta labus vēsturiskos romānus pieaugušajiem, nevis cenšas taustīties fantāzijas pasaulē. Arī Dzjunicirō Taņidzaki – Atslēga manām acīm nelikās tīkama. Japāņu greja 50 nokrāsas, lūk kā. 5/10. Jonatan Safran Foer – Extremely Loud & Incredibly Close. Laba grāmata, patika arī stāsts un izkārtojums un viss tas, kas šo grāmatu darīja īpašu. 6/10. Tad sākās mana pirmā grāmata no Zvaigznes, par kuru man nebija jāmaksā 😀 – Ieva Melgalve – Mirušie nepiedod. Ievas pirmo grāmatu neesmu lasījusi, tāpēc neesmu no tiem, kas varētu vērtēt viņas progresu, bet man patika. Kvalitatīvs latviešu darbs, laba tēmas pārziņa, jācer arī, ka būs turpinājumi. 9/10. Lorenas Oliveras – Rekviēms. Kā punkts uz i – triloģijas noslēgusies, beigas, bet paliek lasītāju no jauna radušies jautājumi. Patika, ka autore ļauj pašam izdomāt, kas tālāk notiek. 7/10, triloģija kopumā 8/10. Lieliskais Getsbijs klasika, no kuras daudz ko nevarēja saprast, bet vieta, kura man sevišķi patīk, ir beigas. 7/10. Veronika Rota – Dumpinieki. Atkal bīstamā triloģiju daļa – otrā grāmata. Ja pirmā grāmata “Citādie” pirms pusgada man likās kaut kas super, tad, izlasot šo daļu, mana sajūsma noplok. Bet sīkāk par šo uzrakstīšu atsevišķā postā kaut kad drīzumā. 6/10. EDIT: pēdējā rudens dienā izrāvu cauri Lilijas Praeras – Virtuve – 5/10, un arī Annas Gavaldas – 35 kilogrami cerības – 7/10.

Ziema klauvē pie durvīm, un Aleksa Popova – Misija Londonā kopā ar Deivida Mičela – Jākoba de Zūta tūkstošs rudeņi, pārceļo uz ziemas sarakstu.

Nenosalstiet, un pieraugiet savus cimdus. Bez saviem labākajiem cimdiem ir skumji un auksti. Šņuk.

50,5/101: Pusē.

 

101Nu tā. Es zinu, ka tam bija jānotiek, bet nedomāju, ka tas notiks tik ātri. Esmu uzrakstījusi tieši precīzi pusi, no 101 posta šeit. Tas ir emocionāli lieliski. Tad nu es izdomāju, lai savā ziņā atzīmētu šo… sasniegumu, es ar jums dalīšos.

Kā jau jūs labi (nu labi, varbūt arī ne tik labi) zināt, arī manā dzīvē norisinās 101 lieta 1001 dienā projekts. Iesākums bija pagājušā gada 14. septembris – kā šodien atceros. Pamodos un sapratu – gribu. Kaut sit mani nost – gribu un viss. Šis saraksts ir lieta, pie kā pieturēties tad, kad gribas teikt “nav laika”, “slinkums” utt. Uzreiz galvā parādās doma “bet tā ātrāk izpildīsies saraksts”, un slinkums ir pārvarēts.

Bet kāpēc es šo rakstu? Jo man ir apnicis turēt sveci zem pūra un es pārkāpju sev pāri un padalīšos. Padalīšos ar Jums par saviem izpildītajiem saraksta punktiem. Es zinu vismaz 1 cilvēku, kas šito izlasīs un viņam tas noderēs. 😀

2. punkts – 5 reizes pēc kārtas katru otrdienu iet peldēt. 3.  punkts – 12.12.12 plkst. 12:12 ievēlēties vēlēšanos.
6. punkts – aizbraukt uz Stokholmu
9. punkts – aiziet uz koncertu (Ellie Goulding)
14. punkts – Atsākt mācīties spēlēt klavieres. (cik ātri iesāku, tik lēni arī atmetu. Mūzikas spēlēšana nav priekš manis.)
17. punkts – braukt kruīza kuģī (brauciens uz Stokholmu).
20. punkts – 5 dienas nostaigāt zeķbiksēs, tās nesaplēšot.
21. punkts – 24h iztikt bez telefona (sanāca pat ar astīti.)
31. punkts – iepazīties ar 20 jauniem cilvēkiem (Madara, Kalvis, Kārlis, Guntis, Linda, Esmeralda, Laura, Egija, Zane, Silvestrs, Zane II, Emīls, Jānis, Alekss, Rihards, Dainis, Annija, Una, Vārna, Baiba).
36. punkts – iziet visus līmeņus bumbiņspēlē. (ir ar 3 zvaigznītēm visi 419. :D)
64. punkts – Visi Mahjong līmeņi telefonā (jāa, var redzēt, ka trolejbusā nav ko darīt.)
37. punkts – Izlasīt 20 grāmatas ziemā
38. punkts – izlasīt 20 grāmatas pavasarī
43. punkts – izlasīt grāmatu un tad noskatīties filmu (Lepnums un aizspriedumi (2005))
51. punkts – kvadrātu spēlē iegut 15+ sekundes.
53. punkts – mēnesi neēst fast food (Maija beigas – Jūnija beigas.)(Īstenībā tas bija diezgan viegli, ja neiet garām tādām ēstuvēm.)
54. punkts – Mēnesi pēc kārtas rakstīt savas domas. (Tas bija viens skarbs mēnesis, kura laikā twitterī atsekoja kādi 20 cilvēki. :D)
57. punkts – Nedēļā neiztērēt ne santīma (pārtikas pirkšana ēdienreizēm neskaitās)
63. punkts – nopirkt planšetdatoru (pavisam nesens pirkums.)
70. punkts – pasūtīt brilles. (beidzot tiku pie jaunām.)
80. punkts – nedēļu ( 7 dienas) neieiet twitterī.
84. punkts – sākt strādāt
85. punkts – tvītot 1001 reizi (Janvāris – 15. aprīlis).
87. punkts – Wishlist
98. punkts – nokrāsot matus
99. punkts – sastādīt šo sarakstu

Tad nu tas arī pagaidām būtu viss. Ja paskatās dayzeroproject.com profilā, tad man ir izpildīti tikai 14% un atlikušas 718. dienas līdz beigām. Tas izskatās… biedējoši.  Biedējoši maz un tajā pašā biedējoši ilgi. Jo man nav pārliecības, ka spēšu noturēties atkal visu neaizmetot pa gaisu un padodoties. Noteikti nākamajā sarakstā būs punkts “Nepadoties”. 😀 Protams, ir vēl daudz punktu, kuri vēl ir progresā, un ir sezonālie punkti, kā piemēram, “uzcelt sniegavīru”. Un ir arī punkti, pret kuriem man no sākuma ir jāpārvar riebums, un tad es varu tikai sēdēt un darīt. Nē, nē, nav runa par tārpu ēšanu vakariņās bet gan par sporta spēļu skatīšanos no sākuma līdz beigām nedarot neko paralēlu. Tas man, meitenei, kurai interese par sportu ir diezgan minimāla, ir diezgan šausmīgi, bet gan jau ka es atradīšu sporta veidu, kas man liksies saistošs. Pagaidām tāds vēl nav izgudrots.

Protams, kad uzrakstīšu 101 bloga ierakstu, kurpjukaste nekur nepazudīs, nebūt nē. Šitā padarīšana mani ir pārāk aizrāvusi, lai to tik viegli atmestu malā. Tā kā nebaidies – viedokli izpaudīšu un atsauksmes rakstīšu arī pēc šī 101. :)Lai Tev izdevusies pēdējā jūnija nedēļa un tiekamies jūlijā!

42/101: Kā katru gadalaiku

Kā katra gadalaika noslēgumā, es apkopošu, ko esmu izdarījusi un ļaušu ieskatīties, ko es darīšu tālāk. Bet šis gadalaiks ir īpašs, un arī nākamais tāds ir. Es, tāpat kā tūkstošiem citu skolēnu (jā, es joprojām mācos skolā, lai cik tas dīvaini neizklausītos), šodien saņēmām savas liecības. Un ko es varu teikt? To, ka vasara jau spērusi kāju pār mūsu māju sliekšņiem un ka vairs nebūs jāuztraucās par ekonomikas esejām vai filosofijas prezentācijām, vai jāstreso par slikti uzrakstītiem ķīmijas kontroldarbiem. Skola beidzās un beigta balle. Tā kā šovasar es arī izlēmu nestrādāt, bet gan iepriecināt vecāku māju Tukumā ar savu ierašanos, man būs arī daudz brīvā laika. Bet par visu pēc kārtas.

Tātad, kā jau jūs varat redzēt šeit, šopavasar esmu paspējusi izpildīt savu projekta punktu, un izlasīju 20 grāmatas pavasarī.  Tagad par katru no tām: 1) īstenībā pirmā manā lasīšanas sarakstā bija Roulingas mēģinājums uzrakstīt grāmatu pieaugušajiem. Uzsvars uz mēģinājums, jo grāmatu tā arī neizlasīju. Pārāk gari viss stiepās, visi notikumi, un bija, manuprāt, pārāk daudz iesaistītās personas, tātad, pārāk daudz skatupunktu, no kuriem raudzīties uz negadījumu. Nezinu, kā grāmata beidzās, un, ja tā pavisam godīgi, tad arī negribu zināt. Tad nu 2) jeb pirmā ko izlasīju – Paolo Koelju – 11 minūtes. Tagad es vairs neatceros, kāpēc grāmatai tika dots tieši šāds nosaukums, bet varu pateikt vienu – grāmata bija burvīga. 8/10. 3) grāmatai izvēle krita uz to, ka Anna man visu laiku dziedāja slavas dziesmas Beigbederam, tā nu azgāju uz Zvaigznes ABC grāmatnīcu un nopirku Beigbedera 14,99. Arī mani šis rakstnieks sajūsmināja, un vasarā, kad kārtējo reizi metīšos uz bibliotēku, savākšu visas pieejamās šī autora grāmatas. 7/10 4) bija smaga grāmata. Paņēmu to no bibliotēkas, es nezinu, kādi spēki mani vadīja, bet jau nākamajā dienā no rīta tvitterī mani informēja, ka grāmatas autors ir miris. Runa iet par Imanta Ziedoņa – Es ieeju sevī. Asarām acīs (jo viņš bija lielisks cilvēks – man bija tas gods ar viņu iepazīties) es izlasīju grāmatu, un kārtējo reizi sapratu, ka viņš ir ģeniāls cilvēks. Neviens cilvēks vairs tik ļoti nemīlēs taureņus kā to darīja viņš. Un daru es. 10/10. 5) Lūsija Moda Montgomerija – Anna no “Zaļajiem jumtiem”. ilgi stāvēja plauktā, kamēr ņēmu un izlasīju. Bērnībā bija mēģinājusi, bet prātā (nezin kāpēc) stāvēja, ka tas ir kaut kas asarains, un visu laiku atliku lasīšanu. Bet tad martā, sēžot pie radiatoriem un cenšoties neskatīties uz sniegu, es ņēmu un izrāvu grāmatu cauri. Viena sirsnīga grāmata, piemērota bērniem. 8/10. 6) Odrija Nefenegere – Laika ceļotāja sieva. Viedoklis šeit. 7) Viljams Šekspīrs – Romeo un Džuljeta. Pie vainas droši vien bija latviski-drausmīgais tulkojums, jo lasīt nevarēja nemaz. Pieņemu, ka kaut kad, kad zāle būs labāka un mana angļu valoda arī būs labāka, būs jāizlasa angliski. Bet pagaidām par šo meistardarbu varu likt 5/10. Tulkojums bojā grāmatas. 8) Mans iemīļotais Haruki Murakami un viņa triloģijas 1Q84 3. darba nonākšana pie manis bija īsts svētlaimes mirklis. Viedoklis šeit. 9) Laura Dreiže – Laimes monitorings. Patīkami, ka arī Latvijā spēj izdomāt stāstus, kas ir vienlīdzīgi pasules līmenim. Bet pilnais viedoklis šeit. 10) Laura Valdena – Pēdējā moa noslēpums. Stāsts par kļūdām, izvēli, mīlestību un pareizo ceļu. Grāmata ir sadalīta 3 daļās – vecmāmiņas, meitas un mazmeitas dzīvesstāstā. Visām ir jāpiedzīvo atteikšanās no tā, ko grib, lai dabūtu to, ko vajag. 7/10. 11) Daniels Kīzs – Puķes Aldžernonam. Viedoklis šeit. 12) Kolīna Makkalova – Eņģelis. Klik šeit, ja gribi lasīt, kas man par to sakāms. 13) Lorija Holsa Andersone – Runāt. Te. 14) Eva Baronska – Mocarta kungs pamostas. Te. 15) Es gribu sirdi pret sirdi – Rūdolfs Blaumanis par dzīvi. Grāmata jau ir, bet vai tā der par dāvanu vidusskolas skolēnam, kuram neintesē latviešu literatūras samurgojumi? Diez vai. Bet citāti labi. 5/10. 16) Maija Laukmane – Gaiss smaržo pēc mīlestības. Grāmatas vāks patiesībā bija vienīgais, kas man grāmatā patika. Domāju, ka grāmata domāta bērniem, kuri vēl nav piedzīvojuši dzīves vilšanos, un kuriem joprojām ir rozā brilles. Nē, grāmata to iespaidu nesabojās. Bet man, cilvēkam, kuram rozā brilles ir pārvērtušās par melnajām brillēm, grāmata likās nebaudāma. 5/10. 17) Pārlasīta ziemā izlasītā Džeimijas Makgvairas – Brīnišķais neprāts. Viedoklis ir mainījies, tagad grāmatai varu dot 8/10. Vairāk gan nē. 18) Beidzot! Vilku, vilku, mēģināju lasīt, un tad beidzot izlasīju. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina I. Bet man vēl priekšā stāv otrā daļa. Zināms, kaut kāda interese jau ir – kas notiks tālāk, (Lūdzu, nesakiet priekšā) bet man nepatīk, ka grāmatā vairākums teksta sastāda stāstījums, nevis dialogi. Tas ir briesmīgi. 7/10. 19) Ziedu valodas vārdnīca – tagd visu laiku stāvēs manā somā, un kad uz randiņiem staigājot, man uzdāvinās puķes, es skatīšos, ko tas nozīmē. Labi, man laikam vispirms būs jāiemācās atpazīt puķes… 8/10. 20) Veronika Rota – Citādie. Viedoklis un vērtējums šeiten.

Tad nu mani plāni vasarai? Visu laiku pavasarī pirku grāmatas, dažas stāv vēl neizlasītas no pagājušajiem ziemassvētkiem, tad nu vasara gara – jāsāk lasīt. Sarakstā ietilpst Kurta Kobeina biogrāfija, Anna Kareņina II, Drakula, Bella, Ellīgs gads Parīzē, Keiko un vēl kādas 10 citas grāmatas.

Jau savulaicīgi novēlu saudzīfu vasaru – nesalauziet sev neko, lai viss izdodās un iztrakojieties kārtīgi. Protams, mēs vasarā vēl tiksimies.

Imageun te: 25 pazīmes, ka esi atkarīgs no grāmatām. Man atbilst 10. Kā ir ar tevi?

33. augusts

Vēl joprojām negribas atzīt, ka vasara ir pagājusi, un rudens ir klāt. Tāpēc manā ne-rudens sākumā ir ieviests augusta pagarinājums. Neliels, lai Marta var atskaitīties Jums, lasītāji, par to, ko ta viņa šajā vasarā ir sadarijusi.
1. 25 grāmatas Vasaras vidū (orientējoši 15. jūnijs) es pieķeru sevi pie domas, ka sito vasaru nevar tā aizlaist darbos un nedarbos un kūtrā gulēšanā savos atpūtas krēslos, ka jābūt kādam pieturas punktam, no kura sākt pilnvērtīgu vasaru. Nu lūk. Radošā meitene, kas patlaban aktīvi iesaistās kultūras vidē (tas nozīmē, ka apmeklē sabiedriskus pasākumus un drīzumā centīsies sākt dejot tautasdejas un varbūt arī atsākt spēlēt klavieres), tā pēkšni izdomāja, ka uztaisīs sev challengeizlasīt 25 grāmatas līdz pēdējās vasaras nedēļas beigām, t.i., līdz 2. septembrim ieskaitot. Nu ko, domāts – darīts. Mājās tiesi bija sakrājusies liela kaudze nelasītu, pat ne reizes atvērtu daiļliteratūras grāmatu, kas nāca pa tiešo no grāmatnīcas plaukta manā, tieši šis challenge bija kā radīts. Godīgi arī lasītā grāmatas, un tās, kuras neesmu lasījusi līdz galam, esmu iegrāmatojusi speciālā kladītē, kas kalpo arī kā atskaites vedējs ko ta es esmu darījusi. Tālāk sekos mans lasīšanas saraksts. So:

1. Naktstauriņš – Laura Dreiže (VĒRTĒJUMS: 9/10) Labākais, ko no Dreižes esmu lasījusi. nu labi, līdzvērtīgs ar to pirmo romānu, neatceros, kā nu viņam bij tas vārds.
2. Delīrijs – Lorena Olivera (VĒRTĒJUMS: 10/10) Nē, šis nav Lorenas debijas romāns, ne ne. Šī ir triloloģijas pirmā grāmata, un es ļoti ceru, ka grāmatu apgāds Zvaigzne ABC pacentīsies tulkot arī pārējās grāmatas, un sarīkot tikpat brīnišķīgas akcijas, kā bija tā, kur no 16:00 pirmie trīs cilvēki noteiktā datumā šo grāmatu varēja dabūt pa brīvu, bet nākošie 50 – par puscenu. Mans bija pirmais, mans bija laimīgs, mans atzīst šo grāmatu par vērtīgu. Kā jau teicu – no 10 – 10!
3. Nortangenas abatija – Dzeina Ostina. (VERTĒJUMS: 7/10). Traucēja lielie apraksti, cik nu kuram matu bija uz sirmas galvas, vai cik liels tam virietim bija deguns. Pārāk liela sīkumainība. Nevajadzīga, es pat teiktu.
4. Visi Itālijas putekļi – Egle Černiauskaite. (VĒRTĒJUMS: 6/10). Viennozīmīgi, ir lasīti labāki krimiķi, nē, šis noteikti pat nav krimiķis. Kaut kas nesaprotams, bet ar krietnu ironijas devu. Un protams, beigas ir laimīgas.
5. Meitene ar pūķa tetovējumu – Stīgs Lārsons. (VĒRTĒJUMS:9/10). Bija lasīta, gribējās visu atsaukt atmiņā. Palika spēcīga pēcgarša – 2 dienas negribējās ņemt grāmatu rokās, jo Lārsons vēl nebija nosēdies.
6. Alķīmiķis – Maikls Skots. (VĒRTĒJUMS: 4/10). Vājš Harija Potera atdarinājums. Ļoti vājš. Protams, visiem tiem, kuriem ar Poterīti nepietika, jā, droši, lasiet. Ir vēl 2 grāmatas no šīs sērijas, kuras man gribēja iesmērēt. Atteicos. Un tagad jūtos lepna.
7. Dinas grāmata – Herbjorga Vasmu. (VĒRTĒJUMS: 10/10). Mocījos ilgi. 2 gadus, man šķiet. bet beigās tiku galā. Un man patika. Salut!
8. Eņģela spēle – K.K.Safrons. (VĒRTĒJUMS: 10/10) Safrons nepievīļ. Arī šoreiz ne.
9. Nazis, ko neatlaist – Patriks Ness (VERTĒJUMS: 6.5/10). Jā, jā, man ir žēl ielikt to 7. Tur bija par daudz gļēvulības (nē, nu ok, man jau nevajag nekādu pludmales patruļas cienīgu stāstu, ja, bet tomēr robežām ir jābūt.) Par daudz vardarbības. Biku oda pēc PSRS laikiem. Bet tas tā laikam tikai man.
10. 1Q84 – Haruki Murakami (VĒRTĒJUMS: 10/10). Haruki, gluži tā pat kā Safrons, nepieviļ. Var lasīt vēl un vēl. Šī bija otrā grāmata, ar nepacietību gaidu trešo. Esmu sajūsmā!
11. Troņu spēle – Džordžs R.R. Mārtins. (VĒRTĒJUMS: 8/10). Par daudz vārdu. Par maz dialogu. Daudz aprakstu. Man nepatīk apraksti. Bet, tāpēc ka visi šausmīgi sajūsminās par šīm spēlēm, lieku 8.
12. Jautājums un atbilde – Patriks Ness (Vertējums: 6/10). Laikam jau tāpēc, ka neatceros, par ko tur bija. bet sapratu tik to, ka šī grāmata solīja, ka sniegs atbildes uz daudziem jautājumiem, bet manā gadījumā nesniedza uz nevienu. Ajj, labi, lai iet – 5.5.
13. Blondīne sarkanā – Krīstīne Doda. (VĒRTĒJUMS: 7/10). Krīstīne Doda ir mana mīļākā romānu autore. Nu tādu romānu, kuri ir pilni salkanuma, strīdu, love scene, utt. Bet šajā kaut kas pietrūka.
14. Maorietes lāsts – Laura Valdena (VĒRTĒJUMS: 9/10). Man patīk grāmatas, kurās viena nodaļa ir pagātnē, otra – tagadnē. Kur tiek šķetināti noslēpumi, izdarītas pēkšņas atklāsmes utt. Laura to spēja. Tāpēc 9.
15. Erebos – U. Pozanska. (VĒRTĒJUMS: 6.5/10). Nezinu, par ko šī gramata ir tik ļoti saslavēta. Slavēt tur ir tikai to, ka džeks spēja atrauties no spēles radītās eiforijas un nolaisties uz zemes. that’s all.
16. Vienos ratos ar slavenībām – Aivars Freimanis (VĒRTĒJUMS: 8/10) Humors+sarkasms+pagātne = Vienos ratos ar slavenibām. Stāsti tiešam ir daudz un dažādi, pateicoties šai grāmatai, prātā vienmēr paliks teiciens “Vēders nav grāmata un dirsa nav siets”. The best of all!
17. Ziedu valoda – Vanesa Difenbau. (VĒRTĒJUMS: 10/10). Labākais no vasaras literatūras. Viennozīmīgi. Pateicoties šai grāmatai, sāku lūkoties, ko lieku savā puķu pušķī (lai paplašinātu informāciju nopirku arī ziedu vārdnīcu. Uzreiz dotu tai 18. kārtas numuru, un vērtējumu 9/10. Man patīk, ja info ir vienuviet tik parocīgā formātā, ar daudz informācijas. Piemēram, ja gribi ar meiteni satikties 13:00 – uzdāvini viņai zāles kušķīti. Tikai es nesaku, ka viņa sapratīs! :D)
19. Es grāmatas nelasu – Kristīne Ulberga – Rubīne. Vērtējums: 3/10. Sapratu, ka kādreiz šo grāmatu esmu lasījusi, un tā piešķīra 3 mēnešiem manā dzīvē pēc šis grāmatas lasīšanas nosaukumu “Es grāmatas nelasu”.
20. Kreļļu bandīti – Kristīne Doda. 8/10. Labāk, bet ne pavisam.
21. Putna svars – Anna Elizabete Meiere. 3/10. Katram ir savs mīļākais lasīšanas stils, un šis ir mans nemīļākais. Nepatīk, ka nevar saprast, kur sākas runa, kur tā beidzas, kur sākas piebilde, un kur visaptverošs teikums.
22. Pieturas – Andris Bulis. 7/10. Šai vasarai vajag arī dzeju. Un lūk, kur to atradu. Patiesi, daži smeldzoši, bet kopumā man patīk aktiera rakstīšanas stils, jā.
23. Kasandra Klēra – Kaulu pilsēta. Ilgi nevarēju pieķerties, jo domāju ka tur būs baigās traumas, baigie šausmoņi utt. Bet, kad izlasīju pirmās 100 lpp, sapratu, ka lasīt var.
Un tagad sekos tās grāmatas, kuras iesāku vasarā, bet pabeigšu rudenī:
1. Uzgleznot melnā – Dženeta Fiča. Ļoti patika rakstnieces romāns “Baltie oleandri”, un domāju, ka šis būs tieši tik pat labs. Par ši grāmatu vairāk būs citā atskaitē.
2. Spēle ar uguni – Sūzena Kolinsa. Nē, nē, esmu visu triloloģiju izlasījusi, tikai uznāca vēlme pārlasīt tieši šo gramatu, jo, varbūt es te tāda vienīgā, bet daudzas vietas man ne pārāk pieleca. 😀
3. Metai – Kristijonas Donelaitis. + ir tāds, ka kreisajā puse ir rakstīts lietuviski, bet labajā – latviski. Un, galu galā, dzeju rudenim arī vajag, vai tad ne?

Nu tā, saraksta beigas. Bet, man ir jaunumi:
Esmu nolēmusi rudeni ielaist savā dzīvē. Samierināties. Jo kaut kad jau izpriecām arī jābeidzas. Un jāsākas skolai. Un kaut kad jau jāpienāk tiem gumijnieku, lietusmēteļu un lietussargu laikiem, vai tad ne? Jo rudens mēdz būt arī skaists. Bet par to – kādā citā postā. 🙂
UN VĒL.
Es turpināšu sev veidot savu gadalaiku challenge – izlasīt 25 grāmatas gadalaika laikā. Tas man ļaus nepaklupt un dzīvot. Un man jau ir tapis sarakstiņš ar nosuakumu “Izlasīt rudenī”. Palūkosimies?
Automātiski no vasaras saraksta pārceļojošās grāmatas:
1. Dženeta Fiča – uzgleznot melnā
2. Kristijonas Donelaitis – Metai
3. Sūzena Kolinsa – Spēle ar uguni
Tās, kuras ir/nav/būs manā grāmatplauktā, vai izbaudīs manu roku maigi satvērienu, kad es šķiršu lapas uz priekšu vien:
1. Ketrīna Stoketa – Kalpone (jau lasīšanas gatavībā)
2. Kasandra Klēra – Pelnu pilsēta
3. Deivids Nikolss – Viena diena
4. Aleksandrs Vasilevskis – Modes likteņi (arī lasīšanas gatavībā)
5. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina
6. Aleksandra Riplija – Skārleta
7. Sāra Vinmane – Kad dievs bija trusis
8. E.L.James – Greja 50 nokrāsas
9. Gērnsijas literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība
10. Simone Ārnstede – Nepakļāvīgā
11. Haruki Murakami – Dejo, dejo, dejo
12. Jānis Jaunsudrabiņš – Aija
13. [iznāks drīzumā] Lorena Olivera – Pirms es krītu (lūk, šis ir viņas debijas romāns)
14. Kolīna Makkalova – piskāriens
15. Rīga-Pekina
16. Laura Valdena – Pēdējā mao noslēpums
17. Leslija Pīrsa – Bella

Lasīsim kopā? 🙂
Lai jums veiksmīgi sanāk iesākt mācību gadu, lai skolotāji jūs klausa un liek labas atzimes! 🙂