Grīra Hendriksa, Sāta Pekanena “Sieva starp mums”

Attēlu rezultāti vaicājumam “sieva starp mums”

Lasot šo grāmatu, jums radīsies dažādi pieņēmumi. Jūs domāsiet, ka lasāt par greizsirdības māktu bijušo sievu, kas ir apsēsta ar savu aizstājēju – skaistu, jaunu sievieti, kura jau drīz apprecēsies ar vīrieti, ko viņas abas mīl. Jūs pieņemsiet, ka šī mīlas trīsstūra anatomija jums ir saprotama un zināma. Labāk izvairieties no pieņēmumiem!

Lai gan uz grāmatas aizmugurējā vāka esošā anotācija neatklāj sevišķi daudz, tas tomēr ir pietiekami, lai saprastu, par ko lieta grozās. Emma ir jaunā līgava, Ričards ir jaunais, iekārojamais vīrietis, kuru pie viena joprojām grib arī vecā sieva Vanesa. Izklausās garlaicīgi? Labākais šajā visā ir tas, ka autores lasītāju apmāna, apved ap stūri, viņam zūd visi iepriekšējie priekšstati par to, kas varētu būt atgadījies un kas ir ļaundaris, un grāmata sākas tikpat kā no jauna un jāpaiet dažām nodaļām, lai viss atkal sastātos pa plauktiņiem.

Sākums ir garš, kas mani ļoti garlaikoja. Bet arī visa grāmata ir gara, ar daudz liekiem notikumiem, kas novirza uzmanību un palielina apjomu un palēlina ašo notikumu gaitu. Šajā ziņā tas nav labi, jo gribēju kārtīgu psiholoģisku trilleri, bet daudzās detaļas šo sajūtu nosita un beigās iznāca vien samudžināts stāsts, kurš jāizlasa tikai tāpēc, lai nonāktu līdz atrisinājumam.

Man prasījās, lai varoņi būtu izteiktāki, savādāk Ričards bija despotiskais vīrietis, kas dabū visu, ko vēlas, Vanesa bija ar šausmīgi vāju raksturu (kāpēc jācieš tik ilgi, lai atspēlētos?), bet Emmas attīstību šajā stāstā es īsti nesaskatīju, viņa kalpoja tikai kā iemesls Ričarda un Vanesas spēlei.

Viss, protams, nav tik slikti. Patika tas, kā aptuveni grāmatas vidū autores pilnībā apgāž visu, ko tu kā lasītājs esi sapratis. Arī vairāki notikumi lika ātrāk grāmatu izlasīt, sagādāja dažus pārsteiguma momentus. Grāmata lasījās tik strauji, viss notika tik raiti, ka pilnīgi aizmirstas, ka jāmeklē vainīgais un jāmin atrisinājums, par ko pluss. Tiesa, grāmata ir nevajadzīgi bieza un visu to var krietni noīsināt, lai rastos koncentrēts psiholoģisks trilleris, no kura tiešām nevar atrauties!

P.S. “Kontinenta” vāki šausmīgi ātri paliek netīri. Bet par tēmu: šajā grāmatā nav ne kripatas romantiskā uķi-puķi!

Ravēls uzskatīja, ka mūzikai vispirms jābūt emocionālai un tikai pēc tam intelektuālai.

Attēls: te.

Grāmata saņemta no izdevniecības apmaiņā pret atsauksmi.
Advertisements

Pīters Svonsons “Visi skaistie meli”

https://www.janisroze.lv/media/catalog/product/cache/4/image/650x/040ec09b1e35df139433887a97daa66f/9/7/9789984359083_195.jpg

Trilleriem ir ļoti daudz labu īpašību. Tie ir piemēroti visiem gadalaikiem, varbūt šķiet smagi, tomēr ir piemēroti vasarai, lai atveldzētu prātu, bet joprojām paliek saistoši, kā arī tie ir pietiekami daudzpusīgi, lai nepaliktu garlaicīgi. Šajā grāmatā Pīters Svonsons pievēršas ģimenes locekļu attiecībām.

Harijam Akersonam viņa gados jaunā pamāte Alise allaž ir likusies skaista, gluži kā nākusi no kādas citas pasaules. Viņa ir izturējusies pret Hariju laipni un iejūtīgi, lai arī pēdējā laikā šķitusi mazliet izklaidīga. Dažas dienas pirms koledžas izlaiduma Alise piezvana Harijam, lai pavēstītu šokējošus jaunumus. Viņa tēvs ir izdarījis pašnāvību. Satriektais Harijs atgriežas dzimtajā pilsētā noskaidrot, kas patiesībā noticis ar tēvu. Drīz vien jaunais vīrietis attopas dīvainu notikumu virpulī, kas apliecina: nekas nav tā, kā izskatās.

Autors iezīmē reālu situāciju, kas var atgadīties ar jebkuru cilvēku (protams, neapskaužami), un varbūt tieši tā ir grāmatas veiksmes atslēga, jo no stāsta tik vienkārši nevar atrauties. Varoņi ir daudzpusīgi un viņu rīcības ir tādas, kas vienkārši pieprasa uzzināt ar ko tas noslēgsies. Lai gan mierīgi no grāmatas varēja izņemt dažas daļas, gan lai samazinātu grāmatas apjomu, gan lai padarītu spriedzi koncentrētu un tā tik ātri nepazustu dēļ garlaicīgām un pat liekām vietām.

Lai gan man stāsta atrisinājumu (vai vismaz galveno vaininieku) izdevās atminēt ap grāmatas vidu, tas netraucēja grāmatu izlasīt līdz galam, jo notikumu bija daudz, un, lai gan tie bija cieši viens ar otru saistīti, tai pašā laikā tie bija atšķirīgi, kas stāstu padarīja interesantāku. Grāmata izceļ provokatīvas tēmas un, veicot izpēti internetā, var secināt, ka tāds ir autora darbs, tāpēc šo vārdu paturēšu prātā un iepazīšos arī ar viņa citiem darbiem, jo šis vilties nelika.

Vērtējums: 7,5/10

Attēls te.

Grāmata saņemta no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Rebeka Džeimsa “Sieviete spogulī”

Attēlu rezultāti vaicājumam “sieviete spoguli”

1947. gadā Elisa Millere piesakās mājskolotājas darbam Kronvolas muižā. Viņas uzmanības un rūpju lokā nonāk dvīņi Konstance un Edmunds de Greji, kas liekas tik nevainīgi un valdzinoši vienlaikus, ka Elisa ātri vien nonāk viņu šarma varā, no kā tikt vaļā nav nemaz tik vienkārši. Savukārt Reičela Raita dzīvo mūsdienās un nupat ir atklājusi savu mākslas galeriju Ņujorkā, kurai paredzēti lieli panākumi. Viņas lielākā vēlēšanās ir uzzināt vairāk faktu ar viņas ģimeni, jo viņa ir adoptēta. Neilgi pēc galerijas atklāšanas atnāk paziņojums, ka viņa ir mantojusi māju no kādas senas radinieces un Reičela saskata iespēju atklāt ko vairāk par viņas ģimeni.

Kā jau var noprast, grāmatas darbība norisinās divos laikos, vienlaicīgi notiekot divām galveno varoņu dzīvēm. Bet nevar izvairīties no apmulsuma, sākot lasīt šo grāmatu, jo īstenībā ir trīs līnijas – ir vēl viena, kas norisinās 1806. gadā, pilna noslēpumu un mistikas, par ko tad daļēji arī vēlāk cieš varones Elisa un Reičela. Bet šim trešajam elementam netiek pievērsta liela uzmanība – stāsta laikā tas parādās tikai sākumā, vidū un beigās, un tikai beigās īsti kļūst skaidrs, par ko visa tā ņemšanās.

Mani grāmata garlaikoja. Autorei ļoti patīk izmantot garus aprakstus vai atstāstus (īpaši Elisas nodaļās uz beigām, kad tiek attēlota varones iekšējā pasaule), kas liek atslābt spriedzei un sāk garlaikot, kā rezultātā zūd interese arī par stāsta attīstību. Dažādu darbu dēļ nelasīju šo grāmatu pāris dienas, un pēc tam nevarēju sevi piespiest atsākt šo lasīt, jo nejutu līdzi nevienam no varoņiem, arī Reičelas nodaļas likās piebāztas ar nevajadzīgām lietām, taču tā joprojām bija daudz interesantāka nekā Elisas nepārtrauktā jūsmošana par bērniem un viņu tēvu pusgrāmatas garumā.

Jāsaka gan, ka mistikas elementi bija intriģējoši un gribējās vairāk noskaidrot kā veidojas, piemēram, skrāpējumi vai tumšie pleķi uz galvenās varones ādas, bet autore tajā īpaši neiedziļinās, pieņemot to faktu, ka tas notiek ar kāda priekšmeta palīdzību, un viss. Bet, lai gan ne līdz galam atklāti, šis mistiskais piesitiens bija galvenais, kas ļāva grāmatu izlasīt līdz galam un rast atbildes uz jau pašā grāmatas sākumā radušos jautājumu “ko tas nozīmē”. Papildus tam, protams, bija arī vairāki mīlasstāsti, tāpēc arī romānu cienītājas nav atstātas bešā, lai gan šis ir vairāk stāsts par pašiem cilvēkiem un viņu dzīvēm, kur otršķirīga vieta piešķirta mīlestības attēlojumam.

Katrā gadījumā, man liekas, ka katrs var atrast šeit kaut ko interesantu, kas palīdzēs ļauties stāstam un izbaudīt Vinterbornu it kā tur dzīvotu pats lasītājs. Es gan labprāt izlasītu arī kādu citu autores grāmatu, ja man būs attiecīgais garastāvoklis pēc vēsturiska cilvēku likteņstāsta, šoreiz mums ar grāmatu vienkārši nebija pa ceļam.

“Arī vaļiem ir bail” Nacionālajā teātrī

Image

Režisors: Elmārs Seņkovs, Artūra Dīča luga

Lomās: Ģirts Liuziniks, Marija Bērziņa, Maija Doveika, Lāsma Kugrēna, Normunds Laizāns, Igors Šelegovskis, Daiga Gaismiņa, Kārlis Reijers, Liene Sebre.

Scenogrāfija: Reinis Suhanovs, tērpi: Reinis Suhanovs, Gaismas: Oskars Prauliņš, Mūzika: Edgars Mākens.

Jānis Bērziņš ir tipisks latvietis, vecumā ap trīsdesmit, kuram ir viss – burvīga sieva, divi bērni, vecāki un brālis, nauda, veiksmīga karjera un jauna māja, bet kādu dienu viņš saprot, ka nekas no tā viņam nesagādā prieku. Lai istabā iespīdētu saullēkta gaisma, Jānis sāk cirst sākotnējā plānojumā neparedzēto logu.

Izrāde tiešām ir mūsdienīga un aktuāla komēdija par mums pašiem un cilvēkiem mums apkārt. Elmāram Seņkovam ir izdevies radīt ļoti trāpīgu izrādi par mūsdienu situāciju, jo katrā tēlā varēja identificēt kādu sev pazīstamu cilvēku un arī sevi identificēt ar kādu no tēliem. Un ne tikai ar tēliem, bet arī ar tēmām, kuru te ir daudz, bet nevienā līdz galam tā arī pilnībā neiedziļinās – protams, attiecības vairākos līmeņos un starp vairākiem cilvēkiem, bet ieskanas arī vides saudzēšanas jautājumi (bezatkritumu/minimālu atkritumu dzīvesveids), seksualitātes aspekti, dzīves rutīna un vēlēšanās izkļūt no tās ārā.

Man ļoti patika scenogrāfija – mūsdienu skandināvu stila projekta māja, kas izrādē rotē, tādējādi nomainot spēles telpu, bet pie reizes simbolizējot arī galvenā varoņa izjūtas – pamati ar caurumiem, tumšās ārsienas un logs, kas kļūst par viņas dzīves meklējumu palīgu.

Un aktieri! Īstenībā jāsaka, ka man bija liels pārsteigums, ieraugot Ģirtu Liuziniku galvenajā lomā (droši vien tāpēc, ka maz esmu redzējusi tādas izrādes, kur viņš spēlētu), bet izrādes laikā viņš pārliecināja un tagad man ir par vienu mīļāko aktieri vairāk. Maija Doveika izspēlē miegainu blogeri (jo tā ir must-have profesija jaunajām māmiņām), kas ir apsēsta ar perfekciju, un man ļoti patika, kā viņa sāka spēlēt tad, kad galveno varoņu attiecībās iestājas krīze, bet diemžēl arī pēc Jāņa transformācijas viņa nemainās – man būtu gribējies redzēt kādu izaugsmi arī viņas tēlā. Ļoti patika Normunds Laizāns un Igors Šelegovskis, kā arī Marija Bērziņa ar cinismu ļoti labi papildināja asprātīgo izrādi.

Šī izrāde ir noteikti jāredz, jo tā ir par mums visiem – uz skatuves ir visas trīs paaudzes, tāpēc es ticu, ka katrs tur var gan atrast sevi (es, piemēram, sevi ļoti varēju identificēt ar mammu-blogeri strīdu sākšanas un vārdu celšanas ārā no konteksta ziņā), gan kādu no sava draugu un paziņu loka. Ar mūsdienām tik atbilstošiem gadījumiem, vārdiem un dialogiem, mūsdienu tehnoloģiju pielietojumu un fantastisko mūziku, lieliskajiem aktieriem un smieklu/nopietnības sabalansējumu abos cēlienos, šī izrāde ir viena no mīļākajām, ko esmu redzējusi un, lai gan es parasti otrreiz neeju uz vienu un to pašu izrādi, šo man gribas skatīties vēl.

Attēls: te.

Anna Lora Bondū un Žans Klods Murlevā “Padejosim?”

Anna Lora Bondū, Žans Klods Murlevā - Padejosim?

Mana mazākā grāmatu vājība ir franču romāni, bet lielāka ir romāni, kas sarakstīti e-pastu, īsziņu vai vēstuļu formātā. Tāpēc, līdz ko uzzināju par šī romāna izdošanu, gribēju to sagaidīt bibliotēkā, bet ieguvu to Stockmann Trako dienu atlaižu dēļ. Un vīlos.

Rakstnieks Pjērs Marī Soto piedzīvo radošo krīzi – sarakstījis vairākus romānus, personisku iemeslu dēļ viņš vairs nevar uzrakstīt ne vārda. Protams, neskaitot e-pastus. Un tieši e-pasti ir tie, kas viņu izvelk no dzīves grūtuma un sniedz atspirdzinošu veldzi. Kādu dienu viņam uzraksta Adelīna Parmelāna, kas pirms tam viņam nosūtījusi biezu aploksni. Un tā aizsākas vairāku mēnešu savstarpējā sarakste, pilna atzīšanos, melu un patiesības, sāpēm un mīlestības.

Jāsāk ar to, ka pirmās 100 lappuses ir lēnas un rodas vēlme vispār grāmatu pārtraukt lasīt, jo īsti nekas nenotiek. Rakstnieks ar savu draudzeni tikai pļāpā par lietām, aploksne stāv aizmirsta un nav pamudinājuma lasīt tālāk. Bet tad viena pēc otras sāk atklāties pārsteidzošas detaļas par abu dzīvēm, un man bija grūti nolikt grāmatu malā, gribējās tikai ātrāk lasīt uz priekšu, lai nonāktu pie atrisinājuma. Tas palīdzēja tikt cauri atlikušajām simts lapām, bet diemžēl uz beigām jau atkal stāsts ieņēma sākotnējo lēno un garlaicīgo ritējumu.

Es grāmatu neuztvēru kā romānu, lai gan saprotu, ka šajā žanrā bieži tiek iekļautas arī tās grāmatas, kurās galvenie varoņi neuzsāk kopīgas romantiskas attiecības. Man grāmata lasījās drīzāk kā draudzīga pļāpāšana, otram izstāstot savas dzīves notikumus, plānus un sapņus. Bet diemžēl nevaru mūsdienu privātuma laikā iztēloties to, ka pēc dažām saņemtajām vēstulēm abi varoņi viens otram stāsta, kādi viņiem ģimenes locekļi, kā viņiem iet, kāda izskatās māja utt. Lai gan Pjēra un Adelīnas savstarpējā saistība atklājas uz grāmatas beigu pusi, un agri vai vēlu viņi būtu viens par otru uzzinājuši arī, ja nebūtu šīs e-pasta sarakstes, tomēr sākumā viņi viens par otru ļoti maz zināja, tāpēc šāda atklātība mani pārsteidza.

Lai gan stāstam viscaur ir vienota forma – e-pasta vēstules -, tomēr mainās varoņu skaits – nedarbojas tikai Adelīna un Pjērs, bet ar laiku (jau minētajām 100 lappusēm, varbūt tāpēc arī stāsts ir tik lēns sākumā) parādās arvien jauni varoņi līdz ar saturisko attīstību. Gribējās gan redzēt kādu dzimtas koku vismaz Pjēra gadījumā, jo izsekot visiem viņa bērniem un mazbērniem ir grūti. Bet, kas attiecas uz citiem, tie lieliski sasaucas ar Pjēra dzīvi, vienīgi gribējās arī kādu cilvēku no Adelīnas puses, lai gūtu lielāku ieskatu viņas dzīvē, nevis tikai to, ko viņa uzraksta Pjēram.

Jā, es šajā grāmatā vīlos. No franču šarma šeit ir tikai tik daudz, cik franciskie autoru vārdi, kā arī manā lasīšanas pieredzē romāns noskaņu neradīja. Bet noteikti, cik cilvēku (lasītāju), tik viedokļu, tāpēc es noteikti necenšos atturēt kādu no šīs grāmatas izlasīšanas, jo grāmata ir laba. Bet ne īpaša.

Rakstīšana prasa zināmu pazemību, un rakstnieki parasti ir spiesti atzīt savas vājības, nepilnības, sāpes. Rakstnieku izejvielai jānāk no turienes, vai ne? No tiem dvēseles caurumiem, caur kuriem izplūst mūsu ciešanas.

Iekavas piedāvā mums vairāk iespēju, bet daudzpunkte tās noņem.

Attēls te.

Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija”

https://www.janisroze.lv/media/catalog/product/cache/4/image/650x/040ec09b1e35df139433887a97daa66f/9/7/9789984236797_71.jpg

Autors jau iepriekš ir priecējis lasītājus ar stāstiem par vīru vārdā Ūve un vecmāmiņu, un nu ir pienācis laiks stāstam par Britu Mariju. Lai gan man tagad ir tāda kā lasīšanas krīze, kad, skatoties uz grāmatām, esi par tām riktīgi excited, turpini tās pirkt, bet nekad nelasi, šī grāmata varbūt būs tā, kas izvilks no tās krīzes ārā, jo stāsts ir smieklīgs un aizkustinošs vienlaikus.

Brita Marija ir ļoti pareiza, 63 gadus veca kundze, kas pēdējo darbu, par kuru saņēmusi samaksu, ir veikusi 1978. gadā, turpmākajos gados rūpējoties par ar vīru kopīgo dzīvokli un vīra (bet ne viņas) bērniem. Kad vīrs Kents aiziet pie jaunākas sievietes, Brita Marija ir spiesta soļot uz darba biržu, kur kāda darbiniece ar zēnisku frizūru piešķir viņai darbu – strādāt par atpūtas centra darbinieci kādā mazapdzīvotā ciemā. Brita Marija, kas vienmēr ir sekojusi noteikumiem, likumiem un nekādīgi negrasās tos pārkāpt, nonāk Borgā, kur tur mītošie savas dzīves pavada kā nu katrs māk, bet līdz ar kļūšanu par Borgas futbola komandas kapteini, viņa savu vārdu ieraksta Borgas vēsturē.

Man vienmēr ir grūtības lasīt grāmatu, kur galvenais varonis ir samērā vecs cilvēks, jo rodas sajūta, ka īsti līdz galam es nevaru iejusties viņa tēlā un tas traucē uztvert stāstu. Jāsaka, ka šis noteikti nav tas gadījums – lai gan Britas Marijas vecums prātā saglabājās pirmās lappuses, pēc tam stāsts un raksturi ievilka sevī un par to pilnībā aizmirsu. Brita Marija ir pietiekami kolorīts tēls, lai interesi noturētu visas grāmatas garumā.

Autors ir jau sevi pierādījis latviešu auditorijai ar grāmatām “Vīrs, vārdā Ūve” un “Omce sūta sveicienus un atvainojas”, un abas grāmatas bija sirsnības, patīkama pārsteiguma un aizkustinājuma pilnas. Šī grāmata nav izņēmums – Britas Marijas untumi nav kaitinoši, tie ir asprātīgi, tāpat viņas attieksme pret dzīvi. Lai gan notikumi Borgā risinās nedaudz lēnāk kā gribētos, tas ir aizkustinošs un ļoti trāpīgs stāsts par dzīves dzīvošanu citiem, nevis sev.

Un, lai gan daudzās vietās tiek stāstīts, ka šis ir “Vīrs, vārdā Ūve” turpinājums, es abas grāmatas neuztvēru kā otras turpinājumu un lasīju kā divas atšķirīgas grāmatas. Man tas neko nesabojāja, lai gan, iespējams, pirmajā daļā vairāk tiek gūts ieskats bagātīgākām Britas Marijas rakstura iezīmēm. Un vēl runā, ka būs arī filma.

Sasniedzot konkrētu vecumu, visi jautājumi, ko cilvēks sev uzdod, patiesībā ir par vienu un to pašu: kā tev nodzīvot savu dzīvi?

Reizēm aizraušanās ar kādu komandu traucē mīlēt pašu spēli.

Attēls te.

Latviešu hygge: Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods”

https://i1.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/148942/300x0_laimes_kods_vaks_mazs.jpg

Kad grāmata iznāca, pavisam noteikti zināju, ka vēlos to izlasīt. Viens no iemesliem bija dāņu autora nesen iznākusī grāmata par dāņu laimi, kuru lasot, nepārtraukti salīdzināju ar sevi. Bet te pēkšņi grāmatnīcās pieejama grāmata par mums pašiem, latviešiem, un mūsu laimi. Tak jāķer ciet! Pacietīgi sagaidīju savu rindu bibliotēkā un izlasīju pāris stundās.

Grāmatas nosaukums sola tieši to, ko var sagaidīt: darbības un lietas, kas, visu summējot kopā, veido mūsu identitāti vai kodu. Tā var būt sēņošana, grāmatu lasīšana, lidošana ar gaisa balonu, rosola ēšana, pārgājieni – tas viss un vēl mazliet. Autore grāmatu ir sadalījusi pa mēnešiem, katram no tiem piešķirot (pieņemu, ka) atbilstošāko nodarbi. To papildina (atkal jau pieņemu, ka) autores uzņemti foto.

Jāsaka jau kā ir – tāpat kā ar dāņu hygge, arī šo lasot, mani pārņēma divējādas izjūtas. Bet es pieļauju, ka tā būs katram lasītājam, jo būs lietas un darbības, ar kurām viņš nespēs identificēties, kas izraisīs nesapratnes pilnus skatienus un palielinās grumbu skaitu pierē, bet būs sašutuma pilni izsaucieni, aizverot grāmatu, ka netika pieminēta viņa koda sastāvdaļa. Man bija abi. Nesapratu, kāpēc tika veltīta vesela nodaļa flirtam (nu nekādīgi to nevaru saistīt ar Latviju, lai gan nenoliedzami, pastāvošs) un kāpēc netika pieminētas siena talkas, tā viena saulainā diena gadā, kad visi paziņas ir pludmalē sastopami, medus laiks un vēl citas aktivitātes.

Man traucēja sadalījums “piecas lietas/aktivitātes mēnesī”, jo gribot negribot lika domāt, ka tikai novembrī ir iespējams doties uz zemnieku tirdziņiem, tikai oktobrī uz teātri un tikai maijā fanot. Tā, protams, nav.  Ievadā minēts, ka grāmata domāta tam, lai iekrāsotu savu ikdienu un tikpat labi lasītājs to var iekrāsot, izmēģinot kādu lietu kādā citā mēnesī.

Grāmatu lasīju ar uztraukumu, kas auga ar katru nākamo mēnesi, jo nevar taču būt, ka latvisko kodu neveido teātris. Atradu to pašās beigās, kas bija kā mierinājums, ka lai gan netika iekļautas citas aktivitātes, kas man saistās ar Latviju (es tās tikpat labi kā Rukšāne savas sēņu vietas varu paturēt noslēpumā), tomēr teātris beigās bija punkts uz i. Un lai gan vāku būtu gribējies labāku grāmatai, kas paredz un sola lielu un biežu šķirstīšanu (jau pēc pāris lietojuma reizēm bibliotēkas eksemplāram ir salocījusies pirmais vāks), tomēr tā būs manā grāmatplauktā.

Attēls: te.

Maija Sepa “Migrēna. Izlaušanās.”

https://i2.wp.com/www.baibabooks.lv/wp-content/uploads/2017/11/BB_Migrena_ww.jpg

Romāns vēsta par migrēnas slimnieka mēģinājumu sadzīvot ar spēcīgām galvassāpēm un ko nozīmē to savienot ar karjeru un personīgo dzīvi.

Stāsts ir par Vīvi, kurai ir tik spēcīga migrēna, ka viņai jāsaņem sevi rokās, lai vispār pieceltos no gultas. Viņas vīrs Neits ir ļoti saprotošs un atbalsta sievu, kad viņai ir grūti. Karjerā viņas ceļš liekas jau izplānots – Vīve cer uz sen solīto paaugstinājumu, bet priekšnieks viņu nosūta piespiedu atvaļinājumā, lai viņa savestu kārtībā migrēnu, kas pēdējā laikā ir kļuvusi vēl ļaunāka. Vīvē mājo ļoti liela vainas sajūta, jo migrēnas dēļ nākas atcelt vairākus pasākumus, kas plānoti kopā ar draugiem un ģimeni.

Jāsaka, ka man nav migrēna. Iespējams, tieši tāpēc mani nedaudz kaitināja grāmatā esošā viss ir slikti noskaņa. Jā, bija arī labās dienas, kad galvenajai varonei nebija spēcīgas galvassāpes, bet tās grāmatā tika attēlotas kā nenozīmīgas dienas, kuras nav vērts pavērst plašāk un aprakstīt. Kā lielākais labo dienu sasniegums tiek attēlots pašu gatavotas vakariņas, visu pārējo laiku Vīve un Neits pasūta ēdienu uz mājām. Kas savukārt, ir neloģiski, jo romānā galvenie varoņi tiek pozicionēti kā taupīgi cilvēki. Kas ir neloģiski, jo visu laiku plāno izveidot savu IT firmu, bet vīrs domā par laivas iegādi.

Lai gan romānā ir ļoti daudz loģikas kļūdu, man tas patika. Reti sastopams ir tas, ka kāds tik lielu uzmanību pievērš slimībai un tā kļūst gandrīz par vēl vienu tēlu. Vismaz tiem, kam nav migrēna, romāns sniedz ieskatu tam, cik tas ir briesmīgi. Pavisam iespējams, ka tavā darbavietā ir kāds, kam ir migrēna – tieši tāpēc izlasi šo grāmatu, lai saprastu, ko tas nozīmē. Bet migrēniķiem šis būs kāds saprotošs plecs, kurš sniegs emocionālu mierinājumu un atgādinās, ka nav vienas noteiktas pieejas, kā to ārstēt, tāpēc nevajag nolaist rokas un padoties.

Vērtējums: 7/10

Dažas lietas dzīvē vienkārši nemēdz būt pārāk lielas. Ziedi un algas lapiņas.

Attēls: te.

Filma: Aiz kraujas rudzu laukā (2017)

https://i1.wp.com/www.acmefilm.com/uploads/media/rebelpresspic-submitted.jpg

Jāsāk ar atzīšanos, ka Selidžera “Uz kraujas rudzu laukā” nav mana mīļākā grāmata. Tāpat jāatzīstas, ka es neko daudz no grāmatas neatceros, tikai sajūtu, ka man tā nepatika. Bet šī filma radīja vēlmi pārlasīt grāmatu, lai gan stāsta par rakstnieka dzīvi, ne grāmatu.

Kā jau teicu, filma stāsta par rakstnieka dzīvi, sākot ar iestāšanos Kolumbijas universitātē, radošās rakstīšanas kursā, kur Selindžers uzraksta pirmos īsos stāstus. Viņa pasniedzējs kļūst par viņa labāko padomdevēju karjeras sākumposmā. Pēc tam sākas 2. Pasaules karš un viņš dodas karot, kā rezultātā uz pusgadu tiek iepauzēta rakstnieka karjera, jo kara psiholoģiskā trauma ir pārāk spēcīga. Kara laikā viņš turpina iesākto darbu pie romāna “Uz kraujas rudzu laukā” un kā viņš pats saka, tā bija viņa vienīgā iespēja izrauties no kara.

Filma lieliski der cilvēkiem, kas par rakstnieka biogrāfiju daudz nezina – stāstā tiek ieturēti galvenie biogrāfijas punkti, kas tiek iznesti vizuāli pievilcīgā veidā. Internets baumo, ka cilvēkiem, kuriem romāns ir viena no mīļākajām grāmatām un/vai kuri pārzina Selindžera biogrāfiju, filma šķiet garlaicīga vai ne līdz galam noslīpēta, kaut kas pietrūkstot. Bet nu, spriediet paši, jo filmu noteikti iesaku redzēt.

Man filma iedvesmoja radīt jaunas lietas, vai vismaz pieķerties pie skolas darbu un bloga rakstīšanas, jo aktieris, kas attēloja Selindžeru, rakstīšanas procesu attēloja tik ļoti sparīgi, kas lika arī man sasparoties. Jāsaka, ka aktieru darbi man ļoti patika – ne par vienu neradās šaubas vai ir piemērots tēlam. Ļoti patika, ka sākotnēji rakstnieks tika attēlots psihiatriskajā slimnīcā, tad stāsts atgriezās sešus gadus atpakaļ un deva papildus faktus, lai, atkal parādod dzīvi slimnīcā, tā skatītājam pavērtos jaunā skatījumā.

Kā jau teicu, filmu redzēt iesaku – nebija ne par garu, ne par īsu, spēja noturēt interesi visā garumā. Der gan kā pusdienlaika izklaide, gan vakara – ticu, ka jebkurš tur var atrast ko sev tīkamu.

Vērtējums: 8/10.

Attēls: te.

“Mūsējās” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Man jau liekas, ka nevajag jums stāstīt, cik neplānoti dažreiz sanāk noskatīties kādu izrādi. Šoreiz es tiku ģenerālmēģinājumā, tā kā līdz pirmizrādei kaut kas varētu mainīties, bet ceru, ka tikai uz labo pusi.

Trīs draugi – Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) – ir sarunājuši tikties, lai uzspēlētu kārtis un parunātu par dzīvi (kā jau tas parasti notiek), bet Simons kavē nopietna iemesla dēļ. Šis iemesls ir visa vakara atslēga, kas pārbaudīs viņu draudzības spēku, liks teikt patiesību un atklāt visas kārtis par savām laulības likstām. Vakars arī liks pārvērtēt pašiem sevi un, iespējams, mainīties.

Izrāde runā par, protams, draudzību. Kādas ir draudzības robežas, vai draudzība ir vai nav apdrošināšanas polise, kur pret iemaksātu labumu vari saņemt labumu pretī, vai draudzības ilgums ir iemesls melošanai svarīgām valsts institūcijām. Lai arī cik gadus jūs nebūtu draugi, vienalga ir kāds aspekts, ko draugs par tevi nezina, un viņam par tevi var būt pavisam citāds priekšstats, nekā ir patiesībā. Un pietiek tikai ar vienu piedzīvojumiem pilnu nakti, lai viss nāktu gaismā.

Izrādē spēlē trīs brīnišķīgi aktieri, kuri parāda sevi jaunā gaismā – līdz šim es viņus biju redzējusi epizodiskās otrā plāna lomās (lielākoties), tāpēc šis man bija patīkams pārsteigums. Izrādes materiāls prasa daudz emociju un tās aktieri arī parāda gan ar izteiksmīgām sejas grimasēm, gan ar žestiem, gan ar balsi. Ir interesanti skatīties kā izrādes laikā attīstās tēli, atklājot jaunas šķautnes savos spēcīgajos raksturos. Makss sasmīdina jau vien kā sirms hipsteris-rentgenologs, Pols kā omulīgi apaļīgs reimatologs un Simons kā izteikts biznesmenis. Kostīmi (Vita Radziņa) vēl vairāk paspilgtina varoņu personības aspektus.

Bet netop skaidrs varoņu vecums. Iespējams arī, ka tas kādā izrādes mirklī tiek minēts un esmu to palaidusi garām. Vislielākās šaubas tas izraisa mirklī, kad Makss un Pols salīdzina savas muguras sāpes, bet jau nākamajā Makss izpilda asas kustības. Tā kā mani vecvecāki tā nevar, tad pieļauju, ka varoņi ir jaunāki par 70 gadiem, bet cik ļoti – to atliek tikai minēt.

Izrāde ir “nopietna komēdija”, un ar humoru šajā izrādē viss ir vislabākajā kārtībā. Tik ļoti kārtībā, ka es tā smējusies nebiju ilgu laiku un no tā piekusu tik ļoti, ka nevarēju uzkāpt ne pēc mēteļa, ne arī tālākās darīšanās dodoties, nevarēju ar ierastajiem trīs apstāšanās reizēm uzkāpt uz sesto stāvu. Jāpiemin, ka humors izrādē nav tipisks jēlais (kā dēļ es neskatos komēdijas filmu veidā, jo man vienkārši neliekas smieklīgi), bet gan tāds sarkastiskais, ironizējošais. Jāuzslavē Ingas Krasovskas horeogrāfija, to vērot darbībā bija tiešām aizraujoši. Attiecīgās dziesmas, kas joprojām ir manā ikdienas pleilistē, nu iegūs pavisam citu nozīmi, nekā agrāk. Arī scenogrāfija (Kristaps Skulte) radīja vēlēšanos pašai tādā dzīvoklī dzīvot (pielabojot virtuves grīdu, tādējādi neradot sajūtu, ka kāds tur ielūzīs).

Intars Rešetins ir izrādes režisors un uz Dailes teātra skatuves ir uzvedis vairākas izrādes – “Ja tevis vairs nebūtu”, “Nakts vēl nav galā”, Nacionālajā teātrī “Ak, tētīt”. Lai gan atšķirīgi žanri (minētās ir drāmas), es tomēr nebaidos teikt skaļos vārdus, ka šī izrāde ir manuprāt visveiksmīgākā no viņa iestudētajām Dailē un veiksmīgākā izrāde, ko es esmu redzējuši šajā sezonā teātros kopumā (bet nu, cik es esmu bijusi uz jauniestudējumiem). Nebaidos teikt arī to, ka izrāde būs tā, uz ko iešu atkārtoti un vēl ilgi nevarēšu aizvērties, iesakot to visiem, kas ir gatavi klausīties.

Vērtējums: 10/10.

Foto: Daina Geidmane, te.