Maija Sepa “Migrēna. Izlaušanās.”

https://i2.wp.com/www.baibabooks.lv/wp-content/uploads/2017/11/BB_Migrena_ww.jpg

Romāns vēsta par migrēnas slimnieka mēģinājumu sadzīvot ar spēcīgām galvassāpēm un ko nozīmē to savienot ar karjeru un personīgo dzīvi.

Stāsts ir par Vīvi, kurai ir tik spēcīga migrēna, ka viņai jāsaņem sevi rokās, lai vispār pieceltos no gultas. Viņas vīrs Neits ir ļoti saprotošs un atbalsta sievu, kad viņai ir grūti. Karjerā viņas ceļš liekas jau izplānots – Vīve cer uz sen solīto paaugstinājumu, bet priekšnieks viņu nosūta piespiedu atvaļinājumā, lai viņa savestu kārtībā migrēnu, kas pēdējā laikā ir kļuvusi vēl ļaunāka. Vīvē mājo ļoti liela vainas sajūta, jo migrēnas dēļ nākas atcelt vairākus pasākumus, kas plānoti kopā ar draugiem un ģimeni.

Jāsaka, ka man nav migrēna. Iespējams, tieši tāpēc mani nedaudz kaitināja grāmatā esošā viss ir slikti noskaņa. Jā, bija arī labās dienas, kad galvenajai varonei nebija spēcīgas galvassāpes, bet tās grāmatā tika attēlotas kā nenozīmīgas dienas, kuras nav vērts pavērst plašāk un aprakstīt. Kā lielākais labo dienu sasniegums tiek attēlots pašu gatavotas vakariņas, visu pārējo laiku Vīve un Neits pasūta ēdienu uz mājām. Kas savukārt, ir neloģiski, jo romānā galvenie varoņi tiek pozicionēti kā taupīgi cilvēki. Kas ir neloģiski, jo visu laiku plāno izveidot savu IT firmu, bet vīrs domā par laivas iegādi.

Lai gan romānā ir ļoti daudz loģikas kļūdu, man tas patika. Reti sastopams ir tas, ka kāds tik lielu uzmanību pievērš slimībai un tā kļūst gandrīz par vēl vienu tēlu. Vismaz tiem, kam nav migrēna, romāns sniedz ieskatu tam, cik tas ir briesmīgi. Pavisam iespējams, ka tavā darbavietā ir kāds, kam ir migrēna – tieši tāpēc izlasi šo grāmatu, lai saprastu, ko tas nozīmē. Bet migrēniķiem šis būs kāds saprotošs plecs, kurš sniegs emocionālu mierinājumu un atgādinās, ka nav vienas noteiktas pieejas, kā to ārstēt, tāpēc nevajag nolaist rokas un padoties.

Vērtējums: 7/10

Dažas lietas dzīvē vienkārši nemēdz būt pārāk lielas. Ziedi un algas lapiņas.

Attēls: te.

Advertisements

Filma: Aiz kraujas rudzu laukā (2017)

https://i2.wp.com/www.acmefilm.com/uploads/media/rebelpresspic-submitted.jpg

Jāsāk ar atzīšanos, ka Selidžera “Uz kraujas rudzu laukā” nav mana mīļākā grāmata. Tāpat jāatzīstas, ka es neko daudz no grāmatas neatceros, tikai sajūtu, ka man tā nepatika. Bet šī filma radīja vēlmi pārlasīt grāmatu, lai gan stāsta par rakstnieka dzīvi, ne grāmatu.

Kā jau teicu, filma stāsta par rakstnieka dzīvi, sākot ar iestāšanos Kolumbijas universitātē, radošās rakstīšanas kursā, kur Selindžers uzraksta pirmos īsos stāstus. Viņa pasniedzējs kļūst par viņa labāko padomdevēju karjeras sākumposmā. Pēc tam sākas 2. Pasaules karš un viņš dodas karot, kā rezultātā uz pusgadu tiek iepauzēta rakstnieka karjera, jo kara psiholoģiskā trauma ir pārāk spēcīga. Kara laikā viņš turpina iesākto darbu pie romāna “Uz kraujas rudzu laukā” un kā viņš pats saka, tā bija viņa vienīgā iespēja izrauties no kara.

Filma lieliski der cilvēkiem, kas par rakstnieka biogrāfiju daudz nezina – stāstā tiek ieturēti galvenie biogrāfijas punkti, kas tiek iznesti vizuāli pievilcīgā veidā. Internets baumo, ka cilvēkiem, kuriem romāns ir viena no mīļākajām grāmatām un/vai kuri pārzina Selindžera biogrāfiju, filma šķiet garlaicīga vai ne līdz galam noslīpēta, kaut kas pietrūkstot. Bet nu, spriediet paši, jo filmu noteikti iesaku redzēt.

Man filma iedvesmoja radīt jaunas lietas, vai vismaz pieķerties pie skolas darbu un bloga rakstīšanas, jo aktieris, kas attēloja Selindžeru, rakstīšanas procesu attēloja tik ļoti sparīgi, kas lika arī man sasparoties. Jāsaka, ka aktieru darbi man ļoti patika – ne par vienu neradās šaubas vai ir piemērots tēlam. Ļoti patika, ka sākotnēji rakstnieks tika attēlots psihiatriskajā slimnīcā, tad stāsts atgriezās sešus gadus atpakaļ un deva papildus faktus, lai, atkal parādod dzīvi slimnīcā, tā skatītājam pavērtos jaunā skatījumā.

Kā jau teicu, filmu redzēt iesaku – nebija ne par garu, ne par īsu, spēja noturēt interesi visā garumā. Der gan kā pusdienlaika izklaide, gan vakara – ticu, ka jebkurš tur var atrast ko sev tīkamu.

Vērtējums: 8/10.

Attēls: te.

“Mūsējās” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Man jau liekas, ka nevajag jums stāstīt, cik neplānoti dažreiz sanāk noskatīties kādu izrādi. Šoreiz es tiku ģenerālmēģinājumā, tā kā līdz pirmizrādei kaut kas varētu mainīties, bet ceru, ka tikai uz labo pusi.

Trīs draugi – Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) – ir sarunājuši tikties, lai uzspēlētu kārtis un parunātu par dzīvi (kā jau tas parasti notiek), bet Simons kavē nopietna iemesla dēļ. Šis iemesls ir visa vakara atslēga, kas pārbaudīs viņu draudzības spēku, liks teikt patiesību un atklāt visas kārtis par savām laulības likstām. Vakars arī liks pārvērtēt pašiem sevi un, iespējams, mainīties.

Izrāde runā par, protams, draudzību. Kādas ir draudzības robežas, vai draudzība ir vai nav apdrošināšanas polise, kur pret iemaksātu labumu vari saņemt labumu pretī, vai draudzības ilgums ir iemesls melošanai svarīgām valsts institūcijām. Lai arī cik gadus jūs nebūtu draugi, vienalga ir kāds aspekts, ko draugs par tevi nezina, un viņam par tevi var būt pavisam citāds priekšstats, nekā ir patiesībā. Un pietiek tikai ar vienu piedzīvojumiem pilnu nakti, lai viss nāktu gaismā.

Izrādē spēlē trīs brīnišķīgi aktieri, kuri parāda sevi jaunā gaismā – līdz šim es viņus biju redzējusi epizodiskās otrā plāna lomās (lielākoties), tāpēc šis man bija patīkams pārsteigums. Izrādes materiāls prasa daudz emociju un tās aktieri arī parāda gan ar izteiksmīgām sejas grimasēm, gan ar žestiem, gan ar balsi. Ir interesanti skatīties kā izrādes laikā attīstās tēli, atklājot jaunas šķautnes savos spēcīgajos raksturos. Makss sasmīdina jau vien kā sirms hipsteris-rentgenologs, Pols kā omulīgi apaļīgs reimatologs un Simons kā izteikts biznesmenis. Kostīmi (Vita Radziņa) vēl vairāk paspilgtina varoņu personības aspektus.

Bet netop skaidrs varoņu vecums. Iespējams arī, ka tas kādā izrādes mirklī tiek minēts un esmu to palaidusi garām. Vislielākās šaubas tas izraisa mirklī, kad Makss un Pols salīdzina savas muguras sāpes, bet jau nākamajā Makss izpilda asas kustības. Tā kā mani vecvecāki tā nevar, tad pieļauju, ka varoņi ir jaunāki par 70 gadiem, bet cik ļoti – to atliek tikai minēt.

Izrāde ir “nopietna komēdija”, un ar humoru šajā izrādē viss ir vislabākajā kārtībā. Tik ļoti kārtībā, ka es tā smējusies nebiju ilgu laiku un no tā piekusu tik ļoti, ka nevarēju uzkāpt ne pēc mēteļa, ne arī tālākās darīšanās dodoties, nevarēju ar ierastajiem trīs apstāšanās reizēm uzkāpt uz sesto stāvu. Jāpiemin, ka humors izrādē nav tipisks jēlais (kā dēļ es neskatos komēdijas filmu veidā, jo man vienkārši neliekas smieklīgi), bet gan tāds sarkastiskais, ironizējošais. Jāuzslavē Ingas Krasovskas horeogrāfija, to vērot darbībā bija tiešām aizraujoši. Attiecīgās dziesmas, kas joprojām ir manā ikdienas pleilistē, nu iegūs pavisam citu nozīmi, nekā agrāk. Arī scenogrāfija (Kristaps Skulte) radīja vēlēšanos pašai tādā dzīvoklī dzīvot (pielabojot virtuves grīdu, tādējādi neradot sajūtu, ka kāds tur ielūzīs).

Intars Rešetins ir izrādes režisors un uz Dailes teātra skatuves ir uzvedis vairākas izrādes – “Ja tevis vairs nebūtu”, “Nakts vēl nav galā”, Nacionālajā teātrī “Ak, tētīt”. Lai gan atšķirīgi žanri (minētās ir drāmas), es tomēr nebaidos teikt skaļos vārdus, ka šī izrāde ir manuprāt visveiksmīgākā no viņa iestudētajām Dailē un veiksmīgākā izrāde, ko es esmu redzējuši šajā sezonā teātros kopumā (bet nu, cik es esmu bijusi uz jauniestudējumiem). Nebaidos teikt arī to, ka izrāde būs tā, uz ko iešu atkārtoti un vēl ilgi nevarēšu aizvērties, iesakot to visiem, kas ir gatavi klausīties.

Vērtējums: 10/10.

Foto: Daina Geidmane, te.

Atskats uz janvāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276563410/large.jpg

Skatoties uz paveikto, mani izbrīna, ka tas viss notika janvārī, kas studentiem (tātad arī man) ir sesijas mēnesis.

Grāmatas. Izlasīju 10 grāmatas un uzstādīju personīgo rekordu, jo tik daudz vienā mēnesī es vēl neesmu izlasījusi. Ja teiciens “kā gadu iesāksi, tā pavadīsi”, tad mans lasīšanas gads rādās ļoti labs, arī ņemot vērā faktu, ka vairākas grāmatas bija patiešām labas. Par visām esmu dažus vārdus jau uzrakstījusi, tāpēc turpmāk būs linki uz aprakstiem.
Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti”, Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki”, Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne”, Rupi Kaur “milk and honey”viss vienā katlā lasāms te.
Frēderiks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”te.
Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”te.
Jana Egle “Gaismā” te.
Egils Lukjanskis “Rēta akmenī” te
Džodžo Moja “pirms atkal tiksimies” – agrāko atsauksmi var lasīt te, bet pārlasīšanā visu sanāca uztvert mazāk saasināti. Bet tas nemaina to, ka grāmata ir laba.
Džodžo Moja “pēc tevis” te.

Filmas/seriāli. Sāku turpināt radināt sevi pie jaunu seriālu skatīšanās (kopš beidzu skatīties “Friends”, labu laiku nezināju kā dzīvot tālāk). Manā redzeslaukā tagad ir “Series of Unfortunate Events”, “Mom” smadzeņu atvēsināšanai un “The Crown”, kā arī atsākās “How to Get Away With Murder”. No filmām noskatījos 8, no kurām visaugstāk vērtēju “La La Land”. Lai gan mūzikli man ne pārāk iet pie sirds, šis tomēr spēja manu uzmanību noturēt līdz beigām. Un tās beigas, tās beigas! Novērtēju ar 10/10. Pārējās košļeņu filmas nemaz nav vērts pieminēt.

Teātris. Skatījos 5 notikumus, kas saistīti ar teātri.
“NN Nakts” JRT – jau kā tradīcija notiek otro gadu pēc kārtas, kur novērtē arī otru teātra pusi – kritiku. Konceptā līdzīgi kā pagājušo gadu, bet šoreiz daudz foršāk un īsāk, koncentrētāk. Divejādas izjūtas raisīja skatuves noformējums kā Getliņu izgāztuve, kur kritiķiem jākāpj pāri izmētātām čipsu pakām, bet saprotu arī otru – profesionālo – pusi.
“Jevgēnijs Oņegins” LNOB – piedzīvoju izbrīnu par to, ka dzied krieviski, bet scenogrāfija bija smuka (tikai vēl vienu izbrīnu radīja reklāma modes skates veidā ar Amoralles tērpiem). Nezinu, cik ļoti tērpu mūsdienīgums un atklātums sasaucās ar valodas senumu (jo krieviski es nebumbum), ko man būtu interesanti uzzināt.
LTV1 rādīja Elmāra Seņkova “Meitenes” iestudējumu un arī Reiņa Suhanova “Bērns, vārdā Rainis”. Abi šie iestudējumi ir pateicīgi televīzijas kameru darbam noķert īstos izrādes momentus, jo darbība nenotiek uz lielas skatuves. “Meitenēs” man simpatizēja stāsts un izvēlētās aktrises, “Bērnā, vārdā Rainis” tas, cik interesanti izdomā bērniem izstāstīt stāstu, pielietojot minimālus līdzekļus.
“Bonija un Klaids” Dailes teātrī – izrādes sākumā skatītājus (vai paši sevi) aktieri Mārtiņš Upenieks un Lelde Dreimane izklaidē, lasot kritiku šo izrādi. Bet varbūt, lai sagatavotu skatītāju. Katrā gadījumā nav grūti izdomāt, par ko ir stāsts. Interesanta ir režisora iecere likt skatītājiem līdzdarboties izrādes procesā, izmantojot lukturīšus (interesanti, kāda būtu izrāde, ja to nebūtu). Laiks aizlidoja vēja spārniem jeb var arī teikt, ka negaidīju beigas tik ātri.

Plāni februārim

  • Pagaidām plānā ir apmeklēt 4 teātra izrādes;
  • Grāmatu ziņā nav īsta plāna, pēc kā vadīties, tāpēc paļaušos uz sajūtām. Gribas kaut ko no non-fiction palasīt, tāpēc varbūt beidzot jāķeras klāt grāmatām, kas manā plauktā stāvējušas klāt way too long.
  • Bet joprojām spēkā paliek 1 grāmata no Kindles un 1 latviešu autoru darbs.

Attēls te.

Džodžo Moja “Pēc tevis”

Džodžo Moja - Pēc tevis

Pirms pāris gadiem pie lasītājiem nonāca Džodžo Mojas duoloģijas pirmā grāmata “Pirms mēs tiksimies” (atsauksmi lasi te), tad pavisam nesen uz kino ekrāniem iznāca grāmatas ekranizācija un nu ir izdota arī otrā (pēdējā) daļa – “Pēc tevis”. Lasītāji krasi dalās divās daļās – ir tie, kuriem liekas laba esam un tie, kuri nesaprot, kāpēc kas tāds bija jāuzraksta. Es saprotu abu pušu argumentus, bet man vairāk patika kā nepatika.

JA NEESI LASĪJIS PIRMO DAĻU, TEV TE NAV KO DARĪT, JA VIEN NEVĒLIES SABOJĀT LASĪŠANAS PRIEKU, JO TE BŪS PILNS AR PIRMĀS DAĻAS MAITEKĻIEM. Bez tiem vienkārši nevar. Nu tā, esmu jūs brīdinājusi, vainojiet paši sevi.

Dzīve pēc Vila nāves turpina savu gaitu. Lūisa pa Vila naudu ir apceļojusi Eiropu, tikusi pie šaura dzīvoklīša, apmeklē atbalsta grupu, lai tiktu pāri viņa zaudējumam un strādā lidostas pabā. Viņas jaunais boss ir kretīns (vēlāk atklājas, ka varbūt arī ne), kas liek viņai strādāt uniformā, kas atgādina elfu padauzu un vienīgais veids, kā izbēgt no dzīves grūtībām, ir kāds malks vīna darbadienu vakaros. Vienu vakaru vīns Lū paceļ spārnos un nomet paramediķa Sema priekšā (burtiskā nozīmē), kas rezultējās ar rehabilitācijas periodu pie vecākiem un pilsētiņas iedzīvotājiem, kas Vila nāvi nav aizmirsuši. Atpūtas laikā atklājas, ka Lū vietā viņas māte ir sākusi kardināli mainīt savu dzīvi, par ko mājinieki nav sajūsmā, un it kā ar to visu vēl nepietiktu – kādu dienu pie Lū dzīvokļa durvīm uzrodas Lilija.

Grāmata ļoti atšķiras no pirmās daļas. Lū ir zaudējusi savu pirmās daļas dzirkstošo humoru un šeit viņu var sastapt kā gandrīz depresijā ieslīgušu, problēmām māktu un pavisam parastu sievieti. Viņa pat ir zaudējusi savu ekscentrisko dabu, kas spēja izklaidēt un lielu grāmatas daļu viņa tāda arī paliek, kas nogurdina. Ar katru jaunu nodaļu viņa šķietami arvien dziļāk iestieg savām dzīves melnajā strīpā un labprātīgi tur arī peld. Par laimi lasītājam, uzrodas jauni cilvēki, kuru dēļ viņa no šīs strīpas kārpas ārā un grāmata beidzot paliek mazāk depresīva, bet ieslīgst otrā galējībā – dusmās, jo Lilija ir ļoti egoistiska, vieglprātīga un izklaidīga meitene, kura blandās pa dzīvi bez mērķa un nenovērtē vai negrib novērtēt pūles, ko viņai velta apkārtējie. Nedaudz šo drūmo ainu mēģina atsvaidzināt ekscentriskā Lū māte ar aizraušanos ar feminismu un Donna ar savu humorizjūtu.

Šī grāmata ir turpinājums pirmajai – ļoti veiksmīgai – grāmatai. Bet galvenais jautājums ir – vai šis turpinājums ir vajadzīgs? Pēc “Pirms pēc tiksimies” palika interese, kas tālāk notiek ar varoņiem, ko viņi dara un kā dzīvo, bet tā jau ir ar katru grāmatu, tāpēc jau vien autori nesaraksta turpinājumu, lai to izskaidrotu. “Pēc tevis” arī ir tādas beigas, kas paceļ jautājumu par to, kā Lū un citi varoņi dzīvo tālāk, bet tāpēc ne vienmēr vajag rakstīt vēl vienu grāmatu – lai tas paliek katra lasītāja prātā izfantazēts.

Man grāmata patika tādā nozīmē, ka tā ļoti labi pastāsta par zaudējuma sāpēm pēc nāves un dziedēšanas periodu, kam jāaiziet cauri, lai spētu to visu palaist vaļā – kā hēlija balonu. Šis sasaucas ar personīgo pieredzi, tāpēc tādas izjūtas nebūs katram, kas šo lasīs. Bet, ja ir grūti, tad šī varētu būt īstā nepamācošā lasāmviela, kas varētu atvieglot dzīvi kaut nedaudz. Un tā kā šim ir samērā liela nozīme manā dzīvē, par spīti visam es sliecos uz to, ka grāmata man patīk.

Vērtējums: 8/10.

Vienmēr ir labāk kaut kur iet un kaut ko darīt [..]

Lūgti novērtēt savas sāpes desmit punktu skalā, daudzi vīrieši nosauc skaitli vienpadsmit.

-[..] Es esmu kārtīga katoļu meitene, Lūisa, un mēs nešķiramies. Mēs liekam saviem vīriem ciest līdz kapa malai!

Attēls te.

Egils Lukjanskis “Rēta akmenī”

http://veikals.la.lv/components/com_virtuemart/show_image_in_imgtag.php?filename=R__ta_akmen___586a4e0fc1b09.jpg&newxsize=265&newysize=371&fileout=

Romāns “Rēta akmenī” pirmo reizi iznāca 1993. gadā, bet “Krievu leitnanta mīļākā” –  2002. Atzīmējot rakstnieka Egila Lukjanska 80. gadu jubileju, izdevniecības “Lauku avīze” paspārnē abi šie izdevumi iznāk atkārtoti, apkopoti vienā sējumā.

Rēta akmenī

Stāsts ir par celtniecības tresta darbinieku Ivaru Viklandu, kurš savu dzīvi pilnībā ziedojis darbam un neizjūt vai ignorē tos aspektus, kas viņa dzīvi padara nepilnīgu. Savu māti, kas palikusi laukos, nav apciemojis jau astoņus gadus, no patstāvīgām attiecībām bēg kā no mēra, lai gan ir viens no iekārojamākajiem vecpuišiem visā Rīgā. Bet šīs problēmas ir dziļākas kā sākumā šķiet.

Visa romāna garumā Ivars mēģina cīnīties ar pagātnes dēmoniem – agri zaudētā lielā mīlestība liek skeptiski raudzīties uz mīlestības konceptu un viņam apkārt esošās sievietes šo skepticismu tikai palielina – vai nu ir pilnīgas aprēķinātājas, vai uzreiz grib precēties. Tā teikt, nespēj izdabāt Ivara pašreizējām vēlmēm, lai gan viņš ir radis dabūt visu, ko vēlas. Bet arī attiecībām ar māti sava nasta – Otrais pasaules karš, tēva un māsas nāve, krievu un vācu armiju maiņas ieviesa radikālas pārmaiņas viņu dzīvē, ko Ivars cenšas aizmirst, tāpēc izvairās braukt pie mammas.

Grāmata ir tāda kā ielīšana vīrieša prātā vistiešākajā nozīmē, jo lielu daļu romāna sastāv no Ivara pārdomām par pagātni, pieņemtajiem lēmumiem, kā būtu, ja būtu un nākotni. Ja kādreiz daudzu rindkopu garās domas man nepatika lasīt, tad šeit tās bija tīri iederīgas un kāri izlasīju arī tās. Savas līdzības ar varoni nenākas grūti atrast, jo mums katram ir savi iekšējie dēmoni, ar kuriem cīnāmies visu vai tikai daļu dzīves, arī mums ir sirdsapziņa, kas nekautrējas uzrunāt tad, kad vismazāk to gaidām. Daudzkārt lasītais teksts liek apstāties un padomāt par savu dzīvi vai vienkārši par filozofiskām apcerēm, kas aprakstītas romāna lapās. Es negaidīju, ka man tik ļoti patiks, bet šogad esmu nonākusi pie secinājuma, ka jāpārstāj brīnīties par to, ka patīk latviešu literatūra, un jāpieņem tas kā fakts.

Vērtējums: 8/10.

[..] tas varbūt arī ir vienīgi patiesais, ko mēs viens otram dodam – vai nu laimi, vai nelaimi… Viss pārējais ir tikai teātris.

[..] ikviena cilvēka dzīvība tomēr būtu stādāma nesalīdzināmi augstāk par jebkuru ideju vai cēlu mērķi. Pašu cilvēku dzīvībai ir jākļūst par vislielāko šīs pasaules vērtību un augstāko ideju. Un tikai tad mēs varēsim sākt runāt par patiesu humānismu un cilvēcību. Bet, kamēr tas nenotiks, mēs joprojām viens otru turpināsim plosīt kā traki suņi un līdz Cilvēkam mums visiem būs vēl bezgalīgi tālu…

Krievu leitnanta mīļākā

Šis stāsts vēsta par Silvijas Simsones dzīvi. Viesturs Simsons viņā iemīlas no pirmā acu uzmetiena un arī apprec, Viestura aristokrātiskā māte jauno vedeklu nevar ciest, jo viņas vecāki ir strādnieki. Viesturs ir armijnieks un tāpēc vairākkārt nav mājās, atstājot Silviju viņu gaidām. Bet stāsts nav tikai par viņu vien, ir arī Eva Račinska, sabiedrības dāmas un fabrikas īpašnieka meita, kura apveltīta ar skaistu balsi un, izrāvusies no vecāku zelta būra, liek to lietā, lai nopelnītu iztiku. To, kā abu sieviešu liktenis savijas, atvijas un atkal savijas kopā – to var atrast šajā stāstā.

Autoram tuva ir vēstures tēma – abi šajā grāmatā esošie romāni to apliecina, bet visciešāk ar vēstures notikumiem ir saistīts tieši pēdējais, jo tas liek dibināt un arī izposta vairākas varoņu dzīves. Darbība norisinās laika posmā no pēckara Latvijas līdz pat Otrajam pasaules karam un notikumi lielākā un mazākā mērā arī ir tie, kas virza uz priekšu romāna darbību, bet ne tikai tāpēc, ka viens no galvenajiem varoņiem bija armijnieks, bet, kā jau zināms, varas mainījās un pēdējā cilvēkiem atņēma ļoti daudz – arī viņus pašus.

Arī otrajā romānā nepazūd apceres par dzīves jēgu, mīlestību, gremdēšanos pagātnē un cerības pilno skatu uz nākotni – tagad varbūt tik ļoti nodrazātās tēmas varēja šķist svarīgas un vajadzīgas padomju laika, kara vai Atmodas laiku pieredzējušam lasītājam. Bet svarīgi ir tas, ka romāns aktualitāti nezaudē arī šodien, tikai kaut kas ir mainījies. Varbūt to lasa, lai atcerētos – netiek aprakstīti kara notikumi, drīzāk tā sekas, un kaut kādā ziņā, ņemot vērā personīgo vai ģimenes pieredzi, aiz tiem var atpazīt sevi. Vai varoņos, kas brīžiem ieslīgst bezgalīgi garās apcerēs un to daudzums uz beigām jau sāka kaitināt, bet varoņi arī autora veiklās valodas dēļ iemiesojas lasītāja acu priekšā. Autora pluss noteikti ir valoda un vēstures zināšanas, kas spēj savērpt romānu, kas raisa interesi šķirt lapas uz priekšu kā arī prasme īstajā brīdī veiksmīgi pāriet no viena varoņa uz otru, kas stāstam piešķir daudzslāņainību.

Grāmatu noteikti nevajag izlasīt visu uzreiz un vislabāk ir ieturēt pauzi starp abiem stāstiem, jo staro tiem ir krasa atšķirība ne tikai galveno varoņu dzimumā, bet arī mīlestības daudzumā, un tāpēc arī noskaņojumā – ja pirmais romāns liekas auksts un atsvešināts, tad otrajā mīlestības ir tik daudz, ka šķiet, ka nu jau ir par daudz.

Vērtējums: 7/10. Kopumā man patika un noteikti kādreiz paņemšu vēl kādu šī autora darbu izlasīt.

[..] viss, ko mēs darām, jūtam, domājam un tik neprātīgi alkstam, ir svarīgs, nozīmīgs un jēgas pilns tikai tajā mūsu pastāvēšanas brīdī, kad tas viss notiek.

Mēs esam vienādi, taču arī ļoti atšķirīgi! un tikai tad, kad mums šīs atšķirības vairs neliksies būtiskas, mēs varbūt beidzot varēsim dzīvot un dzīvosim… ja ne gluži laimīgi, tad vismaz bez skaudības, lepnības, naida un ļaunuma.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu un izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Mazie grāmatu pieraksti #1

Šo aizņēmos no snaudošās teātra sadaļas. Mērķis ir aprakstīt tās grāmatas, par kurām daudz nav, ko teikt. Iespējams, šis varētu pavērsties plašāk un tādējādi blogā varētu tikt aprakstīta katra izlasītā grāmata (bet es neko nesolu, jo ir daudz plānu, bet maz laika un apņēmības). Stāsts būs par šajā gadā izlasītajām un neaprakstītajām grāmatām.

Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti” – latviešu autoru kolektīvs uzrakstījis stāstus maziem bērniem, bet tos mierīgi var lasīt arī pieaugušie un iespējams, gūt vēl lielāku prieku nekā bērni paši. Galvenā doma ir radīt stāstu bērniem, kas nevēstītu pamācības kā būtu jādzīvo, kā to dara lielāka daļa fabulu, bet gan parādīt, ka bērnībai nav jābūt ideālai, ir normāli neizaugt pareiziem. Lielu daļu stāstu patiešām izbaudīju, un, ja mana māsa lasītu grāmatas, iedotu arī viņai izlasīt. Krājumu veido tādi jau atpazīstami autori kā Ilmārs Šlāpins, Jānis Joņevs, Anete Konste, Luīze Pastore, Māris Rungulis, Pauls Bankovskis, Toms Treibergs, Inese Zandere u.c. Liela daļa ir pazīstami ar saviem darbiem pieaugušo literatūras lauciņā, tāpēc patīk, ka var iepazīt viņus citā lauciņā – rakstot bērnu literatūru.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

28805926

Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki” – lai gan darbs bija domāts kā paša aktiera skats uz notikumiem Rīgas Kinostudijā, leļļu teātrī un Dailes teātrī, tas vairāk izvērtās par senu notikumu atstāstīšanu, kuros viņš pats nav piedalījies, bet dzirdējis no kāda cita. Iespējams, šeit aprakstītais liktos interesants kādam, kas pārzina līdz pēdējam vecāko aktieru paaudzi, jo arī daži uzvārdi man neko neizteica. Grāmatā bija arī ilustrācijas (Jānis Anmanis), kas papildināja gandrīz katru stāstu, bet dažviet arī likās tīri liekas. Kārtīgi vīlos, jo liela daļa stāstu neizraisīja nekādas emocijas.
Vērtējums: 4/10, attēls te.

7171400

Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne” – izlasīju, jo pavisam drīz būs izrāde pēc šīs grāmatas motīviem uz Dailes teātra skatuves, komplektā vēl nāca tas, ka tāpat šo grāmatu kādreiz gribēju izlasīt. Patika stāsta ideja un realizācija par portretu, kas uzsūc dzīves sūrumu, bet pats saglabājas mūžīgi jauns – daudzu cilvēku sapnis, kas beigās Dorianam Grejam izvēršas par īstu murgu. Tāpat arī šeit tiek apspēlēta sirdsapziņa, draudzība, mīlestība, savtīgums, egoisms un citas tēmas. Šī grāmata mani arī gandrīz ievilka reading-slump (ak, kā šim vajadzētu kādu latviskojumu), jo pirmās 100-150 lappuses bija ļoti vienmuļas. Ja tiek tām pāri, beigās ir žēl, ka stāsts tik ātri beidzās.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

23513349

Rupi Kaur “milk and honey” – dzejas krājums, kas jau paspējis pagozēties New York Times bestselleru topā. Grāmatu veido 4 daļas – the hurting, the loving, the breaking un the healing, ar to domājot mīlestības pilnos sirds stāvokļus, bet tikpat labi autore apspēlē vecāku-bērnu attiecības, etnisko piederību, attiecības ar vienaudžiem, bet visvairāk, protams, te ir par attiecībām ar pretējā dzimuma pārstāvi – gan tuvām, gan tālām. Lai gan te rakstītas arī jau vairākkārt lasītas atziņas, tās tomēr lieliski sasaucas ar grāmatas konceptu. Ja šī grāmata būtu atnākusi pirms dažiem mēnešiem, tā būtu mani pamatīgi salauzusi, bet tagad es varu teikt, ka tā noteikti būs viena no tām grāmatām, ko lasīt un pārlasīt, kad dzīves priekšā gribas nolaist rokas.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

Jana Egle “Gaismā”

https://i2.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2016/12/Egle_8.jpg

Mazs un spēcīgs – tā varētu raksturot šo stāstu krājumu. Jana Egle raksta jau sen (bet “Lauku Avīze” šīs autores darbu izdod pirmo reizi) un pieredzi patiešām var just katrā viņas stāstā.

Astoņi īsti un savā ziņā arī skarbi stāsti paslēpušies zem grāmatas nosaukuma, kas izgaismo šo cilvēkus – stāsta varoņus un padara tos redzamākus arī tiem, kas ikdienā tos izvēlas nepamanīt un ignorēt. Vairākos stāstos runā par alkoholismu un šķirtām ģimenēm, bet tikpat labi mēs varam sastapt meiteni, kas grib būt par zēnu un nāves elpu pakausī un vēl daudz ko citu.

Autore ir atradusi vārgo vietu katram cilvēkam, jo es neticu, ka nav tādu cilvēku, kas ar kaut ko no šī visa garā problēmu saraksta (visu es neuzskaitīju, lai paliek intriga) nebūtu saskārušies. Pavisam noteikti katrs esam pārdzīvojuši un piedzīvojuši vecāku-bērnu sarežģītās attiecības, kas ir mazākais šeit aprakstītajā. Autore par šiem skapju skeletiem raksta tik dzīvi un padara realitāti vēl reālāku, kad prātā ataust vēl piemēri no pašu dzīves, kad varoņi Eva un Armīns ir tepat aiz kaimiņu durvīm, bet viņu draugi – kaut kur pagalmā, bet Danutas mamma – nu tepat, deguna priekšā.

Pirmais stāsts “Judīte” uzliek ļoti augstu latiņu pārējiem stāstiem, bet tā arī paliek visspēcīgākais šī krājuma darbs. Pārējie ir spēcīgi un mazāk spēcīgi, bet ne tik ļoti kā pirmais. Pēc pirmā stāsta izlasīšanas tas mani nedaudz nopauzēja un lika padomāt, cik emocionāli gatava jūtos lasīt tālāk, bet, lai gan runā par neērtām tēmām arī turpmāk, tās jau ir pierastas, tāpēc nelikās tik ļoti satricinošas.

Grāmata neatstās vienaldzīgu nevienu, tikai atšķirsies emocijas, ko tā sniegs – dažus sasmīdinās (jo ir arī daudz smieklīgu brīžu tam visam reālismam pāri), dažus saraudinās, dažiem liks kārtīgi padomāt, dažiem būs viss kopā. Bet, ja tieši šogad esi izdomājis ķerties kārtīgi klāt latviešu literatūrai – izlasot šo tu savu apņemšanos nenožēlosi.

Vērtējums: 9/10.

Grāmatu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Attēls: te.

Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”

Attēlu rezultāti vaicājumam “papagailis piparu kokā”

Ar Krisu Sjuartu iepazinos 2014. gada nogalē, kad izlasīju “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”, kur Kriss atmeta visus aizspriedumus, ievācās El Valero un nosauca tās par savām mājām. 2016. gada nogalē Kriss sūta vasarīgus sveicienus un liek cerēt, ka vasara nemaz nav tik tālu.

“Papagailis piparu kokā” turpina sekot Krisa dzīvei, sākot ar mēnesi ilgu “trimdu” Zviedrijā, kur viņš pie dažādiem aitkopjiem palīdz cirpt aitas, jo tas nodrošina tādus ienākumus, ka Kriss ar savu ģimeni var mierīgi atlikušo gadu uzturēt ģimeni un saimniecību. Kad Kriss atgriežas, viņu sagaida patīkamas ziņas – izdevējiem ir patikušas tās dažas nodaļas, ko viņš ir uzrakstījis par savu dzīvi un nu jāķeras klāt lielajai rakstīšanai. Bet kā lai to sāk, ja jālabo žogs, vajag cirpt apkārtnes aitas un tad vēl baseins jārok? Palīgā nāk Manolo, kurš ar Krisa traktoru apietas kā ar sievieti un iedzen skaudībā pašu saimnieku. Tomēr, arī tad problēmas nerimstas.

Grāmata turpina iesākto tēmu un lieki neatkārto iepriekš rakstīto, tāpēc, manuprāt, ir pilnīgi vienalga, no kura gala šo sēriju sāk lasīt, jo saskaitāmo secība nemainās no kopējās summas. “Papagailis piparu kokā” turpina klāstīt par dienām un nedienām (vairāk jau nedienām, jo tās, gluži saprotams, ir interesantākas) Andalūzijas saimniecība El Valero. Var sekot līdzi gan telefona ievilkšanai, gan lielajai grāmatas rakstīšanai, gan piedzīvojumiem ar dzīvniekiem. Jāpiemin gan, ka grāmatā ir tieksme atgriezties pagātnē par to īpaši nebrīdinot (izņemot Krisa atmiņu stāstu par savu jaunību).

Man ļoti patika karte, kas ir grāmatas sākumā, un kas vismaz aptuveni parāda kur kas atrodas (lai gan vienā konkrētā nodaļā norādīts, ka Kriss ar karšu zīmēšanu nav uz “tu”) un tas palīdz arī labāk izprast stāstu. Tiesa, ar laiku sanāk tā aizrauties ar lasīšanu, ka par karti aizmirstas… līdz pašām grāmatas beigām. Grāmatā man ļoti, ļoti pietrūka laika atskaites, jo tikpat labi tas viss stāsts varēja ietvert 2 nedēļas, bet tikpat labi 10 gadus. Lai gan vienu brīdi bija pieminēts, ka, piemēram, peldbaseinu taisīja 12 mēnešus, tātad, kaut kas ilga gadu, tomēr būtu noderīgi uzzināt cik ilgi bija no pirmās nodaļas līdz pēdējai. Grāmatas beigās ir lasāma intervija ar rakstnieku, kas pasaka, ka būs arī trešā grāmata un vēl šo to.

Kopumā grāmata sniedz vasarīgas noskaņas (aizvelc aizkarus, kad lasi, lai neredz sniegu ārā) un istabas temperatūra paaugstinās par dažiem grādiem. Var pamēģināt arī iemācīties spāņu valodu – erizo ir ezis, bet freganto – mazgāt traukus. Man tas viss kopā katrā ziņā radīja vēlmi kaut kad šo valodu iemācīties un aizbraukt arī uz Spāniju.

Vērtējums: 8/10.

Ar pankūkām vienmēr var panākt, ka bērni ir jūsu pusē.

Laura acīmredzot bija viens no tiem cilvēkiem, kuri uzskatīja, ka jābūt nežēlīgam, lai būtu laipns.

Attēls: te.

Frēdriks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”

Attēlu rezultāti vaicājumam “Omce sūta sveicienus un atvainojas”

Frēderiks Bakmans latviski lasošajai auditorijai jau ir pazīstams ar savu darbu “Vīrs, vārdā Ūve” (klikšķini un izlasi manu atsauksmi). 2016. gada nogalē iznākusī “Omce sūta sveicienus un atvainojas” lasītāju mētā no viena emociju grāvja otrā – no smiekliem līdz pat asarām.

“Katram septiņgadīgam cilvēkam pienākas pa supervaronim” ir  Omces mīļākais teiciens. Viņa ir savas astoņgadīgās mazmeitas Elzas supervarone – nedaudz traka piedzīvojumu meklētāja. Un par to Elza viņu ļoti mīl. Abas dzīvo daudzdzīvokļu mājā kopā ar Elzas mammu un viņas draugu Džordžu, bet ne tikai – vēl arī Alfu, sievieti svārkos, Britu Mariju un Kentu, zēnu ar sindromu, Linardu un Modu un Briesmoni ar briesmoni. Omce Elzai stāsta pasakas par izdomātu zemi Mimovasu, runā izdomātā valodā un aizved meiteni nakts melnumā uz zoodārzu. Jo Omce var! Bet tad Elzai kā Mimovasas bruņiniecei ir jāizpilda uzdevums bez Omces palīdzības, kura laikā atklājas, ka visās pasakās ir daļa patiesības.

Bakmana pirmā grāmata par Ūvi mani tik ļoti neaizrāva kā šī. Tas bija aizraujošs piedzīvojums, kurā likās, ka pati piedalos, jo autors raksta it kā konkrēti par Omci un Elzu, bet nešaubos, ka jebkurš var sevi un savu vecmammu ielikt abu varoņu vietā un viss kļūst vēl aizraujošāks un dzīvīgāks. Un vēl tie sākumā dīvainie kaimiņi – arī tie mums katram ir! Grāmatai noteikti ir plus punktiņi gan par autora stilu, gan tulkotājai Renātei Punkai, jo valoda tiešām ir tik raita un sižets un piedzīvojumi ir tik aizraujoši, ka negribas grāmatu likt nost, kamēr tā nav izlasīta.

Grāmata nav tikai izklaide un smiekli vien, jo, lai gan pamatā ir stāsts par Omces un mazmeitas Elzas attiecībām, tā reizē šķetina arī pagātnes un kaimiņu stāstus, kas visi nav tikai līšana pāri zoodārza žogam melnā naktī, bet kaut kas krietni sarežģītāks, ko var nosaukt arī par ģimenes skeletiem. Lai gan Elzai ir tikai astoņi gadi, viņa ir īpašs bērns, kas labo pareizrakstības kļūdas un saprot ļoti daudz, tāpēc ar skeletu apskatīšanu tiek ļoti labi galā. Grāmata var kļūt vienā brīdī pārāk personīga un aizkustinoša tik ļoti, ka paver vaļā acu asaru kanālus un kārtīgi nomazgā vaigus, tāpēc pāris salvetes blakus, kad esat tikuši līdz pēdējām 50 lappusēm nenāks par ļaunu. Nu tā, esmu jūs brīdinājusi.

Pēc grāmatas izlasīšanas gribas braukt, rakstīt un apskaut esošos dzīvos tuvos cilvēkus un dot šo grāmatu katram pretimgājējam ielā, jo tā ir tieši tik brīnišķīga, ka uzrunās visas auditorijas, jo tajā ir pa druskai no visiem mums un mums apkārt esošajiem – mazās Elzas, steidzīgās mammas, trakie vecvecāki, nīgrie Alfi, draudzīgie Briesmoņi, iedomīgie kaimiņi un vēl citi.

Vērtējums: 10/10. Nebaidos teikt skaļus vārdus – noteikti viena no mīļākajām 2017. gadā izlasītajām grāmatām (ņemiet vērā, ka ir tikai 7. janvāris. Tieši tik lieliska tā ir!)

Attēls: te.

Omcei nepatīk, ja cilvēki pārmet, ka viņa stāsta izdomājumus, tāpēc bilst, ka labprātāk izvēlētos mazāk aizvainojušu apzīmējumu – “realitāti izaicinošs”

Ja uz galda ir cepumi, strīdēties ir daudz grūtāk.

Mums gribas, lai mūs mīl. Ja ne mīl, tad apbrīno; ja ne apbrīno, tad lai baidās; ja ne baidās, tad lai ienīst un nicina. Mēs par katru cenu gribam citos uzjundīt kādas jūtas. Mūsu dvēsele necieš tukšumu. Tā par katru cenu alkst pēc kontakta.