Emīls Zolā “”Dāmu paradīze”

Klasika ir diezgan šaubīga padarīšana. It kā populāra, jo laikā, kad grāmata pirmo reizi izdota, tā iemantoja lasītājus, kas tagad mērāmi miljonos. Tāpat tajā ir daudz sekojošajā gadā esošo problēmu skatījumu. Bet vai tā ir aktuāla arī mūsdienās, ņemot vērā valodas maiņu gadu laikā, problēmu aktualitātes trūkumu, arī stāsta interesantums ir nestabils jēdziens. Bet tagad filozofiju pie malas, ķeramies klāt brīnišķīgam klasikas gabalam “Dāmu paradīze”.

Stāsts ir par veikalnieku Murē kungu, kas nopērk teju vai visu ielu, lai ierīkotu lielu, kā mūsdienās teiktu, lielveikalu, kur var atrast visu, ko tik sirds kāro – gatavo apģērbu nodaļas, pogu nodaļas, saimniecības nodaļas, atpūtas istabas, bērnu nodaļa un istabas, tas viss ir vienā lielā veikalā, kura īpašnieks ir Murē. Sācis ar 5 tūkstošiem, viņš veikala peļņu ir pārvērtis miljonos. Bet stāsts jau nebūs iekarojis tik daudz lasītāju sirdis, ja nebūs arī šķipsniņas mīlestības, vai ne? Ir Deforža kundze, kas cer iziet pie Murē par sievu, un dara visu, kas viņas spēkos, lai tas arī izdotos. Viņa ir ietekmīga vīra meita, un nav pieradusi pie noraidījumiem vai kaut kā nesanākšanas. Bet ir arī Denīze – jaunā pārdevēja, kas sākumā gan izskatās līdzīga mazam lauvēnam, bet ar laiku iegūst savdabīgu sievišķību.Visur par viņu sačukstas, tenko un slavina – gan grāmatas sākumā, gan arī beigās. Kā beigsies šis stāsts? Vai Murē beidzot būs laimīgs?

Romāns ir par Parīzi 19. gadsimtā, kad rosība un pārmaiņas ir jūtamas visā Eiropā. Bet šo laikmetu var nojaust tikai caur stāstu, jo valodā tas neatpoguļojas – tulkotāja Milda Kazimira ir romānu padarījusi mūsdienīgu vismaz valodas ziņā. Neteikšu, ka būtu sajūsmā, bet neesmu lasījusi agrākos izdevumus, tāpēc te laikam man būtu jāpaklusē.

Intriga nerimstas līdz pat pēdējai lapai. Lai gan ir nedaudz žēl, ka viss tik pēkšņi apraujas kā ar nazi nocirsts, tagad saprotu, ka varbūt ir labi šādi. Nav tā, ka viss ir izsmelts, visi jautājumi atbildēti, visas kārtis atklātas, dažas paliek slēptas. Un te nu lasītājs nevar tik vienkārši nolikt grāmatu istabas stūrī un ņemt nākamo. Viņam ir dota iespēja padomāt, pasapņot, “kā būtu, ja būtu”. Tas, manuprāt, ir pats labākais šādos darbos: ka lasītājs pats var izlemt, ko galvenie varoņi darīs tālāk, kā viņi dzīvos, un vai vispār dzīvos.

No varoņiem man vislabāk patika Bodī kungs – Denīzes tēvocis. Lai gan viņš jau bija degunu nokāris, Denīze viņā atmodināja cīņas sparu un viņš cīnījās pret lielo Murē kunga uzņēmumu, lai saglabātu savējo – sīktirgotāju bodīti, kas vairs nebija tik populāras kā savulaik. Visvairāk man nepatika Denīzes vecākā brāļa rīcība, jo kur gan ir redzēts tas, ka vīrietis vienkārši klīst pa ielām un medī meitenes, kamēr sieviete vergo veikalā un pelna sev un brāļiem iztiku? Un vēl tad māsai atņem pēdējo šiliņu, kas viņai ir palicis. Iespējams, ka tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis, bet es te ļauju iezvanīties sievietes balsij, kas saka, ka šī situācija ir diezgan absurda. Brālis taču var iekārtoties darbā un pelnīt pats savu maizi, nevis nepārtraukti aizņemties no māsas.

Protams, neiztrūkst arī par augstās klases piesitieniem – vesela kungu un dāmu parāde soļo cauri romāna lapām un neatstāj vienaldzīgu nevienu. Vai nu ar savu savdabīgi rīcību, vai ar kādu citu bagātnieku iezīmi vai iegribu, bet visa uzspēlētība un sabiedrības slāņošanās ir jūtama. Murē kungs gan to lauž, bet tas jau ir cits stāsts.

Vērtējums: 8/10.

Katru dienu [..] pārskaitīja atlaistos pārdevējus, tāpat kā sērgas laikā skaita nomirušos.

Bilde šeit.

95/101: Reiz dzīvoja kāda kaprīza meitene…

Kad es izlasīju Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, es biju sajūsmā. Bet gadu gaitā jau esmu pārliecinājusies, ka turpinājumi, it īpaši, otrās daļas, ir sliktākas par pirmajām. Un tās ir vēl sliktākas, ja tās raksta pavisam cita persona, kas ar rakstnieku pat nav pazīstama, tikai iepazinusi viņu no pasakaina izdomājuma. Lūk, šeit ir minētais gadījums. Bet viss nemaz nav tik slikti kā izskatās.

“Vējiem līdzi” beidzas ar to, ka Skārleta apjauš, ka mīl Retu, bet Reta mīlestība ir izsīkusi. Skārleta ir stūrgalvīga un bērnišķīgi domā, ka var dabūt visu, ko vēlas, tāpēc ir iecirtusies vienā domā “dabūt Retu”. Viņa piedzīvo tuvu cilvēku nāvi, saposta savu dzīvi tā, ka nav spējīga nevienam acīs paskatīties, un tad nolemj ceļot, aiz sevis sadedzinot visus tiltus. Bet viņa nenojauš, ka tieši tā Rets dabūs šķiršanos, lai gan praktiski to nevar izdarīt. Bet Skārletai jau sen bija jāsaprot, ka nav nekā tāda, ko Rets nevarētu. Viņa skumst, viņš šķietami laimīgi precējies otrreiz, viņa, dzīvojot Īrijā, uzceļ no jauna veselu pilsētu un ar lielu prieku ieiet Īrijas augstākajā sabiedrībā. Lai gan joprojām viņa saskrienas ar Retu, viņai netrūkst pielūdzēju. Vai Skārleta ar jauno grāfu dzers kāzas? Vai Rets uzzinās par mazo Ketiju Kaķēnu?

Grāmata bija gana smaga, lai man pietiktu prāta to izlasīt tieši brīvajā nedēļā, bet gana garlaicīga, lai to vilktu garumā tā, ka no iecerētajām 3 dienām Skārletai man sanāca 6. Kad esat tikuši pāri ļoti neveiklajam sākumam, kurš paiet žāvājoties, dusmojoties un šķirot lapas uz priekšu, tālākā gaita ir itin raita. Nu, vismaz žāvas vairs nenāk, pārējais ir tas pats kā bijis. Tracinošais tandēms “Rets+Skārleta” kļūst tracinošs jau pašā sākumā, kad Skārleta sāk dusmoties pati uz sevi par sagandēto dzīvi. Bet vienu gan viņa prātīgi izdarīja – sadedzināt visus tiltus tā, lai viņu neviens nevar atrast un doties uz senču zemi ar augsti paceltu galvu – to ir jāmāk. Noteikti šo iesaku izlasīt sievietēm, kurām liekas, ka pēc viena apkaunojuma dzīve beidzas, ka pēc kritiena nav iespējams piecelties un soļot tālāk. Tā nav. Paņemiet rokās šo grāmatu.

Patika man tas, ka kaut kur ap stāsta vidu Skārleta pieauga. Garīgi, es domāju. Viņa saprata savas īstās vērtības, un savus jaunos balles tērpus arī atstāja neizmantotus. Viņa pārtiek no 2 kaut cik lietojamām istabām savā Lielajā Mājā, kamēr viss ciems tiek remontēts un uzcelts no jauna. Viņai šīs jaunās vērtības dod viņas bērns – jā, pēc Bonijas ir vēl klāt nākusi Keta. Skārleta dzīvo patstāvīgās bailēs, ka Ketu var piemeklēt Bonijas liktenis (atcerieties, viņa nokrita no zirga, lauza sprandu un nomira). Tomēr mazā Keta ir pārsteidzoši patstāvīga (šis man lika mainīt domas par maziem bērniem, paveroties uz to citādā veidā). Lai gan no sākuma duets “Skārleta un Rets” mani kaitināja, vidū domas jau sāka mainīties un beigās bija jau pavisam labi. Bet te jau atkal runā mana, muļķa romantiķes, sirds.

Vērtējums: 6/10. Sākums ir gana neveikls, lai sabojātu labo atzīmi. Bet bērnišķīgās Skārletas lielā vēlme dzīties pēc radiniekiem, kuri viņu pat redzējuši nav, sameklēt vectēvu un vecomāti, uzcelt no jauna veselu pilsētu bija pietiekami iedvesmojoši, lai atzīmi paceltu uz 7/10.

Rets vairāk bija mīts nekā vīrietis.

Kad dejo valsi, vīri un sievas iemīlas no jauna.

“Un manai vecaimātei līķauts jau gatavs. Dievs vien zina, kas notiek Helovīnā”.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Filipa Gregorija – Laumu bērns