“Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” Dailes teātrī

Foto: Gunārs Janaitis

Ir patīkami atgriezties teātrī pēc pusotra mēneša pārtraukumu. Vēl lielāku gandarījumu sniedz tas, ka gadās redzēt labāko izrādi, ko es esmu redzējusi šajā sezonā lielajā zālē.

Makmērfijs, kas radis nepakļauties sabiedrības normām un noteikumiem, tiek nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu, kur valda “demokrātija, bet pēc noteikumiem” un pievienojas tur kā 12. slimnieks. Ātri vien Makmērfijs iekaro pārējo slimnieku simpātijas ar to, ka cenšas iespaidot galveno māsu, pārkāpt noteikumus un panākt savu. Bet pie māsas Rečidas nepakļaušanās nav pieļaujama. Mājaslapas anotācijā ir spilgts nobeigums: “Nav īsti skaidrs, vai ārprātīgs esi tu pats, vai arī visi apkārtējie. Traģiski komiskie notikumi finālā noved pie attīrīšanās un atbrīvošanās – kaut arī par dārgu cenu.” Izrādē skaidri iezīmējas sabiedrības nevēlēšanās pretoties uzliktajām normām un nevēlēšanās izcelties uz citu fona, jo tā ir drošāk.

Aktieri ir brīnišķīgi. Skatoties rodas tā sajūta, ka katrs ir tur, kur viņam vajag būt. Lieliski ir Artūrs Skrastiņš (Makmērfijs), Ilze Ķuzule – Skrastiņa (Māsa Rečida), Lauris Dzelzītis (Billijs). Patika, ka beidzot ir izrāde, kur var pilnībā var parādīt arī ne tik jaunos aktierus. Jāuzslavē arī Kaspars Bindemanis – lielisks Virsaitis.

Vispār es pamanīju to, ka līdz ko režisors nav kāds vietējais, piemēram, Džilindžers vai Gruzdovs, aktieri kļūst atraisītāki, aktīvāki, acīs parādās uguntiņas un pat sēžot viņā zāles galā var pamanīt, ka viņiem patīk tas, ko viņi dara. Aleksandrs Morfovs ir radījis vēl vienu spožu darbu Dailes teātrī (iepriekš Finita la comedia), kurš liek raudāt gan no smiekliem, gan saprotot dzīves skarbo patiesību. Patika arī skatuves iekārtojums, bet tur jāpateicas Mārtiņam Vilkārsim.

Esmu pie tiem, kas ir lasījuši grāmatu, tāpēc dažās vietās man bija nedaudz garlaicīgi, jo es zināju, ar ko tas turpināsies vai beigsies. Bet brīžiem piedzīvoju arī patīkamus pārsteiguma momentus. Galvenās iezīmes režisors ir atstājis. Tagad vēl būs jānoskatās filma.

Izrāde ir pat ļoti skatāma un noteikti iesaku uz to aiziet, ja vēl nav gadījies. Teātros pietrūkst līdzīgu darbu – it kā viegli un smieklīgi, bet tajā pašā laikā cilvēki no zāles nāk ārā raudādami. Viennozīmīgi saku, ka šī ir labākā lielās zāles izrāde šosezon.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa, autors Gunārs Janaitis

“Vakariņas ar Elvisu” Dailes teātrī.

Vakariņas ar Elvisu

Vakar, 19. septembrī cerību pilnu sirdi devos Dailes teātra virzienā uz gaidīto pirmizrādi. Kāpēc gaidīto? Jo es cerēju, ka tas būs kaut kas jauns no režisora Jana Villema van den Bosa. Sagaidīju vilšanos.

Stāsts ir par pašu Elvisu Presliju, kas izrādē spēlē Tēvu. Viņš ir paralizēts un visu laiku pārvietojas ratiņkrēslā. Viņam ir sieva un meita, kurām katrai ir savs bēdu aizmiršanas veids. Pēc skata tik ļoti vieglprātīgā Māte aizraujas bēdu slīcināšanu seksā, kamēr Meita – ar ēdienu gatavošanu. Apātisku ēdienu gatavošanu. Mātes un Meitas attiecības ir uz naža asmens, un tās vēl vairāk pasliktina Mātes mīļākā uzrašanās viņu mājā.

Van den Boss mani ir pārliecinājis ar izrādi “Vējiem līdzi”, kas bija ļoti spilgta, un liels bija mans pārsteigums, kad secināju, ka izrāde “Vakariņas ar Elvisu” līdzinās vairāk Džilindžera iestudējumam, nekā van den Bosa. Jā, ja skatītājs lasa intervijas ar režisoru pirms izrādes, viņš var izrādei morāli sagatavoties un, jā, varbūt pat baudīt. Es tā nedarīju. Un te manas domas dalās – jā, okei, bēdu aizmiršana, savas vainas apklusināšana, bet vai tas bija skatītājiem jāiebaksta degunā ar izrādes galveno darbību – seksu? Šajā ziņā režisors izvēlas vienīgo tiešo veidu, kā apmulsināt Latvijas teātra aizspriedumainos skatītājus – iebakstot degunā to, par ko gadiem ir bijis liegts pat ierunāties.

Artūrs Skrastiņš šajā izrādē ir nepārspējams. Pārējie ir tikai viduvēji fona aktieri, kas manī neizraisīja nekādas emocijas. Ik pa laikam Elviss tomēr pieceļas no sava ratiņkrēsla un uzdzied kādu dziesmu (katru savā tērpā), it kā atgriežoties pagātnē, kad viņš vēl bija Karalis. Ik pa laikam viņš pietuvojas skatuves malai, tā ļaujot sajūsmā smaidīt orķestrī sēdošajām dāmām. Un tad – izrādes beigas, kur viņš dzied skatītāju zālē, tā iepriecinot ne tikai orķestri, bet vēl dažus simtus skatītāju. Bet, izrādes beigu monologs, kur Skrastiņš izskaidro izrādes būtību un mēģina attaisnot visu tikko redzēto, mani nespēj atkausēt. Diemžēl.

Pārsteidza Ieva Segliņa, par kuru man bija radījies priekšstats kā par vienu no kolorītākajām Dailes teātra aktrisēm. Šī izrāde priekšstatu sagrāva. Vai tiešām slava ir tik iekārojama, lai sagrautu tēlu, kas būvēts uz “Romeo un Džuljeta” un “Oņegins” bāzes? Par aktrisi biju labākās domās. Gints Andžāns man pārsteigumus neradīja – vairākas izrādes pēc kārtas viņš atveido kādu uz seksu ķertu tēlu, tāpēc zināms pieradums jau ir izveidojies. Tiesa gan, viņš to spēlē diezgan labi.

Ja atkal atgriežamies pie Elvisa, tad jāpiemin Elvisa zaķi, kas gan ir sapulcējušies veseli 4 un pārstāv visdažādākos vecumus – viņu vidū gan Ērika Eglija, gan Esmeralda Ermale, pat Akvelīna Līvmane! Rodas jautājums par nodomu vai aktieru neesamību Dailes teātrī, kā arī par atbilstošu lomu došanu.

Kopumā, ja izrāde domāta kā mūsdienu farss, tā tas arī ir. Nu, lielos vilcienos. Bet man, kā jau vienmēr, ir pie kā piekasīties. Izskatās, ka tas tomēr ir Dailes teātra farss…

Vērtējums: 4/10. Viss, pateicoties Elvisam.

Attēls un vairāk informācijas: te.

Ričards III

Ričards III

Šī laikam ir pirmā teātra izrāde, pēc kuras noskatīšanās man ir jālasa materiāls par ko gan tā īsti bija. Bet nu, lai kā nu bija kā nebija, Dailes teātris 16. maijā piedzīvoja pirmizrādi “Ričards III”, kas ir kā tāda otrā atgriešanās arī režisoram Viesturam Meikšānam. Biju tur, redzēju izrādi un vēl šo to, un ko teikt man ir daudz. Skaidrības labad varu teikt, ka šī ir tikai un vienīgi politiska izrāde ar mūsdienu elementiem.

Saskarsme un maza nojauta par izrādi man jau rodas, kad uz Dailes teātra jumta ir asinssarkans uzraksts “Demokrātija ir stipri pārvērtēta”. Ne jau uzreiz es to saistīju ar šo izrādi – tāda apjauta man radās izrādes 1. minūtē, kad uz skatuves ir izgaismots terorista siluets un Artūrs Skrastiņš. Protams, ilgi nav arī jāgaida līdz garlaicīgām runām par politiku, kas aizņem lielāko daļu no pirmā cēliena. Jā, politiska izrāde un ko gan var gribēt, bet skatītājam, kas ir nācis uz pirmizrādi un neizlasījis nevienu atsauksmi, tas var radīt diezgan kaitinošas izjūtas. Pēc garlaicīgajām runām par politiku tieši un arī riņķī un apkārt, sāk parādīties interesantāks aspekts – savstarpējās attiecības starp karaliskās dzimtas locekļiem un aiz to muguras vērptās intrigas, kas ilgst līdz pat izrādes beigām.

Izrāde ir par demokrātiju. Nezinu kādā maģiskā veidā, bet režisoram ir izdevies ietērpt demokrātiju gan kā Edvarda IV laika, gan kā mūsdienu. Galu galā – vēsture atkārtojas. Šī izrāde ir tik ļoti par Krievijas un Ukrainas attiecībām mūsdienās, cik ļoti par Anglijas troņa nākotni tālajā 15. gadsimtā. Un tik ļoti par mūsdienu politiku, ka pilnīgi jānokomplektē visiem Saeimas un Eiropas deputātiem kopīgais seanss, lai paskatās, cik ļoti nejēdzīgas no malas izskatās viņu reklāmas. Tiesa, pēdējais vairāk attiecas uz pirmo cēlienu.

Varu uzslavēt izrādes skatuvisko noformējumu pirmajā daļā. Viegli uztverams, pietiekami plašs un daudzveidīgs. Otrajā cēlienā nezin kāpēc uz skatuves tiek uzvilkts mežs un kūts elementi, kas sāk radīt džilindžerisko “jo vairāk nepiemērotības, jo labāk” sajūtu, un es sāku pierast. Acīmredzot tikai es, jo aktieri klupdami krizdami pa skatuvi ņemas līdz pat izrādes beigām. Kāpt pāri žagaru čupām vēl jāmācās.

Tērpi. Nekādi. Kur palikušas skaistās, kuplās kleitas un dāmu manieres? Mūsdienas atnākušas, un tagad karalienei Elizabetei ir jāklumpačo pa skatuvi ar gumijniekiem līdzīgiem zābakiem un jātaisa špagati, lai varētu pārkāpt pāri žagariem (ne Andrejiem, ne arī Juriem, kas šajā izrādē spēlē brīnišķīgu Bekingemas hercogu). Ja Agneses Zeltiņas ašā atgriešanās uz skatuves izraisīja bumeranga efektu un viņa tikpat ātri tika arī aizsviesta tālāk, tad no Jura Žagara mēs vēl dzirdēsim daudz (vismaz es tā ceru), jo jau 2? 3? izrādi pēc kārtas viņš mani pārliecina, ka ir spējīgs un ļoti talantīgs aktieris.

Un visbeidzot – mūzika. Vienīgais, par ko es varu teikt tikai labus vārdus. Nē, ne labus – izcilus. Brīnišķīgais GoranGora ir izdarījis lielu lielu darbu, lai šo izrādi padarītu ciešamu un lielisku tieši mūzikas ziņā. Visas savas cepures noņemtu viņa priekšā. Un pēdējā dziesma bija brīnišķīga, lai gan izpildīja Ķuzule, kas man ļoti nepatīk, jāatzīst, ka balss viņai laba, un, par laimi, lielisko dziesmu sabojāt neizdevās.

Tomēr, ja pirmajā cēlienā retie revolvera šāvieni mani spēja pamodināt un noturēt interesi (neskatoties uz priekšējiem lēkājošajiem cilvēkiem, kas izbijās no trokšņa), tad otrā cēliena beigu daļā tie mani tikai… garlaikoja? Katrā ziņā, likās krietni par biežu. Pat neskatoties uz vēl joprojām lēkājošajiem izbrīnītajiem cilvēkiem. Tas viss tomēr atgādināja gan tos laikus, kad šaut visus, kas nepatika bija pieņemts, gan arī Ukrainu.

Skatītāju domas dalās – ir kārtējie patīk un nepatīk. Tomēr iesaku padomāt, pirms pirkt biļeti. Vēlreiz atkārtošos – šī ir tikai un vienīgi politiska izrāde. Un politika ir gan par mūsdienām, gan par Edvarda IV laikiem. Ja nepatīk tāda, nepērciet biļetes un neatstājiet otrajā cēlienā vairākus desmitus tukšu krēslu.

Vērtējums: 6/10. Jo tikai mūzika izglāba šo izrādi. Un pats pats pēdējais skats. Ilgs mūžs nebūs, bet ilgāks par “Milēdiju” būs gan.

Bet man joprojām ir pielipušas 2 rindiņas no pēdējās lieliskās dziesmas:

Skumjas neaug uz āru, bet aug zarā iekšā.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa

32/101: Mēģinājums uztaisīt spožumu.

VEJIEM_LIDZI-Janaitis-0633

Vakar, 19. aprīlī Dailes teātrī norisinājās Jana Villema van den Bosa iestudējums „Vējiem līdzi”. Un tas norisināsies vismaz kādu laiku. Šajā atsauksmē būs izklāstītas labās lietas, sliktās lietas, un uz ko ir jāgatavojas, ejot uz šo izrādi.

Tātad: režisors Jans Villems van den Boss no Lielbritānijas Latvijā ir iestudējis tādas izrādes kā „Spilvencilvēks” un lielu atsaucību guvušo „Amadeju”. Tagad šim sarakstam pievienojas trešā izrāde – Margaretas Mičelas „Vējiem līdzi”, kurā galvenās lomas tēlo Kristīne Nevarauska (Skārleta), Artūrs Skrastiņš (Rets Batlers), Elīna Dzelme (Melānija) un Lauris Subatnieks (Ešlijs). Bez šiem aktieriem izrādē piedalās arī Intars Rešetins, Dārta Daneviča, Aija Dzērve, Esmeralda Ermale, Ilze Vazdika, Lilita Ozoliņa, Artis Robežnieks u.c.

Tagad par aktieriem. Skārletas lomas atveidotāja Kristīne Nevarauska bija vienkārši burvīga – sākumā uzspēlētais spītīgums un iedomīgums, kas tik ļoti raksturīgs Skārletai, kā arī beigās nopietnā atklāsme un pārtapšana no mazas, muļķa meitenes par pieaugušu, daudz piedzīvojošo sievieti. Var noņemt tikai cepuri viņas priekšā. Otru cepuri es noņemu Artūra Skrastiņa priekšā. Rets kā jau Rets – iedomīgs, cinisks, bet Artūrs Skrastiņš savā Retā ir ielicis humoru. Beigās sanāk tāds sarkasma, ironijas un cinisma humora samaisījums vienā personā. Bet jā, humors ir salikts tieši vajadzīgajās vietās, var pasmieties, var paraudāt. Nospēlēt tādu švītu gandrīz 5 stundu garā izrādē nav viegli. Patika arī Melānija (Elīna Dzelme). Viņa bija tipiska mīļa būtne, kas visiem izpalīdzēja un ticēja uz vārda, lai gan darbi rādīja pretējo. Bet tagad nāk lielais BET. Man nepatika Lauris Subatnieks (Ešlijs). Tas varbūt ir vainojams ar to, ka man arī grāmatā Ešlijs Vilkss kaitināja, bet Lauris Subatnieks varēja šo tēlu sagrozīt, lai skatītājiem būtu interesanti. Dažbrīd likās, ka viņš vienkārši monotoni atrunā iekalto tekstu – nav emociju, nav kustību – tikai stāv kā lelle. Varēja vismaz kaut ko dzīvīgu ielikt iekšā.

Tagad pievērsīsimies skatuvei. Skatuve ir kāpnes, un tās tiek ar katru ainu pārbīdītas. Skatuves augšdaļā tiek iepļaukāti cilvēki un norisinās kaut kādas blakus darbības (tiek attēlota ikdiena kokzāģētavā, vai rādīts, kā dāmas pārvelk kleitas.) Par kleitām runājot – tā man bija šausmīga vilšanās. Protams, es biju gaidījusi tās lielās, garās, uzpūstās kleitas ar 77 apakšsvārkiem un visu kā pienākas, bet ko redzu es? Vienus, ļoti plānus apakšsvārkus, kaut kādu papīra (kartona?) turekli, kas piešķir kleitai tā laika raksturīgo apjomu un kādu drēbju kankaru pa virsu. Tā izskatās, ka Dailes teātrī ir ieslēgts taupības režīms. Vai arī tērpu ziņā samainītas galvenās lomas – ar šo izrāde vīriešiem tiek šūti krāšņāki tērpi, nekā sievietēm.

Vēl par skatuvi runājot – nevar nepieminēt baltos palagus dzelzs (man vismaz šķiet, ka tas bija dzelzs) rāmī. Tie kalpoja gan kā gultas, gan kā durvis, gan kā kariete, gan arī kā galda. Un tagad nāk pats jaukākais, labākais, foršākais, ko šajā izrādē redzēju – tās ir projekcijas. Jā, tieši tā, zīmējumu un attēlu projekcijas uz skatuves. Skatuves augšdaļā nepārtraukti projicēja ratu, kurš griežas. Balto palagu dzelzs rāmī novietoja tā, lai uz tā varētu uzprojicēt durvju attēlu. Tāpat bija ar karietēm un zirgiem. Projekcijas tika izmantotas arī lai piešķirtu kopīgo fonu – snieg sniegs, vai līst lietus. Veiksmīgi tika atrisināts jautājums ar bērniem. Pirms izrādes manā galvā riņķoja jautājums – vai tiešām uz skatuves tiks vesti mazi bērni? Bet, man par lielu pārsteigumu – nē! Kā jau augstāk minēju, Jans Villens van den Boss ir iestudējis arī „Spilvencilvēku”. Tā nu tika paņemti 2 spilvencilvēki – Veids un Bonija. Tā ir ļoti, ļoti laba ideja. Bet tā cilvēku ritināšanās pa kāpnēm (piemēram, kad uzzina, ka karš pret jenkijiem ir zaudēts, un no skatuves kāpņu augšdaļas līdz lejasdaļai cilvēki ripo lejup) – vai tas ir droši? Nav ienākusi doma prātā, ka cilvēki ripojot varētu kaitēt savai veselībai? Tā visa krišana bija pārāk ekstrēma, un raisīja izbaiļu nopūtu ne tikai man, bet lielākajai daļai zālei sēdošo cilvēku.

Liels, liels mīnuss ir izrādes saturs. Scenārists ir gājis tieši soli pa solim pēc grāmatas, nevienu notikumu neizlaižot. Pilnīgi garlaicīgi metās, cik līdzīga ir izrāde ar grāmatu. Tāpēc arī izrāde ir 4,5 stundas gara – visi notikumi ir iekļauti iekšā, nekas nav izlaists. Tas man mazliet traucēja. Tagad sekos ieteikums dāmām – ja vēlaties izturēt 4,5 h garu izrādi – nevelciet neko neērtu ne mugurā, ne kājās. Tas stipri iedragās izrādes satura uztveršanu, jo visu laiku prātā nāks doma – Jēziņ, cik man ir neērti, sēdi mierīgi, nepievērs sev uzmanību, koncentrējies u.tml. Bet izrāde tiešām ir par garu – vai nu bija jāizdomā 2 starpbrīži, nevis viens, vai jāsaīsina izrāde, bet kaut kas bija jādara, jo otrā cēliena vidū zālē bija jūtami čuksti un sarunas. Protams, visi sarosījās, līdz ko sāka skanēt pēdējā dziesma.

Bet izrādē bija vēl viena laba lieta – mūzika. Pirmajā cēlienā es to tik ļoti nepiefiksēju, bet otrajā (kad palika garlaicīgi, un sāka vilkt uz miegu), klaviermūzika manām ausīm bija pat ļoti tīkama. Īstajā brīdī un īstajā laikā.

Protams, neiztiksim arī bez fantastiskās Skārletas atzīšanās ainas izrādes beigās. Vienmēr mani ir fascinējis tas, kā Rets – ciniskais, egoistiskais Rets Batlers – mazajai muļķa Skārletai izstāsta visu, ko pret viņu jebkad ir jutis. Gan grāmatu lasot, tas mani aizkustināja, gan izrādi skatoties (manuprāt, tā bija Valmieras teātra izrāde, bet neesmu pārliecināta. Tā bija viena no tām, ko rādīja teātris.zip ietvaros), gan arī šajā jauniestudējumā tas mani sajūsmināja. Vēl mani patika teksti ar dziļo domu. To bija labi daudz, un ja man līdzi būtu kur pierakstīt un ar ko pierakstīt, es nekaunētos to darīt.

Sabiedrība. Tā diži nav ko teikt. Bija gan no augstā plaukta, gan no zemā. Atšķirību (kā vienmēr) varēja labi manīt. Un vēl joprojām, riņķojot pa zāli, skatoties uz dažiem cilvēkiem liekas, ka esi ieradies nevis uz teātri, un pie tam pirmizrādi, bet gan uz festivālu „Erots”.

Mans vērtējums par šo izrādi – 7/10. Daudz par garu, daudz par plašu. Un Lauris Subatnieks. Viņš pavisam noteikti krietni iespaidoja šo vērtējumu. Arī kleitas ir praktiski nekādas. Pēc šīs izrādes nebija arī tādas eiforijas sajūtas, kāda ir pēc citām. Es nelidinājos mākoņos, mana sirds atradās tai paredzētajā vietā. Tas nav labi. Un, kā Artūrs Skrastiņš izteicās savā intervijā žurnālam ir: “Ja skatītāji neceļās kājās – tātad kaut kas nebija labi” (nu, kaut kā tā). Teikšu jums tā – daži skatītāji cēlās kājās un gāja prom aplausu laikā, daži jau pirms paklanīšanās un tās laikā. Bet visvairāk cilvēku, ziniet, kad piecēlās? Tad, kad aizkari bija aizvilkti, un izrāde bija beigusies. 🙂

Atsaucoties uz nosaukumā minēto teikumu – mēģināja uztaisīt spožumu, bet sanāca viegla dzirksts. Bet labi, ka sanāca. Bilde no šejienes.

19/101: Priekškars ir kritis. Oņegins.

Image

22. februāra vakarā norisinājās Dž.Dž.Džilindžera jauniestudējums Dailes teātrī – “Oņegins”. Uz to bija sanākusi raibu raibā publika, un cītīgi sekoja līdzi tam, kas notiek uz skatuves un zālē. To skaitā arī es.

Sākšu ar nelielu izklāstu. Izrāde ir par mīlestību un par cīņu pašam par sevi. Mūziklā Artūrs Skrastiņš (Jevgēnijs Oņegins) dzied – “esmu mācījies pa druskai, bet nekur nav bijis rakstīts, kādā krāsā acis nāvei, kad tā dzied, klusi man dzied”. 3 stundu garumā viņš to iepazīst veselas 2 reizes. Izrādē dominē 2 sievietes, 3 vīrieši, mīlas krustugunis, dueļi, nāves un ciešanas. Izrāde gan nav precīzs grāmatas attēlojums – Tatjanas (Ieva Segliņa) viena sapņa vietā ir iestudēti trīs, kas, manuprāt ir pat labi, jo sniedz skatītājam iespēju iedziļināties Tatjanas jūtās. No sākuma mazliet vieglprātīgā Tatjanas māsa Olga (Ilze Ķuzule – Skrastiņa) izrādes vidū tomēr aplaužās – dzīve nav pasaka. Ļenskis (Artis Robežnieks) cīnās ar sevi, jo nezina, kura būtu viņam labāka. Puškina (Intars Busulis) pats raksta romānu, ko izdzīvo viņa draugi. Bet pēkšņi varoņi paši sākuši dzīvot savu dzīvi, un ar rokām un kājām pretojas rakstnieka spalvai. Ko nu?

Sāksim ar labo. Es varu klanīties un nedēļu no vietas sniegt ziedus Kārlim Lācim, jo mūzika ir… Fantastiska nav tas vārds. Tā ir daudz, daudz reižu labāka. Mana galva atgādina CD atskaņotāju, kurš pats pārslēdz mūziku. Un dominē tieši izrādē dzirdētā mūzika.
Vēl kāda labā lieta ir aktieri. Un šoreiz es runāju par Intaru Busuli, Artūru Skrastiņu, Arti Robežnieku, Ievu Segliņu un Ilzi Ķuzuli – Skrastiņu. Es uzskatu, ka tas ir talants – atbīdīt malā savu personību, lai kļūtu par kādu citu uz izrādes laiku. Un vēl varu uzslavēt Ievu Segliņu, jo 23 gadu vecumā nospēlēt ideālu Džuljetu, brīnišķīgu Lolitu un cienījamu Tatjanu – tas IR talants, nenoliedzami. Un vēl par Busuli – mazais, mīļais Puškins, kurš visu izrādes laiku mani tirdīja ar vēlmi uziet uz skatuves un viņu kārtīgi samīļot, jo viņš izskatījās tik mīlīgs un tik bēdīgs vienlaikus. Man labāk patīk, ka viņš skraida pa skatuvi kā aktieris, nevis kā dziedātājs. Brīnišķīga debija.

Kopumā par izrādi varu teikt, ka paņēma. Dziļi. Un par izrādi varu teikt tikai to pašu, pašu labāko.

Vērtējums: 10/10.

Bet es nevaru novaldīt rokas, un neuzrakstīt par promenanci un ne-promenanci. Uz pirmizrādi bija ieradušās tādas Latvijā atpazīstamas personības kā Linda Leen, Valdis Zatlers ar kundzi, Andris Bulis, Gundega Skudriņa, Jolanta Strikaite, Vineta Elksne, Sergejs Jēgers un vēl daži, kurus es vairs neatceros. Bet vairāk mani sarūgtināja tas, ka cilvēki neapvalda sevi sabiedrībā. Piemērs: starpbrīdī, kad gandrīz visi jau ir apsēdušies, ir palikušas dažas minūtes līdz otrā cēliena beigām, divas sievietes, kuras sēdēja man priekšā, ieradās uz savām vietām, bet neapsēdās. Apstājās pie skatuves malas, un nu sāka ar savām mednieku acīm medīt slavenības, norādot uz tām, par laimi, ar veselu roku, nevis pliku rādītājpirkstu. Tas man lika aizdomāties – vai tiešām latviešu sabiedrība vēl iedalās kārtās – kā viduslaikos? Ir cilvēki, kuri ir sasnieguši daudz savā dzīvē, pateicoties saviem talantiem, centību vai kukuļdošanu, un ir cilvēki, kuri to negrib/nevar/nemāk izmantot, tāpēc apspriež un/vai nopeļ cilvēkus, kuri to māk. Un vēl, ja Gints Bude viesotos teātra pirmizrādēs, viņa nākamie raidījumi varētu būt par to, kā NEvajag ģērbties, ejot uz teātri. Nezinu, kas mani vairāk pārsteidza – vai cilvēki, kas saģērbušies kā ejot uz “Erotu”, vai cilvēki, kas saģērbušies, ejot uz bērēm, vai cilvēki, kuri vispār nemāk ģērbties, un nu savilkuši visu smuko sev virsū, un domā, ka izskatās labi. Bet tomēr, tie bija tikai daži tādi mazi sabiedrības mīnusiņi. Izrādes lielie plusi atvēra šo niecīgo detaļu.

Šeit arī var iepazīties ar pārējiem aktieriem, izrādes laikiem (ja nu kādu es saintriģēju) un pārējo. Foto – no publicitātes materiāla.

“Romeo un Džuljeta”

Pirms liktenīgā datuma es nopirku 2 biļetes uz Dž.Dž.Džilindžera jauniestudējumu “Romeo un Džuljeta”. Nu, pienāca liktenīgais pirmizrādes vakars, un mēs ar mammu sapucējušās gājām baudīt kultūru.

“Romeo un Džuljeta” Dailes teātrī ir iestudēta jau 3 reizes: 1924., 1943., 1953. gadā (izrāžu režisors – Eduards Smiļģis) un 1994. gadā (režisors – Kārlis Auškāps). Šī ir ceturtā. Režisors Dž.Dž.Džilindžers (Nu, sauksim viņu par Džili), šo iestudējumu ir veidojis kā dinamisku, atraktīvu notikumu un raksturu kaleidoskopu. Vismaz tā stāv rakstīts http://www.dailesteatris.lv. Bet kā bija patiesībā?

(NE)Skarbā patiesība.

Šī bija priekšpēdējā Džiļa izrāde, ko esmu redzējusi, pirmā, kura man izraisīja sava mēra nepatiku, un pēdējā, kura man patika. It kā jau veidota ka drāma, sanāca drāma. Pat izrādes beigās no manis aktieru trupa asaru izspieda. Nu jā, biju pirmizrādē. Patrāpījās Kristaps Rasims kā Romeo (viņam nesen bija dzimšanas diena – hip hip urrā), Ilze Ķuzule kā Džuljeta un pārējie kā jau paredzēts. Nu Kristaps mani pārliecināja (par viņu man labs iespaids jau no “Amadeja” laikiem palicis. Un, starp citu, kā var šitāds vīrietis nepatikt, ko?). Teikšu godīgi. Ilze Ķuzule man nekad nav simpatizējusi ne kā sieviete, ne kā aktrise, ne kā citādi. Vienīgā izrāde kur man viņa patiešām patika, bija “Punktiņa un Antons”. “Lielajās” izrādēs viņa tik spilgta nav. Protams, viens no faktoriem varētu būt tas, ka viņa ir Zālītes meita. Nu, otrs faktors varētu būt tas, ka tagad viņa ir arī Skrastiņa sieva. 😀 Bet tas lai paliek. Pāris vārdos sakot – viņa nav mana Džuljeta. Labprāt aizietu vēlreiz uz to, kur tēlo Kristaps Rasims un Ieva Segliņa. Vot, tas būtu baudījums.

Artūrs Skrastiņš? Perfekts. Like always.

Dekorācijas? Uzmaketētas kaut kādas 2 mājas, ķipa Kapuleti un Monteki, un pagriežot parādās Džuljetas balkoniņi. Abās mājās. Īsti nesapratu, kurš ir kurš, līdz tam, kad Džuljeta nesāka tur savu “Ak, Romeo, kāpēc gan tu esi Romeo?”. Bet ir arī plusi. Pluss, precīzāk sakot. Zāģu skaidas uz skatuves grīdas. Atjautīgi, moderni.

Mūzika? Lūk te ir uzslava Džilim – man patika. Tā kā esmu diezgan izvēlīga mūzikā, tas viņam ir liels pluss. Izrāde iesākās ar teicēja Daiņa Gaideļa dziesmu “Nav stāsta skumjāka par šo”. Paņēma. Arī izrādei pašā vidū atskanēja “Džuljetas dziesma”. Lai gan uz skatuves man tā bijusi nebijusi, mājās pārnākot un kāmajā dienā paklausoties, aizrāva. Lielum lielais paldies Kārlim Lācim.

Pirmajā cēlienā man visu laiku bija domas “Nu, kas būs tālāk?” “Vai ilgi vēl jāgaida?” “Ak Dievs, kā man nāk miegs”. Pirmais cēliens ir domāts tiem, kuri neizgulējās no rīta, un puslīdz zina luga saturu. Otrais – jau dinamiskāks un dramatiskāks, tur nu nevar gulēt. Man vismaz neļāva. Bet katram jau sava miega dzirdamība un tā…

Kopumā es teiktu, ka ja pieslīpētu līdz pēdējam, izrāde būtu laba. Atceros tiekumu, ko Džilis teica vienam žurnālistam “[…]Centāmies nerunāt dzejā[…]”. Bet manas dzirdes šūnas to vien ķēra, kā rūpīgi pārdomātu katru vārsmu. Protams, bija ļoti retas atkāpes no tā visa,  bet esmu pārliecināta, ka manas dzirdes šūnas dzirdēja pareizi, un vismaz Džuljeta visu vakaru to vien darīja kā deklamēja bezemociju vārsmaz mums, kultūras izsalkušajiem.

Vērtējums: 6.8/10

P.S.Nu jā, varbūt neesmu adekvāta, pēc tik daudz slavas vārdiem un maz nopēlumiem, bet nu tā Ilze Ķuzule un dzeja visu beigās izbojāja. Mani pirksti vienkārši aizliedz man nospiest tastatūras taustiņu “7”.