Mazie izrāžu pieraksti #1

Sapratu, ka sen nav tapis nekas par teātri. Tā kā manī arī bija iekšēja nepieciešamība savest domas kārtībā un izsāpēt savu sāpi, tad ieraksts bija pašsaprotams rezultāts. Mērķis (jo to bāzt visur kur vajag un kur nevajag tagad skaitās baigi forši) ir īsi pastāstīt savas pārdomas pēc noskatītās izrādes, kuru negribu aprakstīt katru atsevišķi, jo vienkārši man nav tik daudz ko teikt. Tad nu šeit būs stāsts par pirmajām trim – “Ja Tevis vairs nebūtu”, “Farjatjeva fantāzijas” un “Avantūrista grēksūdze”.

“Farjatjeva fantāzijas” JRT piedzīvoju, kad tās bija ģenerālmēģinājuma stadijā. Dzirdēju, ka izrāde tagad ir labāka tapusi, bet otrreiz jau neiešu. Stāsts ir par zinātnieku, kas strādā pie kaut kādas vēl neizzinātas teorijas. Pāvels (Farjatjevs) kādā pasākumā satiek meiteni Aleksandru un jau pēc pāris dienām viņu bildina. Viņa atsaka, jo viņai padomā ir pilnīgi kas cits. Tā sākas murgs 3 stundu garumā.

Pirmkārt, jau vienveidīgais sižets. Zinātnieki un mīlestība. Nezin kāpēc cilvēkiem šķiet, ka ar šo vārdu savienojumu kaut kas nav kārtībā. Tāpat arī zinātnisko izskaidrojumu pārpildītie dialogi (bet vairāk gan monologi) noturēt manu uzmanību nespēja un es sāku apbrīnot skatītāju matu sakārtojumu (jo tas ir vienīgais, ko tumšā zālē var lāga novērot). Visu 3 stundu garumā es neatradu nevienu vietu, kur koncentrēšanās spējas sarosītos un izrādi novērtētu. Lai gan mūsdienu ģimene (mīloša māte audzina un izlutina savu vienīgo dēlu, aizņemta māte netiek galā ar meitām, nespēj apvaldīt savu vēlmi audzināt arī pieaugušo meitu utt.) bet tomēr šī ir izcilu aktieru talantu izniekošana uz skatuves, kur mierīgi varēja uzvest ko citu. Vērtējums: 4/10.

“Avantūrista grēksūdze” Latvijas Nacionālajā teātrī uzrunāja ar studentu ģenerālmēģinājumu un budžetam draudzīgajām biļetēm. Diemžēl izrāde ir tikpat vispārīga, cik teātra mājaslapā ievietotā anotācija. Fēlikss Kruls ir izlutināts bagātnieku dēls, kas vēlāk spiests dzīvot nabadzīgi, jo tēvs ir zaudējis savu impēriju. Viņš ir spiests meklēt risinājumus caur paziņām un gultām, lai atkal tiktu uz kājām, un kad viņš tiek – tas vairs nav Fēlikss.

No Tomasa Manna man plauktā stāv divas nelasītas grāmatas, bet godīgi sakot, pēc šādas izrādes man zūd vēlēšanās tos lasīt. Izrāde veidota kā atskatīšanās pagātnē, vienlaicīgi galveno lomu spēlē divi aktieri – Uldis Siliņš kā Fēlikss jaunākais un Ivars Puga kā Fēlikss vecākais. Cienījamas sižetiskās attīstības arī šeit nebija. Un jā, šī ir tā izrāde, kas ir izslavēta ar kailiem cilvēkiem. Pilnīgi iedomājos visas tās vecās kundzes ar mūžseniem NT abonementiem, kas sapucējušās gāja uz pirmizrādi. Man izrāde raisīja tikai jautājumu – vai kailums uz skatuves ir māksla vai veids, kā pārraidīt vēstījumu? Vērtējums: 5/10.

Uz “Ja Tevis vairs nebūtu” DT gāju tikai dēļ Intara Rešetina pirmās izrādes, kas plēš pušu un dziedē joprojām. Saņēmu ne to, ko gaidīju. Anna un Pjērs ir nodzīvojuši laulībā gandrīz 20 prieka pilnus gadus, kad pēkšņi Pjēra vairs nav. Atraitne Anna sēro par vīra nāvi un cenšas atbrīvoties no visa, kas par viņu atgādina – viņa sarakstītās grāmatas, darbnīca. Tieši tur viņa atrod interesantu vēstuli, kas liek viņai sākt šaubīties, vai tie bija prieka vai tomēr melu pilni gadi.

Viss bija labi. Līdz brīdim, kad galvenā varone sāka tēlot greizsirdības māktu detektīvu un pārprast katru vīra kustību, vārdu, žestu. Ja tas ir tipisks sievietes attēlojums, tad nebrīnos, kāpēc agrāk sievietes viedoklis bija līdzvērtīgs skaitlim nulle. Annai ir tik bagāta fantāzija, kas izdomā visdažādākos variantus, ko pieņem par patiesību un pie tā spītīgi turas. Bet, ja to atmetam, tad izrāde ir ļoti psiholoģiska. To sajutu pašās beigās, kad atklāsme nāca, bet tomēr līdz manis nenonāca. Tā Anna man riktīgi traucēja uztvert pareizo sajūtu. Tā nu es paliku – nesaprotot. Tiesa gan, lieliskie aktieri spēlē izcili. Vērtējums: 6/10.

Fransuā Lelors “Hektors sāk jaunu dzīvi”

https://i2.wp.com/static.jr.lv/media/catalog/product/cache/1/image/412x455/689dec74dcd69ab07727b5ae657a3493/h/o/horizon55e8aad852cc1.jpg

Grāmatas nosaukums apmēram saskanēja arī ar manu jaunas dzīves sākšanas posmu, tādēļ šī ir grāmata, kuru izvēlējos nosaukuma pēc, nelasot anotāciju.

Hektors ir Parīzē praktizējošs psihiatrs, kuram vienu dienu 3 cilvēki pēc kārtas ienāk kabinetā ar vārdiem “Es gribu sākt jaunu dzīvi”. Pusmūža, rutīnas nogurdinātam vīrietim tas liekas par daudz, arī attiecības ar sievu vairs nav tādas kā agrāk. Palīdzot atrisināt savu pacientu problēmas viņš tādējādi pievēršas arī savām, rodot atbildes uz zemapziņas jautājumiem par savu dzīvi. Un tad, kad sieva aizbrauc komandējumā, viņa dzīvē iespīd saules stariņš.

No vienas puses, romāns nav ar neko savādāks no citiem. Bet no otras – tomēr ir. Kad Hektors “veldzē” savu laulības krīzi, ielaižoties attiecībā ar pazīstamu, jaunu meiteni, tas liekas visdumjākais virziens, kādā vien autors savu grāmatu var pavērst. Bet tas, kā to izdara un pie kādiem secinājumiem nonāk, ir diezgan apsveicami, jo romāns, kas jau ir uz norakstīšanas sliekšņa, pēkšņi tiek izvilkts un parādīts jaunā gaismā.

Romāns arī ir interesants tādēļ, ka galvenais varonis ir psihiatrs, kurš katru dienu palīdz vairākiem cilvēkiem “salabot” savas dzīves, kamēr pats netiek ar savu galā. Un to, ka viņam kaut kas nav gluži kārtībā, apjēdz tikai tad, kad ir gandrīz par vēlu. Tas, savukārt, liek domāt, ka cilvēki ir gatavi tērēt kaudzi naudas, lai kāds cits palīdzētu tikt galā ar mūsu problēmām, lai gan reizēm no tā var izvairīties, uzdodot pareizos jautājumus pareizajā laikā un vietā.

No Parīzes te ir pavisam maz. Vispār, vietu aprakstiem netiek piešķirta galvenā nozīme, tādēļ tie ir īsi un iekļauti tikai tad, ja citādi nevar, lai gan detalizēti tiek izstāstītas Parīzes restorānu ainas un vīnu degustēšana. Galvenais aspekts te ir piešķirts apjausmai, ka ar mirklīgu aizraušanos ir par maz, lai sāktu jaunu dzīvi, bet spontāni lēmumi un rīcība reizēm ir nepieciešami, lai atgūtu dzīvesprieku un atvilktu elpu.

Grāmata vairāk piemērota tiem, kuriem gribas to dzīves otro elpu, nevajag lasīt to kā es – kad pašai jauns posms sācies. Bet var arī tā. Katrā ziņā, nav daudz, bet ir, ko paņemt no šīs grāmatas. Uzrunā tas, ka pats autors vairākus gadus ir strādājis šajā jomā, tas piedod tādu kā ticamību romānam. Bet romāns ir un paliek romāns.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: šeit.

Ernests Klains “Spēle sākas”

http://www.whitebook.lv/files/products/106/thumb_unnamed%20(1).png

Tev nav jābūt datorspēļu frīkam vai jāmīl 80. gadi, lai spētu baudīt šo grāmatu. Nē, ne baudīt. Spēlēt līdzi.

2044. gadā pasaulē valda nabadzība, pārapdzīvotība un neskaidrība par nākotni. Veida vecāki ir miruši, tāpēc viņš dzīvo pie krustmātes kopā ar vēl 16 cilvēkiem, un šis treileris ir tikai viens no simtiem citu tādu Grēdā. Veids ir atradis veidu, kā izbēgt no diezgan netīkamās realitātes – spēlēt Oāzi savā paslēptuvē. Tā ir datorspēle, kuru izgudrojis Džeimss Halidejs, datorā uzburot virtuālo realitāti un ļaujot paslēpties no reālitātes. Veids tur ir Parzivāls – apmeklē skolu, cīnās ar ļaunajām radībām, bet pats galvenais – ir viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kas meklē Halideja olu, kas ļaus kļūt par Halideja mantinieku (te runa ir par miljardiem) un mantot Oāzi. Bet, lai jūs pārāk nesapriecātos, pasaule ir ļaunuma pilna. Pat virtuālā.

Ir jātiek pāri pirmajām 100 lappusēm, jāsaprot, par ko iet runa, un tad tālāk jau stāsts attīstās ātrāk, sakāpinātāk un pat ir grūti nolikt grāmatu malā, lai gan pulkstenis jau spītīgi rāda krietnu nakts stundu. Jā, grāmatā ir diezgan daudz atsauču uz astoņdesmitajiem gadiem un datorspēļu industrijas vēsturi, bet tas man kā cilvēkam, kas sevišķi daudz (labi, labi, praktiski neko) nezin ne par vienu, ne par otru, netraucēja it nemaz. Arī pirmajās lapās var sevišķi necensties rakstīt meklētājā visus minētos nosaukumus, jo lielu jēgu es tajā nesaskatu, jo tādu ir daudz.

Tas, kas man traucēja, ir strikti nenoteiktā laika līnija – kad notiek dzīve un kad Veids ienirst virtuālajā vidē. Jā, viņš apmeklē skolu uz planētas Ludus, bēg no spēcīgas industrijas reālajā dzīvē, bet pirmajās 100 lappusēs man tas viss likās tik ļoti nenoteikts, ka bieži vien juka kur atrodas galvenais varonis. Varbūt tagad, pēc grāmatas izlasīšanas, man būtu skaidrāka bilde, ja pārlasītu sākumu, bet tā tas nenotiks.

Un vēl. Ja man parasti lasot kaut kur dziļāk prātā ienāk aina par to, kā viss izskatās, tad šeit tas tā nebija. Paldies autoram, ka nebija lappušu garie apraksti kā izskatās katra no planētām, cik gari ir koki un kurā no zaļajiem toņiem ir zāle. Ainavisko aprakstu vietā nāk zināšanas par Halideju, Oāzi, datorspēļu vēsture 80. gadi. Iespējams, man nedaudz pietrūka tās vizualizācijas, bet nezināšana nav nekas tāds, kas sevišķi traucētu spēlēt līdzi Parzivālam Oāzē.

Galvenā doma jau ir pavisam jauka – caur spēles spēlēšanu pateikt, ka patiesībā šis viss ir bēgšana no realitātes un tas, ka tu potenciālajam darba devējam pateiksi, ka, piemēram, māki pārspēt Halideja rekordu Pacman tev neko nedos. Arī virtuālā draudzība nav tik spēcīga. Grāmatas beigas vien ir tamlīdzīgu atklājumu pilnas, bet par visu vairāk man patika Halideja teiktais pašās beigās:

Pirms aizeju, gribēju tev pasacīt vēl kaut ko. Kaut ko, ko pats nebiju aptvēris, kamēr bija jau par vēlu. [..] Es radīju OĀZI, jo reālajā pasaulē nekad nejutos kā mājās. Nezināju, kā sazināties ar cilvēkiem, kas tajā mīt. Es visu mūžu pavadīju bailēs. Līdz brīdim, kad nesapratu, ka mana dzīve beidzas. Tajā mirklī aptvēru, tik ļoti biedējoši un sāpīgi, kāda vien realitāte spēj būt, ka tā arī ir vienīgā vieta, kur tu vari atrast patiesu laimi. Jo tikai realitāte ir reāla.

Pieņemu, ka man grāmata patiktu vēl labāk, ja tajā nebūtu iepīta romantiskā līnija, bet, tā kā man šis “rīks” traucē teju jebkurā grāmatā, kuru lasu pēdējā laikā(nekā personīga), tad es ar to samierinos un nesāku nemaz par to runāt.

Vērtējums: 8/10. Vecāki drīkst šo grāmatu dot bērniem (ņemot vērā mūsdienu situāciju, vecuma ierobežojuma nav, bet ņemiet vērā, ka grāmatai ir ~450 lappuses), bet izdevniecībai liels cepums par šo grāmatu latviešu valodā.

Attēls no izdevniecības mājaslapas.

Gabriela Zevina “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”

Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi

Grāmata ieintriģē ar vairākām lietām uzreiz – pirmkārt, savdabīgais izkārtojums uz pirmā vāka, kas automātiski liek pastiept roku un paskatīties, kas tad ir ielikts aizmugurē. Ja runājam par aiztikšanu, šī ir tā grāmata, ar kuru es saprotu, kāpēc grāmatas ir jātin caurspīdīgajā iepakojumā (jo baltie vāki), kas vairākās situācijās mani ir nokaitinājušas, jo nevar grāmatu pašķirstīt. Tas otrkārt. Treškārt, kas gan grāmatmīlim var būt vēl labāk, ja ne grāmata par grāmatām?

Eidžejs Fikrijs ir vientuļš grāmatveikala īpašnieks, kas nav sevišķi apmierināts ar dzīvi. Nesen bojā gājusī sieva bija kā prieka stariņš viņa dzīvē, tāpēc viss rādās nedaudz pelēkās krāsās. Arī ar grāmatveikalu vairs neiet viegli un ar socializēšanos vienmēr ir nodarbojusies viņa sieva… Bet brīdī, kad ir visgrūtāk, Eidžeja priekšā tiek nolikts saules stars, kas izgaismos visu viņa turpmāko dzīvi.

Sākot lasīt, rēķināju dienas, kad varētu grāmatu pabeigt. Nedomāju, ka tās būs stundas, un, pie tam, tikai sešas. Jā, grāmata ātri vien aizrauj un, pat acis nepamiršķinot, lasītājs attopas grāmatas vidū. Un kas gan tur ir palicis līdz grāmatas beigās – nieks vien ir! Droši vien tā tas ir, pateicoties īpašajam rakstības stilam, kas aprakstītos notikumus padara saistošus, interesantus, brīžiem smieklīgus, citu brīdi ne tik ļoti, bet nolikt malā ir neiespējami. Jā, kas attiecas uz mani, jau grāmatas sākumā prātā tika izteikts vājš minējums, kas guva apstiprinājumu uz grāmatas beigām, bet pa vidu tam tiku piedzīvojusi vairākus jaunus pārsteigumus un sižeta attīstību. Tas, ar ko es galīgi netiku skaidrībā, ir Eidžeja vecums. Lai gan stāstā vienu reizi minēts ir skaitlis ap 40, pēc raksturojuma, uzvedības un sakāmā viņš izklausās pēc svaiga pensionāra. Vienīgais, kas viņu tuvina romānā noteiktajam vecumam, ir kopīgās iedzeršanas ar salas policistu.

Patika veids, kā tika sākta katra nodaļa – ar grāmatas rekomendāciju saules staram. Tas var kalpot kā ceļvedis arī lasītājam. Iekļauti vairāk zināmi un ne tik zināmi darbi no Edgara Alana Po, Selindžera, Dāla u.c. autoriem. Agri vai vēlu šī rekomendācija arī atklājas pašā romānā, kas dod sajūtu, ka tā nav vienkārši iemesta, lai aizpildītu vietu, vai samests viss iespējamais, ja jau rakstām par grāmatām.

Grāmata noteikti patiks tiem, kas jūtas nedaudz dzīves nogurdināti, un iepriecinās tos, kam patīk sirsnīgi varoņi un sirsnīgas grāmatas. Un, protams, visiem grāmatmīļiem šī ir obligātā lasāmviela! 😉

Vērtējums: 8/10.

Vārdus, ko nespējam atrast, mēs aizņemamies.

[..] grāmatu apvākojumi ir kā grāmatizdevēju rudie pabērni. Mēs tos vainojam par visu.

Attēls: izdevniecības mājaslapa

Ričards Moraišs “Simt soļu ceļojums”

https://i0.wp.com/i7.tiesraides.lv/540x540s/galleries/epadomi_lv/53bfa8260921a/2014-07-23_100_solu_celojums.jpg

Grāmata, kuru pirmo izlasīju pēc 3 nedēļu pauzes un kura principā arī bija iemesls, kā dēļ uzsāku sadarbību ar izdevniecību “BaibaBooks”. Rindā izlasīšanai stāv vēl viena grāmata, bet tas, tāpat kā brīvdienas, nemaz nav tik drīz.

Hasans piedzima Indijā, savas ģimenes restorānā. Pasauli viņš iepazīst caur garšvielu smaržām un restorāna ēdiena garšām. Apstākļu spiesta, ģimene pamet Indiju, lai dotos pasaulē laimi meklēt. Pēc ilgiem klejojumiem viņi uz palikšanu apstājas Limjērā – kādā Francijas pilsētiņā. Indijā pārdotais restorāns padarīja ģimeni turīgu, tāpēc viņi izdomāja atvērt restorānu. Kāpēc gan ne tik skaistā vietā kā Limjērā? Toties madame Molarī par trokšņaino un izaicinošo restorānu tieši pāri ielai nav ļoti lielā sajūsmā – tas aizvilina viņas patstāvīgos klientus. Viņa dara visu, lai “izēstu” indiešu ģimeni no savas dzimtās zemes uz visiem laikiem, bet kāds atgadījums liek viņai pārdomāt savu izturēšanos pret sev tuvajiem un apkārtējiem cilvēkiem, tāpēc viņa piedāvā darījumu – viņa Hasanam iemācīs franču virtuves smalkumus. Un tas ir tikai garšas ceļojuma sākums.

Tas bija lieliski. No paša sākuma līdz galam. Atkal izjust grāmatas svaru rokās, tā priekpilnā grāmatas izņemšana no iepakojuma un kraukšķošā skaņa, kad atver pirmo vāku. Labi, es sāku kļūt sentimentāla. Bet man tiešām tas pietrūka.

Runājot par romānu, tas ir par cilvēku savstarpējām attiecībām, cilvēka vēlmēm un mērķiem. Ēdiena gatavošana ir tikai kā veiksmīgs fons, jo ko gan jūs, izdzirdot vārdu “Francija”, iedomājieties? Parīzes Eifeļa torni, kraukšķīgos kruasānus, vīnu un ēdienu? Lai gan tikai fons, tas ir veiksmīgs fons, jo lasītājs var izjust visu gatavošanas procesu. Nemelošu, ja teikšu, ka lasot pašai dažbrīd ierūcās vēders.

Nedaudz mulsināja tas, ka nebija pieminētas nekādas indiešu tradīcijas, kaut kādi svētki vai vēl kas tāds. Ne atrodoties Indijā, ne atrodoties Francijā. Jā, restorānā bija Indijas ēdieni, kas it kā bija kaut kādā ziņā saistīti ar mājām, nebija pilnīga tiltu sadedzināšana, bet svētki? Svētki parasti ļoti labi darbojas klientu piesaistīšanā, un, tā kā restorāns guva atsaucību no klientu puses, vēl vairāk klientus varēja piesaistīt, rīkojot tradicionālos svētkus. Brīnos, ka autors to nepieminēja.

Patika, savukārt, tas, ka uzsvars tika likts uz karjeras izaugsmi, nevis attiecību līnijas attīstīšanu romānā. Lasītājs var izbaudīt to, kā Hasans pilnveido savas zināšanas, esot pie madame Molarī, tālāk virzot savas gaitas dziļāk Francijā, strādājot par šefpavāru un gūstot panākumus. Sabiedrībai pietrūkst šādu stāstu.

Vērtējums: 7/10. Garšīga un brīnišķīga grāmata, ar ko pavadīt brīvu dienu. Viegla, nekas tāds, kas iespiestos atmiņā uz ilgāku laiku. Man tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Nesen kinoteātros gāja arī filma, bet to neplānoju noskatīties tuvākajā laikā.

Attēls: izdevniecības mājaslapa.

Maza piezīme par manu nozušanu: es joprojām eksistēju, un, lai gan gada sākumā man bija “ko nu, 12. klase nekādā ziņā nevar mani apstādināt un es turpināšu lasīt un rakstīt blogu un būt tāda pati kā agrāk”, tagad situācija ir apgriezta kājām gaisā un es jūtos izsmelta un rakstu ar lielu saņemšanos. Rakstā minētais iemesls par 3 nedēļām bija tieši dēļ skolas, kas paņem visus manus spēkus un izsmeļ niecīgās iedvesmas druskas. Nelasu grāmatas (vai arī ļoti minimāli), neskatos filmas, neeju uz teātri. Es zinu, ka šeit ir un būs cilvēki, kas mani lieliski sapratīs. Paldies par uzmanību!

Lēne Koberbēla&Agnete Frīsa “Zēns koferī”

Darbi ir iekrājušies, lietas, par ko rakstīt blogā arī, te nu būs vecākā no tām – grāmata, kas spēj aizraut. “Zēns koferī.”

Stāsts ir daudzveidīgs, sarakstīts no vairākiem skatu punktiem. Ir zēns Miks, dzimis Lietuvā, un tagad viņš atrodas stacijā, ieslēgts koferī vienā no daudzajiem bagāžas glabātuves skapīšiem. Kārina uztic savākt skapīša saturu Nīnai, kas kādu dienu grib kļūt par pasaules glābēju. Un ne Kārina, ne Nīna nenojauš, ka arī no šī skapīša satura izņemšanas sāksies satraucošākais piedzīvojums abu dzīvē. Bet pa to pašu laiku Jans ir piekrāpis Juču un nav ne naudas, ne nieres. Kā atrisināsies abu jauno vīriešu konflikts? Vai Jučs dabūs to, ko vēlējās? Sigitai plaši atvērsies acis un rozā brilles nokritīs potīšu rajonā, bet vai viņa noskaidros sev interesējošos jautājumus un atradīs Miku?

Grāmata ir domāts kā kriminālromāns. Lai gan es bieži šaubīgi skatos uz šādiem darbiem, jo bez šaušanas un nogalināšanas šāda satura darbos neiztikt, šis tomēr bija savādāks. Iespējams, pa maz esmu lasījusi krimiķus, lai tos spētu objektīvi vērtēt, bet es pamēģināšu to šoreiz izdarīt. Tātad, grāmata nav tikai domāts kā kriminālromāns, bet tā IR kriminālromāns. Iespējams, šo sajūtu var atrast tādēļ, ka nākas izsekot nevis viena cilvēka domām un gaitām, bet vairāku. Un tur jau ir tā kriminālromānu būtība – it kā ikdienišķu stāstu saintriģēt līdz tādai pakāpei, ka beigās kāds mirs tik un tā un par to jau ir vienalga, jo stāsts beidzas laimīgi.

Šausmīgi nepatika tas, ka pa vidu tagadnei sākas pagātne. Kā kaut kāds atstāstījums, kas pat nav ielikts slīprakstā, vienkārši pateikts, ka Sigita iet pa ielu, un pēkšņi atjēdzās pagātnē, kad viņa kopā ar Dariusu (bijušo vīru) iet rokrokā pa šo pašu ielu. Un nav ne atpakaļejošās saites nekā, kas pastāstītu, kurā mirklī, viņa šādi domājot, ietriecas laternu stabā. Bet, ja jau pieminam tieši šo pārīti, varu tikai pieminēt to, ka 2 no galvenajiem varoņiem ir lietuvieši, un tas, man kā cilvēkam, kas šo valodu saprot, ir kā balzams dvēselei. Nē, protams, šeit bija pieminēta arī Latvija, bet tiesa gan, prostitūcijas ziņā. Bet arī ar to varam lepoties – spriežot pēc konteksta, mēs varam lepoties, jo latvietes esot visprasmīgākās prostitūtas. 😀

Darbā ir jūtams caurstrāvots slāviskums, jo nav tās mājīgās Baltijas vai haotiskās Amerikas vides, šeit viss ir it kā mierīgās līnijās vadīts, romāns uz atrisinājumu tiek virzīts bez lielas steigas. Ja pēkšņi kāds galvenais varonis sāk saprast, kas notiek, viņam priekšā tiek nolikts šķērslis, kam jātiek pāri. Arī nedaudzie dabas apraksti (tiešām – ļoti nedaudzie) attēlo tieši Dāniju un Skandināvijas pusi.

Ak, un ja jau pieminam Dāniju, tad kāda negatīvā iezīme: vai Sigita dzenoties pakaļ dēlam nemanīja neko Dānijai raksturīgu? Vai Nina, kas centās noskaidrot iemeslus zēna atrašanās koferī, arī viņa atrada tikai pārtikas un apģērba veikalus un savu superstilīgo trīsstāvu māju? Kur paliek Dānijas kultūra? Dānijas cilvēki? Tiešām visi ir tik ļauni kā Jučs? Pietrūka tā dāniskuma, dēļ kura varētu teikt, ka, jā – šis ir dāņu kriminālromāns. Tagad tas ir vienkārši kriminālromāns ar dažādu tautu piedalīšanos, un kuru sarakstījušas dāņu rakstnieces. Tas arī viss.

Bet, neskatoties uz negatīvo pusi, es gaidu turpinājumus šai grāmatai, cik man zināms, tie jau ir sarakstīti, atliek vienīgi gaidīt, kad izdos arī man izlasāmā un saprotamā valodā. 🙂

Vērtējums: 7/10

“Šis te ir slepenais krievu ierocis” viņš norādīja uz sniega blāķiem. “Taisnā ceļā no Sibīrijas.”

“Es nēsāšu melnu tik ilgi, līdz uztaisīs ko tumšāku.”

Attēls šeit.

100/101: Instrumentāli karnevalīgā MAĢIJA.

Vakar, 21.11. koncertzālē Palladium norisinājās latviešu grupas Instrumenti pirmais koncerts no kopumā 6 koncertiem. Arī es tur biju. Sākšu ar jauko.

Jauki bija latviešu jauniešu grupa Carnival Youth, kas iesildīja Instrumentus. Carnival Youth, kuras sastāvā Emīls, Edgars, Aleksis un Roberts, galvenokārt spēlē indie-rock un neofolka stila mūziku. Kā radiosingls un pieejams plašākai publikai ir viņu Never Have Enough, kuras piedziedājums ir ļoti ļoti līdzīgs Arcade Fire – The Suburbs. Popularitāti ieguvuši kā grupa Žirafes, kurā gan tad bija tikai dvīņi Emīls un Edgars. Tagad viņi ir Carnival Youth, kuri pazīstamību ieguvuši tieši ar paziņojumu, ka spēlēs kā iesildošā grupa Instrumentiem. Domāju, ka puišu grupa spētu izsisties uz augšu un nonākt uzmanības lokā arī bez dvīņu tēva vārda (Renārs Kaupers), jo viņiem ir odziņa, kas nav vairumam jauniešu grupu. Lai gan augstāk esošajā bildē viņi redzami ar maskām, koncertā viņi bija bez tām, bet, kad iedziedājās un parāva publiku līdzi, arī pazuda doma, ka tomēr vajag. Tomēr puiši bija lielisks sākums perfektam koncertam.

Esmu nonākusi līdz galvenajam – Instrumenti. Shipsi & Reynsi. Visas dziesmas, izņemot trīs, bija no jaunā albuma – Procrastination, kuru aprakstīju šeit. Instrumenti vienmēr būs atvilktni augstāk, nekā pārējie latviešu mūziķi, jo šī grupa raksta labu un atšķirīgu mūziku, nevis labu un copy-paste. Bet nu par koncertu. Pirmā dziesma man sagādāja vilšanos, jo visiem ir labi zināms, ka dziesmu Intro jeb Procrastination uz klavierēm albuma prezentācijas koncertā izpildīja slavenais latviešu pianists Vestards Šimkuss. Liela bija mana vilšanās, kad manas cerīgās acis viņu uz skatuves neredzēja, jo viņa tur vienkārši nebija. Par to man joprojām nedaudz žēl. Bet to atsvēra pārējās dziesmas, no kurām tika izpildīti arī jau izlaistie singli – Aeron River, Don’t Hold Onto Me un King of the Wild Things, kas šajā koncertā bija īpaša – šī dziesma bija veltīta lielveikala “Maxima” traģēdijā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Vēl lieta, kas man nepatika, bija spožā, baltā gaisma, kas tika spīdināta skatītājiem tieši acīs, un lika saraukt seju nepatikā, un nolaist acu skatienu uz leju, jo acis gluži vienkārši sāka sāpēt.

Koncerts bija burvīgs, un man nebūtu žēl ielikt 10, ja vien nebūtu to gaismu. Palladiumam palaimējās, jo Instrumenti spēlēja pietiekami skaļi, lai novecojošo kases aparātu skaņa, izsitot čekus, nebūtu dzirdama. Tieši tāpēc 9/10

Attēls šeit, šeit.

Un šeit ir dziesma, kas ir viena no tām, kas ir iekarojusi manas simpātijas. No jauna.

99/101: Rekviēms.

Uzvara ir gūta. Ne tikai galvenajiem varoņiem, bet arī Latvijas lasītājiem. Kāpēc? Jo pavisam nesen (burtiski dažas dienas atpakaļ) grāmatu apgāds Zvaigzne ABC izdeva trešo – pēdējo – daļu mīlestības, sērgas un ciešanu pilnajā romānu triloģijā “Delīrijs”.

Stāsts ir par nemitīgu cīnīšanos par taisnību. Pēc 18 gadu sasniegšanas visus jauniešus izārstē – padara mīlestībai nekaitīgus, un sapāro ar personu, kas visvairāk atbilst jaunietim. Bet ir arī tādi, kas netiek izārstēti, jo jau ir saslimuši. Tie tiek dēvēti par slimajiem, un dzīvo ārpus pilsētas. Pirmajā daļā labākās draudzenes Hana un Lēna sāk plānot savu dzīvi, bet tad Lēna saslimst ar delīriju un kopā ar savu lielo mīlu Aleksi aizbēg uz Mežonīgo Zemi – visu slimo mājvietu. Sākas izārstēto cīņa pret slimajiem, un mierā neliekas neviena no pusēm. Lēnas lielā mīla otrajā daļā nozūd, lai atkal uzrastos no jauna, bet pa to laiku viņa jau sadabūjusi sev citu – Džūljēnu, ar ko cer aizstāt nebeidzamās ilgas pēc Alekša. Trešajā daļā tiek izdzīvots kvēlojošs mīlas trijstūris, tiek atbildēts uz vairumu lasītāju radušos jautājumu, bet viens tomēr paliek. Kas notiek tālāk?

Lorena Olivera ir talantīga mūsdienu fantāzijas romānu autore. To viņa ir pierādusi jau ar romānu, kas nav šīs triloģijas daļa – “Pirms es krītu”. Protams, tieši ar triloģiju Lorena Olivera kļuva pazīstama, un viņas grāmatas sāka rindoties New York Times bestselleru topā.

Pirmkārt – triloģijas man nepatīk. It īpaši jaunās, kad līdz katrai nākamajai daļai ir jāgaida pamatīgs laiciņš, pa to jau izlasītas citas labas grāmatas, saturs ir samaisījies kopā un grūti atsaukt atmiņā varoņus, kad pēkšņi ar lielu bums uzrodas nākamā daļa. Tā bija arī šajā gadījumā – atceros, ka otro daļu Pandēmija lasīju pagājušā gada Ziemassvētkiem, kas nozīmē – vesels gads. Bet, lai es jūs tagad te nebiedētu – tas netraucē. Varoņi pavisam viegli ataust atmiņā, un tas droši vien ir autores raitās, vienkāršās valodas dēļ. Vienīgais vārds, ko man triloģijas lasīšanas laikā bija jāapskatās vārdnīcā, ir pandēmija.

Otrkārt, triloģijas man nepatīk arī tāpēc, ka otrā daļa man vienmēr liekas visvājākā no visām, un pēdējā vienmēr vislabākā. Iespējams tāpēc, ka vairāk nav jāgaida, jo vairāk nebūs. Tā bija arī ar triloģiju Delīrijs. Bet rakstniece katru daļu kaut kādā zināmā veidā izglāba, piešķirot tām sensacionālas beigas. Iespējams, tieši tas noturēja manu uzmanību. Pluss arī ir tam, ka visa grāmata netiek rakstīta no Lēnas skatupunkta, bet iepīta iekšā ir arī Hanas dzīve. Bet netika laists pie dzīves aprakstīšanas neviens cits varonis, jo tas jau lasītājos sasauktu haosa apziņu, jo būtu grūti sekot līdzi.

Bet, par galvenajiem varoņiem runājot, Lēna man šķita nedaudz bērnišķīga. Jā, es saprotu, meitene (kā jau meitenes to prot darīt) ilgojas pēc vecās dzīves, draugiem un ģimenes, bet nevajag jau mest uzreiz plinti krūmos ar jauno pasauli. Tas, ka viņa katrā grāmatā žēlojās par ģimenes un Hanas neesamību, nevarēja izlemt, kurš viņai patīk labāk – Alekss vai Džūljēns – tas viss sasummējās kopā un radās mana nepatika pret šo varoni. Tāpat arī gaidīju siltākas jūtas ainā “Lēna + Mamma”, kura dabiskos apstākļos būtu izvērtusies asaru jūrā, nevis naidīgos skatienos un apvainojušos ģīmjos. Tas man arī likās diezgan bērnišķīgi.

Kopumā bija labi, bet ne izcili. Par trešo daļu lieku 7/10, par triloģiju kopumā – 8/10.

Vecāki, kuri nezina, ko lai dāvina jaunietim – šo droši.

Bet varbūt laime nav meklējama izvēlē? Varbūt tā ir tikai fantāzija, izlikšanās spēle: lai ko sasniedzam, esam to plānojuši?

Tas, kurš lec, var nokrist, bet var arī sākt lidot.

Bilde te.

92/101: Nauda ir kā mušpapīrs.

Kad tiek piedzīvota banku aplaupīšana, tiek izsistas novērošanas kameras, piedraudēts ar šaujamieročiem, turēti ķīlnieki, laupīšanas aculiecinieki rada haosu, krīt panikā. Un tas viss ir tikai pie vienas banku aplaupīšanas. Bet kas notiek, ja tās ir trīs? Režisors Rob Minkoff ar akrieriem Ashley Judd un Patrick Dempsey piedāvā veikumu Mušpapīrs.

Stāsts ir tracinoši vienkāršs – ir meitene (Ketlīna), kas strādā bankā, aizraujas ar tālu zemju ceļojumiem un drīz precēsies, tāpēc darbā viņai stāv kāzu dāvanas. Ir parasts puisis (Trips), kurš bankā ir ienācis tikai tāpēc, lai samainītu naudu. Un ir 2 grupas banku aplaupītāju, kuri grib katrs savu – bankomātus un seifu. Ķīlnieki pavisam drīz tiek savākti un ieslēgti, un nu atliek gudrot, kā tikt ārā. Par laimi, ķīlniekiem ir Trips un Ketlīna. Savādāk beigas varētu būt diezgan… letālas.

Filmā ir interesantā daļa, un ir neinteresantā daļa. Sāksim ar nepatīkamāko – neinteresantāko daļu. Nu nav man interesanti skatīties, kā 5 vīrieši aplaupa banku, pielietojot gan idiotiskas metodes, gan arī hakera palīdzību. Visvairāk mani kaitināja grupa, kurā bija Zemesriekstu sviests un Želeja (kā filmā viņi paši dievojās: “Tie nav viņu īstie vārdi”) – kā cilvēkiem, ar tik maz smadzenēm galvā, var ienākt prātā aplaupīt banku? Pie tam kaut ko spridzinot? Aptīt ievainoto ausi ar līmlenti, lai asinis tik ļoti netek arī ir pietiekami stulbi. Tas viss mani tik ļoti tracināja, ka sabojāja vēlmi skatīties tālāk (tas bija pie pirmās pusstundas, filma ir aptuveni pusotru stundu gara). Bet es noskatījos, tiesa gan, brīžiem pārlecot dažus momentus.

Bet nu patīkamā daļa. Bija interesantāk skatīties, kā ķīlnieki plāno un domā izbēgšanas plānu – rāpjas pa ventilācijas lūkām, atrod dažādus pavedienus, kas liek vienam otru turēt aizdomās. Saprot, ka ir kāds varenāks, kas stāv aiz viņiem visiem, un, ka viņi ir tikai bandinieki šaha spēlē, kurus novāc pirmos. No sākumā esošajiem 15 cilvēkiem, ārā dzīvi iznāk tikai 6. Bez galvenajiem varoņiem Tripa un Ketlīnas filma nebūtu skatāma. Tieši šīs smadzenes piešķīra filmai savu necik lielo šarmu un vismaz baudāmas un neparedzētas beigas.

Vērtējums: 3/10. Piemērota ģimenes kino vakariem, kur vīrietis nekomentē katru situāciju, un nesaka “Es būtu izdarījis labāk”, bet sieviete nefano par galveno varoņu iespējamajām kāzām. Bet par filmu varu teikt – slikta kriminālkomēdija.

Attēls šeit.

84/101: Viena cēliena (ne)piepildītās ilgas.

Salome

Sakrājies pa šo nedēļu (nedaudz vairāk) rakstāma man ir ļoti daudz, bet vēlmes nekādas. Tieši tāpēc es smēlos iedvesmu no rudens – gāju pastaigā, vārīju karstu tēju, zīmēju, vārdu sakot, ņēmu no rudens visu to, ko var ņemt. Drīzumā arī jāaizbrauc līdz Siguldai – esmu tur bijusi tikai caurbraucot, un šogad gan gribās pavērot Siguldas rudeni. Bet neizplūdīsim garos aprakstos – ķersimies pie lietas.

Beidzot esmu atradusi to cilvēku, ar kuru iet uz teātra izrādēm, kas nav domātas manai mammai – viņa vienkārši to nesaprastu. Šis raksts būs par Dailes teātra pagājušās sezonas iestudējumu Salome, galvenajā lomā spēlējot Kristīnei Nevarauskai, kura par šo lomu saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu. Un man jāsaka – pelnīti. Bez lieliskās Nevarauskas tur spēlē Juris Bartkevičs, Dainis Grūbe, Vita Vārpiņa, Gints Grāvelis un vēl daži citi, kuri izrādē izcēlās vien ar mazu lomiņu, bet bez tās izrāde nebūtu tāda, kāda tā ir tagad.

Stāsts ir par Hērodijas meitu Salomi, kura valdzina Hērodu Antipu ar savu runu, deju un īpatnējo harizmu. Lai gan tolaik valdīja stingra kristietība, Salome pārkāpj sabiedrībā un baznīcā noteiktos likumus, un rada pati savus. Viņa kļūst par ilgu objektu daudziem tā laika vīriešiem, bet pati nevienu neiemīl tik stipri, kā mīl viņu – pravieti Johannānu. Vai apburtais Hērods Antips piekāpsies Salomes vēlmei, izbaudījis viņas deju?

Salome kā sieviete ar savu deju kļūst par daudzu mākslinieku mūzu – viņu iemūžina rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki un mūziķi. Bet par tādu, lai viņu atcerētos arī šodien – par to ir parūpējies Oskars Vailds, kurš ir sarakstījis lugu ar Salomi galvenajā lomā. Tieši šo lugu pārtulkojot arī radās Dailes teātra Salomes versija.

Mīlestības noslēpums ir lielāks nekā nāves noslēpums. /Salome/

Izrādei gan man vajadzēja nakti, lai apdomātos, līdz varēju pateikt, ka man patīk. Bet tagad man ir ko teikti, tāpēc par visu pēc kārtas. Un sākšu es ar aktieriem. Nevarauska bija lieliska Salome, burvīgi iznesa visas ainas, kur bija un nebija jābļauj, jātrako, jālēkā, jādejo, jāskrien un jātēlo. Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Liels šķībs skatiens no manis tiek adresēts Vitai Vārpiņai, kura savā Hērodijas lomā nebija savā ādā – likās, ka viņa ir viņa pati, kas ir uznākusi uz skatuves ģērbusies kā Hērodija, kas runā Hērodijas tekstu, bet ne viņu izjūt. Tā nav veiksmīga aktrise. Bet viņas diezgan rezervētais un “neaizskar mani” skatiens arī ir tas, kas vajadzīgs Hērodijai. Tikai sanāca tāds… nedzīvs. No sērijas atnācu-norunāju-paklanījos-aizgāju. Arī nepatika garie Hēroda Antipa teksti pašās beigās: noklausījusies pirmos piecus monologos un garlaicīgos teikumus, un man bija vienalga, par ko viņš runā, labāk un interesantāk bija vērot, ko tajā brīdī dara pārējie aktieri. Bet nu no negatīvā pie pozitīvā.

Varu tikai uzslavēt kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu (kura arī ir saņēmusi Spēlmaņu balvu tieši par šo izrādi) par oriģinālajiem dekoriem. No sākuma iedomātie bižu svārki izrādās leļļu svārki, bet galvas rota ir leļļu kājas. Tāpat oriģināls pielietojums bija Hērodijas matu rotai – ar to viņai pat nācās glābt savu vīru, kas bija savā ziņā asprātīgi. Varu arī paslavēt par skatuves galveno dekoru, kas bija Johannāna mājvieta – atklājot to, skatītāji zālē sajūsmināti iedvesās. Kas tas bija – lai paliek noslēpums. Aiziesiet – redzēsiet. Tāpat pie svārkiem piestiprinātajām lellēm tika atrasts arī pielietojums – tiesa, tikai dažām, bet tomēr pietiekami asprātīgs un atbilstošs tam laikmetam un attiecīgajai situācijai.

Domāju, ka režisore Laura Groza – Ķibere ir labi pastrādājusi, ar šo izrādi savā ziņā atklājot jau iepazīto, bet jaunā aspektā – sieviete, kad dabū, ko vēlas, to vairs negrib. Un ilgodamās zaudē daļu sevis. To cilvēciskāko.

Vērtējums: 8/10. Jauks ceturtdienas vakara noslēgums, bet tomēr Hērodija ir svarīgs tēls, un to nevar nospēlēt tik pavirši.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.