“Tumšā puse”

Jau labu laiku gaisā virmo sensācijas vēsmas. Jā, tieši tā, runa iet par Sallijas Grīnas romānu “Tumšā puse”. Tas ir triloģijas pirmais romāns, kas visā pasaulē iznāks vienlaicīgi. Nezinu, kā tas ir iespējams, bet nu labi. Man, tāpat kā dažiem citiem grāmatu blogeriem, ir izdevība izlasīt pirmās 152 lappuses no jaunās sensācijas jauniešu literatūrā.

Stāsts norisinās mūsdienu Anglijā, kur, izrādās, pastāv burvju pasaule, kurus iedala baltajos un melnajos burvjos. Pašsaprotami, melnie ir tie bīstamākie, un tādi ir tikai 1,5. Neitans, kas ir šī romāna galvenais varonis, ir piedzimis mātei – baltasiņu raganai, bet tēvam – melnasiņu burvim. Ir arī burvju Padome, kas cenšas kontrolēt melnasiņu buvjus, un pasargāt baltasiņu. Katram burvim ir kādas spējas – vai nu neredzamība, vai spēja pārvērsties kādā citā ķermenī vai jebkas tāds. Arī Neitans savas spējas sāk atklāt.Bet tikai sāk, jo man domātais stāsts apraujas tik pat ātri, cik sākts.

Romāns izskatās gana labs. Lai gan tās daudzās anotācijas un slavinošās atsauksmes no Goodreads lasītājiem grāmatas pirmajā lapā bija nedaudz mulsinošas un šķību acu skatienu izraisošas, tomēr, kad sāku lasīt, tā lieta aizgāja. Mulsinoša arī likās otrās personas lietojums romāna sākumā, bet tas bija domāts, lai iejustos, vēlāk jau bija pirmā persona. Neitans ir tipisks pusaudzis – gari aprakstos neizplūst, un arī filozofijas fans nav, kas jau ir labi. Arī grāmatas vāks šķiet atbilstošs stāstam – nedaudz baiss, noslēpumains utt. Stāsts gan brīžiem atgādina kādreiz jau lasīto – brīžiem tas ir “Harijs Poters”, brīžiem “Citādie”, bet tomēr Sallija Grīna raksta tik labi, ka nākamo fantāzijas romānu varētu salīdzināt ar šo.

Šis noteikti ieies vēsturē. Un ne tikai ar to, ka sensācija ir sacelta krietni pirms grāmatas izdošanas.

Ar ļoti lielu nepacietību gaidu 20. martu, kad iznāks romāna pilnā versija ne tikai izredzētajiem, bet arī mirstīgajiem. 🙂 Jā, ja labi pavēro Zvaigznes mājaslapu, tajā pašā datumā pirmie 3 pircēji šo grāmatu saņems bezmaksas, bet nākamie 20 – par puscenu. Noteikti ķeriet ciet – ir tā vērts!

97/101: M. Butterlfy

M.Butterfly

Nedaudz novēlota atsauksme par Dailes teātra pirmizrādi Lielajā zālē. Bija nepieciešams laiks, lai sakārtotu domas, iztirzātu, pārcilātu, un tiktu pie vērtējuma. Esmu nonākusi pie kopsaucēja, atbraukusi mājās, un nu varu dalīties savās pārdomās.

Izrādē tiek atspoguļots franču diplomāta Renē Galimāra tiesas process, kurā viņš atskatās pagātnē, kurā dominē viena persona – Song Lilinga, saukta arī par Madame Butterfly. Pēc skata kautrīgā ķīniete apved ap pirktu sievietēs un dzīvē nepieredzējušo franču diplomātu tā, ka viņš domā, ka apvedis ap pirkstu ir pašu Song Lilingu. Maiga, pakļāvīga būtne, kuru ir tik viegli vadīt – kā tādu var nemīlēt? Izrādes beigās aizkars krīt, un atklājas Butterfly īstā seja. Un ne tikai viņas…

Īstenībā, ja par Madame Batterfly neko nezina, tad izrādes pirmais cēliens tā arī paliek, neko nesaprotot. Anotācija arī neko nelīdz. Par programmiņām nezinu – jau labu laiku nepērku, tikai lieks papīrs mājās, ko iebāzt atvilktnē “atmiņām”, bet pēc pāris gadiem sadedzināt kamīnā. Bet, turpinot par teātri. Režisore Laura Groza-Ķibere ir radījusi meistardarbu, par kuru runās vēl ilgi. Lai gan pēc pirmā cēliena rodas vēlēšanās iet prom, jo it kā patīk, bet vairāk, ka nepatīk, tad otrais cēliens ir kronis visam, punkts uz i un brīnišķīgs noslēgums. Saviļņojuma sajūtās un beigu radītajā eiforijas mākonī dzīvo vēl nākamajā dienā. Bet to visu nepaveiktu bez brīnišķīgajiem aktieriem – teikšu, ka abi galvenie tēli – Madame Butterfly un Renē Galimārs (Dainis Grūbe un Juris Žagars) perfekti attaino savus tēlus. Pārējie nav nemaz tik svarīgi. Bet vienu gan es nesaprotu. Aktieru maz, un tie paši, kas vienmēr – Ķuzule, Nevarauska, Ķesteris, Vārpiņa. Labi, Žagars un Ozoliņa neskaitās – pirmais redzēts maz, otrā jau klasika. Bet vai tiešām nav aktieru, ko likt iekšā? Labi, ka vēl Skrastiņš nespēlēja, būtu kronis visam. Par Grūbi redzu jau 3 izrādi pēc kārtas (šo, Salome un Vējiem līdzi). Vai tiešāk aktieru trūkums?

Atgriežoties pie objektīvās izrādes vērtēšanas. Vai es jau teicu, ka man patika beigas? Nu tā – ļoti. Jā? Nekas, ir vērts pieminēt vēlreiz. Un, kā jau teicu iekš mikrovietnes twitter – izrāde gāž stereotipus. Un ne tikai par rietumiem vai austrumiem, sievieti vai vīrieti. Arī to, ko drīkst un ko nedrīkst uz skatuves. Nav nekā tāda, ko nedrīkstētu. Ir ierobežotās sabiedrības uzliktie stereotipi, ka atkailināties cilvēku priekšā nevar, smēķēt nevar, jo sabojāsies veselība, un vīraks vispār ir elles smarža. Izrāde gāž stereotipus par ik katru no nosauktajām lietām. Iespējams, tieši tāpēc cilvēki no teātra iznāca ar smaidu sejā.

Bet tagad par skatītājiem. Kas par daudz, tas par skādi. Nevajag ģērbties pēc principiem “nav ko vilkt, aj, vilkšu visu”, “jo mazāk, jo labāk”, vai “uz teātri taču vienmēr velk tādas kurpes, uz kurām nostāvēt nevar”. Nu nav tā. Un būtu pēdējais laiks to saprast, lai paši sevi nepadarītu par apsmieklu un lieku izrādi, kas neietilpst samaksātās biļetes cenā. Tāpat nevajag stāvēt pie pašas skatuves un bakstīt ar pirkstu zālē, tā atzīmējot ieradušās slavenības, to vārdus nobļaujot pa visu zāli. Nu nav tā 18. gs. augstākās sabiedrības balle, un jums nav jāpiesaka katrs ienākošais. Arī kritizēt aktieru sniegumu, vienīgo par labu esam atzīstot Jēgeru, atvainojiet, arī ir diezgan tizli, ja uz teātri atnāk vienreiz gadā, un uz Ķuzules – Skrastiņas norunāto, skaļi nočukst: “kas tā tāda?” Un vienmēr atradīsies kāds, kas sabojās perfektu emocionālu momentu ar “bravo” izsaucieniem vismaz reizes desmit. Kā arī nebiju satikusi pusmūža sievietes, kas smīkņātu, novērstos un sarktu, ieraugot uz skatuves pliku dibenu. Nē, viss, es nebojāšu jums skatīšanās prieku. Galu galā – sabiedrības spogulis ir pirmizrāžu publika.

Vērtējums par izrādi: 7/10. Un, ja nu kāds nelasa teātra mājaslapā norādīto, atgādināšu – nesamaitātus bērnus nevest, izrādē smēķē labas cigaretes un kūpina neizsakāmi asu vīraku.

Attēls šeit.

95/101: Reiz dzīvoja kāda kaprīza meitene…

Kad es izlasīju Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, es biju sajūsmā. Bet gadu gaitā jau esmu pārliecinājusies, ka turpinājumi, it īpaši, otrās daļas, ir sliktākas par pirmajām. Un tās ir vēl sliktākas, ja tās raksta pavisam cita persona, kas ar rakstnieku pat nav pazīstama, tikai iepazinusi viņu no pasakaina izdomājuma. Lūk, šeit ir minētais gadījums. Bet viss nemaz nav tik slikti kā izskatās.

“Vējiem līdzi” beidzas ar to, ka Skārleta apjauš, ka mīl Retu, bet Reta mīlestība ir izsīkusi. Skārleta ir stūrgalvīga un bērnišķīgi domā, ka var dabūt visu, ko vēlas, tāpēc ir iecirtusies vienā domā “dabūt Retu”. Viņa piedzīvo tuvu cilvēku nāvi, saposta savu dzīvi tā, ka nav spējīga nevienam acīs paskatīties, un tad nolemj ceļot, aiz sevis sadedzinot visus tiltus. Bet viņa nenojauš, ka tieši tā Rets dabūs šķiršanos, lai gan praktiski to nevar izdarīt. Bet Skārletai jau sen bija jāsaprot, ka nav nekā tāda, ko Rets nevarētu. Viņa skumst, viņš šķietami laimīgi precējies otrreiz, viņa, dzīvojot Īrijā, uzceļ no jauna veselu pilsētu un ar lielu prieku ieiet Īrijas augstākajā sabiedrībā. Lai gan joprojām viņa saskrienas ar Retu, viņai netrūkst pielūdzēju. Vai Skārleta ar jauno grāfu dzers kāzas? Vai Rets uzzinās par mazo Ketiju Kaķēnu?

Grāmata bija gana smaga, lai man pietiktu prāta to izlasīt tieši brīvajā nedēļā, bet gana garlaicīga, lai to vilktu garumā tā, ka no iecerētajām 3 dienām Skārletai man sanāca 6. Kad esat tikuši pāri ļoti neveiklajam sākumam, kurš paiet žāvājoties, dusmojoties un šķirot lapas uz priekšu, tālākā gaita ir itin raita. Nu, vismaz žāvas vairs nenāk, pārējais ir tas pats kā bijis. Tracinošais tandēms “Rets+Skārleta” kļūst tracinošs jau pašā sākumā, kad Skārleta sāk dusmoties pati uz sevi par sagandēto dzīvi. Bet vienu gan viņa prātīgi izdarīja – sadedzināt visus tiltus tā, lai viņu neviens nevar atrast un doties uz senču zemi ar augsti paceltu galvu – to ir jāmāk. Noteikti šo iesaku izlasīt sievietēm, kurām liekas, ka pēc viena apkaunojuma dzīve beidzas, ka pēc kritiena nav iespējams piecelties un soļot tālāk. Tā nav. Paņemiet rokās šo grāmatu.

Patika man tas, ka kaut kur ap stāsta vidu Skārleta pieauga. Garīgi, es domāju. Viņa saprata savas īstās vērtības, un savus jaunos balles tērpus arī atstāja neizmantotus. Viņa pārtiek no 2 kaut cik lietojamām istabām savā Lielajā Mājā, kamēr viss ciems tiek remontēts un uzcelts no jauna. Viņai šīs jaunās vērtības dod viņas bērns – jā, pēc Bonijas ir vēl klāt nākusi Keta. Skārleta dzīvo patstāvīgās bailēs, ka Ketu var piemeklēt Bonijas liktenis (atcerieties, viņa nokrita no zirga, lauza sprandu un nomira). Tomēr mazā Keta ir pārsteidzoši patstāvīga (šis man lika mainīt domas par maziem bērniem, paveroties uz to citādā veidā). Lai gan no sākuma duets “Skārleta un Rets” mani kaitināja, vidū domas jau sāka mainīties un beigās bija jau pavisam labi. Bet te jau atkal runā mana, muļķa romantiķes, sirds.

Vērtējums: 6/10. Sākums ir gana neveikls, lai sabojātu labo atzīmi. Bet bērnišķīgās Skārletas lielā vēlme dzīties pēc radiniekiem, kuri viņu pat redzējuši nav, sameklēt vectēvu un vecomāti, uzcelt no jauna veselu pilsētu bija pietiekami iedvesmojoši, lai atzīmi paceltu uz 7/10.

Rets vairāk bija mīts nekā vīrietis.

Kad dejo valsi, vīri un sievas iemīlas no jauna.

“Un manai vecaimātei līķauts jau gatavs. Dievs vien zina, kas notiek Helovīnā”.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Filipa Gregorija – Laumu bērns

91/101: Atvaļinājums ar papu.

Tas saucas – izmantoju Zvaigznes ABC atlaides. Nopirku 3 grāmatas, un šī ir viena no tām. Teikšu tā – man laikam nav kaut kas kārtībā ar humora izjūtu, jo grāmata, kas Zvaigznes ABC mājaslapā tas tiek slavēts:  “jūs gaida īpaši jautrs, amizants stāsts, uzrakstīts vieglā, humorpilnā manierē”. Diemžēl, atrodoties 100 lappusē, no humora nebija ne miņas, tas pats bija arī 300 lappusē, un maza, maza daļiņa bija paslēpusies uz beigu pusi. Bet tas neatsvēra saslavēto, un patieso būtību.

Stāsts ir pat Heinsa meitu Kristīni, kura dodas palīdzēt draudzenei Marlēnai ar krodziņa atklāšanu. Diemžēl, Kristīnes mātei ir ceļgala operācija, un Heinss nemāk pats par sevi parūpēties, tāpēc Kristīne un viņas draudzene Doroteja ņem viņu līdzi pie Marlēnas. Ar to arī viss sākas, jo Heinss nav no klusētājiem – viņš saka visu, ko domā, un jaunajai paaudzei kļūst pilnīgi neciešams, kad uzzina par ciemā esošo viltus precinieku. Un visā pa vidu vēl ir iejaukts viesu mājas klients – brūnacainais un skaistais Johans.

Grāmata man nepatika. Pirmkārt, bija sasolīts par daudz, un grāmata tika izlasīta, gaidot kad beidzot būs tas lielais humora vilnis, kuru izlasot, visi vārtīsies pa zemi, līki palikdami. Nesagaidīju. Otrkārt, visu grāmatu man nenormāli kaitināja varones Kristīnes tēvs un viņa draugi. Vienkārši man nepatīk sīkumaini, padzīvojuši cilvēki, kas sameklē pašus idiotiskākos attaisnojumus, lai tikai varētu atteikties no saviem pienākumiem. Kā arī, es pirku šo grāmatu par pārliecību, ka būs kaut kas līdzīgs manām attiecīgām ar tēvu, jo, no anotācijas nopratu, ka nekādi strīdi nav, viss ir saskaņā, un sprēgā veselīgs humors. Diemžēl vīlos. Arī jaunā, skaistā un jaukā Johana attēlojums nerada manī vēlēšanos viņa dēļ šo grāmatu lasīt tālāk.

Grāmatu izlasīju, un teikšu, ka šī grāmata ir piemērota karstām, bezrūpīgām vasaras dienām, kad pludmalē gribas vienkārši kaut ko padarīt. Tas nav piemērots aukstajiem rudens vakariem, kad gribās ar kaut ko nodarbināt savu prātu.

Vērtējums: 4/10.

Paps neatšķir krāsas un viņam īsti nav arī gaumes izjūtas, pielūko, lai viņš neskraida apkārt kā hotentots.

Ja vien tu nebūtu savu autovadītāja apliecību laimējis loterijā…

Attēls šeit.

83/101: Meklēju draugu pasaules galam.

Ir daudz un dažādu versiju par to, kā notiks pasaules gals, un tie visi ir visdažādākajos žanros – te drāma, te fantastika, te mistika, un tā varētu turpināt un turpināt. Ir versijas par to, vai pasaules gals tiešām notiek, vai pēkšņi zinātnieki atklāj, ka pasaules gals nemaz nenotiks, jo zvaigzne, kas grasījās uzbrukt zemei, pēkšņi mainījis savu kustības virzienu. Šoreiz gan runa ies par drāmu, kas tomēr piedzīvo savu pasaules galu.

Ir parasts apdrošināšanas polišu noformētājs, kurš izmisīgi katru dienu pārbauda savu pastkastīti. Vārdu sakot, garlaicīgs tips. Bet ir viņa ir aktīva un apņēmīga plašu kolekcionāre, kurai par visu ir savs viedoklis. Kad ir atlikušas tikai 12 dienas līdz pasaules galam, pilsēta ir tukša kā izslaucīta – visi kaut kur ir devušies, pilsētā sākas demolēšana. Penija atdod Dodžam pa 3 gadiem sakrājušos pastu, jo, lūk, pastnieks mēdza sajaukt pastkastītes. Un tieši šajā kaudzē atrodas vēstule no Dodža pirmās lielās mīlestības. Penija ir apņēmības pilna viņam to atlīdzināt, palīdzot meklējumos. Bet kaut kad, (kā jau visās drāmās) kāds no abiem saprot, ka tas, kam viņi dzenas pakaļ, visu laiku ir bijis līdzās. Vai Penija laicīgi atgriezīsies, lai kopā piedzīvotu pasaules galu? Un vai pasaules gals tiks atsaukts?

Filma likās neinteresanta. Tieši dēļ galvenajām sižetiskajām līnijām – iepazīstam galvenos varoņus, galvenie varoņi iepazīst viens otru, kopīgi piedzīvojumi, hops! – atklāsme, uzspēlēti laimīgie brīži kopā, big drama, jo, lūk, viņi izšķiras, un happy or unhappy end, atkarīgs no režisora un scenārista garastāvokļiem. Bet vienalga, lai cik drāmas es neskatītos, man tas neapnīk. Kaut vai tāpēc, ka var dzīvot līdzi varoņiem (nekad neesmu spējusi to darīt, skatoties kaut kādu trilleri vai zinātnisko fantastiku – just not for me). Galvenais iemesls, kāpēc noskatījos filmu ir tas, ka tajā spēlē brīnišķīgā Keira Naitlija – līdz šim brīdim neviena aktrise nav viņu pārspējusi titulā “Mana mīļākā aktrise”. Stīvu Karelu iepriekš nebiju redzējusi nevienā filmā, šeit viņš man atstāja “nekas sevišķs” iespaidu, bet varbūt ir kāda filma, kurā viņš ir labāks. Lai gan šaubos, jo garlaicīga apdrošināšanas polišu noformētāja profesija viņam ļoti piestāvēja. Godīgi, ja tā paskatās uz aktieru sastāvu, nekas sevišķs, izņemot Keiru Naitliju tur nav. Pat noskatoties filmu, neviens neiekrita acīs, kā jaunā ekrāna zvaigzne. Bet droši vien tādēļ, ka tur neviena īpaši jauna nebija.

Filmas atvēršanas nedēļā filma nopelnīja gandrīz 4 miljonus – 3 miljonus un 800 tūkstošus. Interesants fakts ir tas, ka filmā precētu pāri spēlē precēts spēlē arī reālajā dzīvē. Vēl jāpiemin, ka asteroīds, vai drīzāk tas lidojošais objekts, kuru jūs redzat filmas posterī, kas ar lielu ātrumu traucas lejup uz Zemi – tas ir sastopams tikai posterī, filmā to redzēt nevar.

Vērtējums – filma neizcēlās ne ar ko īpašu – viss bija paredzams, tikai jā, vienmēr ir interesanti paskatīties “ar ko gan režisori pārsteigs jau nolietotā žanrā”. Pamatlīnijas jau lielos vilcienos ir tās pašas. 6/10 tikai tāpēc, ka tur bija Keira Naitlija.

Attēls te.

78/101: Match Point (2005)

Un šoreiz runa tiešām iet par tenisu. Nu, zināmā mērā.

Filmas režisors ir tik ļoti pazīstamais un populārais Vudijs Alens. Bet šī nav viņa parastā, haotiski jautrā filma, nebūt nē. Šeit akcents likts uz drāmu, un skatītāji arī to saņem. Lielā daudzumā. Bet tagad pa

r aktieriem. Protams, galvenā “galva” šajā filmā ir Skārleta Johansone (Nola), bet nevar nepieminēt arī pašu Krisu (Jonathan Rhys Meyers), kurš tagad redzams uz ekrāniem The Mortal Instruments: City of Bones filmā kā Valentīns. Tad vēl Emily Mortimer (Hloja), Penelope Wilton (Eleonora), kura ir filmējusies arī filmās Pride and Prejudice, bet vairāk pazīstama kā seriālu zvaigzne – viņas kontā ir Misis Hjūsas kundze no Downtown Abbey un Harrieta Džounsa no Doctor Who. Bet drāma nebūt nav vienīgais, kas padara šo filmu savādāku no citām Vudija Alena filmām. Šī ir atšķirīga kaut vai ar to, ka tajā nevienā minūtē, nevienā sekundē neparādās pats Vudijs Alens. Filma ir saņēmusi 3 Zelta Globusa nominācijas un Oskara nomināciju kā labākais scenārijs.

Stāsts ir pavisam vienkāršs.  Ir Kriss – tenisa karjeru pametušais vīrietis, kurš meklē savu vietu dzīvē. Tad viņš apprec sava drauga māsu Hloju, un viņam durvis uz bagātību un slavu ir vaļā. Hlojas tēvs ir bagāts, un vēl iekārto Krisu biznesa pasaulē. Un kas to būtu domājis – viņam veicas! Bet tā jau nebūtu drāma, ja nebūtu kaut kas, kas traucē šo mierīgo ģimenes idilli. Un šoreiz tā ir Toma līgava Nola. No sākuma tā ir viegla pieķeršanās, kas vēlāk jau sāk kļūt par atkarību kā vienam, tā otram. Krisa dzīvē atkal viss atkarīgs no veiksmes.

Drama, drama, drama. No sākuma ne bija ne kripatiņas, bet beigās jau drāmas palika par daudz, un, kā mēs labi zinām, kas par daudz, tas par skādi. Un tā tas bija arī šajā gadījumā. Skārleta Johansone brīnišķīgi tika galā ar Nolas lomu, kas man besīja jau kopš paša sākuma. Kāpēc gan naivi cerēt, ka pēkšņi tavā priekšā nokritīs režisors un piedāvās galveno lomu grāvējā, ja esi izkritusi piecās atlasēs? Nolu līdz pat filmas vidum nepamet cerību, bet beigās viņa nāk pie prāta (tikai darba jautājumā) un kļūst par veikala pārdevēju. Bet viņai ir vairāk laika, lai terorizētu Krisu ar saviem zvaniem, kas savukārt, man arī krita uz nerviem. Šoreiz vaina bija viņa gļēvulībā – tā vietā, lai viņš izbeigtu attiecības, (tālāk sekos spoileris) viņš ņem un nošauj savu mīļāko (spoilera beigas).Es pat nezinu, vai tas ir vieglākais ceļš, jo to ātri saož policija. Un arī Hlojai rodas aizdomas. Vispār, filmā man patika inspektors, kurš izmeklēja Nolas “pašnāvību” un Hloja. Vēl man neizprotams likās iemesls, kāpēc Hlojas tēvs piedāvāja Krisam darbu, un Kriss to pieņēma, ja filmas sākumā viņš dievojās, ka visu ir pieradis nopelnīt pats.

Vērtējums par filmu: 5/10.

Bildes šeit.

36/101: Kad Mocarts pamostas…

mocarta-kungs-pamostas

Jau labu laiku manās rokās gribēja nonākt Evas Baronskas romāns “Mocarta kungs pamostas”, un tad nu beidzot tas ir noticis. Esmu apmierināta ar to, ko lasīju, protams, ir arī nesaprašanas un nepiekrišanas, bet par to zemāk.

Eva Baronska ir austriešu raktstniece, kas ir studējusi interjera arhitektūru un mārketinga komunikācijas, strādājusi par grafiķi, komunikāciju konsultanti, žurnālisti, un tagad pievērsusies rakststniecībai. No savas puses saku – par laimi – jo ne kuram katram ir dūša rakstīt nodrāztu tēmu “Volfgangs Amadē Mocarts” (Amadē, jo par Mocarta saukšanu par “Amadeju” grāmatā pats Mocarts ir lielā sašutumā un plēš matus no galvas nost, lai tikai viņu sauktu par Amadē, nevis Amadeju).

Tagad par grāmatu. It kā nupat uz nāves sliekšņa gulējis, Mocarts pēkšņi atmostas pavisam citā gultā, citā vietā – viss ir nepazīstams. Viņš visu atkal piedzīvo pirmo reizi, tikai ekipāžas ir nomainījušas automašīnas, kafiju nemaļ kafijas dzirnaviņās, bet taisa automāti, mūziku nespēlē tikai orķestris, bet ir radušies gramofoni un radio, gaisma spīd, nospiežot slēdzi, nevis dedzinot sveci. Viņš emocionāli jūtas kā bērns – viss viņam ir jāiepazīst. Bet tajā pašā laikā viņš nedrīkst aizmirsties – viņš ir pieaugušais, kuram jāiekļaujas sabiedrībā. Laika gaitā viņš atrod domubiedru un kolēģi Pjotru, ar kuru uzspēlē kādā krogā un saņem pirmo paša nopelnīto naudu. Viņš raksta skaņdarbus, nes tos uz grāmatnīcām un prasa iesiet, viņa talantu atklāj orķestris un grib ar viņu kopā doties pasaules turnejā, bet viņam nedod personas apliecību, jo viņš maskējas kā Volfgangs Mustermans – ja viņš pateiktu savu īsto vārdu, viņu aizsūtītu uz psiheni. Un lai kā maskējies, viņš tomēr tur arī nokļūst. Bet tiek arī ārā. Protams, romānā kā jau romānā neiztikt arī bez mīlestības klišejām. Bet vai Mocarts tiks atpakaļ savā laikā? Un vai Rekviēms jebkad tiks pabeigts?

Patika tas, ka iepriekš minētās mīlestības klišejas palika otrā plānā – pirmajā bija ielikts Mocarts un viņa vajadzība pabeigt Rekviēmu. Patika arī situācijas – kā Mocartam nākas pašam iztikt, pirkt veikalā maizi, norēķināties ar atlaižu kartēm, pelnīt pašam naudu, sarunāties ar cilvēkiem un neizklausīties pēc idiota. Pat svešā vietā viņš nezaudēja sevi. Viņš piegāja dzīvei ar humoru – ja viņam gadījās pajautāt kādu stulbu jautājumu, piemēram, kā no kafijas automāta izdabūt kafiju, viņš jautājumu pārvērta jokā. Savā ziņā romānam šarmu piešķira arī Mocarta uzrunas – kā senos laikos uzrunāja cilvēkus.

Lai arī esmu pārliecinājusies, ka grāmatas ir labāk lasīt orģinālvalodā, līdz laikam, kad varēšu brīvi čivināt vāciski ir jāpaciešas diezgan ilgu laiku, tāpēc izbaudu tulkojumu. Un šīs grāmatas tulkojumu tiešām varēja izbaudīt.  Silvija Brice ir viena no Latvijas labākajām tulkotājām – par to šaubu nav.

Vērtējums – 8/10. Bija labi, vienmēr var labāk. Odziņa bija, bet nebija putukrējuma, ar ko šo odziņu apēst.

Un, kā jau vienmēr, daži citāti:

-Uzkāpu uz stikla lauskas.

-Ne ar kāju. Ar dzīvi.

 

-Ai! Kas tur spēlē?

-Maskavas mazais kamerorķestris.

-Es… neredzu… nekādu orķestri.

 

-Dzīve, kurā es nebūtu mūziķis, nekādā ziņā nevarētu būt manējā. Jebšu es vēlētos tādu, kura sagādātu man mazāk sarūgtinājuma nekā šī.

Naudas pietika trim dienām un divām pudelēm sarkanvīna. Pēc tam… tad jau redzēs.

-Mūzika ir vienīgā mīlestība, kas nepamet cilvēku nekad.

Bilde: šeit.

30/101: Priekšnojauta.

Image

Filmai ir divas nominācijas (People Choise Award un Young Artist Award), tās režisors ir Mennan Yapo, tajā filmējās tādas zvaigznes kā Sandra Bullock, Julian McMahon un citi. Bet tagad par saturu.

Precēta sieviete (Sandra Buloka) ir divu bērnu māte, kurai piemīt diezgan dīvaina spēja – es to nosauktu par ceļošanu laikā. Protams, viņa to dara neapzināti. Aiziet gulēt, un hop! – pamostas citā apģērbā, citā dienā. Viņa ir redzējusi sapnī, kā pie viņas ierodas policists un saka, ka viņas vīrs ir miris, viņa piedzīvo bēres, bet pats mistiskākais ir tas, ka dienas nav pēc kārtas. Piemēram, viņa aizmieg svētdienā, kad viņas vīrs vēl ir blakus, bet pamostās nākamajā sestdienā, kad ir viņa bēres. Tad pusfilmas vidū viņa saprot, ka jāuztaisa tāda kā kalendāra veida tabula. Viņa saraksta dienas un uzraksta, ko katrā dienā darīja. Piemēram, trešdienā viņa uzzina, ka vīrs ir miris, sestdien ir bēres, viņa darbabiedrene, kas izrādās viņa mīļākā – svētdien. Uz filmas beigām jau viņa saprot, ka nevajag ar sarauktu seju klīst pa māju kā tādam rēgam un jānokārto visas lietas saistībā ar māju un nākotni.

Filma ir ļoti, ļoti paredzama. Jau filmas vidū man bija skaidrs, kas notiek. Bet interese vienalga bija. Kā pie veļas žāvētavas parādās beigts krauklis, ja sieviete pati to nav pieredzējusi? Izskaidrojums tomēr ir – viņu nosita zibens, kas trāpīja elektrības stabā tajā dienā, ko sieviete vēl nebija pieredzējusi. Kopumā par filmu varu teikt – ir ok, tikai neiesaku skatīties vēlu vakarā, jo pēc dažām minūtēm sekos salds miegs.

Vērtējums – Bija labi, bet ne ļoti. 6/10.

Te ir arī filmas treileris.