Anderss de la Mote “burbulis [bubble]”

Anderss de la Mote - burbulis [bubble]

Noslēdzošā triloģijas [geim] daļa sniedz atbildes uz līdz šim neatbildētiem jautājumiem un atklāj to, kas lasītājus ir interesējis jau no pirmās daļas pirmajām lappusēm.

Tuvojas Zviedrijas princeses kāzu diena, kas vienmēr ir prasījusi lielu drošības dienestu uzmanību un darba pilnas rokas. Tikai šoreiz spriedze ir lielāka, jo HP meklē policija un izskanējušas ziņas, ka tieši viņš grasās šīs kāzas izjaukt. HP māsa Rebeka savukārt mēģina saprast saistību starp HP, Spēli un Zviedriju, saliekot puzli. Bet puzles gabaliņi ne vienmēr tiek likti pareizajās vietās.

Rebekai beidzot ir līdzvērtīga loma trillerī – ja pirmajās divās daļās viņa bija tikai neizteiksmīga piedeva, kas neko nesaprata, bet nedaudz atsvaidzināja samudžināto HP stāstu, tad šeit jau viņai pašai ir galva uz pleciem un viņa jau sāk dalīt galvenā varoņa vietu ar HP. Palēnām viņa nonāk pie risinājuma, pie pareizajiem puzles gabaliņiem, un lasītājs var izsekot līdzi kā tad visa Spēle galu galā ievilka viņas brāli tajā iekšā un kāda ir viņas saistība.

Runājot par HP, viņš ir mēslos līdz ausīm, bet nevis sēž rokas klēpī salicis, bet turpina darīt stulbas lietas, lai izklaidētu sevi un lasītāju. Tuvu pie grāmatas beigām viņš pēkšņi maina savu nostāju un kļūst par pilnīgi citu personu – izstrādā jaunu plānu, ir kluss, paklausīgs. Nav vairs tā HP, ko mēs iepazinām ar pirmo grāmatu. Bet par spīti tam viņa neveiksmju ķēde ir tik gara, ka sāku izjust žēlumu pret šo tēlu un nelielu nepacietību jau tā ātrajā tempā – nu kad tad viņam beidzot sāks veikties?

Runājot par tempu, ir tā – ir labi, ja spēj apzināties, cik ātri var grāmatu izlasīt un attiecīgi arī ierēķināt tai laiku. Man nebija tā, ka bija grūti nolikt malā, bet interese saglabājas, un tad ir dilemma – lasīt kursa pierakstus, gatavojoties pirmajam eksāmenam, vai tomēr pirmo izlasīt grāmatu, lai ir mierīgs prāts un varu koncentrēties uz ko citu.

Triloģiju kopumā vērtēju kā labu. Kad dabūju otro daļu, nedaudz traucēja tas laika caurums, kas bija izveidojies izdošanas laikā, bet pāršķirot pirmo daļu, notikumi atausa atmiņā un tas vairs nelikās tik būtiski. Otrā daļa man šķita lēna, daļu no trešās daļas notikumiem mierīgi varēja pārcelt uz otro un tad nebūtu izstiepta otrā un sarauta trešā daļa. Bet pats grāmatas stāsts kārtīgi savervelē savā varā un pat pēc pēdējās lappuses izlasīšanas liek domāt par sevi – kas ir tās lietas, ko mēs paši slēpjam savos burbuļos?

Vērtējums par grāmatu un triloģiju kopumā: 7/10.

Attēls šeit.

Burbulis kā vieta, kur paslēpt pagātni.

Anderss de la Mote “troksnis”

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/84319/300x0_buzz.troksniss.jpg

Dažreiz es mēdzu saņemt grāmatas pirms to iznākšanas. Bet vienmēr man tas ir sasodīti paticis. Arī Andersa de la Motes “troksni” es dabūju šādā veidā un grāmata mani patīkami pārsteidza.

Stāsts turpinās jau ar otro no triloģijas grāmatām (pirmā daļa te, otrā daļa iznāks 28. spetembrī, bet trešā – 28. oktobrī). HP jeb Henriks Peteršots bauda pasaules labumus par Spēles organizētāju naudu līdz viņš satiek kādu sievieti, kuras dēļ viņa dzīve vēl nekad nebija tik ļoti sarežģījusies. Henriks nojaušs, ka arī šeit savu roku ir pielikusi Spēle – lai cik ļoti viņš neslēptos aiz viltus identitātēm, tā tomēr bija viņu atradusi. Vai arī viņš atradis to. HP sāk strādāt lielā uzņēmumā, kas nodarbojas ar buzz control. Savukārt viņa māsa Regīna, aizsargājot ministri, izdara lietas, kuru dēļ tiek pie piespiedu atvaļinājuma. Bet arī viņa nemanot tiek iejaukta Henrika lietā, kas dažbrīd šķiet bīstama un tuvojas nāves robežai.

Man ļoti reti ir gadījies, ka triloģijas otrā grāmata patīk. Labi, šis ir pirmais tāds gadījums. Ja pirmā daļa man likās tāda viduvēja, tad šeit jau bija kam sekot līdzi. Lai gan kā jau trilleris, šeit notikumi risinās ātri un viens pēc otra, un interesantu daļu noteikti netrūkst. Pirmā grāmata atstāja mazāk neatbildētu jautājumu un, ja nebūtu pamanījusi, ka izdevniecība plāno izdot turpinājumus, nu tad tas tā arī paliktu – vienas grāmatas apmērā. Bet liels prieks, ka grāmatas izdos ātri, un nebūs jāgaida vēl gads, lai tiktu pie nākamās daļas, jo pēc tik ilga pārtraukuma atcerēties iepriekšējās grāmatas sižetu var tikai ļoti miglaini.

Par rakstību turpinot, man atkal nepatika, ka skaidrojumi vai tulkojumi ir salikti grāmatas beigās. Lai gan dažbrīd nav, ko tulkot vai skaidrot, ir brīži, kad ir, un tad esmu iekārtojusies tik nesaprotami un ērti reizē, ka grāmatas šķirstīšana sagādā zināmas problēmas un komforta izjaukšanu. Tā pati nepatika man bija pirmajā grāmatā un gan jau ka tā būs arī pēdējā.

Prieks, ka autors nu ir parūpējies par to, lai abas puses ir interesanti lasīt – gan Henriku, gan viņa māsu Regīnu. Pirmajā daļā ļoti daudz spriedzes tika uzkrauts Henrika pusei un Regīna kalpoja kā drīzāk tāda atjēgšanās, paskatīšanās apkārt un saprašana par atrašanās vietu. Otrajā daļā spriedze ir sabalansētāka, es pat teiktu, ka vairāk darbību izraisošās spriedzes ir Regīnas pusē, Henrika gadījumā ir vairāk emocionālā.

Vērtējums: 8/10. Man patika, gaidām noslēdzošo daļu, kas atbildēs uz neatbildētajiem jautājumiem (cerams).

Attēls šeit.

Anderss de la Mote [geim]

Pirmajā brīdī grāmata izbiedēja ar savu vāku, domāju, ka būs kārtējā asinsizliešana ik pēc lappuses. Bet sāka nākt citu blogeru atsauksmes par šo grāmatu, sapratu, ka nemaz nav tik traki, un nu arī es esmu izlasījusi šo, jā, tomēr trilleri.

Romāns ir par četrdesmit gadus veco Henriku Peteršonu. Viņš ir sliņķis un dīkdienis, jo nevar un negrib atrast sev darbu. Kādu dienu staigājot, Henriks atrod dīvainu mobilo telefonu, kas viņam dod dīvainus uzdevumus. Viņš iet ar vien tālāk un uzdevumi kļūst arvien lielāki, grūtāki un bīstamības pakāpe aug. Cik tālu spēle ir Spēle, un kad tā pārvēršas par spēli ar savu un citu līdzcilvēku dzīvībām?

Grāmata pārsteidz ar savu noformējumu. Es nerunāju par priekšējo, bet gan par aizmugurējo vāku. Vietā, kur parasti visām grāmatām ir anotācija un ziņas par autoru, šai grāmatai ir intriģējošs uzraksts, kas gan atspoguļo spēli kā Spēli, gan iespaido (vismaz mani) izlasīt šo trilleri.

Man nepatika un joprojām nepatīk galvenais varonis. 40 gados jau ir jābūt diezgan lielai saprašanai par dzīvi, lai spētu atrauties no datorspēlēm un saprastu, kas dzīvē ir galvenais. Grāmatā tiek attēlots pieaudzis vīrietis, kas sirdī joprojām ir pusaudzis un arī uzvedas kā pusaudzis. Kuram gan vēl ienāktu prātā paklausīt Spēles uzdevumiem? Labi, slikts piemērs, viņš par to saņēma naudu. Kuram gan vēl ienāktu paklausīt, ja uzzinātu, ka gandrīz nogalināja paša māsu? Kuram ienāktu prātā slēpties no policijas? Henriks visu stāsta laiku uzvedās kā mazs bērns, un tas kārtīgi krita uz nerviem.

Lai gan stāsta gaitā man pilnīgi pazuda laika izjūta, jo stāsts ievilka savā varā arī mani, tomēr, cik noprotams no atrisinājuma, Spēle ar Henriju ilga 4 nedēļas. Tātad, gandrīz mēnesi. Manuprāt, diezgan mazs laiks, lai atšifrētu visu Spēles būtību un uzbūvi, lai atradinātos no “atkarības” un vēl paspētu sadedzināt gandrīz visus tiltus.

Grāmata atstāj nepabeigtības izjūtu. Pašas beigas lasītāju aptur uz nedaudz sakāpinātas nots, kas galīgi neliecinātu par beigām, tomēr tās ir beigas. Tomēr ik pa brīdim dzirkstošā humora izjūta spēj to atsvērt.

Vērtējums: 6/10.

Bailes ir spēcīgs varas ierocis.

Attēls šeit.