Gilberta un Martinsons vienā katlā.

Sākšu ar izslavēto un jau popularitāti ieguvušo, mājsaimnieču izslavēto romānu, kurš nu jau ir slavas zenītā. Ar domu, ka grāmatām ir jādod otra iespēja, filma man patika un galu galā – to-read listes augšgalā klejojošā “Ēd, lūdzies, mīli” tā arī tika iegūta kārtējā bibliotēkas apmeklējumā.

Labi, es neatstāstīšu saturu, jo to jau visi tāpat zina.

Par patikšanām un nepatikšanām. Ļoti tracinoši bija garie apraksti, kas pletās lappušu garumā. Nē, tos es nelasīju, jo lasīt garumgarām apceres ar domu “kā būtu, ja būtu tā, bet nē, varbūt labāk citādāk, eu, pag, te ir vēl viens ceļš ejams” ir diezgan tracinoši. Tāpēc tikai ar acīm pāršļūcu pāri un, iespējams, zaudēju to sajūtu, par ko tik ļoti sajūsminājās pasaule. Arī striktais sadalījums – 36. nodaļas katrai valstij likās nesamērīgs – Itālijai man nodaļu pietrūka, bet Indija šķita par daudz. Nodaļā “Bali” man bija “o, foršs notikums”-meh-“o, foršs notikums”, tāpēc nevar saprast, vai bija par daudz, vai par maz.

Kopumā: grāmata jau laba. Tikai nez vai es būtu priecīga, kad viņa stāvētu manā grāmatplauktā. Jā, liek paraudzīties uz lietām savādāk, novērtēt tos, kas mums ir, radīt vēlmi meditēt, attīrīties utt, bet tas viss nav man. Es labāk vāros savā sulā un sēžu psihologa kabinetā, nekā uzticos apšaubāmām jogas metodikām un pašattīros ar “labām domām”.

Vērtējums: 6/10. Jo tur iekšā ir garšīgā Itālija.

Un tagad par otru grāmatu, kuru esmu izlasījusi šajā nedēļā.

Šis bija viens no maniem laimīgākajiem pirkumiem pagājušās nedēļas laikā. Kāpēc gan man nenopirkt pēdējo palikušo komplektu “grāmata + DVD”, pie tam, ar atlaidi? Arī filmu es biju redzējusi, un man tā patika, tāpēc tas bija vēl lielāks dzinulis šo iegādāties.

Principā stāsts ir šeit. Jo, lai gan biju domājusi, ka grāmata krasi atšķirsies no filmas, tā tomēr nebija. Papīra formāts man stipri vien atgādināja pliku scenāriju, nevis stāstu kā stāstu un arī plānais biezums mani atstāja neapmierinātu. Bet bija arī šis tas labs, kas mani aizķēra.

Vispār, Māris Martinsons ir tas latviešu režisors, kas mani ir pārliecinājis. Lai gan neesmu redzējusi viņa jaunāko veikumi “OKI – okeāna malā” /galā vai kā tamlīdzīgi, tomēr grāmatu esmu redzējusi un tā izskatās nedaudz biezāka. Laikam jānoskatās filma, un tad jāķer grāmata.

Vērtējums – 7/10.

Ak jā, un grāmatnīcā “Globuss” ir skaistas pastkartes par tēmu “Rīga”. Tas man, kā postcrossing lietotājam, bija liels un patīkams jaunums, jo Latvijas Pasts piedāvā garlaicīgus un drūmus attēlus.

Attēli: izdevniecību mājaslapas.

35/101: Amaya (2010)

Amaya.jpg

Droši vien ne viens vien būs dzirdējis jūsmīgas atsauksmes par šo latvieša Māra Martinsona režisēto filmu. Kāpēc tieši šī filma? Jau labu laiku skatījos uz filmu, un tad nosvēros tai par labu, jo ieraudzīju, ka tur spēlē Kristīne Nevarauska. Nu, grēks neskatīties.

Pieņemu, ka daudziem filmas saturs ir daudz maz zināms, bet ja nu nav, tad atkārtošu. Ārzemnieks ierodas Hongkongā un piezvana un piesakās un masāžas kursiem. Telefonu paceļ meitene, kura tajā laikā meklē darbu, bet vēlāk strādā tajā masāžas salonā par apkalpojošo personālu. Pasāžas salons pieder vīrietim, kurš ir apmāts ar pulksteņiem un ir absolūts perfekcionists un ir Amayas vīrs. Amaya, savukārt, pirmo reizi ar vīrieti satiekās, kad viņš lūdz uz numuriņu atnākt kādam un viņu izmasēt. Pēc tam vīrietis aiziet uz kafejnīcu, un satiek savu bijušo sievu, viņi dodas kopīgā vienas dienas ceļojumā. Pēc tam atgriezies viņam ir (nezinu kāpēc man gribās teikt “japāņiem tik ļoti raksturīgā”) jūtu izrādīšana – savstarpēja cieņa un pieklājība vienam pret otru un pat itin saistošas sarunas ar gan masāžas salona apkopēju Jasmīnu, gan pret Amayu. Beigās tomēr viss nokārtojas – vīrietis aizbrauc prom, Amaya apprecās ar vīra brāli (viņas vīrs nomirst) un Jasmīna meklē tālāk savu īsto un vienīgo.

Filma man patika ar to riņķveida kustību – visi tēli savā starpā bija kaut kādā veidā saistīti. Tas man vienmēr ir paticis filmās – ka nav atsevišķu tēlu, par kuriem domā “Ko pie velna viņš tur dara, viņš vispār neiederās filmā”. Te viss bija pārdomāti. Vēl man patika tas, ka piedalās Kristīne Nevarauska – maza lomiņa, bet nu tomēr bez tās filmai nu nekādi. Pie tam Kristīne demostrēja pārsteidzoši labu angļu valodu – bez nekāda akcenta. Ja man nebūtu attēla priekšā, pilnīgi nepateiktu, ka tā ir Nevarauska. Vispār patika, ka šis ir vairāk kā tāds starptautisks projekts – Lietuva, Japāna, Latvija apvienojas vienā filmā. Ļoti ceru, ka šādas sadarbības vēl turpināsies. Vēl man patika tas, ka nebija tās pārlieku uzspēlētās romantiskās ainas – visu gultas ainu, pat skūpstu ainas nebija, tas ir liels cepums no manis Mārim Martinsonam, ka viņš spēja parādīt to gaisā virmojošo mīlestību bez nekādām liekām un pārspīlētām emocijām.

Nepatika? Laikam jau tās vietas, kur bija garās pauzes. Un vietas, kur bija cītīgi jādomā līdzi un jāsecina pašam par filmas norisi. Un par varoņiem un viņu iepriekšējo dzīvi. Bet tā viss pārējais bija ok.

Neskatoties uz to, es saku, ka šī filma ir jāredz. 9/10.