Filma: Vect­ēvs, kas bīstamāks par datoru

https://i0.wp.com/static.lsm.lv/files/Vectevs-plakats_mazinats.jpg

Uz kino eju reizi gadā un šī gada gadījumā mana vēlme sakrita ar laiku, kad varu aiz astes noķert kādu latviešu filmu. Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” ir pirmā Latvijas simtgadei veltītā filma, kas atstāj divējādas sajūtas.

Oskars tiek atsūtīts uz laukiem pie vecvecākiem ārstēt datorslimību (bet gan jau arī tāpēc, ka Rīgas dzīvoklī notiek remonts un kāpēc jāelpo putekļi, ja var elpot svaigu gaisu). Stigrais vectēvs liek astoņgadīgajam puikam strādāt – palīdzēt mūrēt krāsni, norobežot piķa laukumus, bet lielā spītība no abu puses noved pie strīda. Abus mēģina samierināt vecmammma, kura ir palikusi bez darba, jo “skolā bērni beigušies”. Vietējais politiķis regulāri aprauga un rūpējas par Oskara vecvecākiem, tiesa, ne bez sava iespējamā labuma. Vecmammas nokļūšana slimnīcā Oskaram ar vectēvu liek salīgt un pat kļūt par ļoti labiem draugiem.

Filma sākas ar Mario tipa spēlīti, kas uzreiz noķer bērnu uzmanību, jo čalas vairs nav dzirdamas. Bet filma nav tikai bērniem – tajā katra paaudze atradīs kaut ko sev tuvu, atpazīstamu, smieklīgu vai foršu, tāpēc uz to noteikti jāiet ar visu ģimeni. Varbūt atpazīstamas liksies nenomazgātās krūzītes, jo dators sauc, vai vasaras pavadīšana laukos, bet varbūt kādam vecmamma repo līdzīgi kā to dara Oskara vecmamma! Tā ir sirsnīga filma, kas liek gan pasmieties, gan nobirdināt kādu asaru, padomāt par Latviju un, jūtot līdzi varoņiem, padomāt arī par sevi.

Paralēli stāstam tiek paceltas vairākas Latvijas kontekstā raksturīgas problēmas, piemēram, skolēnu skaita samazināšanās, tāpēc Oskara vecmamma (skolotāja) paliek bez darba, vietējais deputāts aizraujas ar korupciju, jo māja jāpabeidz, bērnu dzīvošana ekrānos, ne dzīvē, paaudžu konflikti. Bet svarīgi pieminēt, ka šie aspekti netiek uzspiesti un netiek mesti skatītājam virsū – tie ir dabīgi iepīti stāstā un tā ir katra paša interpretācija – tos pamanīt vai nē.

Šis darbs ir vēl viens pierādījums tam, ka Latvijā ir talantīgi aktieri. Ļoti patika Akvelīna Līvmane (Oskara vecmamma), kas nospēlē brīnišķīgu iejūtīgo vecmammu un izbijušo skolotāju (balss bija ļoti pareiza). Mārtiņš Vilsons pārliecināja, ka viņš ir stingrais, bieži neapmierinātais Oskara vectēvs, Mārtiņš Meiers lieliski iemieso vienmēr visur steidzīgā politiķa tēlu, Lauris Dzelzītis – mazpilsētas varbūt nedaudz rutīnā ierauto policistu. Jāpiemin arī smeldzīgā Ulda Dumpja loma un arī paši mazākie lomu tēlotāji – Markuss Jānis Eglītis (Oskars) un Eva Ozola (Oskara draudzene). Diemžēl mani nepārliecināja Alise Polačenko kā Oskara mamma – pārāk jauna, pārāk maiga, īpaši vietā, kur viņa it kā dusmojas uz tēvu.

Bet balsīm trūkst dabiskuma efekta – tās skan kokaini un stīvi, it kā būtu ierunātas pa virsu. Tas rada iespaidu, ka fona skaņa neeksistē vai tā pavisam neiet kopā ar varoņu balsīm, tāpēc neliek stāstam noticēt. Tāpat arī mūzika. Emīla Zilberta kompozīcijas šai filmai brīžiem likās galīgi nepiemērota, kas negāja kopā ar situāciju, kas attiecīgajā brīdī risinājās, bet citās situācijās viss sanāca labi.

Bet neskaitot visu to, vienalga paliek pārliecība, ka filma ir jāredz arī visiem tiem, kas to nav noskatījušies (un varbūt arī otrreiz). Nevis tāpēc, lai bērniem bakstītu acīs piemēru, kam jālīdzinās un tūlīt pat jāmet datori nost (tajos ir arī labas lietas), bet tāpēc, lai labi pavadītu laiku, nedaudz uztrenētu vēdera muskuļus no smiešanās un just nelielu nostaļģiju pēc savas laukos pavadītās bērnības.

Scenārija autors Alvis Lapiņš
Režisors Varis Brasla
Operators Uldis Jancis
Mākslinieks Mārtiņš Milbrets
Montāžas režisors Māris Bērziņš
Komponists Emīls Zilberts
Skaņu režisors Anrijs Krenbergs
Lomās Markuss Jānis Eglītis (Oskars), Eva Ozola (Olga), Mārtiņš Vilsons (vectēvs Paulis), Akvelīna Līvmane (vecāmāte Irma), Mārtiņš Meiers (Modris), Uldis Dumpis, Uldis Anže, Vizma Kalme, Lauris Dzelzītis, Inese Pudža u.c.

Attēls: te.

Advertisements