“Lūcis” VDT

https://i2.wp.com/vdt.lv/media/uploads/PlayImage/lucis/foto_Markovskis-0962.jpg

Režisore – Elīna Cērpa

Aktieri: Imants Strads, Astra Baumane, Regīna Devīte, Lelde Kalēja, Ivo Martinsons, Inese Pudža, Rūta Dišlere, Rihards Rudāks, Uldis Sniķers, Pētera Lūča laikabiedri – Ivars Briedis, Ausma Dzintare, Dzintra Lezdiņa

Scenogrāfija un video – Ineta Sipunova, kostīmi – Baiba Litiņa, mūzika – Emīls Zilberts, gaismas – Kevins Vins-Džonss, Pētera Lūča tēls – Zane Žilinska, Romāns Kabaško, Mārīte Gaidele un Ilona Zariņa

Pēteris Lūcis ir bijis aktieris (pazīstamākā loma – Oskars “Zvejnieka dēlā”), režisors un pedagogs. Trīs gadus ilgais pētījums – laikabiedru atmiņas, filmas, ieraksti un video ir materializējušies režisores Elīnas Cērpas dokumentālā pētījumā, kas pirmizrādi piedzīvoja šīs sezonas sākumā. Izrādi veido vairākas ainas (tiek apgalvots, ka visas ir balstīts patiesos notikumos, un par to nerodas šaubas), kas no sākuma gan var likties saraustītas, bet no otras – tas ir labs saraustīgums, jo piedabū domāt un analizēt Lūča dzīvi Valmieras teātrī un lēnām likt to puzli kopā divu cēlienu garumā.

Ainas ir multimediālas – ir gan video ieraksti (izrādes starplaikos ik pa laikam zālē paskatās Lūcis no video projekcijas), gan balss ieraksti vieni paši, gan balss ieraksti, kas ir dabiski ieintegrēti starp aktieru dialogiem (kurus lielākoties ierunā Lūča laikabiedre Ausma Skudra), gan viņa izrāžu fragmenti (arī video un audio formātā), gan tagadējo aktieru izspēlētas situācijas. Var teikt, ka skatītājam nevar būt garlaicīgi (lai gan žanrs stereotipiski liek par ko tādu aizdomāties), jo tiek gaidīts, ar ko tiks pārsteigts nākamajā ainā, tādējādi uzmanību (gandrīz) noturot līdz pašam finālam.

Izrādē Lūci spēlē Imants Strads, kas tiešām saplūst ar lomu un nerodas šaubas, ka varbūt skatītāju priekšā stāv Strads, nevis Lūcis. Tas gan nav mans, bet gan vecākas paaudzes novērojumiem un sarunām teātra gaiteņos starpbrīdī, kurā tiek apgaismoti līdzgaitnieki par to, kādas izrādes ir sanācis redzēt un tiek klāstīts savs viedoklis. Tāds kā neoficiāls otrais cēliens pašai izrādei. Bet, atgriežoties pie aktieriem – arī pārējie aktieri ir lieliski, ainas gan piespiež tēlot vairāk par vienu lomu, tāpēc arī nevaru izcelt vēl kādu aktierdarbu, jo viss ir sajucis. Bet arī viņi ir lieliski, patiešām. (Man gan šķiet, ka manīju arī Alisi Danovsku un Elīnu Vāni dažās ainās, kuras nav pieminētas aktieru sastāvā teātra mājaslapā, bet tikpat labi varu kļūdīties). Dažās vietās gan traucē skaņa – brīžiem par skaļu, brīžiem knapi var sadzirdēt video/aktierus, bet tie ir mazi sīkumi, kas nebojā kopējo iespaidu.

Ainas ir dažādas – ir gan asprātīgas un brīžiem pat komiskas, kas lielākoties apspēlē režisora pedantiskumu attiecībā uz iestudējumiem, gan tādas, kas rosina skatītājus neatkārtot vēsturi un būt politiski aktīviem. Ir ainas, kas izraisa žēlumu, piemēram, kad Lūcis mēģina no aktrises dabūt ārā to, ko viņš grib. Es teiktu, ka ir tāda emociju sabalansētība. Iespējams, tiem, kas ir iepazinuši Lūci personīgi vai caur viņa izrādēm, parādās arī nostalģija. Bet es neteiktu, ka skatītājam, kas par viņu neko nezina, būtu neinteresanti, tieši otrādi – iestudējums valdzina abas šīs grupas, katru ar kaut ko savu.

Vērtējums: 9/10

Attēls te.

Ielūgums uz šo izrādi saņemts apmaiņā pret atsauksmi.
Advertisements

“Frankenšteins” Dailes teātrī.

Foto: Gunārs Janaitis

Vakar Dailes teātrī norisinājās Nika Dīra lugas “Frankenšteins” pirmizrāde, kuras režisore ir Laura Groza – Ķibere. Arī es tur biju, redzēju un sajutu.

Izrāde ir par zinātnieku Viktoru Frankenšteinu, kas pārvar dzīvības un nāves robežu, no mirušajiem izveidojot jaunu dzīvību. Šī dzīvība izrādās ar dzīvi nelaimīgs briesmonis, kurš laika gaitā saskaras ar dzīves īstenību – ja tev ir rētas redzamā vietā, tu nekad nebūsi viens no sabiedrības. Pie veca, akla kunga viņš iemācās runāt, saprast, cienīt, arī apgūst dažādas prasmes un gudrības. Radībai līdzi ir sava radītāja Frankenšteina dienasgrāmata, un viņš alkst sastapt savu kungu, kurš viņu ir pametis likteņa varā, novērsies no viņa. Un piedāvāt darījumu. Darījumu, pēc kura nekas vairs nebūs tā, kā bija.

Neesmu lasījusi ne Mērijas Šellijas grāmatu, ne Nika Dīra lugu, neesmu arī redzējusi to “Frankenšteina” iestudējumu, kas tapa pēc šīs lugas motīviem Londonas Karaliskajā teātrī ar Benediktu Kamberbaču un Džoniju Lī Milleru galvenajās lomās. Gāju kā balta lapa, miglaini atcerējos anotāciju. Cerēju, paļāvos un ticēju, ka režisore un fantastiskais aktieru ansamblis mani atkal pārsteigs, šokēs un valdzinās, un tā arī bija.

Es nezinu, ar ko lai sāk.

Aktieri ir brīnišķīgi. Dainis Grūbe, kurš sevi jau ir pierādījis kā lielisks aktieris “M.Butterfly” un “Equus” izrādēs, to apstiprina arī šajā, tēlojot Viktora Frankenšteina darba augli – Radību. Pašu zinātnieku tēlo Gints Andžāns, kuram, ja nekļūdos, šī varētu būt pirmā lielā, atbildīgā loma, bet varbūt kļūdos un esmu kaut ko palaidusi garām. Bet arī Andžāns Frankenšteina lomā ir izcils. Abi aktieri jau iepriekš ir sadarbojušies Lauras Grozas – Ķiberes iepriekšējās sezonas izrādē “Equus” (ejiet arī uz to), bet šeit šī saspēle ir jūtama daudz vairāk, daudz saspringtāk, labāk. Vecais vīrs, ko tēlo Pēteris Liepiņš, ir pieminēšanas vērts, jo iemāca Radībai to pusi, par kuras eksistenci viņš vēl nav nojautis – kā būt labam, saprotošam, kā samierināties. Arī Kristīne Nevarauska (Frankenšteina līgava), kuras aktiermeistarību vairāk var novērtēt otrajā cēlienā, ir uzdevuma augstumos un savu lomu nospēlē lieliski.

Uz skatuves darbība norisinās diezgan strauji vietās, kurās nav nepieciešams iedziļināties, bet bez kurām izrāde nepastāvētu. Drīzāk šīs vietas ir kā atjēgšanās no Radības soļiem pie sava Radītāja, bet ainas ar to ir saistītas tik un tā. Arī skatuves iekārtojums ir diezgan interesants, negarlaiko. Vēl, kas ir jāpiemin, ir mūzika. Bez tās šī izrāde noteikti nebūtu tik laba, nē, izcila, kāda tā ir. Kārļa Auzāna skaņdarbi kopā ar Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kori jau pirmajās minūtēs izraisa skudriņas un patīkamas tirpas visā ķermenī. Arī saspringtākās vai, gluži pretēji, emocionālākās ainas apvienojumā ar mūziku un kori ir vienkārši brīnišķīgas.

Bet patiesībā ar visu šo tiek parādīta skaudrā realitāte. Nesenā viesošanās skolā lika atcerēties un zināmā mērā arī asociēt tur notiekošās lietas ar šo izrādi. Arī bēgļi, invalīdi – arī tie ir izrādes apakšā. Izrāde ir par atbildību no sabiedrības puses, pieņemt tos kā savējos un respektēt viņu tiesības, bet arī otrādāk – par citādā eksistenci sabiedrībā, kura no viņa novēršas. Bet arī mums katram, kurš ir sabiedrības loceklis, ir brīži, kad nešķietam daļa no visiem, esam citādi, un atkal mācāmies tajā būt.

Vērtējums: 10/10. Es labprāt ietu vēlreiz skatīties un atkal izjust skudriņas un spēcīgās emocijas. Bet jūs – ejiet uz biļešu kasēm vai ieejiet Biļešu Paradīzē un nopērciet biļetes uz šo izrādi. Šis burvīgais iestudējums ir vienkārši JĀREDZ.

Attēls: Gunārs Janaitis, šeit.

P.S. Cerams, ka brīnišķīgi iesākušos sezonas latiņu teātrim arī izdosies saglabāt līdz beigām. Sezonas starts ir diezgan grandiozs.

“Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” Dailes teātrī

Foto: Gunārs Janaitis

Ir patīkami atgriezties teātrī pēc pusotra mēneša pārtraukumu. Vēl lielāku gandarījumu sniedz tas, ka gadās redzēt labāko izrādi, ko es esmu redzējusi šajā sezonā lielajā zālē.

Makmērfijs, kas radis nepakļauties sabiedrības normām un noteikumiem, tiek nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu, kur valda “demokrātija, bet pēc noteikumiem” un pievienojas tur kā 12. slimnieks. Ātri vien Makmērfijs iekaro pārējo slimnieku simpātijas ar to, ka cenšas iespaidot galveno māsu, pārkāpt noteikumus un panākt savu. Bet pie māsas Rečidas nepakļaušanās nav pieļaujama. Mājaslapas anotācijā ir spilgts nobeigums: “Nav īsti skaidrs, vai ārprātīgs esi tu pats, vai arī visi apkārtējie. Traģiski komiskie notikumi finālā noved pie attīrīšanās un atbrīvošanās – kaut arī par dārgu cenu.” Izrādē skaidri iezīmējas sabiedrības nevēlēšanās pretoties uzliktajām normām un nevēlēšanās izcelties uz citu fona, jo tā ir drošāk.

Aktieri ir brīnišķīgi. Skatoties rodas tā sajūta, ka katrs ir tur, kur viņam vajag būt. Lieliski ir Artūrs Skrastiņš (Makmērfijs), Ilze Ķuzule – Skrastiņa (Māsa Rečida), Lauris Dzelzītis (Billijs). Patika, ka beidzot ir izrāde, kur var pilnībā var parādīt arī ne tik jaunos aktierus. Jāuzslavē arī Kaspars Bindemanis – lielisks Virsaitis.

Vispār es pamanīju to, ka līdz ko režisors nav kāds vietējais, piemēram, Džilindžers vai Gruzdovs, aktieri kļūst atraisītāki, aktīvāki, acīs parādās uguntiņas un pat sēžot viņā zāles galā var pamanīt, ka viņiem patīk tas, ko viņi dara. Aleksandrs Morfovs ir radījis vēl vienu spožu darbu Dailes teātrī (iepriekš Finita la comedia), kurš liek raudāt gan no smiekliem, gan saprotot dzīves skarbo patiesību. Patika arī skatuves iekārtojums, bet tur jāpateicas Mārtiņam Vilkārsim.

Esmu pie tiem, kas ir lasījuši grāmatu, tāpēc dažās vietās man bija nedaudz garlaicīgi, jo es zināju, ar ko tas turpināsies vai beigsies. Bet brīžiem piedzīvoju arī patīkamus pārsteiguma momentus. Galvenās iezīmes režisors ir atstājis. Tagad vēl būs jānoskatās filma.

Izrāde ir pat ļoti skatāma un noteikti iesaku uz to aiziet, ja vēl nav gadījies. Teātros pietrūkst līdzīgu darbu – it kā viegli un smieklīgi, bet tajā pašā laikā cilvēki no zāles nāk ārā raudādami. Viennozīmīgi saku, ka šī ir labākā lielās zāles izrāde šosezon.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa, autors Gunārs Janaitis

“Izraidītie” Dailes teātrī.

Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs"

Divu dienu laikā plāns īstenojās, un es beidzot tiku un noskatījos izrādi. Domu burbulis mājo vēl tagad, kad ir pagājušas jau gandrīz 24 stundas, kad sāku rakstīt atsauksmi. Tiem, kas šeit vēlas redzēt un lasīt kritisku, strukturētu atsauksmi šeit nav ko meklēt, jo runāšu caur emocijām.

Izrādē iekļauti 20 gadi. Tie vēl bija tie laiki, kad stāvēja Dvīņu torņi Ņujorkā, bet Diāna tomēr jau bija gājuši bojā. Bens bija laimīgs un baudīja dzīvi. Stāsts sākas kādā autobusā, kurš ved tikai vienā virzienā – Rīga-Londona. Sapulcējušies ir dažādāko slāņu cilvēki, kas naivi cer uz to, ka TUR viņiem būs labāka dzīve. Autobuss viņus atved, aizbildinoties ar to, ka jābrauc izkraut āboli, aizbrauc. Tikai pēc dažām stundām viņi klusībā sāk apjaust, ka viņi ir tie āboli, kuri ir izkrauti. Bez pasēm, bez jumta zem galvas, bez valodu zināšanām, tikai ar cerībām uz labāku dzīvi. Tas ir stāsts par izdzīvošanu. Kādam tā būs mīlestība, kādam draudzība, kāds kā atbrauks uz Londonu tā arī paliks Londonā… Gadi iet un viņi atkal satiekas. Tiesa, katrs savā veidā, bet klajā nāk daudzas dzīves patiesības. Neviens jau nezina, kā dzīvot ir pareizi.

Lugas pamatā ir reāli lietuviešu dzīvesstāsti, kas vēsta par apsolītās zemes spozmi un nežēlību. Ja tā paskatās, tad emigrācijas statistika ir graujoša, bet nevajag aizmirst par to, ka aiz skaitļiem stāv cilvēku likteņi. Viens cipars = viens cilvēks. 22,6 tūkstoši cilvēku, un ne jau visiem ir izdevies atrast ideālu dzīves nodrošinātāju, vai iekārtoties lieliskā un labi apmaksātā darbā. Daļa, tāpat kā izrādē, ir spiesti dzīvot kur pagādās. Varbūt pat tāpat kā Benam (Dainis Grūbe/Juris Žagars) – Vaterlo tilta pakājē. Bet varbūt kā Danai (Elīnai Dzelmei) izdosies atrast kādu materiālo nodrošinātāju, bet spožā dzīve viņu tāpat novedīs tur, kur zemāk vairs zemāk nav kur krist.

Izrādē tiek izmantots krietns daudzums necenzētās leksikas, kas skatītājiem liek sarkt vai, gluži pretēji, smieties pilnā kaklā. Arī joki ir ar humoru (pat humors ar lietuviešiem kopīgs) un brīžiem skatuviskās izdarības ir tik dzirkstošas, kad izlaužas smieklu asaras. Uz beigām jau tomēr skatītāji smejas mazāk, lai gan ik pa brīdim pazibošie joki ievilina skatītājos smaidu, tomēr nenoliedzamais ir nonācis arī līdz skatītāju apziņai – tas nav teātris, uz ko viņi ir atnākuši, bet vesels dzīves fragments no parasta emigranta dzīves. Paņemts un ietupināts izrādē. Izrādi visvairāk sapratīs tie, kuri paši ir bijuši emigranti. Pārējie var tikai nojaust to. Izrāde it kā atver acis un parāda šo “spozmi”, lai, pirms kādreiz teiktu “Es braucu prom” vēlreiz kārtīgi padomātu. Un šādā situācijā varbūt tas vienistabas dzīvoklis Āgenskalnā nav nemaz slikti.

Jā, nenoliedzami, lielisku muzikālo noformējumu sniedza dzīvā mūzika – grupa RYGA, kas ir sadarbojušies ar aktrisi Ēriku Egliju un ierakstījuši singlu, kas tiek izmantots arī izrādes laikā. Tiesa, spēlēts gan tiek dīvainā laikā – pirmā cēliena beigās. It kā viss, izrādes beigas, bet tad izskrien Lauris Dzelzītis (Vandals) un nomierina izbrīnītās sejas, ka tomēr ir tikai starpbrīdis. Man gan labāk gribētos šo dziesmu beigās, jo uzrunāja vairāk, nekā beigās izpildītā. Kaut kā… vairāk satricināja.

Par aktieriem nav ko diži teikt, jo visi bija lieliski. Nebija pierasto grandu, tāpēc arī izrāde šķita tāda… vienkāršāka. Sevišķi varu izcelt Daini Grūbi, Juri Žagaru, Lauri Dzelzīti, Ēriku Egliju, Elīnu Dzelmi un Daini Gaideli. Tas principā arī ir galveno aktieru sastāvs, kas iznes šo izrādi un padara to tik… reālu.

Par publiku varu teikt, ka man patika. Sākumā smaidu izraisīja tas, ka zāles auditorija ir no kādim 16-40 gadiem, lai gan redzēju arī vecāka gadu gājuma cilvēkus, kas nenobijās un palika līdz beigām. Ar to es domāju, ka nav tā, ka nāc kā balta lapa un tad tevi iespaido viss. Nāc sagatavojies (es, piemēram, izlasīju kritiķu atsauksmes, lai saprastu, ko un cik daudz gaidīt) un baudi. Nav tā nezināšanas sajūta. Nē, kaut gan ir gan, bet daudz, daudz savādāka, nekā pirmizrādēs.

Ilgums. Jā, to nevar nepieminēt, lai gan, man šķiet visa Latvija jau zina, ka šī izrāde ilgst 5 stundas un, “ak dievs, kā gan es tajās nosēdēšu, tur taču nav vietas?” 5 stundas ir sadalītas 3 cēlienos ar visiem starpbrīžiem, un abos starpbrīžos normāli funkcionē kafejnīca. Saturiski visīsākais man šķita otrais cēliens, pēdējais arī šķita tāds aprauts. Man nebūtu iebildumu, ja būtu 2 cēlieni, jo izrāde ir saturiski pilnvērtīga, nav nekādu aizķeršanos un cēlieni pazib nemanot. Pēc tam labu brīdi sēdēju zālē, gaidīdama vēl kaut ko. Un, kad nesagaidīju, manī atkal iemājoja tā pazīstamā sajūta, kas rodas, kad mani pamatīgi iespaido.

Vērtējums: 10/10. Ar visām olu cepšanas smaržām, kas piedeva vēl zināmu klātesamību, lai gan šoreiz sēdēju vairāk tuvāk izejai, nekā skatuvei, tās atnāca arī līdz manīm. Aktieri malači, režisoram cepuri nost. Ceru, ka tā nebūs pēdējā viņa režija uz mūsu teātra skatuves. Bet man nav iebildumu arī brauktu uz Lietuvu. Un šoreiz valodas barjera nav šķērslis.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.

“Vakariņas ar Elvisu” Dailes teātrī.

Vakariņas ar Elvisu

Vakar, 19. septembrī cerību pilnu sirdi devos Dailes teātra virzienā uz gaidīto pirmizrādi. Kāpēc gaidīto? Jo es cerēju, ka tas būs kaut kas jauns no režisora Jana Villema van den Bosa. Sagaidīju vilšanos.

Stāsts ir par pašu Elvisu Presliju, kas izrādē spēlē Tēvu. Viņš ir paralizēts un visu laiku pārvietojas ratiņkrēslā. Viņam ir sieva un meita, kurām katrai ir savs bēdu aizmiršanas veids. Pēc skata tik ļoti vieglprātīgā Māte aizraujas bēdu slīcināšanu seksā, kamēr Meita – ar ēdienu gatavošanu. Apātisku ēdienu gatavošanu. Mātes un Meitas attiecības ir uz naža asmens, un tās vēl vairāk pasliktina Mātes mīļākā uzrašanās viņu mājā.

Van den Boss mani ir pārliecinājis ar izrādi “Vējiem līdzi”, kas bija ļoti spilgta, un liels bija mans pārsteigums, kad secināju, ka izrāde “Vakariņas ar Elvisu” līdzinās vairāk Džilindžera iestudējumam, nekā van den Bosa. Jā, ja skatītājs lasa intervijas ar režisoru pirms izrādes, viņš var izrādei morāli sagatavoties un, jā, varbūt pat baudīt. Es tā nedarīju. Un te manas domas dalās – jā, okei, bēdu aizmiršana, savas vainas apklusināšana, bet vai tas bija skatītājiem jāiebaksta degunā ar izrādes galveno darbību – seksu? Šajā ziņā režisors izvēlas vienīgo tiešo veidu, kā apmulsināt Latvijas teātra aizspriedumainos skatītājus – iebakstot degunā to, par ko gadiem ir bijis liegts pat ierunāties.

Artūrs Skrastiņš šajā izrādē ir nepārspējams. Pārējie ir tikai viduvēji fona aktieri, kas manī neizraisīja nekādas emocijas. Ik pa laikam Elviss tomēr pieceļas no sava ratiņkrēsla un uzdzied kādu dziesmu (katru savā tērpā), it kā atgriežoties pagātnē, kad viņš vēl bija Karalis. Ik pa laikam viņš pietuvojas skatuves malai, tā ļaujot sajūsmā smaidīt orķestrī sēdošajām dāmām. Un tad – izrādes beigas, kur viņš dzied skatītāju zālē, tā iepriecinot ne tikai orķestri, bet vēl dažus simtus skatītāju. Bet, izrādes beigu monologs, kur Skrastiņš izskaidro izrādes būtību un mēģina attaisnot visu tikko redzēto, mani nespēj atkausēt. Diemžēl.

Pārsteidza Ieva Segliņa, par kuru man bija radījies priekšstats kā par vienu no kolorītākajām Dailes teātra aktrisēm. Šī izrāde priekšstatu sagrāva. Vai tiešām slava ir tik iekārojama, lai sagrautu tēlu, kas būvēts uz “Romeo un Džuljeta” un “Oņegins” bāzes? Par aktrisi biju labākās domās. Gints Andžāns man pārsteigumus neradīja – vairākas izrādes pēc kārtas viņš atveido kādu uz seksu ķertu tēlu, tāpēc zināms pieradums jau ir izveidojies. Tiesa gan, viņš to spēlē diezgan labi.

Ja atkal atgriežamies pie Elvisa, tad jāpiemin Elvisa zaķi, kas gan ir sapulcējušies veseli 4 un pārstāv visdažādākos vecumus – viņu vidū gan Ērika Eglija, gan Esmeralda Ermale, pat Akvelīna Līvmane! Rodas jautājums par nodomu vai aktieru neesamību Dailes teātrī, kā arī par atbilstošu lomu došanu.

Kopumā, ja izrāde domāta kā mūsdienu farss, tā tas arī ir. Nu, lielos vilcienos. Bet man, kā jau vienmēr, ir pie kā piekasīties. Izskatās, ka tas tomēr ir Dailes teātra farss…

Vērtējums: 4/10. Viss, pateicoties Elvisam.

Attēls un vairāk informācijas: te.

78/101: Match Point (2005)

Un šoreiz runa tiešām iet par tenisu. Nu, zināmā mērā.

Filmas režisors ir tik ļoti pazīstamais un populārais Vudijs Alens. Bet šī nav viņa parastā, haotiski jautrā filma, nebūt nē. Šeit akcents likts uz drāmu, un skatītāji arī to saņem. Lielā daudzumā. Bet tagad pa

r aktieriem. Protams, galvenā “galva” šajā filmā ir Skārleta Johansone (Nola), bet nevar nepieminēt arī pašu Krisu (Jonathan Rhys Meyers), kurš tagad redzams uz ekrāniem The Mortal Instruments: City of Bones filmā kā Valentīns. Tad vēl Emily Mortimer (Hloja), Penelope Wilton (Eleonora), kura ir filmējusies arī filmās Pride and Prejudice, bet vairāk pazīstama kā seriālu zvaigzne – viņas kontā ir Misis Hjūsas kundze no Downtown Abbey un Harrieta Džounsa no Doctor Who. Bet drāma nebūt nav vienīgais, kas padara šo filmu savādāku no citām Vudija Alena filmām. Šī ir atšķirīga kaut vai ar to, ka tajā nevienā minūtē, nevienā sekundē neparādās pats Vudijs Alens. Filma ir saņēmusi 3 Zelta Globusa nominācijas un Oskara nomināciju kā labākais scenārijs.

Stāsts ir pavisam vienkāršs.  Ir Kriss – tenisa karjeru pametušais vīrietis, kurš meklē savu vietu dzīvē. Tad viņš apprec sava drauga māsu Hloju, un viņam durvis uz bagātību un slavu ir vaļā. Hlojas tēvs ir bagāts, un vēl iekārto Krisu biznesa pasaulē. Un kas to būtu domājis – viņam veicas! Bet tā jau nebūtu drāma, ja nebūtu kaut kas, kas traucē šo mierīgo ģimenes idilli. Un šoreiz tā ir Toma līgava Nola. No sākuma tā ir viegla pieķeršanās, kas vēlāk jau sāk kļūt par atkarību kā vienam, tā otram. Krisa dzīvē atkal viss atkarīgs no veiksmes.

Drama, drama, drama. No sākuma ne bija ne kripatiņas, bet beigās jau drāmas palika par daudz, un, kā mēs labi zinām, kas par daudz, tas par skādi. Un tā tas bija arī šajā gadījumā. Skārleta Johansone brīnišķīgi tika galā ar Nolas lomu, kas man besīja jau kopš paša sākuma. Kāpēc gan naivi cerēt, ka pēkšņi tavā priekšā nokritīs režisors un piedāvās galveno lomu grāvējā, ja esi izkritusi piecās atlasēs? Nolu līdz pat filmas vidum nepamet cerību, bet beigās viņa nāk pie prāta (tikai darba jautājumā) un kļūst par veikala pārdevēju. Bet viņai ir vairāk laika, lai terorizētu Krisu ar saviem zvaniem, kas savukārt, man arī krita uz nerviem. Šoreiz vaina bija viņa gļēvulībā – tā vietā, lai viņš izbeigtu attiecības, (tālāk sekos spoileris) viņš ņem un nošauj savu mīļāko (spoilera beigas).Es pat nezinu, vai tas ir vieglākais ceļš, jo to ātri saož policija. Un arī Hlojai rodas aizdomas. Vispār, filmā man patika inspektors, kurš izmeklēja Nolas “pašnāvību” un Hloja. Vēl man neizprotams likās iemesls, kāpēc Hlojas tēvs piedāvāja Krisam darbu, un Kriss to pieņēma, ja filmas sākumā viņš dievojās, ka visu ir pieradis nopelnīt pats.

Vērtējums par filmu: 5/10.

Bildes šeit.

49/101: Teātris

teatris

Džūlija Lamberte ir Londonas teātra aktrise un veiksmīga sieviete. Ir arī Maikls – viņas vīrs, kurš ir tik naivs, ka nenojauš par Džūlijas sakaru ar Tomu – jaunu, dzīvespriecīgu jaunekli, kuru Džūlija var aprūpēt un ievest augstākajā sabiedrībā pēc kā Toms tik ļoti tīko. Džūlija paliek greizsirdīga, kad Toms sāk vairāk laika pavadīt ar viņas dēlu Rodžeru un meitenēm, kuras tīko pēc darba Džūlijas un Marka teātrī. Bet vai Džūlija atgriezīsies pie sava vīra pēc tam, kad būs paklīdušas runas par viņas dēku? Un vai viņa saglabās draudzību ar draudzeni Dolliju, kura viņai palīdzēja nodibināt pašai savu teātri? Vai Džūlija uzvarēs cīņā ar Toma sievietēm un paliks viņam viena vienīgā?

Grāmatas anotācija jau vien piesaistīja ar to, ka runa ir par teātri. Ieskatoties kurpjukastē grūti nepamanīt, ka viņa ir aizrāvusies ar teātri. Vēl viens iemesls, kāpēc es izlēmu šo grāmatu lasīt – es kādreiz gribēju kļūt par aktrisi. Bet tad es sapratu, ka esmu pārāk emocionāla, un ka tas nav priekš manis. Bet grāmatā man patika Džūlijas raksturs, kas ir ļoti līdzīgs manējam – draugus turi klāt, bet ienaidniekus vēl tuvāk. Uz nerviem krita Marks – attēlots kā vājš vīrietis, kurš pakļaujas sievas vēlmēm. Un dēls vispār kā no citas operas – neinteresējas par neko, izstājas no Ītonas, brauc mācīties vācu valodu, lai gan skaidri zina, ka vecāki ir bagāti un viņu var nodrošināt, bet viņš grib dzīvot bez viņu palīdzības.

Kopumā grāmata ir patīkama – nav pārāk samežģītas situācijas, nav pārāk daudz savstarpējās saiknes ar dažādiem romāna varoņiem, bet ir pietiekami, par ko lauzīt galvu. Kā jau minēju, grāmata man bija tas, kā dēļ atmetu cerības kļūt par aktrisi. Nu, vēl atliek atrast grāmatu, lai nekļūtu par rakstnieci – varbūt varat kādu ieteikt? 😀

Vērtējums: 8/10.

Pasaule ir skatuve un ļaudis ir tikai aktieri. Ilūzija ir tur, aiz arkādes; mēs, aktieri, esam īstenība.

Ķieģeļus bez māliem – lūk, ko mums, aktieriem, tagad piedāvā, lūk, ko mums jāprot iztaisīt.

-Neesiet dabiski. Uz skatuves tas nav vajadzīgs. Skatuves uzdevums – likt skatītājiem ticēt. Bet izliecieties dabiski.

-Velns lai parauj, neturi to meiteni kā jēlu olu!

-Skaists var būt kurš katrs, bet ne jau katrs var būt no labas ģimenes.

Neesi ne parādnieks, ne aizdevējs. /Polonijs/

Viņš atgādināja vecu naudas gabalu, kas nodilis, no rokas rokā staigādams.

Džūlijai viņš atgādināja vecu suni, kas, saulē gulēdams, laipni sit asti pret zemi un noskatās pāris kucēnos, kuri lēkā tam apkārt.

“Sievietes pievelk vīriešus ar savu burvību un saista tos viņu netikumu dēļ.”

Tikai sieviete zina, uz ko sieviete ir spējīga.

Viņa atcerējās Džeinas Teitbautas likumu “nepauzē bez vajadzības, bet jau pauzē, tad cik ilgi vien vari.”

Džūlijai bija savāds prieks vērot, ka šī meitene pret viņu izturas kā pilskundze, kas cenšas būt ļoti laipna pret palīgmācītāja sievu.

Aktieri lien no ādas laukā, lai izskatītos pēc džentlmeņiem, un džentlmeņi dara visu, ko var, lai izskatītos pēc aktieriem.

-Vai tu bez ienaida un bailēm vari apliecināt, ka esmu glīta sieviete? -Iekams varu atbildēt uz tādu jautājumu, man jāzina, kādas tam var būt sekas.

[…] un vienā mirklī viņa dēlu redzēja kā kardinālu, kas dzīvo Romā, skaistā pilī, kur daudz brīnišķīgu gleznu un kur ap viņu pulcējas pakalpīgi prelāti; un tad atkal kā svēto – mitrā un smagu zeltu cauraustās drēbēs, ļaudis svētījot un nabadzīgajiem maizi izdalot. Viņa redzēja sevi brokāta ģērbā, pērļu virkni ap kaklu. Bordžiju māte.
-Sešpadsmitajā gadsimtā tas varētu būt ļoti jauki, bet tagad, liekas, būs par vēlu.
-Daudz par vēlu.

Mīlestība nav vērts tā trokšņa, ko ap to ceļ.

47/101: Skroderdienas Silmačos

Image

“Skroderdienas Silmačos” ir tāda izrāde, bez kuras Līgo svētki (vismaz manā mājā) nav iedomājami. Katru gadu mamma ar vecmammu iet uz teātri un skatās šo izrādi, es pēc tam to noskatos televīzijā. Bet šis gads bija savādāks; oma saslima, kā rezultātā es gāju ar mammu.

Režisore: Indra Roga, Kostīmu māksliniece: Večella Varslavāne, Mūzikas un aranžējuma autors: Niks Matvejevs, Scenogrāfs: Mārtiņš Vilkārsis. Izrādes garums: 3h un 30 min.

Tā ir taisnība – ja redzi pirmo variantu izrādei, tad tas liksies lielisks vienmēr. Mans pirmais variants ir tas, kur Ieviņu tēloja Dita Lūriņa, tāpēc man bija diezgan nepierasti šajā variantā viņu redzēt kā Antoniju. Bet viņa bija kārtīgi domājusi pie tēla, un tā nu acis un prāts arī pierada, ka atraktīva Antonija spriņģo pa skatuvi. Rūdolfa Blaumaņa uzrakstītais Aleksis man ne sevišķi iet pie sirds, bet šeit ieraugot Jāni Āmani, man Aleksis uzreiz iepatikās. Nedaudz izbesījos gan par viņu neizlēmīgumu, bet tas pieder pie lietas. Katrā stāstā jābūt varonim, kas krīt uz nerviem, savādāk nekas nesanāks. Lai gan izrādes laikā gadījās viena neliela tehniska problēma, tā tika ātri novērsta. Priecājos par to, ka ieraudzīju gaismas instalācijas (kā jau rakstīju par “Vējiem līdzi” – tur to bija pārpārēm). Uz mājas jumta attēlotās lidojošās bites bija labi. Tagad kārta tipiskajai ainai, bez kuras neiztiek nevienas Skroderdienas – vannītes gāšana virsū – man likās pārāk novilcināta, un arī – kādā sakarā ūdens tika gāzts virsū Ābramam? Izrādē man patika arī tas, ka netika ņemtas tradicionālās Skroderdienas no – līdz, bet gan pieiets tam visam ar humoru (kaut vai korī nodūkt “āmen”). Lai gan lielākais joku darītājs tur bija Egīls Melnbārdis, tomēr viņa izdarības būtiski ietekmēja manu skatu uz izrādi. Vēl viens galvenais varonis – Dūdars, man likās piemērots lomai, bet kaut kas tur bija tāds, kas man viņā nepatika. Un var tikai uzslavēt 3 brīnišķīgus aktierus – Ģirtu Liuzeniku, Ingu Misāni – Grasbergu un Juri Lisenieku, kuri izrādes laikā runāja tik brīnišķīgi lauzītā latviešu valodā ar žīdu akcentu, ka pat es neko nesapratu.

Kopumā par izrādi es lieku 7,5.

16/101: The End

Pasaulē pārdoti vairāk nekā 70 miljoni šīs grāmatas eksemplāru. Aizejot ciemos pie draudzenes, tu redzēsi grāmatu uz viņas naktsskapīša, braucot uz mājām vilcienā tu redzēsi grāmatu kādam klēpī. Vēl šodien pati braucu vilcienā un pretim sēdošais vīrietis šo grāmatu lasīja ar vieglu smīnu un uzrauktām uzacīm. Grāmata ir fenomens visā pasaulē, pārsitusi jebkādus līdzšinējos rekordus. Tā ir triloģijas “50 shades of Grey” jeb latviski: “Greja piecdesmit nokrāsas.

Pirmdien, 4. februārī iznāca noslēdzošā triloģijas daļa. Tā nu arī es izlēmu iegādāties šo grāmatu. Ja pašai nepatiktu – uzdāvinātu draudzenei. Mums abām interesantas uztveres spējas. Pirmdienas pēcpusdienā grāmatnīcā rindu nebija, bet tajā rajonā stāvēja daudz smaidošu sieviešu. Tas laikam visu izskaidro. Arī plaukti bija patukši – grāmatnīcas pašā stūrī bija atlikušas pēdējās trīs grāmatas. Patrāpījos arī uz atlaidēm, kad grāmatas par latu, diviem un trim, un tikko vēl pie kādas kaudzītes. 😀

Manuprāt, nevajag lieki tērēt vārdus, ikkatrs zin, par ko šajā grāmatā ir runa.

Bet vispār ja tā labi apskatās. Es biju dzirdējusi, ar ko grāmata beigsies, tāpēc lasīju bez intereses, nešķīru lapas uz priekšu, atzīstos, beigas gan palasīju, lai pārliecinātos, vai tiešām tur ir tā, kā man stāstīja. Visa šitā triloģija atgādināja Stefānijas Meieres “Krēslu”. Arī tur galvenais varonis bija “tumšais”, arī viņam bija dēmoni. Edvards līdz brīdim, kad iepazina Bellu, netika izjutis pieskārienus. Tas viņam bija pārsteigums. Labi, Grejam tas vispār bija kaut kas šausmīgi neiespējams, bet Ana izpraucās cauri viņa stereotipiem. Edvardam likās kaut kas neiespējams, ka viņi ar Bellu būs kopā – Kristjenam tāpat. Arī Krēslas sāgai bija briesmoņi, kas patstāvīgi traucēja viņu “attiecībām”, arī Greja triloģijā bīstamais bija Džeks Haids. Bet vēlviena kopīga īpašība šīm abām sāgām ir: beigās abu grāmatu varoņi pieveic ļaunumu dzīvo laimīgi līdz mūža galam.

Bet par grāmatu nav jāsaka tikai sliktais. Man patika viņu emocionālā saikne. Tas, kā viņi piegāja viens otram – Ana panāca to, lai Kristjens pārvar savas bailes/stereotipus. Kristjens panāca, lai Ana pārvar bailes/stereotipus.

Mans vērtējums šai grāmatai ir 8/10. Jo šī ir pēdējā daļa. Jo dēļ šīs grāmatas visā pasaulē strauji pacelsies dzimstības līmenis. Jo pirmā grāmata kādā jaunā lauciņā vienmēr ir fenomenāla.

Bet ar to viss fenomens nebeidzas. Tiks filmēta arī filma, kuru uz ekrāna pārnesīs scenāriste Kellija Mārsela. Patlaban notiek strīdīgas diskusijas, vai režisors būs Andželina Džolija vai tomēr kāds cits. Internetā arī parādījušās divas komandas – Team Ian, kura ir par to, lai Kristjenu Greju atveidotu Ian Somerhalden (plašāk pazīstams atveidojot Deimonu slavenajā seriālā “The Vampire Diaries”) un Team Matt, kuri ir par to, lai Greja kungu attēlotu Matt Bomer. Neviens no šiem aktieriem nav devis apstiprinājumu, ka gatavojas piedalīties filmā.

Bet, tas nav viss. Pagājušo nedēļu gadījās arī izlasīt vēl kādas triloģijas noslēdzošo daļu. Tā ir Megijas Stīvoteras triloģija.

Labi, tātad īsumā par visām trīs grāmatām: Sems ir vilks, kurš par cilvēku pārvēršas tikai tad, kad ir silts – tātad, vasarā. Greisa ir izcilniece – cilvēks. Kad Sems ir vilks, viņam pazūd jebkādas atmiņas, kuras viņš atcerās, kad ir cilvēks. Kad viņš ir cilvēks, viņš strādā grāmatnīcā. Kādu vasaras dienu tur ierodas arī Greisa. Tā nu sākas love the from first sign. Greisa uzzina, ka Sems ir vilks, ka ir vesels vilku bars, iepazīst viņa dzīvesveidu. Viņa uzzina arī to, ka ar katru gadu viņš arvien mazāku laiku var palikt cilvēka ādā. Greisa un viņas labākā draudzene Izabella cenšas izdomāt, kā pārvērst vilkus uz visiem laikiem par cilvēku. Otrās grāmatas beigās viņām tas izdodas – Sems kļūst par cilvēku. Bet… Greisa pārtop par vilku. Kad viņa bija pavisam maza, viņu sakoda vilks, un izrādās, ka daļa vilka būtības viņā mājoja, kad viņa bija cilvēks. Trešajā grāmatā Sems jūk prātā, jo Greisa ir vilks, kā arī visam pa vidu Izabellas tēvs ar pilsētas mēru grib sarīkot (un sarīko) vilku medības, jo tie ir nodarījuši pārāk lielu ļaunumu – vairāki cilvēki viņu dēļ ir gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts (pārvērtušies par vilkiem). Policists, kurš nemaz nav tāds, kādi tiek attēloti citi policisti, piedāvā savu īpašumu, lai tur paslēptu vilkus. Izvēršas asiņains cīniņš, jo kamēr vilki bēg uz patvērumu, tikmēr no helikoptera Izabellas tēvs un mērs un vēl pāris vīri šauj uz vilkiem. Daudzi iet bojā, bet beigas tomēr ir laimīgas.

Šī ir tā triloģija, kurā es nesaskatīju neko sliktu. Manai romantiskajai dvēselei patika pa vidu iespraustie Rilkes dzejoļi. Tas bija tas, kas vajadzīgs, lai šo grāmatu padarītu tādu, ar odziņu.

Vēl kas: šīs triloģijas pēdējā daļa bija tā grāmata ar mīkstajiem vākiem, kurā es neko neietraipīju, neko neaizlocīju, neko neierakstīju, neko nepasvītroju. Kādu es viņu nopirku, tāda viņa ir. Labi, uz tās ir mani pirkstu nospiedumi. Jūs prasīsiet: kāpēc tam būtu jāpievērš uzmanība? Ar vecākiem saderējām – šī būs tā grāmata, kuru es nesabojāšu, nepadarīšu par savu kaut ko iekleksējot iekšā. Mamma pēc izlasīšanas ķērās inspekcijai un tiešām atklājās, ka nekādu traipu grāmatā nav. Es uzvarēju derībās! Balva gan jau sen ir vēderā. 😀

Mans kopējais vērtējums par šo triloģiju ir 10/10.

4/101: Recenzija – 360

Image

Labi, laikam jāsāk stāstīt no sākuma. Sen neredzētam draugam izbrīvēju brīvu ceturtdienas vakaru – bija plānā iet pie viņa un skatīties vecās filmas. 3 stundas pirms nospraustās tikšanās viņš mani pievīla un teica, ka viņam jāstrādā. Un tā nu es gribot negribot tiku pie brīva ceturtdienas vakara, kas manā situācijā ar visiem treniņiem, dejām un mirkļu ķeršanu ir diezgan neiespējami. Nu neko. Brīdi padomājusi, es sapratu, ka jau kopš marta neesmu bijusi kinoteātrī, un kādu foršu filmu arī neesmu redzējusi. Par laimi, manā telefonā biju ielikusi KinoDiena aplikāciju – bez tās būtu pazudusi. Gribēju drāmu – dabūju drāmu. Gribēju atslēgties no ārpasaules – vārda tiešākajā nozīmē – atslēdzos (izlādējās mobilais un es sapratu, ka tā ir diezgan forša sajūta, ka neviens mani nevar sasniegt). Tā nu šoreiz būs recenzija par filmu 360.

Brazīliešu režisors Fernando Mereiješs (“Uzticīgais dārznieks”, “Dieva pilsēta”) atkal spēj pārsteigt. Prasmīgi izveidots daudzu stāstu savijums, bauda acīm un ausīm. Vairāku pāru ikdienu aizšķērso mīļākie un mīļākās, tikko iemantotas draudzenes un draugi un spontāni pieņemtie lēmumi. Ceļojumi starp pilsētām – Vīni, Fīniksu, Riodaženeiro, Parīzi, Londonu, Bratislavu, Denveru… Ceļojums starp valodām – slovēņu, krievu, franču, angļu. Un ceļojums, kas liek aizdomāties – kāpēc mēs vispār sākam krāpt savus mīļotos? Kāpēc vīram, kuram ir perfekta sieva un perfekts bērns pēkšņi vajadzētu meklēt padauzas pakalpojumus? Kāpēc sievai, kurai ir ideāls vīrs un bērns vajadzētu mīļāko? Un kāpēc mīļākā draudzene viņu pamet?

Stāsts gribot, negribot ir par mums. Izvēles situācijās jāizdara pareizā izvēle, jāpieņem spontāni lēmumi – būt laimīgam, vai tomēr nē. Ir jāmācās angļu valoda, lai spētu saprasties ar citiem, bet nav valodas, kas ļautu izprast pašiem sevi.

Filma priecē ne tikai ar sižetu, bet arī ar aktieriem – Džūda Lovs, Reičela Veisa, Bens Fosters, Entonijs Hopkinss, Vladimirs Vdovičenkovs.

Kāds vieds vīrs teica: kad tiksi līdz ceļa sazarojumam – pagriezies, bet nepateica, kurp…

Man pašai nedaudz pietrūka pēcgaršas – tā pazuda mirklī, kad es iekāpu trolejbusā, lai dotos mājās un man apkārt salasījās cilvēki. Tad filmas radītais burbulis pārtrūka, un es sāku dzirdēt ko mana blakussēdētāja gatavos vakariņās un kas uztrauc mazu bērnu, kurš dzīvi sarunājās ar savu mammu man priekšā. Man pietrūka drāmas. Nu tādas, kur beigās var izbirdināt visu lieko ūdeni no acīm, noslaucīt asaras, un doties dzīvē. Pietrūka tas, ka pēc filmas man neradās jautājums: “kas notika tālāk?”. Un tas ir… skumji.

Mans vērtējums: 6/10