Atskats uz decembri

https://data.whicdn.com/images/304605272/large.jpg

Decembris bija ražīgs mēnesis ne tikai izlasīto grāmatu ziņā, bet arī bloga rakstīšanas – divu gadu laikā nekad neesmu publicējusi tik daudz ierakstu viena mēneša ietvaros. Tā kā tas mani riktīgi nogurdināja (nu labi nē, veselība klibo un ar jauno gadu tam ir sakars tikai ēšanas ziņā), atgriežos pie haotiskā “tu nekad nevari zināt, kad es kaut ko ierakstīšu blogā” plāna. Galvenokārt tāpēc, ka bija brīži, kad man bija ļoti daudz par ko rakstīt un tad sekoja brīži, kad nebija nekā un tos savienot bija pagrūti, jo tad viens vai otrs notikums jau ir zaudējis savu aktualitāti. Bet tagad vēl pēdējo reizi pakavēšos 2017. gadā un parunāšu par decembri.

Decembrī izlasīju 11 grāmatas:
Rīgas viesnīcu arhitektūra – smukas bildes un ēkas vēsture. Atgādināja reklāmas katalogu vai izdrukātu viesnīcu mājaslapu.
P.S. Tu man patīc – atsauksme te.
Eleonora un Pārks – lasīju atkārtoti un šoreiz latviski. Sajūtas, ka tā ir viena no labākajām jauniešu grāmatām, ko esmu lasījusi, tas nemainīja, bet atgādināja, ka par to var rakstīt arī skaisti, ne tikai notrulināti un “vissirslikti”.
Septiņas dzīves un viena liela mīlestība – šī jau ilgu laiku gulēja plauktā, un tā kā jau vairāk kā gadu manā dzīvē ir kaķis, tas bija steigšus jālabo. Tad nu šī bija pēdējā grāmata 2017. gadā, kuru lasot raudāju kā mazs bērns, jo nesaslēgt notiekošo ar savu dzīvnieku un “ko es darītu tādā situācijā” ir neiespējami, maigi sakot. Obligātā lasāmviela visiem, kuriem ir kaķi.
The Sun and her Flowers – izslavētās dzejnieces Rupi Kaur jaunākais krājums (atcerieties, iepriekšējais bija “milk and honey”). Šoreiz dzeja likās mazāk piesaistīta vienai konkrētai tēmai, tāpēc sanāca liels haoss un pēdējie pāris dzejoļi izskatījās pēc redaktora izmisuša kliedziena “man vajag vēl” un viņa iedeva visu, kas viņai bija. Teiksim, 70% meh, pārējais bija labi, bet joprojām pirmais krājums man patīk vairāk.
Laimes projekts – šo lasīju ar mērķi atrast lietas, ko ieviest savā dzīvē jaunajā gadā un kļūt nedaudz organizētākai. Vai man tas izdevās? Nē. Autore vairākās vietās grāmatā ieiet pretrunās pati ar sevi, kas lika zaudēt pilnīgi jebkādu ticību tajā, ko viņa dara. Bet tomēr tā istabas sakārtošana 15 minūtes pirms gulētiešanas šķiet iedvesmojoša.
Vampīru akadēmija – atkārtota lasīšana, lai atsistu atpakaļ nedaudz noklīdušo vēlmi lasīt un pārliecinātos, ka joprojām varu 300 lappušu grāmatu izlasīt 3 stundu laikā.
Tuvumā.Mīlas lirika – otrais Vācieša dzejoļu krājums manā lasīšanas pieredzē un viennozīmīgi labākais no visiem tiem dzejas krājumiem, ko esmu lasījusi šogad. Beidzot rodas pārliecība, ka dzeja spēj mani uzrunāt un tā maldīšanās no autora uz autoru un no grāmatas uz grāmatu nav jāmet pie malas.
Pasaulē zem saules – šo dzeju rakstījis kāds vīrietis, kurš ļoti aizrāvies ar jūru, jo par to bija gandrīz visi viņa dzejoļi. Un tas deva nelielu jūras slimību.
Latvijas arhitektūra 1991-2011 – atkal kārtējais reklāmas katalogs ar māju smukbildītēm un īsiem, vispārīgiem aprakstiem. No arhitektūras grāmatām sagaidu dziļāku analīzi, bet to Latvijā nez kāpēc nevar dabūt.
The Complete Idiot’s Guide to Wine – šo lasīju ar mērķi vairāk saprast par savu mīļāko dzērienu. Pirmās pāris nodaļas bija tiešām ļoti labas un deva daudz saprašanas, bet pārējās likās pilnīgi nevajadzīgas, ja vien blakus pagultē nestāv aprakstītā vīna šķirne un tu nevari pārliecināties par grāmatas patiesumu, garšojot aprakstīto un salīdzinot savas izjūtas ar autora.

Noskatījos vairākas filmas, bet no tām vērts pieminēt tikai divas – par Brīnumu jau savas domas izteicu. Jāsaka, ka pozitīvi pārsteidza arī “Me, Earl and the Dying Girl”, kas stāsta par jaunas meitenes saslimšanu ar leikēmiju un kā piespiedu draudzība pārtop labi pavadītā laikā. Lai gan brīžiem tizla un iebrauc “jaunieši ir tik neveikli” klišejas grāvī, tomēr ir vērts veltīt pāris stundas un noskatīties.

Tāpat decembris ieiet vēsturē ar to, ka teātra izrāžu gada favorītos (lasi te) ieiet visas decembrī redzētās izrādes. Respektīvi, divas. Par vienu es jau uzrakstīju – “Cerību ezers”, bet “Cilvēki, lietas un vietas” Nacionālajā teātrī lieliski portretē cilvēka, kas aizrāvies ar atkarību izraisošām vielām, dzīvi. Brīžiem tik lieliski, ka sāp. Un sāpēs vēl spēcīgāk, ja pazīsti kādu tādu no sava paziņu, draugu, radu loka. Izcila izrāde, ko ir vērts redzēt.

Plāni janvārim arī ir, vismaz teātra ziņā, bet par tiem sīkāk uzzināsiet vai nu mēneša atskatā (kas nepazudīs) vai ja man būs tik daudz ko teikt, ka sadomāšu par to uzrakstīt atsevišķi.

Lai radošuma un spēka pilns jaunais gads!

Attēls te.

Advertisements

Lasīšanas plāni 2018. gadam

https://data.whicdn.com/images/300006477/large.jpg

Man patīk izvirzīt vēlamos plāna punktus, pie tiem nepieturēties un sajusties slikti, tā nu tas ir. Par to, kā man gāja ar 2017. gada punktiem, es pastāstīšu nākamnedēļ, bet šodien pievērsīšos plānu kaldināšanai priekš nākamā gada. Viens gan jāsaka – kalnus negāzīšu.

Nepiedalīšos nevienā gada lasīšanas izaicinājumā, kas nav Goodreads. Prakse pierāda, ka, lai gan grāmatu meklēšana attiecīgajai kategorijai ir (laikietilpīgs) ļoti aizraujošs pasākums un es to varētu darīt vēl un vēl, šogad vēlos lasīt nevis to, ko vajadzētu lasīt, bet to, ko patiešām gribu lasīt. Pēc kā roka pati sniedzas pakaļ un prāts nekliedz “stop, tev ir tukša kategorija, kas jāizpilda”.

Nelasīšu iepriekšējo gadu pirkumus, respektīvi – jo jaunāka grāmata, jo labāk man. Jo tieši tādēļ es to nopirku – jo ir pārliecība, ka tā mani aizraus un kāpēc gaidīt gadu, lai to sagaidītu? Šis plāna punkts gan attiecas jau uz šī gada beigām, jo to sāku realizēt jau decembrī (mēneša pirmajās 4 dienās izlasīju 4 grāmatas – lūk kāpēc es to daru). Visa pagājušā gada laikā man bija jācīnās ar sevi, lai piespiestu sevi lasīt tās “vecās” grāmatas, tāpēc šogad vairs to negribu. Bet, protams, ja sajutīšu vēlmi lasīt kādu no tām, tad lasīšu.

Man ļoti patika iepriekšējā gada izaicinājums pirkt mazāk, ko ieviesīšu arī šogad. Ideālā gadījumā es varētu pievērsties kādam mērķim – vēlamajam fizisko TBR grāmatu skaitam, ko samazināt divu gadu laikā, bet labi zinu, ka ar mani tas nedarbosies. Tāpēc vienkārši pietiks ar to, ka, ieejot grāmatnīcā kārtējā atlaižu viļņa nesta, atcerēšos, ka šo grāmatu var paņemt no bibliotēkas un izlasīt un tikai tad nopirkt. Tas gan nestrādā maiņas punktos (un man sāk parādīties vājība uz veciem dzejas krājumiem…), bet tie par laimi ir tikai trīsreiz gadā.

Turpināšu apostīt degunu grāmatu klubos – gribēju visu trīs man zināmo tikšanās reizes sabliezt decembrī, bet mani nolika pie vietas un garastāvoklis pateica, ka nav ko skraidīt apkārt riņķī un tie nekur nepazudīs (cerams). Biju Mr.Page, jāiet vēl uz Spiikiizi un Barona ielas Jāni Rozi – visi tiks aprakstīti un kaut kad varēs arī izlasīt.

Atbrīvoties no visām “izlasīju, nepatika, gribu tikt vaļā” grāmatām. Jādod iespēja tām tikt izlasītām vairākkārt, tāpēc nākamā gada uzdevums ir atrast tām jaunas mājas. Otra elpa varētu būt kā beidzamā iespēja, jo esmu dzirdējusi, ka arī bibliotēkas pieņem grāmatas, bet vēl foršāk, protams, varētu būt uztaisīt yard sale.

Un atliek pēdējais – Goodreads izaicinājums. Gadu laikā esmu parādījusi, ka mierīgi varu izlasīt vairāk par 50 grāmatām, piemēram, šogad raksta tapšanas brīdī ir 97 (92 patiesībā, tā aplikācija skaita arī tās, kuras nepabeidzu). Bet. Pirmkārt, nākamgad es absolvēju universitāti un līdz tam vēl garš ceļš ejams (es to saku katru gadu, bet believe this time). Otrkārt, visi šie izaicinājumi liek sasparoties jau pirmajā mēnesī, un šogad es to negribu. Tāpēc mans skaitlis šogad ir 1, lai izlasītu tik, cik sanāks un gada beigās īsas grāmatas tikai tāpēc, lai sasniegtu gada sākumā uzstādīto skaitli.

Tie ir mani plāni grāmatu pasaulē 2018. gadam. Un kādi ir tavējie?

Attēls: te.