Atskats uz pusgadu lasīšanas plānā 2017

2017. gads tūlīt, tūlīt šķirs nākamā gada pusi un tas ir lielisks laiks, lai atvilktu elpu un atskatītos uz paveikto (vai nepaveikto). Par pamatu tiek ņemts mans lasīšanas plāns 2017, ko var redzēt un izlasīt, uzspiežot uz linka.

  1. Teicu, ka piedalīšos divos gada lasīšanas izaicinājumos – Around the World in 52 Books un Popsugar 2017. Patlaban ar 37 izlasītām grāmatām esmu izpildījusi pirmajam 17 kategorijas, otrajam – 11, mainot plānotās grāmatas ar izlasītajām, kā rezultātā mainījās arī citas kategorijas.
  2. Pie reizes jāpiemin Goodread gada izaicinājums izlasīt 50 grāmatas, ar ko man veicas lieliski, jo, kā jau minēju, esmu izlasījusi 38. Ar visu to, ka man ir sajūta, ka skola ēd manu brīvo laiku.
  3. Nākamā apņemšanās bija pirkt mazāk. Nu, ar to man diez ko nevedas, jo ir nopirktas daudz grāmatu (ja parēķina mēnešos, trim mēnešiem katrai dienai sava grāmata sanāk) un tur vainojams ir tieši tas, kas jau tika minēts gada sākumā – otras elpas, atlaides, dažādas pārdošanas grupas. Saskatījos vienu video, kur runāja par grāmatu pirkšanu un uznāca vēlme no visām grāmatām atbrīvoties un dzīvoties pa bibliotēkām, bet tas neīstenojās reālā darbībā, lai gan doma joprojām ir. Besī man tas gan jau kādreiz izlasīšu un šitā anotācija gan ir forša un autors izslavēts, jānopērk. Bet labu un tādu rīcību, kas man darbotos ilgstoši, neesmu atradusi.
  4. Pirmajos gada mēnešos ar apņemšanos izlasīt vienu grāmatu Kindlē man veicās ļoti labi, bet tas apsīka aprīlī un turpinās joprojām. Droši vien tāpēc, ka es to turu zem spilvena un nevaru atrast, kad man to vajag.
  5. Ar latviešu autoru darbu lasīšanu man veicas labi – esmu lasījusi vismaz vienu latviešu saražojumu katru mēnesi. Neapzināti.
  6. “Mēs.Latvija.XX gadsimts” trīs grāmatas nopirku Ķīpsalā un tās joprojām tur stāv, pa šo laiku 7 sērijas grāmatas ir izpletušās uz 11. Divas esmu lasījusi, tas nozīmē, ka jāizlasa 9, bet visticamāk, ka tas tiks realizēts nākamgad.
  7. Un uz grāmatu kluba tikšanos joprojām neesmu aizgājusi. Pārsvarā tāpēc, ka man patīk mājās un otrdienas ir starp pirmdienām un trešdienām, kad mācos itāļu valodu. Bet vēl ir 6 mēneši, lai saņemtos. Un smuks jaunais veikals.

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/289401229/large.jpg

Šis pusgads ir ar lielu cerību uz vasaru, kad varētu lasīt visu, kas sakrājies uz sirdsapziņas un ko vēlos, jo šī vasara ir brīva ar nodomu nestrādāt no rīta līdz vakaram). Lielākā škrobe man ir par to, ka teātris vasarā nav, jo ir tik daudz izrāžu, ko gribu redzēt, bet neesmu paspējusi to izdarīt. Bet tās vairs nav grāmatas.

Sakrāmēju lasīšanas plānu un tajā ietilpst vairāki romāni, kas plauktā ilgstoši krāj putekļus, kā arī dažas maģiskā reālisma grāmatas, vēsturiskās. Noteikti saraksts papildināsies, kad apciemošu Milzkalnes bibliotēku, kad izsīks manis pašas pārvadātās bibliotēkas saturs.

Protams, tā kā ir brīvs laiks (un diezgan daudz), tad arī blogā varētu parādīties jauni ieraksti biežāk nekā vienu-divas reizē mēnesī. Tas, vai tas tā patiešām būs, rādīs laiks.

Lai arī jums piedzīvojumiem un grāmatām bagāta vasara!

Attēls: te.

Atskats uz maiju

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/287661109/large.jpg

Maijs bija ļoti ražīgs mēnesis, kam jāpateicas lauku bezdarbībai un brīvdienām Rīgā, jo katra no minētajām atrašanās vietām darīja ko labu vai nu izlasīto grāmatu vai noskatīto filmu ziņā. Ražīgs tas bija arī skolas darbu ziņā, un lai gan pagājušajā mēnesī man maijs likās kā elle, tad patiesībā, ja visu neatliek uz pēdējo brīdi, var tīri labi visu samenedžēt.

Izlasīju sešas grāmatas:
Lelde Stumbre “Maija, Cher Ami” – atsauksme te.
Merisa Meijere “Sindera” – atsauksme te.
Dace Rukšāne “romāniņš” – pat īsti neatceros, kas ar šo grāmatu nebija kārtībā, bet man nepatika, tāpēc nobāzu dziļi skapī. Dzīve ir pārāk īsa, lai to tērētu grāmatām, kas neuzrunā.
Hanna Lindberga “Stokholmas fails” – atsauksme te.
Emīlija Lokhārta “Puišu grāmata” – atsauksme te.
Mārtins Gīlihs “Apskāviens” – šo iesāku kaut kad aprīlī un pabeidzu maija beigās, pa vidu lasot daudz ko citu. Sākums man likās daudzsološs, bet tad kaut kas nojuka, un grāmata mani vairs tik ļoti neuzrunāja. Varbūt pie vainas ir lielā pauze (lai gan atcerējos visu, kas pirms tam noticis). Katrā gadījumā man nepatika un ieliku vienu zvaigzni no piecām goodreadā.

Noskatījos 6 filmas.
Gone with the wind – uznāca vēlme skatīties klasiku. Lai gan filmu skatījos atkārtoti, joprojām patika.
He’s just not that into you – šeit sekos mana trīs dienu (pārsvarā romantisko komēdiju) binge-watch. Šī filma labi analizēja vīriešu un sieviešu valodu (šajā gadījumā es domāju “es tev noteikti piezvanīšu” tipa sarunas), bet ļoti virspusēji. Gribējās, lai tas tomēr ir filmas centrālais elements, kas tāds nebija. 6/10
The Wedding Date – Šajā filmā nedaudz jutos līdzīga filmas galvenajai varonei. Lai gan viņa veiksmīgi iziet no situācijas un māsas kāzām noalgo svešu vīrieti, lai tas tēlotu viņas draugu, es tomēr ceru, ka mani šāds ielūgums piemeklēs, kāzas varēs apmeklēt ar kaķi. Viena no divām filmām, ko kādreiz krīzes brīdī skatītos vēl. 7/10.
The Holiday – Otra no divām filmām, ko skatītos kādreiz vēl. Īpaši piemēroti tas varētu būt ziemā, kad ārā snieg. Nesaprotu, kāpēc Kamerona Diaza visu laiku spēlē stulbas blondīnes. 7/10.
The Jane Austen Book Club – patika vairāku varoņu skatu punkts, bet tas netika līdz galam izmantots. Arī galvenā varone bija diezgan kaitinoša. Sarunas par Džeinas Ostinas grāmatām gan bija interesantas, bet maz un īsas. 5/10.
500 days of Summer – Kaut kad sen biju sākusi šo skatīties, un bija sajūta, ka filma ir bezgalīgi gara, tāpēc pārtraucu. Lai atgrieztos tagad un pabeigtu. Joprojām nevajadzīgi izstiepta un es neatceros, ar ko beidzās, lielu filmas daļu aizņem ainas, kur galvenais varonis galvu sit pret sienu. 5/10
Wild – Biju lasījusi grāmatu, tāpēc beidzot noskatījos arī filmu un grāmata man patika labāk. Rīsa Viterspūna mani šajā filmā nepārliecināja, un galīgi nejutu līdzi, lai gan zinu, ko nozīmē iet ar noberztām kājām lielus attālumus. 5/10
Before We Go – nē, ir vēl trešā filma, ko labprāt skatītos vēl un vēl, jo drāmas ar aprautām beigām man nenormāli patīk, kad notiek savādāk, nekā visu laiku ir licies. Tādas jātaisa daudz, lai man neaptrūkstas, ko skatīties. 7/10.

Un biju uz 2 teātra izrādēm.
“Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” DT – šo izrādi manā vērtējumā izglāba pēdējais teikums, kas lika domāt vēl dažas stundas pēc izrādes beigām. Tagad es vairs neatceros ne šo teikumu, ne par ko bija izrāde. Joprojām pieturos pie tā, ka ir sajūta, ka izrāde velkas un uz skatuves esošais pulkstenis, lai gan ir burvīgs un atbilstošs izrādes dekorējums, tomēr novērš skatītāja uzmanību no izrādes, jo mana uzmanība visu laiku tika pievērsta pulkstenim un tam, cik ilgi vēl ir līdz starpbrīdim/beigām.
Kugrēns un Bāliņš – izdomāju, ka jāmaina stand-up komēdijas skatīšanās veids un no Youtube pārgāju uz klātieni. Biju iedomājusies, ka man patika (vismaz Kugrēna) iepriekšējās uzstāšanās un šis pasākums būs varen labs, lai to vēl uzdāvinātu vecākiem dzimšanas dienās. Nu, khm, nebija. Un tas kaucošais ansamblis pirms uzstāšanās? Vēl pirms paņemtais dzēriens ir sācis iedarboties? Nē, nē, nē!
Muiža kaņepēs VDT – izrādes otrais cēliens burtiski izvilka norakstāmo pirmo cēlienu, jo komēdijas tur bija vāji mēģinājumi, kas drīzāk izskatījās tizli, nevis smieklīgi. Pēdējā laikā teātros sāk parādīties aktieru profesijas aspekti – šajā tie bija mēģinājumi, “Trakās asinis” tā bija ironizēšana par lomām. Bet atgriežoties pie izrādes, kā jau minēju, otrais cēliens bija labāks, bet arī šeit bija sajūta, ka izrāde velkas. Savdabīgs režisora skatījums uz lomām, kas brīžiem ir komēdijas elementi, bet biežāk – farss.

Plāni jūnijam
1. Sesija 😀
2. Ir biļetes uz dažām teātra izrādēm – iešu uz Karmenu, mēģināšu tikt arī uz Ciniķiem JRT. Un gan jau vēl gadīsies negaidīti pirkumi, par godu sezonas noslēgumam.
3. Tā kā jau miljono reizi šajā gadā esmu pārkārtojusi savu grāmatplauktu, tad tagad mans janvārī izvirzītais lasīšanas saraksts ir plaukta priekšpusē, acīmredzams un vainu rosinošs. Lai to mazinātu, būs jāsāk lasīt kaut kas no tā.
4. Vasarā divos mēnešos mēģināšu izlasīt “Karu un mieru”, jo norisinās tam veltīts readalong.

Attēls: te.

Emīlija Lokhārta “Puišu grāmata”

Attēlu rezultāti vaicājumam “puišu grāmata”

Šī grāmata ir turpinājums “Puišu sarakstam” – pirmajai grāmatai, kur iepazīstam Rūbiju Oliveru un viņas likstas.

Rubija sāk savu trešo gadu Teita vidusskolā. Bez draugiem. Joprojām uzticamākais cilvēks, ar ko viņa var pārrunāt visu, ir viņas psihoterapeite daktere Z.Vecāki meiteni mēģina saprast (nesekmīgi), lasot dažāda veida padomu grāmatas. Bet viss nav nemaz tik bezcerīgi – Rūbijas mammas draudzenes dēls Andželo izrādās tīri sakarīgs, tāpat skolas Noels. Varbūt šis gads Rūbijai būs tīri ciešams.

Šī grāmata man patika labāk par pirmo (kas ir interesanti, jo man pārāk bieži nepatīk sēriju otrās grāmatās). Rūbija šeit likās pieaugušāka un ar vairāk saprāta galvā, izdarot svarīgus lēmumus savā dzīvē, par ko man bija liels prieks. Lai gan joprojām nedaudz atkarīga no vecākiem, viņa mēģināja ņemt dzīvi savās rokās un uzņemties atbildību, sperot pieauguša cilvēka soļus. Bet protams, tas automātiski neizslēdz bērnišķīgumu un pusaudžu dzīves aspektus no Rūbijas dzīves.

Stāsts turpina šķetināt sarežģīto vīriešu dzimumu, sniedzot ieskatu “Puišu grāmatā” – tādā kā savdabīgā instrukcijā. Kā būtu jāuzvedas, kad puisis zvana, ko patiesībā nozīmē puiša “es tev noteikti piezvanīšu”, noteikumi, kas jāievēro, satiekoties un vēl citas ļoti svarīgas atklāsmes. Blakus tam ir Rūbijas pašas pieredze attiecīgajā ziņā, kas grāmatu padara par vieglu un pat ar humoru uztveramu stāstu, ko izlasīt vienā vakarā.

Grāmata turpina pirmās daļas uzvaras gājienu – būt aktuālai jebkurā vecumā. Jaunajiem cilvēkiem tur ir gan draudzības, mīlestības un izdzīvošana skolā tēmas, bet jau pieredzējušākiem – atgriezties skolas gaiteņos, kad simpātijas slepus rakstīja zīmītes, zvanīja uz mājām un risināja neveiklas sarunas, un beigu beigās – centās izdomāt, ko lai velk mugurā, lai būtu piemēroti, bet tai pašā laikā – ne pārāk.

Vērtējums: 7/10. Ļoti piemērota lasāmviela skolēnu brīvlaikā. 🙂

Attēls te.

Hanna Lindberga “Stokholmas fails”

http://veikals.la.lv/components/com_virtuemart/show_image_in_imgtag.php?filename=Stoholmas_Fails_59198c03f22a4.jpg&newxsize=265&newysize=369&fileout=

Nesen no darba atlaistā žurnāliste Solveiga Berga piestrādā kādā Stokholmas restorānā par viesmīli, lai varētu iztikt un nomaksāt rēķinus. Brīvā brīdī (arī darba laikā) viņa turpina savu kaislību – žurnālistiku -, rakstot rakstus par Stokholmas slavenībām un publicējot tos savā blogā. Viņa turpina cerēt, ka šie raksti viņai palīdzēs atgūt savu agrāko darbu, kuru pazaudēja, pārkāpjot žurnālistikas ētikas normas. Bet Lennijs Lī ir fotogrāfs, kas izdod žurnālu vīriešiem un gozējas starp modelēm gandrīz katru vakaru. Vēlme apiet valsts nodokļus ir pietiekami stipra – viņš iesaistās bīstamās spēlēs, kur uz spēles tiek likta ne tikai viņa dzīvība.

Grāmata ir iecerēta kā trilleris, kas neatslābinātu uzmanību – par pēdējo spriežu pēc mēģinājuma nodaļas beigās uzdot tempu. Diemžēl autores rakstības stils nobendēja neatslābstošas uzmanības aspektu, jo to ir diezgan viegli pazaudēt, ja 50% teksta sastāda teikumi ar diviem vārdiem. Ja nebūtu šīs problēmas, grāmata būtu nedaudz interesantāk lasāma. Bet arī caur divus vārdus saturošiem teikumiem stāsts saglabā trillera specifiku, sniedzot ieskatu ne izmeklētāja darba aizkulisēs, bet gan žurnālista – tāda nedaudz dzeltena (netiek sniegts ieskats par Solveigas agrāko dzīvi, bet tagad viņa raksta par slavenībām), bet pierādās tas, ka arī ar dzeltenu žurnālistiku dažreiz var uzskriet karjeras augšgalā.

Stāstā vienlaikus darbojas ļoti liels skaits varoņu, kam sākumā ir grūti izsekot līdzi – kas ir kas un ko tas dara. Tā kā tie ik pa nodaļai mainās (un nodaļas te ir ļoti īsas), tad skaidrāks tas top tikai tad, kad grāmatu sāk lasīt kārtīgi, ne tikai tad, kad gadās brīvs brīdis. Man briesmīgi nepatika Lennijs – atgādināja mazu, saniķojušos bērnu, jo visiem bija jādara kā viņam liekas pareizi, un tas ne vienmēr tā bija un tad sākās tracis. Arī varoņu raksturi neatstāja nekādas emocijas, un nesaprotu kāpēc pēdējās piecās finiša lapās bija jāsāk pīt lielā mīlestība iekšā.

Grāmata ir iznākusi pareizā laikā – tuvojas vasara, labi, vasara jau zvana pie durvīm. Lasot man tieši nāca atklāsme, ka šī būtu lieliska pludmales/atvaļinājuma lasāmviela tiem cilvēkiem, kas nevar paciest Noras Robertsas tipa daiļradi (vieglus romānus), bet negribas arī neko smagnēju un nomācošu. Šoreiz tiešām jāpiekrīt pirmajam vākam, ka sižets ir kā TV seriāls, bet bez izslēgšanas vai skaņas nogriešanas iespējām.

Vērtējums: 5/10. Anotācija bija daudzsološa, bet kaut kas to sabojāja, bet, iespējams, kādam tā patiks vairāk. Un tos varu iepriecināt ar ziņu, ka izdevniecība plāno izdod vēl kādu šīs autores grāmatu.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Lelde Stumbre “Maija, Cher Ami”

https://i0.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/03/Maija-664x1005.jpg

Nu jau gandrīz pusotru mēnesi grāmatnīcu plauktos var atrast grāmatu ar ļoti skaistu vāku – Maijas Silmanes biogrāfiju, ko sarakstījusi latviešu dramaturģe un Maijai Silmanei tuvs cilvēks – Lelde Stumbre.

Stāsts lasītāju iemet tajā Maijas dzīves brīdī, kad viņa atgriežas Latvijā no izsūtījuma un burtiski uzsāk dzīvi no jauna. Viņa ir mācījusies romāņu valodas, tāpēc tikt galā ar pirmo dabūto darbu – tulkot Viktora Igo “Nožēlojamie” – viņa tiek galā izcili. Tā Maija Silmane aizsāk to, ar ko ir pazīstama vēl šodien – neskaitāmajiem no franču uz latviešu valodu tulkotajiem dzejas, stāstu, romānu u.c. grāmatām un gara brīvību, ar kādu viņa atļāvās dzīvot apspiestā laikā.

Par Maiju Silmani es pirms šīs grāmatas nebiju dzirdējusi, tāpēc grāmata raisīja interesi visa stāsta garumā. Gadi pirms izsūtīšanas tiek skarti epizodiski un tikai tajās vietās, kur būtu nepieciešams aizlāpīt caurumu. Grāmatas pirmā puse man patika labāk par otro, droši vien tā iemesla dēļ, ka otrajā epizodiski sāka parādīties autores atmiņas par tulkotāju un dažbrīd tas likās ļoti lieki.

Kā jau biogrāfija, tā ieskicē arī tulkotājas dzīves aizkulises – vīriešus (kur bez tiem), dzīvesveidu, grūtības un laimes brīžus. Jāsaka, ka te ir arī diezgan spēcīgs vēsturiskais aspekts, kas ļoti sarežģī varones dzīvi un principā ir par iemeslu tai dzīvei, kādu Maija dzīvo. Var tikai gudrot vai viņa būtu kļuvusi par to, kas bija un kāds būtu viņas raksturs, jo parasti (cik dzirdēts/lasīts) šādi vēstures notikumi izmaina cilvēku, bet Maija tiek attēlota kā tāds tauriņš gaisā lidināmies (vilka jau uz mākslinieku bohēmas pusi).

Grāmata man lika domāt par tulkotāja attiecībām tekstu – cik tuvs sirdij ir par tuvu? Kad tas sāk traucēt? Grāmatā maz bija attēlotas reizes, kad Maijai neveicās tulkošana (katram cilvēkam ir brīži, kad neveicas pat lietās, ko viņš dara labi), jo savādāk liekas, ka tulkotāja bija brīnumbērns – ne par ko neuztraucās (vienīgi par jaunām grāmatām, ko gribas dabūt) un viss viņai izdevās. Lasīšanu zināmā mērā apgrūtina lielās nodaļas, kurām neredz galu, jo es biju spiesta pārtraukt lasīt vairāku garu nodaļu vidū un pēc tam atkal turpinot lasīt (tas gan bija pēc pāris dienām), es vairs neatcerējos, kas bija noticis.

Šo grāmatu papildina vairāki dzejoļi un fragmenti no citu autoru darbiem, ko Maija ir tulkojusi vai no tiem latviešu autoriem, ar kuriem viņai ir bijis kāds nopietnāks sakars. Pēc šīs grāmatas man ir vēlme izlasīt Albēra Kamī darbus, jo iekļautie fragmenti par mākslu mani ļoti uzrunāja. Tāpat grāmatai ir pievienotas fotogrāfijas ar Maiju vai kādu viņas dzīvi raksturojošu elementu, kas lieliski papildina stāstu.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Atskats uz aprīli

beautiful, hello, and pink image

Aprīlis bija traks, traks mēnesis. Skolas darbos varēju mierīgi pakārties un maijs nesolās būt labāks. Tieši tā dēļ tik maz ko izdarīju. Lai blogā nebūtu tāds klusums, tad vismaz mēneša apskatu varu uzrakstīt.

Izlasītās grāmatas. Pīrss Brauns “Sarkanā sacelšanās” – nesaprotu, kāpēc tik ilgi prokrastinēju, jo grāmata ir absolūti lieliska. Noteikti soļošu pēc nākamām daļām uz grāmatnīcu. 9/10.
Klikšķi ir visa tava dzīve, Whatsapp meitenes, Dodža kronis
Tiša Džeta “Vienmēr šika” – gaidīju kaut ko “kā būt parīzietei vienmēr un visur”, bet šis ir līdzīgs, bet ne tas. Kāda wannabe parīziete ieprecējusies Francijā un tagad dalās ar saviem padomiem, kā iefiltrēties starp vietējiem.
Andra Manfelde “Adata” – gaidīju ne tik saraustītu stāstu, vairāk emociju un sevis izzināšanu, nevis atskatu par citiem. Dažbrīd ļoti trāpīgi teikumi, bet lielākā daļa stāsta neraisīja nekādas emocijas.

Filmas. 21 Jump Street – dienā, kad biju izbesījusies un viss kaitināja, šis bija tieši tas, kas vajadzīgs. Ar daļu stulbību un pilnīgi nesmieklīgām vietām, bet varbūt tieši tāpēc man likās izklaidējoši. Normālā dienā es tādu neskatītos, bet, kā jau teicu, bija tieši laikā. Tad vēl pēdējā aprīļa dienā paspēju noslēgt savu sex and the city seriāla maratonu ar abām filmām.

Teātris. Mūsējās
Dž.Dž.Džilindžera Bannija Manro nāve – ar jau esošu režisora rokrakstu, bez ar pārsteidzoši lielu cilvēcības aspektu, kas šo izrādi padara labāku nekā citas režisora iestudētās pēdējās trīs sezonās. 7/10.
Valtera Sīlis Savādais atgadījums ar suni naktī – ļoti noderīga izrāde ne tikai skolēniem, skolotājiem, bet arī visiem citiem, jo runā par svarīgām tēmām interesantā izpildījumā. 10/10.
Mārča Lāča Neiekostais elkonis – ja vēlies baudīt aktieru plastikas meistarību, visu izrādes laiku esot uz skrituļslidām, šī izrāde ir tev. Man palika nesaprasta daļa ar projekcijām, bet pārējais bija izklaidējoši. 8/10
Mārtiņa Eihes Trakās asinis – izrāde ir LKA aktieru diplomdarbs. Jāsaka, ka aktierdarbi ir ļoti spēcīgi, kas raisa lielu interesi tos redzēt turpmāk uz Latvijas teātru skatuvēm (cerams, ka nepiepildīsies viena varoņa teiktais, ka viņi nav vajadzīgi). 8/10.

Laika gaitā redzēsim, cik ļoti daudz man izdosies parakstīt maija mēnesī (kas nav word programma) ārpus skolas darbiem. Ideju ir pietiekami daudz, bet to visu var realizēt tikai tad, kad ir brīvs laiks. Tikko sapratu, ka neesmu šajā mēnesī izpildījusi gada apņemšanos izlasīt latviešu autoru darbu un kādu grāmatu Kindlē, to varētu pārcelt uz maiju/vasaru. Katrā gadījumā, kādā no mēnešiem lasīšu divus darbus.

Maija plāns: pabeigt iesāktās grāmatas lasīt. No teātra eju skatīties VDT “Muiža kaņepēs”, Dailes teātrī “Kaķi uz nokaitēta skārda jumta” un gan jau vēl kaut ko, uz ko pavilkšos vai nu atlaižu vai iespēju ziņā.

Attēls te.

“Mūsējās” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Man jau liekas, ka nevajag jums stāstīt, cik neplānoti dažreiz sanāk noskatīties kādu izrādi. Šoreiz es tiku ģenerālmēģinājumā, tā kā līdz pirmizrādei kaut kas varētu mainīties, bet ceru, ka tikai uz labo pusi.

Trīs draugi – Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) – ir sarunājuši tikties, lai uzspēlētu kārtis un parunātu par dzīvi (kā jau tas parasti notiek), bet Simons kavē nopietna iemesla dēļ. Šis iemesls ir visa vakara atslēga, kas pārbaudīs viņu draudzības spēku, liks teikt patiesību un atklāt visas kārtis par savām laulības likstām. Vakars arī liks pārvērtēt pašiem sevi un, iespējams, mainīties.

Izrāde runā par, protams, draudzību. Kādas ir draudzības robežas, vai draudzība ir vai nav apdrošināšanas polise, kur pret iemaksātu labumu vari saņemt labumu pretī, vai draudzības ilgums ir iemesls melošanai svarīgām valsts institūcijām. Lai arī cik gadus jūs nebūtu draugi, vienalga ir kāds aspekts, ko draugs par tevi nezina, un viņam par tevi var būt pavisam citāds priekšstats, nekā ir patiesībā. Un pietiek tikai ar vienu piedzīvojumiem pilnu nakti, lai viss nāktu gaismā.

Izrādē spēlē trīs brīnišķīgi aktieri, kuri parāda sevi jaunā gaismā – līdz šim es viņus biju redzējusi epizodiskās otrā plāna lomās (lielākoties), tāpēc šis man bija patīkams pārsteigums. Izrādes materiāls prasa daudz emociju un tās aktieri arī parāda gan ar izteiksmīgām sejas grimasēm, gan ar žestiem, gan ar balsi. Ir interesanti skatīties kā izrādes laikā attīstās tēli, atklājot jaunas šķautnes savos spēcīgajos raksturos. Makss sasmīdina jau vien kā sirms hipsteris-rentgenologs, Pols kā omulīgi apaļīgs reimatologs un Simons kā izteikts biznesmenis. Kostīmi (Vita Radziņa) vēl vairāk paspilgtina varoņu personības aspektus.

Bet netop skaidrs varoņu vecums. Iespējams arī, ka tas kādā izrādes mirklī tiek minēts un esmu to palaidusi garām. Vislielākās šaubas tas izraisa mirklī, kad Makss un Pols salīdzina savas muguras sāpes, bet jau nākamajā Makss izpilda asas kustības. Tā kā mani vecvecāki tā nevar, tad pieļauju, ka varoņi ir jaunāki par 70 gadiem, bet cik ļoti – to atliek tikai minēt.

Izrāde ir “nopietna komēdija”, un ar humoru šajā izrādē viss ir vislabākajā kārtībā. Tik ļoti kārtībā, ka es tā smējusies nebiju ilgu laiku un no tā piekusu tik ļoti, ka nevarēju uzkāpt ne pēc mēteļa, ne arī tālākās darīšanās dodoties, nevarēju ar ierastajiem trīs apstāšanās reizēm uzkāpt uz sesto stāvu. Jāpiemin, ka humors izrādē nav tipisks jēlais (kā dēļ es neskatos komēdijas filmu veidā, jo man vienkārši neliekas smieklīgi), bet gan tāds sarkastiskais, ironizējošais. Jāuzslavē Ingas Krasovskas horeogrāfija, to vērot darbībā bija tiešām aizraujoši. Attiecīgās dziesmas, kas joprojām ir manā ikdienas pleilistē, nu iegūs pavisam citu nozīmi, nekā agrāk. Arī scenogrāfija (Kristaps Skulte) radīja vēlēšanos pašai tādā dzīvoklī dzīvot (pielabojot virtuves grīdu, tādējādi neradot sajūtu, ka kāds tur ielūzīs).

Intars Rešetins ir izrādes režisors un uz Dailes teātra skatuves ir uzvedis vairākas izrādes – “Ja tevis vairs nebūtu”, “Nakts vēl nav galā”, Nacionālajā teātrī “Ak, tētīt”. Lai gan atšķirīgi žanri (minētās ir drāmas), es tomēr nebaidos teikt skaļos vārdus, ka šī izrāde ir manuprāt visveiksmīgākā no viņa iestudētajām Dailē un veiksmīgākā izrāde, ko es esmu redzējuši šajā sezonā teātros kopumā (bet nu, cik es esmu bijusi uz jauniestudējumiem). Nebaidos teikt arī to, ka izrāde būs tā, uz ko iešu atkārtoti un vēl ilgi nevarēšu aizvērties, iesakot to visiem, kas ir gatavi klausīties.

Vērtējums: 10/10.

Foto: Daina Geidmane, te.

Lasītāju problēmu TAG

https://static.pexels.com/photos/110252/pexels-photo-110252.jpeg

Atkal blogu vidū klīst kārtējais stafešraksts, kurš piedāvā iepazīt lasītāju problēmas – no vienas puses ļoti nenopietnas, bet no otras – tā var būt lielākā krīze dzīvē. Nu tad, ko tur daudz pļāpāt, ķeramies pie lietas.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Atkarībā no sajūtām, garastāvokļa, citu cilvēku sajūsmas, vecuma (cik ilgi grāmata ir nostāvējusi manā plauktā). Tagad pieturos pie tādas shēmas – lasu tās grāmatas, kuras divu gadu laikā esmu nopirkusi pavasara sezonā. Tas diezgan ļoti arī nestrādā, jo visas trīs līdz šim izlasītās grāmatas esmu nopirkusi pēdējā mēneša laikā. Bet varbūt ar laiku ieies pareizajās sliedēs vai atradīšu citu iespēju, ka sevi piespiest ne tikai pirkt, bet arī lasīt grāmatas.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Nu ja jau esmu tikusi līdz pusei, gan jau pabeigšu arī. Lai gan atkarīgs no satura un biezuma – ja man paliks lasīt vēl 500 lapas, metīšu mieru, ja tikai 200 – turpināšu. Bet tikpat labi ar šo var iebraukt reading slump’ā un tad var negribēt lasīt pilnīgi neko.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Ja ir kādas 5 grāmatas, tad mēģināšu saraut, lasot ko vieglu un/vai īsu, bet, ja ir vēl daudz vairāk, tad gan atstāšu mierā un būšu priecīga par katru izlasīto grāmatu arī tad, ja nebūšu sasniegusi izaicinājumu. Es gada sākumā vienmēr skeptiski izplānoju gadu un lieku reālistiskus ciparus, ko varu arī sasniegt. Piemēram, šogad no domātām 50 grāmatām esmu izlasījusi jau 20. Iet labāk nekā cerēts.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Nu tad ir liela dzīves traģēdija un raudu. Cenšos kaut kā iemainīt pret pareizajiem vākiem vai nopērku jaunu pareizo grāmatu, lai vāki saskaņotos. Taisnības labad jāsaka, ka man tā nav gadījies (trīs reizes pārspļauj pāri kreisajam plecam un pieklauvē pie koka). Drīzāk ir tā, ka pilnai sērijai pietrūkst kādas grāmatas, kas nav pārdošanā, tad gan ir lielāka traģēdija, nekā grāmatu vāku nesaskaņa.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Nu ja jau visa pasaule ir sajūsmā, tad droši vien neviens. 😀 Parasti jau ar draudzeni apspriežam izlasīto un tad izvēršas diskusijas kāpēc man vai viņai vai abām kaut kas nepatīk konkrētā grāmatā.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Nelasu tik daudz publiskās vietās, jo mazāk grāmatas, kuras zinu, ka liks raudāt. Bet, ja nu tomēr velk uz raudienu, tad fiksi taisu ciet un vaļā veru tikai mājās. Parasti, ja tas ir garākos pārbraucienos, esmu nodrošinājusies arī ar kādu žurnālu, tāpēc turpinu lasīt to.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Parasti te palīdz atsauksmju rakstīšana, bet tā kā es nemēdzu katru grāmatu aprakstīt, tad tur sākas īstās problēmas. 😀 tad mēģinu palasīt ko citi ir rakstījuši, piemēram, tajā pašā Goodreadā, citu blogeru atsauksmes, bet gadās arī, kad turpinājumā mēdz atkārtot pirmās grāmatas notikumus – tad sajūsmā situ plaukstas.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Atkarībā no cilvēka, ja esmu pārliecināta, ka a)lasa un b)to dara ātri, tad dodu izlasīt. Bet tikpat mierīgi atsaku, ja neticu, ka man to grāmatu atdos (lai gan esmu iekritusi arī šeit). Žēl jau, ka tās grāmatas aizceļo, tāpēc labāk atsaku, nekā dodu.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Es parasti tik daudz grāmatas nepametu, vismaz dažas mēdzu pabeigt un ielikt to negatīvo vērtējumu labāk, nekā bez vērtējuma vispār. Negribēšana lasīt gan man ir izplatīta un tiešām problēma, jo vairāk pērku grāmatas nekā tās lasu, tāpēc tai tieku pāri ar seriāliem, filmām vai kādu citu nodarbi.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Vai nu izmantošu blogera eksemplārus, ja ir sadarbība ar attiecīgo izdevniecību, bet mēdzu arī nopirkt tāpat, ja zinu, ka gribu plauktā, bet negribu lasīt tūlīt. Vēl jau ir opcija ‘bibliotēka’, bet par to pirkšanas brīdī aizmirstu. 😀 liels, liels slazds ir labdarības veikals “Otra elpa”, kurā ieklīstot var dabūt it kā gribētas grāmatas, ja paveicas, arī ļoti jaunas un par zemām cenām, tad tieku arī pie grāmatām, kas varētu pagaidīt. Un tā arī tie plaukti pildās. 😀

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Ojj, mēdz būt, ka ļoti ilgi. Arī tās, kuras ļoti gribu izlasīt, mēdz plauktā stāvēt ilgi līdz patiešām tieku pie lasīšanas. Piemēram, “Sarkanā sacelšanās” varētu būt jau kādi divi gadi, lai gan stāv pašā priekšā. Līdzīgs stāsts arī ar citām. Es visu laiku mēģinu sevi kaut kā ierobežot, bet kā nesanāk, tā nesanāk. Pastāvīgais stāvoklis ir tāds, ka gribu lasīt visu, bet nelasu neko un skatos Youtube video un es to pat nesaucu par reading slump, jo tai pašā laikā varu lasīt ar interesi. Varbūt tāds periods.

Arī tu vari mēģināt atbildēt (publiski vai pie sevis) uz šiem jautājumiem, pārņemot stafeti.

Bilde te.

Marija Kondo “Kārtības maģija”

Marija Kondo - Kārtības maģija

Uz šo grāmatu acis metu jau sen, arī tad, kad negribējās līdz ar istabas kārtošanu sakārtot arī dzīvi. Pēdējos mēnešos gribēju pamēģināt, cik ļoti vides sakārtošana palīdz sakārtot arī sevi, tāpēc bija doma nopirkt šo grāmatu. Kā jau tipiska Marta – nopirku to mēnesi pēc visa liekā izmešanas. Bet tas nenozīmē, ka grāmata būtu nelietderīga.

Marija Kondo ir mācījusies uzkopšanu un lielu dzīves daļu ir veltījusi tam, lai caur personīgo pieredzi nonāktu pie sev visideālākās kārtošanas metodes – aprakstītas šajā grāmatā. Viņa arī pasniedz seminārus un privātās nodarbības tiem Japānas (pamatā, bet ne tikai) iedzīvotājiem, kuriem rodas tāda nepieciešamība, un kuri paši nevar saņemties sākt mainīt savu vidi.

Kārtošanas galvenā ideja ir – ja lietu paņem rokās, sajust, vai tā tev nes prieku. Ja nē – jāmet ārā. Autore iesaka sākt ar apģērbu, tad ar grāmatām, papīriem, dažādiem sīkumiem un tad ķerties pie sentimentālām lietām. Pēdējās esot grūtāk izmest, bet, ja kārto norādītājā secībā, tad roka un prāts ir ietrenēti un ar to nav problēmu. Jākārto arī viss uzreiz, nekādas dalīšanas zonās pa dienām (guļamistaba, virtuve, vannasistaba, utt.) un svarīgi arī katrai lietai atrast savu vietu mājās, lai apkārt nemētājas un nerada haosu, kas disbalansētu pašu mantas īpašnieku.

Mana personīgā pieredze ar mantu kārtošanu ikdienā saistās ar to vienu reizi nedēļā, visticamāk brīvdienā, kad apkārt valda tāds haoss, kad gribot negribot jāķeras tam klāt. Bet ne par tāda veida kārtošanu runā Kondo. Viņa drīzāk runā par tādām kā lielajām tīrīšanām, kad iztīri visu visu, pašu mazāko kaktiņu un ne jau no putekļiem, bet no mantām. Atbrīvo savu dzīves telpu no liekā, tā teikt. Man par sevi ir radusies teorija, ka es kaut ko lielu (istabu vai grāmatplauktu) kārtoju tikai tad, kad jūtos nervoza vai saspringta, vai gribu kaut ko mainīt. Tieši dēļ tā savu dzīves telpu sakārtoju pirms mēneša tiešām apskatot katru mazāko stūri un saprotot, ko nekad nevilkšu mugurā/nelietošu/un kāpēc tas man vispār ir. Bet apzinos arī to, ka neesmu pilnīgi visu izmetusi, noteikti, ja man uz pirkstiem skatītos fiziska Kondo, mana istabā nebūtu puse tur esošo mantu. Bet fiziska autore manā istabā neatrodas un arī es neesmu tik radikāla, lai to visu izmestu. Un mani pilnībā apmierina pašreizējais stāvoklis, jo ziniet ko – man tiešām ir sajūta, ka dzīve ir manāmi uzlabojusies (paskatīsimies, cik droši ir to teikt skaļi).

Iemesli, kāpēc grāmata ir laba – tā palīdz saprast, ka mēs apaugam ar mantām mums pašiem to varbūt nemaz nepamanot. Un ne tik ļoti vajadzīgām mantām, man gribētos atgādināt. Šajā slazdā ievilina atlaides vai labas rekomendācijas vai “izskatās interesanti, gan jau kaut kad”. Autore saka, ka šis “gan jau kaut kad” pienāk precīzi nekad. Laba grāmata tā ir arī nozīmē, ka palīdz noskaņoties kārtīgai mantu sviešanai ārā, bet te arī ir galvenais mīnuss, ar ko es saskāros.

Lasīšanas procesā man ļoti traucēja tas, ka mantas met ārā. Paņem, salasa maisos un izmet miskastē. Vārdu sakot, ieslēdzās man praktiskās latvietes gēns un es iedomājos dažādus risinājumus, kā nevajadzīgu, bet vēl lietojamu mantu mešanu ārā var atrisināt savādākā veidā, piemēram, ziedošana vai labdarība vai pārdošana. Lasu klientes piemēru (kas te ir daudz) par to, ka izmet miskastē 200 grāmatas – nu vai ziniet, gandrīz raudāt jāsāk! Labi saprotu, ka metode ir no visa liekā pēc iespējas ātrāk atbrīvoties, bet tas man automātiski lika skeptiski uztvert visu grāmatu. Mazākas, bet tomēr šaubas man radīja tas, cik ļoti autore uzsver to, ka “zeķes ir nogurušas pēc smagā darba, spiežoties starp jūsu kāju un kurpēm, izklājiet viņas gludi, lai var atpūsties” un to, ka “es, atnākot mājās, somu novietoju uz sava aitādas pārklāja”. Cilvēks, kuram rūp zeķu (!) labsajūta, nedomā par dzīvnieku labsajūtu?

Bet es sapratu arī vairākus aspektus, ko es savā kārtošanā darīju nepareizi. Piemēram, Kondo piedāvā drēbju locīšanas veidu, kas samazina izmantoto vietu. Visu laiku man tās kumodes atvilktnes ir par mazu, tāpēc apsveru iespēju izmēģināt viņas metodi. Nejūtos tik radikāla, lai drēbes mestu ārā, tāpēc es pieļāvu to, ko autore uzskata par kļūdu – drēbes atdevu vai nu māsai, vai aizvedu uz laukiem (uz turieni aizvedu arī tās grāmatas, par kurām sapratu, ka tuvāko 5 gadu laikā tās nelasīšu – Kondo saka, ka tad tās jāmet ārā). Mums abām gan sakrīt viedoklis par kurpju kastēm – sasodīti noderīgām mantu glabāšanā.

Grāmatai dodu 7,5/10. Bija daudz pašiedvesmas, neticamu (lai gan Japānā viss ir iespējams) piemēru no klientiem, bet bija arī daudz sasodīti labu padomu. Ja ķeries pie kārtošanas, izlasi pirms tam šo grāmatu, varbūt noderēs.

[..] labākais sevis iepazīšanas veids ir uzkopšana. Galu galā mantas, kuras mums pieder, ļoti precīzi stāsta par lēmumiem, kurus dzīvē esam pieņēmuši. Kārtošana ir kā inventarizācija, kura pierāda, kas mums patiešām patīk.

Attēls: te.

Atskats uz janvāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276563410/large.jpg

Skatoties uz paveikto, mani izbrīna, ka tas viss notika janvārī, kas studentiem (tātad arī man) ir sesijas mēnesis.

Grāmatas. Izlasīju 10 grāmatas un uzstādīju personīgo rekordu, jo tik daudz vienā mēnesī es vēl neesmu izlasījusi. Ja teiciens “kā gadu iesāksi, tā pavadīsi”, tad mans lasīšanas gads rādās ļoti labs, arī ņemot vērā faktu, ka vairākas grāmatas bija patiešām labas. Par visām esmu dažus vārdus jau uzrakstījusi, tāpēc turpmāk būs linki uz aprakstiem.
Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti”, Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki”, Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne”, Rupi Kaur “milk and honey”viss vienā katlā lasāms te.
Frēderiks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”te.
Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”te.
Jana Egle “Gaismā” te.
Egils Lukjanskis “Rēta akmenī” te
Džodžo Moja “pirms atkal tiksimies” – agrāko atsauksmi var lasīt te, bet pārlasīšanā visu sanāca uztvert mazāk saasināti. Bet tas nemaina to, ka grāmata ir laba.
Džodžo Moja “pēc tevis” te.

Filmas/seriāli. Sāku turpināt radināt sevi pie jaunu seriālu skatīšanās (kopš beidzu skatīties “Friends”, labu laiku nezināju kā dzīvot tālāk). Manā redzeslaukā tagad ir “Series of Unfortunate Events”, “Mom” smadzeņu atvēsināšanai un “The Crown”, kā arī atsākās “How to Get Away With Murder”. No filmām noskatījos 8, no kurām visaugstāk vērtēju “La La Land”. Lai gan mūzikli man ne pārāk iet pie sirds, šis tomēr spēja manu uzmanību noturēt līdz beigām. Un tās beigas, tās beigas! Novērtēju ar 10/10. Pārējās košļeņu filmas nemaz nav vērts pieminēt.

Teātris. Skatījos 5 notikumus, kas saistīti ar teātri.
“NN Nakts” JRT – jau kā tradīcija notiek otro gadu pēc kārtas, kur novērtē arī otru teātra pusi – kritiku. Konceptā līdzīgi kā pagājušo gadu, bet šoreiz daudz foršāk un īsāk, koncentrētāk. Divejādas izjūtas raisīja skatuves noformējums kā Getliņu izgāztuve, kur kritiķiem jākāpj pāri izmētātām čipsu pakām, bet saprotu arī otru – profesionālo – pusi.
“Jevgēnijs Oņegins” LNOB – piedzīvoju izbrīnu par to, ka dzied krieviski, bet scenogrāfija bija smuka (tikai vēl vienu izbrīnu radīja reklāma modes skates veidā ar Amoralles tērpiem). Nezinu, cik ļoti tērpu mūsdienīgums un atklātums sasaucās ar valodas senumu (jo krieviski es nebumbum), ko man būtu interesanti uzzināt.
LTV1 rādīja Elmāra Seņkova “Meitenes” iestudējumu un arī Reiņa Suhanova “Bērns, vārdā Rainis”. Abi šie iestudējumi ir pateicīgi televīzijas kameru darbam noķert īstos izrādes momentus, jo darbība nenotiek uz lielas skatuves. “Meitenēs” man simpatizēja stāsts un izvēlētās aktrises, “Bērnā, vārdā Rainis” tas, cik interesanti izdomā bērniem izstāstīt stāstu, pielietojot minimālus līdzekļus.
“Bonija un Klaids” Dailes teātrī – izrādes sākumā skatītājus (vai paši sevi) aktieri Mārtiņš Upenieks un Lelde Dreimane izklaidē, lasot kritiku šo izrādi. Bet varbūt, lai sagatavotu skatītāju. Katrā gadījumā nav grūti izdomāt, par ko ir stāsts. Interesanta ir režisora iecere likt skatītājiem līdzdarboties izrādes procesā, izmantojot lukturīšus (interesanti, kāda būtu izrāde, ja to nebūtu). Laiks aizlidoja vēja spārniem jeb var arī teikt, ka negaidīju beigas tik ātri.

Plāni februārim

  • Pagaidām plānā ir apmeklēt 4 teātra izrādes;
  • Grāmatu ziņā nav īsta plāna, pēc kā vadīties, tāpēc paļaušos uz sajūtām. Gribas kaut ko no non-fiction palasīt, tāpēc varbūt beidzot jāķeras klāt grāmatām, kas manā plauktā stāvējušas klāt way too long.
  • Bet joprojām spēkā paliek 1 grāmata no Kindles un 1 latviešu autoru darbs.

Attēls te.