Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”

Attēlu rezultāti vaicājumam “papagailis piparu kokā”

Ar Krisu Sjuartu iepazinos 2014. gada nogalē, kad izlasīju “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”, kur Kriss atmeta visus aizspriedumus, ievācās El Valero un nosauca tās par savām mājām. 2016. gada nogalē Kriss sūta vasarīgus sveicienus un liek cerēt, ka vasara nemaz nav tik tālu.

“Papagailis piparu kokā” turpina sekot Krisa dzīvei, sākot ar mēnesi ilgu “trimdu” Zviedrijā, kur viņš pie dažādiem aitkopjiem palīdz cirpt aitas, jo tas nodrošina tādus ienākumus, ka Kriss ar savu ģimeni var mierīgi atlikušo gadu uzturēt ģimeni un saimniecību. Kad Kriss atgriežas, viņu sagaida patīkamas ziņas – izdevējiem ir patikušas tās dažas nodaļas, ko viņš ir uzrakstījis par savu dzīvi un nu jāķeras klāt lielajai rakstīšanai. Bet kā lai to sāk, ja jālabo žogs, vajag cirpt apkārtnes aitas un tad vēl baseins jārok? Palīgā nāk Manolo, kurš ar Krisa traktoru apietas kā ar sievieti un iedzen skaudībā pašu saimnieku. Tomēr, arī tad problēmas nerimstas.

Grāmata turpina iesākto tēmu un lieki neatkārto iepriekš rakstīto, tāpēc, manuprāt, ir pilnīgi vienalga, no kura gala šo sēriju sāk lasīt, jo saskaitāmo secība nemainās no kopējās summas. “Papagailis piparu kokā” turpina klāstīt par dienām un nedienām (vairāk jau nedienām, jo tās, gluži saprotams, ir interesantākas) Andalūzijas saimniecība El Valero. Var sekot līdzi gan telefona ievilkšanai, gan lielajai grāmatas rakstīšanai, gan piedzīvojumiem ar dzīvniekiem. Jāpiemin gan, ka grāmatā ir tieksme atgriezties pagātnē par to īpaši nebrīdinot (izņemot Krisa atmiņu stāstu par savu jaunību).

Man ļoti patika karte, kas ir grāmatas sākumā, un kas vismaz aptuveni parāda kur kas atrodas (lai gan vienā konkrētā nodaļā norādīts, ka Kriss ar karšu zīmēšanu nav uz “tu”) un tas palīdz arī labāk izprast stāstu. Tiesa, ar laiku sanāk tā aizrauties ar lasīšanu, ka par karti aizmirstas… līdz pašām grāmatas beigām. Grāmatā man ļoti, ļoti pietrūka laika atskaites, jo tikpat labi tas viss stāsts varēja ietvert 2 nedēļas, bet tikpat labi 10 gadus. Lai gan vienu brīdi bija pieminēts, ka, piemēram, peldbaseinu taisīja 12 mēnešus, tātad, kaut kas ilga gadu, tomēr būtu noderīgi uzzināt cik ilgi bija no pirmās nodaļas līdz pēdējai. Grāmatas beigās ir lasāma intervija ar rakstnieku, kas pasaka, ka būs arī trešā grāmata un vēl šo to.

Kopumā grāmata sniedz vasarīgas noskaņas (aizvelc aizkarus, kad lasi, lai neredz sniegu ārā) un istabas temperatūra paaugstinās par dažiem grādiem. Var pamēģināt arī iemācīties spāņu valodu – erizo ir ezis, bet freganto – mazgāt traukus. Man tas viss kopā katrā ziņā radīja vēlmi kaut kad šo valodu iemācīties un aizbraukt arī uz Spāniju.

Vērtējums: 8/10.

Ar pankūkām vienmēr var panākt, ka bērni ir jūsu pusē.

Laura acīmredzot bija viens no tiem cilvēkiem, kuri uzskatīja, ka jābūt nežēlīgam, lai būtu laipns.

Attēls: te.

Frēdriks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”

Attēlu rezultāti vaicājumam “Omce sūta sveicienus un atvainojas”

Frēderiks Bakmans latviski lasošajai auditorijai jau ir pazīstams ar savu darbu “Vīrs, vārdā Ūve” (klikšķini un izlasi manu atsauksmi). 2016. gada nogalē iznākusī “Omce sūta sveicienus un atvainojas” lasītāju mētā no viena emociju grāvja otrā – no smiekliem līdz pat asarām.

“Katram septiņgadīgam cilvēkam pienākas pa supervaronim” ir  Omces mīļākais teiciens. Viņa ir savas astoņgadīgās mazmeitas Elzas supervarone – nedaudz traka piedzīvojumu meklētāja. Un par to Elza viņu ļoti mīl. Abas dzīvo daudzdzīvokļu mājā kopā ar Elzas mammu un viņas draugu Džordžu, bet ne tikai – vēl arī Alfu, sievieti svārkos, Britu Mariju un Kentu, zēnu ar sindromu, Linardu un Modu un Briesmoni ar briesmoni. Omce Elzai stāsta pasakas par izdomātu zemi Mimovasu, runā izdomātā valodā un aizved meiteni nakts melnumā uz zoodārzu. Jo Omce var! Bet tad Elzai kā Mimovasas bruņiniecei ir jāizpilda uzdevums bez Omces palīdzības, kura laikā atklājas, ka visās pasakās ir daļa patiesības.

Bakmana pirmā grāmata par Ūvi mani tik ļoti neaizrāva kā šī. Tas bija aizraujošs piedzīvojums, kurā likās, ka pati piedalos, jo autors raksta it kā konkrēti par Omci un Elzu, bet nešaubos, ka jebkurš var sevi un savu vecmammu ielikt abu varoņu vietā un viss kļūst vēl aizraujošāks un dzīvīgāks. Un vēl tie sākumā dīvainie kaimiņi – arī tie mums katram ir! Grāmatai noteikti ir plus punktiņi gan par autora stilu, gan tulkotājai Renātei Punkai, jo valoda tiešām ir tik raita un sižets un piedzīvojumi ir tik aizraujoši, ka negribas grāmatu likt nost, kamēr tā nav izlasīta.

Grāmata nav tikai izklaide un smiekli vien, jo, lai gan pamatā ir stāsts par Omces un mazmeitas Elzas attiecībām, tā reizē šķetina arī pagātnes un kaimiņu stāstus, kas visi nav tikai līšana pāri zoodārza žogam melnā naktī, bet kaut kas krietni sarežģītāks, ko var nosaukt arī par ģimenes skeletiem. Lai gan Elzai ir tikai astoņi gadi, viņa ir īpašs bērns, kas labo pareizrakstības kļūdas un saprot ļoti daudz, tāpēc ar skeletu apskatīšanu tiek ļoti labi galā. Grāmata var kļūt vienā brīdī pārāk personīga un aizkustinoša tik ļoti, ka paver vaļā acu asaru kanālus un kārtīgi nomazgā vaigus, tāpēc pāris salvetes blakus, kad esat tikuši līdz pēdējām 50 lappusēm nenāks par ļaunu. Nu tā, esmu jūs brīdinājusi.

Pēc grāmatas izlasīšanas gribas braukt, rakstīt un apskaut esošos dzīvos tuvos cilvēkus un dot šo grāmatu katram pretimgājējam ielā, jo tā ir tieši tik brīnišķīga, ka uzrunās visas auditorijas, jo tajā ir pa druskai no visiem mums un mums apkārt esošajiem – mazās Elzas, steidzīgās mammas, trakie vecvecāki, nīgrie Alfi, draudzīgie Briesmoņi, iedomīgie kaimiņi un vēl citi.

Vērtējums: 10/10. Nebaidos teikt skaļus vārdus – noteikti viena no mīļākajām 2017. gadā izlasītajām grāmatām (ņemiet vērā, ka ir tikai 7. janvāris. Tieši tik lieliska tā ir!)

Attēls: te.

Omcei nepatīk, ja cilvēki pārmet, ka viņa stāsta izdomājumus, tāpēc bilst, ka labprātāk izvēlētos mazāk aizvainojušu apzīmējumu – “realitāti izaicinošs”

Ja uz galda ir cepumi, strīdēties ir daudz grūtāk.

Mums gribas, lai mūs mīl. Ja ne mīl, tad apbrīno; ja ne apbrīno, tad lai baidās; ja ne baidās, tad lai ienīst un nicina. Mēs par katru cenu gribam citos uzjundīt kādas jūtas. Mūsu dvēsele necieš tukšumu. Tā par katru cenu alkst pēc kontakta.

Atskats uz decembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/272106069/large.jpg

Gada pēdējam mēnesim ir raksturīga galu savilkšana un mērķu sasteigta pildīšana. No skapju dziļumiem tiek vilkti apņemšanās saraksti un blogs tiek piepildīts ar rakstiem. Tā nu turpinot rudenī iesākto tradīciju, top atskats arī uz decembri, iespraucoties pa vidu pēdējām atsauksmēm un gada kopsavilkumiem.

Gads noslēdzās ar … izlasītām grāmatām. Bija daudz Harija Potera, ļoti daudz, bet pārlasīt sēriju bija viena no 2016. gada apņemšanām, tāpēc vismaz vienu no daudzām apņemšanām es gribēju pabeigt.
1. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Fēniksa ordenis” – grāmata, ar kuru sākas tumšais periods šajā sērijā ne tikai filmu ziņā, bet arī grāmatu. Lai gan nevienā no grāmatām īsta un galēja atrisinājuma nav, tomēr šeit man likās, ka tas ir vēl neesošāks kā citās grāmatās. 4/5
2. Šarlote Brontē “Džeina Eira” – šo izlasīju pirms teātra izrādes, lai sīkumus atsauktu atmiņā. Kopumā stāsts man patika, bet garās pārdomu pilnās rindkopas man likās nevajadzīgas, bet raksturīgas 20.gs. sākuma literatūrai. Spilgts stāsts par sievieti kā ne vairs papildus mēbeli istabā, bet no kura lasāmas ir kādas 300 lpp. 4/5
3. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Jauktasiņu princis” – grāmata, kurā Strups izcēlās ar savu maitiskumu un raisīja ļoti lielu sašutumu. Tomēr kopā ar pēdējo daļu, atrisina daudz radušos jautājumus un atklāj jaunus pavērsienus. 4/5
4. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Nāves dāvesti” – sērijas noslēdzošā grāmata, kas atrisina pēdējos jautājumus un savelk kopā sižetu, radot gandarījumu par veltīto laiku, enerģiju un kārtīgi uzkačā muskuļus, nēsājot to sev līdzi. 5/5
5. Vigants Lesausks, Inese Mūrniece “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”. Atsauksme te.
6. Elizabete Strauta “Mani sauc Lūsija Bārtone” Atsauksme te.

Decembrī noskatījos 9 filmas. Tā kā visas filmas es skatos atkarībā no garastāvokļa, tad ar visām redzētājām esmu apmierināta, lai cik sliktas tās patiesībā arī nebūtu.
Nakts reportieris, rež.Dan Gilroy – jau kuro reizi saku, ka televīzijā esošās filmas dažreiz ir brīnums un arī šo noskatījos tikai dēļ tā. Filma, kas noturēja manu uzmanību, jo ne reizes nenovērsos, lai nočekotu pēdējos jaunumus soc.tīklos, jau vien ir laba novērtējuma vērta. 8/10
Dzelzs lēdija, rež.Phyllida Lloyd – man sāk patikt ne tikai biogrāfiska stila grāmatas, bet acīmredzot arī filmas. Stāsts par Margaretu Tečeri, pirmo sievieti britu premjerministra krēslā – iespējams, man šī filma patika arī dēļ tā. 8/10.
Viens pats mājās, rež.Kriss Kolambuss – neiztrūkstoša himna, kas skan, kad oficiāli var sākt gaidīt Ziemassvētkus, lai gan prātā jau labu laiku pats sev skandini Ziemassvētku dziesmiņas. Man jau liekas, ka pietiekami laba ir tikai pirmā daļa, tāpēc arī šogad iztiku tikai ar vienu šādu filmu. 7/10.
Bridžitas Džounsas mazulis, rež.Sharon Maguire – ko citu darīt, kad jūties slikti un gribas kaut ko, kas nedaudz sapurina? Jāskatās crapy filmas. Šī daļa nebija ļoti laba, bet ja viss slikti, var iztikt arī ar to (kamēr iedarbojas vīns). 5/10
Friends with benefits, rež.Will Gluck – arī šī ietilpa manā #vissslikti listē un arī par šo neko labu nevaru pateikt, jo nekas ievērības cienīgs nepalika atmiņā. Patika Mila Kunisa un beigas. 4/10
How to be single, rež.Christian Ditter – priekšpēdējā sliktā filma, kas man nezināmu iemeslu dēļ patika. Nedaudz sapurināja, lika smieties un saprast, ka varbūt nemaz tik slikti nav. 7/10
Bridesmaids, rež.Paul Feig – filma, kas raisīja tikai dusmas par to, cik divas sievietes var būt lepnas un savā starpā plēsties par lietām, kas uz viņām principā tikpat labi var arī neattiekties. 2/10, jo kāzas.
Harijs Poters un Nāves dāvesti, rež.David Yates – ar šo noslēdzās mans Harija Poters grāmatu un filmu maratons. Forši vērot, kā aug aktieri 7 filmās pēc kārtas. Interesanti, kādas filmas būtu, ja tās taisītu viens un tas pats režisors. 8/10

No teātra pasākumiem apmeklēju 5, 2 no tām bija Dailes teātra rīkotās lekcijas, 3 bija teātra izrādes.
1. Peldošie-ceļojošie II daļa kārtējais Nastavševa darbs un labi vien ir, ka viņš nav piesiets tikai vienam teātrim, jo tas pagātina gan viņa paša pieredzi, gan arī radina skatītājus iepazīt jaunas formas savos iemīļotajos teātros. Izrādi var saprast arī tad, ja nav redzēta pirmā daļa, tiesa jāpieļauj iespēja, ka daudz nozīmes ir radītas pirmajā daļā (JRT) un pārnestas uz šejieni, tiek interpretētas savādāk. Februārī plānoju iet uz pirmo daļu, ja vajadzēs/gribēšu, atkārtoti skatīšos arī otro daļu, jo tā bija bauda acīm un ausīm. 8/10
2. Silvijas Radzobes lekcija par Kuzminu un sudraba laikmetu – uzreiz pēc pirmizrādes (nākamajā dienā) notika lekcija par rakstnieku Kuzminu (sarakstīja romānu “Peldošie-ceļojošie”), kas palīdzēja vairāk uztvert izrādes kontekstu.
3. Četru teātru direktori – kur citur uz vienas skatuves pulcēsies teātru direktori un atbildēs uz ziņkārīgo skatītāju jautājumiem? Lieliska iespēja sēžot zālē tomēr ielīst katram teātrim aiz kulisēm un gūt priekšstatu par to, kā teātris funkcionē no iekšienes. Ļoti vērtīgi.
4., 5. Taureņi ir brīvi un Džeina Eira

Plāni janvārim:

  • sesija ieviesīs korekcijas, tāpēc gan jau grāmatas daudz lasīt neiznāks: pagaidām plānā ir Frēderika Bakmana “Omce sūta sveicienus un atvainojas” un Krisa Stjuarta “Papagailis piparu kokā”. Gribu izlasīt arī “Doriana Greja ģīmetni” pirms eju uz izrādi februārī.
  • sāku turpināt skatīties “how to get away with murder”, esmu noskatījusies 2.sezonu (divās dienās, pirms sesijas, neko nenožēloju) un iesāku trešo, tā kā to droši vien turpināšu. Vēl man plānā ir atrast kādu seriālu par arhitektu dzīvi (neticu, ka tāda nav)
  • kaut kā veiksmīgi starp eksāmeniem esmu iespraukusi arī teātri, tāpēc tagad zinu, ka iešu vismaz uz 3 izrādēm/pasākumiem.

Laimīgu Jauno gadu!

Attēls: te.

Elizabete Strauta “Mani sauc Lūsija Bārtone”

https://images.gr-assets.com/books/1479496907l/33008718.jpg

Ziniet, cik forši ir saņemt negaidītas paciņas pastā? Ļoti. Un vēl, ja tās ir grāmatas, tad ir ļoti ļoti forši. Paciņa no BaibaBooks mani patīkami pārsteidza, no divām tur esošajām grāmatām, stāstu par Lūsiju Bārtoni izlasīju tieši plānuma dēļ. Un tas bija brīnišķīgs.

Lūsija Bārtone ir izrāvusies no nabadzīgas bērnības sloga, atstājot aiz muguras gan pārdzīvojumus, gan savus vecākus un brāli. Tagad viņai ir vīrs, divi bērni, pārvarēts nabadzīgas slieksnis un nodrošināta dzīve, bet atmiņas par ģimeni, īpaši māti, Lūsiju joprojām no iekšas nedaudz grauž. Kad Lūsija guļ slimnīcā, viņai ir daudz laika apcerēt gan bērnības, gan pašreizējās problēmas, kā arī uzlabot attiecības ar māti, kas viņu pārsteidz, sēžot pie slimnīcas gultas.

Lai gan man nav tik nopietnu problēmu ar vecākiem kā Lūsijai, tomēr stāsts pārsteidz ar to, ka ievelk sevī tik ļoti, ka attopies iztēlojamies sevi galvenās varones vietā un situācijās. Tāpat ļoti izteikta ir emociju gamma, jo, kamēr vienā vietā var dusmoties par notiekošo, citā var priecāties par laimīgu iznākumu, ar ko es gribu teikt, ka emocijas jūt ne tikai galvenais varonis un lasītājs var lasīt, ka “Lūsija priecājās”, bet lasītājs pats izjūt šo prieku. Tas ir plusiņš autorei un arī tulkotājai Santai Liģertei, jo sanākuši ļoti veiksmīgi vārdu virknējumi, ka ne atrauties.

Romāna darbība norisinās patlaban, bet ceļošana pagātnē ir novērojama Lūsijas atmiņu stāstos, kas ir visdažādākie – sākot no bērnības ar vecākiem un skolasbiedriem, par kaimiņu dzīvēm, par Lūsijas pašreizējo laulību. Daudzi stāsti atklājas caur mātes un meitas sarunām, kas gan stiprina attiecības, gan dod lasītājam ieskatu un lielāku Lūsijas dzīves kontekstu. Lai gan vairākas it kā svarīgas detaļas netiek atklātas, bet tās ir nojaušamas (piemēram, kāpēc Lūsija sarāva attiecības ar māti, ja visu gadu laikā ir jutusi vēlmi sajust savas mātes mīlestību), neatklāšana netraucē šo stāstu baudīt.

Grāmatiņa ir ļoti pateicīga līdzi ņemšanai un arī tādiem, kas grāmatas nelasa – ja vēlies lielisku darbu, kas liks apstāties un padomāt par savām attiecībām ar ģimeni – šī ir īstā. Grāmatai ir īsas nodaļas (nu ļoti īsas – ne vairāk par 3 lappusēm katra) un kopā tikai 142 lappuses, kas mani sākumā izbrīnīja, bet tas ir pilnīgi pietiekami un koncentrēti – ja grāmata būtu izstiepta garāka, tā vairs nebūtu tik baudāma.

Vērtējums: 8/10. Noteikti liek padomāt un aizskar skaistumā, trauslumā un ikdienišķumā. Noteikti kādreiz izlasīšu vēl kādu Elizabetes Strautas grāmatu.

(..) mēs nekad neesam zinājuši, un nekad arī nezināsim, kā tas ir – pilnībā saprast citu cilvēku.

Attēls: te.

Atskats uz 2016. gadu teātrī

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Sākt lūkoties uz 2016. gadu kopumā man liekas vieglāk ar teātri, iespējams, tāpēc, ka skaitā tas ir mazāk nekā visa pārējā, bet varbūt arī tāpēc, ka kvalitatīvāk kā pārējais, jo teātra izrādes sanāk izvēlēties pārdomātāk nekā grāmatas vai filmas, kurās paļaujos uz garastāvokļa svārstībām. Turpmāk būs pa mēnešiem sadalītas izrādes, ko redzēju un mazs komentārs vai saite uz atsauksmi.

Janvāris.
NN Nakts, JRT – pirmie kucēni jāslīcina, jeb ideja laba un atbalstāma, tikai izpildījums atstāja nelielu rūgtuma sajūtu, likās nedaudz sasteigts, neizmēģināts. Cerams, ka šogad būs pa kripatu labāk.
Žanna d’Arka, Dailes teātrī
– Kā es gāju Ziemeļmeitu lūkoties, ĢIT – Kārļa Skalbes pasaka mūsdienīgā veidā pārlika uz teātra skatuves, izmantojot minimālus līdzekļus un jaunos aktierus. Ja vēl ir iespēja, aizej – man patika.

Februāris
Rondo, ĢIT – viena no manām mīļākajām izrādēm, par kuru atsauksmi nevaru uzrakstīt, cik mīļa man tā ir. Lai gan esmu gājusi jau kādas 5 reizes (es parasti pat otro reizi uz izrādēm neeju, tad nu novērtējiet šo), man neapnīk un labprāt iešu vēl un vēl.
– Melnā sperma ĢIT – viena no spilgtākajām izrādēm, kas šogad ir redzēta. Must watch pilnīgi visiem!

Marts
Bovarī kundze, Dailes teātrī – pirms diviem gadiem lasīju romānu un uz pirmizrādi neaizgāju tikai tāpēc, ka man bija klepus, un sanāca tā, ka noskatījos tikai tagad. Viduvēja izrāde, par ko spriežu, jo tagad lielu daļu neatceros. Nevarauska patika, un tērpi arī.
– Trīs māsas, Dailes teātrī – arī viduvēja, jo arī lielu daļu neatceros. Patika scenogrāfija un tērpi, Dzelzīša spērgāšana, lieliskās aktrises Daneviča, Segliņa un Nevarauska.

Aprīlis
Mežapīle, Nacionālais teātris – tā bija intensīva ģimenes peripētiju atrisināšana, kurā spriedzē sastinguši sēdēja arī skatītāji. Izrāde, kas ievelk un ilgi nelaiž vaļā. Lieliska Doveika, mazā meitene un Grasbergs. Priecē divas Spēlmaņu nakts nominācijas – viena Doveikai, otra gaismām.
-Ak, tētīt, Nacionālais teātris – spēcīga izrāde par spēcīgu slimību, kas izraisa pārdomas joprojām. Šoreiz mazā zāle nebija nekāds intimitātes pastiprināšanai, bet varēja vērot slimnieka prātu no attāluma – kā caur televizoru. Lieliski meita un tēvs kā izrādē, tā dzīvē Lūriņa un Lūriņš, šo arī ieteiktu noskatīties.

Maijs
Pilna Māras istabiņa, JRT – pilna ar latviskiem simboliem, no kuriem jēgas nekādas, jo lielā bilde neveidojās. Kāpēc izrādi iestudē? Kāda jēga tieši tagad? Ko grib pavēstīt? Gribu izlasīt Zālītes darbu, lai taptu skaidrs vismaz pamata darbs, jo izrāde palika nesaprasta.
Raspļujeva sapņi, Valmieras Drāmas teātris.

Augusts
Portreti. Vilki un avis, Liepājas teātra viesizrāde – patika koncepts, patika saturs, patika mūzika un gaismas. Neatstāja tādu iespaidu, lai tagad atcerētos vairāk.
– Ziloņcilvēks, Liepājas teātra viesizrāde – man liekas, ka ir režisori ar rokrakstu, kuru izrādes skatoties jau var pateikt, ka to iestudējis konkrētais režisors. Laura Groza – Ķibere veido sarežģītas, pārdomu pilnas un neparastas izrādes, šokējot, pārsteidzot, mulsinot un iebakstot acīs problēmas, ar kurām sabiedrībai būtu jātiek galā, un kā vēl saudzīgāk to darīt, ja ne caur dažādām mākslas formām. Ziloņcilvēks neatstāja tādu iekšēju gruvešu kaudzi kā Frankenšteins, bet tāpat bija spēcīgi. Arī iesaku noskatīties.
– Asins kāzas, Nacionālais teātris – viņa ir tik lieliska, ka man neceļas roka sākt komentēt. Ja neesi vēl bijis, nesaprotu, ko tu vēl gaidi.

Septembris
8 mīlošas sievietes, Dailes teātris – atgādina vidējo detektīvromānu – lasot/skatoties ir spraigums un interesanti, bet trešajā dienā par to pārtrauc domāt un pēc mēneša jau esi aizmirsis, ka esi lasījis/skatījies. Iet skatīties jau var, bet tai pašā laikā ir vairākas daudz labākas izrādes.
Frankenšteins, Dailes teātris – šo izrādi skatījos atkārtoti un patika tikpat ļoti, cik pirmajā reizē.

Oktobris
Granātu krāsas aproce, Dailes teātris – saldsērīga izrāde, kurā patika Siliņš, Vārpiņa un scenogrāfija. Arī šai daudz ko neatceros, tāpēc tāda viduvēja.
– Iemūrētie, LNOB – uhh, man par šito nav ko teikt, ja nu vienīgi, ja ejat uz operu pirmoreiz, neesot bērns, nesēdiet pirmā rindā un atcerieties, ka iet titri skatuves augšā. Man liekas, ka trauma ir tik liela, ka uz operu vairs neiešu ilgi (līdz februārim, khem)

Novembris
Vaidelote, Valmieras Drāmas teātra viesizrāde
– Lielā melu burtnīca, Dailes teātris – interesanti, kāda ir grāmata, jo izrāde atstāja nepabeigtības izjūtu un daudz kas nav palicis atmiņā (un man liekas, ka es to pieminu tik bieži, ka jāsaka, ka man ar atmiņu viss ir lieliskā kārtībā, tikai izrādes neatstāj tādas emocijas, lai es tās atcerētos). Patika Upenieks, bet Dīcis man kaitina visās izrādēs, kur spēlē.
– Pēc beigām, Nacionālais teātris – lūk, ja gribas spraigu izrādi, labāk aizejiet uz šo, jo sasprindzinājums kā iestājās pirmajās minūtēs, tā neatslāba visas izrādes garumā. Lieliski ietrāpījuši ar aktualitāti pasaules kontekstā, lieliski aktieri, lielisks izpildījums un viss forši, tikai no izrādes izgāju puskurla.

Decembris
Peldošie-ceļojošie II daļa, Dailes teātris – nepiekrītu tiem, kas saka, ka bez pirmās daļas maz ko var saprast, jo saprast var daudz, vienīgi varbūt garām paslīd tās nozīmes, kas iegūtas, skatoties pirmo daļu. Mūzika ir debešķīga (Nastavševam vajag savu CD izdot), lieliski aktieri, un šī ir pirmā izrāde, kur man Ķuzule pat patika. Lai nu kā, februārī eju uz pirmo daļu JRT, tad varēšu spriest plašāk.
Taureņi ir brīvi un Džeina Eira, Valmieras Drāmas teātris

Attēls: te

Plāni 2017:

Jau ir sapirktas biļetes uz vairākām izrādēm janvārī un februārī, iespējams, braukšu uz Valmieru, gribu aiziet uz kādu no DDT izrādēm un vairāk iet uz Nacionālo teātri, jo man patīk, ka piespiež domāt un raisa vismaz kaut kādas emocijas, spēcīgākas nekā Dailē. Tā kā šogad dažādu apstākļu dēļ sanāca mazāk rakstīt par izrādēm, to nākošgad apsolos mainīt.

Teātra biļetēm, pieredzi un emocijām bagātu 2017.!

Vigants Lesausks, Inese Mūrniece “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”

Grāmata pie manis nonāca nejauši – retajā reizē, kad apskatos bloga e-pastu, bija pienācis vēl derīgs aicinājums ierasties uz šīs grāmatas prezentāciju. Sākumā nobrīnījos, kāpēc tieši es, bet tā kā par grāmatu no pieejamās FB informācijas maz ko varēja saprast par grāmatu, devos uz prezentācijas pasākumu.

Tas pārsteidza ar mājīgu un foršu atmosfēru Birojnīcā un garšīgām kanēļmaizēm no, domājams, turpat blakus esošās konditorejas. Pasākums arī ieskicēja autoru vīziju par grāmatu un jau pateica priekšā skaidrāk par to, kas būs grāmatā, tiesa gan jāatzīst, ka pēc tā jau man likās, ka man grāmata nepatiks un no šīs sajūtas es nevarēju atbrīvoties grāmatas lasīšanas laikā.

Grāmatas galvenā varone Magdalēna ir jauna meitene, kas uzsāk strādāt pārdošanas nozarē. Iedomas par darbu ātri vien samin dzīves realitāte, kad izrādās, ka nemaz tik viegli viss nav. Viņai ir sākotnēji kaitinošs darba kolēģis Ralfs un priekšnieks Valters, kuri dara visu pilnīgi otrādāk, nekā Magdalēnai liekas, ka būtu jādara. Lēnām viņa saprot, ka dzīve uz paplātes pienes tikai citronus un limonāde jāmācās pagatavot pašam un beidzot sāk rīkoties. Kad liekas, ka darbs CRM sistēmu pārdošanā jau sāk iet no rokas, groži atkal izslīd Magdalēnai no rokām. Jāpiemin, ka visi notikumi norisinās galvenās varones pārbaudes laikā, un lasītājs atvērto beigu dēļ neuzzina, kas ar viņu notiek pēdējā darba dienā Tamm Solutions.

Grāmata ir patiess stāsts, kurā apvienots jaunās meitenes pirmo darba dienu pieredze (Inese Mūrniece ir strādājusi pie Viganta Lesauska, no grāmatas aizmugures var noprast, ka menedžē sociālos tīklus un raksta) un priekšnieka pieredze pārdošanas nozarē (Vigantam ir vairāki apbalvojumi, sevi slavē kā pārdošanas treneri un iedvesmotāju), tā radot šo brīnumu grāmatas izskatā, kurā ir tikpat daudz plusu, cik mīnusu.

Esmu pati strādājusi pārdošanas nozarē un nesaku, ka tas ir baigi viegli, tāpat man nebija jāmēģina pārdot lietas pa telefonu, bet tāpat piedzīvoju to, ar ko saskaras Magdalēna – klientu “es pats visu zinu labāk”, priekšnieka (manā gadījumā, nosacīti) neapmierinātību (tikai man neviens nedeva iedvesmojošus padomus par to, kā turpināt) un visu citu, kas ielej rūgtumu, bet sakožot zobus, caur to var tikt cauri un beigās var sagaidīt pat uzslavas. Bet tomēr ar visu šo pieredzi grāmata nav piemērota pilnīgi visiem, jo galvenā varone ir attēlota tāda, kam viss ar karoti ir jāiebaro mutē un vēl viņas vietā jānorij, kas ir tik kaitinoši, ka gribas grāmatu mest pret sienu (ar šo tā bija ļoti daudz reižu).

Vēlmē mest šo darbu pret sienu nepalīdz arī Valters, kas dod “iedvesmojošus” teikumus, lai uzvedinātu Magdalēnu domāt pašai ar savu galvu risinājumus attiecīgajās problēmsituācijās. Kopā ar Magdalēnas naivumu, augstprātību un nevarību un Valtera iedvesmojošajiem citātiem  tas viss kopā atgādina tādu kā “Latvietes karmu” ar FB Dievietes piesitienu tieši pārdevēju profesijas pārstāvjiem. Man bail iedomāties, kas notiks ar latviešu oriģinālliteratūru, ja ko šādu turpinās ražot katram profesijas pārstāvim, tāpēc ar vienu pietiks, paldies. Jāpiemin, ka viens grāmatas varonis gan man patika – Ralfs, jo vismaz viens nostādīja Magdalēnu uz pauzes ar savu tiešumu un neauklēšanos, līdz ar to bija diezgan paciešams.

Grāmatas pievienotā vērtība ir attēli, ko radījis mākslinieks Mareks Ruskuls, kur ja ne grāmatas vāks, tad iekšā esošie attēli gan liecina par to, ka ilustrators stāstu pārzina. Diemžēl, ievietojot attēlus, ir pārvietojies teksts, un tādēļ sazin kādu iemeslu dēļ dažas rindkopas ir dublējušās. Pie šī jāpiemin arī vairākas citas kļūdas, kas ir ieviesušās un redaktore (ja tāda nav bijusi tikai vārda dēļ) tās nav pamanījusi, kas man bojāja lasīšanas prieku. Turpmākām grāmatai (prezentācijā tika minēts, ka vēl vismaz viena būšot, kas nav šīs turpinājums) ieteiktu “septiņreiz nomērīt un tikai tad nogriezt”.

Vērtējums: 4/10. Kopumā grāmatā var iepazīt pārdošanas nozares tumšākos labirintus, apvienojumā ar vāju pārdevēja raksturu un abstraktu filozofēšanu ar sen zināmiem, pārlietotiem padomiem.

Attēls: te.

Teātra pieredze nedēļas nogalē Valmierā

Sestdienā kursos sasmeltā iedvesma rakstīt un svētdien sasmeltā iedvesma vienkārši skaisti dzīvot ir kaut kur pazudusi, bet atrodos tajā punktā, kur visi prokrastinācijas darbi ir izdarīti un jāķeras pie īstām un patiešām darāmām lietām. Saplānoju kādus miljons ierakstus blogā, ko uzrakstīt līdz gada beigām, tad nu sākšu ar šo.

17.-18. decembris pagāja diezgan lielā teātra zīmē, jo braucu uz Valmieru tieši tādēļ, lai varētu noskatīties pēc iespējas vairāk teātra izrādes. Tās šoreiz sanāca divas – “Taureņi ir brīvi” un “Džeina Eira”. Par tām tad arī turpmāk.

“Taureņi ir brīvi” patīkami pārsteidz. Sākumā izskanējusī frāze, ka izrāde ir “histērija Ņujorkā, tā liek sagatavoties kaut kam, kas tā arī netiek piedzīvots. Vai arī to ļoti veiksmīgi bloķē dzirkstošs humors un aktieru brīnišķīgā aktierspēle. Bet par visu pēc kārtas.

Dons (Donalds/Donijs) (Mārtiņš Meiers) ir akls jaunietis, kas ir pārvācies no mātes mājas uz mazu dzīvoklīti Ņujorkā. Viņš ir noslēdzis mutisku vienošanos ar māti (Dace Everss), ka tā viņu neapciemos, kamēr nebūs pagājuši 2 mēneši. Diemžēl (vai par laimi) šī vienošanās neparedzēja, ka viņa nevar zvanīt, ko viņa dara diezgan nepiemērotā brīdī (kā jau mātes parasti dara) – kad no blakus dzīvokļa skan skaļa mūzika. Šis mātes zvans ir kā pamudinājums abiem kaimiņiem beidzot iepazīties un, izrādei attīstoties, kļūst skaidrs tas, ka Dons ir cinisks, pašironisks un ar lielisku humorizjūtu, bet viņa kaimiņiene Džila (man nav ne jausmas, kura no abām aktrisēm – Inese Pudža vai Rūta Dišlere, tēloja to Džilu, kuru redzēju) ir šķietami naiva, ātri un daudz vāvuļojoša būtne ar liekajiem matiem un skropstām. Ātri abus saista daudz vairāk par kaimiņu attiecībām. Diezgan nepiemērotā brīdī (atkal – kā jau mātes dara) Dona dzīvokļa slieksni pārkāpj viņa māte, un skatītājs iepazīst nedaudz despotisku, skeptisku un uz savu kā vienīgo taisnību pastāvošu māti. Un tad atklājas līdz šim neredzētas tēlu īpašības, kur vislielākais pārsteigums man bija par Džilas pēkšņo izmainīšanos uz diezgan gudru sievieti. Maza, bet tomēr pieminēšanas vērta loma ir arī Kārlim Neimanim, kurš spēlē kaitinošu režisoru. Bet jāsaka – ja aktieris spēj izraisīt skatītājā jebkādas emocijas, aktierspēle ir izdevusies.

Skatuve ir iekārtota kompakti un diezgan zili un abas šīs pazīmes ir reference uz Dona aklumu. Liels izrādes pluss, ir kā tiek spēlēta mazajā zālē (vai Mansardā, VDT leksikā runājot), kas rada nepieciešamo intimitātes atmosfēru. Vēl liels pluss ir mūzika (kuru vēlāk meklējot, uzdūros fragmentiem no filmas/lugas ar tādu pašu nosaukumu un sapratu, ka to drīz noskatīšos) jo dziesma par brīviem taureņiem ir skaista, tikai Meiers to trīs gadu laikā, kopš izrādi rāda, ģitāru gan varēja iemācīties spēlēt, kaut vai tos 3 akordus, ko tā viena aina prasa. Izrāde raisa patīkamu smeldzi, pēc pirmā cēliena man likās, ka būšu tikpat salauzta kā pēc “Nakts vēl nav galā” kā filmas, tā izrādes Dailē, bet VDT pārsteidz ar citādu rakursu duršanai sirdij, un trāpa vienlīdz spēcīgi. Par to paldies.

Vērtējums: 9/10.

“Džeina Eira” raisa pārdomas joprojām, arī pāris dienas pēc izrādes skatīšanās, un divos aspektos – īsti nevaru saprast, vai man izrāde patika un lielu jautājumu raisa scenogrāfija, jo īpaši kalnam līdzīgais viedojums, kam rāpjas virsū un pāri, sēž un guļ izrādes laikā ne mazums aktieru. Tā kā šī nozīme manām acīm palika neatklāta, mana atsauksme var būt nepilnīga.

Stāsts jau ir zināms gandrīz visiem, tāpēc lieki neatkārtošos un ķeršos uzreiz pie lietas. Laikam izrāde vēl nav iespēlējusies (visu laiku to saka par pirmizrādi, bet laikam tas arī attiecas uz trešo izrādi), tāpēc Džeinas (Inga Apine) tēlojums ir sauss un kokains. Protams, ir vietas, kas to prasa un tas ir labi, bet ir vietas, kur burtiski prasās emocijas un rakstura parādīšana – dažās vietās ir, dažās (vairākumā) tomēr nav. Kas attiecas uz Ročesteru, tieši viņu, lasot grāmatu un skatoties filmas, iedomājos skarbo, dusmīgo veci. Izrādē (Ivo Martinsons) pretī saņēmu pilnīgu pretstatu ar centieniem brīžiem ieslīgt, manuprāt, pareizajās sliedēs, bet jāsaka, ka nesekmīgi. Jācer, ka katra nākamā izrāde nāk ar uzlabojumiem aktieru snieguma ziņā, jo kādu dienu šī izrāde kļūs lieliska. Jāpiemin arī izrādes un grāmatas specifika un par laimi, režisors ir saglabājis grāmatā esošo mistiku un veiksmīgi transformējis to uz skatuvi – gan aktieru ziņā, gan lieliskās gaismas palīdz radīt attiecīgo noskaņu. Un Jēkaba Nīmaņa mūzika brīžiem dur sirdī aiz skaistuma un brīžiem kopskatā ar gaismām un tekstu uzdzen aukstas skudriņas.

Par tekstu runājot, jāsaka, ka uz izrādi labāk iet ar tukšu galvu, zinot galvenās sižeta līnijas. Es grāmatu (pārlasot, protams) biju pabeigusi lasīt dienu pirms izrādes, tāpēc visi dialogi un sižets bija ļoti svaigā atmiņā. Tik svaigā, ka no galvas varēju citēt nākamo rindiņu, ko viens tēls teiks otram. Protams, bija arī pārveidoti dialogi, ainas sapludinot kopā vienu ar otru, kaut ko izlaižot. Patīkami, ka režisors nav centies šo 19. gadsimta stāstu pārnest uz mūsdienām, bet paspilgtinājis dažus akcentus, kas aktuāli joprojām.

Ar visu šo es gribu pateikt, ka izrāde nav slikta. Nebūt nē. Tā vienkārši ir jāiespēlē, un tad, manuprāt, vajadzētu būt labi. Vēl viens pluss, kuru es aizmirsu pieminēt, ir izrādes programmiņa, kas dod vēsturisku ieskatu Brontē ģimenē un ļauj saprast kontekstu, kādā ir tapis romāns un arī izrāde.

Vērtējums: 7/10

Attēli: te un te.

Paldies teātrim par iespēju šeit būt!

P.S. Ja vēl kāds Latvijas teātris iestudētu Ostinas “Lepnumu un aizspriedumus”, viss mans naivā romantisma periods agrā jaunībā būtu piepildīts ar mīļāko klasikas romānu iestudējumiem. Es joprojām ceru. 🙂

Atskats uz novembri, plāni decembrim

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/268734023/large.jpg

Vai maz ir tāds mēnesis, kur es neuzstādu nesasniedzamus plānus? Laikam jau nē. Arī novembrī piedzīvoju smagu uzrakstīto plānu izgāšanos (varbūt tie nav jāizpauž skaļi un publiski), lai gan tajā pašā ir darīts daudz, kas nav bijis plānā (bet varbūt es neesmu radīta, lai pieturētos pie plāna). Lai nu kā – te ir mans paveiktais.

Grāmatas. Šomēnes izlasīju 6 grāmatas, kas ir maz, bet pagaidiet filmu sarakstu. Lēnām kļūstu par to cilvēku, kuram starp pāris grāmatu nodaļām un visu filmu izvēlas labāk noskatīties filmu, bet ceru, ka tas drīz mainīsies, kad skola beigsies.
1. Nora Ikstena, Imants Ziedonis “Nenoteiktā bija” – “Valterā un Rapā” sākusies atlaižu sezona un dažas grāmatas ir par patiešām labāk cenām. Par šo grāmatu gan man ir vilšanās, jo gaidīju ko vairāk nekā 20+ burtu izmēru un trešdaļu grāmatas ar Ziedoņa fotogrāfijām. Bet arī tas, ko saņēmu, bija interesanti – par Ziedoņa jaunības gadiem, Tukumu. 3/5.
2. Stefānija Meiere  “Krēsla” – Man vienkārši gribējās to vēlreiz pārlasīt. Ar katru reizi šī grāmata šķiet arvien sliktāka un sliktāka. 2/5.
3. Arnis Šablovskis “Ziedošais ķiršu dārzs. Tukuma Imants” – Vēl viens darbs manā plauktā par Ziedoni. Šī bija tāda kā atmiņu grāmata par Ziedoni ar iekļautām arī Ziedoņa vēstulēm un darbiem. 4/5
4. Sergejs Kruks “Radiožurnālistika” – ļoti noderīgi tiem, kas strādā/grib strādāt radio. Par vārdu izvēli, ziņas uzbūvi, liekvārdību un vēl daudz ko citu noderīgu. Pat ja es netaisos (lai gan kas zina) strādāt radio, šis vienalga bija interesanti. 4/5.
5. Sesīlija Aherna “Līdz varavīksnei” – šo es pārlasīju. Vienīgais, kas man stāstā pietrūka ir datumi un laiks, lai varētu uztvert laika līniju un ātrumu, ar kādu stāsts virzās. 4/5
6. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Uguns biķeris” – mans plāns izlasīt 3 HP grāmatas izgāzās daļēji dēļ studijām, daļēji, jo šīs grāmatas man nav un bibliotēkā uz šo pusmēnesis bija jāgaida. Šī bija tā grāmata, kur sāka atkārtot to, kas notika pirmajās trīs grāmatās, kas bija diezgan lieki. 4/5.

Filmas. Šomēnes noskatījos 9 ar pusi filmas:
1. “The Reader”, rež.Stephen Daldry – nekad nebiju redzējusi filmas versiju par šo stāstu un televīzija ir laba lieta, jo citādi es nezinu kādos apstākļos es šo skatītos, ja to vispār darītu. Grāmatas versija man patika labāk, jo filmā viss notika saspringti lēni un aktieri kaitināja. 7/10.
2. “The Ides of March”, rež.George Clooney – diezgan interesanti šo filmu skatīties pēc ASV vēlēšanām, kas noteikti bija arī televīzijas (vairs neatceros, kas rādīja) mērķis. Raeins Goslings jau vien ir kā iemesls, lai noskatītos filmu līdz galam. Tam, ka filma vispārīgi ir par politiku, nevajag atturēt no skatīšanās, jo tikpat labi šo stāstu var pielāgot jebkurai citai profesijai un cilvēkiem. 8/10
3.  Latviešu dokumentālā filma “Vectēva tēvs”, rež.Kārlis Lesiņš – stāsts par to kā mazdēls vectēvu uz Krieviju ved pie viņa tēva kapa. 20 minūšu ilgs ieskats ģimenes dzīvē, kur runā lielākoties tikai mazdēls. Īsti nezinu (palaidu garām/nebija teikts) kuram bija šī grandiozā ideja, bet filma tāda depresīva, it kā pienākuma dēļ brauktu, kas daļēji tā arī bija, bet vienalga, kaut kas tur nebija ok. 6/10.
4. “Gūtenmorgens Vienciemā” – filma, kas uzņemta pēc Māra Bērziņa stāsta motīviem, par uzvaru balsoja stāsta lasītāji. Tāpēc es nesaprotu lielākās daļas negatīvo attieksmi pret filmu – paši balsojāt, dabūjāt, un viss slikti. Man liekas, ka Latvijas lielo filmu ražošana ir sadalījusies divās daļās – tādas pilnīgi crazy (šeit ierindojas šī un tā džimpalala ar Dreģi) un tādas ļoti labas kā “Mammu, es tevi mīlu”, “Melānijas hronika” utt. Šai dodu 7/10
5. “Melānijas hronika”, rež.Viesturs Kairišs – vienkārši aizejiet.
6. “Tev pienācis pasts”, rež.Nora Ephron – redzēju pusi, un neko svarīgu nejūtos palaidusi garām. Stāsts par iepazīšanās portāliem pirms 21. gadsimta. 6/10.
7.  “Pitch Perfect”, rež.Jason Moore – skatījos atkārtoti, jo vienkārši gribējās kaut ko ar dziesmiņām un šis bija pirmais, kas ienāca prātā. 6/10.
8.  HP un Uguns biķeris, rež.Mike Newell – ar šo filmu sākas lielā tumsas ēra Harija Potera filmās, kad tās jāskatās naktī vai pilnīgi tumšā istabā, lai saskatītu to, kas notiek filmā. Arī šeit ir nelielas novirzes no stāsta (līdz šim vislielākās bija 3.daļā), bet saprotams, ka par tāda ķieģeļa režisoru būt ir grūti. 8/10.
9. “Lost in Translation“, rež.Sophia Coppola – kad pasniedzējiem beidzas idejas, viņi liek skatīties filmas. Patiesībā man pat diezgan patika, lai gan uz beigām sāka stiept gumiju. Ļoti pilna ar dažādām komunikācijas problēmām (kas arī ir iemesls, kāpēc tā tika rādīta). 7/10.
10. “Bad Moms”, rež.John Lucas, Scott Moore – ko dara Marta, kad jāraksta darbs, jo līdz dedlainam ir 2 dienas? Skatās šo. Lieliska filma, kas parāda, ka man dzīve nemaz nav tik ļauna. Kā man teica dekāns – vienmēr var būt vēl sliktāk. 7/10.

Teātrisnoskatījos 3 izrādes:
“Vaidelote” VDT – patīkami pārsteidza, atsauksmi lasi šeit.
“Pēc beigām” Nacionālajā teātrī – divu aktieru haoss divu stundu garumā. Augšā uz zemes ir izplūdis kaut kas indīgs, kā rezultātā viņi ir bunkurā, kur dzīvo vairākas dienas. Raksturu un domu nesaskaņa ir tikai viena no daudzajām problēmām, kas viņus saista un uztur spriedzi ne tikai starp viņiem, bet arī starp skatuvi un skatītāju. Tik lielu spriedzi, ka jāsaķer galva un jācer, ka tas drīz beigsies, savādāk nevar izturēt. Aktieri Madara Botmane un Artūrs Krūzkops ir lieliski, žēl, ka Krūzkops netika pie Spēlmaņu balvas par šo izrādi. Ja jums dzīvē spriedzes par maz – aizejiet. 8/10
“Lielā melu burtnīca” Dailes teātrī – ļoti viduvēja izrāde. Vai manas gaidas bija pārāk lielas vai stāsts/režija nebija ok, bet kaut kas uz mani nenostrādāja. Ja būtu lasījusi grāmatu (smieklīgs stāsts – nopirku grāmatu pirms pirmizrādes ar cerību izlasīt un aiziet, bet joprojām neesmu izlasījusi. Šī izrāde arī uz šo darbību īpaši nemudina), tad varbūt būtu citādi. 5/10.

Plāni decembrim:

  • Izlasīt “Džeinu Eiru”, pirms braucu uz Valmieru skatīties izrādi;
  • Tikt galā ar Harija Potera sēriju kā grāmatās, tā filmās. Ņemot vērā decembra brīvdienas un samērā brīvo skolas grafiku pirms sesijas, tam vajadzētu nostrādāt.
  • No teātra izrādēm decembrī man spīd Nastavševa jaunā izrāde Dailes teātrī un divas Valmierā.
  • Jau 4.12. mans noskatīto filmu saraksts ir garāks nekā dažā labā mēnesī kopā, tā ka noteikti skatīšos daudz filmas. Naktis ir garas.
  • Domāju piedalīties arī kādā decembra lasīšanas izaicinājumā, šoreiz izvēles iepriekš neesmu skatījusies, bet metu acis uz Cramathon 16.-23.decembrī. Bet tad jau redzēs.

Attēls: te.

“Vaidelote” VDT

Trīs dienas Valmieras Drāmas teātris viesojās Nacionālajā teātrī, sniedzot skatītājiem iespēju baudīt “Vaideloti” un “Visiem bērniem garšo siers”. Es noskatījos “Vaideloti”, un, lai gan no sākuma man bija neliela skepse par Aspazijas darba iestudēšanas iespējām, noskatoties izrādi, man ir skaidrs, ka ar to pavisam noteikti problēmu nav.

Karaļmeita Mirdza (Inese Pudža) dzīvo klosterī, kuras priekšniece Vaidelote Asja (Māra Mennika) ir Mirdzas audzinātāja. Dienas klosterī aizrit lūdzoties un uzraugot svēto uguni. Tai pašā laikā norisinās svarīga kauja, kuras uzvarētājam un valsts glābējam Laimonam (Kārlis Freimanis) Mirdzas vecāki-valdnieki kā balvu dos precēt Mirdzu. Tikai neviens nezina, ka Laimona sirds nav brīva – tur Asjas pārpārēm ir.

Pēdējo reizi šis darbs tika iestudēts 1990. gadā Nacionālajā teātrī un nu atgriežas uz teātra skatuves. Kā mēs uzzinām no Hermaņa “Dienasgrāmatas” – režisori uzved kādu darbu, jo tas viņam pašam ir svarīgi, nevis atbilst valsts situācijai vai vēl kāda sabiedrības labuma dēļ. Tāpēc jāpaļaujas vien uz režisores Ineses Mičules kādā intervijā pausto, ka darbs viņu ir vienkārši uzrunājis. Bet tai pašā laikā nevar noliegt, ka ar situāciju sabiedrībā tam nav nekāda sakara, jo tas ir diezgan liels.

Izrādē spilgti parādās vairāki svarīgi aspekti. Piemēram, baznīcas un valsts valdnieku uzskatu sadursme, kas spilgti bija redzami izrādē. Šīs attiecības mūsdienās nav tik spilgti redzamas, bet tās joprojām pastāv. Tāpat cilvēka brīvība pašam izvēlēties joprojām dažās kultūrās ir stipri ierobežotas, īpaši jaunām meitenēm. Protams, šajā izrādē neiztiek bez mīlas trijstūra, kas automātiski paceļ mīlestības tēmu un dažreiz arī tās nežēlību – mīlēt kādu, kas jau tiek mīlēts, kas rezultējas ar vilšanos un neveiksmīgu pirmo mīlestību, kas sāp labu laiku.

Tā kā viena no izrādes tēmām ir upurēšanās ticības dēļ, atteikšanās no laicīgās dzīves, izpriecām, baudām, lai tikai kalpotu augstākam spēkam, man radās šaubas, vai šis vēstījums taps skaidrs jaunākajiem izrādes apmeklētājiem, bet arī šīs šaubas izrādījās nepamatotas – izrādē to apspēlēja, skaidroja un vienīgais jautājums, kas varēja rasties, būtu “kā dzīvotu es viņas vietā”. Vaidelotēm nedrīkst būt nekā sievišķīga, jāievēro pilnīga askēze, ir jārūpējas tikai par dievišķās uguns neapdzišanu un jākalpo dieviem – šis jautājums liek palauzīt galvu ne vienam vien.

Izrādes plusi noteikti ir izrādes ilgums – lai gan lasīju, ka ir nepieklājīgi saīsināta Aspazijas luga, man likās, ka viss svarīgais ir iekļauts (neesmu lasījusi, gāju kā balta lapa) un tāpat var saprast domu. Labi, ka darbs netiek pārnests uz mūsdienu vidi un mēģināts risināt tādā kontekstā, atstājot sākotnējo vēsturisko kontekstu un 14. gadsimta svarīgos jautājumus. Arī valoda ir senatnīga, atstāta tāda pati, kā bija lugā, bet tai pašā laikā visu var saprast. Minimālais skatuves noformējums lieliski pilda savas funkcijas un man kā skatītājam neprasās vairāk neko pielikt. Patika arī, ka izrādē var izsekot līdzi Mirdzas izaugsmei – no mazas, puiciskas meitenes līdz pieaugušai, gudrai, pārliecinātai sievietei.

Tagad pie ne tik pozitīvām lietām. Aktierim dikcija brīžiem pieklibo, kas bija jūtams tajos brīžos, kad jānorunā monologs ātri un neievelkot elpu. Tāpat tajā izrādē, kurā es biju, tehniskais nodrošinājums nebija saprotams, kas rada jautājumu vai izrādes mēģinājumos piedalās arī gaismotājs un skaņotājs vai tikai aktieri. Gaismas slēdzās iekšā/ārā nevajadzīgos brīžos, mūzika vietām bija par skaļu un nabaga aktieri nevarēja ne pārrunāt, ne pārdziedāt to. Es ļoti ceru, ka otrajā vakarā tas bija novērsts.

Par Emīla Zilberta mūziku manām ausīm bija prieks un patika veids kā viņš apspēlē “Mēness starus stīgo” dzejoli. To ir novērtējusi arī “Spēlmaņu nakts” žūrija un izrādei ir nominācija “Gada muzikālās partitūras autors” kategorijā. Tā diemžēl ir arī vienīgā nominācija, kam man nav izskaidrojuma – mani vienmēr ir interesējis pēc kādiem kritērijiem žūrija izrādes saliek šajās kategorijās.

Vērtējums: 8/10. Necerēju, ka man tik ļoti patiks, bet tā bija. Lai gan nesapratu horeogrāfijas nozīmi šajā visā izrādē, tā brīžiem bija pat iederīga. Noteikti izmantojiet izdevību, kad būsiet Valmierā vai gaidiet nākamo reizi, kad Valmiera būs jums tuvāk un aizejiet uz šo. Un paldies no manis Valmieras teātrim par izdevību. 🙂

Attēls te.

Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma”

Entonijs Dors - Mums neredzamā gaisma

Liekas, ka Entonija Dora grāmatas “Mums neredzamā gaisma” zelta laiki sākās ar to brīdi, kad to pasludināja par Goodreads Choice Awards, jo tad tai sekoja arī citas balvas līdz pat pašam Puliceram. Izlasot grāmatu šis balvu saraksts pilnībā sevi attaiso.

Grāmatu caurstrāvo Otrā pasaules kara tēma no diviem skatupunktiem – Vernera un Marīloras. Verners ir talantīgs bārenis, kurš var salabot jebkuru radioaparātu, ko pamana ietekmīgs vācietis un tā vietā, lai viņš, tāpat kā visi citi bērni, nonāktu ogļu raktuvēs, Verners nonāk elitārā kara skolā, kur viņam ir uzdevums. Marīlora ir akla meita tēvam, kurš ir Parīzes muzeja atslēdzinieks. Īsi pirms kara viņam tiek uzticēts sargāt muzeja dārgumu un, karam sākoties, viņš ar meitu bēg uz Senmalo – okeāna piekrastes ciemu. Bet tikai viņi visi nevarēja iedomāties, kā karš mainīs viņu dzīves – ne tikai Merīlorai un viņas tēvam, Verneram, bet arī visiem citiem iedzīvotājiem.

Grāmatām par svarīgiem vēstures aspektiem ir tendence būt asiņainām, ar detalizētiem aprakstiem 3 lappušu garumā un diezgan garlaicīgām. Bet šī nav tāda. Lasītājs netiek ierauts notikumu virpulī kā galvenais varonis, bet drīzāk kļūst par tādu kā stāsta vērotāju. Arī vēsturiskais smagums nav tik izteikts, drīzāk ar minimāliem līdzekļiem autoram ir izdevies pateikt neizmērojami daudz, kas liek nedaudz apstāties, padomāt un lasīt tālāk.

Grāmata ir sadalīta vairākās lielajās nodaļās, ko vienu no otras atšķir darbības laiks, aptverot Otro pasaules karu no sākuma līdz beigām. Apakšnodaļas veido vairāku personāžu piedzīvojumus attiecīgajā lielās nodaļas laika posmā. Tā kā darbība nenorisinās hronoloģiski, kas nozīmē, ka lasītājs tiek mētāts no viena laika uz otru, no viena personāža pie otra, tam līdzi izsekot nebija viegli. Liels pluss šajā ziņā ir ļoti īsās apakšnodaļas, kas nereti ir tikai viena lappuse. Tas palīdz tikt ātrāk uz priekšu un “vēl tikai vienu nodaļu” izlasīt, jo tā taču maza. Tai pašā laikā grāmatu ļoti viegli ir nolikt malā, vismaz man nebija tās “ātrāk jāpabeidz, nevaru sagaidīt” sajūtas. “Mums neredzamā gaisma” mani gandrīz iemeta atpakaļ reading slump’ā, bet par laimi īsajām nodaļām, es veiksmīgi izmuku no nejauceņa nagiem.  Šo lasīt un baudīt pa mazam gabaliņam būtu pareizā izvēle, jo tad arī var ar visu sevi izjust stāstu.

Lai gan stāsts kopumā ir lielisks, tomēr man šķiet, ka viens aspekts tur ir lieks. Vismaz es nesapratu, kādam tam vispār ir saistība ar stāstu – it kā to varētu piešūt tam, lai būtu kur nobēdzināt vienu varoni, bet tai pašā laikā karš bija tik skarbs, ka to varēja izdarīt par jebko. To arī neslēpj autors, radot ne tikai 2 galvenos varoņus, bet arī vairākus “otrā plāna” personāžus, kas lieliski papildina stāstu un palīdz saskatīt kopainu vēl labāk.

Vērtējums: 8/10. Lieliska rudens lasāmviela, kas nav tik skarba, kā citas daiļliteratūras kara tematikas grāmatas.

Attēls te.