Ieva Melgalve “Mēness teātris”

Ieva Melgalve - Mēness teātris

Ieva Melgalve jau ir sevi pierādījusi latviešu lasītājiem ar darbiem “Mirušie nepiedod”, “Bulta, Zvaigzne un Laī” kā arī ar stāstu krājumā “Zilie jūras vērši” un vairāki īsprozas darbi nedaudz dziļāk pagātnē. No minētajiem esmu lasījusi tikai pirmo, tāpēc man ir grūti spriest par autori, bet tā kā “Mirušie nepiedod” man likās labs esam, tad nu izlasīju arī šo.

Grāmata ir teātris. Tur katram ir sava vieta: aktieri, mīmi, scenogrāfi, dzīvība, nāve, bērni. Jāpiemin gan, ka teātris ir noslēgta telpa – tikai mīmi zina, kā ir tur – ārpusē, kur ir mākoņi un saule. Aktieriem ir savas lomas, līdz ar lomu viņi iegūst arī vārdu, bez lomas nav vārda, nav personas, nav viņu pašu. Mīmi ir kā palīgpersonāls – viņi sarūpē aktieriem lomai, ainai attiecīgo apģērbu, iedod scenāriju un nogādā no punkta A līdz punktam B. It kā šķiet, ka nekas nevar noiet greizi. Bet tā gluži nav.

Kā jau minēju, “Mēness teātris” ir noslēgta telpa, kur eksistē tikai viena pasaule – teātra pasaule, kur galvenais noteikums ir +/- sekot līdzi scenārijam, tā pārkāpšanas gadījumā no lomas tēlotāja var ļoti viegli atbrīvoties, jo tā taču ir tikai loma. Rakstniece rada šķietami ideālu pasauli, kur viss notiek tā, kā tam paredzēts notikt. Bet sistēmā ir caurumi, un šie caurumi ir paši sistēmas iemītnieki, kuriem rodas ideja, vēlme pretoties esošajai kārtībai un izmēģināt kaut ko uz savu ādu. Dažiem sanāk, dažiem atkal nē.

Tas viss noved pie pārdomām par mums pašiem. Vai tu esi tas, kas iekļaujas sistēmā, vai tas, kas sniedzas tai pāri? Kāda ir tava loma, vai tev vispār ir loma? Varbūt tev nemaz lomu nevajag? Vai tu esi aktieris, kas izpilda citu rīkojumus, uzdevumus, sev pievieno citu nosauktas īpašības, raksturus vai raksturojošos elementus? Bet varbūt tu esi scenārists, kas liek citiem darīt tevis nosauktās darbības? Bet varbūt tu esi tikai teātra skatītājs? Kas tu esi?

Lasot šo grāmatu, nepārtraukti darbojas smadzeņu zobrati, jo visu laiku ir jādomā līdzi. Autore lieki neraksturo pasauli, tās vīzija atnāk pati līdz ar jauniem sižetiskajiem pavērsieniem. Es pati kādas pirmās 50 lappuses biju diezgan apmulsusi par to, ka lasu un diezgan daudz ko nesaprotu, jo pietrūkst tā konteksta, kas atklājas nedaudz tālāk. Bet stāsts risinās raiti, nav tā, ka baigi izstiepts, bet nav arī tā, ka ļoti sasteigts. Tas, kas man patika, ir tas, ka nebija tās steigas, kas neļauj grāmatu nolikt malā, padomāt, un tad atkal turpināt lasīt. Tomēr bija tādas nodaļas, kas nešķita nekas īpašs un jau parādās doma iet gulēt, bet tā beidzas ar tādu teikumu, ka roka pati automātiski šķir lapas uz priekšu.

Arī grāmatas noformējums ir lielisks – kailais cilvēks ļoti labi raksturo pašus aktierus. Vēl man patika, ka nodaļas sākas nevis ar 1, bet ar 0. Katrā gadījumā šī ir ļoti vērtīga grāmata latviešu lasītājiem. Es dotu pat tiem, kuriem zinātniskā fantastika riebjas, jo ne jau par to te ir runa, bet par mums pašiem.

Vērtējums: 9/10.

Attēls te.

Frederiks Beigbeders “Ūna un Selindžers”

Frederiks Beigbeders - Ūna un Selindžers

Frederiks Beigbeders ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem tieši dēļ tiešajiem un brīžiem arī skarbajiem izteikumiem par cilvēkiem un viņu paradumiem, esības un rakstura īpašībām, jo tajos visos ir šķipsniņa patiesības. Ar lielu nepacietību gaidīju viņa jaunāko romānu, jo vairākus gadus no viņa latviski nekas nebija izdots. Sagaidīju ne to, ko gaidīju.

Kad jaunais rakstnieks Džerijs Selindžers satiek slaveno meitu Ūnu O’Nīlu – viņas tēvs ir slavens dramaturgs, kurš saņēmis Nobela prēmiju – viņš nojauš, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms šīs tikšanās. Viņš ir kā apmāts ar meiteni, pavada viņu uz pasākumiem, bet tad notiek karš. Selindžeru iesauc armijā, bet Ūna dodas uz Holivudu, kur satiek Čārliju Čaplinu. “Visskaistākā ir neiespējamā mīlestība.”

Iemesls, kāpēc es nesagaidīju to, ko gaidīju, ir pavisam vienkāršs – nekad agrāk Frederiks Beigbeders nav rakstījis par vēsturiskām, reālām personām. Līdz šim brīdim. Un es joprojām netieku skaidrībā, vai man patīk tas vai nē.

Uz pirmā vāka skopi uzrakstītais vārds “romāns” neraksturo šo grāmatu, lai gan teorētiski tā tam vajadzētu būt. Tur pietrūkst dažu vārdu, kā piemēram, “nesaudzējošs stāsts par mīlestību”, “sāpīgs romāns” vai “lasot šo, jums sirdī durs ar adatām”. Ja grāmatā aprakstītajam pievienojas paša lasītāja pieredze (kuram tāda ir), tad jūs šo grāmatu ienīdīsiet, bet reizē arī ļoti stipri iemīlēsiet. Kā pats autors stāsta gaitā saka: “tās ir vēstules, kas adresētas Tev vienīgajai”. Un patiesi, daži teikumi, daži romāna pavērsieni patiesi iedarbojas pavisam tieši uz lasītāju – kā ar roku rakstīta vēstule.

Lai gan no sākuma žēlojos, ka ir zudis tas formāts, kuru es gaidīju, pavisam slikti nav. Jā, ir vēsturiskais fons, kur arī norisinās darbība, romāns tiek balstīts uz faktiem, bet arī uz fikciju (fakcija). Man patīk, ka par spīti šim visam, brīžiem cauri stāstam parādās arī Beigbedera raksturīgais tiešums. Un tā kā romāns principā ir par mīlestību, par to viņš ļoti daudz ko pasaka ne tikai tieši, bet arī skaisti.

Man nav nekā slikta, ko pateikt par šo darbu. Caur caurēm sajūtu darbs, dažus var nepavilkt, bet mani pavilka. Labi bija iekļautie Ūnas un Selindžera portreti, arī brīžiem tika dotas norādes, piemēram, sameklēt Youtube Ūnas pirmo (un arī pēdējo) audition.

Vērtējums: 9/10.

Rakstā izmantotie citāti ir no šīs grāmatas.

Attēls te.

Anderss de la Mote “burbulis [bubble]”

Anderss de la Mote - burbulis [bubble]

Noslēdzošā triloģijas [geim] daļa sniedz atbildes uz līdz šim neatbildētiem jautājumiem un atklāj to, kas lasītājus ir interesējis jau no pirmās daļas pirmajām lappusēm.

Tuvojas Zviedrijas princeses kāzu diena, kas vienmēr ir prasījusi lielu drošības dienestu uzmanību un darba pilnas rokas. Tikai šoreiz spriedze ir lielāka, jo HP meklē policija un izskanējušas ziņas, ka tieši viņš grasās šīs kāzas izjaukt. HP māsa Rebeka savukārt mēģina saprast saistību starp HP, Spēli un Zviedriju, saliekot puzli. Bet puzles gabaliņi ne vienmēr tiek likti pareizajās vietās.

Rebekai beidzot ir līdzvērtīga loma trillerī – ja pirmajās divās daļās viņa bija tikai neizteiksmīga piedeva, kas neko nesaprata, bet nedaudz atsvaidzināja samudžināto HP stāstu, tad šeit jau viņai pašai ir galva uz pleciem un viņa jau sāk dalīt galvenā varoņa vietu ar HP. Palēnām viņa nonāk pie risinājuma, pie pareizajiem puzles gabaliņiem, un lasītājs var izsekot līdzi kā tad visa Spēle galu galā ievilka viņas brāli tajā iekšā un kāda ir viņas saistība.

Runājot par HP, viņš ir mēslos līdz ausīm, bet nevis sēž rokas klēpī salicis, bet turpina darīt stulbas lietas, lai izklaidētu sevi un lasītāju. Tuvu pie grāmatas beigām viņš pēkšņi maina savu nostāju un kļūst par pilnīgi citu personu – izstrādā jaunu plānu, ir kluss, paklausīgs. Nav vairs tā HP, ko mēs iepazinām ar pirmo grāmatu. Bet par spīti tam viņa neveiksmju ķēde ir tik gara, ka sāku izjust žēlumu pret šo tēlu un nelielu nepacietību jau tā ātrajā tempā – nu kad tad viņam beidzot sāks veikties?

Runājot par tempu, ir tā – ir labi, ja spēj apzināties, cik ātri var grāmatu izlasīt un attiecīgi arī ierēķināt tai laiku. Man nebija tā, ka bija grūti nolikt malā, bet interese saglabājas, un tad ir dilemma – lasīt kursa pierakstus, gatavojoties pirmajam eksāmenam, vai tomēr pirmo izlasīt grāmatu, lai ir mierīgs prāts un varu koncentrēties uz ko citu.

Triloģiju kopumā vērtēju kā labu. Kad dabūju otro daļu, nedaudz traucēja tas laika caurums, kas bija izveidojies izdošanas laikā, bet pāršķirot pirmo daļu, notikumi atausa atmiņā un tas vairs nelikās tik būtiski. Otrā daļa man šķita lēna, daļu no trešās daļas notikumiem mierīgi varēja pārcelt uz otro un tad nebūtu izstiepta otrā un sarauta trešā daļa. Bet pats grāmatas stāsts kārtīgi savervelē savā varā un pat pēc pēdējās lappuses izlasīšanas liek domāt par sevi – kas ir tās lietas, ko mēs paši slēpjam savos burbuļos?

Vērtējums par grāmatu un triloģiju kopumā: 7/10.

Attēls šeit.

Burbulis kā vieta, kur paslēpt pagātni.

Rudens kopsavilkums

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/211395281/large.jpg

Man patīk daudz un dikti skatīties, ko esmu paveikusi. Kā minēju iepriekšējā rakstā, par gadalaiku taisīšu atsevišķi raksta garuma dēļ. Tad nu šeit atskatīšos uz tām grāmatām, filmām, teātra izrādēm, kas man visspilgtāk ir palikuši atmiņā.

Kopā pa 3 mēnešiem izlasīju 31 grāmatu, noskatījos 16 filmas un 14 teātra izrādes, grāmatplaukts tika pie 18 jaunām grāmatām (no kurām vēl nevienu neesmu izlasījusi, kuš).

Sāksim ar grāmatām. Darbs, kas man bija lielas šausmas un mocīšanās, bet pēc universitātes pabeigšanas (hahha, cerams) varētu šo pārlasīt vēlreiz, šoreiz saprotot un Odiseju lasot pirms tam. Protams, ka runāju par Ulisu. Vēl viens darbs, kas palika atmiņā, ir Mārgaretas Atvudas Kalpones stāsts, kuru aprakstīju te. Atkal no jauna iepazinos ar Umberto Eko, šoreiz caur romānu Rozes vārds. Ja jūs vēlaties sākt iepazīt šo rakstnieku, bet nezināt, ar ko sākt, ņemiet šo. Man nedaudz žēl, ka pati tā nesāku. Vēl kāds nozīmīgs darbs tieši ne formas ziņā, bet vēstījuma, ir Sabīnes Košeļevas Rīga-Maskava, kas runā par latviešu-krievu attiecībām. Ļoti iedvesmojošas un skaistas bija Māras Zālītes Sarunas ar Imantu Ziedoni (To mēs nezinām), kas lika justies kā trešajam, bet ne liekajam, bet pie galdiņa sēdošajam. Vēl vēstījuma ziņā, bet pilnīgi un galīgi ne izpildījuma, man patika Dorisas Lesingas Bens pasaulē, kas ir duoloģijas noslēdzošā daļa. Arī runā par citādo pret sabiedrību. Jāpiemin arī, ka rudens zīmē tika izdota Lauras Dreižes triloģija, kas gan noslēdzās ne tā, kā tai vajadzētu noslēgties, bet triloģija ir un vismaz pirmās 2 daļas ir salīdzinoši baudāmākas par pēdējo.

Nedaudz žēl, ka dēļ skolas palaidu garām tik daudz jaunumu no izdevniecībām, ko tiešām gribu izlasīt, bet kārtīgi apdomājoties, es vienkārši sapratu, ka tad es to nabaga grāmatu mūžīgi lasītu. Tagad atliek vien gaidīt parādāmies bibliotēkā, un, manuprāt, es jau zinu, kā pavadīšu brīvās un miega pilnās dienas, kas pienāks pēc precīzi 22 nemiega dienām.

Tagad pie filmām. Very Good Girls man palikusi atmiņā ar tieši tādām beigām, kādas man patīk – kad beigu nav. Stāsts par pirmo lielo mīlu tā ne visai, bet filmas uzbūve bija tieši kā vajag. Arī The Laggies man palika atmiņā, bet negatīvā veidā, ar pilnīgi un galīgi absurdo sižetu. Stīvs Džobss drīzāk nevis no kompānijas veidošanas skatupunkta, bet ģimenes saitēm un kāpšanu sev pāri vismaz vienā aspektā.

Par filmām jāsaka, ka liels prieks bija pirmdien tajā izslavētajā “Otra elpa” veikalā atrast savas mīļākās filmas dvd ierakstu, kas ir pirmkārt, un otrkārt, tikai par eiro. Maza laimes eiforija.

Savukārt, ja runājam par teātri, tad jāpiemin Raudupiete, ko rādīja pa LTV1, bet tas neizslēdz faktu, ka man patika, un labprāt šo izrādi redzētu arī reālā teātrī. Oskars un Rozā dāma man arī ļoti, ļoti patika, par to vari lasīt te. Ar Ādas noskatīšanos sākās mana dīvaini pozitīvā un vēl nebijusī teātra pieredze Ģertrūdes ielas teātrī. Prieks, ka arī šie mazie teātri tika pamanīti un izvirzīti nominācijām Spēlmaņu naktī. Frankenšteins bija ļoti laba izrāde, šī ir tā reize, kad saku, ka labprāt aizietu vēlreiz (tāpat to darītu ar Equus, dzeguzes ligzdu un Ugunsgrēkus šodienas kontekstā, jo skatījos, kad tas vēl nebija tik ļoti aktuāli, kā šodien) un atsauksmi vari lasīt te. Rondo arī uz mani atstāja pozitīvas emocijas, galu galā 2 aktieri nospēlē vairākus desmitus lomu, kas ir savā ziņā saistīti, bet pilnīgi atšķirīgi. Brodskis/Barišņikovs ir kaut kas, par ko ceru kādreiz uzrakstīt mazo atsauksmju ietvarā, bet tas bija skaisti. Lai gan krievu valoda man ir diezgan liela mūra siena, iegūtās biļetes netaisījos pārdot, bet gan aiziet un paskatīties, par ko visi brēc. Par Avantūrista grēksūdzi jau izteicu savas lielās pārdomas mazajās teātra atsauksmēs. Pēdējā izrāde, ko redzēju svētdien, ir Džilindžera jauniestudējums, uz ko ļoti, ļoti neiesaku iet un tikpat ļoti ceru, ka šis gabals piedzīvos tādu pašu likteni kā Milēdija, tikai nedaudz ātrāk. Iespaidīgais skatuves iekārtojums un Ilzes Vītoliņas tērpi tomēr nespēja noslēpt ļoti daudzas problēmas.

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/211422096/large.jpg

Ziema nāks ar ļoti lielu atvieglojumu par gaidāmajām gandrīz 2 brīvām nedēļām, kam sekos sesija un tad atkal brīvs. Ceru arī līdz tam laikam pārvarēt savu lasīšanas slinkumu (vakar nonācu pie secinājuma, ka tas ir Annas Kareņinas dēļ) un pabeigt iesāktās grāmatas. Šogad man ir pamatotas cerības uz sniegu savā dzimšanas dienā, kā arī ceru uz kārtīgu un skaistu baltumu pašos Ziemassvētkos. Vispār, man beidzot ir pilnīgi oficiāli dungot ziemas dziesmiņas un tīt ap palmu lampiņu virtenes. Kad es to gribēju darīt oktobrī, cilvēki uz mani skatījās ļoti dīvaini.

Attēls te un te.

Rudens kā rudens…

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/211298865/large.jpg

…es biju tavs meistars un tu mana Margarita…

Lai gan “Prāta vētras” dziesmas vienmēr uzdzen tādu mazliet melanholisku sajūtu, šoreiz šī ir īstajā vietā, jo jāatvadās. No novembra, no rudens, un jāgaida ziema. (Raksta garuma dēļ par rudeni kopumā un ziemas plāniem būs atsevišķs raksts).

Tātad, par novembri. Izlasīju 8 grāmatas, noskatījos 6 filmas un biju uz 2 teātra izrādēm.

Arī mani ir skāris slavenais reading slump vai varētu teikt – nevēlēšanās lasīt. Tāpēc te būs pavisam plānas grāmatiņas (un ar plānumu es domāju tās, kuras bieži vien nesasniedz 100 lappuses).
1. Autoru kolektīvs – Purpura karaļa galmā. Šī bija transporta lasāmviela, tāpēc lasīju diezgan ilgi, bieži vien ar vairākām dienām starpā. Tad nu spēcīgākie stāsti galvā palika, pārējie izlidoja ārā. Tie, kas man palikuši atmiņā tā, ka varu nosaukt aptuvenu sižetu ir 2, pārējie man ir vienkārši tumša bilde. Izdomas potenciāls bija liels, bet ir ļoti atkarīgs no autora kā viņš to realizē. Šajā gadījumā acīmredzami ne īpaši veiksmīgi. Kārtīgi domāšu pirms ķeršos klāt otrajam latviešu fantāzijas stāstu krājumam. Šim dodu 5/10.
2. Henriks Eliass Zēgners – elementi. Dzejas krājumiņš (turpinot manu maldīšanos pēc labas dzejas, kas nav Ziedonis) pārsteidzoši man iepatikās. Bija vairāki tiešām labi dzejoļi, kas tā vien prasījās pēc izrakstīšanas. Dodu 7/10 balles.3. Marģeris Zariņš – Viltotais Fausts. Nē, nu pamēģini paskaidrot, ka dzīve ir pārāk īsa un TBR liste pārāk gara, lai tērētu laiku uz grāmatām, kas neuzrunā. Šito lasīju studiju kursa ietvaros un otrreiz jūs mani nepiespiedīsiet to izlasīt. Darbs sajaukums no visa tā, ko mēs zinām un lasām par Faustu un tā adaptācijām stāstu/leģendu/romānu/lugu veidā, tas viss ir šeit. Kaut kur pa vidu es aizpeldēju prom no sižeta līnijas un vairs nemaz necentos tajā iedziļināties. Vērtējums: 4/10.
4. Indreks Harglas – Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Mana atsauksme šeit.
5. Džeimss Patinsons – Dāma no Argentīnas. Ar šo man saistās divas uzvaras. Uznāca atklāsme, ka varu taču lasīt e-grāmatas formā tās grāmatas, kas man fiziski stāv plauktā (jā, es tieši tik liela nejēga esmu visu savu dzīvi), kas jau ir viena uzvara. Otra uzvara ir sabiedriskā transporta cilvēku radināšana pie grāmatām. Kad lasīju šo slavenajā 15. trolejbusā (ar ko pārvietojos lielāko daļu savas dzīves un es neesmu piedzīvojusi nevienu no tiem briesmu stāstiem, izņemot cilvēku smirdēšanu) un savā pieturā kāpu ārā, sieviete, kas sēdēja man blakus, jautāja pēc grāmatas nosaukuma un minēja, ka “liekoties tīri interesanta lasāmviela”. Otrreiz gan šādu lasītgribošu brīnumu neesmu redzējusi. Bet principā stāsts ir par sievieti, kas nespēj uzsākt patstāvīgu dzīvi un ir atkarīga no palīdzīgām vīriešu rokām un makiem. Vērtējums: 3/10.
6. Nils Sakss – Poēma par 12 ziloņiem. Amizants stāsts, jo savādāks, kā citi. Tieši bezsakarībā veidojas pārsteidzoša sakarība, visu papildina melnbaltas fotogrāfijas. Šo paņēmu kā izmēģinājumu pirms ņemu autora “Nāve – tās nav beigas”, kas ar savu zilo muguru man māj no bibliotēkas plaukta, bet to es vēl tik ātri nedarīšu. Vērtējums: 7/10.
7. Viljams Brūss Kamerons – Ziemassvētku suņi. Man gribējās kādu svētku grāmatu un atcerējos, ka Zvaigzne kādreiz ko tādu izdeva. Norādītais lappušu skaits bija tieši laikā, lai izlasītu 4 stundās un šī ir jaunā pēdējā grāmata, ko esmu lasījusi līdz 2 naktī. Lai cik ļoti man nepatiktu stāsti par dzīvniekiem, šajā tiem bija otršķirīga loma, kas padarīja romānu mazāk kaitinošu. Galvenais varonis kārtīgi krita uz nerviem, no Ziemassvētkiem te vispār nebija ne miņas, jo, kā izrādās, “Ziemassvētku suņi” ir dzīvnieku patversmes akcija, nevis kaut kas cits. Vērtējums: 6/10.
8. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina. Nedaudz atvieglots lasīšanas process, jo šo romānu jau ņēmu rokās pirms dažiem gadiem, tagad atliek sižetu atsaukt atmiņā un uzrakstīt referātu. Vērtējums: 8/10

Par filmām runājot, pirmā, ko noskatījos bija “The Theory of Everything” – stāsts par Stīvenu Hokingu. Šī man patika labāk nekā tā, ko vēlāk rādīja pa LTV1 – “Hokings” ar B.Kamberbiču. Pirmā filma aptvēra visu zinātnieka dzīvi, kamēr otrā – tikai to, kas attiecas uz zinātnes atklājumiem. Pirmā patika vairāk arī tāpēc, ka man vienmēr patīk labāk pirmā versija par kādu cilvēku, notikumu utt., nekā nākamās, ko skatos par to pašu tēmu. Lai cik slikta vai laba būtu otrā filma, man vienmēr patiks labāk pirmā. Par “Theory of Everything” lieku 8/10, bet par “Hokingu” – 6/10.

Vispār LTV1 svētdienu vakaros pasākuši rādīt labas filmas. Vēl viena, ko noskatījos tieši iespējas pēc, bija “Augusts. Osedžas zeme”, kas ir stāsts par ģimenes apvienošanos brīdī, kad visi kaut ko zaudē. Kādam tas ir tēvs, kādam – vīrs. Katram ir izveidojusies sava dzīve, un šī atkal-satikšanās nes līdzi dzīvošanu visiem zem viena jumta, no narkotikām atkarīgu māti un sen slēptu ģimenes noslēpumu, kas beidzot nāk gaismā. Vērtējums: 8/10.

Kad jau zaudēju visas cerības uzvarēt kādā konkursā/loterijā un tamlīdzīgā pasākumā, izrādījās, ka esmu viena no tiem, kas laimēja ielūgumus uz “Stīva Džobsa” filmu. Lai gan es varētu noslīkt darāmo darbu daudzumā, atmetu visam ar roku, jo kurš gan laistu garām šādu iespēju? Filma sniedz ieskatu “Apple radītāja” dzīves posmā, kas parāda radīšanas procesa pašus pirmsākumus un ved līdzi līdz pirmajiem grandiozajiem panākumiem. Lai gan arī te bija iekļautas “pagātnes atmiņu” ainas, kas man ļoti nepatīk, un dažbrīd man tās likās par garu, tomēr filma kopumā man patika. Dodu 7/10.

Annas Kareņinas kārtējo versiju ar Keiru Naitliju galvenajā lomā noskatījos dēļ studijām. Apvienot vairākus darbus vienā reizē man allaž licies patīkami, jo ir sajūta, ka izdara vairāk, tad arī filmu es skatījos paralēli kaut ko darot. Jāsaka, ka romāna adaptācija ir diezgan interesanta un mākslinieciski ļoti daudzšķautnaina. Darbība norisinās it kā uz skatuves, bet kameras filmē tā, lai neizskatās pēc skatuves. Keira Naitlija mani vienmēr kā aktrise ir patikusi, tieši tāpēc filmai vērtējums: 7/10.

Par teātra izrādēm runājot, vienu skatījos televīzijā un neaizmigu – tā bija “Sieviete, kas nav uzmanības vērta”. Izrāde ir stāsts par sievieti, kuru pamet vīrietis, kad uzzina, ka viņa gaida viņa bērnu. Aizbēgusi no sabiedrības nosodījuma, viņa izaudzina dēlu, bet tā dēļ viņai nācies atteikties no visa, ko sabiedrība varēja viņai piedāvāt. Kādā ballē pie paziņas viņa tiek iepazīstināta ar lordu – bērna tēvu. Sākas spēle, kas balstīta uz savstarpējiem pārmetumiem un atmiņām par aizgājušajām dienām. Dita Lūriņa – Egliena man vienmēr ir simpatizējusi kā lieliska aktrise un arī šeit tas ir manāms. Egilu Melbārdi neesmu redzējusi, spēlējot galvenās lomas, tāpēc šis bija pozitīvs pārsteigums. Izrādes vērtējums: 8/10.

Otra izrāde, uz ko biju pavisam, pavisam nesen, ir “Amerika jeb bezvēsts pazudušie” Dailes teātrī. Droši vien par šo būs mazā atsauksme, jo daudz par šo murgu nav ko teikt. Vienreiz jau kas tāds bijis uz Dailes teātra skatuves, tā kā tādi sāk atkārtoties un salīdzinoši īsā laikā (runāju par “Milēdiju”). Cerams, ka noņems tikpat ātri, ja ne ātrāk.

Grāmatu papildinājums novembrī – 9. Par rudeni kopumā, kā jau augstāk minēju, būs atsevišķs raksts.

Runājot par decembri, plānu nav. Nē, ir 2. Pabeigt pirmo semestri un beidzot dabūt brīvlaiku. Man ir iestājusies lasīšanas pauze, kad tikai prieku sagādā pirkt grāmatas, ne tās lasīt. Varbūt brīvās dienas, kad nebūs jāpaspēj kaut kas nodot un uztaisīt kādu miljono prezentāciju, varbūt tās nesīs ko labu, piemēram, grāmatu kalnu samazināšanos. Vakar tieši beidzot apmeklēju izslavēto “Otras elpas” veikalu, kurš ir kā paradīze. Piemēram, “Klūgu mūku” dabūju pa 5 eiro, Markesu par 30 centiem, Žilu Vernu vispār meta pakaļ un tas ir tikai sākums. Izskatās, ka grāmatnīcas vairs apmeklēšu tikai ļoti galējos apstākļos.

Attēls te.

Mazie izrāžu pieraksti #1

Sapratu, ka sen nav tapis nekas par teātri. Tā kā manī arī bija iekšēja nepieciešamība savest domas kārtībā un izsāpēt savu sāpi, tad ieraksts bija pašsaprotams rezultāts. Mērķis (jo to bāzt visur kur vajag un kur nevajag tagad skaitās baigi forši) ir īsi pastāstīt savas pārdomas pēc noskatītās izrādes, kuru negribu aprakstīt katru atsevišķi, jo vienkārši man nav tik daudz ko teikt. Tad nu šeit būs stāsts par pirmajām trim – “Ja Tevis vairs nebūtu”, “Farjatjeva fantāzijas” un “Avantūrista grēksūdze”.

“Farjatjeva fantāzijas” JRT piedzīvoju, kad tās bija ģenerālmēģinājuma stadijā. Dzirdēju, ka izrāde tagad ir labāka tapusi, bet otrreiz jau neiešu. Stāsts ir par zinātnieku, kas strādā pie kaut kādas vēl neizzinātas teorijas. Pāvels (Farjatjevs) kādā pasākumā satiek meiteni Aleksandru un jau pēc pāris dienām viņu bildina. Viņa atsaka, jo viņai padomā ir pilnīgi kas cits. Tā sākas murgs 3 stundu garumā.

Pirmkārt, jau vienveidīgais sižets. Zinātnieki un mīlestība. Nezin kāpēc cilvēkiem šķiet, ka ar šo vārdu savienojumu kaut kas nav kārtībā. Tāpat arī zinātnisko izskaidrojumu pārpildītie dialogi (bet vairāk gan monologi) noturēt manu uzmanību nespēja un es sāku apbrīnot skatītāju matu sakārtojumu (jo tas ir vienīgais, ko tumšā zālē var lāga novērot). Visu 3 stundu garumā es neatradu nevienu vietu, kur koncentrēšanās spējas sarosītos un izrādi novērtētu. Lai gan mūsdienu ģimene (mīloša māte audzina un izlutina savu vienīgo dēlu, aizņemta māte netiek galā ar meitām, nespēj apvaldīt savu vēlmi audzināt arī pieaugušo meitu utt.) bet tomēr šī ir izcilu aktieru talantu izniekošana uz skatuves, kur mierīgi varēja uzvest ko citu. Vērtējums: 4/10.

“Avantūrista grēksūdze” Latvijas Nacionālajā teātrī uzrunāja ar studentu ģenerālmēģinājumu un budžetam draudzīgajām biļetēm. Diemžēl izrāde ir tikpat vispārīga, cik teātra mājaslapā ievietotā anotācija. Fēlikss Kruls ir izlutināts bagātnieku dēls, kas vēlāk spiests dzīvot nabadzīgi, jo tēvs ir zaudējis savu impēriju. Viņš ir spiests meklēt risinājumus caur paziņām un gultām, lai atkal tiktu uz kājām, un kad viņš tiek – tas vairs nav Fēlikss.

No Tomasa Manna man plauktā stāv divas nelasītas grāmatas, bet godīgi sakot, pēc šādas izrādes man zūd vēlēšanās tos lasīt. Izrāde veidota kā atskatīšanās pagātnē, vienlaicīgi galveno lomu spēlē divi aktieri – Uldis Siliņš kā Fēlikss jaunākais un Ivars Puga kā Fēlikss vecākais. Cienījamas sižetiskās attīstības arī šeit nebija. Un jā, šī ir tā izrāde, kas ir izslavēta ar kailiem cilvēkiem. Pilnīgi iedomājos visas tās vecās kundzes ar mūžseniem NT abonementiem, kas sapucējušās gāja uz pirmizrādi. Man izrāde raisīja tikai jautājumu – vai kailums uz skatuves ir māksla vai veids, kā pārraidīt vēstījumu? Vērtējums: 5/10.

Uz “Ja Tevis vairs nebūtu” DT gāju tikai dēļ Intara Rešetina pirmās izrādes, kas plēš pušu un dziedē joprojām. Saņēmu ne to, ko gaidīju. Anna un Pjērs ir nodzīvojuši laulībā gandrīz 20 prieka pilnus gadus, kad pēkšņi Pjēra vairs nav. Atraitne Anna sēro par vīra nāvi un cenšas atbrīvoties no visa, kas par viņu atgādina – viņa sarakstītās grāmatas, darbnīca. Tieši tur viņa atrod interesantu vēstuli, kas liek viņai sākt šaubīties, vai tie bija prieka vai tomēr melu pilni gadi.

Viss bija labi. Līdz brīdim, kad galvenā varone sāka tēlot greizsirdības māktu detektīvu un pārprast katru vīra kustību, vārdu, žestu. Ja tas ir tipisks sievietes attēlojums, tad nebrīnos, kāpēc agrāk sievietes viedoklis bija līdzvērtīgs skaitlim nulle. Annai ir tik bagāta fantāzija, kas izdomā visdažādākos variantus, ko pieņem par patiesību un pie tā spītīgi turas. Bet, ja to atmetam, tad izrāde ir ļoti psiholoģiska. To sajutu pašās beigās, kad atklāsme nāca, bet tomēr līdz manis nenonāca. Tā Anna man riktīgi traucēja uztvert pareizo sajūtu. Tā nu es paliku – nesaprotot. Tiesa gan, lieliskie aktieri spēlē izcili. Vērtējums: 6/10.

Laura Dreiže – Debesu lauskas

Laura Dreiže - Debesu lauskas. Danse Macabre 3

7. novembrī noslēdzošā triloģijas daļa nonāks arī pie citiem lasītājiem, bet, kā tas ir bijis triloģijas ietvaros, man arī šo grāmatu bija iespēja izlasīt ātrāk.

Šajā daļā turpinās abās iepriekšējās aprakstītie notikumi, tikai jau gaisā jūtama kulminācijas pakāpe. Tiesa, pie pēdējām 20 lappusēm, bet par tām stāsts būs vēlāk. Izdzīvojusī un cilvēcīgā Viktorija ir atguvusi ķermeniskus apveidus, bet Taniels ir nokļuvis nekur citur kā ellē, jo kur gan nepaklausīgi nāves eņģeļi var nokļūt (ironiski būtu, ja Taniels attaptos paradīzē…). Tiesa, lai cik ļoti Viktorijai viņa nepietrūktu, tomēr pirāti ir ieplānojuši pavisam ko citu, un neviens no to mērķiem nav izglābt vēl vienu lieku muti no kuras nebūtu nekādas jēgas. Bet tā jau nebūs spītīgā, dumpinieciskā Viktorija, ja viņa kaut ko neizdarīs pa savam, pilnībā ignorējot pārējos.

Ja otrajai daļai man bija sajūta, ka grāmata velkas, tad šeit ir tieši otrādi. Bija interesanti lasīt, notikumi raiti viens pēc otra nāca un gāja un pat nepamanīju, ka jau grāmata uz beigu pusi sāk beigties. Un tad es atjēdzos, ka ir palikušas 15 lappuses, bet Londonas glābšana no krītošajām platformām vēl nav notikusi. Loģiski domājot, pa tik mazu lappušu skaitu tas arī nevar notikt. Vai nu lasīju pārāk ātri, vai kārtīgi man tas prātā neturējās, bet īsti man nav skaidrs tas glābšanas plāns un tā realizācija. Ar to reāli pietiek, lai izglābtu visu un visus un dzīvotu laimīgi tālāk?

Un tomēr Viktorija diezgan smieklīgajā bet tomēr tik ļoti labāk paciešamākajā lelles veidolā man patika daudz labāk, šeit uz āru spraucās dusmas par pasaules negodību, “es visu māku pati” vai “ko? nē! nekad mūžā! ko citi par to padomās?” etapi, kas savstarpēji mijoties, caurvij visu grāmatu. Kad Taniels parādās pie apvāršņa, viņš uz brīdi atkal kļūst par to jauki auksto varoni, bet tad notiek lietas, un vismazākā cerība uz sākotnējā tēla atjaunošanu izzūd. Ja runājam par aprunāto Misteriumu, tad arī te viņš ir darbīgs un spara pilns pavērst visu uz “ļaunais uzvar labo” pusi, bet pirms Viktorija viņu nepārspēj.

Bet kopumā ir labi. Man trūkst zināšanu, lai spētu piekasīties pie grāmatas no izmantotās tehnikas un to īpašību viedokļa, tāpēc to izlaidīsim. Agrāk izdotajiem romāniem kādreiz gribēju turpinājumus, pat domāju, ka filma sanāktu tīri holivudiska, tad šeit es dabūju savus kādreiz gribētos turpinājumus. Tomēr arī šai triloģijai 2. daļa bija diezgan miglaina kā gandrīz visās triloģijās, ko lasu. Bet, kā jau minēju, kopumā ir labi. Atliek vien cerēt, ka arī šī NaNoWriMo laikā autorei sanāks kas labs, kas vēlāk varētu transformēties grāmatas veidolā. 🙂

Par grāmatu kā daļu lieku 8/10, par triloģiju kopumā arī 8/10.

P.S. Sabaidīšu jūs ar Ziemassvētku tuvošanos. Ja nu galīgi nezini, ko savam jaunietim dāvināt, šī varētu būt tīri laba opcija. Bet tikai galīgos krīzes gadījumos, jo, kā mums rāda visas muļķīgās aptaujas, jaunieši grāmatas vispār nepazīst kā priekšmetu, kur nu vēl paņemt rokās un lasīt. 🙂

Attēls šeit.

Oktobris.

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/206499968/large.jpg

Mēneši nāk un iet. It kā jau nav nekas īpašs, bet ir tie īpašie mēneši, kas tomēr patīk labāk par pārējiem. Man viens no tie ir oktobris. Varbūt tāpēc, ka ražīgs – ķirbji lieli, skriešana, ja runājam par skolas lietām (jo septembris vienmēr ir bijis tikai iesildīšanās pilns), 14 izlasītas grāmatas, 5 filmas un 6 teātra izrādes noskatītas.

Kā vienmēr, sākam ar grāmatām. Tātad, 14.

  1. Mārgareta Atvuda – Kalpones stāsts. Atsauksme šeit.
  2. Gundars Priede – Trīspadsmitā. Nelasu latviešus, man ir savi aizspriedumi, bet šī luga bija pārsteidzoši baudāma. Varbūt studijas tomēr ar mani kaut ko labu arī izdarīs, ne tikai nobeigs. “Elpojiet dziļi” uzņemta pēc šīs lugas motīviem, to arī noskatījos, bet par to vēlāk.
  3. Umberto Eko – Rozes vārds. Es mēģināju lasīt Eko jaunākos darbus un tik gludi kā ar šo man nekad nav gājis. Te bija gan īstais sižets, gan temps, gan tēli, tādējādi pilnībā piesaistot manu uzmanību. Protams, bija ļoti daudz transtekstualitātes visdažādākajās izpausmēs (jā jā, es tagad gudra), bet nebija tik traki kā ar Ulisu. 8/10.
  4. E.L.Džeimsa – Grejs. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas vēl tagad mokos ar jautājumu vai tēlam ir jāattēlo dzimumam raksturīgais domāšanas veids, vai arī to var kaut kā apiet. It kā jau vienmēr ir interesanti ielūkoties otra dzimuma galvā, bet šī grāmata tomēr nebūs pietiekami labs uzskates materiāls. Vismaz nebija Anastasijas acu rotēšanas, tāpēc 3/10.
  5. Imants Ziedonis – Kurzemīte. Ja es būtu lasījusi otrādāk, tas ir, pa priekšu šo un pēc tam “Leišmalīti”, domājams, otrā tālāk par 100 lappusēm nebūtu tikusi. Tā ir kā diena pret nakti, šeit teksts ir tik ļoti caurstrāvots ar Ziedoni un viņa spēju pateikt sakāmo to patiesībā nepasakot, ka liekas, ka otrai ir pilnīgi cits autors (kas tā arī ir, lai gan rakstīts, ka darbu veikuši abi, tomēr šķiet, ka Rimants ir rakstījis vairāk. Pietrūkst ziedoniskās sajūtas). Izlasīju tikai 1. daļu, ar domu atgriezties pie otrās kādu citu reizi. 8/10.
  6. Dorisa Lesinga – Bens pasaulē. Nepatīk autores rakstības stils, lai gan pats sižets un doma kā tāda ir dimantu vērta. Par citādo pieņemšanu vai drīzāk nepieņemšanu sabiedrībā un kā citādā dzīvošanu tajā. Sāpīgi skaisti. 8/10.
  7. Sabīne Košeļeva – Rīga-Maskava. Vairāk šādu grāmatu, lūdzu. Ne tik daudz mīlestības, kas, protams, ir labs sižeta sasaistes elements, bet tīri patiesību par latviešu-krievu attiecībām mūsdienās. Jo nav tā kā izskatās un uznāk kārtīgas dusmas, kad atkal dzird ausīs nonāk cilvēku vaidēšana par cittautiešiem. Ne tikai par krieviem, tagad jau arī bēgļi populāri. Arī 3 cilvēku rindā pie Maximas kases. Grāmatā mierīgi bez pēdējām sievietes žēlabu nodaļām mierīgi varēja iztikt, jo tas bija pietiekami, lai sirds pārtrauktu sāpēt par iznākumu. 8/10.
  8. Satori – citādība.iecietība.līdztiesība. Gaidīju ko citu, sagaidīju šo – kā citi un arī mēs tiekam un tiksim galā ar minoritātēm Latvijā. Pietrūka cilvēku stāstu, sāpīgās pieredzes, kuru gan var izlasīt internetā, bet nu grāmatā lasīt jau ir pilnīgi kas cits. 6/10.
  9. I.Ziedonis – Motocikls. Šitas tāds darbīgais dzejas krājums. Uzdzen vēlmi skriet, darbināt savu motoru un darīt lietas vairāk. Kādā brīvā brīdī būs jāpalasa vēl kaut kas. Ir labi. 7/10.
  10. Patriks Zīskinds – Parfīms. Ar grāmatām, kurās zini, ko jāmeklē, ir tā – liela daļa citu detaļu var paplūst garām un tās neuztver. Par laimi, mana tēma to neatļāva. Šī bija ļoti interesanta pieredze ar smaržu sajušanu caur grāmatu. 7/10.
  11. Jānis Rokpelnis – Dzeja. Lielais, biezais krājums mani kaut kādā veidā uzrunāja, bet, kad izlasīju, tomēr nebija pietiekami. Dodiet vēl, tā, lai pietiek līdz nākamajam rudenim pārpārēm. Bet zinu jau, ka nepietiks. 6/10.
  12. Māra Zālīte – To mēs nezinām. Šī grāmata bija kā dialogs starp Zālīti un Ziedoni par nopietno un nenopietni. Brīžam bija sarunas esence kā uz delnas, brīžiem tā bija plika pļāpāšana, bet bija laba pļāpāšana. 7/10.
  13. Kurts Vonnegūts – Čempionu brokastis. Nebija tik ļoti iespaidīgi kā pirmā viņa grāmata, varbūt par daudz marinējos un vajadzēja izlasīt visu vienā vakarā, lai būtu par ko likt tos augstos vērtējumus, bet man mēnesi to lasot pa mazam gabaliņam nekāds kaifs no tā nebija. 5/10.
  14. Laura Dreiže – Debesu lauskas. Par šito atsauksme vēl tikai taps tuvākajās dienās. Bija labi, bet kaut kas tajās beigās tomēr nav kā vajag. Arī vērtējums būs vēlāk.

Filmas. It kā jau saku un domāju un redzu, ka filmu skatīšanai man nav laika, tomēr kaut kā šomēnes tas atradās veselām piecām.

  1. Trainwreck. Izklaides gabals mēneša vidum, īstais īstajā laikā un vietā. Pat smējos, kas nav ierasti šāda veida filmām, vismaz man. 6/10
  2. The Laggies. Par šito filmu man bija vislielākais nesaprašanas moments. Filmu veidotājiem loģikas spējām acīmredzami nav jābūt, ja jau pieaugusi sieviete var mierīgi nedēļu pirms kāzām palikt pie mazgadīgas “draudzenes”, kurai vienreiz nopirka alkoholu viņu pirmajai tā lietošanas reizei ar draugiem. Mierīgi var flirtēt ar viņas tēvu un beigās vēl acīmredzami kļūt par pamāti, un tas viss tikai aptuveni nedēļas laikā! Bravo, Holivuda! 2/10.
  3. That Awkward Moment. Šito īsti neatceros, tāpēc pieņemsim, ka nebija nekas īpašs. Ā nē, tur čalis pie soliņa piesala, kamēr gaidīja savu lielo mīlestību. Vistīrākās muļķības, mūsdienās viņš jau sen būtu aizgājis skatīties hokeju, nevis sēdējis un 5 stundas sniegā un salā kādu gaidījis. 4/10.
  4. Very Good Girls. Drāma par pirmo mīlestību ar vienas piedzīvojumu pilnas vasaras ilgumu. Starp citu, LTV7 dažreiz piektdienu vakaros rāda tīri labas filmas. 6/10.
  5. Elpojiet dziļi. Nezin kāpēc tā arī nekad nebiju redzējusi šo filmu. Bija interesanti, bet neaizrāva. 6/10.

Pēdējais piegājiens – teātris.

  1. “Rondo” Ģertrūdes teātrī. Lielisks pierādījums kā 2 aktieri var iznest vairākas lomas būdami tikai divi un ar minimālu skatuvisko iekārtojumu. Vispār ĢIT’am ir ļoti savdabīgas izrādes, kas ir pilnīgi cita teātra pieredze, ne tikai skraidīšana pa lielajiem un jau pierastajiem teātriem. Burvīgi, iešu labprāt vēl un vēl.
  2. “Ja Tevis vairs nebūtu” Dailes teātrī. Ja pirmā Intara Rešetina izrāde bija absolūti sāpīgi brīnišķīga, tad šeit tas viss kaut kā samazinājās līdz viegli paciešamam līmenim. Īsumā – vīrs ir nomiris un sieva pēkšņi atklāj vienu mazu papīru, kura dēļ sākas izrādi gara histērija par tēmu “viņš mani nemīl”. 5/10.
  3. Bruņota un bīstama. Atsauksme šeit.
  4. Hamlets. Šitā bija kā translācija kinoteātrī no Londonas Nacionālā teātra. Mācība: lai gan grūtu nedēļu nevar ieplānot, tomēr pamēģiniet un nekad nepērciet biļetes tās noslēgumā. Var gadīties saldi pašņākt blakussēdētājam uz pleca. Lai nu kā, tas ko es redzēju, jo sevišķi pirmā cēliena beigas, bija absolūti brīnišķīgi, atkal cita teātra pieredze. Ja tik ļoti nenāktu miegs, paliktu arī uz otru, bet, tā kā tas beidzās aptuveni 1 naktī (jo sākās necilvēcīgi 21os), tad viss saslēdzās šādi. Nesen bija vēl viena pārraide, man šķiet, ka būs vēl tas pats Hamlets. Un protams, citas izrādes arī, pasekojiet tam līdzi Forumcinemas mājaslapā. Es acīmredzami teātri nevaru skatīties uz ekrāna ne kinoteātrī, ne mājās.
  5. “Brodskis/Barišņikovs” JRT. Ziniet, tā ir laba sajūta. Kad beidzot aizej uz īstu teātra izrādi, lai gan tikai 1,5 stundas garu, bet īstu. Un nevelcies vīlies mājās. Nē, nu velcies tāpat, bet piepildījies ar dzeju, naksnīgo Rīgu un burvīgo teātra sajūtu, kas rodas, kad saproti, ka esi patiešām bijis uz kaut ko labu. Lai gan es krievu valodu nebumbum, tā teikt, tomēr tulkojums bija un brīžiem pat diezgan labs, atmiņā paliekošs. Bet tomēr grūti uztvert tekstu citā valodā, ja kāds pa vidu runā. Man kā cilvēkam, kurš ļoti grib būt uz Tu ar arhitektūru, bet cenšas būt uz Tu ar komunikāciju, ļoti ļoti patika skatuves iekārtojums. Absolūti brīnišķīgs gan tas, gan izrāde kopumā. 9/10.
  6. “Avantūrista grēksūdze” Nacionālajā teātrī. Studentu ģenerālmēģinājumi ir laba iespēja skatīt izrādi ātrāk un noformulēt arī savu viedokli ātrāk par citiem. Tomēr laiks ir pagājis un viedoklis man joprojām nav uzradies. Bet jautājumi gan ir, un galvenais no tiem – vai kailums izrādē ir māksla vai veids kā likt pārvērtēt skatītāju robežas? Jau iedomājos dusmīgās tantes, kas pukodamās nāk ārā, jo vairs nav iemīļoto mūķeņu tērpu, precīzāk, tērpu nav vispār. Varbūt tieši tas ir vajadzīgs, lai pievilinātu teātrim jaunāka vecuma skatītājus, lai gan neliekas, ka teātri arī tādi apmeklētu ļoti maz. Kas zina.

november and hello image

Novembris būs darbošanās pilns mēnesis. Būs ļoti labs mēnesis, ja viss notiks tā, kā es to gribu, kas cerams, ka tā arī būs. Plānā ir lasīt “Viltoto Faustu”, atkal “Annu Kareņinu” un “Mūžības skartos”, bet tas ir skolai. Dzīvesprieka atgūšanai ceru pabeigt “Iluminae”, kas pagaidām ir ļoti interesants nākotnes dokumentējums sci-fi žanrā, plānā ir arī nejaušais “Aptiekārs Melhiors” un plānotais “burbulis” de la Motes triloģijas pabeigšanai. Iesāktā “Purpuļa karaļa galmā” arī jānofinišē, lai var ķerties pie nākamās. Vispār oktobrī nonācu pie secinājuma, ka kā e-grāmata jālasa tā grāmata, kas stāv fiziskā formā TBR plauktos, lai ātrāk tie sarūk apmēros. Savādāk kā viena grāmata aiziet pie izlasītajām, tā četras nāk vietā.

Arī NaNoWriMo jau ir sācies, jāsaņemas un jāuzraksta vismaz kaut kas vairāk par 3 teikumiem. Ir plānā četras izrādes, trīs ĢIT, viena Dailē. Iespējams, laika gaitā nāks klāt es šajā ziņā esmu diezgan neparedzama.

Novembris būs lielisks mēnesis. Ļauj tam iesilt un tad ieej Jāņa Rozes grāmatnīcā pēc jaunā Ziņneša. Varbūt tur būs kas labs.

Attēli te un te.

Izrāde “Bruņota un bīstama”

https://i2.wp.com/pannasteatris.lv/wp-content/uploads/2011/10/balon1.png

Stāsts ir par sievieti, kura savos labākajos gados vēl ir bez vīra. Kad kafejnīcā satiktā bijusī klasesbiedrene izmet informāciju par klases salidojumu un otro pusīšu saistību, Biruta saprot, ka viņai ir jādabū vīrs. Nu labi, līgavainis arī vēl der. Tad tiek uzsākta 90 dienu vīra meklēšanas misija un jau pirmajā dienā tiek noskatīts objekts – pretējā mājā dzīvojošais simpātiskais vīrietis, kurš uzvalkā uz darbu brauc ar lielu BMW. Sākas veiksmīgu un neveiksmīgu notikumu rinda, kas beigās noved pie secinājuma – laime ir tavā priekšā, jāprot tikai to saskatīt.

Sākšu ar to, ka šī ir komēdija. Tipiska komēdija, kur visi smejas tam paredzētajās vietās. Ne tik traki kā kādā pilnīgi stulbā “Amerikāņu pīrāga” vai citu ASV ražoto komēdiju stilā, bet tādā… eiropeiskākā. Diemžēl (vai par laimi) esmu tas cilvēks, kuram ir ļoti īpaša humora izpratne un nesmejos vietās, kur to prasa tikai tāpēc, ka aktrise ietur iestudētu pauzi, lai cilvēki var pastrādāt ar vēdera un vaigu muskuļiem. Tā ir mana īpatnība, izrādi nevar vainot. Bet bija arī vietas, kur es iesmējos. Izrāde varētu būt tīri laba tiem, kuri vēlas atslēgties no darba nedēļas stresa vai pavadīt laiku kopā ar draudzenēm.

Saistībā ar pašu izrādi man nepatika sākums. Iespējams, tas ir kultūras nama iekārtojuma dēļ vai kā savādāk, bet no sākuma palaisto video traucēja redzēt vīriešu balonu galvas (bet kas ir asprātīgs risinājums sievietes monoizrādei par vīriešiem). Arī mūzika bija nevajadzīgi skaļa kā pirms izrādes, tā izrādes laikā, un arī starpbrīdī, kas zināmā mērā traucēja sarunāties. Tāpat man likās, ka kaut kas nojuka ar tehniku, jo, skatoties pirmizrādes bildes ziņu portālos, fona attēli bija citi nekā Mārupes izrādē.

Lai nu kā, var tikai aplaudēt, aplaudēt un vēlreiz aplaudēt Zanei Daudziņai, kas brīnišķīgi iznes klišejisku izrādi. Tāpat man likās interesants vīriešu tēlu risinājums šajā izrādē. Lai vai kā, man šķiet, ka šī ir diezgan laba izrāde, ar ko braukāt par Latvijas kultūras namiem. Priekš viena liela teātra Rīgā tā ātri vien pazustu vai to vispār neiestudētu. Kā jau minēju, šī izrāde ir paredzēta izklaidēšanai, nevis likt aizdomāties par sabiedrībā nozīmīgām problēmām (jo tāda nav nespēja dabūt sev vīru).

Autore ir Aiva Birbele, režisors – Juris Rijnieks, aktrise – Zane Daudziņa, teātris – “Izrāžu apvienība Panna”.

Vērtējums: 6,5/10.

Attēls šeit.

24 stundu lasīšanas maratons

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/204268173/large.jpg

Jā, 24 stundu lasīšanas maratons bija tieši tik ērts, cik izskatās šajā bildē. Iepriekš par piedalīšanos blogā neziņoju, vien dažas stundas pirms tā sākšanas nolēmu piedalīties, ko rosināja jaunās rajona bibliotēkas apmeklējums un dzejas pilnas rokas.

Dewey’s lasīšanas maratons notiek divreiz gadā – oktobrī un aprīlī, un abās dienās ir tikai 24 stundu garš. Mērķis ir tieši tāds pats, kā visiem pārējiem lasīšanas maratoniem – izlasīt tik daudz, cik ir iespējams.

Tas, kā man gāja:

Imants Ziedonis – Kurzemīte – 154 lpp
Valts Vitmens – Zāles stiebri – 215 lpp
Sabīne Košeļeva – Rīga – Maskava – 112 lpp
Kurts Vonnegūts – Čempionu brokastis – 50 lpp
Jānis Rokpelnis – Dzeja – 189 lpp

Kopā man sanāk 720 lappuses.

Ar Ziedoni neesmu rēķinus noslēgusi, izlasīju tikai grāmatas pirmo daļu, kas man bija jāizlasa semināram, otrā daļa paliek gaisā karājoties ar mērķi izlasīt kaut kad vēlāk.

Šis bija pirmais 24 stundu maratons, noteikti domāju piedalīties vēl.

Attēls: šeit.