2014. gada pirmie teikumi un gada noslēgums.

Ziemassvētki ir pienākuši, svētku sajūta klejo pa māju un sirdī ir priecīgās vakara gaidas. Pēc dažu dienu pauzes no ārpasaules, paslēpjoties savā meža mājiņā, jūtos labi atpūtusies. Tāpēc liels bija mans pārsteigums ieraudzīt tik daudz notikumus, kas pa šo laiku ir notikuši. Viens no tiem ir Ritvara aizsāktā akcija, uz kuru man uzaicināja Ints un Grāmatu tārps.

Janvāris – 8. janvāris, un beidzot arī es esmu sadūšojusies lielajam gada apskatam. (raksts šeit)

Februāris – Grāmata noteikti ir jāizlasa ikviena ne tikai fantāziju žanru cienītājam, bet gan arī tiem, kuri grib ātri novilcināt laiku, stāvot rindā. (Raksts par Rotfusa pirmo daļu te)

Marts – Labi, jā, atzīstu, metu acis jau sen, bet šodien iegāju grāmatnīcā un nespēju šo brīnumu nenopirkt. (Raksts par izdevniecības BaibaBooks lasītāja dienasgrāmatu te)

Aprīlis – Ja godīgi, pirmo reizi izdzirdot (vai izlasot) nosaukumu, domāju, ka runa ies par Aļasku kā ģeogrāfisku vietu, ekspedīcijām un tādā stilā. (raksts te)

Maijs – Parasti gan uz latviešu autoru darbiem skatos ar lielām šaubām – ir gadījies pamatīgi apdedzināties. (Raksts te)

Jūnijs – Jūnija pirmās 6 dienas ir rezultējušās ar acīmredzamiem panākumiem. 6 dienas = 3,5 grāmatas. (Raksts te)

Augusts – Šodien man ir tāds domīgs garastāvoklis, un lasot citu blogeru atsauksmes par grāmatām, par filmām, stāstus par ikdienu vai neikdienišķiem gadījumiem, man arī sagribējās kaut ko uzrakstīt. (Raksts te)

Septembris – Nācis klajā jau otrais rakstnieka Gijoma Miso tulkotais romāns “Rītdiena”. (Raksts te)

Oktobris – Lasot anotāciju un atsauksmes es nojautu, ka beigas būs neierastas, bet es nenojautu, cik ļoti tas iespaidos mani. (Raksts te)

Novembris – Grāmata, kuru pirmo izlasīju pēc 3 nedēļu pauzes un kura principā arī bija iemesls, kā dēļ uzsāku sadarbību ar izdevniecību “BaibaBooks”. (Raksts te)

Decembris – Par šo grāmatu neko nebiju dzirdējusi, un tā arī atnācu uz grāmatnīcu, jo, redz, ja dala 10 eksemplārus. (Raksts te)

Jūlija šeit nav, jo jūnija beigās pieņēmu lēmumu paņemt pārtraukumu. Atgriezos augustā, un plašāk rakstīt par grāmatām un visu ko redzu un dzirdu sāku pēc 1. septembra. Stefeti tālāk nododu visiem tiem, kas to vēl nav izdarījuši. 🙂

Runājot par apdāvināšanos – paldies visiem, kas man ir piešķīruši dāvanas, bet, tā kā es jūs vēl tik labi nepazīstu, jūsu apdāvināšanu es šogad izlaidīšu. Nāks gads, nāks padoms. 😀

Blogā vēl šogad parādīsies daži raksti par izlasītajām grāmatām, un tad jau tas būs arī viss.

Visiem priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu! Uz tikšanos nākamgad!

Advertisements

Rainbow Rowell “Eleanor & Park”

15745753

Liels prieks ir tad, kad pastnieks atnes paciņas no bookdepository. Vēl lielāks prieks ir tad, ja tajās iekšā mājo kaut kas, ko vēlies izlasīt jau labi sen. Šo young adult grāmatu arī Zvaigzne ABC plāno izdot nākošgad.

Eleanor ir rudmataina meitene, kas pēkšņi apsēžas viņam blakus skolas autobusā. Viņai ir 3 brāļi, māsa un neciešams patēvs. Park ir melnamatains puskorejietis, kuram māte ir Avon konsultante, bet tēvs pārņemts ar vienīgā dēla izaudzināšanu par vīru. Abiem šī sēdēšana blakus būs liktenīga, un neviens no viņiem to nevarēja nojaust. Stāsts (novele) par pirmo, trako mīlestību, kas padara mūs aklus un dažreiz liek izvēlēties. Šeit noteikti liek.

Grāmatai ir divas puses, un viņas abas grib izpausties šajā rakstā. Viena ir tā romantiskā, kuras dēļ visas meitenes skries uz grāmatnīcu un fanos par šo grāmatu, iemīlējušām acīm runās par romantikas pilno stāstu un gribēs attiecības kā no grāmatas. Bet tad ierunājas mana otra puse, kas saka, ka grāmata ir pārāk salda, pārāk naiva un pārāk… pārāk pārāk. Nemaz nerunājot par visiem stāsta caurumiem, kas spīd cauri, un kuriem atrisinājuma īsti nav.

Tas, kas man patika, ir pašas, pašas beigas. Tieši tas, lai cik ļoti visas 300 lappuses nebūtu klišejiskas, beigas tādas nav. Beigas atstāj lasītāju ar izbrīnā pavērtu muti, un trīcošu sirdi, ka varbūt pēdējās 3 lappusēs tomēr notiks tas, uz ko visi ir cerējuši, bet nē, visas cerības tiek smagi samītas zemē. Bet palīdz autores pats pēdējais vārds, kas nav tik lakonisks, kā tas ir ierasts citās grāmatās.

Kopumā: grāmata atspoguļo “sarežģīto” pusaudžu dzīvi (to, kuriem nav kaitīgo ieradumu. ja vien mīlestība nav kaitīga…) un parāda to, cik patiesībā skaista ir pirmā mīlestība, jo tā ir PIRMĀ.

Vērtējums: 7/10.

Attēls šeit.

P.S. Lasīt orģinālvalodā tomēr ir tik ļoti lieliski!

Kellija Viljamsa Brauna “Pieaugšana: 468 samērā vienkārši soļi ceļā uz patstāvīgu dzīvi”

Kellija Viljamsa Brauna - Pieaugšana. 468 samērā vienkārši soļi ceļā uz patstāvīgu dzīvi

Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad šķiet, ka ir laiks sākt patstāvīgu dzīvi (ardievu, vecāki, un laiskās bērnības dienas!) Līdz ar šo lēmumu rodas tūkstošiem problēmu – kā tajās nepajukt un izvēlēties pareizo ar gudru galvu, savā grāmatā stāsta 27 gadus jaunā amerikāņu žurnāliste Kellija.

No pirmā brīža, kad jāsakārto galva, un jāsaprot, ka neesi pasaules centrs, līdz brīdim, kad reizi nedēļā piezvani vecākiem, pa vidu izbaudot pārvākšanās trakumu, pirmo (ne)ēdamo pašgatavoto maltīti un darba meklēšanas piedzīvojumus – visu šo laiku autore kā tāds eņģelītis sēž tev uz labā pleca un čukst ausīs visus labos padomus, ko vari iegaumēt, tā ieekonomējot uz nervu zāļu pirkumiem (par nervu sabrukumu, starp citu, arī rakstīts šajā grāmatā) un liekām raizēm. Grāmatā par to, cik patiesībā vienkārši ir uzturēt savu dzīvojamo platību vismaz kaut kādā kārtībā, protams, no sākuma pie tās tiekot.

Bija labi padomi, kas man šķita noderīgi manā dzīvē, bet bija tādi, kuriem es aši pārlaidu pāri, jo tie nebija man atbilstoši, piemēram, kāpēc automašīnu labāk pirkt no privātajiem, nevis automašīnu vairumtirgotājiem vai auto plaču īpašniekiem. Arī naudas un mīlestības ziņā Kellija zina dot padomus – no naudas atlikšanai nebaltām dienām, līdz pat ķeršanās kaklā katram simpātiskajam vīrietim un teikšanai “Tu man patīc!”

Bet ir lietas, ko Kellija nesaka. Piemēram, lasītājiem nākas vien pašiem izbaudīt brīdi, kad jāpasaka vecākiem liktenīgie vārdi: “Mīļie, esmu nolēmusi sākt patstāvīgu dzīvi.” Vai nu vecāki to uzņems mierīgi un Tevi atbalstīs, vai taisīs vētru un teiks, ka tam ir par agru (lai arī strauji tuvojies 30) – tas ir atkarīgs no jums pašiem. Tāpat autore nedod padomus, kā, piemēram, smagu skapi pārbīdīt no viena stūra uz otru. Bet varbūt vienkārši nezina smalkās latviešu nianses – speķis vai kartupeļi jāpaliek apakšā. Neprasiet, kā.

Grāmatu papildina asprātīgas piebildes un salīdzinājumi, kā arī zīmējumi atsevišķās tēmās – pirms laba laika Zvaigznas ABC tvitterkontā “uzpeldēja” daži no tiem, un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es izdomāju, ka man šādu grāmatu vajag. Otrs, protams, bija pašas pieaugšanas process. Pēc grāmatas izlasīšanas visi nekārtīgie stūri tika novākti, atvilktnes izšķirotas no liekā, tas pats izdarīts ar drēbēm un es jūtos daudz labāk.

Vērtējums: 7,5/10. Grāmata ir tiešām amerikānieciska – man nebūtu iebildumu pret šādu pašu izdevumu, bet vairāk pietuvinātu latviešiem un viņu problēmu risinājumiem vai padomiem ēdiena ziņā.

Attēls šeit.

Pat ja pieļausi kļūdu un brokastīs izdzersi pudelīti diētiskās kolas, neviens neielauzīsies pa durvīm un neatņems tev pilngadības apliecību.

Nav viegli to kādam iegalvot, bet auzu pārslas tik tiešām ir brīnišķīgs produkts, kas dod tikpat daudz enerģijas kā kokaīns, tikai neizraisa gremošanas traucējumus un neizposta dzīvi.

Veronika Rota “Sabiedrotie”

Veronika Rota - Sabiedrotie

Noslēdzošā daļa pie Latvijas lasītājiem atnāca kalendārās ziemas pirmajā dienā, un visi centīgie, kuri bija atbildējuši pareizi uz Zvaigznes ABC mājaslapā izvietoto anketu, varēja grāmatu saņemt pa puscenu. To iespēju izmantoju arī es, jo man vienkārši nepatīk nepabeigtas sērijas, no kurām kaut ko neesmu lasījusi. Par pirmajām divām ir te un te (sekojoši pirmā un otrā daļa.)

Romāna darbība turpinās – kopienas ir sagrautas un Trisa, Keilabs, Kristīne, Tobiass un vēl daži dodas ārpus Čikāgas, kur vēl nekad nav spēruši savu kāju. Viņus aizved uz Biroju – ēku, kur notiek lēmumu pieņemšana sakarā ar kopienām un pavadīta dzīve. Tur visi it kā distancējas no vides, kurā ir dzīvojuši un pierod pie kopienu neesamības. Trisai tiek iedota mātes dienasgrāmata, kas dod vismaz kaut kādu saikni ar viņu, pārējie cenšas apturēt tuvojošos apokalipsi – tādēļ galvenie varoņi iesaistās kustībā, kuras pirmais mēģinājums cieš neveiksmi. Bet viņi nepadodas, un, nomainot vadoni, sasniedz mērķi. Protams, cieš daudzi. Tā tas bija noteikts arī sākumā. Bet cik stipri mēs mīlam, lai spētu kādu pasargāt?

Varu uzslavēt autori par vides maiņu – lasīt vēl vienu daļu par dzīvi kopienās un to, cik ļoti viss ir slikti, būtu diezgan garlaicīgi. Par to plusiņš. Daļēji interesanti bija arī lasīt par ģenētiski veselajiem un neveselajiem, bet līdz brīdim, kad manas smadzenes vienkārši atteicās uzņemt vēl vairāk sarežģītas informācijas. Izklausījās jau ļoti interesanti, bet tajā visā ir jāiedziļinās, lai saprast no a-z un to man nu noteikti negribējās. Bet vismaz pluss no viedokļa, ka young adult grāmatās liek kaut kādā veidā noderīgu informāciju.

Par varoņiem. Trisa man krita uz nerviem ar savu “sievietes visu zina labāk”, un tikmēr Tobiass atgādināja kādu nopeltu suni. Un tā visas grāmatas garumā. Kristīne patika ar savu kaujiniecisko garu, ka pat gandrīz neiespējamos apstākļos ir jāiet un jācīnās. Un Keilebs atstāja… nekādu iespaidu. Viņš man līdzinājās cilvēkam ar 2 pusēm – lieto katru pusi tad, kad izdevīgāk. Pat beigās viņš nekādas izjūtas neizraisīja. Gribējās no viņa kaut kādu asumiņu, kaut ko sagaidīt tādu, kas izceltu viņu uz pārējo fona.

Es nespoilerošu beigas, bet, ja ietvītosiet par “Sabiedrotajiem”, kāds jums tās noteikti sabojās. Vismaz man tā bija. Bet metode mani pārsteidza. Un vispār, ļausim runāt manam sentimentālismam – beigas kopš TĀ brīža līdz beigām ir pašas labākās kādas daļas beigas, ko esmu kādai fantāzijas triloģijai lasījusi. Protams, jāgaida Rotfuss, lai viens un divi varētu to pārsist. 😀

Vērtējums: trešā daļa – 8/10, triloģija – 8/10. Lieliska dāvana kādam jaunietim – sērijas visas trīs grāmatas!

Attēls: izdevniecības mājaslapa

-Man uz muguras ir stikla lauska. Tā simbolizē bojājumus. Tāds… joks.

Atzīt un atzīties nav viens un tas pats.

-Tā notiek, kad sakaujas brālis ar māsu, – viņu ievainojumi ir vienādi.

Visspožākā liesma izdeg pirmā.

Divi pasākumi trijās dienās.

Tie gada noslēgumi nemaz nav tik briesmīgi, kā mums dažreiz liekas. It kā jādara ir daudz vairāk nekā parasti, sāk parādīties uztraukums par Ziemassvētku dāvanām, bet to lieliski var mazināt, ja savā rutīnā apstājies un aizej uz kādu pasākumu. Šeit būs nelieli apskati par diviem – trešdienas vakara blogeru Ziemassvētku pasākumu un piektdienas Brīvprātīgo balli.

izdevniecības Zvaigzne ABC meitenes bija sarūpējušas lielisku uzņemšanu un izklaides vakara garumā savā mājīgajā pagrabiņā. Biju pirmais izmēģinājuma trusītis, bet ātri vien saradās arī visi pārējie, ar kuriem man (lielāko daļu) bija pirmā satikšanās reize. Ātri vien sapratu, ka neviens netaisās man kost, un sāku baudīt. Un kā gan var nebaudīt sarunas par un ap grāmatām daudzu stundu garumā? Sākot no Rotfusa slinkošanu 3. grāmatas sakarā līdz pat tam, ko bērnībā esam vai neesam bāzuši degunā. Protams, neiztikt arī bez dāvanām, un šogad pie tām varēja tikt, atminot kādas grāmatas varoni, kura apraksts bija dots. Gadījās izvilkt tieši tādu, kādu man nav sanācis iepazīt, tāpēc paldies Dainim par palīdzīgu roku. 🙂 Kā dāvanu saņēmu Inta paciņu Diskzemes 2015. gada plānotāju “We R Igors”. Varēšu izklaidēties, pierakstot nopietnās lietas. 🙂 Zvaigznes meitenes sniedza arī nelielu ieskatu 2015. gadā. Ciemos būs Paskāls Mersjē, kura romāns “Nakts vilciens uz Lisabonu” joprojām stāv manā pašreiz-lasu plauktā, ko nekādīgi nevaru pabeigt, pat nezinu, kāpēc. Piekāps arī Sofi Oksanena, kuras “Staļina govis” bija lieliskas. No jaunajām grāmatām gaidu Lautas Dreižes triloģiju (pēc ieilgušās klusēšanās Laura atgriežas, domājams, ar Nanowrimo laikā sarakstīto, bet kas zina…), Džona Grīna “Papīra pilsētām” (nākošgad būs arī filma, tāpēc nav jājautā, kāpēc grāmata tiek izdota.) Sagaidīsim arī turpinājumu mistikas caurvītajai “Tumšajai pusei” un Haruki Murakami priecēs latviešu lasītājus ar “Par ko es runāju, kad runāju par skriešanu”. Tad plauktos solās parādīties Rainbow Rowell “Fangirl” un “Eleanor & Park”, kuras tikko veiksmīgi sev pasūtīju angliskā versijā. Romantikas cienītājiem būs Džodžo Mojas “Pēdējā vēstule no mīļotā”. Šeit nav pilns saraksts, to varat redzēt pie Daiņa.

Nākošajā dienā staigāju kā spārnos, jo reti sanāk satikt cilvēkus, kas ir gatavi runāt par un ap grāmatām ar mani. Paldies Zvaigznes meitenēm un visiem blogeriem, kas bija ieradušies!

Nākošo sajūsmas vilni izraisīja brīvprātīgo balle piektdienas vakarā, kas pulcēja visus Latvijas brīvprātīgos uz “Gada brīvprātīgais 2014” apbalvošanu. Šo titulu ieguva šogad 8 cilvēki – Jekaterina Smirnova no Daugavpils, Dailis Kadilis no Gulbenes, Žanis Paeglis no Rīgas, Mārtiņš Ziebergs no Jelgavas, Tatjana Dogadajeva no Rīgas, Raimonds Klaips no Saldus, Aija Dimza no Jūrmalas un Jānis Ābols no Rīgas. Par Jāni vislielākais prieks, jo viņu pazīstu personīgi un viņš tiešām ir brīvprātīgo brīvprātīgais un piemērs visiem. Pabaroja mūs pavāru brigāde no dažādiem Rīgas un Jūrmalas restorāniem. Par muzikālo noformējumu rūpējās Kārlis Dagilis, grupas Musiqq, Astro’n’out, Double Faced Eals, DJ Moontalk u.c. Bija prieks satikt tos cilvēkus, ar kuriem gada laikā esmu kopā strādājusi dažādos pasākumos, visvairāk, protams, tie bija no Pasaules koru olimpiādes laikiem – vēl tagad ar smaidu un ilgām atceros šīs fantastiskās, pozitīvās 2 nedēļas. Prieks bija iepazīt arī jaunus cilvēkus, smieties kopā un pavadīt lieliski piektdienas vakaru. Šis ir viens no tiem vakariem, kad es nenožēloju, ka esmu brīvprātīgā, jo zinu, ka tas tiek novērtēts. Paldies!

Zvaigznes pasākuma bildes ir te, bet no brīvprātīgajiem solīja parādīties tuvākajā laikā sociālajos tīklos.

Džeimss Frejs un Nilss Džonsons-Šeltons “Beigu spēle”

BEIGU SPĒLE: Aicinājums

Par šo grāmatu neko nebiju dzirdējusi, un tā arī atnācu uz grāmatnīcu, jo, redz, ja dala 10 eksemplārus. Pusčetros vakarā daži vēl bija palikuši, tā nu ieguvu grāmatu savā īpašumā.

Nekad agrāk Spēle nav notikusi. Ir izvēlēti 12 jaunieši no pirmatnējām ciltīm, kas piedalīsies Spēlē. Viņiem jāsapulcējas Ķīnā, un jāsanāk uz pirmo kopsapulci, ar kuru tad arī sākas Beigu Spēle. Spēles mērķis ir atrast trīs atslēgas, kas paslēptas uz Zemes. Vienīgais spēles noteikums: noteikumu nav. Spēlētāji jau kopš bērna kājas ir trenēti šai misijai, kas tiek mantota no paaudzes paaudzē, jo tā vienkārši ir iekārtots. Katrs no 12 spēlētājiem ir ar savām rakstura iezīmēm, savām labajām pusēm un sliktajām, katrs no viņiem ir pats par sevi, jo brāļošanās šajā spēlē var kļūt bīstama.

Šī grāmata ir pirmā daļa no triloģijas, pilnā sparā rit arī filmas filmēšana (treileris). Patiesībā šī grāmata ir pavisam reāla – grāmatā ir apslēptas norādes – rēbusi un mīklas, kuras lasītājam ir jāatrisina, un, ja viņš to izdara pareizi, tad var kļūt bagāts. Par pirmās grāmatas rēbusa atrisināšanu ir zelta monētas 500 tūkstošu ASV dolāru vērtībā, un ar katru nākamo grāmatu šī summa palielinās par vēl 500 tūkstošiem. Pašreizējo summu var apskatīt Caesars Palace, Lasvegasā, ASV. Grāmata vienlaikus ir izdota 27 pasaules valstīs (izklausās pēc kaut kā līdzīga ar Tumšo pusi). Drīzumā grāmatu un reālās dzīves sacensības papildinās arī mobīlā spēle, ko izveidojusi Google Niantic Labs.

12 jaunieši no katras cilts piedalās spēlē, kurā tikai viens var būt uzvarētājs, visi pārējie mirst. Neizklausās ļoti pazīstami? Jā, es runāju tieši par Bada spēlēm, kas pirms pāris gadiem bija topu pirmajās vietās visā pasaulē. Lasot šo grāmatu, salīdzinājums līdz pat pēdējai lappusei neizgāja no prāta. Arī šeit cīniņu ainas netika žēlotas, asinis šķīda uz visām pusēm un zilums kādam uzsists bija gandrīz katrā lapā. Romantiskā līnija arī sāka attīstīties, varbūt tas arī grāmatu tik ļoti pielīdzināja Bada spēlēm. Ja Beigu spēle tiktu izdota pāris gadus atpakaļ, varbūt tai pirkšanas apjomi būtu lielāki, nekā tas ir tagad, kad ir radusies Krēslas, Bada spēļu un citu populāru fantāzijas grāmatu pārražošana.

Mani grāmata neizrāva, izmocīju līdz galam tikai pienākuma pēc, jo interesēja, ar ko viņa beigsies. Protams, izveidot 12 dažādas personas, katru ar savādāku domu gājienu nav viegli, bet turpinājumus nelasīšu. Grāmatas vāks gan man patika.
Vērtējums: 5,5/10.

Spēles noteikumus varat atrast šeit (arī latviski).

Attēls: izdevniecības mājaslapa.

Ričards Moraišs “Simt soļu ceļojums”

https://i1.wp.com/i7.tiesraides.lv/540x540s/galleries/epadomi_lv/53bfa8260921a/2014-07-23_100_solu_celojums.jpg

Grāmata, kuru pirmo izlasīju pēc 3 nedēļu pauzes un kura principā arī bija iemesls, kā dēļ uzsāku sadarbību ar izdevniecību “BaibaBooks”. Rindā izlasīšanai stāv vēl viena grāmata, bet tas, tāpat kā brīvdienas, nemaz nav tik drīz.

Hasans piedzima Indijā, savas ģimenes restorānā. Pasauli viņš iepazīst caur garšvielu smaržām un restorāna ēdiena garšām. Apstākļu spiesta, ģimene pamet Indiju, lai dotos pasaulē laimi meklēt. Pēc ilgiem klejojumiem viņi uz palikšanu apstājas Limjērā – kādā Francijas pilsētiņā. Indijā pārdotais restorāns padarīja ģimeni turīgu, tāpēc viņi izdomāja atvērt restorānu. Kāpēc gan ne tik skaistā vietā kā Limjērā? Toties madame Molarī par trokšņaino un izaicinošo restorānu tieši pāri ielai nav ļoti lielā sajūsmā – tas aizvilina viņas patstāvīgos klientus. Viņa dara visu, lai “izēstu” indiešu ģimeni no savas dzimtās zemes uz visiem laikiem, bet kāds atgadījums liek viņai pārdomāt savu izturēšanos pret sev tuvajiem un apkārtējiem cilvēkiem, tāpēc viņa piedāvā darījumu – viņa Hasanam iemācīs franču virtuves smalkumus. Un tas ir tikai garšas ceļojuma sākums.

Tas bija lieliski. No paša sākuma līdz galam. Atkal izjust grāmatas svaru rokās, tā priekpilnā grāmatas izņemšana no iepakojuma un kraukšķošā skaņa, kad atver pirmo vāku. Labi, es sāku kļūt sentimentāla. Bet man tiešām tas pietrūka.

Runājot par romānu, tas ir par cilvēku savstarpējām attiecībām, cilvēka vēlmēm un mērķiem. Ēdiena gatavošana ir tikai kā veiksmīgs fons, jo ko gan jūs, izdzirdot vārdu “Francija”, iedomājieties? Parīzes Eifeļa torni, kraukšķīgos kruasānus, vīnu un ēdienu? Lai gan tikai fons, tas ir veiksmīgs fons, jo lasītājs var izjust visu gatavošanas procesu. Nemelošu, ja teikšu, ka lasot pašai dažbrīd ierūcās vēders.

Nedaudz mulsināja tas, ka nebija pieminētas nekādas indiešu tradīcijas, kaut kādi svētki vai vēl kas tāds. Ne atrodoties Indijā, ne atrodoties Francijā. Jā, restorānā bija Indijas ēdieni, kas it kā bija kaut kādā ziņā saistīti ar mājām, nebija pilnīga tiltu sadedzināšana, bet svētki? Svētki parasti ļoti labi darbojas klientu piesaistīšanā, un, tā kā restorāns guva atsaucību no klientu puses, vēl vairāk klientus varēja piesaistīt, rīkojot tradicionālos svētkus. Brīnos, ka autors to nepieminēja.

Patika, savukārt, tas, ka uzsvars tika likts uz karjeras izaugsmi, nevis attiecību līnijas attīstīšanu romānā. Lasītājs var izbaudīt to, kā Hasans pilnveido savas zināšanas, esot pie madame Molarī, tālāk virzot savas gaitas dziļāk Francijā, strādājot par šefpavāru un gūstot panākumus. Sabiedrībai pietrūkst šādu stāstu.

Vērtējums: 7/10. Garšīga un brīnišķīga grāmata, ar ko pavadīt brīvu dienu. Viegla, nekas tāds, kas iespiestos atmiņā uz ilgāku laiku. Man tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Nesen kinoteātros gāja arī filma, bet to neplānoju noskatīties tuvākajā laikā.

Attēls: izdevniecības mājaslapa.

Maza piezīme par manu nozušanu: es joprojām eksistēju, un, lai gan gada sākumā man bija “ko nu, 12. klase nekādā ziņā nevar mani apstādināt un es turpināšu lasīt un rakstīt blogu un būt tāda pati kā agrāk”, tagad situācija ir apgriezta kājām gaisā un es jūtos izsmelta un rakstu ar lielu saņemšanos. Rakstā minētais iemesls par 3 nedēļām bija tieši dēļ skolas, kas paņem visus manus spēkus un izsmeļ niecīgās iedvesmas druskas. Nelasu grāmatas (vai arī ļoti minimāli), neskatos filmas, neeju uz teātri. Es zinu, ka šeit ir un būs cilvēki, kas mani lieliski sapratīs. Paldies par uzmanību!

Modris (2014)

Filma, kurai gan nebija tik iespaidīga reklāmas kampaņa, kāda bija “Izlaiduma gadam”, bet reklāmas es pamanīju gan TV kasē, gan pieturvietās, un, protams, kinoteātrī.

Stāsts ir par 17-18 gadīgu puisi, kuram ir problēmas ar spēļu automātiem – es pat teiktu, atkarība. Viņš tajos nospēlē savu naudu, tad no visiem aizņemas un nospēlē, arī zog no mātes, ar ko viņam nav tās labākās attiecības. Lai iegūtu naudu viņš aiznes mātes sildītāju uz lombardu. Māte (Rēzija Kalniņa) sadusmojas un izsauc policiju. Modris no viena problēmu katla tiek iekšā nākamajā, bet visam pa vidu pamostas viņa vēlme – atrast savu tēvu, kuru viņš nekad nav redzējis.

Mani filma garlaikoja. Stāsts plūst vienā līnijā, kurai ir minimāla dinamika, bet kura mani neizbrīnija, neaizskāra un nelika domāt. Iespējams tāpēc, ka dzīvoju rajonā, kurā daļa no notikumiem ir ikdiena, un ir izveidojies zināms pieradums 16 gadu laikā pie visiem krimināla rakstura stāstiem. Es gaidīju, kad notiks kaut kas ievērības cienīgs, kaut kas, kas liktu man izbrīnā ieplest acis un sākt filmu skatīties ar interesi. Bet tā nenotika. Žēl.

Kristers Pikša kā galvenā varoņa atveidotājs ir lielisks. No sākuma gan viņš neizskatījās pēc sliktā tēla, bet beigās jau stāsts izdarīja savu. Man pietrūka tās runāšanas pretī, kas viņam momentā iedotu sliktā tēla uzlīmi uz pieres un skatītājs ar tādu uzskatu arī dzīvotu zālē filmas garumā. Tas sāk parādīties filmas vidū, kad jau šim ir par vēlu. Sasmējos par vienā mirklī esošo ironiju – aktieri Rūdolfu Plēpi kā vienu no kazino spēlētājiem. Aktrise Rēzija Kalniņa neizceļas ne ar ko īpašu – tēlojot dzīves nomāktu Maximas pārdevēju (cik varēja noprast), ko varētu notēlot katrs Latvijas iedzīvotājs.

Vēl traucēja kamera. Filma ir filmēta, visticamāk, kameru nesot rokās, vai turot uz pleca, tāpēc ainas ar pārvietošanos ir augšup-lejup, bet ainas ar 2 personu sarunu, kas stāv katrs savā istabas stūrī ir drīzāk lidojošas – no viena stūra uz otru stūri. Brīžiem ir grūti nofokusēt skatienu, jo aina visu laiku ir kustībā, rodas objektu sajukums, kas liek skatītājam skatīties visur citur, tikai ne uz ekrāna, kamēr karuselis norimstas. Arī filmā minimāli esošā mūzika traucēja, piemēram, es labprātāk būtu klausījusies mūziku, nevis galvenā varoņa staigāšanu pa sniegotu bruģi. Es saprotu, autortiesības un tā, bet varēja sadarboties kaut vai ar jaunajām latviešu grupām, izsludināt konkursus utt. Iespēju ir daudz.

Kopumā filma atstāj nenostrādātu iespaidu, īpaši darbs ar kameru. Pamatā ir lielisks stāsts ir izcilu pēdējo kadru, un šī ir laba filma režisoram, kura viņam ir pirmā filma (neskatoties uz veidotajām reklāmām, īsfilmām un piedalīšanos citu spēlfilmu režijā). Gadu gaitā ceru sagaidīt izaugsmi. Vērtējums: 5,5/10.

Attēls un vairāk informācijas te.

“Izraidītie” Dailes teātrī.

Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs"

Divu dienu laikā plāns īstenojās, un es beidzot tiku un noskatījos izrādi. Domu burbulis mājo vēl tagad, kad ir pagājušas jau gandrīz 24 stundas, kad sāku rakstīt atsauksmi. Tiem, kas šeit vēlas redzēt un lasīt kritisku, strukturētu atsauksmi šeit nav ko meklēt, jo runāšu caur emocijām.

Izrādē iekļauti 20 gadi. Tie vēl bija tie laiki, kad stāvēja Dvīņu torņi Ņujorkā, bet Diāna tomēr jau bija gājuši bojā. Bens bija laimīgs un baudīja dzīvi. Stāsts sākas kādā autobusā, kurš ved tikai vienā virzienā – Rīga-Londona. Sapulcējušies ir dažādāko slāņu cilvēki, kas naivi cer uz to, ka TUR viņiem būs labāka dzīve. Autobuss viņus atved, aizbildinoties ar to, ka jābrauc izkraut āboli, aizbrauc. Tikai pēc dažām stundām viņi klusībā sāk apjaust, ka viņi ir tie āboli, kuri ir izkrauti. Bez pasēm, bez jumta zem galvas, bez valodu zināšanām, tikai ar cerībām uz labāku dzīvi. Tas ir stāsts par izdzīvošanu. Kādam tā būs mīlestība, kādam draudzība, kāds kā atbrauks uz Londonu tā arī paliks Londonā… Gadi iet un viņi atkal satiekas. Tiesa, katrs savā veidā, bet klajā nāk daudzas dzīves patiesības. Neviens jau nezina, kā dzīvot ir pareizi.

Lugas pamatā ir reāli lietuviešu dzīvesstāsti, kas vēsta par apsolītās zemes spozmi un nežēlību. Ja tā paskatās, tad emigrācijas statistika ir graujoša, bet nevajag aizmirst par to, ka aiz skaitļiem stāv cilvēku likteņi. Viens cipars = viens cilvēks. 22,6 tūkstoši cilvēku, un ne jau visiem ir izdevies atrast ideālu dzīves nodrošinātāju, vai iekārtoties lieliskā un labi apmaksātā darbā. Daļa, tāpat kā izrādē, ir spiesti dzīvot kur pagādās. Varbūt pat tāpat kā Benam (Dainis Grūbe/Juris Žagars) – Vaterlo tilta pakājē. Bet varbūt kā Danai (Elīnai Dzelmei) izdosies atrast kādu materiālo nodrošinātāju, bet spožā dzīve viņu tāpat novedīs tur, kur zemāk vairs zemāk nav kur krist.

Izrādē tiek izmantots krietns daudzums necenzētās leksikas, kas skatītājiem liek sarkt vai, gluži pretēji, smieties pilnā kaklā. Arī joki ir ar humoru (pat humors ar lietuviešiem kopīgs) un brīžiem skatuviskās izdarības ir tik dzirkstošas, kad izlaužas smieklu asaras. Uz beigām jau tomēr skatītāji smejas mazāk, lai gan ik pa brīdim pazibošie joki ievilina skatītājos smaidu, tomēr nenoliedzamais ir nonācis arī līdz skatītāju apziņai – tas nav teātris, uz ko viņi ir atnākuši, bet vesels dzīves fragments no parasta emigranta dzīves. Paņemts un ietupināts izrādē. Izrādi visvairāk sapratīs tie, kuri paši ir bijuši emigranti. Pārējie var tikai nojaust to. Izrāde it kā atver acis un parāda šo “spozmi”, lai, pirms kādreiz teiktu “Es braucu prom” vēlreiz kārtīgi padomātu. Un šādā situācijā varbūt tas vienistabas dzīvoklis Āgenskalnā nav nemaz slikti.

Jā, nenoliedzami, lielisku muzikālo noformējumu sniedza dzīvā mūzika – grupa RYGA, kas ir sadarbojušies ar aktrisi Ēriku Egliju un ierakstījuši singlu, kas tiek izmantots arī izrādes laikā. Tiesa, spēlēts gan tiek dīvainā laikā – pirmā cēliena beigās. It kā viss, izrādes beigas, bet tad izskrien Lauris Dzelzītis (Vandals) un nomierina izbrīnītās sejas, ka tomēr ir tikai starpbrīdis. Man gan labāk gribētos šo dziesmu beigās, jo uzrunāja vairāk, nekā beigās izpildītā. Kaut kā… vairāk satricināja.

Par aktieriem nav ko diži teikt, jo visi bija lieliski. Nebija pierasto grandu, tāpēc arī izrāde šķita tāda… vienkāršāka. Sevišķi varu izcelt Daini Grūbi, Juri Žagaru, Lauri Dzelzīti, Ēriku Egliju, Elīnu Dzelmi un Daini Gaideli. Tas principā arī ir galveno aktieru sastāvs, kas iznes šo izrādi un padara to tik… reālu.

Par publiku varu teikt, ka man patika. Sākumā smaidu izraisīja tas, ka zāles auditorija ir no kādim 16-40 gadiem, lai gan redzēju arī vecāka gadu gājuma cilvēkus, kas nenobijās un palika līdz beigām. Ar to es domāju, ka nav tā, ka nāc kā balta lapa un tad tevi iespaido viss. Nāc sagatavojies (es, piemēram, izlasīju kritiķu atsauksmes, lai saprastu, ko un cik daudz gaidīt) un baudi. Nav tā nezināšanas sajūta. Nē, kaut gan ir gan, bet daudz, daudz savādāka, nekā pirmizrādēs.

Ilgums. Jā, to nevar nepieminēt, lai gan, man šķiet visa Latvija jau zina, ka šī izrāde ilgst 5 stundas un, “ak dievs, kā gan es tajās nosēdēšu, tur taču nav vietas?” 5 stundas ir sadalītas 3 cēlienos ar visiem starpbrīžiem, un abos starpbrīžos normāli funkcionē kafejnīca. Saturiski visīsākais man šķita otrais cēliens, pēdējais arī šķita tāds aprauts. Man nebūtu iebildumu, ja būtu 2 cēlieni, jo izrāde ir saturiski pilnvērtīga, nav nekādu aizķeršanos un cēlieni pazib nemanot. Pēc tam labu brīdi sēdēju zālē, gaidīdama vēl kaut ko. Un, kad nesagaidīju, manī atkal iemājoja tā pazīstamā sajūta, kas rodas, kad mani pamatīgi iespaido.

Vērtējums: 10/10. Ar visām olu cepšanas smaržām, kas piedeva vēl zināmu klātesamību, lai gan šoreiz sēdēju vairāk tuvāk izejai, nekā skatuvei, tās atnāca arī līdz manīm. Aktieri malači, režisoram cepuri nost. Ceru, ka tā nebūs pēdējā viņa režija uz mūsu teātra skatuves. Bet man nav iebildumu arī brauktu uz Lietuvu. Un šoreiz valodas barjera nav šķērslis.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.

R.Dž.Palasio – Brīnums

R. Dž. Palasio "Brīnums"

Grāmatu biju atzīmējusi kā kaut kad lasāmu, bet tad saskāros ar iespēju to nopirkt ibook’ā (vai esmu teikusi, cik lielisks portāls tas ir?). Biju dzirdējusi lieliskas un slavinošas atsauksmes no paziņām un draugiem, tāpēc noriskēju, un nopirku. Un neesmu vīlusies.

Stāsts ir par zēnu Augiju, kuram ir sejas defekts, kas viņam jau ir no bērnības. Viņš sāk apmeklēt skolu, ko nekad nav darījis. Pat pa ielu viņš veselu gadu pārvietojās ar kosmonauta cepuri galvā, jo tā bija vieglāk komunicēt ar apkārtējiem cilvēkiem, kas parastā situācijā ar viņu nekomunicētu. Kāpēc? Jo kurš gan varētu iedomāties, ka sarunāties ar desmit gadus vecu zēnu, kuram ir sejas defekts, varētu būt tik interesanti? Tātad, viņš uzsāk mācības skolā un viss viņam nāk kā jaunums – kā iepazīt savus klasesbiedrus, kā nodibināt labas attiecības ar skolotājiem, kā iegūt draugus, kas ir reputācija un kā to vairot, kā iegūt respektu un vēl un vēl un vēl.

Nē, tā nav pareizo padomu grāmata, bet gan ne gluži uz reāliem faktiem balstīta, bet pietiekami reāla, lai lasītājs noticētu. Labi, beigas ir pārāk perfektas, lai es noticētu, bet lai tas paliek – vidējam lasītājam ar to ir pilnīgi pietiekami. Bet ne par to tagad iet runa. Lasītājs atkal atgriežas skolas solā un izdzīvo vienu mācību gadu kopā ar Augiju – gan pirmo skolā iegūto labāko draugu, gan arī strīdu ar viņu, pirmo lielo pārdzīvojumu un pirmo klases ekskursiju. Tas ir kā atkal iet uz skolu ar garajiem un skaistajiem gladiolu kātiem, kas ir garāki par pašu nesēju.

Lasītājam tiek iebakstīts acīs tas, kā vairums cilvēku attiecas pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – mulsums, novēršanās, ignorēšana, nelaipnums, izsmiešana, un daudzie žēluma pilnie skatieni. Bet vai kāds ir iedomājies uzsākt sarunu ar kādu no viņiem? Varbūt viņi ir tikpat forši cilvēki, kā šajā grāmatā ir Augijs? Tas, ka cilvēki, braucot kopā vienā transportā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām iedomājas sevi viņu vietā, un domā, ka tas noteikti ir grūti – ko tas maina? Bieži esmu dzirdējusi mātes stāstam saviem bērniem, ka ar tādiem cilvēkiem nevajag sarunāties, nevajag viņiem skatīties virsū – kāpēc? Ar ko viņi ir sliktāki par mums – tam vairumam normāli funkcionējošu cilvēku? Šādos brīžos gribas vienkārši pārmācīt visas jaunās māmiņas un viņu stulbos stereotipus.

Atgriežoties pie grāmatas, man patika. Lai gan sākumā liekas Džona Grīna stilā, tomēr tā nav. (Nezinu, kāpēc, bet man šķiet, ka pēdējā laikā tā “raudu literatūra” ir pavairojusies, lai gan skatoties izdevniecību mājaslapas to nemaz nevar pateikt.) Grāmata ir lieliska, jo var pārvērst cilvēka domāšanas veidu.

Vērtējums: 10/10.

Kompasa adatas vienmēr rāda uz ziemeļiem, lai kur jūs atrastos. Šeit visas acis ir kompasi un es esmu Ziemeļpols.

Dažkārt domāju, ka mana galva ir tik liela tāpēc, ka tā ir piebāzta ar sapņiem.

Attēls šeit.