Ludmila Uļicka “Mēdeja un viņas bērni”

Mēdeja un viņas bērni

Grāmata ir kā vesela dzīve – Mēdejas dzīve – brīžiem rit lēni, nesteidzīgi, citu brīdi atkal skrien straujiem soļiem un negrib apstāties.

Stāsts ir par sievieti Mēdeju, kurai katra vasara ir piedzīvojumu un prieka pilna – sabrauc radu bērni pavadīt pie viņas savas brīvdienas. Jāpiebilst tas, ka Mēdeja ir vienīgā tīrasiņu Grieķijas iedzīvotāja Krimas piekrastē. Radi sabrauc no dažādākajām pasaules malām – Maskavas, Lietuvas, Gruzijas u.c. valstīm. Tie iedalās divās daļās – tie, kuriem bērnu ir daudz, un tie, kuriem bērnu nav vispār. Grāmatā izdzīvo katra atpūtnieka sāpes un nedienas, prieku un asaras, bet visam pa vidu stāv Mēdeja – kā mierinātāja, novērotāja un vēl daudz, daudz vairāk.

Lasīt stāstu, zinot par pašreizējiem notikumiem Krimā ir diezgan sirreālistiski, bet es mēģināju no tā visa distancēties un ieraudzīt Krimu ne kā Krievijas, ne kā Ukrainas, bet kā Grieķijas daļu. Un patiešām – acu priekšā stāv Grieķijas krasti, iežu pilnie kalni un vēl, un vēl. Lasītājs pat elpo Grieķijas gaisu.

Mēdeja šeit tiek attēlota kā dzelzs lēdija – pašai savu bērnu nav, vecāki miruši jau agrā vecumā un viņa uzņēmusies rūpes par saviem brāļiem un māsām, kas nu, Mēdejais sasniedzot 70 gadu vecumu, ir izkaisīti pa puspasauli. Viņa gan uztur kontaktus ar dažiem no viņiem, bet par vairākumu neko nezin, vai uzzina no citiem.

Lasot šo grāmatu, lasītājs gribot negribot ir spiests aizdomāties par ģimenes saitēm – cik tomēr tās spēlē lielu lomu mūsu dzīvē. Katram ģimenē ir cilvēks, kurš visu dzird, redz un jūt, katram ir cilvēks, kurš ir ģimenes melnā avs utt. Grāmata ir kā atgādinājums, ka ģimene ir viena no cilvēku vislielākajām vērtībām, un ka to nevajag pazaudēt. Kopā ar Mēdeju lūkojoties viņas atmiņās man uznāca vēlme arī savā ģimenē lūkoties pēc vēsturiskām liecībām un cilvēku atmiņām par laikiem, ko es nepiedzīvoju un nu varu redzēt tikai filmās un lasīt grāmatās.

Grāmatā personāžu ir šausmīgi daudz, kas man lika apmulst un nu viss man ir samaisījies vienā lielā putrā. Man nebūtu iebildumu pret kādu dzimtas koku grāmatas sākumā vai beigās, jo savādāk visam izsekot līdzi ir teju neiespējami.

Autore stāsta lēni, nesteidzīgi, galīgi neskopojas ar aprakstiem (kas gan man likās šausmīgi gari un daudz), un katrs teikums ir rakstīts izgaršošanai. Man kā ātrlasītājai šī grāmata bija īsts izaicinājums. Autore arī attēlo vienu un to pašu notikumiem daudzšķautnaini, kas liek lasītājam aizdomāties par kāda notikuma patieso esamību. vērtību un nozīmi.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: JR mājaslapa.

Umberto Eko. Ķēninienes Loanas mistiskā liesma.

Pirmā grāmata ir visās tās nozīmēs. Pirmā grāmata, kas ir izlasīta, sadarbojoties ar Jāņa Rozes apgādu. Pirmā satikšanās ar izslavēto rakstnieku Umberto Eko. Pirmais ilustrētais romāns, kas ir turēts rokās 2014. gadā. Es teiktu, ka lielisks iesākums lieliska romāna atsauksmei.

Kāda īsti ir cilvēka atmiņa? Vai var kādu dienu pamosties bez tās un neatcerēties par sevi pilnīgi neko? Sešdesmit gadīgajam itālim Džambatistam Bodoni, sauktam par Jambo, tā ir gadījies – pēc nelaimes gadījuma viņš ir pamodies kā enciklopēdija, t.i., zina visu to, kam nav nekādas saites ar viņu pašu. Viņš spēj nosaukt kaujas, spēj citēt vienu rakstnieku pēc otra, bet nezina ne to, ka viņam ir sieva, ne arī to, kā dēvēt viņa bērnus un mazbērnus (un vai vispār tie ir viņa).

Vai ir vērts piedzimt, ja pēc tam neko neatceries?

Sieva Jambo aizsūta uz viņa ģimenes mājām, cerot, ka pētot un rakājoties savās bērnības liecībās, sāks parādīties arī bērnības atmiņas. Uzvirmo pagātnes noslēpumi, un lasītājs nemanāmi tiek ierauts laika ritenī, kurā var iepazīt gan pirmskara, karalaika un pēckara Itālijas izdevumus, gan arī Bodoni ģimenes skapī slēpto skeletu.

Visnotaļ satraucošs romāns. Tas, ka tas tāds būs, liecina jau grāmatas vāks – daudzie attēli par tik ļoti atšķirīgām tēmām. Un tēmas, viena no otras atšķirīgas, bet tomēr kopā tik ļoti vienoti veido stāstu. Umberto Eko ir lielisks rakstnieks, kurš tēlu noslīpē no sākuma līdz galam.

Šajā romānā nebija mazuma sajūtas, ka autors būtu kādu personāžu atklājis par maz, jo visus personāžus un arī paša Jambo pagātni lasītājs iepazīst stāsta gaitā. Un šeit tā iedziļināšanās pagātnē ir pavērsta pavisam dabiski, nevis kā citos stāstos, ka par pagātni mēs uzzinām no domām, atmiņām. Šeit atmiņu nav, ir tikai zināšanas, bet atmiņas ir jāatgūst. Tā nu lasītājam ir lieliska iespēja noskaidrot gan to, kas skaitās vērtīgi grāmatu izdevumi (Jambo ir Milānas grāmatu antikvārs), gan to, kādus žurnālus un skrejlapas lasīja Itālijā.

No visiem tēliem, jā, lai cik tas jocīgi arī nebūtu, man interesants nelikās Jambo, kas bija kā galvenais varonis, bet gan viņa sieva, kas, lai gan darbojās romānā mazu brīdi, tomēr bija daudz interesantāka personība par Jambo. Bet tas droši vien tāpēc, ka Umberto Eko jau no paša sākuma galveno varoni padara par baltu lapu bez pagātnes čemodāna. Normāls cilvēks pat būtu laimīgs, ja viņam pēkšņi tiktu iespēja turpināt dzīvi bez pagātnes, viņš justos atvieglots, bet cilvēki ir ziņkārīgi, tāpēc ir arī gluži saprotama Jambo un viņa sievas vēlme iepazīt pagātni. Tomēr ne tikai sieva un Jambo figurē viņa pagātnē. Izrādās, Jambo ir diezgan izskatīgs savos 60, izskatīgs viņš ir bijis arī pirms tam, tāpēc sievai sagādājis ne mazums raižu un sev – ne mazums izklaižu. Kaut kādā veidā viņa “izklaides” būs saistītas gan ar pirmo negadījumu, gan, savā ziņā, arī ar otro…

Tomēr romānam ir savi mīnusi. Man nepatika briesmīgi lielais piemēru uzskaitījums, kad Jambo jau sāka pētīt mājās atrodamās kastes, viņš atrod enciklopēdiju, sāk to šķirstīt, un dod lasītājam iespēju ielūkoties tajā nedaudz par daudz. Manuprāt, pietiek jau ar 3, nu labi, 5 priekšmetiem ko minēt pie tēmas, bet nevajag tos pārvērst par 7-10 priekšmetiem, kas rada nepārvaramu vēlmi pēc google attēlu meklētāja, lai uzzinātu, kā tad izskatās, piemēram, flagštoks un dzelkšņu sprigulis.

Tomēr nepatika nespēja atsvērt tās lietas, kas patika, piemēram, Rīgas un Šerloka Holmsa pieminēšana. Ar pieminēšanu man pilnīgi pietiek, lai stāsts izpelnītos plus punktus no manis. Tāpat par ticību. Uz beigām lasot, man jau sāka parādīties jautājums, vai vispār reliģija šeit tiks skarta, bet tad es sapratu, ka romānam bez reliģijas pieminēšanas nebūtu vairs tas šarms, kas bija sākumā, tāpēc, jā, reliģiju sagaidīju, tiesa, nedaudz negaidītā skatupunktā. Bet to lai lasītājs iepazīst pats personīgi.

Un tagad par nosaukumu. Mistiskais nosaukums vien liek lasīt šo romānu, jo nosaukums nav nekāds parastais, un pirmajās lappusēs tā nozīmi noskaidrot neizdodas, lai kā gribētos. Kad tomēr tas ap grāmatas vidu ir izdarīts, man iestājās tāda kā vilšanās sajūta, jo nozīme nebija ne tuvu tik mistiska, kā biju iedomājusies. Kaut gan tagad, rakstot un domājot līdzi, izskatās pat gluži normāli un ticami, tomēr vilšanās sajūta bija un ir joprojām. Pluss ir tāds, ka nosaukums turpina dzīvot gan starp grāmatas lappusēm, gan arī pašā Jambo – līdz ko viņš saprot un atceras kaut ko ar pagātni saistītu, viņam sirdī sāk vizuļot mistiskā liesmiņa…

Vērtējums – 8/10. Romāna beigās jau man vairs nepietika spēka iedziļināties, tām es pāršļūcu pāri un, iespējams, dažas detaļas man paslīdēja garām. Arī šī grāmata nav domāta vasaras romānu un dāmu romānu cienītājiem, bet gan daudzpusīgajiem lasītājiem, kas var “apēst” visu, ko tie lasa. Tā kā es tāda neesmu, brīžiem man bija grūti sakoncentrēties, brīžiem gribējās vispār nolikt grāmatu malā un palasīt ko citu. Umberto Eko gan mani ieintriģēja, noteikti izlasīšu vēl kādu viņa grāmatu tuvākajā nākotnē.

Lai lēktu, ir jāraujas uz priekšu, bet uzrāvienam ir vajadzīgs ieskrējiens, tāpēc jāpakāpjas atpakaļ. Ja nevari pakāpties atpakaļ, netiec arī uz priekšu.

Attēls šeit.

Patriks Rotfuss “Vēja vārds”

Grāmata noteikti ir jāizlasa ikviena ne tikai fantāziju žanru cienītājam, bet gan arī tiem, kuri grib ātri novilcināt laiku, stāvot rindā. Un, pirms jūs sākat šausmināties par tām 733 lappusēm, varu vien pateikt – šim stāstam lappušu pat ir par maz.

Grāmata no pirmā acu uzmetiena “paņem” jau ar noformējumu vien, kas, diezgan pārsteidzošā kārtā, patiešām ir precīzs ieskats stāstā – nedaudz tumšs, nedaudz gaišs, ar mūzikas piesitienu un cauri vijās ceļojošā dvēseles, un ne viena vien. Otrajā acu uzmetienā pārsteidz arī anotācija – kad izlasi to pirmo reizi, tā liek ieinteresēties un gaidīt atsauksmes no citiem, bet, kad esi izlasījis grāmatu, un izlasi šo anotāciju vēlreiz (jo man vienkārši patīk tā darīt), tā atklāj vēl nebijušas emocijas – tādu kā nelielu pārsteigumu, cik prasmīgi tas viss – stāsts un emocijas, ir paslēpts zem 14 rindiņām. Gandrīz vai acīmredzamais neticamais.

Stāsta tagadnē ir Kots, saukts arī par Rešī – viesnīcnieks, kuram pieder viesnīca “Ceļakmens”, un kurš joprojām interesējas par čandriāniem. Tad pie viņa ierodas stāstnieks un atmasko visu Kota pagātni – patiesībā viņš ir Kvouts, un tā arī aizsākas viņu (un arī lasītāju) ceļojums gadu senā pagātnē. Kvouta pagātnē. Tas ir stāsts par izdzīvošanu skarbos apstākļos, (ne)laimīgu pirmo mīlestību, problēmām problēmas galā, tikpat lielu pārgalvību, cik sarkani ir Kvouta mati un vēl un vēl un vēl.

Pirmajās lappusēs ir lasītājs tiek ierauts elpu aizraujošā ceļojumā Patrika Rotfusa fantāzijas pasaulītē. Ik pa brīdim lasītājs tiek atrauts atpakaļ tagadnē, kur viņš var aizvilkt istabas aizkarus (jo aiz loga jau ir krēsla) un iededzināt gaismu un paēst, jo 1) tagadnes daļas šajā grāmatā ir diezgan neinteresantas, 2)bet vajadzīgas, lai atsauktu pie sevis apzināšanās pašu lasītāju. Protams, šajā grāmatā pat es neiztiku ar vietām, kur es nemocītos, t.i., nelasītu briesmīgā gliemeža lēnumā. Tas bija pie bērnības beigu aina, jo tā šķita velkamies bezgalīgi ilgi. Bet, tad Kvouts gāja uz Universitāti un uzturējās tur, un atkal interese atgriezās pie manis. Ļoti raiti lasot, šo grāmatu varēju izlasīt 3-5 dienās, ja man nebūtu skolas un darba utt., bet tā kā tas viss bija, tad tas vilkās 12 dienu garumā. Bet beigās izrādījās, ka šīs 12 dienas ir vienas no manām labākajām 12 dienām manā mūžā.

Protams, Kvouts pats personīgi ir kļuvis par manu mīļāko šīs grāmatas varoni. Ar mani nemēdz būt savādāk – vienmēr sirdī iekrīt paši galvenie galvenākie. Protams, viens no aspektiem ir viņa sarkanie mati ( es esmu tā, kas uzskata, ka sarkani vai rudi mati nav staigājoša nāve.) Otrs aspekts ir tas, ka viņš nebaidās pielietot savu gudrību sadzīves situācijās, šajā gadījumā es runāju tieši par pērienu momentiem, kur daļēji arī viņš iemanto savu iesauku.  Puisis arī nebaidās izmantot situāciju savā labā, bet saprot to, ka, ja viņš ir ko izdarījis, viņš par to dabū sodu, un tur neko vairs nevar labot. Principā, šajā puisī ir viss, kas cilvēkam būtu vajadzīgs – līdzcietība, cīņas spars, runātīgums, nožēla vajadzīgajās situācijās, zinātkāre, drosme, (bez)bailība un citas tik ļoti vajadzīgas īpašības.

Kaut arī Hemme un Branders šajā stāstā bija sliktie vadmotīvi, ap kuriem grozījās daļa stāsta, viņi mani nekaitināja ar savu nebeidzamo pesimismu un tieksmi likt citu riteņos sprunguļus. Iespējams tāpēc, ka man pašai pēdējā laikā ar tādiem ir nācies saskarties, bet varbūt arī tāpēc, ka Kvouts ar tiem tika galā diezgan ātri.

Atkal atgriežoties pie stāsta struktūras, man kaut kā likās nepareiza stāsta laika izjūta. Nu nevar 1 diennaktī sabāzt tik ļoti daudz notikumu, kas ir viens par otru interesantāki, un domāt, ka lasītāji nepamanīs. Un kā vēl pamanīs, Rotfusa kungs. Protams, stāsts ir aizgrābjošs, bet tomēr notikumi bija gari un plaši aprakstīti, un otrkārt, to bija daudz. Arī bija diezgan apnicīga sākuma jau visur nodrillētā tēma – nelaimīgā bērnība, kur beigās galvenais varonis kļūst par pasaku princi. Nu labi, šeit gluži tā nebija, bet tuvu netrūka.

Gaidām turpinājumu!

Vērtējums: 9/10. Lai arī vāks atbilst stāstam, stāstā bija nepilnības, kas tomēr traucē man ielikt izcili. Bet par šo stāstu kopumā – jūs neko nezaudēsiet, ja paņemsiet rokās un izlasīsiet. Ak jā, un vēl piebilstot, prologu un epilogu lasot, katram ir savas izjūtas, lai gan burti abos vienādi.

Jo divi priekšmeti ir vienlīdzīgāki, jo spēcīgāka ir simpātijas saikne. Jo spēcīgāka ir simpātijas saikne, jo vieglāk tie ietekmē viens otru.

Kauli sadzīst. Nožēla paliek uz visiem laikiem.

Mēs esam kaut kas vairāk, nekā daļas, kas mūs vieno.

Attēls šeit.

Lēne Koberbēla&Agnete Frīsa “Zēns koferī”

Darbi ir iekrājušies, lietas, par ko rakstīt blogā arī, te nu būs vecākā no tām – grāmata, kas spēj aizraut. “Zēns koferī.”

Stāsts ir daudzveidīgs, sarakstīts no vairākiem skatu punktiem. Ir zēns Miks, dzimis Lietuvā, un tagad viņš atrodas stacijā, ieslēgts koferī vienā no daudzajiem bagāžas glabātuves skapīšiem. Kārina uztic savākt skapīša saturu Nīnai, kas kādu dienu grib kļūt par pasaules glābēju. Un ne Kārina, ne Nīna nenojauš, ka arī no šī skapīša satura izņemšanas sāksies satraucošākais piedzīvojums abu dzīvē. Bet pa to pašu laiku Jans ir piekrāpis Juču un nav ne naudas, ne nieres. Kā atrisināsies abu jauno vīriešu konflikts? Vai Jučs dabūs to, ko vēlējās? Sigitai plaši atvērsies acis un rozā brilles nokritīs potīšu rajonā, bet vai viņa noskaidros sev interesējošos jautājumus un atradīs Miku?

Grāmata ir domāts kā kriminālromāns. Lai gan es bieži šaubīgi skatos uz šādiem darbiem, jo bez šaušanas un nogalināšanas šāda satura darbos neiztikt, šis tomēr bija savādāks. Iespējams, pa maz esmu lasījusi krimiķus, lai tos spētu objektīvi vērtēt, bet es pamēģināšu to šoreiz izdarīt. Tātad, grāmata nav tikai domāts kā kriminālromāns, bet tā IR kriminālromāns. Iespējams, šo sajūtu var atrast tādēļ, ka nākas izsekot nevis viena cilvēka domām un gaitām, bet vairāku. Un tur jau ir tā kriminālromānu būtība – it kā ikdienišķu stāstu saintriģēt līdz tādai pakāpei, ka beigās kāds mirs tik un tā un par to jau ir vienalga, jo stāsts beidzas laimīgi.

Šausmīgi nepatika tas, ka pa vidu tagadnei sākas pagātne. Kā kaut kāds atstāstījums, kas pat nav ielikts slīprakstā, vienkārši pateikts, ka Sigita iet pa ielu, un pēkšņi atjēdzās pagātnē, kad viņa kopā ar Dariusu (bijušo vīru) iet rokrokā pa šo pašu ielu. Un nav ne atpakaļejošās saites nekā, kas pastāstītu, kurā mirklī, viņa šādi domājot, ietriecas laternu stabā. Bet, ja jau pieminam tieši šo pārīti, varu tikai pieminēt to, ka 2 no galvenajiem varoņiem ir lietuvieši, un tas, man kā cilvēkam, kas šo valodu saprot, ir kā balzams dvēselei. Nē, protams, šeit bija pieminēta arī Latvija, bet tiesa gan, prostitūcijas ziņā. Bet arī ar to varam lepoties – spriežot pēc konteksta, mēs varam lepoties, jo latvietes esot visprasmīgākās prostitūtas. 😀

Darbā ir jūtams caurstrāvots slāviskums, jo nav tās mājīgās Baltijas vai haotiskās Amerikas vides, šeit viss ir it kā mierīgās līnijās vadīts, romāns uz atrisinājumu tiek virzīts bez lielas steigas. Ja pēkšņi kāds galvenais varonis sāk saprast, kas notiek, viņam priekšā tiek nolikts šķērslis, kam jātiek pāri. Arī nedaudzie dabas apraksti (tiešām – ļoti nedaudzie) attēlo tieši Dāniju un Skandināvijas pusi.

Ak, un ja jau pieminam Dāniju, tad kāda negatīvā iezīme: vai Sigita dzenoties pakaļ dēlam nemanīja neko Dānijai raksturīgu? Vai Nina, kas centās noskaidrot iemeslus zēna atrašanās koferī, arī viņa atrada tikai pārtikas un apģērba veikalus un savu superstilīgo trīsstāvu māju? Kur paliek Dānijas kultūra? Dānijas cilvēki? Tiešām visi ir tik ļauni kā Jučs? Pietrūka tā dāniskuma, dēļ kura varētu teikt, ka, jā – šis ir dāņu kriminālromāns. Tagad tas ir vienkārši kriminālromāns ar dažādu tautu piedalīšanos, un kuru sarakstījušas dāņu rakstnieces. Tas arī viss.

Bet, neskatoties uz negatīvo pusi, es gaidu turpinājumus šai grāmatai, cik man zināms, tie jau ir sarakstīti, atliek vienīgi gaidīt, kad izdos arī man izlasāmā un saprotamā valodā. 🙂

Vērtējums: 7/10

“Šis te ir slepenais krievu ierocis” viņš norādīja uz sniega blāķiem. “Taisnā ceļā no Sibīrijas.”

“Es nēsāšu melnu tik ilgi, līdz uztaisīs ko tumšāku.”

Attēls šeit.

Ekskursija pa ciešanām un mirušām vēstulēm

Beidzot, BEIDZOT manās rokās ir grāmata, kuru es vēl ilgi nelaidīšu vaļā. Ne fiziski, ne garīgi. Un šoreiz uz vāka rakstītais pat atbilst patiesībai. Vienīgi es vēl varu piemetināt: patiesi.

Es vismaz vienu reizi esmu tikpat kā jebkur, un 1943. gadā es biju gandrīz visur.

Šo stāstu stāsta nāve. Līžele 9 gadu vecumā tiek aizvesta pie audžuvecākiem uz Himmelštrāsi, jo viņas vecāki atrodas koncentrācijas nometnē. Jā, kā jau jūs nojaušat, stāsts ir par Otro pasaules karu. Viņa iet skolā, dibina draudzības, cīnās ar ienaidniekiem – viss, kas vajadzīgs 9 gadus vecai meitenei. Tad par sevi sāk ziņot karš. Nav ko ēst, jāsāk zagt. Bet mazā Līžele vairāk spēj novērtēt grāmatas, nekā ēdienu, tieši tāpēc viņas (vēlāk jau mīlestība) Rūdijs viņu iesauc par Grāmatu zagli. Bet nē, šis nav stāsts tikai par viņu. Tas vēl ir par akordeonistu, nāvi, žīdu Maksi un, jā, “zādzībām bez skaita”.

Izlasot grāmatu, man palika skumīgi. Jā, stāsts pats par sevi ir skumīgs, bet ne jau tik skumīgi man palika. Domājams, ja jau Markuss Zusaks varēja uzrakstīt šo romānu, tad kāpēc viņš nevarēja izdomāt skaistāku grāmatas nosaukumu? “Grāmatu zagle” – tipisks vīrieša sagudrots virsraksts. Absolūti nekādas fantāzijas. Lūk, kas man tik ļoti kremt. Un, ja jau sākam uz negatīvas nots, tad uz tās arī pabeigsim šo: šaubos, vai 13 gadīgai meitenei pirmais alkohola malks ir “salds, atsvaidzinošs un “gribu vēl””. Atceroties savu pirmo alkohola malku man šādas asociācijas nenāk ne prātā.

Vairāk gan man nav kur piekasīties. Ļoti prasmīgi tiek aprakstīta dzīve audžuģimenēs, bērnu savstarpējie strīdi, nesaskaņas, un dažkārt autors pastāsta ko tādu, kas ir iespējams tikai bērniem:

-Ja es būšu pirmais, es tevi nobučošu.
-Kāpēc tu gribi mani nobučot? Es esmu briesmīgi netīra!

Cepuri nost tulkotājai Mārai Poļakovai – tulkojums tiešām bija baudāms. Patika arī savdabīgā anotācija, kura it kā sagatavo lasītāju stāstam, tā nobeigumam. Man ļoti patika. Nu tik ļoti, ka ļoti. Dažbrīd lasāmais sāka pārvērsties ļoti dziļā ironijā, dažbrīd tas bija tik viegli kā spalviņa. Vārdu sakot, šī grāmata ir jāizlasa katram grāmatu mīlim, un arī jāstāv grāmatplaukta goda vietā.

Vērtējums: 10/10. Pat nedomājot par to negatīvo, ko esmu aprakstījusi, pozitīvais ir krietni vairāk. Noteikti, 21. februārī, kas filma nonāks uz Latvijas ekrāniem (pēc IMDb informācijas), būšu pirmā rindā, kas to aizies un noskatīsies.

Kā var zināt, vai kāds ir dzīvs? Palūkojot, vai tas elpo.

Daudz laimes dzimšanas dienā, Herr Hitler! Daudz baltu dieniņu.

Dzīvs viņš palika šādi: viņš negāja kaujā.

Attēls šeit.

Kajsa Ingemarsone – Citroni dzeltenie

Ar šo grāmatu tad arī sākas mans godam nopelnītās ziemas brīvās dienas. Skola ir beigusies, un nu var pievērsties nepadarītajiem darbiem, neizlasītajām grāmatām tai skaitā. Tā nu pirmā manās rokās patrāpījās Kajsas Ingemarsones „Citroni dzeltenie”.

Stāsts ir par Agnesi – meiteni, kas savu ceļu naudas pelnīšanas pasaulē iesākusi caur bāriem, bet to pašu turpina darīt arī pēc 10 gadiem. Pēc starpgadījuma ar dārga vīna sasišanu, Agnese tiek atlaista no rajona prestižākā restorāna, un nu viņai viss jāsāk no nulles – restorānu pasaulē gan mēdz aizmirst neveiksmes, bet ar laiku. It kā ar darba neveiksmēm vēl nepietiktu, arī privātajā dzīvē Agnesei neveicas – Tubīass viņu pamet, lai dotos pie savas grupas kolēģes. Bet tad Agnesei uzrodas lieliska izdevība – sens draugs Kalle atver savu restorānu un piedāvā viņai darbu. Viņa jūtas kā zivs ūdenī, bet, protams, bez piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem neiztikt!

Lai gan nosaukums jau ir daudzsološs, pirmajās nodaļās sajūsma noplok. Tipisks sieviešu romāns, kuram stāsts tiek vilkts bezgalīgi ilgs, un viss jau ir skaidrs, izlasot pirmās lapas. Romāns domāts, lai ieviestu sievietēs pašapziņu. Galu galā – galvenā varone tiek attēlota kā dzīves nomākta jauna sieviete, kurai nav nekādu ambīciju un plāni nākamajiem gadiem. Nu nemēdz tā būt, ka cilvēkam nav plānu turpmākajam gadam, tāpēc stāsts šķita diezgan nereāls. Pozitīvi attēloti ir Agneses vecāki – ne kurš katrs 50 gadu vecumā pēc ziņām par pāragru pensionēšanos var pieteikties datorkursos. Tāpēc arī šo romānu var iedot izlasīt mammām, krustmātēm, lai nežēlojas par dzīvi, bet sāk darīt ko foršu! Ja šis bija kā iedvesmošanai domāts romāns, tad man nepatika, kā tik attēlots Agneses draugs – lai nu kas, bet iedvesmošana šādā kontekstā tā nebija gan.

Bet kaut kas labs un baudāms arī pagadījās, nav jau tā, ka man tikai slikts sakāms. Tikai šoreiz tā ir mazliet vairāk. 😀 Patika tā nelielais noslēpumu pavediens, kas ievīts stāstā, un tik prasmīgi, ka patiesību atklāj reizē ar galveno varoni (protams, ja neatšķir beigu lappusi). Savā ziņā tieši tas romānu izglāba.

Tagad par noformējumu. Pirmkārt, nesaprotu vāka jēgu – vienīgais kas atbilst stāstam, ir dzelteni citroni. Tā kā stāsts drīzāk velk uz pesimistisko pusi, tad diez vai tā smaidīgā meitene vispār iederas. Arī diezgan neērti šķita cietie vāki, kas 300 lappušu biezām grāmatām šķiet pilnīgi nevajadzīgi. Arī uz vāka rakstītais iedvesmojošais citāts, ka „šī ir grāmata, ko vēlies lasīt netraucēti” pēc romāna izlasīšanas šķiet pilnīgi lieks.

Vērtējums: 4/10.

Atttēls: šeit.

The Hunger Games: Catching Fire

Te nu mēs esam: spārnoti cerībās, ka otrā daļa būs krietni labāka par pirmo, esam ieritinājušies segās, un nolādējuši režisora Francis Lawrence jaunāko veikumu, kas tagad ir arī uz kino ekrānu visā Latvijā.

Stāsts ir kā grāmatā: Katnisa un Pīta ir laimīgi atgriezušies mājās pēc uzvaras Bada Spēlēs, un nu Katnisai jāpārliecina prezidents Snovs, ka visa mīlestība starp Pītu un Katnisu nav teātris. Un protams, kā to vislabāk izdarīt? Sarīkojot vēl vienas Bada Spēles, ar viņu piedalīšanos! Tajās savā starpā sacenšas pagājušo gadu uzvarētāji no 12 apgabaliem. Protams, pirms spēlēm ir sadraudzēšanās vakars, un tiek dibinātas jaunas draudzības un iepazīti ienaidnieki. Tikai – ne jau spēļu dalībnieki ir ienaidnieki. Tādi ir spēļu rīkotāji.

Filma bija krietni savādāka, nekā pirmā daļa. Ja pirmo daļu es nosēdēju žāvājoties un komentējot katru Katnisas (Jennifer Lawrence) izteikto vārdu vai Pītas (Josh Hutcherson) ciešanu pilno sejas izteiksmi, tad šajā daļā es to darīju tikai vēl klāt nākot Geilam (Liam Hemsworth). Filma bija saistoša, bet raitie, viens pēc otra nākošie actioni spēja manas acis noturēt vaļā visas 146 minūtes. Vislabāk tomēr man patika Efija (Elizabeth Banks) – spožs personāžs garlaicīgo un traģikas nomākto pārējo personāžu vidū. Bet nu tāds laikam arī ir stāsta un filmas mērķis – parādīt spožo Kapitoliju un garlaicīgo 12. apgabalu. Tāpat kā grāmatā, arī filmā mani kaitināja prezidents Snovs (Donald Sutherland), un, ja godīgi, nesaprotu tās pilsētas likumu sistēmu, bet nu labi. Šajā filmā, galu galā, vieta bija atvēlēta mīlestībai, nevis politikai. Patīkami pārsteidza Katnisas mazās māsas Primas (Willow Shields) pēkšņā pieaugšana ne tik daudz garumā, cik prātā, un tā atspoguļojums filmā. Pīta man joprojām šķita rūpju mākts, mīlestības atraidīts pusaudzis, kurš, ja vien viņam ļautu, ietu vannā graizīt vēnas, jo, lūk, cietsirdīgā Katnisa kategoriski atsakās ar viņu sadarboties, jo ir tāds koka ģīmis, kurš neko citu, kā smaidīt un saraukt uzacis, nemāk. Bet nu arī šo ciešanu pilnajam pulciņam pievienojās Geils, kurš saprata, ka mīl Katnisu, bet nevar ar viņu būt kopā, un tāpēc viņš visu filmu tēlo ciešanu pārņemto trešo lieko. Jā, šajā ziņā filma ir diezgan uzjautrinoša.

Vizuālie efekti bija jauki, bet ne tādi, ar ko mani varētu pārsteigt. Ja godīgi, biju gaidījusi ko vairāk, bet tam man laikam jāgaida nākamā filmā, ko izdos nākamajā un aiznākamajā gadā (trešā daļa sadalīta 2 daļās, līdzīgi kā tas bija ar “Twilight” sāgu un “Hariju Poteru”). Reti, bet var pasmieties par Katnisas sarkasmu, bet tas arī viss. Joprojām nav skaidrs, kāpēc Pītā tā steidzās par (SPOILERIS) mazuļa gaidīšanas paziņojumu, jo grāmatā tas netika pieminēts (vismaz es neatceros, kas nenorāda uz manu slikto atmiņu, bet gan uz to, ka grāmatu lasīju ļoti sen). Bet filmas tērpu dizaineri vienkārši spridzina, un šeit man atkal jāpiemin Efija – staigājošā varavīksne, kas pārsteidzoši labi atbilst arī viņas iekšienei. Kā arī, man patika tas, ka filmas beigās tiek dota skatītājam tā gaidošā sajūta, ka būs arī turpinājums.

Vērtējums: šī ir pirmā reize, kad lieku zemāk par IMDB nolikto 8,2. Es lieku 6. Bet, tā kā mana filmu gaume vienmēr bijusi diezgan apšaubāma, nebojāšu jums prieku, un teikšu – ejiet. Bet pēc tam pasakiet, ka man bija taisnība.

Attēls šeit.

95/101: Reiz dzīvoja kāda kaprīza meitene…

Kad es izlasīju Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, es biju sajūsmā. Bet gadu gaitā jau esmu pārliecinājusies, ka turpinājumi, it īpaši, otrās daļas, ir sliktākas par pirmajām. Un tās ir vēl sliktākas, ja tās raksta pavisam cita persona, kas ar rakstnieku pat nav pazīstama, tikai iepazinusi viņu no pasakaina izdomājuma. Lūk, šeit ir minētais gadījums. Bet viss nemaz nav tik slikti kā izskatās.

“Vējiem līdzi” beidzas ar to, ka Skārleta apjauš, ka mīl Retu, bet Reta mīlestība ir izsīkusi. Skārleta ir stūrgalvīga un bērnišķīgi domā, ka var dabūt visu, ko vēlas, tāpēc ir iecirtusies vienā domā “dabūt Retu”. Viņa piedzīvo tuvu cilvēku nāvi, saposta savu dzīvi tā, ka nav spējīga nevienam acīs paskatīties, un tad nolemj ceļot, aiz sevis sadedzinot visus tiltus. Bet viņa nenojauš, ka tieši tā Rets dabūs šķiršanos, lai gan praktiski to nevar izdarīt. Bet Skārletai jau sen bija jāsaprot, ka nav nekā tāda, ko Rets nevarētu. Viņa skumst, viņš šķietami laimīgi precējies otrreiz, viņa, dzīvojot Īrijā, uzceļ no jauna veselu pilsētu un ar lielu prieku ieiet Īrijas augstākajā sabiedrībā. Lai gan joprojām viņa saskrienas ar Retu, viņai netrūkst pielūdzēju. Vai Skārleta ar jauno grāfu dzers kāzas? Vai Rets uzzinās par mazo Ketiju Kaķēnu?

Grāmata bija gana smaga, lai man pietiktu prāta to izlasīt tieši brīvajā nedēļā, bet gana garlaicīga, lai to vilktu garumā tā, ka no iecerētajām 3 dienām Skārletai man sanāca 6. Kad esat tikuši pāri ļoti neveiklajam sākumam, kurš paiet žāvājoties, dusmojoties un šķirot lapas uz priekšu, tālākā gaita ir itin raita. Nu, vismaz žāvas vairs nenāk, pārējais ir tas pats kā bijis. Tracinošais tandēms “Rets+Skārleta” kļūst tracinošs jau pašā sākumā, kad Skārleta sāk dusmoties pati uz sevi par sagandēto dzīvi. Bet vienu gan viņa prātīgi izdarīja – sadedzināt visus tiltus tā, lai viņu neviens nevar atrast un doties uz senču zemi ar augsti paceltu galvu – to ir jāmāk. Noteikti šo iesaku izlasīt sievietēm, kurām liekas, ka pēc viena apkaunojuma dzīve beidzas, ka pēc kritiena nav iespējams piecelties un soļot tālāk. Tā nav. Paņemiet rokās šo grāmatu.

Patika man tas, ka kaut kur ap stāsta vidu Skārleta pieauga. Garīgi, es domāju. Viņa saprata savas īstās vērtības, un savus jaunos balles tērpus arī atstāja neizmantotus. Viņa pārtiek no 2 kaut cik lietojamām istabām savā Lielajā Mājā, kamēr viss ciems tiek remontēts un uzcelts no jauna. Viņai šīs jaunās vērtības dod viņas bērns – jā, pēc Bonijas ir vēl klāt nākusi Keta. Skārleta dzīvo patstāvīgās bailēs, ka Ketu var piemeklēt Bonijas liktenis (atcerieties, viņa nokrita no zirga, lauza sprandu un nomira). Tomēr mazā Keta ir pārsteidzoši patstāvīga (šis man lika mainīt domas par maziem bērniem, paveroties uz to citādā veidā). Lai gan no sākuma duets “Skārleta un Rets” mani kaitināja, vidū domas jau sāka mainīties un beigās bija jau pavisam labi. Bet te jau atkal runā mana, muļķa romantiķes, sirds.

Vērtējums: 6/10. Sākums ir gana neveikls, lai sabojātu labo atzīmi. Bet bērnišķīgās Skārletas lielā vēlme dzīties pēc radiniekiem, kuri viņu pat redzējuši nav, sameklēt vectēvu un vecomāti, uzcelt no jauna veselu pilsētu bija pietiekami iedvesmojoši, lai atzīmi paceltu uz 7/10.

Rets vairāk bija mīts nekā vīrietis.

Kad dejo valsi, vīri un sievas iemīlas no jauna.

“Un manai vecaimātei līķauts jau gatavs. Dievs vien zina, kas notiek Helovīnā”.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Filipa Gregorija – Laumu bērns

90/101: “Lieciet mierā afrikāņu sievietes!”

Grāmata, ar kuru iezvanās sava veida svētki – esmu tikusi galā ar Goodreads Reading Challenge 2013 – gada laikā izlasīt 50 grāmatas. Tas nu ir izdarīts, un šajā mirklī, vismaz manā mājā, tiks korķēts vaļā šampānietis. Vismaz viens challenge man ir izdevies, ko nevarētu teikt par citiem nospraustajiem. Bet vēl jau gads nav beidzies.

Grāmata ir autobiogrāfiska. Stāsts ir par mazu meiteni Kadiju, kas tiek pakļauta sāpīgai operācijai jau pašā bērnībā – klitora izgriešanai, lai viņa nevarētu gūt prieku no bērna radīšanas. Bet jāpiemin tas, ka viņa tāda nav vienīgā – tā dara visu mazo meiteņu mātes, jo Āfrikā vienkārši tā ir pieņemts. Arī izprecinātas meitenes tiek agri – 13 gadu vecumā, tikai, lai izbrauktu no valsts kopā ar vīru un saņemtu uzturēšanās atļauju, jābūt vismaz 16 gadus vecai. Tādi paši noteikumi bija arī Kadijai – klitora izgriešana, saskaršanās ar valsts institūcijām un precības ar vīrieti, kuru viņa nemīlēja un tā arī nekad neiemīlēja. Viņš gribēja mazu meitenīti, kuru varēja izaudzināt pa savam, bet Kadija tāda nebija. Viņa ir viena no retajām tā laika sievietēm, kas spēja celties pāri vīram un nostāties uz savām kājām.

Stāsts ir ļoti iedvesmojošs. Tas ir par to, ka, lai cik grūti mums arī neklātos, mēs tomēr izķepurosimies un beigās jau būs labi. Un sievietes nemaz nav tik bezspēcīgas, kā domā vīrieši, tiesa gan, daudzus gadus atpakaļ, bet Āfrikā šis stereotips joprojām ir saglabājies, ka strādāt var tikai vīrieši. Kaut gan arī šodien ir sievietes, kas skalda akmeņus…

Lai nu kā, grāmata ir laba tieši drēgniem un skumjiem rudens vakariem. Un nebīstieties no sākuma, jo tālāk nekas tik traks nebūs. Tiesa gan, var palikt garlaicīgi, lasot kārtējo sievietes konfliktu ar savu vīru, bet, ja visas garlaicīgās ainas izgrieztu ārā, tad stāsts nemaz nebūtu STĀSTS. Lai nu kā, Kadija tagad ir izsitusies uz augšu, un darbojas starptautiskā komisijā, kas cīnās par “izgriešanas” izbeigšanu.

Diemžēl joprojām daudzi vecāki izmanto braucienus uz dzimteni, lai veiktu savām meitām “izgriešanu”, tādejādi apejot Francijas likumus. Uz robežas pārbauda bagāžu, bet ne meitenes.

Kad sāpes pāriet, viss aizmirstas.

Vērtējums: 9/10. Tomēr bija brīži, kad žāvājos.

Attēls: šeit.

Nākamais plānotais ieraksts saistībā ar grāmatām – Urlaub mit Papa (Dora Heldt)

88/101: Meitene, kas spēlējās ar uguni

metiene

Līsbeta ir izsludināta meklēšanā par trīs slepkavībām, viņa slēpjas dzīvoklī, par kura eksistenci neviens nenojauš. Mikaels ar savu žurnālistu kompāniju nodarbojas ar projektu par prostitūtām un valsts ierēdņiem. Zala ir tuvāk, nekā viņi varēja iedomāties. Zalas atbalsta grupa ir visur. Viņi var pārsteigt tevi, klaiņojot pa pamestām mājām, var pieķert tevi, ejot pa ielu. Turi acis vaļā. Bet Līsbeta jau nebūs tā, kas paļausies  uz likumsargu dotībām – viņa visu dara uz savu galvu. Bet tad viņi iekļūst slimnīcā. Talkā nāk Mikeals. Un nekas vairs nav tā, kā agrāk.

Kā arī iepriekšējā, arī šī ir Zviedru versija. Tiesa gan, atšķirība ir tāda, ka šajā daļā nav ar ko salīdzināt – Holivudas versija uz ekrāniem parādīsies tikai ap 2014 gadu, jo režisors Steven Zaillian joprojām nav līdz galam nokomplektējis aktieru sastāvu (skaidrs ir tikai par vienu – Līsbetu spēlēs Rooney Mara, bet Mīkaelu – Daniel Creig), un arī nav līdz galam pabeigts scenārijs, tāpēc, tīri loģiski spriežot, filmu nav iespējams uztaisīt pa 2 mēnešiem. Tāpēc, būs vien pacietīgākajiem jāsēž uz adatām vēl mazliet ilgāk par nosprausto laiku – 2013. gada beigas. Krietni ilgāk.

Bet nu par zviedru versiju. Skaistais Zviedrijas sniegs un aukstums un karstas tējas krūzes varoņu rokās, kā bija redzams pirmajā – Meitene ar pūķa tetovējumu – nu ir pagaisušas. To vietā nācis pistoles, asinis, pistoles, vēlreiz asinis, slepkavības, slepkavības, kautiņi, asinis. Visa filma ir viens liels asins traips, jo ik pēc 10 minūtēm var redzēt kādu pakaramies, kādu nošautu, kādu izdarījušu pašnāvību. Cilvēki ar vājiem nerviem – šaubos, vai jūs interesēs, kā labu laiciņu vīrietis šūpojas, pakāries virvē pie savas mājās griestiem. Lai gan grāmatu lasīju krietni sen, man tomēr ir aizdomas, ka filmā ir uzmetuši kādu līķi pa virsu – tik daudz viņu tur nemaz nebija.

Šķiet, es nekad nebeigšu sajūsmināties par Līsbetu un Mikaela šarmu. Arī šajā filmā abi no minētajiem bija pāri uzdevuma augstumiem. Līsbeta beidzot ir pārkāpusi pāri saviem standartiem un atklāj savu bērnību, apciemo mammu, vārdu sakot, kļūst par cilvēcisku būtni ar kaut nedaudz emocijām. Bet Mikaels, savukārt, mani arvien vairāk velk iekšā vēlmē studēt žurnālistiku. Izpētīt, pētīt, rakties dziļi papīros, stundām ilgi strādāt, nenormēts darba laiks – izklausās pēc ideāli man piemērotas profesijas. Man arī patīk rakties dziļi, kamēr atrasts ir kaut mazākais pavediens. Bet nu tas jau ir cits stāsts.

Vērtējums – 6/10. Pietrūka Zviedrijas ziemas, Zviedrijas skaistuma un Zviedrijas šarma. Šajā filmā varēja novērot tikai Zviedrijas cilvēku asinis, cilvēku līķus, dažas interesantas ainas, bet tas arī viss. Drīzumā varēsiet arī sagaidīt atsauksmi par Millenium pēdējo daļu – Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni. Tur arī redzēsim, kā beigsies Līsbetas piedzīvojumi.

Attēls šeit.