Hjū Hovijs “Vilna”

Vilna (Elevators 1)

Grāmatu saņēmu no izdevniecības un tūlīt arī sāku lasīt, bet laika trūkuma dēļ nevarēju to pabeigt tad, kad vēlētos, tāpēc grāmatas izlasīšana aizņēma gandrīz 2 mēnešus. Tieši šī iemesla dēļ paliek iespējamība, ka esmu palaidusi garām dažus sīkumus, bet domāju, ka manu viedokli par šo grāmatu tas neietekmē – absolūti brīnišķīgs fantastikas darbs.

Grāmata vēsta par neapdzīvojamu pasauli, kur vienīgā izdzīvošana ir iespējama elevatorā – pazemes tunelī ar vairāk nekā 100 līmeņiem. Tur katram cilvēkam ir sava vieta, savas krāsas kombinezons un savi iekšējās kārtības noteikumi. Stāsts iesākas ar to, ka vecais elevatora šerifs tiek labprātīgi aizsūtīts tīrīt (tas ir veids, kā nogalina cilvēkus, kas nepakļaujas noteikumiem – izsūta ārpasaulē, kur ir dzīvībai bīstami toksīni, un viņu pēdējais uzdevums ir notīrīt ar vilnas lupatiņu putekļus no sensora, kas nodrošina to, ka elevatorā dzīvojošie var redzēt, kas notiek ārpusē) un tiek meklēts jauns. Tiek izvēlēta Džuljeta no Mehāniskās nodaļas, tādejādi lasītājs līdz ar viņu iepazīst visu elevatora darbību. Runāt par patiesību un ārpasauli ir aizliegts, bet ko darīt tad, ja par to interesējas vadības posteņus ieņemošie cilvēki?

No pirmā acu uzmetiena liekas, ka viss ir perfekti – pilnībā sakārtota pasaule, kur katram ir sava vieta, kuru viņš izvēlas, ēnojot kādu profesionāli, vēlāk par tādu kļūstot. Bet iedziļinoties tā vairs nešķiet – salīdzinoši kontrolēta pasaule, kur iedzīvotājiem vien ir tā iespēja ievēlēt demokrātiskā ceļā (tāpēc nevar teikt, ka pasaule pilnībā tiek kontrolēta). Kaut kas šajā visā man nepatīk un liek domāt par mūsdienu pasauli un to, kurp ejam un kas ir iespējams. Diezgan biedējoši. Nu labi, mūs nevar sūtīt tīrīšanā, bet var izdarīt daudz ko citu.

Par varoņiem runājot, jāsaka, ka viņu ir ļoti daudz. Notikumi tiek vēstīti no vairākiem varoņu skatupunktiem un vadības līmeņiem, kas paver dažādus aspektus, lai vēl labāk saprastu un izprastu elevatoru. Tāpat arī notikumu, kur viņi tiek iesaistīti. Par notikumiem jāsaka, ka tie daudzveidīgi un pietiekami bieži, lai man nebūtu neinteresanti un nebūtu tik viegli atrauties un nolikt lasāmo malā. Tie ir izklāstīti detalizēti, līdz pēdējam sīkumam, tā, ka nerodas nekādi sīkumaini jautājumi. Rakstnieks Hjū Hovijs par visu ir padomājis. Tāpat uzslava par to, ka uzsvars tiek likts uz pašu pasauli un tās uzbūvi, iekārtojumu un īpašībām, mīlestības aspektam nepievēršot ne tik lielu uzmanību. Tas, protams, tur ir, bet ļoti nelielās devās, kas nelec acīs un arī visu nesabojā.

Vērtējums: 9/10. Lielisks fantastikas piedzīvojums.

Attēls un vairāk informācijas: te.

Advertisements

69/101: Leišmalīte.

Trešā Kurzemīte. Šoreiz gan Imants visu ceļu nespēj veikt – to turpina dēls Rimants. Un arī daļu apraksta – nevar jau dot citam rakstīt par savām atmiņām. Grāmata ir tapusi 10 gadus, izbraukājot krustu šķērsu visu Lietuvas pierobežu. Pabūts gan pie zemniekiem, gan pilīs, gan muižās, gan pie slaveniem cilvēkiem, vienvārd sakot – visur kur drīkst spert kāju. Un kur nedrīkst.

Šī gan būs tāda īsa atsauksme. Šo grāmatu es lasīju savādāk. Es zināju, ko es gribu sagaidīt no “Leišmalītes”, ko gribu atrast, un to arī meklēju. Tāpēc nepievērsu uzmanību dažādiem sīkumiem, kurus varbūt citi blogeri šajā grāmatā ir pamanījuši. Es meklēju citātus par Latviju un latviešiem, un tos arī atradu diezgan lielā skaitā. Bet, neskatoties uz to, es pamanīju, ka pierobežas zemnieki diezgan lielu uzmanību pievērš Latvijas zemes pārdošana ārzemniekiem, naudas dabūšanā, un prieku man sagādāja tas, ka vismaz viens vīrietis tajā visā zemnieku gūzmā zina, kā piesaistīt sev Eiropas finansējumus. Tagad, nešaubos, to būs apguvuši vēl vairāki, ne tikai viņš.

Un, pēc grāmatas man ir viena liela, nobriedusi doma par latviešiem. Īstenībā, mēs nemaz neesam tik neapdomīgi, neinteresanti. Paskat, Ziedonim ideja izveidot Demogrāfisko fondu, zemniekiem ideja samesties veselā kopienā, lai nauda nav jāšķiež par katru maisu minerālmēslu, piemēram, 5 tonnām, bet var visi kopīgi nopirkt 500 tonnas, un brālīgi sadalīt savā starpā. Bet tomēr valdība tālāk par Rīgu neredz. Un Leišmalē trūkst darīt varošu cilvēku. Ja būtu savādāk, arī “Leišmalītes” stāsts būtu savādāks. Un vēl, ko gribu par šo grāmatu teikt: var manīt, ka grāmatas sākums ir tēlaināks, ar Imantam Ziedonim raksturīgajiem salīdzinājumiem, viņam raksturīgo vieglumu. Bet grāmatas vidū – blākš – kā ar nazi nogriež visu tēlainumu. Skaidrs – Rimants ķēries gan pie apbraukāšanas, gan pie rakstīšanas. Pazudis viss Imantam raksturīgais vieglums, Rimants raksta to, kā to redz – ja Asarē uz kalna stāvēja meitene, tad viņš tā arī raksta, nevis kā Imants – pieliekot vēl dažus apzīmētājus un papildinātājus.

Vērtējums: 5/10.

Nākamais rindā: Nikolass Spārks – Talismans. (Nicholas Sparks – The Lucky One).

Bilde te.

51/101: 2 dienas trakonamā.

Image

Gribējās komēdiju, paņēmu komēdiju. Izrādās, kļūdījos. Vienīgā vieta, kur varēja smieties ir par varoņu stulbumu un rupjību izrādīšanu dažādās situācijās.

Režisore, scenāriste un garīgi nestabila māte vārdā Mariona- Julie Delpy. Nav jau brīnums, jo filmas saturs ideāli atbilst viņas filmā attēlotajam garīgajam stāvoklim. Chris Rock (Mingus) parādīja man, ka tumšādainie nav gangstas, banku aplaupītāji un slepkavas, bet ir mīloši bērnu tēvi un mīļotie vīrieši. Marionas tēvs – Albert Delpy.

Stāsts ir par 3 bērnu māti (ups, piedodiet, spoileris) un viņas draugu, kuri dzīvo kādā Ņujorkas dzīvoklī blakus kaitinošiem kaimiņiem. Mariona drīzumā izstādīs savas fotogrāfijas, kurām būs grandiozi panākumi tikai un vienīgi melu dēļ, bet Mingus strādā radio un runā diezgan sarkastiski (tas man patika). Pie abiem ciemos atbrauc trakās Marionas trakā ģimene un savāra lielu putru, kā gala rezultātā, tēvu apcietina un Marionas māsas draugu deportē atpakaļ uz Parīzi. Bet beigas tomēr ir laimīgas un kaimiņi ir norimuši.

Principā gadījums ir tāds pats kā mums visiem – atbrauc ciemos mīļotā/-ās ģimene un iet ķepas pa gaisu un atklājas viņa/-as patiesā daba. Attiecības ieplaisā, mīļums pagaist, tā vietā nāk dusmas un kautiņi. Bet filma ir filma, un pie tam komēdija. Diemžēl šeit varēja pasmieties par situāciju stulbumu, varoņu attēlojumu un rupjību izrādīšanas veidu. Nothing else.

Vērtējums – 5/10. Par franču valodu, plikiem dibeniem un dvēseles pārdošanu, kas, izrādās, ir oģināls veids, kā iegūt naudu. Interesanti, cik piedāvājumi par savas dvēseles pārdošanu ir saņemti pēc filmas pirmizrādes? 😀

Bilde no šejienes.

-Ir jāsaskūpstās, savādāk viņš kļūs nikns
-Tā ir mana māte, tikai bez mēles!

Mēs varam kļūt pieauguši, tomēr pašās beigās, savā būtībā, mēs paliekam nemainīgi.

Ģimene, kurā piedzimstam, izgaist.

5/101: Recenzija – Kažokādas

Image

Videonomā filmu nodošanas termiņš jau sen iztecējis, bet nu es pieķēru sevi pie domas, ka ilgāk nedrīkst – iedzīšu sevi vēl bankrotā. Tā nu es atvēru savu skapi un pagrābu pirmo filmu, kas bija pa rokai pat neskatoties uz nosaukumu, un ieliku to savā dvd atskaņotājā. Tikai ar kādu 3 minūti es secināju, ka filma būs par sievieti, par iemīlēšanos no jauna, lai gan tev ir jau 2 bērni un mīlošs vīrs un par kaisli. Jā, ļoti daudz kaisles un jutekliskuma.

Kažokādas: Diānas Arbusas iedomātais portrets. Režisors: Stīvens Šainbergs. Galvenajās lomās: Nikola Kidmena un Roberts Daunijs Juniors.

Šis stāsts ir par mīlestību. Nē, ne jau par šādu tādu – satiek, apprecās, rada bērnus, izšķirās un ir šķirteņi līdz kapa malai. Dieva dēļ, nē. Diānas (Nikola Kidmena) vecāki ir radījuši firmu, kas izplata kažokādas. Sievietes vīrs ir fotogrāfs, kas taisa firmas reklāmu. Bet pati Diāna ir tā, kas domā kadra konceptu, kārto modeļu matus, pielabo grimu, kārto māju, liek gulēt bērnus, un tīra aizdambējušās kanalizācijas caurules. Kādā kārtējā firmas jaunāko modeļu prezentācijā savā dzīvoklī, ejot pakaļ jaunai kamerai, Diāna pamana kādu interesantu stāvu. Tas ir viņu jaunais kaimiņš. Kas viņā tik interesants? Viņš valkā masku. No auduma taisītu un tādu, ka var redzēt tikai šokolādes brūnās acis un muti. Neko vairāk. Diānai šis cilvēks fascinē, un viņa nākamajā dienā dodas pie jaunā kaimiņa iegūt viņa fotoportretu. Bet tieši tā viss sāk risināties. Diāna naktī nenāk mājās – paliek pie kaimiņa. Viņi sapazīstas arvien tuvāk un tuvāk. Jau pirmajā naktī Diāna uzzina, kāpēc jaunais kaimiņš valkā masku. Viņam ir ļoti reta slimība, bet tieši tas Diānu velk viņam vēl tuvāk. Bet ir vēl kas. Viņā viņa saskata savu dvēseles līdzinieku – viņa bērnībā gribējusi braukt uz morgu, uz mirušo leļļu slimnīcu utt. Un tieši tāpēc filmas gaidā Diāna iepazīst dažādus dīvaiņus – cilvēku ar 4 kājām, sievieti, kura visu dara ar kājām, 2 kopā saaugušus cilvēkus, pavisam garus cilvēku, un pavisam īsu cilvēku. Un tie visi ir viņas dvēseļu radinieki – tieši tādi, kādus viņa gribēja sastapt, kad bija maza. Protams, viņas ģimene to visu uztver ar šausmām – kā pieaugusi sieviete var draudzēties un sarunāties ar kropļiem un dīvaiņiem. Bet Diānai viss vienalga. Kādu dienu kaimiņš Laionels palūdz Diānai viņam palīdzēt atbrīvoties no ķermeņa apmatojuma. Viņa, kaut gan nākusi teikt, ka viņu attiecībām ir pielikts punkts, to dara un izdara. Vismaz 15 minūtes tiek radīts kā Kidmena skuj atsevišķas Daunija Juniora ķermeņa daļas. Kad beidzot tas ir darīts, viņi dodas uz okeānu. Kaut kur pa vidu filmai, Laionels Diānai atzīstas, ka ar katru mēnesi viņa elpošana samazinās pa 5%. Un viņš lūdz Diānu peldēt sev līdzi. Stāvot pie okeāna, Laionels Diānai apliek no sava apmatojuma pašūtu kažoku. Un Diāna saprot, kāpēc. Bet, galu galā no okeāna iznāk Kidmena viena pati – Daunijs ir aizpeldējis uz citu pasauli.

Filma ir par mums. Par mūsu attieksmi pret invalīdiem un citiem slimiem cilvēkiem. Biežo esmu saskārusies ar situācijām, kad trolejbusā ieripo invalīds, un bērna māte savam bērnam norāda neskatīties uz viņu, vai, vēl ļaunāk, paņem aiz rokas, un velk ārā no sabiedriskā transporta. Cilvēki ir gatavi riskēt nokavēt tikšanos vai kavēt darbu, lai tikai bērnam nebūtu jāredz tas, ko viņš, gadiem ejot, vienalga ieraudzīs. Un tad viņam iestāsies riebums pret vecākiem, jo viņš sapratīs, ka arī invalīdi ir tikai cilvēki, un viņiem ir tikpat lielas tiesības uz sauli kā mums.

Filmai atkal kaut kas pietrūka. Varbūt nevajadzēja tik daudz kailuma, vai nevajadzēja kailumu vispār. Bet, no otras puses, kailums piešķīra šai filmai zināmu dramatismu. Labi, es palieku pie tā, lai kailums ir. Bet man vienalga ir mazuma sajūta, kas netiek remdēta.

Mans vērtējums: 7/10. (Un tikai par godu Junioram un Kidmenai).