Atskats uz projektu “101 lieta 1001 dienā”

https://i0.wp.com/lifeisneverdull.net/wp-content/uploads/101things-1.jpg

Cik atminos, vienā brīdī ļoti senā pagātnē šis projekts ienāca Latvijā, un tad, kad lielais modes bums jau bija nedaudz norimis, arī es tālajā 2012. gadā izdomāju, ka pamēģināšu piedalīties. Un redz, sanāca!

Tiem, kas nezin, kas tas ir: viss slēpjas nosaukumā. Uz lapas, datorā, kladē, vienalga kur, izdomā un uzraksti 101 lietu, ko vēlies izdarīt 1001 dienā. Rupji rēķinot, sanāk nepilni 3 gadi. Tad nu nevis sēdi klusi rokas klēpī salicis un gaidi, kad notiks brīnums, bet gan celies, ej un dari, jo paši par sevi šie punkti neizpildīsies. Šāds saraksts drīzāk ir kā atgādinājums un pamudinājums izdarīšanai, un lielākā kļūda ir to uztvert kā pienākumu.

Kad esi izveidojis savu sarakstu, var darīt kā es, tas ir, atstāt visu nesakārtotā un haotiskā čupā, kuru ik pa laikam pārlasi un atzīmē progresu vai izsvītro, kad esi izpildījis (kādreiz blakus datumu arī rakstīju). Vari darīt arī tā, kā to mēģina darīt citi – sakārtot punktus zem tēmām, piemēram, zem tēmas “Grāmatas” varētu būt “Gada laikā izlasīt 75 grāmatas”, vai zem tēmas “Dzīve” – “Apprecēties”. Tas tā, piemēram.

Tad nu par to, kā gāja man.

Projektu uzsāku 16.09.2012. un kaut kur dziļi manī bija vēlme nevis tikai elpot un dzīvot, bet baudīt. Paņēmu lapu un sāku rakstīt. Pirmajā piegājienā tiku līdz kādiem 50, ar nedēļu pietika, lai saraksts aizpildītos līdz galam.

Manā sarakstā nebija neviena punkta, ko varētu izpildīt pusstundas laikā, visi punkti prasīja zināmu laiku (vēlams, brīvo), pacietību un apdomu. Bija gan jālasa grāmatas, jāskatās filmas, jāsastāda vairāku saraksti, bet bija arī vairāki punkti, kurus vienkārši gribējās izdarīt, piemēram, braukt makšķerēt (ko tā arī vēl neesmu izdarījusi).

Kopumā tas viss ir rezultējies ar 24 neizpildītiem punktiem, 15 pusizpildītiem, un 62 izpildītiem. Par tiem 15 un 24 runājot, tie būtu izpildījušies, ja es būtu vairāk koncentrējusies uz sarakstu kā “obligāti izpildāmo”. Tā kā man šāda uzstādījuma nebija, drīzāk “dzīvosim, redzēsim”, tad esmu pat ļoti apmierināta ar paveikto.

Jāatzīmē arī, ka laika gaitā punkti mainījās un tie, kuriem vairs nebija nekādas nozīmes, ieguva jaunus apveidus un jēgu.

Uzraudzīt un sekot līdzi manam progresam palīdzēja ne tikai papīra lapiņa pie sienas, bet arī dayzeroproject mājaslapa, kur arī citi cilvēki publicē savus sarakstus un pilnīgas izdomas neesamības gadījumā vari no citiem aizņemties idejas savam sarakstam. Tur var veidot arī cita veida izaicinājumus, piemēram, “Lietas, kas jāizdara 2015. gadā” utt.

No otra saraksta taisīšanas es atturēšos – lai gan tas bija viens no neizpildītajiem punktiem, tomēr pagaidām negribas uzreiz otru tādu. Zinu galvenos punktus, ko joprojām gribu izdarīt no šī saraksta, daži jauni nākuši klāt, bet tomēr 101 lieta man ir par daudz.

Attēls te.

96/101: Cilvēks uz dzegas

Šis pretendē par kļūšanu uz vienu no īsākajiem rakstiem. Miega daudzuma, laika trūkuma, un gribas uz grāmatām, dēļ. Bet šīs nebūs
tikai raksts par filmu.

cilvēks uz dzegas

Ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem. Stāsts ir pavisam vienkāršs – ir puisis, vārdā Niks – no cietuma izbēgušais, kurš izdomā pakaitināt visus, un brīdi uzkavēties uz ārsienas dzegas augstceltnē, kurā ir ierīkota samērā prestiža viesnīca. Tiek sacelta jezga – apakšā cilvēkiem dzīve ir apstājusies, jo taču gribās redzēt kā cilvēks nolec no dzegas. Agri vai vēlu noskaidrojas, kas ir šis Valets, ka viņš ir bijušais policists, kurš apsūdzēts dārgakmeņa nozagšanai kādai svarīgai Ņujorkas personai – Valetam. Bet neviens nenojauš, ka šis cilvēks ir uz šīs dzegas tikai tāpēc, lai kāds cits viņa vārdā paveiktu to, ko Niks jau sen ir iecerējis. Un šoreiz – pa īstam.

Patika burvīgais aktieru tandēms: Sam Worthington, Jamie Bell, J. Smith-Cameron. Lai gan filma jau no paša sākuma bija paredzama, šie aktieri izdarīja to, lai es filmu noskatītos līdz galam. Jā, kā jau teicu, filma ir ļoti paredzama. Pirmās 5 minūtes vispār ir ļoti neveiklas, bet ar iedrošināšanu, ka “tā taču ir psiholoģija un man tik ļoti patīk psiholoģija” var skatīties tālāk. Un te nāk vilšanās. Lai gan arī treileris neko neizsaka, filma arī nav diez ko padevusies – tipiskais, nolietotais scenārijs, pēc kura parauga taisa augšā tūkstošiem filmu – šī diži neatšķīrās no citām redzētajām. No trillera te ir ļoti maz kas, lai neteiktu, ka nav vispār nekas. Diez vai filmu, kuras beidzamajās 10 minūtes atskan trīs šāvieni un ir tikai 2 līķi var nosaukt par trilleri. Bet man vienmēr ir bijusi savdabīga uztvere šajā ziņā. Bet droši vien mana naivuma pēc es neieraudzīju viņa sadarbības partnerus jau pašā sākumā. Bet tas jau ir cits stāsts.

Vērtējums: 4/10. Pēdējā laikā pazudusi labā literatūra un labās filmas. Laikam atpūšas.

Attēls šeit.

Bet, kā jau teicu, stāsts nav tikai par filmām. Stāsts ir par notikumiem – bijušajiem un plānotajiem, kā arī par tām nu jau 11 neizlasītajām grāmatām manā plauktā. Un būs vēl.

Vakar, 6. novembrī, Zvaigznes ABC labirintos, norisinājās kārtējā blogeru kopā sanākšana, kas man bija kā ugunskristības. Bet beidzot esmu atradusi cilvēkus, kas spēj pusotru stundu runāt tikai par un ap grāmatām, un neviens viņiem neliek mainīt tēmu. Kopumā runāts tika par grāmatām, kas iznāks līdz Ziemassvētkiem, un man jau tagad padomā šāda tāda grāmata, ko uzdāvināt tuvākajiem. Par gaidāmajiem jaunumiem varat lasīt zemāk norādītajā linkā.

Attēls un gaidāmie grāmatu jaunumi šeit.

Tā, tagad par grāmatām. Rindā stāv 2 neuzrakstītas atsauksmes, šodien pabeigšu lasīt vienu japāņu autora darbiņu, un tad jau būs kārta pienākusi Johnatan Safran Foer “Extremely Loud & Incredibly Close”. Saucas – mēģinājums lasīt angliski. Cerams, ka izdosies, grāmata esot laba. Šoreiz – tiešām laba. Pēc tam sekos abas Zvaigznes ABC apgāda “piesavinātās” grāmatas – “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” un “Mirušie nepiedod”, kuru izvēlējos arī tāpēc, ka vienreiz gribu arī pilnībā izpildīt Goodreads latviešu lasītāju grupas ikmēneša nospraustās 3 grāmatas. Šomēnes gan tās ir 4, bet tas problēmas nesagādā. Negribas vilkt garumā, jo līdz rudens beigām ir palicis ļoti, ļoti nedaudz, un, lai man nevajadzētu gaidīt nākošo rudeni, šogad jāizpilda mans “101 lieta 1001 dienā” projekta punkts. Lai nu kā, bet jāsarauj.

95/101: Reiz dzīvoja kāda kaprīza meitene…

Kad es izlasīju Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, es biju sajūsmā. Bet gadu gaitā jau esmu pārliecinājusies, ka turpinājumi, it īpaši, otrās daļas, ir sliktākas par pirmajām. Un tās ir vēl sliktākas, ja tās raksta pavisam cita persona, kas ar rakstnieku pat nav pazīstama, tikai iepazinusi viņu no pasakaina izdomājuma. Lūk, šeit ir minētais gadījums. Bet viss nemaz nav tik slikti kā izskatās.

“Vējiem līdzi” beidzas ar to, ka Skārleta apjauš, ka mīl Retu, bet Reta mīlestība ir izsīkusi. Skārleta ir stūrgalvīga un bērnišķīgi domā, ka var dabūt visu, ko vēlas, tāpēc ir iecirtusies vienā domā “dabūt Retu”. Viņa piedzīvo tuvu cilvēku nāvi, saposta savu dzīvi tā, ka nav spējīga nevienam acīs paskatīties, un tad nolemj ceļot, aiz sevis sadedzinot visus tiltus. Bet viņa nenojauš, ka tieši tā Rets dabūs šķiršanos, lai gan praktiski to nevar izdarīt. Bet Skārletai jau sen bija jāsaprot, ka nav nekā tāda, ko Rets nevarētu. Viņa skumst, viņš šķietami laimīgi precējies otrreiz, viņa, dzīvojot Īrijā, uzceļ no jauna veselu pilsētu un ar lielu prieku ieiet Īrijas augstākajā sabiedrībā. Lai gan joprojām viņa saskrienas ar Retu, viņai netrūkst pielūdzēju. Vai Skārleta ar jauno grāfu dzers kāzas? Vai Rets uzzinās par mazo Ketiju Kaķēnu?

Grāmata bija gana smaga, lai man pietiktu prāta to izlasīt tieši brīvajā nedēļā, bet gana garlaicīga, lai to vilktu garumā tā, ka no iecerētajām 3 dienām Skārletai man sanāca 6. Kad esat tikuši pāri ļoti neveiklajam sākumam, kurš paiet žāvājoties, dusmojoties un šķirot lapas uz priekšu, tālākā gaita ir itin raita. Nu, vismaz žāvas vairs nenāk, pārējais ir tas pats kā bijis. Tracinošais tandēms “Rets+Skārleta” kļūst tracinošs jau pašā sākumā, kad Skārleta sāk dusmoties pati uz sevi par sagandēto dzīvi. Bet vienu gan viņa prātīgi izdarīja – sadedzināt visus tiltus tā, lai viņu neviens nevar atrast un doties uz senču zemi ar augsti paceltu galvu – to ir jāmāk. Noteikti šo iesaku izlasīt sievietēm, kurām liekas, ka pēc viena apkaunojuma dzīve beidzas, ka pēc kritiena nav iespējams piecelties un soļot tālāk. Tā nav. Paņemiet rokās šo grāmatu.

Patika man tas, ka kaut kur ap stāsta vidu Skārleta pieauga. Garīgi, es domāju. Viņa saprata savas īstās vērtības, un savus jaunos balles tērpus arī atstāja neizmantotus. Viņa pārtiek no 2 kaut cik lietojamām istabām savā Lielajā Mājā, kamēr viss ciems tiek remontēts un uzcelts no jauna. Viņai šīs jaunās vērtības dod viņas bērns – jā, pēc Bonijas ir vēl klāt nākusi Keta. Skārleta dzīvo patstāvīgās bailēs, ka Ketu var piemeklēt Bonijas liktenis (atcerieties, viņa nokrita no zirga, lauza sprandu un nomira). Tomēr mazā Keta ir pārsteidzoši patstāvīga (šis man lika mainīt domas par maziem bērniem, paveroties uz to citādā veidā). Lai gan no sākuma duets “Skārleta un Rets” mani kaitināja, vidū domas jau sāka mainīties un beigās bija jau pavisam labi. Bet te jau atkal runā mana, muļķa romantiķes, sirds.

Vērtējums: 6/10. Sākums ir gana neveikls, lai sabojātu labo atzīmi. Bet bērnišķīgās Skārletas lielā vēlme dzīties pēc radiniekiem, kuri viņu pat redzējuši nav, sameklēt vectēvu un vecomāti, uzcelt no jauna veselu pilsētu bija pietiekami iedvesmojoši, lai atzīmi paceltu uz 7/10.

Rets vairāk bija mīts nekā vīrietis.

Kad dejo valsi, vīri un sievas iemīlas no jauna.

“Un manai vecaimātei līķauts jau gatavs. Dievs vien zina, kas notiek Helovīnā”.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Filipa Gregorija – Laumu bērns

78/101: Match Point (2005)

Un šoreiz runa tiešām iet par tenisu. Nu, zināmā mērā.

Filmas režisors ir tik ļoti pazīstamais un populārais Vudijs Alens. Bet šī nav viņa parastā, haotiski jautrā filma, nebūt nē. Šeit akcents likts uz drāmu, un skatītāji arī to saņem. Lielā daudzumā. Bet tagad pa

r aktieriem. Protams, galvenā “galva” šajā filmā ir Skārleta Johansone (Nola), bet nevar nepieminēt arī pašu Krisu (Jonathan Rhys Meyers), kurš tagad redzams uz ekrāniem The Mortal Instruments: City of Bones filmā kā Valentīns. Tad vēl Emily Mortimer (Hloja), Penelope Wilton (Eleonora), kura ir filmējusies arī filmās Pride and Prejudice, bet vairāk pazīstama kā seriālu zvaigzne – viņas kontā ir Misis Hjūsas kundze no Downtown Abbey un Harrieta Džounsa no Doctor Who. Bet drāma nebūt nav vienīgais, kas padara šo filmu savādāku no citām Vudija Alena filmām. Šī ir atšķirīga kaut vai ar to, ka tajā nevienā minūtē, nevienā sekundē neparādās pats Vudijs Alens. Filma ir saņēmusi 3 Zelta Globusa nominācijas un Oskara nomināciju kā labākais scenārijs.

Stāsts ir pavisam vienkāršs.  Ir Kriss – tenisa karjeru pametušais vīrietis, kurš meklē savu vietu dzīvē. Tad viņš apprec sava drauga māsu Hloju, un viņam durvis uz bagātību un slavu ir vaļā. Hlojas tēvs ir bagāts, un vēl iekārto Krisu biznesa pasaulē. Un kas to būtu domājis – viņam veicas! Bet tā jau nebūtu drāma, ja nebūtu kaut kas, kas traucē šo mierīgo ģimenes idilli. Un šoreiz tā ir Toma līgava Nola. No sākuma tā ir viegla pieķeršanās, kas vēlāk jau sāk kļūt par atkarību kā vienam, tā otram. Krisa dzīvē atkal viss atkarīgs no veiksmes.

Drama, drama, drama. No sākuma ne bija ne kripatiņas, bet beigās jau drāmas palika par daudz, un, kā mēs labi zinām, kas par daudz, tas par skādi. Un tā tas bija arī šajā gadījumā. Skārleta Johansone brīnišķīgi tika galā ar Nolas lomu, kas man besīja jau kopš paša sākuma. Kāpēc gan naivi cerēt, ka pēkšņi tavā priekšā nokritīs režisors un piedāvās galveno lomu grāvējā, ja esi izkritusi piecās atlasēs? Nolu līdz pat filmas vidum nepamet cerību, bet beigās viņa nāk pie prāta (tikai darba jautājumā) un kļūst par veikala pārdevēju. Bet viņai ir vairāk laika, lai terorizētu Krisu ar saviem zvaniem, kas savukārt, man arī krita uz nerviem. Šoreiz vaina bija viņa gļēvulībā – tā vietā, lai viņš izbeigtu attiecības, (tālāk sekos spoileris) viņš ņem un nošauj savu mīļāko (spoilera beigas).Es pat nezinu, vai tas ir vieglākais ceļš, jo to ātri saož policija. Un arī Hlojai rodas aizdomas. Vispār, filmā man patika inspektors, kurš izmeklēja Nolas “pašnāvību” un Hloja. Vēl man neizprotams likās iemesls, kāpēc Hlojas tēvs piedāvāja Krisam darbu, un Kriss to pieņēma, ja filmas sākumā viņš dievojās, ka visu ir pieradis nopelnīt pats.

Vērtējums par filmu: 5/10.

Bildes šeit.

77/101: Atskaite par vasaru, plāni rudenim.

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/75568017/large.jpg

Rudenis man ir diezgan depresīvs laiks, un 1. septembris man jau ir sācies ar rudens pieskaņu – vakarā sagribējās karstu tēju. Tas vien nozīmē, ka agrie tumšie vakari, krēsla, lietus un krāsainās lapas vairs nav aiz kalniem. Un pēdējais ir pavisam tuvu – pie mājas augošajam bērzam jau ir 3 zari pilni ar dzeltenām lapām. Bet nu pietiks par to. Laiks kam? Apņemšanām pilnajam rudenim un vasaras saraksta noslēguma ceremonijai. 😀

Tā, sāksim ar vasaru. Mērķis gadalaikā (tātad, vasarā) man ir sasniegts. Esmu izlasījusi 20 grāmatas, kaut gan sākotnējais (pats sākotnējais, kad es taisīju 101 lieta 1001 dienā sarakstu) bija izlasīt 25. Bet nu nekas. Pietiks arī ar 80 grāmatām gada laikā. Tad nu lūdzu, iepazīstieties, kuri to vēl nav izdarījuši, ar manu vasaras listi. 1. Stīvens Klārks – Ellīgs gads Parīzē. Viegli, aizraujoši, ar lielu humora devu. 9/10. 2. Leslija Pīrsa – Bella. Viegls dāmu romāns, kuru lasot var ieskatīties prostitūcijas un cilvēku tirdzniecības pasaulē. Nav tik baisi, cik izklausās. 8/10. 3. Viljams Samersets Moems – Teātris. Klasika, ko tur vairs. Ja godīgi, vairs neatceros, par ko tur bija. Ak vai. Nezin, kāpēc agrāk esmu ielikusi 8/10. 4. Stīvens Čboski – Čārlijs, malā stāvētājs. Latviskais nosaukums diezgan neveikls ir sanācis, un angliski man lasīt patika daudz labāk, jo latviski lasot, grāmata nedaudz vilka uz “Puķes Aldžernonam” pusi. Bet varbūt man tikai tā liekas. Par anglisko variantu 10, par latvisko – 8. 5. Kasandra Klēra – Stikla pilsēta. Latviski izdotās triloģijas noslēguma darbs, filmu Kaulu pilsēta jūs tagad varat redzēt uz ekrāniem. Filmu ievērtēt vēl tikai iekšu, bet par triloģiju (tagad, kad prieks un sajūsmas uzplūdi ir rimuši) lieku 9/10. Pasaule izfantazēta labi, bet tomēr riktīgi traucēja tracinoša galvenā varone, kurai ir tikai 15 gadi. Bet tomēr kaut kas to vērsa par labu. 6. Džūljens Bārnss – Beigu izjūta. Ahā, tagad pārlasot atsauksmi, atsaucu atmiņā par ko iet runa. Jā, stāsts bija labs, nedaudz depresīvs, bet labs. 10/10. 7. Sofi Oksanena – Staļina govis. Šī rakstniece mani patīkami pārsteidza. Lai gan daudzas reizes man sajuka, kad kurš ko stāsta, stāsts bija saprotams un ļoti precīzs. Rakstniece spēj arī kodolīgi izteikties un to es vērtēju ļoti augstu. Arī nelikās, ka lasu vēstures mācību grāmatu, kas jau ir labs rādītājs. 9/10. 8. Lisa Sī – Sniega Roze un slepenais vēdeklis. Stāsti par ķīniešiem un japāņiem un vispār Āzijas kultūru un cilvēkiem man vienmēr ir bijuši sirdij tuvi (ja jums ir ko ieteikt, ierakstiet komentāros.) un šis man sevišķi patika, jo bija aprakstītas man tik mīļās tradīcijas. 9/10. Un te nu nāk mans tik mīļais rakstnieks 9. Frederiks Beigbeders – Franču romāns. Stāsts – cik nu izdomāts, cik īsts – bija par viņu pašu, kurš, cietumā sēžot, cenšas atcerēties savu bērnību. Man patika. 10/10. 10. Lūsinda Railija – Orhideju nams. Izdomāts jauks dzimtas koka romāniņš ar savu sarežģītību un likteņu savijumiem. 7,5/10.

Nu ko, ja pirmais desmits cauri, jāturpina ar otro desmitu.

11. Jānis Joņevs – Jelgava 94. Jā, jā, es atceros par ko bija šajā grāmatā, tiesa gan, ne ar to patīkamo pusi. Savas domas jau esmu izteikusi grāmatai veltītā bloga ierakstā, bet īsumā: metāls kā mūzikas žanrs man nav tuvs, un nu, man vispār grāmata nepatika. 6/10. 12. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina II. Vecmammas uzdāvinātais Annas Kareņinas 2 grāmatu komplekts Ziemassvētkos beidzot ir pieveikts un varu tikai piekrist apgalvojumam, ka klasika ir laba. Šī grāmata nudien ir jāizlasa katram! 10/10 par stāstu, 8/10 par otro grāmatu.  Un te nāk šausmiņa. 13. Aira Levins – Rozmarijas bērns. Šausmiņa, kas nav šausmiņa, kas tomēr beigās izrādās šausmiņa, bet ne jau ar mūsdienu Stīvena Kinga cienīgiem elementiem. Nebūt nē. Šausmas atklājas brīdī, kad to vismazāk gaida, un te nu es saku godīgi: nekādā gadījumā priekšlaicīgi nelasiet beigas. Tas… nav labi. 😀 14. Frederiks Beigbeders – Windows on the World. Pasaka par dvīņu torņiem. Minūti pēc minūtes, paniku pēc panikas. Fakti ir, bet nav ņemts patiess cilvēka stāsts. 8/10. 15. L. un R. Ziedoņi – Leišmalīte. Šo grāmatu lasīju ar lielu piespiešanos, prātā bija “jo ātrāk lasīšu, jo ātrāk pabeigšu” un tā arī laikam pašāvu garām visām izslavētajām foršajām vietām grāmatā. Bet es atradu, ko man vajadzēja (šajā gadījumā tie bija citāti par Latviju un latviešiem), un grāmatu novērtēju uz 5/10. Pārāk monotoni un pārāk… neziedoniski. Tā lūk. 16. Nikolass Spārks – Talismans. Kaut kas šausmīgi nepierasti viegls no Spārksa. Tā man bija pierasts lasīt romāniņus par vēža slimniekiem un atraitnēm un vienvecāku meitām… But wait. Tagad sāku atcerēties, ka arī šeit viss nav kārtībā. Galvenajai varonei nav vecāku, viņu audzināja vecmāmiņa. Bet lai nu kā sirdi postošs romāns dāmām. 6/10. 17. Frederiks Beigbeders – Palīgā, piedod. Kas par daudz, tas par skādi. 3 Beigbederi gadalaika laikā tiešām ir par daudz. Sāk vēl nepatikt, kā man gadījās ar šo grāmatu. Nevarēju saprast, vai esmu ko nelabu apēdusi, ka pēkšņi man nepatīk, vai Beigbeders par daudz sašņaucies, rakstot šo romānu. Laikam jau, ka otrais variants. Lai nu kā, grāmata bija murgs, knapi izmocīju līdz galam, bet ieliku 5/10. 18. Džefrijs Jūdžinidess – Laulību sižets. Stāsts “kā mēs izaugam, pēdējā vidusskolas vasara-universitātes absolvēšana, lēmumu pieņemšana un sekas, un ko darīt/nedarīt esot attiecībās”. 7/10. Kaut kas jau tur bija. 19. Keita Mortone – Aizmirstais dārzs. Līdzīgi kā ar Lūsindas Railijas grāmatu – paaudžu maiņa, ģimenes noslēpuma šķetināšana un, protams, attiecības. Tikai šitas bija sliktāks. 4/10. 20. Otto Ozols – Latvieši ir visur. Arī izlasīju tikai tāpēc, ka man izmisīgi vajadzēja citātus par Latviju un latviešiem, un ar Arta Klimoviča “Personīgo Latviju” lasīšana nevedās. Ja nu kādam ir vēlme, var lasīt arī krieviski – vēl šodien Prismas grāmatu plauktā šo pašu grāmatu krievu valodā varēja atrast un arī iegādāties. 7,5/10.

Grāmatu saraksts noslēdzies. Par filmām varu tikai teikt, ka vairākumā skatījos filmas kopā ar māsu, kurai ir 7 gadi, un kura skatās visas tās Hannas Montanas, Vāģus un citas multenes, vai arī ar mammu, kura iemīļojusi darbadienu romantiskās filmas. Ģimenes kinovakari mums šovasar ir bijuši ļoti maz, bet ir bijuši. Tajos un arī ne tajos tika noskatīta Elizabettauna, Reiz Romā (atsauksme būs.), 2 dienas Ņujorkā, Jane Eyre, Salmon Fishing in the Jemen, Girl with a Dragon Tattoo, Leatherheads, The Big Wedding, Adeles neparastie piedzīvojumi (vēl domāju, vai likt atsauksmi), Izredzētie, Alfijs, Uzvaras punkts (atsauksme top) un Changelin.

Plāni rudenim? Neieslīgt depresijā – numur viens. Rudens tīrīšana – numur divi. Teātris, grāmatas un filmas ietilpst visos pārējos punktos. Bet ieskatam, kas atrodas tagad uz mana galda: izslavētais Nams, kurā…, filmas Moneyball, Adaptation un Breakfast in Tiffany. Un kaut kas no kino repertuāra. Ak jā, un protams, centīšos arī tikt vēl uz priekšu “101 lietas 1001 dienā” sarakstā.

Bet nav jau tā, ka rudeni esmu iesākusi tukšā. Esmu izpildījusi arī vienu no maniem 101 lietas 1001 dienā punktu – nogriezt un nokrāsot matus. Tagad man ir nepierasti īsi un blondi mati. Nu, es domāju, vēl blondāki.

Ko novēlu jums? Saskatīt labo un jauko jums apkārt. Rudens nemaz nav TIK ļauns.

Attēls šeit.

18/101: Done!, jeb atskaite.

Mans mīļākais skaitlis – 18  – ir ievijies arī šajā postā. Lai nu būtu. Tāpēc arī šis 18. posts būs saistīts ar kādu man tuvu tēmu – literatūru. Atceraties par mērķi, kuru es uzstādu katra gadalaika sākumā? 20 grāmatas katru gadalaiku. Un ziniet, ko? Esmu to izdarījusi! Esmu izlasījusi 20 grāmatas ziemas laikā.

Kā man gāja? Godīgi – grūti. Ziemas brīvdienās – jā, ok, vairāk laika, vairāk grāmatu. Bet kad sākās skola un darbs un laika palika arvien mazāk un mazāk. Arvien mazāk laika filmām, literatūrai un visam citam manai romantiskajai dvēselei. Tā kā jūs jau esat redzējuši manas pirmās desmit grāmatas, kā arī manu viedokli par tām, es šeit turpināšu šo sarakstu ar nākamajām desmit. Tātad,

11. Džeina Ostina – Prāta apsvērumi. Šis ir sākums manai vēlmei: izlasīt visas Džeinas Ostinas grāmatas. Arī pirmajā sarakstā bija viena grāmata – Lepnums un aizspriedumi. Džeinas Ostinas romāni man patīk, jo tur ir sākums, sarežģijumi un laimīgas beigas. Un tie sarežģijumi tiešām ir sarežģijumi. Patīk lasīt, kā mainās cilvēku attieksme, jūtas stāsta laikā. Nu, ko lai saka – romantiķe.

12. Rūdolfs Blaumanis – Noveles. Laikam būtu jāsāk ar to, ka jāpasaka, ka latviešu literatūra man nepatīk, un to labprātīgi nelasu. Bet, tā kā man bija obligātā literatūra, un vasarā sevi negribu apgrūtināt ar nepatīkamu literatūru, tad nu atstāju uz pēdējo brīdi. Kad ķēros klāt, izlasīju, ko man vajadzēja, nodomāju: “kāpēc gan neizlasīt visu? Turpat jau latviešu klasika, nebūs jāatskaitās.” Tad nu lasīju visu grāmatu. Lai gan daži stāsti mani nepiesaistīja, daži likās pat sirdij tīri tīkami. Piemēram, “Raudupiete” vai “Purva bridējs”. Klasika, mīļie, klasika.

13. Trūmens Kapote – Brokastis “Tifānijā”. Grāmata ilgi stāvēja plauktā, un, to krāmējot sanāca tā, ka apstājos istabas vidū, atšķīru pirmo lapu un sāku lasīt. Kad kājas vairs neturēja, aizgāju apsēdos uz dīvāna un turpināju. Grāmata tiešām šķita saistoša, vilku paralēles ar savu kaimiņieni, jo man viņa gluži tāda pati kā grāmatas galvenā varone – švītīga, naktī pārrodas mājās, rīko skaļas ballītes un mani neaicina. 😀 Plānā stāv arī noskatīties filmu, bet to nākamo gadalaiku.

14. Sandro Vensko – Vēstules naktssargam. Man jau bibliotēkā piesaistīja grāmatas vāciņš, mājās piesaistīja stāsts. Man patīk grāmatas ar dziļu domu, kur kaut kas ir apslēpts starp rindiņām, un man ir jāuztver kas tad ir tas “kaut kas”. Izdevās. Šo grāmatu es noteikti nopirktu un ievietotu savā grāmatplauktā, ja vien mans grāmatplaukts nebūtu pilns un jauns neveidotos uz grīdas. Mētāties uz grīdas šī grāmata noteikti nav pelnījusi.

15. Francs Kafka – Stāsti. Es nesaprotu, kā es šo rakstnieku nepamanīju agrāk? Galu galā – viņa darbus lasa un tulko mana tante. Tas nekas, ka mēs viena otru nevaram ciest, es pat ļoti līdzinos viņai – mums ir līdzīgas lasīšanas gaumes. Man joprojām trūkst vārdu, lai izteiktu, ko es domāju par šo grāmatu. ^_^

16. Julita Varanauskienė – Pinigų medis. Grāmata, kurai vajadzēja būt lasītai pavasarī, bet es viņu izlasīju ziemā. Kaut kur starp manis rastītajām rindām vajadzētu pavīdēt apņemšanai: gadalaika gaitā izlasīt vizmaz vienu grāmatu lietuviski. Tā nu man pavasarī nav jālasa lietuviski, bet esmu droša, ka es to darīšu, jo Lietuvā tulkotās grāmats iznāk ātrāk nekā Latvijā. Bet tagad par grāmatu. Grāmata sniedz prakstiskus padomus, kā ietaupīt. Izlasot šo grāmatu arī man mājās ir klade, kurā ierakstu ieņēmumus, plānotos izdevumus, neplānotos izdevumus un ietaupījumus. Pagaidām ietaupījumi ir mīnusos, bet es to labošu. Varbūt.

17. Megija Stīvotera – Mūžam. Manas domas šeit. Kā arī uzreiz tur parādās viedoklis par vēl vienu triloģiju, kuru iekļauju kā 18. E.L.Džeimsa – Brīvība 50 nokrāsās.

19. Laima Muktupāvela – Šampinjonu derība. Latviešu literatūra. Tas pirmkārt. Otrkārt – daļa no manas pētnieciskās daļas manam ZPD. Nācās izlasīt. Vilku, vilku, kamēr izvilku. Kopumā varu teikt: grāmatā ir atspoguļots darbs Īrijā – ka ir gan labās puses, gan sliktās. Pirms braucat strādāt – izlasiet. Varbūt jūsu domas mainīsies.

20. Ieva Samauska – Meitene, kura mācēja visas pasaules valodas. Grāmata bērniem, bet noderēja arī man. Papildināju savas ļoti vājās vācu valodas zināšanas ar jauniem vārdiņiem. 😀 Un arī noderēja, lai sarautu šo sarakstu, jo bija kaut kāda pārliecība, ka tuvojas pēdējā februāra diena, lai gan līdz tai vēl vesela nedēļa.

Tā, tad nu tagad viss. Rakstot es izdomāju, ka pieķeršos un uzrakstīšu arī par filmām, ko noskatījos 3 mēnešu laikā.

1. Līgavas māsas. Piedodiet, neatceros par ko tur īsti bija. Un ja jau viņa man neiesēdās galvā, tad bija slikta. Skatījos, jo tas saistījās ar manu tēmu: arī es biju līgavas māsa, kurai viss bija jāorganizē un jārūpējas, lai viss tiktu sākts laikus. Ellīgs darbs, es jums teikšu. Bet filma vienalga slikta.

2. Home alone 3. Ja pirmā filma ir smieklīga, otrajā pasmieties var, tad jāšaubās par trešo un ceturto. Sagrābtas metodes no pirmajām divām filmām un nu izmantotas trešajā. Neuzķēros es, nebūt nē. Vispār man tas Viens pats mājās drudzis šķiet neizprotams – kāpēc baidīt bērnus īsi pirms Ziemassvētkiem? Mana māsa, kad skatījās šitās 4 daļas, spiedza un līda zem galda, ar rokām taisīja acis ciet. Bet nu, lai paliek.

3. Hercogiene. Vēsturiskās filmas ir tas, ko varu skatīties vēl un vēl. Un tāpat varu skatīties filmas, kurās spēlē Keira Naitlija. Vēl un vēl. Un vēl varu skatīties filmas, kurās ir renesances, baroka vai klasikas elementi. Sievietes ar garajām un lielajām kleitām un skaistajām parūkām. Ja man būtu jāizvēlās, es noteikti izvēl`tos dzīvot kaut kur 16.-18. gadsimtā. Tas ir mans laiks.

4. Vēstules Džuljetai. Filma, ko biju redzējusi, bet smeldzošā sirds lika skatīties vēlreiz. Pieņēmu izaicinājumu un noskatījos. Vēl joprojām patika.

5. Mīlestība. Kāzas. Laulība. Filmas par mīlestību un kāzām es nekad nepārtraukšu skatīties. Tas ir tas, kā dēļ esmu šeit, te un tagad. Romantiķe no mata gala līdz papēdim. Filmā ir arī par man tik tuvo tēmu – psiholoģiju.

6. Rītausma II. Paldies Dievam, šis murgs nu būs beidzies. Tik sūdīgu filmu sen nebiju redzējusi. Man vispār Krēslas sāga aizrāva ar grāmatām, un tad dažreiz metu grāmatu pret sienu, jo Bella izrādījās tik dumja, ka savādāk darīt nevarēju. Vēl mani nepārliecināja režisoru maiņa līdz ar katru filmu. Uzreiz zuda filmas “burvība”. Katrs režisors akcentēja kaut ko citu, un tas beigās sajuka kopā. Žēl, ka tā.

7. Zelta zieda lāsts. Stāsts par Seno Ķīnu, valdnieka ģimeni. Neiztiek bez asinīm, kara un zaudējuma, mīlestības un vilšanās. Man patika.

8. Optimista stāsts. Mans viedoklis ir šeit.

9. Vampīru sūcfilma. Es viņu tā arī nepabeidzu skatīties. No sākuma šķita smieklīgi, pa vidu vēl šur tur pasmieties varēja, bet beigas gan bija galīgi garām. Es pat nevaru pateikt, vai man patika, vai nepatika. Laikam jau, ka vairāk, ka nepatika.

10. Teds. Prātā uzreiz nāk šī bildīte:

Image

Skatoties filmu dažbrīd saraucās uzacis un bija tāds “ko viņi tagad dara?”, bet kopumā bija par ko pasmieties. Bija arī šur tur pa kādai pamācībai dzīvei. Man patika.

11. Kāzu plānotāja. Kārtējā filma par kāzām. Dženifera Lopesa galvenajā lomā, dejošana, nu, kā var tāda filma var nepatikt? Labi, filma sena, saturs arī melodramatisks, bet man patika.

12. Lola. Filma par jauniešu dzīvi. Populāra meitene, problēmas ar vecākiem, problēmas ar puišiem, bet beigas ir labas. Savu dzīvi nevarēju savilkt paralēlēs ar filmu, jo man ar vecākiem viss kārtībā, arī ballītes nerīkoju tukšos di zīvokļos, ja zinu, ka vecāki sevišķi tālu nav aizbraukuši [piemēram, uz kādu valsti,kas ir tālāk par Lietuvu vai Igauniju.] Bet, kad galīgi nav ko darīt, skaitīties var.

13. Mušpapīrs. Komēdija par banku aplaupīšanu. Slikta komēdija. Nezinu, vai aktieri parodēja savas lomas vai kā, bet smieties varēju tikai par viņu stulbumu, kas beigu beigās mani sakaitināja, un es filmu izslēdzu, tā arī to nenoskatoties līdz galam.

14. Priekšnojauta. Filma, kuru arī nenoskatījos līdz galam, bet plānoju līdz februāra beigām pabeigt. Izskatās cerīgi.

15. Mīlot Leju. Filma, kas man lika savādāk paraudzīties uz ticības lietām. Precīzāk – pret ebrejiem. Arī viņiem ir tradīcijas, pie tam, visai labas tradīcijas. Man pat iešāvās prātā doma kļūt par ebrejieti, bet ko es tāda baltā darīšu ar šitādu ticību? Darbā vēl nepieņems. Nē, man patīk dzīvot bez saistībām ar kaut ko, kas saistīts ar ticību Dieviem.

16. un 17. Karību jūras pirāti. Miroņa lāde un Melnās pērles lāsts. Filma man patika. Keira Naitlija un Džonijs Deps. Tāpēc arī patika. Bērnībā man bija kaut kāda bijība pret šo filmu, negribēju skatīties un tā, bail bija, bet vienu vakaru piesēdos pie televizora, un tur rādīja šito filmu, un tad sapratu, ka nekā briesmīga tur nav. Nu jā, veiksmīgi pārvarēta bērnības trauma. 😀

19. Lepnums un aizspriedumi. Filma perfekta. Džeinas Ostinas romāna ekranizācija, es nevaru beigt šo filmu skatīties un sajūsmināties. Ģimenei jau esmu apnikusi, ka tikai drillēju filmu un sajūsmā lēkāju un situ plaukstas, kad ir manas mīļākās vietas. Vai arī, ka runāju līdzi aktieriem. 😀

Tas nu pagaidām arī no manis viss. Esmu veiksmīgi izpildījusi projekta “101 lieta 1001 dienā” punktu, ko nu varu izstrīpot no saraksta. Bet man ir kur augt un ko darīt. Sākts jau tikai 16. septembrī.