Sebastians Ficeks “Astotā nakts”

Trilleri, detektīvi un visādi šitādi žanri man nekad nav likušies saistoši, lai gan īsti tajos nekad neesmu bijusi iekšā. Tieši tāpēc likās interesanti paņemt un pamēģināt palasīt kaut ko no tādiem žanriem un ķēros pie grāmatas, kuras autors ir slavenākais vācu psiholoģisko trilleru rakstnieks.

Strauju ievērību un popularitāti iegūst jauna spēle, kurā anonīmi par konkrētu naudas summu vari nominēt kādu cilvēka vārdu. Sistēma izraugās nejaušu cilvēku un to 12 stundas jebkurš var nogalināt, nedabūjot par to sodu, kā arī kā balvu par šo “darbiņu” iegūstot desmit miljonus. Satraucošākais ir, ka šī spēle darbojas ar pilnīgu valdības akceptu. Bens pat nenojauš par šādas spēles esamību, bet vienu dienu viņš ierauga savu seju (ar astotnieku uz pieres) televīzijā. Viņš tiek izraudzīts kā medību rezerve – gadījumā, ja pirmā nominētā Ārecu Hercšprungu būs tik labi noslēpusies, ka neviens viņu neatradīs. Un tā sākas interesantākā, piedzīvojumu pilnākā nakts Bena dzīvē, līdztekus visām citām viņa dzīves problēmām – meitas invalīdes nokļūšanu komā, problēmām ar sievu un sarežģītajām attiecībām ar tēvu.

Man vārds trilleris asociējas ar kaut ko traumatizējošu un bailīgu, bet šeit es neko no tā nemanīju. Protams, katram ir sava baiļu un traumu skala, pēc kuras rādās murgi un naktīs nevar aizmigt, bet šis stāsts nav tāds, lai naktī rādītos murgi. Man vismaz ne. Lai gan stāsts ir labs un aizraujošs, pietrūka tās nervu kutināšanas, lai būtu izcili.

Stāstu par aizraujošu padara fakts, ka abas 10 miljonu vērtās dzīvības vazājas apkārt laikā, kad viņu medī tūkstošiem cilvēku, un līdz divpadsmit stundu beigām nemaz nav tik maz atlicis. Bet nu jāsaka, ka kā jau kārtīgās grāmatās pienākas, spriedze pieauga, arvien straujāk tuvojoties beigām, jo notikumi sāka notikt viens pēc otra un grāmatas laikā parādījās vairākas versijas, kā stāsts varētu atrisināties, bet šādu atrisinājumu es noteikti negaidīju.

Lai gan man pietrūka kārtīgāka spēles principu izklāsta (piemēram, kas notiek, ja abus nenomedī tajās 12 stundās), tomēr tas netraucē uztvert notikumus. Un tomēr man grāmata līdz galam neaizrāva, jo gribējās vēl lielākas aktivitātes, šausmas un piedzīvojumus, lai vismaz ar bailēm tā iespiežas atmiņā. Nemaz nebrīnītos, ka šo grāmatu pēc gada nemaz neatcerēšos, pat neņemot vērā faktu, ka šādas grāmatas lasu salīdzinoši maz. Grāmatas vāks gan ir foršs un pēc stāsta iepazīšanas var secināt, ka pilnībā atbilst saturam un labāku nevar vēlēties. Par to paldies Artūram Zariņam, kurš ir vāka autors.

Dzīvi nevar izplānot. Tas ir izziņas process. Tas rit savu gaitu, un mēs noskatāmies.

Smadzenes ir meles. Varbūt labākās un pārliecinošākās meles pasaulē. Taču pilnīgi noteikti visnepacietīgākās. Acis tās apgādā ar simts, divsimts tūkstošiem iespaidu, un smadzenes ieslēdz savu ātrdarbības motoru, lai papildinātu trūkstošo informāciju. Tā vietā, lai nogaidītu, līdz parādīsies visa aina, tā maldina cilvēku ar kaut kādu virtuālo realitāti, piepalīdzot varbūtības teorijai.

Attēls: te.

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Kontinents” apmaiņā pret atsauksmi.
Advertisements

Džūda Devero “Lepnums un aizspriedumi. Mistera Dārsija atgriešanās”

Nosaukums jau vien pasaka priekšā, par ko būs runa, vai ne? Tā kā Ostinas “Lepnums un aizspriedumi” ir viena no manām mīļākajām grāmatām, ilgi nešaubījos un izlasīju šo.

Stāsts ir par Keisiju – pavāri, kas dzīvo Samerhilā, kur pavisam drīz notiks Ostinas romāna iestudējums vietējo iedzīvotāju izpildījumā. Visi ienākumi tiks ziedoti labdarībai, arī Keisijas mammas klīnikai, bet lielākā šī iestudējuma vērtība – tajā piedalīsies slavenais Lasvegasas aktieris Teits Lenderss. Tiesa gan, abu varoņu pirmā iepazīšanās nav pārāk draudzīga, un tas liek Keisijai un Teitam izdarīt dažus priekšlaicīgus secinājumus vienam par otru, bet to var labot abu piedalīšanās teātra uzvedumā, jo Keisija kļūst par Elizabeti Benetu.

Pirmkārt jāsaka, ka bez piezīmju lapiņas un pildspalvas šo grāmatu nevar lasīt, jo darbojas pārāk daudz varoņu ar līdzīgiem vārdiem. Džeks, Džošs, Keisija, Gizija, Steisija – tur var ļoti apjukt. Autore arī varoņu radurakstus ir pamatīgi samudžinājusi, kas arī pieprasa iedziļināšanos, lai saprastu, kas ir vai nav rados ar ko (šeit ļoti noderētu kāds uzzīmēts dzimtas koks grāmatas sākumā vai beigās).

Jāsaka, ka Ostinas romānam šeit ir atvēlēta liela loma, jo tas ir galvenais romāna virzītājs, bet autore brīžiem pati putrojas tajā, kurā brīdī viņa raksta par klasikas romānu, un kurā par varoņu reālo dzīvi. Autorei brīžiem jūk, kurā brīdī viņa varoņus sauc īstajā vārda, un kurā – klasikas iestudējuma, kas pie reizes jauc prātu arī lasītājam.

Tomēr šādi dāmu romāni nav man, jo man šī lasīšanas pieredze izraisīja vairāk jautājumu un nepatikas nekā deva atslēgšanās sajūtu. Galveno varoņu mīlasstāsts ir mans lielākais iebildums, jo nesaskatīju iemeslu kāpēc viņiem vajadzētu būt kopā. Jūs teiksiet mīlestība ir akla un nevar tā izdomāt kurā cilvēkā iemīlēsies, bet romānā attēlotās attiecības to neparāda, strīdu ainas ir īsas, aprautas un bieži beidzas neloģiski, kā arī sekss tiek attēlots kā atrisinājums pilnīgi visām domstarpībām.

Grāmata ātri lasījās uz priekšu, par ko bija tiešām prieks, jo jau ilgstošu laiku man ir sajūta, ka esmu tādā kā lasīšanas krīzē. Lai gan nav baigi smadzenes barojošā literatūra, tomēr te sastopama gan spēcīga kaisle, gan detektīva cienīgi elementi, kas deva iespēju grāmatu izlasīt nepilnā dienā. Papildus tam varēja sailgoties pēc vasaras un izbaudīt maza ciemata varoņu problēmas un klapatas un uz brīdi aizmirst par savējām.

Drosmīgs ir tas, kurš baidās, tomēr rīkojas.

Attēls: te.

Grāmata ir saņemta no izdevniecības apmaiņā pret atsauksmi.

“Gandrīzlaime” Rīgas Krievu teātrī

	<strong>Gandrīzlaime</strong><br /><small>	Foto: <i>Didzis Grodzs</i></small>

Režisors: Sergejs Golomazovs, Kostīmi: Jevgeņija Panfilova

Jekaterina Frolova, Aleksejs Korgins, Igors Nazarenko (dziedošā telegramma), Tatjana Lukašenko (Luīze), Jeļena Sigova un Vitālijs Jakovļevs (Sāra un Bils), Dana Bjorka un Jevgeņijs Korņevs (Kellija un Marks), Artūrs Trukšs (Oficiants), Oļegs Teterins, Tatjana Začeste (Lendāls un Geila), Ivans Kločko, Andrejs Možeiko, Nikolajs Galkins (Čeds un Rendijs), Olga Ņikuļina un Igors Čerņavskis (Marsija un Fils), Jevgeņijs Čerkešs, Aleksandrs Maļikovs (Deivs), Natālija Živeca (Ronda), Anatolijs Fečins, Jana Ļisova (Džeiks un Emīlija).

Izrādi veido deviņas ainas par dažādiem mīlestības aspektiem – pirmā satikšanās, sāpīga šķiršanās, laulības rutīna, pirmā atdzīšanās, darba vai naudas izvirzīšana priekšplānā, bijušo tikšanās un vēl citiem. Lai gan domāta kā komēdija (un neapšaubāmi tā tāda ir), tomēr šī ir arī izrāde, kur caur smiekliem var padomāt par to, cik situācijas tomēr ir nopietnas.

Izrādes darbība notiek lielveikalā, un tā stāvi tiek pielāgoti katrai ainai atsevišķi (tas tiek pateikts tekstā, dekorācijās mainās tikai soliņi/iepirkumu ratiņi u.c. sadzīviski priekšmeti). Lokācija ir lieliska, jo tieši tā bieži vien ir norunāta kā tikšanās vieta vai tieši tur pastāv iespējamība satikt savu nākošo (vai bijušo) vīru, aiziet paēst – katrā ziņā veikt daudz dažādu darbību un tomēr atrasties vienā vietā.

“Gandrīzlaime” ir krievu teātrī, tāpēc loģiski, ka uz skatuves runā krieviski, bet ir arī titri latviešu valodā, kas dažbrīd atvieglo uztveri. Lai gan ar krievu valodu es esmu vairāk uz “jūs” nekā uz “tu”, tomēr titru lasīšana otrā plānā atstāj to, kas notiek uz skatuves. Jāsaka, ka uz beigām jau biju adaptējusies un titrus nelasīju, jo izrādē skanošā valoda ir viegli uztverama un saprotama. Un, lai gan arī ar humoru man ir īpašas attiecības (t.i., ar lielām šaubām skatos uz uzrakstu “komēdija” un ar lielām bailēm eju uz tādām filmām/izrādēm), šī komēdija ir tik sadzīviska, ka es smējos gandrīz katrā ainā. Ļoti patika Sāras un Bila laulāto krīze, bet pēdējā Džeika un Emīlijas aina salika pareizos akcentus un lika ne tikai smieties, bet arī padomāt. Katrā gadījumā man radās sajūta, ka katrs starp ainu varoņiem un situācijām atradīs tādu, kas arī viņam ir bijusi un spēs uz to paraudzīties caur humora prizmu.

Izrādē darbojas ļoti daudz aktieru, kas brīžiem rada sajūtu, ka viņi nospēlē savu ainu un tad gaida, lai iznāktu paklanīties (bet paklanīšanos vien ir vērts redzēt, ļoti iespaidīgi!). Lai gan starp dažām ainām arī iepriekšējo izrāžu varoņi tiek iesaistīti izrādē, tas tomēr to sajūtu nemazina. Ainas vienu no otras nošķir mūzika, kuras laikā tiek minimāli pārkārtota skatuve, un dažbrīd mūzika bija par skaļu, kas ļoti ātri lika iziet no tikko redzētā. Bet citādi – uz šo izrādi noteikti rekomendēju aiziet.

Attēls: te.

“Arī vaļiem ir bail” Nacionālajā teātrī

Image

Režisors: Elmārs Seņkovs, Artūra Dīča luga

Lomās: Ģirts Liuziniks, Marija Bērziņa, Maija Doveika, Lāsma Kugrēna, Normunds Laizāns, Igors Šelegovskis, Daiga Gaismiņa, Kārlis Reijers, Liene Sebre.

Scenogrāfija: Reinis Suhanovs, tērpi: Reinis Suhanovs, Gaismas: Oskars Prauliņš, Mūzika: Edgars Mākens.

Jānis Bērziņš ir tipisks latvietis, vecumā ap trīsdesmit, kuram ir viss – burvīga sieva, divi bērni, vecāki un brālis, nauda, veiksmīga karjera un jauna māja, bet kādu dienu viņš saprot, ka nekas no tā viņam nesagādā prieku. Lai istabā iespīdētu saullēkta gaisma, Jānis sāk cirst sākotnējā plānojumā neparedzēto logu.

Izrāde tiešām ir mūsdienīga un aktuāla komēdija par mums pašiem un cilvēkiem mums apkārt. Elmāram Seņkovam ir izdevies radīt ļoti trāpīgu izrādi par mūsdienu situāciju, jo katrā tēlā varēja identificēt kādu sev pazīstamu cilvēku un arī sevi identificēt ar kādu no tēliem. Un ne tikai ar tēliem, bet arī ar tēmām, kuru te ir daudz, bet nevienā līdz galam tā arī pilnībā neiedziļinās – protams, attiecības vairākos līmeņos un starp vairākiem cilvēkiem, bet ieskanas arī vides saudzēšanas jautājumi (bezatkritumu/minimālu atkritumu dzīvesveids), seksualitātes aspekti, dzīves rutīna un vēlēšanās izkļūt no tās ārā.

Man ļoti patika scenogrāfija – mūsdienu skandināvu stila projekta māja, kas izrādē rotē, tādējādi nomainot spēles telpu, bet pie reizes simbolizējot arī galvenā varoņa izjūtas – pamati ar caurumiem, tumšās ārsienas un logs, kas kļūst par viņas dzīves meklējumu palīgu.

Un aktieri! Īstenībā jāsaka, ka man bija liels pārsteigums, ieraugot Ģirtu Liuziniku galvenajā lomā (droši vien tāpēc, ka maz esmu redzējusi tādas izrādes, kur viņš spēlētu), bet izrādes laikā viņš pārliecināja un tagad man ir par vienu mīļāko aktieri vairāk. Maija Doveika izspēlē miegainu blogeri (jo tā ir must-have profesija jaunajām māmiņām), kas ir apsēsta ar perfekciju, un man ļoti patika, kā viņa sāka spēlēt tad, kad galveno varoņu attiecībās iestājas krīze, bet diemžēl arī pēc Jāņa transformācijas viņa nemainās – man būtu gribējies redzēt kādu izaugsmi arī viņas tēlā. Ļoti patika Normunds Laizāns un Igors Šelegovskis, kā arī Marija Bērziņa ar cinismu ļoti labi papildināja asprātīgo izrādi.

Šī izrāde ir noteikti jāredz, jo tā ir par mums visiem – uz skatuves ir visas trīs paaudzes, tāpēc es ticu, ka katrs tur var gan atrast sevi (es, piemēram, sevi ļoti varēju identificēt ar mammu-blogeri strīdu sākšanas un vārdu celšanas ārā no konteksta ziņā), gan kādu no sava draugu un paziņu loka. Ar mūsdienām tik atbilstošiem gadījumiem, vārdiem un dialogiem, mūsdienu tehnoloģiju pielietojumu un fantastisko mūziku, lieliskajiem aktieriem un smieklu/nopietnības sabalansējumu abos cēlienos, šī izrāde ir viena no mīļākajām, ko esmu redzējusi un, lai gan es parasti otrreiz neeju uz vienu un to pašu izrādi, šo man gribas skatīties vēl.

Attēls: te.

Pavasara tīrīšana grāmatplauktā jeb book unhaul challenge

aesthetic, happy, and love image

Pavasaris ir laiks, kad cilvēki ne tikai atbrīvojas no liekajiem kilogramiem savā ķermenī, bet arī no liekajām mantām. Vieta ir jāievieš ne tikai skapjos un kumodēs, bet arī grāmatplauktā, jo mēdzam apaugt ne tikai ar apģērbu, bet arī ar grāmatām, kas nopirktas ar lieliskām atlaidēm ar domu, ka noteikti tās kādreiz izlasīšu, bet tā arī pie tām neesam nonākuši. Tad nu palīgā nāk šis izaicinājums.

  • Grāmata ar zemu vērtējumu

Grāmatai jābūt tādai, ko esi izlasījis, bet pārsvarā no tādām atbrīvojos uzreiz pēc izlasīšanas. Tāpēc šoreiz ņēmu palīgā Goodreads aplikāciju un savā to read plauktā grāmatas sarindoju zemāko vērtējumu secībā. Protams, ņēmu vērā vai tur ielikto grāmatu gribu lasīt, vai tā ir fiziskā formātā, kā arī to, ka nevar salīdzināt četru zvaigžņu vērtējumus no pieciem cilvēkiem ar 3,5 zvaigžņu vērtējumiem no trīs tūkstošiem cilvēku. Tad nu izvēlējos atbrīvoties no Laimas Kotas “Mierielas vilkmes”, kam vidējais vērtējums ir 3,08, bet klusībā vienmēr esmu zinājusi, ka to tuvākā laikā neizlasīšu.

  • Grāmata, par kuru esi pārdomājis

Tā var būt jau izlasīta grāmata, kurai esi piešķīris augstu vērtējumu, bet laika gaitā saprati, ka nemaz tik lieliska tā grāmata nav vai arī kāda no vēl nelasītajām grāmatām, ko nopirki un biji sajūsmā, bet tagad roka neceļas to sākt lasīt. Es ņēmu no vēl neizlasītajām grāmatām Ankes Greifenēderes “Magone”, ko ieguvu Ķīpsalas apmaiņas skapjos šogad, un pārlasot anotāciju man tiešām nav nekādas vēlmes šo grāmatu izlasīt.

  • Nepabeigtās sērijas

Grāmata no sērijas, ko netaisies pabeigt, bet joprojām ir atrodama tavā grāmatu plauktā. Iesāktas sērijas, ko netaisos vairs lasīt, manā plauktā nav, bet atradu L.M.Montgomerijas “Emīlija no “Jauna mēness””. Arī šo es ieguvu apmaiņas galdā, jo rakstniece bija jau kādreiz lasīta, izskatās īsa un ir par brīvu, bet tas ir kaut kā turpinājums, un es neplānoju to lasīt.

  • Grāmata, ko nepabeidzi

Manā gadījumā tā ir Žila Verna “80 dienās apkārt zemeslodei”, jo man šausmīgi nepatīk lasīt padomju laika drukā un redzētā filma vēl bija pārāk spilgtā atmiņā, nevarēju koncentrēties stāstam.

  • Grāmata, kurai ir vairākas kopijas

Pavisam nesen man gadījās nopirkt vienu un to pašu grāmatu divu nedēļu ietvaros. Nodomāju – ak šausmas, es jau neatceros, kas darās manā grāmatplauktā. Tomēr ne par to grāmatu šoreiz ir stāsts, jo no tās jau esmu atbrīvojusies. Izrādās, maniem vecākiem jau bija Imanta Ziedoņa “Tik un tā” un es biju nopirkusi tieši tādu pašu, to nezinot, tāpēc atbrīvojos no savas grāmatas.

  • Nekad neizlasīsi

Mums visiem ir tādas grāmatas, kas nopirktas, jo ir pievilcīga cena, smuks vāks vai vēl kāds faktors, bet par kuru klusībā vienmēr zinām, ka to neizlasīsim. Nu, man tādas ir vairākas. Piemēram, Džeinas Ostinas “Lēdija Sūzanna” es jau kādreiz iesāku, bet nevarēju palasīt dēļ tulkojuma, Oļega Sivuna “Brand” nelasīšu, jo vairs neuzrunā, bet Haruki Murakami “Dejo, dejo, dejo” neuzrunā anotācija, un tā, kā izrādās, ir otrā grāmata sērijā, tāpēc man būtu no sākuma jāizlasa “Aitas medīšanas piedzīvojumi”, lai tiktu pie šīs.

  • Nopirki dēļ haipa

Daudz labu atsauksmju, visur izslavēta, visur redzama grāmata, un izklausās laba arī man – par tādu grāmatu ir šis punkts. Manā plauktā tāda ir Malala Yousafzai “I am Malala”, jo nopirku, jo visiem patika, bet kad iesāku lasīt, netiku pāri pirmajām 20 lappusēm. Malalas stāsts ir tiešām iespaidīgs, bet neesmu autobiogrāfiju/biogrāfiju fans, tāpēc no grāmatas atvados.

  • Nopirki dēļ vāka

Skaists grāmatas vāks, tāpēc jāpērk bet pavisam iespējams, ka saturiski grāmata vākam nestāv ne tuvu. Šo es pagriezu citā rakursā un atbrīvojos no grāmatas, kuras vāks man nepatīk. Kādreiz, kad strādāju grāmatnīcā, tur bija arī antikvariāts, un tur atradu M.Gorkija “Par literatūru” apcerējumus. Nedaudz noskrandusi grāmata, kurai krīt ārā lapas un es zinu, ka es tā arī to nekad neizlasīšu.

  • Neko par to nezini

Vienkārši stāv plauktā un neatceries, par ko tur ir. Šādu funkciju manā plauktā pildīja Gintera Grasa “Brīnumkaste” un arī izlasot anotāciju man nerodas vēlme šo lasīt.

  • Grāmata, ko nenopirki

Grāmata, kas tika tev iedota, uzdāvināta vai iegūta kādā citā nekomerciālā veidā. Šādā veidā tiku pie Ursulas K.Le Gvinas “Tumsas kreisā roka” un tā kā ar man ir sajūta, ka fantāzijas/fantastikas žanrs mani vairs neuzrunā, tad šo atdodu atpakaļ cilvēkam, no kura to pievācu.

Vēl jāpiebilst, ka tas, ka es no grāmatas atbrīvojos, nenozīmē, ka tā ir slikta un nelasāma, jo lasīšanas gaumes ir ļoti dažādas.

Ja arī tu esi atbrīvojies no grāmatām, bet nezini, kur tās tagad likt, tad te ir daži ne-reklāmiski ieteikumi:
– Labdarības veikali “Otra elpa”
– Tuvākā bibliotēka (pa priekšu gan ar viņiem sazinies)
– ibook.lv (ja tev ir laiks un pacietība sēdēt un gaidīt, kad kādam tieši tavu grāmatu savajadzēsies)
– daudz efektīvāk darbojas FB grāmatu pārdošanas/atdošanas grupas, bet tad tev jārēķinās ar laikiem, kad varat satikties vai nosūtīt grāmatu
– pansionāti/sociālie centri agrāk ņēma pretī, interesanti, kā ir tagad
-23.aprīlī Jāņa Rozes grāmatnīcā Barona ielas sākumā darbosies apmaiņas skapis, kur vari atnest savas un pretī dabūt (vai arī ne) citas grāmatas.
– vienmēr jau var nodot makalatūrā.

Attēls te.

Anna Lora Bondū un Žans Klods Murlevā “Padejosim?”

Anna Lora Bondū, Žans Klods Murlevā - Padejosim?

Mana mazākā grāmatu vājība ir franču romāni, bet lielāka ir romāni, kas sarakstīti e-pastu, īsziņu vai vēstuļu formātā. Tāpēc, līdz ko uzzināju par šī romāna izdošanu, gribēju to sagaidīt bibliotēkā, bet ieguvu to Stockmann Trako dienu atlaižu dēļ. Un vīlos.

Rakstnieks Pjērs Marī Soto piedzīvo radošo krīzi – sarakstījis vairākus romānus, personisku iemeslu dēļ viņš vairs nevar uzrakstīt ne vārda. Protams, neskaitot e-pastus. Un tieši e-pasti ir tie, kas viņu izvelk no dzīves grūtuma un sniedz atspirdzinošu veldzi. Kādu dienu viņam uzraksta Adelīna Parmelāna, kas pirms tam viņam nosūtījusi biezu aploksni. Un tā aizsākas vairāku mēnešu savstarpējā sarakste, pilna atzīšanos, melu un patiesības, sāpēm un mīlestības.

Jāsāk ar to, ka pirmās 100 lappuses ir lēnas un rodas vēlme vispār grāmatu pārtraukt lasīt, jo īsti nekas nenotiek. Rakstnieks ar savu draudzeni tikai pļāpā par lietām, aploksne stāv aizmirsta un nav pamudinājuma lasīt tālāk. Bet tad viena pēc otras sāk atklāties pārsteidzošas detaļas par abu dzīvēm, un man bija grūti nolikt grāmatu malā, gribējās tikai ātrāk lasīt uz priekšu, lai nonāktu pie atrisinājuma. Tas palīdzēja tikt cauri atlikušajām simts lapām, bet diemžēl uz beigām jau atkal stāsts ieņēma sākotnējo lēno un garlaicīgo ritējumu.

Es grāmatu neuztvēru kā romānu, lai gan saprotu, ka šajā žanrā bieži tiek iekļautas arī tās grāmatas, kurās galvenie varoņi neuzsāk kopīgas romantiskas attiecības. Man grāmata lasījās drīzāk kā draudzīga pļāpāšana, otram izstāstot savas dzīves notikumus, plānus un sapņus. Bet diemžēl nevaru mūsdienu privātuma laikā iztēloties to, ka pēc dažām saņemtajām vēstulēm abi varoņi viens otram stāsta, kādi viņiem ģimenes locekļi, kā viņiem iet, kāda izskatās māja utt. Lai gan Pjēra un Adelīnas savstarpējā saistība atklājas uz grāmatas beigu pusi, un agri vai vēlu viņi būtu viens par otru uzzinājuši arī, ja nebūtu šīs e-pasta sarakstes, tomēr sākumā viņi viens par otru ļoti maz zināja, tāpēc šāda atklātība mani pārsteidza.

Lai gan stāstam viscaur ir vienota forma – e-pasta vēstules -, tomēr mainās varoņu skaits – nedarbojas tikai Adelīna un Pjērs, bet ar laiku (jau minētajām 100 lappusēm, varbūt tāpēc arī stāsts ir tik lēns sākumā) parādās arvien jauni varoņi līdz ar saturisko attīstību. Gribējās gan redzēt kādu dzimtas koku vismaz Pjēra gadījumā, jo izsekot visiem viņa bērniem un mazbērniem ir grūti. Bet, kas attiecas uz citiem, tie lieliski sasaucas ar Pjēra dzīvi, vienīgi gribējās arī kādu cilvēku no Adelīnas puses, lai gūtu lielāku ieskatu viņas dzīvē, nevis tikai to, ko viņa uzraksta Pjēram.

Jā, es šajā grāmatā vīlos. No franču šarma šeit ir tikai tik daudz, cik franciskie autoru vārdi, kā arī manā lasīšanas pieredzē romāns noskaņu neradīja. Bet noteikti, cik cilvēku (lasītāju), tik viedokļu, tāpēc es noteikti necenšos atturēt kādu no šīs grāmatas izlasīšanas, jo grāmata ir laba. Bet ne īpaša.

Rakstīšana prasa zināmu pazemību, un rakstnieki parasti ir spiesti atzīt savas vājības, nepilnības, sāpes. Rakstnieku izejvielai jānāk no turienes, vai ne? No tiem dvēseles caurumiem, caur kuriem izplūst mūsu ciešanas.

Iekavas piedāvā mums vairāk iespēju, bet daudzpunkte tās noņem.

Attēls te.

Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija”

https://www.janisroze.lv/media/catalog/product/cache/4/image/650x/040ec09b1e35df139433887a97daa66f/9/7/9789984236797_71.jpg

Autors jau iepriekš ir priecējis lasītājus ar stāstiem par vīru vārdā Ūve un vecmāmiņu, un nu ir pienācis laiks stāstam par Britu Mariju. Lai gan man tagad ir tāda kā lasīšanas krīze, kad, skatoties uz grāmatām, esi par tām riktīgi excited, turpini tās pirkt, bet nekad nelasi, šī grāmata varbūt būs tā, kas izvilks no tās krīzes ārā, jo stāsts ir smieklīgs un aizkustinošs vienlaikus.

Brita Marija ir ļoti pareiza, 63 gadus veca kundze, kas pēdējo darbu, par kuru saņēmusi samaksu, ir veikusi 1978. gadā, turpmākajos gados rūpējoties par ar vīru kopīgo dzīvokli un vīra (bet ne viņas) bērniem. Kad vīrs Kents aiziet pie jaunākas sievietes, Brita Marija ir spiesta soļot uz darba biržu, kur kāda darbiniece ar zēnisku frizūru piešķir viņai darbu – strādāt par atpūtas centra darbinieci kādā mazapdzīvotā ciemā. Brita Marija, kas vienmēr ir sekojusi noteikumiem, likumiem un nekādīgi negrasās tos pārkāpt, nonāk Borgā, kur tur mītošie savas dzīves pavada kā nu katrs māk, bet līdz ar kļūšanu par Borgas futbola komandas kapteini, viņa savu vārdu ieraksta Borgas vēsturē.

Man vienmēr ir grūtības lasīt grāmatu, kur galvenais varonis ir samērā vecs cilvēks, jo rodas sajūta, ka īsti līdz galam es nevaru iejusties viņa tēlā un tas traucē uztvert stāstu. Jāsaka, ka šis noteikti nav tas gadījums – lai gan Britas Marijas vecums prātā saglabājās pirmās lappuses, pēc tam stāsts un raksturi ievilka sevī un par to pilnībā aizmirsu. Brita Marija ir pietiekami kolorīts tēls, lai interesi noturētu visas grāmatas garumā.

Autors ir jau sevi pierādījis latviešu auditorijai ar grāmatām “Vīrs, vārdā Ūve” un “Omce sūta sveicienus un atvainojas”, un abas grāmatas bija sirsnības, patīkama pārsteiguma un aizkustinājuma pilnas. Šī grāmata nav izņēmums – Britas Marijas untumi nav kaitinoši, tie ir asprātīgi, tāpat viņas attieksme pret dzīvi. Lai gan notikumi Borgā risinās nedaudz lēnāk kā gribētos, tas ir aizkustinošs un ļoti trāpīgs stāsts par dzīves dzīvošanu citiem, nevis sev.

Un, lai gan daudzās vietās tiek stāstīts, ka šis ir “Vīrs, vārdā Ūve” turpinājums, es abas grāmatas neuztvēru kā otras turpinājumu un lasīju kā divas atšķirīgas grāmatas. Man tas neko nesabojāja, lai gan, iespējams, pirmajā daļā vairāk tiek gūts ieskats bagātīgākām Britas Marijas rakstura iezīmēm. Un vēl runā, ka būs arī filma.

Sasniedzot konkrētu vecumu, visi jautājumi, ko cilvēks sev uzdod, patiesībā ir par vienu un to pašu: kā tev nodzīvot savu dzīvi?

Reizēm aizraušanās ar kādu komandu traucē mīlēt pašu spēli.

Attēls te.

Mazie izrāžu pieraksti #3

Tā kā man par katru salīdzinoši nesen redzēto teātra izrādi ir diezgan maz ko teikt, tad apvienošu vairākas vienā rakstā. Kā arī šoreiz iztikšu bez izrāžu anotācijas, un ķeršos uzreiz pie lietas jeb savām sajūtām par mēneša laikā redzēto teātros.

https://i2.wp.com/www.dailesteatris.lv/userfiles/images/A-Z_kalendars/2017_18/KG_id_webSquare.jpg

“Būt Kejai Gondai”, Dailes teātrī – lieliska Kristiāna Brektes scenogrāfija un videomākslinieka Arta Dzērves darbi starp epizodēm. Izrādes sākumā tiek parādīts neliels fragments no intervijas ar lugas autori Andu Rendu, bet manuprāt, tas ir par īsu, lai skatītājs, kas izrādei nav sevišķi citādi gatavojies kā vien nopircis biļeti, saprastu, ko režisors ar izrādi vēlas pateikt. Tā kā aktieri spēlē vairākas lomas, pirmajās epizodēs ir jāpiešaujas, lai atietu no aktiera iepriekšējā tēla uz nākamo. Rēzija Kalniņa Kejas Gondas lomā ir noslēpumaina, brīžiem tas arī raisa sajūtas par aukstumu un kokainumu darbībās, sejas grimasēs un balss intonācijā. Lieliski ir Katjas Šehurinas tērpi, savukārt izrādes stils ir līdzīgs “8 mīlošām sievietēm”, manipulējot ar skatītāja tēlu, vienīgi šajā izrādē blakus izklaidei ir arī par ko padomāt. Un cik lieliska ir Leldes Dreimanes balss!

https://i2.wp.com/www.dailesteatris.lv/userfiles/images/Gallery/3041//dsc_6942.jpg

“Pēc Jūlijas jaunkundzes”, Dailes teātrī – jāsāk ar labo. Aktieri (Grūbe, Nevarauska un Ķuzule-Skrastiņa) ir izcili (lai gan brīžiem nogurst no Jūlijas jaunkundzes biežajām garastāvokļa maiņām) un tērpi (Jolanta Rimkute) arī. Bet ar to diemžēl nepietiek, lai izrāde būtu laba. -8 veidotā scenogrāfija arī bija laba, bet nefunkcionāla (aizlīmētās skapīšu durvis, tukšie skapīši, pielīmētie naži – ar pannu, glāzēm un ledusskapi nepietiek, lai radītu sajūtu, ka tur kāds dzīvo). Lai gan saturs ir uzlabota lugas “Jūlijas jaunkundze” versija, tā runā par kārtu attiecībām, vīrieša un sievietes attiecībām, feminisma idejas, bet ar to nepietiek, lai atbildētu uz jautājumu kāpēc šī luga tieši tagad. Lai gan skatītāji tiek pārsteigti ar vairākiem (trokšņu) elementiem, tas neattur no garlaicības.

“Optimists”, Pannas teātrī – jāsaka, ka no visām šeit aprakstītajām izrādēm šī man patika vislabāk, lai gan pamatauditorija tam ir mazpilsētās dzīvojošais “latvietis parastais”. Autors Uģis Segliņš, režisors Juris Rijnieks un aktieris Gints Grāvelis ir radījuši asprātīgu izrādi, kas liek paskatīties uz sevi un tautu no malas ar smaidu. Sava daļa nopietnības arī tur ir (emigrācija, bezdarbs, problēmas attiecībās u.c.), bet mani pārsteidza precīzie statistikas dati, ko par dažādām tēmām noskaitīja Gints Grāvelis – tas lieliski papildināja izrādes saturu. Vienīgi to izrādes finālu ir par daudz (vismaz trīs), kas liek daļai skatītāju aiziet par ātru, neredzot Grāveļa dziedāšanas vai repošanas prasmes, vai pēdējo monologu vai vismaz rada ļoti daudz noslēguma sajūtas. Bet savādāk lieliska izrāde, ar ko izklaidēt sevi pēc nogurdinošas darba dienas, un esmu pārliecināta, ka katrs tur atradīs kaut ko sev. Un nevajag baidīties par žanru (komēdija), jo lai gan mana humorizjūta ir ļoti kaprīza, arī šeit atradu, par ko smieties.

Attēls: te, te, te.

Lasīšanas burkas izaicinājums #1

20180305_1905051.jpg

Ar nelasītajām grāmatām ir jācīnās, jo vienu brīdi viss ir jauki un forši – tu ar prieku skaties uz nelasīto grāmatu muguriņām, sirdi silda tikko atvērtas jaunas grāmatas krakšķis, lappušu smarža. Bet pēc pāris gadiem sirdi nomāc joprojām tās pašas nelasītās grāmatas ar simtiem citu, kas pa šo laiku sakrājušās. Pazīstama situācija? Domāju, ka jā.

Pēdējā laikā man ar grāmatu pirkšanu ir gājis visai labi – ir mēneši, kad neesmu nopirkusi nevienu grāmatu, ir mēneši, kad esmu nopirkusi līdz piecām (februāris neskaitās, jo tad ir grāmatu balle Ķīpsalā), bet agrāk šie skaitļi bija desmit un vairāk. Un, ja mēnesī izlasa tikai 1-3 savas grāmatas, tad jūs saprotat, kas notiek manā grāmatu plauktā. Patlaban esmu saskaitījusi 114 Rīgā mītošas un nelasītas grāmatas, kas to tik vien gaida, lai tiktu izlasītas un atbrīvotu vietu citām lietām (piemēram, kaktusu podiņu plantācijai).

Ir dažādas metodes kā es ar to esmu cīnījusies, arī blogā aprakstīju vairākus mēģinājumus (Try a Chapter Book Tag), kuru gan man ir plāns turpināt, līdz tā izdomāšu. Tā kā šis izaicinājums prasa apvienot piecas grāmatas, man liekas loģiski to darīt zem vienas kopīgas tēmas un tur sākas problēma. Tēma “romāni” man liekas pārāk plaša, bet “ne-fikcijas grāmatas par vīnu” pārāk šaura, jo tik daudz grāmatu tādā kategorijā nav. Tāpēc jāmeklē jauna alternatīva.

TBR jar, iespējams, kādam liksies pazīstams apzīmējums tam, ko es latviski saukšu par lasīšanas burku. Ideja ir, ka uz mazām papīra strēmelītēm jāsaraksta grāmatas, kuras gribi izlasīt, papīri jāsaloka un jāiemet burkā. Viss jāsamaisa, un jāvelk ārā. To, cik daudz vilkt, katrs nosaka pats. To, ko izvelc, to arī lasi. To esmu darījusi pāris gadus atpakaļ un atzinu par labu esam, vienīgi šī iniciatīva nomira dabīgā “iestājās vasara” nāvē.

Mana burka sastāv no trīs krāsu papīriem – baltā krāsā ir grāmatas, kurām ir vairāk nekā 500 lappuses, oranžā – kurām ir mazāk par 200, bet zaļā – viss starp 200 un 500. Manis pašas uzstādīts noteikums ir, ka katru mēnesi jāizvelk viena baltā lapiņa, bet zaļās un oranžās var vilkt vairākas reizes, ja ir izlasīta grāmata.

Šomēnes kā biezo grāmatu lasīšu Māras Zālītes lugu krājumu “Sauciet to par teātri”, kā īso grāmatu – Žila Verna “80 dienās apkārt zemeslodei”, bet kā vidēja garuma grāmatu – Lindas Nemieras “Septiņi”. Līdz raksta tapšanas brīdim jau esmu izlasījusi Grosmana “Burvju karalis” un Braunas “Nepilnības dāvanas”, kas atbilda vidējai un īso grāmatu kategorijām.

Bet. Tai pašā laikā es neizslēdzu citu grāmatu lasīšanu, piemēram, ja man sagribas lasīt grāmatu par Indru Briķi, kas ir manā plauktā, bet es to neesmu izvilkusi lapiņas veidā, es to varu darīt. Galvenais mērķis ir dabūt tās grāmatas ārā, notraukt putekļus un izlasīt, vismaz vienu no katras kategorijas mēnesī.

Un kā tu cīnies ar neizlasītām grāmatām?

Atskats uz februāri

spring, flowers, and pink image

Lai gan man pašai ir sajūta, ka februārī esmu bijusi strauss, kas iebāzis galvu smiltīs (lasi-darbos) un nav koncentrējies uz neko citu, tā gluži nav. Līdz ar to, ka pabeidzu savas prakses gaitas, esmu pabeigusi arī vienpadsmit grāmatas, divas filmas un divas teātra izrādes.

1.Marks Hedons “Savādais atgadījums ar suni naktī” – pirms lasīju, redzēju izrādi un tā izrāde arī visu grāmatu bija manā acu priekšā. Lai gan stāsts, neapšaubāmi, ir lielisks un interesants – lasīt kā pasauli uztver ar Aspergera sindroma skarts zēns, tomēr teātra izrāde ir spēcīgāka par grāmatu. 3/5
2. Inga Pizāne “Tu neesi sniegs” – par šo man ir smieklīgs stāsts: grāmatu lasīju tieši tajā pašā datumā, kad to darīju pirmo reizi pirms diviem gadiem. Kaut kas vienkārši smadzenēs noklikšķēja un jutu vajadzību pārlasīt. Lai gan patika arī iepriekšējie dzejoļi, daži sāka iepatikties arī pa jaunam, un to laikam sauc par pieredzi. 4/5
3. Nikolā Barro “Sievietes smaids” – ļoti atmosfērisks, ar franču šarmu pilns romāns par grāmatām. Izdevniecības darbinieks sarakstījis romānu un to izdevis, slēpjoties aiz paziņas brāļa – francūža vārda. Romāns iemantojis tik lielu popularitāti, ka nu viņu lūdz atbraukt uz Angliju grāmatas tūrē un arī uzstājīgie lasītāji neliek mierā. Tāds viegls stāsts, ko izlasīt, braucot tramvajā. 3,5/5
4. Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods” – atsauksmi uztapināju te.
5. Krista Anna Belševica “Medījot dzīvi” – atgādināja nedaudz depresīvus “man apnicis dzīvot” dzejolīšus, bet ko gan es saprotu no dzejas. 3/5
6. Dorota Maslovska “Starp mums viss labi” – lugas veidā pasniegts stāsts par paaudžu attiecībām. Lielāko tiesu nesapratu, kāpēc es to lasu, bet tad, kad nolēmu grāmatu likt malā, sasmējos par kaut ko uzrakstītu. Tas ilga vien 70 lappuses un iztērēto laiku nenožēloju, jo tieši tik ilgi bija mans brauciens uz teātri un atpakaļ. 2/5
7. Ilona Balode “Rīga-Pekina” – gribēju sākt likvidēt iepriekšējos gados sapirktos Ķīpsalas pirkumus, un sāku ar šo. Lai gan sākumā bija interesanti un varēja uzzināt daudz ko jaunu, ja nu gadījumā sadomāju ceļot uz kādu no minētajām valstīm, tomēr ātri vien tas sāka garlaikot. Līdz ko bija kādas problēmas, neatkarīgi no laikapstākļiem tūristi par sapelnīto naudu metās uzdzīvot un burtiski dzīvoja no biedra mammas naudas. Un visu grāmatu varēja noīsināt, jo bija tiešām daudz sīku detaļu, kuras nemaz nebija nepieciešamas. 2,5/5
8. Rejs Bredberijs “Pieneņu vīns” – lai gan es saprotu sajūsmu par šo grāmatu, mani tā īpaši neaizrāva. Vairāki savstarpēji saistīti stāsti par divpadsmitgadīga un desmitgadīga zēna vasaras piedzīvojumiem, kas bija interesanti un noteikti, ja būtu izlasījusi ātrāk, man patiktu daudz, daudz labāk. 3/5
9. Karīna Račko “Debesis pelnos” – lasīju tīri intereses pēc un arī tāpēc, ka pēkšņi grāmata nejauši atradās manā mājā. Sajūta bija, kā vēlreiz lasot Greja 50 nokrāsas, tikai (par laimi) vienas grāmatas ietvaros. Sadusmojos, ka autore nepapūlējās papētīt žurnālistikas lauku sīkāk (tas novērstu vairākas kļūdas lauka nepārzināšanā), jo tagad tikpat labi galvenā varone varētu būt citas profesijas pārstāve. Gribēju “viegli un ātri”, bet arī to nedabūju. 1/5
10. Iveta Harija meita “Vīna meditācija sievietei” – man pietrūka vēl vairāk skarbuma un īstās depresijas sejas. Grāmata ir par sevis atrašanu, sadzīvošanu ar sevi, depresiju un emocionālām traumām. Bet bija par daudz poētikas, par daudz izskaistinājumu, kas traucēja uztvert grāmatas patieso vērtību un to, ko šeit būtu jāuztver. Jo tas nav stāsts tikai pat tikai vienu sievietes cīņu, bet katra tur var atrast kaut ko savu. 2/5
11. Rūdolfs Blaumanis “Stāsti” – Pārbaudītas vērtības nodrošina lielisku rezultātu. Īsti te teikt nav ko, jo Blaumanis ir klasika un stāsti ir lieliski. 4/5

Par filmām man ir sakāms tikai viens teikums – “50 shades freed” ir sliktāka par abām iepriekšējām filmām kopā, bet “Kriminālās ekselences fonds” bija lieliska pēcpusdienas izklaide, kuru silti iesaku noskatīties visiem, kuriem nav slinkums.

Teātrī vīlos Nastavševa “Cerību ezers aizsalis”, jo likās, ka režisors savu radošo krīzi tā arī nav pārvarējis, bet kaut kas jāiestudē bija. Lai gan nenoliedzami izcils ir Vilis Daudziņš, kamēr vairāki zāli pameta, arī es cīnījos ar tādām domām (ja vien nesēdētu pa vidu). Arī beigas iespaidīgāk tiek nospēlētas pirmajā daļā un rodas sajūta, ka režisors mēģina atkārtot pirmās daļas panākumus. Vai viņam tas izdodas? Manuprāt, nē. 3/5

Georgija Surkova “Dziļā, skumjā jūra” atstāja neviennozīmīgus iespaidus, jo lai gan man patika tēma un tās izpildījums (ja vien izrāde būtu uzvesta dažus gadus ātrāk), tai pašā laikā no prāta neizkrīt vairāki iebildumi, piemēram, nenozīmīgās kaimiņu lomas (gribējās tām lielāku jēgu) vai problēmas scenogrāfijā. Bet ļoti lieliski savās lomās ir Lūriņa un Puga, par ko liels prieks. 4/5

Atliek vien vēl papļāpāt par grāmatu izstādi Ķīpsalā. Devos piektdienas pusdienlaikā un radās sajūta, ka halle jau ir pamatīgi patukšota. Grāmatu maiņas piedāvājums bija pašvaks (bet atdzīšos, ka otrreiz nostaigāt garām aizmirsu), vienā izdevniecībā arī nedabūju to, ko vēlējos. Lai gan devos ar jau diezgan skaidru plānu (un lai pārbaudītu hipotēzi par zemajām cenām, pierakstīju klāt arī internetā ierakstītās cenas), roka paslīdēja uz Prometeja galda, kā arī apstaigājot citu izdevniecību galdus, secināju, ka man kādu ieplānotu grāmatu nemaz tik ļoti nevajag. Galu galā no Ķīpsalas izvēlos ar 8 grāmatām un nu atliek tikai pie to lasīšanas (mazais skaits ļauj prognozēt, ka visas izlasīšu līdz nākamajam gadam. Cerams).

Marts solās būs salīdzinoši brīvs mēnesis, ja vien es atkal neizmantošu izdevību to kaut kā sarežģīt. Patlaban arī nav īpašu plānu attiecībā uz teātri, varbūt ļaušos spontāniem pirkumiem.

Attēls te.