Atskats uz jūliju

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/293493505/large.jpg

Pēdējo mēnešu laikā mani biedē tas cik ātri skrien laiks. Jo liekas, ka tikko esmu pārkārtojusi grāmatplauktu (gada sākumā), lai izvirzītu priekšā grāmatas, ko šogad vairāk vēlos izlasīt un paskat – gads jau ir vairāk kā pusē. Bet tas nenozīmē, ka vasaru nevar noķert aiz astes un pavilkt garumā, jo vēl viens mēnesis saules un vēja matos vēl priekšā.

Bet nu par to, ko izlasīju un visādi citādi izdarīju jūlijā.

Izlasīju 11 grāmatas, kas ir augstākais izlasītais grāmatu skaits mēnesī šajā gadā (un domājams, tāds arī paliks):

Kendaisa Bašnela Lūpukrāsu pavēlnieces – jutos vīlusies, jo atmiņā bija palikusi kā grāmata, kas man patika. Bet lasīju, kad man bija kādi padsmit gadi. Lai gan galvenās varones bija četras, dominēja viena un viņa bija tik kaitinoša, ka gribējās grāmatu mest pret sienu. Bet tomēr pabeidzu un nesaprotu, kāpēc es vispār to lasīju. 2/5
Lori Nelsona Spīlmena Sapņu saraksts – par šo man ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses ļoti patika, no otras ne tik ļoti. Galvenā varone Breta pēc mātes nāves mantojumu var saņemt tikai tad, ja īsteno savu mērķu sarakstu, kuru viņa ir uzrakstījusi 14 gadu vecumā. Viegls vasaras romāniņš, ko var izlasīt pāris stundās. 4/5
Māris Bērziņš Svina garša – viena no 2017. gada apņemšanām bija izlasīt visas pieejamās grāmatas sērijā “Mēs.Latvija.XX.gadsimts.” Šī esot viena no veiksmīgākajām šīs sērijas grāmatām, tāpēc ķēros tik klāt. Nedaudz vīlos, jo grāmata ir nepiespiesta un viss labais (kā vienmēr) atstāsts ir beigām. Gribēju vēl skarbāk, vēsturiskāk (lai gan šie neesot vēsturiskie romāni) un emocionālāk. Tieši dēļ sākumā esošās vieglprātības man beigas neaizrāva tā, kā gribētos. 3/5
Paskāls Mersjē Lea – pilnīgs svešinieks stāsta Leas stāstu, ko tam uzticējis viņas tēvs. Tieši tādēļ man grāmata nepatika, jo neredzēju iemeslu, kāpēc stāstu nevarēja izstāstīt tēvs. Rezultātā būtu vairāk emociju, vairāk tuvības un vairāk grāmatas jēgas. 2/5
Leslija Valtone Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas – grāmata ir tieši tāda, kāds ir nosaukums – savāda, skaista un skumja. Grāmata par vairāku paaudžu attiecībām ar nedaudz maģisku piesitienu, kas grāmatu pārvērš ļoti interesantā piedzīvojumā. 5/5
S.J.Watson Pirms es aizeju gulēt – vīlusies, jo gaidīju ko vairāk. Galvenā varone bija neinteresanta, solītā spriedze palika nesagaidīta un beigas bija tik samudžinātas, ka vairs nesaprotu, kas tur beigās notika. 2/5
Sabīne Košeļeva Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts – šī bija atkārtota lasīšana un joprojām šī grāmata ir burvīga. Par dažādu paaudžu un tautību attiecībām un saprašanos. No otras puses, žēl, ka nebija tik daudz vēstures aspektu un dažādās uztveres. Pēdējās nodaļas gan galīgi nevajadzīgas. 4/5
Helēna Fīldinga Bridžita Džounsa: saprāta robeža un Bridžita Džounsa: kā traka pēc viņa – vēl viena vilšanās. Dažviet pavīd burvīgi salīdzinājumi, nedaudz var arī pasmieties (bet tiešām nedaudz), bet kopumā grāmatas parāda to, cik Bridžitai ir nožēlojama dzīve un sametas vai nu žēl vai dusmas par to, cik ilgi tas var tā turpināties. 2/5
Džesija Burtone Miniatūriste – vēsturisks romāns par Amsterdamu ap 1687. gadu, kāda tirgotāja ģimeni, kurā ieprecas galvenā varone. Interesants stāsts, kas vienu brīdi velkas, citu atkal lasās raiti, bet kopumā man patika vairāk vēsturiskais Amsterdamas aspekts, nekā kas cits. 3/5
Herbjorga Vasmu Šie mirkļi – mani vairs nespēj izbrīnīt skaudrums šīs rakstnieces darbos, jo esmu lasījusi dažus iepriekšējos viņas romānus. Šis bija iespaidīgs stāsts par sievietes dzīvi, viņas cīņu par vietu pasaulē un vēlmi un vajadzību apkopot visas uzņemtās lomas vienā personā. Interesanti, ka maz parādījās varoņu personvārdi. 4/5

Jūlijā filmas es neskatījos, vienīgi pusē palika noskatīta filma Valentines Day, ko iesāku skatīties pa ceļam uz mājām no festivāla “Lampa”. Bet interesi tā neizraisīja, tāpēc diez vai pabeigšu.

Teātra arī jūlijā nebija, tāpēc arī šī sadaļa izpaliek. Ar aizrautību gaidu jauno teātra sezonu un skaitu dienas, līdz atkal varēšu ieiet pa kāda durvīm. Kamēr izrāžu nav, klausos radio un mēģinu uzminēt, kurš aktieris ierunājis kuru reklāmu.

Vasara ir festivālu sezona un mani nekad nav uzrunājuši mūzikas festivāli, kur jāguļ teltīs trīs dienas un jāblandās apkārt. Šogad pirmo reizi apmeklēju festivālu “Lampa” un sapratu, ka šis būs tas festivāls, uz kuru braukšu katru gadu. Sanāca gan apmeklēt tikai vienu dienu – piektdienu, 31.jūniju, tāpēc biju diezgan sarūgtināta, ka lielākā daļa interesanto sarunu notiek sestdienā, kad tur neesmu. Bet runā, ka nākošgad “Lampa” norisināsies tādos datumos, kad abos tikšu, un gribēšu redzēt, kā es sadalīšos vairākās daļās, lai apmeklētu visu, ko vēlos.

Lai foršs pēdējais vasaras mēnesis!

Attēls te.

Advertisements

Kā pārvarēt lasīšanas krīzi?

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/226615774/large.jpg

Vismaz reizi gadā un biežāk man uznāk nevēlēšanās lasīt grāmatas. Pieejot pie grāmatplaukta, kur ir, ko izvēlēties, pārņem dusmas, jo neko negribas/nevar izvēlēties, jo nezini, ko gribi. Lai gan joprojām lieto, piemēram, Goodreads, meklē jaunas grāmatas un pat pērc jaunas grāmatas, vienalga neko negribas lasīt. Bieži šī krīze (reading slump) ievelkas, kā rezultātā staigā tāds ērcīgs vairākas nedēļas, mēnešus, varbūt pat gadus… Ko darīt?

  1. Pārlasi savas mīļākās grāmatas. Šis palīdzēs, ja vispār nezini, ko iesākt un krīti izmisumā. Atklāt jaunas grāmatas ir forši, bet pārlasīt vecās arī kādreiz vajag.
  2. Paņem no plaukta piecas grāmatas, ko vēlies lasīt. Lasi no katras pa vienai nodaļai. Kurai grāmatai pirmā nodaļa liekas vispievilcīgākā/aizraujošākā, to arī turpini! Esmu šo metodi izmantojusi jau divas reizes, kā rezultātā esmu tikusi skaidrībā gan par tām grāmatām, ko visticamāk tuvākā laikā nelasīšu, gan pie tām, ko lasīt tagad.
  3. Palasi ko citu. Noliec malā grāmatu, ko pašlaik lasi (iespējams, tā ir vainojama pie lasīšanas krīzes) un paņem kādu žurnālu vai beidzot iztukšo bookmarkos saglabātās interneta lapas. Jā, es zinu, ka lasīt ekrānos vakarā nav labi, bet ja tā padomā, viens raksts var būt izglītojošāks un saturīgāks par dažu labu grāmatu.
  4. Nomaini žanru. Iespējams, pie pēkšņās piespiedu pauzes ir vainojams tieši tas, ka lasi vairākas vienāda žanra grāmatas pēc kārtas. Varbūt tieši šis ir tas laiks, lai lasītu darbu no žanra, par kuru neesi pat dzirdējis. Iedvesmu vari gūt šeit.
  5. Nelasi vispār. Dažreiz ir tā, ka jebkur lasītais uzdzen vainas sajūtu par grāmatu, kuru nelasi, jo nevari palasīt. Paņem pauzi no burtiem – noskaties kādu filmu vai seriālu, sakārto savu dzīves telpu, klausies mūziku. Kaut ko produktīvu, lai nejustos vainīgs par to, ka nelasi. Pēdējā laikā esmu pasākusi risināt sudoku un klausīties kā cilvēki youtube runā par grāmatām.
  6. Lasi pa mazam gabaliņam. Man palīdz noruna, ka pēc vienas nodaļas izlasīšanas var kaut ko apēst vai noskatīties kādu video Youtube vai seriāla sēriju. Iespējams, tieši nākamā nodaļa būs tik aizraujoša, kad aizslaucīs lasīšanas krīzi no tavas dzīves.
  7. Lasi īsas grāmatas. Bieži manā plauktā atrodas mazas, plānas grāmatas, ko var izlasīt pa vienu vakaru. Vairākas šādas reizes un būs sajūta, ka esi izlasījis daudz grāmatu un lasīšanas krīze būs beigusies un arī lasīšanas saraksts nedaudz saīsināts.
  8. Piedalies lasīšanas maratonā. Lasīt grāmatu kopā ar citiem un diskusija par to varētu būt tieši tas, kas tev ir nepieciešams. Es biežāk izmantoju Goodreads grupas šādam nolūkam, un katru mēnesi kādā no grupām lasa kādu grāmatu, kas ir manā plauktā vai vismaz lasīšanas sarakstā.
  9. Nomaini grāmatas formātu. Ja lasi daudz fiziskās grāmatas, der pamēģināt lasīt elektroniskās vai audiogrāmatas un otrādāk. Nezinu kā ar audiogrāmatu pieejamību latviešu valodā (Fabula pēdējā laikā piedāvā tikai pasakas, tiesa gan, es ar interesi paklausītos Ezeriņa noveles), bet varbūt pie reizes nomaini lasīšanas valodu un noklausies/lasi kādu grāmatu angliski vai kādā citā sev zināmā valodā.
  10. Pārkārto grāmatplauktu. Tā ir pirmā lieta, ko es daru, kad pieķeru sevi pie domas, ka negribu neko lasīt. Izvelkot gaismā jaunas grāmatas, iespējams, parādīsies arī vēlme tās izlasīt, jo cik ilgi var skatīties uz vienām un tām pašām grāmatu mugurām.

Ar šīm metodēm man parasti vienmēr izdodas tikt ārā no lasīšanas krīzes un atkal atgriezties grāmatu burvībā. Iespējams, tās palīdzēs arī Tev!

Attēls: te.

Mid Year Book Freak Out Tag 2017

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/289034338/large.jpg

Sēdēju un domāju, ka ar iepriekšējo atskatu vien nepietiek, jo tas nesniedz nekādu ieskatu manā izlasītajā kaudzītē. Tad nu ņemu jau pagājušo gadu izmantoto tagu un lieku iekšā jaunu bildi.

1. Best book you’ve read so far in 2017.
Tas ir tik sarežģīts jautājums, jo man ir piecas pieczvaigžņu grāmatas goodreados! Katra ir lieliska katra savā žanrā, bet šoreiz izšķiršos par Janas Egles stāstiem “Gaismā”, jo tiek runāts par svarīgām tēmām, par ko ir jāliek domāt un risināt. (Aiz borta palika “Sarkanā sacelšanās”, “Milk and honey”, “Lepnums un aizspriedumi”, “Omce sūta sveicienus un atvainojas”)
2. Best sequel you’ve read so far in 2017.
Daniels Glatauers “Visi septiņi vilņi”, un lai gan par šo grāmatu es ieliku tikai trīs zvaigznes, tomēr nospēlē mīļākās grāmatas turpinājuma loma un skaudruma sadziedēšana.
3. New release you haven’t read yet, but want to.
Gribas palūkot, ko labu Ferrante raksta, bet priekšā citas grāmatas maisās.
4. Most anticipated release for the second half of the year.
Uz šo jautājumu grūti atbildēt, jo nevaru paredzēt, ko citas izdevniecības taisās izdot. Baumas ir dzirdētas, tāpēc gaidu jaunumus no Prometeja, tāpat no BaibaBooks, bet liels jautājums ir, vai tas tiks realizēts šogad. Skatoties no Zvaigznes “drīzumā” sadaļas, gribu izlasīt Puertolā “Meitenīte, kas norija mākoni Eifeļa torņa lielumā”. (Vispār, vēlreiz gribu minēt to, cik ļoti noderīga būtu “drīzumā” sadaļa arī citām izdevniecībām, ne tikai Zvaigznei. Pat, ja tās ir tikai dažas grāmatas.)
5. Biggest disappointment.
Šeit droši vien jāmin tās trīs grāmatas, kuras iesākot, tā arī nespēju pabeigt līdz galam. Daces Rukšānes “romāniņš”, Ļeva Tolstoja “Karš un miers” un Aivara Kļavas “Likvidētie autobusi”. Vienkārši neaizrāva, neinteresēja, nesaistīja, nelika just līdzi un nejūtos neko zaudējusi, tās nelasot. Varbūt pie Tolstoja atgriezīšos kaut kad, bet tas noteikti būs cits darbs.
6. Biggest surprise.
Egila Lukjanska “Rēta akmenī”, jo nebiju gaidījusi, ka man tik ļoti patiks. Parasti esmu ļoti skeptiska pret visiem kara stāstiņiem, bet šis bija savādāks un tiešām nevarēja nolikt malā, kamēr abi gabali nebija “apēsti”. Pilno atsauksmi var lasīt te.
7. Favourite new author. (Debut or new to you)
Esmu daudz lasījusi iepriekš nelasītus autorus, tāpēc šis atkal ir grūts jautājums, kur par vienu atbildi nevaru izšķirties. Patika Pīrss Brauns, Jana Egle, Oskars Vailds un gribu lasīt viņu darbus vēl.
8. Newest fictional crush.
Šoreiz uz šo man nav atbildes, jo nebija tāda varoņa, kas patiktu tik ļoti, lai iekristu sirsniņā.
9. Newest favourite character.
Vecmamma “Omce sūta sveicienus un atvainojas”. Tā tik ir vecmamma!
10. Book that made you cry.
Neapzināti sanāk atkārtoties, bet “Omce sūta sveicienus un atvainojas” raudāju kā mazs bērns vairākas reizes pēc kārtas.
11. Book that made you happy.
Džodžo Moja “Pēc tevis”, jo parādīja, ka arī pēc tuva cilvēka nāves sava dzīve turpinās un skumjas aizstāj prieks par to, ka šis cilvēks ir bijis tavā dzīvē un kaut ko arī iemācījis.
12. Favourite book to film adaptation you saw this year.
“Gone with the wind”, jo tā bija gandrīz vienīgā grāmatas adaptācija, ko esmu redzējusi šogad. Vēl gaidu “Sarkano sacelšanos”, kura būšot šogad, tikai vairs nevaru atrast apstiprinošu informāciju.
13. Favourite review you’ve written this year. (Booktube version: Favourite video you have done so far in this year)
Jau minētā Omce. Patika gan lasīt, gan rakstīt.
14. Most beautiful book you’ve bought so far this year (or received)
Es nepērku nesmukas grāmatas. 😀 Teikšu, ka “Ilustrētā arhitektūras vēsture”, jo katrs posms ir paskaidrots ar skaistām un interesantām ilustrācijām. Kā arī arhitektūra pēdējā laikā man ir tuva tēma, tāpēc arī emocionāli skaista grāmata.
15. What books do you need to read by the end of the year?
Visas. 😀 Vajag jau izlasīt tās, kas ir gada sākumā ieliktas lasīšanas plānā, lai kaut kas bezgalīgajā TBR sarakstā iet uz priekšu un sen nopirktās grāmatas pārvietotos uz izlasīto grāmatu plauktiņu. Tai pašā laikā gribas lasīt aktuālo un nesen iznākušo literatūru.

Attēls: te.

Atskats uz jūniju

book, sea, and indie image

Man liekas – jo vairāk es saku, ka man nav laika, jo vairāk tas man ir. Jo ir jau kārtējais mēnesis, par kuru es esmu teikusi, ka man nav nebūs laika, bet tas kaut kā mistiski atrodas, lai noskatītos filmas, aizietu uz teātri un lasītu grāmatas. Bet te nu tas ir – kārtējais atskats uz padarīto. Jo, ja man ar ko jūs barot, es baroju ar šo. (Bet tas drīz tiks labots, es apsolu!)

Grāmatas:

Iesāku un nepabeidzu vienu klasiku – Tolstoja “Karu un mieru”. Lai gan man bija diezgan nopietna apņemšanās šo gabalu izlasīt divu mēnešu laikā, nodaļas bija garas, varoņi bija daudz un haotiski un darbības risinājās ļoti lēni, tāpēc nepabeidzu un noliku atpakaļ plauktā – tā, lai nerēgojas acīs.
Nikola Mounsa “Apmaldījies tulkojumā” – es biju redzējusi filmu, tāpēc pēdējais laiks bija izlasīt grāmatu. Filma man likās lēna un nevajadzīgi izstiepta, bet, lasot grāmatu, likās, ka tai ar filmu ir ļoti maza saistība, jo filmā bija kaut kas viens, bet grāmatā – pavisam kas cits. Runājot par grāmatu, patika Ķīnas atmosfēra, valoda un temps, bet viss pārējais – meh. 6/10.
Emīlija Brontē “Kalnu aukas” – es biju gaidījusi ko iespaidīgāku. Galvenokārt man nepatika ļoti daudz izmantotā atstāstījuma izteiksme, maisīšanās tagadnē un pagātnē bez acīmredzamām norādēm, kas jauca galvu un notikumus vienā putrā. 5/10
Renē Naita “Atruna” – es atceros pagājušo gadu, kad, strādājot grāmatnīcā, visi slavēja šo grāmatu. Tad nu saņēmos, izlasīju… un nesaprotu, par ko sajūsma. Parasts stāsts par neuzticību, mēģināts uztaisīt spriedzes pilns, bet drīzāk uznāk miegs, nevis spriedze. Garlaicīgi. Bet patika, ka stāsts tiek aplūkots no vairāku varoņu skatupunktiem, savādāk liekas, ka to grāmatu nekad nepabeigtu. 4/10
Daniels Glatauers “Visi septiņi viļņi” – ja jūs zinātu manu sajūsmu, kad uzzinu, ka manai vienai no mīļākajām grāmatām ir turpinājums! Pāris mēnešus nostāvējusi plauktā, tā man likās pietiekami īsa, lai izlasītu pa vienu dienu. Un, ak! Vēlams lasīt abas grāmatas kopā, jo kā viena iegriež, tā otra uzlīmē plāksteri un atkal var dzīvot. Lai gan man joprojām nav skaidrs, kāpēc 2009. gadā šai grāmatā neeksistē sociālie tīkli, kur visus (nu labi, viens otru) var izspiegot. 8/10
Kendaisa Bašnela “Lūpukrāsu pavēlnieces” – man vienkārši uznāca vēlme pēc kāda romantiska pastāstiņa. Šeit visvairāk kaitināja garās rindkopas, kur varones ilgi un daudz domā par pagātni, vienu notikumu muļļājot vairāku lappušu garumā. Tur man vienkārši zuda pacietība. Lai gan grāmata ir no četru varoņu skatupunktiem, tomēr dažbrīd pārāk ilgi stāsts kavējas pie vienas, tāpēc apnīk lasīt par to, cik viņai viss ir slikti. 6/10

No filmām pieminēšanas vērta ir tikai Džārmuša “Only Lovers Left Alive”, ko analizēju vienam skolas galadarbam. Nezinu kāpēc man bija aizspriedums, ka šī filma varētu nepatikt, jo viss cits, izņemot lēnumu, biju ļoti labi. Varbūt ne gluži filma, ko skatīties, ja naktī nenāk miegs, bet noteikti iesaku.

Tāpat šomēnes lepojos ar sešām nopirktām grāmatām, kuru vērtība kopā nepārsniedz 20 eiro un to vienu reizi, kad ieejot grāmatnīcā ar ļoti plašu izvēli, tikai paskatījos un neko nenopirku. Šie abi notikumi ir tik ievērības cienīgi, ka pilnīgi sienā jāieskrāpē.

Jūlijā plānoju daudz lasīt kā arī papildināt bloga saturu, lai vienreiz mēnesī nebūtu tikai apskats un ar to viss beigtos. Bet ar bitēm (lasi – mani) nekad neko nevar zināt.

Baudiet vasaru!

Attēls te.

Atskats uz pusgadu lasīšanas plānā 2017

2017. gads tūlīt, tūlīt šķirs nākamā gada pusi un tas ir lielisks laiks, lai atvilktu elpu un atskatītos uz paveikto (vai nepaveikto). Par pamatu tiek ņemts mans lasīšanas plāns 2017, ko var redzēt un izlasīt, uzspiežot uz linka.

  1. Teicu, ka piedalīšos divos gada lasīšanas izaicinājumos – Around the World in 52 Books un Popsugar 2017. Patlaban ar 37 izlasītām grāmatām esmu izpildījusi pirmajam 17 kategorijas, otrajam – 11, mainot plānotās grāmatas ar izlasītajām, kā rezultātā mainījās arī citas kategorijas.
  2. Pie reizes jāpiemin Goodread gada izaicinājums izlasīt 50 grāmatas, ar ko man veicas lieliski, jo, kā jau minēju, esmu izlasījusi 38. Ar visu to, ka man ir sajūta, ka skola ēd manu brīvo laiku.
  3. Nākamā apņemšanās bija pirkt mazāk. Nu, ar to man diez ko nevedas, jo ir nopirktas daudz grāmatu (ja parēķina mēnešos, trim mēnešiem katrai dienai sava grāmata sanāk) un tur vainojams ir tieši tas, kas jau tika minēts gada sākumā – otras elpas, atlaides, dažādas pārdošanas grupas. Saskatījos vienu video, kur runāja par grāmatu pirkšanu un uznāca vēlme no visām grāmatām atbrīvoties un dzīvoties pa bibliotēkām, bet tas neīstenojās reālā darbībā, lai gan doma joprojām ir. Besī man tas gan jau kādreiz izlasīšu un šitā anotācija gan ir forša un autors izslavēts, jānopērk. Bet labu un tādu rīcību, kas man darbotos ilgstoši, neesmu atradusi.
  4. Pirmajos gada mēnešos ar apņemšanos izlasīt vienu grāmatu Kindlē man veicās ļoti labi, bet tas apsīka aprīlī un turpinās joprojām. Droši vien tāpēc, ka es to turu zem spilvena un nevaru atrast, kad man to vajag.
  5. Ar latviešu autoru darbu lasīšanu man veicas labi – esmu lasījusi vismaz vienu latviešu saražojumu katru mēnesi. Neapzināti.
  6. “Mēs.Latvija.XX gadsimts” trīs grāmatas nopirku Ķīpsalā un tās joprojām tur stāv, pa šo laiku 7 sērijas grāmatas ir izpletušās uz 11. Divas esmu lasījusi, tas nozīmē, ka jāizlasa 9, bet visticamāk, ka tas tiks realizēts nākamgad.
  7. Un uz grāmatu kluba tikšanos joprojām neesmu aizgājusi. Pārsvarā tāpēc, ka man patīk mājās un otrdienas ir starp pirmdienām un trešdienām, kad mācos itāļu valodu. Bet vēl ir 6 mēneši, lai saņemtos. Un smuks jaunais veikals.

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/289401229/large.jpg

Šis pusgads ir ar lielu cerību uz vasaru, kad varētu lasīt visu, kas sakrājies uz sirdsapziņas un ko vēlos, jo šī vasara ir brīva ar nodomu nestrādāt no rīta līdz vakaram). Lielākā škrobe man ir par to, ka teātris vasarā nav, jo ir tik daudz izrāžu, ko gribu redzēt, bet neesmu paspējusi to izdarīt. Bet tās vairs nav grāmatas.

Sakrāmēju lasīšanas plānu un tajā ietilpst vairāki romāni, kas plauktā ilgstoši krāj putekļus, kā arī dažas maģiskā reālisma grāmatas, vēsturiskās. Noteikti saraksts papildināsies, kad apciemošu Milzkalnes bibliotēku, kad izsīks manis pašas pārvadātās bibliotēkas saturs.

Protams, tā kā ir brīvs laiks (un diezgan daudz), tad arī blogā varētu parādīties jauni ieraksti biežāk nekā vienu-divas reizē mēnesī. Tas, vai tas tā patiešām būs, rādīs laiks.

Lai arī jums piedzīvojumiem un grāmatām bagāta vasara!

Attēls: te.

Atskats uz maiju

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/287661109/large.jpg

Maijs bija ļoti ražīgs mēnesis, kam jāpateicas lauku bezdarbībai un brīvdienām Rīgā, jo katra no minētajām atrašanās vietām darīja ko labu vai nu izlasīto grāmatu vai noskatīto filmu ziņā. Ražīgs tas bija arī skolas darbu ziņā, un lai gan pagājušajā mēnesī man maijs likās kā elle, tad patiesībā, ja visu neatliek uz pēdējo brīdi, var tīri labi visu samenedžēt.

Izlasīju sešas grāmatas:
Lelde Stumbre “Maija, Cher Ami” – atsauksme te.
Merisa Meijere “Sindera” – atsauksme te.
Dace Rukšāne “romāniņš” – pat īsti neatceros, kas ar šo grāmatu nebija kārtībā, bet man nepatika, tāpēc nobāzu dziļi skapī. Dzīve ir pārāk īsa, lai to tērētu grāmatām, kas neuzrunā.
Hanna Lindberga “Stokholmas fails” – atsauksme te.
Emīlija Lokhārta “Puišu grāmata” – atsauksme te.
Mārtins Gīlihs “Apskāviens” – šo iesāku kaut kad aprīlī un pabeidzu maija beigās, pa vidu lasot daudz ko citu. Sākums man likās daudzsološs, bet tad kaut kas nojuka, un grāmata mani vairs tik ļoti neuzrunāja. Varbūt pie vainas ir lielā pauze (lai gan atcerējos visu, kas pirms tam noticis). Katrā gadījumā man nepatika un ieliku vienu zvaigzni no piecām goodreadā.

Noskatījos 6 filmas.
Gone with the wind – uznāca vēlme skatīties klasiku. Lai gan filmu skatījos atkārtoti, joprojām patika.
He’s just not that into you – šeit sekos mana trīs dienu (pārsvarā romantisko komēdiju) binge-watch. Šī filma labi analizēja vīriešu un sieviešu valodu (šajā gadījumā es domāju “es tev noteikti piezvanīšu” tipa sarunas), bet ļoti virspusēji. Gribējās, lai tas tomēr ir filmas centrālais elements, kas tāds nebija. 6/10
The Wedding Date – Šajā filmā nedaudz jutos līdzīga filmas galvenajai varonei. Lai gan viņa veiksmīgi iziet no situācijas un māsas kāzām noalgo svešu vīrieti, lai tas tēlotu viņas draugu, es tomēr ceru, ka mani šāds ielūgums piemeklēs, kāzas varēs apmeklēt ar kaķi. Viena no divām filmām, ko kādreiz krīzes brīdī skatītos vēl. 7/10.
The Holiday – Otra no divām filmām, ko skatītos kādreiz vēl. Īpaši piemēroti tas varētu būt ziemā, kad ārā snieg. Nesaprotu, kāpēc Kamerona Diaza visu laiku spēlē stulbas blondīnes. 7/10.
The Jane Austen Book Club – patika vairāku varoņu skatu punkts, bet tas netika līdz galam izmantots. Arī galvenā varone bija diezgan kaitinoša. Sarunas par Džeinas Ostinas grāmatām gan bija interesantas, bet maz un īsas. 5/10.
500 days of Summer – Kaut kad sen biju sākusi šo skatīties, un bija sajūta, ka filma ir bezgalīgi gara, tāpēc pārtraucu. Lai atgrieztos tagad un pabeigtu. Joprojām nevajadzīgi izstiepta un es neatceros, ar ko beidzās, lielu filmas daļu aizņem ainas, kur galvenais varonis galvu sit pret sienu. 5/10
Wild – Biju lasījusi grāmatu, tāpēc beidzot noskatījos arī filmu un grāmata man patika labāk. Rīsa Viterspūna mani šajā filmā nepārliecināja, un galīgi nejutu līdzi, lai gan zinu, ko nozīmē iet ar noberztām kājām lielus attālumus. 5/10
Before We Go – nē, ir vēl trešā filma, ko labprāt skatītos vēl un vēl, jo drāmas ar aprautām beigām man nenormāli patīk, kad notiek savādāk, nekā visu laiku ir licies. Tādas jātaisa daudz, lai man neaptrūkstas, ko skatīties. 7/10.

Un biju uz 2 teātra izrādēm.
“Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” DT – šo izrādi manā vērtējumā izglāba pēdējais teikums, kas lika domāt vēl dažas stundas pēc izrādes beigām. Tagad es vairs neatceros ne šo teikumu, ne par ko bija izrāde. Joprojām pieturos pie tā, ka ir sajūta, ka izrāde velkas un uz skatuves esošais pulkstenis, lai gan ir burvīgs un atbilstošs izrādes dekorējums, tomēr novērš skatītāja uzmanību no izrādes, jo mana uzmanība visu laiku tika pievērsta pulkstenim un tam, cik ilgi vēl ir līdz starpbrīdim/beigām.
Kugrēns un Bāliņš – izdomāju, ka jāmaina stand-up komēdijas skatīšanās veids un no Youtube pārgāju uz klātieni. Biju iedomājusies, ka man patika (vismaz Kugrēna) iepriekšējās uzstāšanās un šis pasākums būs varen labs, lai to vēl uzdāvinātu vecākiem dzimšanas dienās. Nu, khm, nebija. Un tas kaucošais ansamblis pirms uzstāšanās? Vēl pirms paņemtais dzēriens ir sācis iedarboties? Nē, nē, nē!
Muiža kaņepēs VDT – izrādes otrais cēliens burtiski izvilka norakstāmo pirmo cēlienu, jo komēdijas tur bija vāji mēģinājumi, kas drīzāk izskatījās tizli, nevis smieklīgi. Pēdējā laikā teātros sāk parādīties aktieru profesijas aspekti – šajā tie bija mēģinājumi, “Trakās asinis” tā bija ironizēšana par lomām. Bet atgriežoties pie izrādes, kā jau minēju, otrais cēliens bija labāks, bet arī šeit bija sajūta, ka izrāde velkas. Savdabīgs režisora skatījums uz lomām, kas brīžiem ir komēdijas elementi, bet biežāk – farss.

Plāni jūnijam
1. Sesija 😀
2. Ir biļetes uz dažām teātra izrādēm – iešu uz Karmenu, mēģināšu tikt arī uz Ciniķiem JRT. Un gan jau vēl gadīsies negaidīti pirkumi, par godu sezonas noslēgumam.
3. Tā kā jau miljono reizi šajā gadā esmu pārkārtojusi savu grāmatplauktu, tad tagad mans janvārī izvirzītais lasīšanas saraksts ir plaukta priekšpusē, acīmredzams un vainu rosinošs. Lai to mazinātu, būs jāsāk lasīt kaut kas no tā.
4. Vasarā divos mēnešos mēģināšu izlasīt “Karu un mieru”, jo norisinās tam veltīts readalong.

Attēls: te.

Emīlija Lokhārta “Puišu grāmata”

Attēlu rezultāti vaicājumam “puišu grāmata”

Šī grāmata ir turpinājums “Puišu sarakstam” – pirmajai grāmatai, kur iepazīstam Rūbiju Oliveru un viņas likstas.

Rubija sāk savu trešo gadu Teita vidusskolā. Bez draugiem. Joprojām uzticamākais cilvēks, ar ko viņa var pārrunāt visu, ir viņas psihoterapeite daktere Z.Vecāki meiteni mēģina saprast (nesekmīgi), lasot dažāda veida padomu grāmatas. Bet viss nav nemaz tik bezcerīgi – Rūbijas mammas draudzenes dēls Andželo izrādās tīri sakarīgs, tāpat skolas Noels. Varbūt šis gads Rūbijai būs tīri ciešams.

Šī grāmata man patika labāk par pirmo (kas ir interesanti, jo man pārāk bieži nepatīk sēriju otrās grāmatās). Rūbija šeit likās pieaugušāka un ar vairāk saprāta galvā, izdarot svarīgus lēmumus savā dzīvē, par ko man bija liels prieks. Lai gan joprojām nedaudz atkarīga no vecākiem, viņa mēģināja ņemt dzīvi savās rokās un uzņemties atbildību, sperot pieauguša cilvēka soļus. Bet protams, tas automātiski neizslēdz bērnišķīgumu un pusaudžu dzīves aspektus no Rūbijas dzīves.

Stāsts turpina šķetināt sarežģīto vīriešu dzimumu, sniedzot ieskatu “Puišu grāmatā” – tādā kā savdabīgā instrukcijā. Kā būtu jāuzvedas, kad puisis zvana, ko patiesībā nozīmē puiša “es tev noteikti piezvanīšu”, noteikumi, kas jāievēro, satiekoties un vēl citas ļoti svarīgas atklāsmes. Blakus tam ir Rūbijas pašas pieredze attiecīgajā ziņā, kas grāmatu padara par vieglu un pat ar humoru uztveramu stāstu, ko izlasīt vienā vakarā.

Grāmata turpina pirmās daļas uzvaras gājienu – būt aktuālai jebkurā vecumā. Jaunajiem cilvēkiem tur ir gan draudzības, mīlestības un izdzīvošana skolā tēmas, bet jau pieredzējušākiem – atgriezties skolas gaiteņos, kad simpātijas slepus rakstīja zīmītes, zvanīja uz mājām un risināja neveiklas sarunas, un beigu beigās – centās izdomāt, ko lai velk mugurā, lai būtu piemēroti, bet tai pašā laikā – ne pārāk.

Vērtējums: 7/10. Ļoti piemērota lasāmviela skolēnu brīvlaikā. 🙂

Attēls te.

Hanna Lindberga “Stokholmas fails”

http://veikals.la.lv/components/com_virtuemart/show_image_in_imgtag.php?filename=Stoholmas_Fails_59198c03f22a4.jpg&newxsize=265&newysize=369&fileout=

Nesen no darba atlaistā žurnāliste Solveiga Berga piestrādā kādā Stokholmas restorānā par viesmīli, lai varētu iztikt un nomaksāt rēķinus. Brīvā brīdī (arī darba laikā) viņa turpina savu kaislību – žurnālistiku -, rakstot rakstus par Stokholmas slavenībām un publicējot tos savā blogā. Viņa turpina cerēt, ka šie raksti viņai palīdzēs atgūt savu agrāko darbu, kuru pazaudēja, pārkāpjot žurnālistikas ētikas normas. Bet Lennijs Lī ir fotogrāfs, kas izdod žurnālu vīriešiem un gozējas starp modelēm gandrīz katru vakaru. Vēlme apiet valsts nodokļus ir pietiekami stipra – viņš iesaistās bīstamās spēlēs, kur uz spēles tiek likta ne tikai viņa dzīvība.

Grāmata ir iecerēta kā trilleris, kas neatslābinātu uzmanību – par pēdējo spriežu pēc mēģinājuma nodaļas beigās uzdot tempu. Diemžēl autores rakstības stils nobendēja neatslābstošas uzmanības aspektu, jo to ir diezgan viegli pazaudēt, ja 50% teksta sastāda teikumi ar diviem vārdiem. Ja nebūtu šīs problēmas, grāmata būtu nedaudz interesantāk lasāma. Bet arī caur divus vārdus saturošiem teikumiem stāsts saglabā trillera specifiku, sniedzot ieskatu ne izmeklētāja darba aizkulisēs, bet gan žurnālista – tāda nedaudz dzeltena (netiek sniegts ieskats par Solveigas agrāko dzīvi, bet tagad viņa raksta par slavenībām), bet pierādās tas, ka arī ar dzeltenu žurnālistiku dažreiz var uzskriet karjeras augšgalā.

Stāstā vienlaikus darbojas ļoti liels skaits varoņu, kam sākumā ir grūti izsekot līdzi – kas ir kas un ko tas dara. Tā kā tie ik pa nodaļai mainās (un nodaļas te ir ļoti īsas), tad skaidrāks tas top tikai tad, kad grāmatu sāk lasīt kārtīgi, ne tikai tad, kad gadās brīvs brīdis. Man briesmīgi nepatika Lennijs – atgādināja mazu, saniķojušos bērnu, jo visiem bija jādara kā viņam liekas pareizi, un tas ne vienmēr tā bija un tad sākās tracis. Arī varoņu raksturi neatstāja nekādas emocijas, un nesaprotu kāpēc pēdējās piecās finiša lapās bija jāsāk pīt lielā mīlestība iekšā.

Grāmata ir iznākusi pareizā laikā – tuvojas vasara, labi, vasara jau zvana pie durvīm. Lasot man tieši nāca atklāsme, ka šī būtu lieliska pludmales/atvaļinājuma lasāmviela tiem cilvēkiem, kas nevar paciest Noras Robertsas tipa daiļradi (vieglus romānus), bet negribas arī neko smagnēju un nomācošu. Šoreiz tiešām jāpiekrīt pirmajam vākam, ka sižets ir kā TV seriāls, bet bez izslēgšanas vai skaņas nogriešanas iespējām.

Vērtējums: 5/10. Anotācija bija daudzsološa, bet kaut kas to sabojāja, bet, iespējams, kādam tā patiks vairāk. Un tos varu iepriecināt ar ziņu, ka izdevniecība plāno izdod vēl kādu šīs autores grāmatu.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Merisa Meijere “Sindera”

Merisa Meijere - Sindera. Mēness hronikas. 1. grāmata

No 16.maija visās Zvaigznes grāmatnīcās varēs nopirkt Mēness hronikas sērijas 1.daļu – autores Merisas Meijeres “Sinderu”. Tikai 16.maijā var saņemt 50% atlaidi šīs grāmatas pirkumam, ierodoties grāmatnīcā sarkanās kurpēs (atkal sola aukstumu, ceru, ka zābaki arī skaitīsies).

Stāsts ir par kiborgu (gandrīz puse no viņas ir mehāniska) un mehāniķi Sinderu un viņas dzīvi kā Pelnrušķītei (grāmata ir šīs pasakas retelling) ar ļauno pamāti un viņas meitām. Likumīgā aizbildne Sinderai liek pelnīt iztiku visai ģimenei, lai pamāte sev un meitām varētu nopirkt skaistas kleitas ballei, kas notiks pilī pie prinča-vecpuiša. Sinderai nedaudz vieglāku ikdienu sagādā labā pusmāsa Peonija un androīds Iko, kas palīdz meitenei mehānikas darbos, ar ko viņa pelna iztiku savai ģimenei.

Pasaule no šodienas ir pavirzījusies uz priekšu – ir noticis Ceturtais pasaules karš, gadus skaita daudz savādāk nekā mēs tagad. Uz Zemes ir palikušas Lielbritānija, Āfrikas Savienības, Eiropas Federācijas, Amerikas Republika un Austrālija. Stāsts neļauj izprast, kuras valstis tiek iekļautas savienības, federācijās un republikās un kuras valstis vairs neeksistē vai ir apvienojušas teritorijas. Šādu politiku Meijere savā grāmatā neskar. Toties bez Zemes valstīm eksistē ļoti spēcīga Mēness karaliste, kas jau labu brīdi apdraud Zemes valstu drošību, jo tie neko nedara pēc viņu karalienes prāta un grāmatas notikumi šo saasinājumu padara tikai stiprāku.

Tēli ir spēcīgi. Tādi, kas izraisa gan žēlumu, gan neizmērojamas dusmas. Šajā ziņā es runāju par nekaunīgo Sinderas aizbildi (Adrija), kas radīja vēlmi viņu nožmiegt. Tai pašā laikā radās žēlums pret Sinderu, bet viņai ir raksturs, kas neļauj tik viegli padoties Adrijai. Princis man gan izraisīja nesaprašanu, jo atgādināja tādu apmulsušu un noklīdušu jēru, kad viņam bija jāpilda savi jaunie pienākumi. Saturiski bija skaidri norādīts, ka viņš ir piedalījies, piemēram, valstu pārrunās, bet viņš nezin kāpēc tika iztaisīts kā neko nesaprotošs.

Lai gan darbība notiek Jaunpekinā, kam teorētiski ir jābūt Ķīnā, kurai ir senas kultūras tradīcijas, šeit tās netiek skartas un tas ir nedaudz skumji. Tiek tikai pieminēts, ka svētku reizēs velk kleitas vai kimono, tas arī viss. Kā arī vēl saturiskā ziņā manuprāt hinti par to, kas Sindera ir, tiek mesti pārāk ātri, jo saprast grāmatas atrisinājumu 100 lapā nav ok. Par laimi, stāsts ir pietiekami interesants un aizraujošs (par laimi, ar mīlestības aspektu otrajā lomā), lai neapstātos lasīt un nenoliktu grāmatu malā šī iemesla dēļ. Apstājos tikai, atvēlot pāris stundas gulēšanai, un nākamajā dienā turpinot, grāmatu izlasīju divās dienās. Ņemot vērā, ka iepriekšējo grāmatu es izlasīju nedēļas laikā un tā bija krietni īsāka par šo (396 viegli un ātri lasāmas lappuses) – tas jau vien par kaut ko liecina.

Tā kā grāmatā ir ļoti daudz sagremojamas informācijas par tehnisko pusi – pasaules uzbūvi, cilvēku uzbūvi, esošo politiku un sabiedrības slāņiem, stāsts prasa ik pa laikam apstāties un visu sagremot, saprast, pirms doties tālāk. Paldies tulkotājai Laurai Dreižei, kas ar uzdevumu ir tikusi galā godam. Ja būtu turpinājums jau tagad pieejams, es viņu nelasītu, jo tas manām smadzenēm būtu par daudz, tāpēc ceru, ka pauze līdz nākamās grāmatas iznākšanai būs pietiekami veselīga, lai visu neaizmirstu. Tas, ko es tagad skaidri zinu – turpinājumu noteikti lasīšu, jo āķis lūpā ir par to, kas notiks tālāk. Joprojām ir palikuši vairāki neatbildēti jautājumi.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Lelde Stumbre “Maija, Cher Ami”

https://i0.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/03/Maija-664x1005.jpg

Nu jau gandrīz pusotru mēnesi grāmatnīcu plauktos var atrast grāmatu ar ļoti skaistu vāku – Maijas Silmanes biogrāfiju, ko sarakstījusi latviešu dramaturģe un Maijai Silmanei tuvs cilvēks – Lelde Stumbre.

Stāsts lasītāju iemet tajā Maijas dzīves brīdī, kad viņa atgriežas Latvijā no izsūtījuma un burtiski uzsāk dzīvi no jauna. Viņa ir mācījusies romāņu valodas, tāpēc tikt galā ar pirmo dabūto darbu – tulkot Viktora Igo “Nožēlojamie” – viņa tiek galā izcili. Tā Maija Silmane aizsāk to, ar ko ir pazīstama vēl šodien – neskaitāmajiem no franču uz latviešu valodu tulkotajiem dzejas, stāstu, romānu u.c. grāmatām un gara brīvību, ar kādu viņa atļāvās dzīvot apspiestā laikā.

Par Maiju Silmani es pirms šīs grāmatas nebiju dzirdējusi, tāpēc grāmata raisīja interesi visa stāsta garumā. Gadi pirms izsūtīšanas tiek skarti epizodiski un tikai tajās vietās, kur būtu nepieciešams aizlāpīt caurumu. Grāmatas pirmā puse man patika labāk par otro, droši vien tā iemesla dēļ, ka otrajā epizodiski sāka parādīties autores atmiņas par tulkotāju un dažbrīd tas likās ļoti lieki.

Kā jau biogrāfija, tā ieskicē arī tulkotājas dzīves aizkulises – vīriešus (kur bez tiem), dzīvesveidu, grūtības un laimes brīžus. Jāsaka, ka te ir arī diezgan spēcīgs vēsturiskais aspekts, kas ļoti sarežģī varones dzīvi un principā ir par iemeslu tai dzīvei, kādu Maija dzīvo. Var tikai gudrot vai viņa būtu kļuvusi par to, kas bija un kāds būtu viņas raksturs, jo parasti (cik dzirdēts/lasīts) šādi vēstures notikumi izmaina cilvēku, bet Maija tiek attēlota kā tāds tauriņš gaisā lidināmies (vilka jau uz mākslinieku bohēmas pusi).

Grāmata man lika domāt par tulkotāja attiecībām tekstu – cik tuvs sirdij ir par tuvu? Kad tas sāk traucēt? Grāmatā maz bija attēlotas reizes, kad Maijai neveicās tulkošana (katram cilvēkam ir brīži, kad neveicas pat lietās, ko viņš dara labi), jo savādāk liekas, ka tulkotāja bija brīnumbērns – ne par ko neuztraucās (vienīgi par jaunām grāmatām, ko gribas dabūt) un viss viņai izdevās. Lasīšanu zināmā mērā apgrūtina lielās nodaļas, kurām neredz galu, jo es biju spiesta pārtraukt lasīt vairāku garu nodaļu vidū un pēc tam atkal turpinot lasīt (tas gan bija pēc pāris dienām), es vairs neatcerējos, kas bija noticis.

Šo grāmatu papildina vairāki dzejoļi un fragmenti no citu autoru darbiem, ko Maija ir tulkojusi vai no tiem latviešu autoriem, ar kuriem viņai ir bijis kāds nopietnāks sakars. Pēc šīs grāmatas man ir vēlme izlasīt Albēra Kamī darbus, jo iekļautie fragmenti par mākslu mani ļoti uzrunāja. Tāpat grāmatai ir pievienotas fotogrāfijas ar Maiju vai kādu viņas dzīvi raksturojošu elementu, kas lieliski papildina stāstu.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.