Ko redzēju 18/19 teātra sezonā

Atlika vien acis divreiz pamirkšķināt un kārtējā teātra sezona jau cauri. Šodien atskatos uz to, ko redzēju – gan jaunos iestudējumus, gan arī citu sezonu neredzētās izrādes.

Augusts – Novembris. Kaut kā jau steidzos laikam pa priekšu un pagājušā gada nogalē uzrakstīju par teātriem, ko redzēju 2018. gadā. Te mājo manas domas par sekojošām izrādēm – “104 lappuses par mīlestību”, “Linda Vista”, “Kaisles vilciens”, “Lulū”, “Salome”, “Anna: Ļuboļ” un “Lauva ziemā”.

Janvāris. Gads iesākās ar patīkamu pārsteigumu – lai gan ar teātru koncertiem izturos ar zināmu skepsi, jo iepriekš bijusi slikta pieredze, Dailes teātra “Sēd uz sliekšņa pasaciņa” bija patīkams pārsteigums, kas apgāza manus iepriekšējos priekšstatus. Patīkams humors izspēlētās mazās situācijās, apvienojumā ar (iemidzinošām) Ziemassvētku dziesmām deva patīkamu balansu, lai vēl janvārī paildzinātu svētku sajūtu.

Savukārt “Inde” man bija viens no šīs sezonas gaidītākajiem darbiem. Inese Kučinska un Ģirts Ķesteris (rež. Rēzija Kalniņa) spēja radīt to, ko cerēju sagaidīt – riktīgi skumju stāstu, kas kļūst atklāts tikai pašās izrādes beigās un noliek skatītāju uz pauzes. Lai gan stāsts brīžiem kļuva nedaudz izstiepts (jo ir tikai abu saruna un atrisinājuma gaidas, un tieši tāpēc saruna vienā brīdī sāk kļūt nogurdinoša), tomēr beigas liek prātot un iedod tieši to grūtsirdību, ko vēlējos.

Marts. Atkārtoti sanāca aiziet uz pārbaudītām vērtībām – Morfova “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, kas bija vēl labāka nekā pirmajā skatīšanās reizē. Tad redzēju arī “Kalpones”, kas ir lielisks trilleris, kas balansē uz prātā sajukšanas robežas. Šajā izrādē iespējams pārliecināties, ka Ķuzulei-Skrastiņai tiešām ir iespējams nospēlēt gandrīz visu, kā arī prieks, ka Segliņa ir atgriezusies tik izcilā lomā.

Acīmredzot šī sezona pagāja kaut kādā Annas Kareņinas zīmē, jo redzēju ne tikai ĢIT tapušo iestudējumu, bet arī “Kareņinu” Dailē (tur gan pamatmateriāls ir cits). Dailē tapušais darbs gan pievēršas Alekseja iekšējo pārdzīvojumu attēlojumam pēc uzzināšanas par sievas dēku. Interesants, bet ne jaunums bija lelles izmantojums izrādē, bet gribējās noteiktību – vai nu zēns, kas ik pa laikam tāpat iznāca izpildīt lomu, vai tikai lelle, jo lai gan vardarbība pret bērnu, protams, ir vērā ņemams fakts (izrādē Kareņins cērt pļaukas lellei), šoreiz tas tikai samulsina skatītāju, liekot domāt par situācijām, kāpēc tieši kādā konkrētā situācijā tiek izmantota lelle, bet kādā citā – nē.

Aprīlis. Šis gan bija vērtīgs mēnesis, jo redzēju ne tikai vienus no lielākajiem sezonas grand-iestudējumiem, bet arī savu gaidītāko sezonas izrāde, bet par visu pēc kārtas. Nacionālā teātra izrāde “Pūt, vējiņi” pat vissīkstāko latvieti atslēdz vaļā ar atslēdziņu, jo pretoties šim iestudējamam ir ļoti grūti. Manu īpašu sajūsmu izpelnās scenogrāfija un piesaistītie kolektīvi, kas dod burvīgu efektu. Lai gan izrāde brīžiem zemapziņā mijās ar filmu, nebojās jau klasiku un šis ir tīrs, klasisks iestudējums ar burvīgiem aktieriem un Imanta Kalniņa mūziku.

Mana sajūsma nebeidz rimties, jo aprīlī redzēju arī Dirty Deal Teatro “Dvēseļu uteni”. Un šī arī ir mana sezonas lielākā veiksme, jo redzēju to divreiz – otrreiz jūnijā. Nepiespiesti izstāstīts stāsts par to, cik mēs visi dažādi, bet izstāstīts tā, ka jāslauka asaras no smiekliem un sāp (neesošā) presīte. Sirsnīgi iesaku uz šo censties nomedīt biļetes, jo Spēlmaņu nakts Grand Prix nedod par neko.

Tukšs baseins, kurā neveikli iekrīt aktieri – tas sakāms par Nastaveševa iestudējumu “Jaunības putns ar saldo balsi”. Jā, tieši tik daudz, jo tas (tie, jo daudz) ir izrādes spilgtākie momenti. Īsti man nerodas skaidrs, ko režisors ir mēģinājis pateikt, pat sižetu es atceros vien atkārtoti izlasot izrādes anotāciju. Patika Sandra Kļaviņa un Vilis Daudziņš savos tēlos, kas būtiski atšķīrās no visiem pārējiem.

Savukārt Valmieras “Hamlets” pārsteidz ar scenogrāfiju un vizuālajiem efektiem, kā arī jauno Hamleta tulkojumu – ne tikai jaunais klasisko frāžu jaunais skanējums, bet arī teksta padarīšana tuvāka 21. gadsimtam. Jācer, ka Valmiera šo iestudējumu atvedīs uz Rīgu (kā izskatās, tas augustā nenotiks), jo tas ir jāredz ne vien aktieru vai scenogrāfijas dēļ.

Maijs. Dailes teātra mazie spēles laukumi turpina runāt par sāpīgām tēmām un šoreiz to darīja Rešetina “Dēls”. Izcils ir Toms Veličko dēla lomā, bet tikpat labs ir Ģirts Ķesteris tēva lomā. Rešetina iestudējumi jau ir pierādījuši to, ka skatītāju nesaudzē, bet šis ir spēcīgākais līdz šim, jo runā ne tikai par daudz sāpīgām tēmām, bet arī par aktuālām – tādus dēlus (tiesa, varbūt ar ne tik letālām sekām) ar trauksmes sajūtu un tādus vecākus ar “ko tu nevari” attieksmi var redzēt arī mūsu pašu paziņu lokā.

Savukārt pārsteidza “Karmena” LNOB. Neesmu operu fans, tāpēc šis būs īsi – pārsteidza liktenīgās sievietes pārnešana uz kādu dzīvojamo rajonu, tēlu vairāk pietuvinot mūsdienām. Kā arī beidzot varēju saprast, par ko dzied visas tās klasiskās dziesmas, kas ik pa laikam kaut kur dzirdamas (kā jau teicu, neesmu operu fans).

“Bīstamie sakari” Dailes teātra lielajā zālē spēlējas ar cilvēku likteņiem, bet atkal – ļoti iespaidīgā scenogrāfijā. Jāpiemin arī krāšņie tērpi. Un diemžēl tas arī viss, jo izrāde nepārsteidz – atliek vien nogaidīt trīs stundas, lai nokļūtu pie atrisinājuma. Izcelt varētu divkaujas ainu, kas piesaista uzmanību ar neierastu risinājumu, bet citādi jāsaka, ka šis ir līdz šim vājākais režisora darbs, ko esmu redzējusi.

Jūnijs. “Par tēviem” gan ir ļoti sāpīga izrāde. Tieši tāpēc, ka tādus zinu savā paziņu lokā. Uzlava par diviem tik ļoti pretējiem cēlieniem – ja pirmajā jāraud no skumjām, otrajā var smieties līdz asarām (un labi, ka nav otrādāk). Sajūsmināja un līdzjūtību izraisīja Egila Melbārža tēva tēls. Bija labi, bet tieši pimā cēliena smaguma un personīguma dēļ otreiz neietu.

“Vidzemnieki” bija svaigs malks klasikas – mazzināmie Blaumaņa stāsti izspēlēti vairākās noskaņās – ja pirmā nospiež sirdi, tad otri divi to mazina un pat sasmīdina. Forši, ka pie darba liek jaunos aktierus (kad jaunie aktieri vairs nav jaunie aktieri?), lieliska bija Ilze Pukinska lielmātes lomā, kā arī Ieva Puķe. Ja ir iespēja, noteikti aizejiet.

Sezonu noslēdzu arī ar gadītu iestudējumu – “Aku”. Lai gan bija uz jau klasiskiem punktiem balstīts iestudējums, patīkami pārsteidza pieaugušais Māris, kā arī mazais Māris un viņa iekļaušana izrādē. Lieliska lomā bija Marija Bērziņa, savukārt aktrisei Laurai Siliņai ļoti piestāvošs Lauras tēls. Lai gan izrādes ainas brīžiem zemapziņā pārklājās ar filmā redzēto (kā bez tā, bet citādāk jau nevar), tomēr izrāde vedināja uz vērtīgām pārdomām.

Un redz, cik interesanti – pagājušajā gadā rakstīju bakalauru un brīvā laika man bija daudz vairāk, bet tad apmeklēju tikai kādas 17 izrādes, tomēr šogad, strādājot divos darbos, sanāca nedaudz vairāk – 24. Cerams, ka nākamā sezona būs tikpat ražīga.

Advertisements

Atskats uz 2018. gadu teātros

https://data.whicdn.com/images/323696689/large.jpg

Ieraugot šo bildi, pati nedaudz pie sevis sasmējos par to, cik ļoti tā raksturo to teātri, ko šogad redzēju. Lielākoties diezgan meh, bet bija daži patīkami izņēmumi. Kopumā noskatījos 17 izrādes (ne līdz galam izpildīju gada mērķi – redzēt 20 izrādes, bet par to man īstenībā maza bēda).

Janvāris
Dailes teātrī biju uz “Harolds un Moda”, kas ir viena no manām top izrādēm šogad. Lieliski Lilita Ozoliņa, Mārtiņš Upenieks un stāsts, kas sajūsmina un saraudina vienlaicīgi. Noteikti viena no izrādēm, uz ko ietu vēlreiz.

Februāris
Biju uz JRT “Cerību ezers aizsalis”, taču nevaru iesēsties izrādes fanu vilcienā, jo izrāde mani nesajūsmināja. Atceros, ka likās šausmīgi ilga, nevarēju sagaidīt, kad beidzot varēs iet prom un katru reizi, kad beidzot likās, ka ir viss, sākās nākamā aina. Toties pašas beigas gan mani saraudināja. Visas cepures noņemu Znotiņa un Daudziņa priekšā!
Nacionālā teātra “Dziļā, skumjā jūra” ar mani rezonēja tīri emocionālā ziņā, lai gan tagad, kad ir gada beigas, no izrādes satura maz ko atceros. Vien to, ka patika. Surkovs noteikti ir viens no tiem režisoriem, no kuriem gribu redzēt vēl (atliek vien pacietīgi dīdīties, līdz tiks iestudēts).

Marts
Dailes “Būt Kejai Gondai” neiespiedās atmiņā ne pēc izrādes, ne labu laiku pēc izrādes. Patika video fragmentu izmantojums katras ainas sākumā, kas deva priekšstatu par to, kas gaidāms, un patika arī tērpi. Bet noteikti ir labākas izrādes, ko redzēt.

Aprīlis
Redzēju gan Dailes teātrī “Pēc Jūlijas jaunkundzes“, gan Pannas teātra “Optimists“, gan Krievu drāmas teātra “Gandrīzlaime“, gan Nacionālā teātra “Arī vaļiem ir bail“.

Jūnijs
NoskatījosLūcis” VDT, kā arī Marijas Bērziņas diplomdarbu “Precēšanās un šķiršanās anatomija“, kurā tika izmantots patīkams daudzums ironijas, lai gan kopumā izrāde mani neaizrāva tik ļoti, cik gribētos. Taču vēl viens režisors, no kura vēlos redzēt vairāk.

Augusts
Augustu un jauno teātra sezonu iesāku ar sentimentālu VDT izrādi “104 lappuses par mīlestību“, kas bija lieliska itin visā un nelaida vaļā vairākas dienas pēc kārtas. Vēl tagad ik pa laikam aizklīstu domās par šo izrādi. Viena no manām visu laiku mīļākajām un noteikti kādreiz aiziešu vēlreiz.

Septembris
Iesāku ar JRT “Linda Vista” un priecājos, ka uz šo izrādi biļetes nopirku jau jūnijā. Lai gan es pati vēl esmu jauna un mani nepavilka aizejošās jaunības sērīgums, uz šo ir jātiek humora, satura un aktieru dēļ vien.
Dailes “Kaisles vilciens” un “Lulū” arī noskatījos un manas pārdomas (kopā ar tām, kas ir par 104 lappusēm par mīlestību un Lindu Vistu) vari izlasīt šeit.

Oktobris
Devos uz Nacionālā teātra “Salomi“, kurā patika operas un lugas apvienojums izrādes rāmjos, Cīrule, scenogrāfija un skatuves telpas izmantojums dažādās ainās. Tagad iespaidi ir notrulinājušies, bet joprojām varu teikt, ka man patika un ticu, ka šai izrādei veltītais laiks nebūs galīgi zemē nomests.
Par Ģertrūdes ielas teātra “ANNA: ЛЮБОЛЬ” ir jāsaka, ka vienīgais, kas man izrādē patika, ir nosaukumā minētais krievu valodas vārds (nekad tādu nebiju dzirdējusi un nozīme ir satriecoši precīza). Saturs šķita samazināts līdz minimumam, kā dēļ saturiski varēju sekot līdzi tikai tāpēc, ka lasīju darbu.

Novembris
Dailes teātra “Lauva ziemā” mani pārsteidza. Es neliku lielas cerības uz šo iestudējumu un varbūt tieši tāpēc mani izdevās pārsteigt ar uzmanību piesaistošu sižetu un neizsīkstošu interesi. Lieliski aktieri, scenogrāfija un tērpi, un, lai gan beigas nav tik spēcīgas kā citiem Morfova iestudējumiem, tomēr arī šajā kaut kas saslēdzās.

Vēl viena no teātrmīļu gada gaidītākajām izrādēm noteikti bija Spēlmaņu nakts, kas šogad priecēja ar vadītāju un samazināto runu daudzumu, kas procesu padarīja ne tikai ātrāku, bet arī nepiespiestāku. Sākumā gan man bija nedaudz šaubas par Nacionālo teātri kā filmēšanas vietu, bet, lai gan brīžiem likās, ka klātesošajiem ir jārāpjas pāri kameru statīviem, televīzijā viss bija tīri glīti.

Vēl man jaunajā gadā bija vēlēšanās aiziet uz tiem teātriem, kuros es nekad neesmu spērusi kāju, piemēram, Austrumu robeža, Dirty Deal Teatro, un nu jau arī Cirka Kvadrifons. To tad centīšos izpildīt nākamajā gadā. Šoreiz gan necentīšos uzstādīt konkrētu apmeklējamo izrāžu daudzumu, jo, līdzīgi kā šogad, arī nākamgad iešu uz tām izrādēm, kas mani uzrunā kādā no aspektiem.

Mazie izrāžu pieraksti #4

Klusums blogā nenozīmē, ka neeju uz teātri. Eju un cenšos diezgan daudz. Tad nu esmu saņēmusies aprakstīt visu, ko kopš augusta esmu vērojusi notiekam uz teātru skatuvēm.

“104 lappuses par mīlestību” VDT
Vienā vārdā – skaisti. Divos – skaudri skaisti. Surkovs jau ir piesaistījis manu uzmanību ar “Dziļo, skumjo jūru” Nacionālajā teātrī, un ceru, ka drīz viņš atkal kaut ko iestudēs. Līdz tam jāpriecājas par redzēto un jāsaka, ka šī izrāde man ļoti patika! Padomju naivums apvienojumā ar asprātīgu mīlasstāstu bija tieši tas, kas nepieciešams, lai iesāktu jauno teātra sezonu. Protams, aktieri, scenogrāfija un mūzika bija lieliski. Ja esi Valmierā vai izrādi noķerat Rīgā, noteikti viena no izrādēm, ko iesaku apmeklēt!

“Linda Vista” JRT
Ak, lai slavēta mana apdomība, biļetes uz šo izrādi nopērkot jūnijā! Pilsētā runā, ka tagad tās ar uguni nesameklēsi, un pamatoti, jo izrāde ir lieliska. Asprātīga, liek padomāt, ieslīgt nostaļģijā, ar mazāk bailēm gaidīt pusmūžu, pusmūžniekiem – ar mazāk bailēm novecot, jo mēs visi taču esam mūžīgi jauni. Gaiteņos dzirdēju runājam, ka šī izrāde esot atgriezusi “vecā JRT sajūtu”. Varbūt veiksmes atslēga ir izrāde par dzīvi, varbūt izcilie aktieri – bet visdrīzāk, ka viss kopā. Un cepums teātrim par skaņu celiņu spotify – es ļoti ceru, ka arvien vairāk izrādes šim piemēram sekos.

“Kaisles vilciens” Dailes teātrī
Man ir ļoti divējādas sajūtas par šo izrādi. No vienas puses man ļoti nepatīk “Ilgu tramvajs” un no šīs sajūtas arī šeit es netiku vaļā, kas traucēja uztvert izrādi, lai gan režisors ir to ir būtiski izmainījis un ne tikai nosaukumā. No otras puses –  scenogrāfija un aktieri bija lieliski. Manuprāt, ļoti veiksmīga aktieru izvēle, viņu aktierspēle bija tik aizraujoša, ka skatiens apbrīnā sekoja līdzi katram viņu solim. Varbūt tieši tāpēc man galvā neiešāvās rītdienas darbu saraksts, bet gan gaidas par to, kā atrisināsies izrāde. No tā laikam beidzot esmu nonākusi pie slēdziena, ka izrāde man patika, bet jāiet skatīties otrreiz (šo redzēju ģenerālmēģinājumā), lai par to pārliecinātos.

“Lulū” Dailes teātrī
Arī par šo man ir divējādas izjūtas. No vienas puses – Ilze Ķuzule-Skrastiņa ir lieliska aktrise un Katja Šehurina šeit radījusi brīnišķīgus tērpus. No otras puses – glīti tērpi un aktieri nav pietiekami, lai spētu iznest sliktu izrādi, jo mīnusu ir vairāk nekā plusu. Ļoti džilindžeriska izrāde visās tās nozīmēs un šoreiz es šeit nesaskatīju dziļāku vēstījumu. Bet man patika kā izrādi cenšas atsvaidzināt ar lasāmiem tekstiem, tos arī izmantojot, lai nodalītu laika periodus, kuros notiek izrāde. Bet vienalga man ir nedaudz žēl laika, ko pavadīju, šo skatoties.

Attēli te (M.Markovskis), te (D.Geidmane), te (J.Deinats).

“Lūcis” VDT

https://i2.wp.com/vdt.lv/media/uploads/PlayImage/lucis/foto_Markovskis-0962.jpg

Režisore – Elīna Cērpa

Aktieri: Imants Strads, Astra Baumane, Regīna Devīte, Lelde Kalēja, Ivo Martinsons, Inese Pudža, Rūta Dišlere, Rihards Rudāks, Uldis Sniķers, Pētera Lūča laikabiedri – Ivars Briedis, Ausma Dzintare, Dzintra Lezdiņa

Scenogrāfija un video – Ineta Sipunova, kostīmi – Baiba Litiņa, mūzika – Emīls Zilberts, gaismas – Kevins Vins-Džonss, Pētera Lūča tēls – Zane Žilinska, Romāns Kabaško, Mārīte Gaidele un Ilona Zariņa

Pēteris Lūcis ir bijis aktieris (pazīstamākā loma – Oskars “Zvejnieka dēlā”), režisors un pedagogs. Trīs gadus ilgais pētījums – laikabiedru atmiņas, filmas, ieraksti un video ir materializējušies režisores Elīnas Cērpas dokumentālā pētījumā, kas pirmizrādi piedzīvoja šīs sezonas sākumā. Izrādi veido vairākas ainas (tiek apgalvots, ka visas ir balstīts patiesos notikumos, un par to nerodas šaubas), kas no sākuma gan var likties saraustītas, bet no otras – tas ir labs saraustīgums, jo piedabū domāt un analizēt Lūča dzīvi Valmieras teātrī un lēnām likt to puzli kopā divu cēlienu garumā.

Ainas ir multimediālas – ir gan video ieraksti (izrādes starplaikos ik pa laikam zālē paskatās Lūcis no video projekcijas), gan balss ieraksti vieni paši, gan balss ieraksti, kas ir dabiski ieintegrēti starp aktieru dialogiem (kurus lielākoties ierunā Lūča laikabiedre Ausma Skudra), gan viņa izrāžu fragmenti (arī video un audio formātā), gan tagadējo aktieru izspēlētas situācijas. Var teikt, ka skatītājam nevar būt garlaicīgi (lai gan žanrs stereotipiski liek par ko tādu aizdomāties), jo tiek gaidīts, ar ko tiks pārsteigts nākamajā ainā, tādējādi uzmanību (gandrīz) noturot līdz pašam finālam.

Izrādē Lūci spēlē Imants Strads, kas tiešām saplūst ar lomu un nerodas šaubas, ka varbūt skatītāju priekšā stāv Strads, nevis Lūcis. Tas gan nav mans, bet gan vecākas paaudzes novērojumiem un sarunām teātra gaiteņos starpbrīdī, kurā tiek apgaismoti līdzgaitnieki par to, kādas izrādes ir sanācis redzēt un tiek klāstīts savs viedoklis. Tāds kā neoficiāls otrais cēliens pašai izrādei. Bet, atgriežoties pie aktieriem – arī pārējie aktieri ir lieliski, ainas gan piespiež tēlot vairāk par vienu lomu, tāpēc arī nevaru izcelt vēl kādu aktierdarbu, jo viss ir sajucis. Bet arī viņi ir lieliski, patiešām. (Man gan šķiet, ka manīju arī Alisi Danovsku un Elīnu Vāni dažās ainās, kuras nav pieminētas aktieru sastāvā teātra mājaslapā, bet tikpat labi varu kļūdīties). Dažās vietās gan traucē skaņa – brīžiem par skaļu, brīžiem knapi var sadzirdēt video/aktierus, bet tie ir mazi sīkumi, kas nebojā kopējo iespaidu.

Ainas ir dažādas – ir gan asprātīgas un brīžiem pat komiskas, kas lielākoties apspēlē režisora pedantiskumu attiecībā uz iestudējumiem, gan tādas, kas rosina skatītājus neatkārtot vēsturi un būt politiski aktīviem. Ir ainas, kas izraisa žēlumu, piemēram, kad Lūcis mēģina no aktrises dabūt ārā to, ko viņš grib. Es teiktu, ka ir tāda emociju sabalansētība. Iespējams, tiem, kas ir iepazinuši Lūci personīgi vai caur viņa izrādēm, parādās arī nostalģija. Bet es neteiktu, ka skatītājam, kas par viņu neko nezina, būtu neinteresanti, tieši otrādi – iestudējums valdzina abas šīs grupas, katru ar kaut ko savu.

Vērtējums: 9/10

Attēls te.

Ielūgums uz šo izrādi saņemts apmaiņā pret atsauksmi.

“Gandrīzlaime” Rīgas Krievu teātrī

	<strong>Gandrīzlaime</strong><br /><small>	Foto: <i>Didzis Grodzs</i></small>

Režisors: Sergejs Golomazovs, Kostīmi: Jevgeņija Panfilova

Jekaterina Frolova, Aleksejs Korgins, Igors Nazarenko (dziedošā telegramma), Tatjana Lukašenko (Luīze), Jeļena Sigova un Vitālijs Jakovļevs (Sāra un Bils), Dana Bjorka un Jevgeņijs Korņevs (Kellija un Marks), Artūrs Trukšs (Oficiants), Oļegs Teterins, Tatjana Začeste (Lendāls un Geila), Ivans Kločko, Andrejs Možeiko, Nikolajs Galkins (Čeds un Rendijs), Olga Ņikuļina un Igors Čerņavskis (Marsija un Fils), Jevgeņijs Čerkešs, Aleksandrs Maļikovs (Deivs), Natālija Živeca (Ronda), Anatolijs Fečins, Jana Ļisova (Džeiks un Emīlija).

Izrādi veido deviņas ainas par dažādiem mīlestības aspektiem – pirmā satikšanās, sāpīga šķiršanās, laulības rutīna, pirmā atdzīšanās, darba vai naudas izvirzīšana priekšplānā, bijušo tikšanās un vēl citiem. Lai gan domāta kā komēdija (un neapšaubāmi tā tāda ir), tomēr šī ir arī izrāde, kur caur smiekliem var padomāt par to, cik situācijas tomēr ir nopietnas.

Izrādes darbība notiek lielveikalā, un tā stāvi tiek pielāgoti katrai ainai atsevišķi (tas tiek pateikts tekstā, dekorācijās mainās tikai soliņi/iepirkumu ratiņi u.c. sadzīviski priekšmeti). Lokācija ir lieliska, jo tieši tā bieži vien ir norunāta kā tikšanās vieta vai tieši tur pastāv iespējamība satikt savu nākošo (vai bijušo) vīru, aiziet paēst – katrā ziņā veikt daudz dažādu darbību un tomēr atrasties vienā vietā.

“Gandrīzlaime” ir krievu teātrī, tāpēc loģiski, ka uz skatuves runā krieviski, bet ir arī titri latviešu valodā, kas dažbrīd atvieglo uztveri. Lai gan ar krievu valodu es esmu vairāk uz “jūs” nekā uz “tu”, tomēr titru lasīšana otrā plānā atstāj to, kas notiek uz skatuves. Jāsaka, ka uz beigām jau biju adaptējusies un titrus nelasīju, jo izrādē skanošā valoda ir viegli uztverama un saprotama. Un, lai gan arī ar humoru man ir īpašas attiecības (t.i., ar lielām šaubām skatos uz uzrakstu “komēdija” un ar lielām bailēm eju uz tādām filmām/izrādēm), šī komēdija ir tik sadzīviska, ka es smējos gandrīz katrā ainā. Ļoti patika Sāras un Bila laulāto krīze, bet pēdējā Džeika un Emīlijas aina salika pareizos akcentus un lika ne tikai smieties, bet arī padomāt. Katrā gadījumā man radās sajūta, ka katrs starp ainu varoņiem un situācijām atradīs tādu, kas arī viņam ir bijusi un spēs uz to paraudzīties caur humora prizmu.

Izrādē darbojas ļoti daudz aktieru, kas brīžiem rada sajūtu, ka viņi nospēlē savu ainu un tad gaida, lai iznāktu paklanīties (bet paklanīšanos vien ir vērts redzēt, ļoti iespaidīgi!). Lai gan starp dažām ainām arī iepriekšējo izrāžu varoņi tiek iesaistīti izrādē, tas tomēr to sajūtu nemazina. Ainas vienu no otras nošķir mūzika, kuras laikā tiek minimāli pārkārtota skatuve, un dažbrīd mūzika bija par skaļu, kas ļoti ātri lika iziet no tikko redzētā. Bet citādi – uz šo izrādi noteikti rekomendēju aiziet.

Attēls: te.

“Arī vaļiem ir bail” Nacionālajā teātrī

Image

Režisors: Elmārs Seņkovs, Artūra Dīča luga

Lomās: Ģirts Liuziniks, Marija Bērziņa, Maija Doveika, Lāsma Kugrēna, Normunds Laizāns, Igors Šelegovskis, Daiga Gaismiņa, Kārlis Reijers, Liene Sebre.

Scenogrāfija: Reinis Suhanovs, tērpi: Reinis Suhanovs, Gaismas: Oskars Prauliņš, Mūzika: Edgars Mākens.

Jānis Bērziņš ir tipisks latvietis, vecumā ap trīsdesmit, kuram ir viss – burvīga sieva, divi bērni, vecāki un brālis, nauda, veiksmīga karjera un jauna māja, bet kādu dienu viņš saprot, ka nekas no tā viņam nesagādā prieku. Lai istabā iespīdētu saullēkta gaisma, Jānis sāk cirst sākotnējā plānojumā neparedzēto logu.

Izrāde tiešām ir mūsdienīga un aktuāla komēdija par mums pašiem un cilvēkiem mums apkārt. Elmāram Seņkovam ir izdevies radīt ļoti trāpīgu izrādi par mūsdienu situāciju, jo katrā tēlā varēja identificēt kādu sev pazīstamu cilvēku un arī sevi identificēt ar kādu no tēliem. Un ne tikai ar tēliem, bet arī ar tēmām, kuru te ir daudz, bet nevienā līdz galam tā arī pilnībā neiedziļinās – protams, attiecības vairākos līmeņos un starp vairākiem cilvēkiem, bet ieskanas arī vides saudzēšanas jautājumi (bezatkritumu/minimālu atkritumu dzīvesveids), seksualitātes aspekti, dzīves rutīna un vēlēšanās izkļūt no tās ārā.

Man ļoti patika scenogrāfija – mūsdienu skandināvu stila projekta māja, kas izrādē rotē, tādējādi nomainot spēles telpu, bet pie reizes simbolizējot arī galvenā varoņa izjūtas – pamati ar caurumiem, tumšās ārsienas un logs, kas kļūst par viņas dzīves meklējumu palīgu.

Un aktieri! Īstenībā jāsaka, ka man bija liels pārsteigums, ieraugot Ģirtu Liuziniku galvenajā lomā (droši vien tāpēc, ka maz esmu redzējusi tādas izrādes, kur viņš spēlētu), bet izrādes laikā viņš pārliecināja un tagad man ir par vienu mīļāko aktieri vairāk. Maija Doveika izspēlē miegainu blogeri (jo tā ir must-have profesija jaunajām māmiņām), kas ir apsēsta ar perfekciju, un man ļoti patika, kā viņa sāka spēlēt tad, kad galveno varoņu attiecībās iestājas krīze, bet diemžēl arī pēc Jāņa transformācijas viņa nemainās – man būtu gribējies redzēt kādu izaugsmi arī viņas tēlā. Ļoti patika Normunds Laizāns un Igors Šelegovskis, kā arī Marija Bērziņa ar cinismu ļoti labi papildināja asprātīgo izrādi.

Šī izrāde ir noteikti jāredz, jo tā ir par mums visiem – uz skatuves ir visas trīs paaudzes, tāpēc es ticu, ka katrs tur var gan atrast sevi (es, piemēram, sevi ļoti varēju identificēt ar mammu-blogeri strīdu sākšanas un vārdu celšanas ārā no konteksta ziņā), gan kādu no sava draugu un paziņu loka. Ar mūsdienām tik atbilstošiem gadījumiem, vārdiem un dialogiem, mūsdienu tehnoloģiju pielietojumu un fantastisko mūziku, lieliskajiem aktieriem un smieklu/nopietnības sabalansējumu abos cēlienos, šī izrāde ir viena no mīļākajām, ko esmu redzējusi un, lai gan es parasti otrreiz neeju uz vienu un to pašu izrādi, šo man gribas skatīties vēl.

Attēls: te.

Mazie izrāžu pieraksti #3

Tā kā man par katru salīdzinoši nesen redzēto teātra izrādi ir diezgan maz ko teikt, tad apvienošu vairākas vienā rakstā. Kā arī šoreiz iztikšu bez izrāžu anotācijas, un ķeršos uzreiz pie lietas jeb savām sajūtām par mēneša laikā redzēto teātros.

https://i2.wp.com/www.dailesteatris.lv/userfiles/images/A-Z_kalendars/2017_18/KG_id_webSquare.jpg

“Būt Kejai Gondai”, Dailes teātrī – lieliska Kristiāna Brektes scenogrāfija un videomākslinieka Arta Dzērves darbi starp epizodēm. Izrādes sākumā tiek parādīts neliels fragments no intervijas ar lugas autori Andu Rendu, bet manuprāt, tas ir par īsu, lai skatītājs, kas izrādei nav sevišķi citādi gatavojies kā vien nopircis biļeti, saprastu, ko režisors ar izrādi vēlas pateikt. Tā kā aktieri spēlē vairākas lomas, pirmajās epizodēs ir jāpiešaujas, lai atietu no aktiera iepriekšējā tēla uz nākamo. Rēzija Kalniņa Kejas Gondas lomā ir noslēpumaina, brīžiem tas arī raisa sajūtas par aukstumu un kokainumu darbībās, sejas grimasēs un balss intonācijā. Lieliski ir Katjas Šehurinas tērpi, savukārt izrādes stils ir līdzīgs “8 mīlošām sievietēm”, manipulējot ar skatītāja tēlu, vienīgi šajā izrādē blakus izklaidei ir arī par ko padomāt. Un cik lieliska ir Leldes Dreimanes balss!

https://i2.wp.com/www.dailesteatris.lv/userfiles/images/Gallery/3041//dsc_6942.jpg

“Pēc Jūlijas jaunkundzes”, Dailes teātrī – jāsāk ar labo. Aktieri (Grūbe, Nevarauska un Ķuzule-Skrastiņa) ir izcili (lai gan brīžiem nogurst no Jūlijas jaunkundzes biežajām garastāvokļa maiņām) un tērpi (Jolanta Rimkute) arī. Bet ar to diemžēl nepietiek, lai izrāde būtu laba. -8 veidotā scenogrāfija arī bija laba, bet nefunkcionāla (aizlīmētās skapīšu durvis, tukšie skapīši, pielīmētie naži – ar pannu, glāzēm un ledusskapi nepietiek, lai radītu sajūtu, ka tur kāds dzīvo). Lai gan saturs ir uzlabota lugas “Jūlijas jaunkundze” versija, tā runā par kārtu attiecībām, vīrieša un sievietes attiecībām, feminisma idejas, bet ar to nepietiek, lai atbildētu uz jautājumu kāpēc šī luga tieši tagad. Lai gan skatītāji tiek pārsteigti ar vairākiem (trokšņu) elementiem, tas neattur no garlaicības.

“Optimists”, Pannas teātrī – jāsaka, ka no visām šeit aprakstītajām izrādēm šī man patika vislabāk, lai gan pamatauditorija tam ir mazpilsētās dzīvojošais “latvietis parastais”. Autors Uģis Segliņš, režisors Juris Rijnieks un aktieris Gints Grāvelis ir radījuši asprātīgu izrādi, kas liek paskatīties uz sevi un tautu no malas ar smaidu. Sava daļa nopietnības arī tur ir (emigrācija, bezdarbs, problēmas attiecībās u.c.), bet mani pārsteidza precīzie statistikas dati, ko par dažādām tēmām noskaitīja Gints Grāvelis – tas lieliski papildināja izrādes saturu. Vienīgi to izrādes finālu ir par daudz (vismaz trīs), kas liek daļai skatītāju aiziet par ātru, neredzot Grāveļa dziedāšanas vai repošanas prasmes, vai pēdējo monologu vai vismaz rada ļoti daudz noslēguma sajūtas. Bet savādāk lieliska izrāde, ar ko izklaidēt sevi pēc nogurdinošas darba dienas, un esmu pārliecināta, ka katrs tur atradīs kaut ko sev. Un nevajag baidīties par žanru (komēdija), jo lai gan mana humorizjūta ir ļoti kaprīza, arī šeit atradu, par ko smieties.

Attēls: te, te, te.

Atskats uz 2017. gadu teātrī

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Līdzīgi kā pagājušo gadu, arī šogad lēnām noslēdzu bloga aktīvākās sadaļas, sākot ar teātri.  Ar to sāku, jo vairāk izrādes šogad neapmeklēšu (vismaz nekas nav plānots). Tad nu

Janvāris:
– NN Nakts, JRT – šogad jau bija krietni labāka par iepriekšējo gadu, liels prieks par balvas saņēmējiem – Tomu Čeveru un Edīti Tešheizeri. Teātra kritika ir ļoti svarīga gan skatītājiem, gan teātra profesionāļiem, tāpēc šāds apbalvojums (cerams) to tikai veicina.
– Bonija un Klaids, Dailes teātrī – es neesmu redzējusi filmu, tāpēc ejot uz izrādi man bija visai minimāls priekšstats par to, kas ir kas. Interesanti, ka izrāde liek skatītājam iesaistīties izrādes gaitā. Man patika, tāda dumpinieciska izrāde.

Februāris:
– Doriana Greja ģīmetne, Dailes teātrī – es nevaru teikt, ka šis ir viens no vājākajiem Ķiberes darbiem, bet šis ir viens no diviem, kas uz mani nenostrādāja. Iespējams, biju pārāk svaigi lasījusi grāmatu, kas, kā izrādās, man tādā veidā sabojā ne mazums izrāžu. Varētu gan aiziet vēlreiz un pārliecināties kā ir pēc kāda laika.
– Peldošie-ceļojošie, JRT – arī šī izrāde mani neuzrunāja, biju jau redzējusi otro daļu Dailes teātrī. Mūzika gan ir ļoti, ļoti skaista.

Marts:
Pazudušais dēls, VDT
Mēdeja, Rīgas Krievu teātrī – iespaidīgs Gunas Zariņas tēlojums un iespaidīgs izrādes vēstījums, noteikti viena no tām, ko sirsnīgi iesaku.

Aprīlis:
Mūsējās, Dailes teātrī.
– Bannija Manro nāve, Dailes teātrī – šī ir labākā režisora izrāde, ko esmu redzējusi, man ļoti patika. Lai gan ar pārliecinošu Džilindžera rokrakstu, tomēr daudz savādāka nekā citas iepriekšējās.
– Savādais atgadījums ar suni naktī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Savādais atgadījums ar suni naktī, Nacionālais teātrī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Neiekostais elkonis, ĢIT – viena no tām izrādēm, kas ar mani nesaklikšķēja. Aizgāju pa naudu tikt aplieta ar ūdeni un paskatīties, kā džeki skrituļo.
– Trakās asinis, Dailes teātrī – LKA aktieru diplomdarba izrāde. Man patika gan tēma, gan aktierdarbi, kurus tagad var redzēt tālāk attīstāmies Latvijas teātros.

Maijs:
– Muiža kaņepēs, VDT – nešķita kā komēdija, drīzāk liels pārspīlējums. Patika lomu sadalījuma izmaiņas – savdabīgi un ne tas, ko var redzēt katrā teātra izrādē, lai gan nenoliedzami, viens no elementiem, kā gribēja panākt komēdiju. Lielisks Imants Strads un Kārlis Freimanis.
– Kaķis uz nokaitēta skārda jumta, Dailes teātris – vēl viens Ķiberes darbs, kas mani līdz galam neaizrāva. Lai gan saprotu, ka psiholoģiski vajadzētu kaut kā skart, tomēr viss, kam es varēju sekot līdzi, ir pulkstenis uz skatuves, jo laiks vilkās neciešami lēnu.

Jūnijs:
– Karmena, Dailes teātrī – ļoti patika scenogrāfija un horeogrāfija, arī stāsts aizrāva un pirmo reizi šajā sezonā es sajutu, ka tiešām sekoju un dzīvoju līdzi izrādei, nevis domāju, piemēram, kur iešu ēst rīt vai kas man vēl jāizdara.

Augusts:
– Precības, Liepājas teātris – brīnišķīga izrāde gan formā, gan saturā, gan izpildījumā. Galvenokārt jau formā un izpildījumā. To arī pierāda lielais šī gada “Spēlmaņu nakts” balvu daudzums. Ja vari dabūt biļetes, noteikti aizej!

Septembris:
Svinības, Dailes teātris
– Zēni, Dailes teātris – man liekas, režisors vēlējās aptvert vairākas tēmas, bet tas ne līdz galam izdevās. Varbūt tagad izrāde ir mainījusies, bet, kad es gāju, tā bija par skaļu, par ilgu, par daudz. Sajūta, ka tā tūlīt beigsies, man radās kādas reizes piecas vismaz beigās.
– Aspazija.Personīgi, JRT – lieliska izrāde, kas reflektē par Aspazijas un Raiņa attiecībām, bet galvenokārt par to, kā jūtas un ko domā Aspazija. Patīkami pārsteidza saturs (beidzot laikam esmu atgājusi no tā Raiņa gada, kur viņu izmantoja visur, kur vien varēja izmantot) un izcila Broka.

Oktobris:
– Melot(?)!, Nacionālais teātris – interesanti parādīts tas, ko nozīmē būt aktierim – kā notiek gatavošanās lomai, kā tā tiek iemiesota, kā notiek satikšanās ar skatītāju. Aina ar skatītāja telefona mešanu uz otru skatuves galu būtu jānofilmē un jārāda visiem pirms izrādes, jo ticu, ka tas darbotos efektīvāk, nekā sauss mutisks paziņojums.
– Jaunības slimība, Neatkarīgais teātris “Skatuve” – ar mani izrāde nesaslēdzās, jo tā arī nepalika skaidrs, ko man mēģina pateikt. Bet varbūt izrāde traucēja uztvert šausmīgais aukstums, kas tur bija. Jāsaka gan, ka aktierdarbi (jaunie aktieri) radīja interesi tos redzēt vēl un citādākos formātos.
– Labie bērni, VDT – pirmā izrāde manā skatīšanās pieredzē, kur neprasīja nolikt mobilos telefonus, bet veicināja to lietošanu. Izrāde ir viena no manām top izrādēm šogad, un arī šajā izrādē man nebija domas par to, ko darīšu rīt, bet aktīvi sekoju līdzi notikumiem.

Decembris:
Cerību ezers, JRT
Cilvēki, lietas un vietas, Nacionālais teātris – esmu saskārusies ar izrādes galveno tēmu, tāpēc šī izrāde mani uzrunāja personiskāk nekā biju gaidījusi. Bet ticu un ceru, ka uzrunās arī citus, jo izrāde runā par svarīgām lietām, kas ir apkārt ikkatram no mums. Piemērota kā pieaugušajiem, tā pusaudžiem un pat sirsnīgi ieteicama. Izcila Maija Doveika.

Kopsummā, lai gan sajūta ir tāda, ka gads ir bijis diezgan viduvējs, vēlāk apdomājot un sarakstot uz lapas esmu nonākusi pie astoņām lieliskām izrādēm, kas tiešām patika. Skaits nav liels, bet, manuprāt, tas ir diezgan labs rādītājs. Tās ir izrādes, kas pārsteigušas, kas aizkustinājušas, kas raisījušas emocijas, pārdomas ilgākam laika posmam. Izrādes ar lieliskiem aktierdarbiem, režiju, stāstu. Izrādes, ko iesaku arī tev. Tātad, tās ir: “Precības”, “Labie bērni”, “Cerību ezers”, “Mūsējās”, “Savādais atgadījums ar suni naktī”, “Aspazija.Personīgi”, “Melot(?)!” un “Cilvēki, lietas un vietas”.

Attēls: te.

Tā kā ir atgriezusies mana vēlme apmeklēt teātri (re kā, vajadzēja tikai publiski par to pačīkstēt), tad man ir nopirktas dažas biļetes janvārī, tā kā noteikti turpināšu aplūkot jaunākos un vecākos veikumus un par tiem uzrakstīt. Mana klusā 2018. gada apņemšanās ir paviesoties tajos teātros, kuros neesmu bijusi, bet tā kā lielākoties skaļi izteiktās apņemšanās mēdz izgāzties (man), tad neminēšu, kas tie ir, lai tiešām sanāk aizbraukt!

“Cerību ezers” JRT

https://i1.wp.com/www.jrt.lv/sites/default/files/imagecache/izrade-gallery/ceribu_ezers_foto_janis_deinats.jpg

Viss sākās ar to, ka ieraudzīju jaunajā JRT repertuārā “Cerību ezera” turpinājumu un sapratu, ka lai gan visu laiku esmu gribējusi aiziet uz izrādes pirmo daļu, to tā arī neesmu izdarījusi. Steidzu to labot un labi, ka tā izdarīju, jo tā ir labākā šīs sezonas izrāde, ko esmu redzējusi teātrī.

Stāsts ir par Vladislava Nastavševa (izrādē viņu diezgan precīzi atveido Intars Rešetins) attiecībām ar māti (izrādē Guna Zariņa) laikā, kad Nastavševs gatavojas iestudēt/iestudē “Cerību ezeru”. Māte visu laiku nedara Vladislavam pa prātam, kas liek izcelties vairākiem strīdiem, pati māte nav atraujama no austiņām, kurās skan krievu raidījumi, un viņu neliek mierā arī uzmācīgais pielūdzējs Miša (Vilis Daudziņš). Bet arī Vladam māte nav vienīgā problēma – liekas, ka viņa draugam (izrādē Andris Keišs) viņam nav laika, un arī māte vēl to remontu grib taisīt.

Liekas, muļķīgi minēt, ka aktieri ir izcili. Gan jau pieminētie nospēlē pārliecinoši tos cilvēkus, kurus ik pa laikam redzam medijos un esam guvuši priekšstatu par izturēšanās veidu, kustībām. Tāpēc brīžiem pat nevar nošķirt, vai tas ir aktieris, vai īsts tēls skatītāja priekšā. Respektīvi, izrādē jau tā nav skaidri nodalīta laika un telpas robeža (izrādes saturs mētājas no “tā ir izrāde” uz “tā ir dzīve”) un tā vienlaicīgi notiek tagad kā tiešs ieskats režisora dzīvē un kā to vērojot no malas. To ir grūti izskaidrot, tāpēc vienkārši aizejiet un noskatieties.

Lielisks ir arī minimālisms uz skatuves – atveroties priekškaram, uz skatuves ir tikai skapis, televizors, austiņas, krēsls. Te man gribas likt punktu, bet liekas, ka esmu kaut ko aizmirsusi. Šie priekšmeti ir tieši tik daudz, lai radītu māju sajūtu, bet katram no tiem uzdevums ir vairāk nekā būt vienkārši par teātra dekorāciju. Skapī, piemēram, māte glabā ne tikai senas lietas (padomju laika krāšanas kulta spilgts piemērs), bet tas palīdz arī ieskatīties pagātnē, kad Nastavševs vēlas uzzināt vairāk par saviem radiniekiem. Televizorā, īpaši jaunajā gadā, atpazinu savu ģimeni, un no malas tas šķita nedaudz smieklīgi – pa priekšu noskatīties krievu uzrunu, tad latviešu, paskatīties latviešu izklaides raidījumus un tāpat palikt pie krievu, jo viņiem tie ir labāki. Tāpat izrādēs varoņos var sazīmēt arī savā dzīvē esošus varoņus. Piemēram, izrādes varoņi dzīvo vienā dzīvoklī, bet vienlaikus ir katrs par sevi.

Izrāde skar arī politiskus tematus un secinājumus par dzīvi Latvijā pēc brīvības atgūšanas. Piemēram, pilsonības jautājumu – kā bērns vecākiem, kas nav Latvijas pilsoņi, var būt ar Latvijas pilsonību? Tiek risinātas arī Krimas okupācijas fakts starp Nastavševu un viņa draugu – kamēr viens uzskata, ka Krima ir okupēta, otrs – ka Krievija tur vienkārši palīdz. Bet visa izrāde ir par latviešu un krievu attiecībām un tā arī tiek pasniegta – daļa izrādes latviski, daļa krieviski. Bet no tā noteikti nevajag baidīties – krieviski nesaprotošajiem ir titri, bet gan saprotošajiem, gan nesaprotošajiem paredzēts lieliski pavadīts vakars, ko noteikti nenožēlosiet.

Izrādes vērtējums: 10/10.

Attēls: Jānis Deinats, te.

Atskats uz septembri

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.