Atskats uz septembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Advertisements

“Svinības” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Pirmais iestudējums jaunajā sezonā ir īpašs, jo tas ir pirmais. Tāpat ir ar pēdējām izrādēm sezonām, kas liek cerēt uz labu nākamās sezonas sākumu. Lai gan “Svinības” nav pirmā pirmizrāde Latvijas teātru vidū, tā ir pirmā, ar ko atklāju savu teātra sezonu.

Stāsts ir par kādu ievērojamu un bagātu ģimeni, kuras galva – Helge – svin 60 gadu jubileju. Uz viņa viesnīcu tiek saaicināti draugi un ģimenes locekļi, kas liek visai ģimenei beidzot atkal būt zem viena jumta. Tiek uzklausīti apsveikumi, tiek teiktas runas, un dēls izlemj, ka negrib vairs klusēt un ar spēles elementa palīdzību (ģimeni raksturojoša lieta) svinību viesiem izstāsta patiesību par jubilāru.

Izrāde runā par ļoti daudzām lietām, un pirmkārt jau par ignoranci. Ne tikai problēmas sākuma posmā, kad vēl ir cerības kaut ko glābt, bet arī tad, kad jau tas ir zināms plašākam, ne tik ierobežotam cilvēku lokam. Katrai ģimenei ir kaut kas slēpjams, kas paliek to divu, trīs, četru vai vairāk cilvēku vidū, bet sabiedrībai tiek rādīta tās skaistā puse – ka viss taču ir kārtībā. Vai otrādāk – kad kāds pasaka ko skandalozu par ģimeni, sabiedrība izvēlas to “pieklājīgi” noignorēt un pievērsties citām, patīkamākām lietām. Tas gribot negribot liek domāt par situāciju Latvijā un vēl vairāk, arī konkrētām ģimenēm sev apkārt.

Bet tas, ko slēpj šī ģimene, liekas vēl šokējošāk nekā pats ignorances fakts. Izrāde diezgan nejaukā veidā parāda arī homoseksualitāti, pedofīliju un rasismu – burtiski to iemetot skatītāju zālē un vērojot reakciju. Diemžēl sarūgtina fakts, ka vismaz divas no trim lietām skatītāji uztver kā kaut ko šausmīgi smieklīgu vai šausmīgi briesmīgu (vecāki cilvēki jau ķer pēc sirdszālēm), un varbūt tāda arī bija režisora iecere. Man nepatika rasisma un homoseksualitātes uzkraušana vienai personai, bet jāsaka, ka Aminata Grieta Diarra ar to lieliski tika galā.

Mārtiņa Vilkārša spožā scenogrāfija šo skatu vēl vairāk paspilgtina. Skatuve iekārtota kā lielas viesnīcas foaljē ar nelielām istabiņām (kas izskatījās ļoti šauras) otrajā stāvā. Tas viss bija ļoti krāšņi un ļoti skaisti. Bet skatuviskais iekārtojums atgādina to spožo seju, ko parāda, lai citi noticētu, ka viss ir kārtībā. Tas viss beigās atgādināja no iekšienes pūstošu ābolu, kas no ārpuses izskatās skaists un vesels.

Izrādē spēlē lieliski aktieri, kas visu šo smagumu nes un iznes. Ģirts Ķesteris, Indra Briķe, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Lauris Dzelzītis, Ilze Ķuzule – Skrastiņa – tie visi ir daļa no lielās ģimenes, katrs “nenormāls” katrs savā veidā. Ļoti patika Ķestera, Kalniņas un Skrastiņa saspēle un tēlojumi, bet, ja man būtu cepure, noteikti to noņemtu Briķes priekšā, jo Helgas sievas loma ir ļoti grūta. Lomas spēlē arī citi aktieri – Kristīne Nevarauska, Dainis Gaidelis, Artis Robežnieks, Lauris Subatnieks, Āris Rozentāls, Lidija Pupure, Juris Bartkevičs, Ieva Florence, Mārtiņš Upenieks, Lelde Dreimane, Edijs Zalaks.

Kopumā izrāde ir ļoti smaga, bet tiek mēģināta sabalansēt ar nedaudz jēliem jokiem, tāpēc var arī nebūt tik emocionāli nospiedoša. Izrādi papildina arī dzīvā mūzika, par ko rūpējas Gints Žilinskis, Bruno Priekulis un Tālis Gržibovskis. Vēl atliek tikai uzslavēt iespaidīgo Aminatas Grietas Diarras balsi un uzsvērt sajūtu, ka pirmais cēliens ir nedaudz garš, bet otrais liek domāt, ka tikko tu esi apsēdies, bet jau jāceļas atpakaļ augšā, jo izrāde ir beigusies. Bet tas to nepadara mazāk labu. Ejiet, bet ļaujiet aktieriem iespēlēties.

Vērtējums: 8/10.

Attēls: Daina Geidmane, šeit.

Atskats uz jūliju

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/293493505/large.jpg

Pēdējo mēnešu laikā mani biedē tas cik ātri skrien laiks. Jo liekas, ka tikko esmu pārkārtojusi grāmatplauktu (gada sākumā), lai izvirzītu priekšā grāmatas, ko šogad vairāk vēlos izlasīt un paskat – gads jau ir vairāk kā pusē. Bet tas nenozīmē, ka vasaru nevar noķert aiz astes un pavilkt garumā, jo vēl viens mēnesis saules un vēja matos vēl priekšā.

Bet nu par to, ko izlasīju un visādi citādi izdarīju jūlijā.

Izlasīju 11 grāmatas, kas ir augstākais izlasītais grāmatu skaits mēnesī šajā gadā (un domājams, tāds arī paliks):

Kendaisa Bašnela Lūpukrāsu pavēlnieces – jutos vīlusies, jo atmiņā bija palikusi kā grāmata, kas man patika. Bet lasīju, kad man bija kādi padsmit gadi. Lai gan galvenās varones bija četras, dominēja viena un viņa bija tik kaitinoša, ka gribējās grāmatu mest pret sienu. Bet tomēr pabeidzu un nesaprotu, kāpēc es vispār to lasīju. 2/5
Lori Nelsona Spīlmena Sapņu saraksts – par šo man ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses ļoti patika, no otras ne tik ļoti. Galvenā varone Breta pēc mātes nāves mantojumu var saņemt tikai tad, ja īsteno savu mērķu sarakstu, kuru viņa ir uzrakstījusi 14 gadu vecumā. Viegls vasaras romāniņš, ko var izlasīt pāris stundās. 4/5
Māris Bērziņš Svina garša – viena no 2017. gada apņemšanām bija izlasīt visas pieejamās grāmatas sērijā “Mēs.Latvija.XX.gadsimts.” Šī esot viena no veiksmīgākajām šīs sērijas grāmatām, tāpēc ķēros tik klāt. Nedaudz vīlos, jo grāmata ir nepiespiesta un viss labais (kā vienmēr) atstāsts ir beigām. Gribēju vēl skarbāk, vēsturiskāk (lai gan šie neesot vēsturiskie romāni) un emocionālāk. Tieši dēļ sākumā esošās vieglprātības man beigas neaizrāva tā, kā gribētos. 3/5
Paskāls Mersjē Lea – pilnīgs svešinieks stāsta Leas stāstu, ko tam uzticējis viņas tēvs. Tieši tādēļ man grāmata nepatika, jo neredzēju iemeslu, kāpēc stāstu nevarēja izstāstīt tēvs. Rezultātā būtu vairāk emociju, vairāk tuvības un vairāk grāmatas jēgas. 2/5
Leslija Valtone Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas – grāmata ir tieši tāda, kāds ir nosaukums – savāda, skaista un skumja. Grāmata par vairāku paaudžu attiecībām ar nedaudz maģisku piesitienu, kas grāmatu pārvērš ļoti interesantā piedzīvojumā. 5/5
S.J.Watson Pirms es aizeju gulēt – vīlusies, jo gaidīju ko vairāk. Galvenā varone bija neinteresanta, solītā spriedze palika nesagaidīta un beigas bija tik samudžinātas, ka vairs nesaprotu, kas tur beigās notika. 2/5
Sabīne Košeļeva Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts – šī bija atkārtota lasīšana un joprojām šī grāmata ir burvīga. Par dažādu paaudžu un tautību attiecībām un saprašanos. No otras puses, žēl, ka nebija tik daudz vēstures aspektu un dažādās uztveres. Pēdējās nodaļas gan galīgi nevajadzīgas. 4/5
Helēna Fīldinga Bridžita Džounsa: saprāta robeža un Bridžita Džounsa: kā traka pēc viņa – vēl viena vilšanās. Dažviet pavīd burvīgi salīdzinājumi, nedaudz var arī pasmieties (bet tiešām nedaudz), bet kopumā grāmatas parāda to, cik Bridžitai ir nožēlojama dzīve un sametas vai nu žēl vai dusmas par to, cik ilgi tas var tā turpināties. 2/5
Džesija Burtone Miniatūriste – vēsturisks romāns par Amsterdamu ap 1687. gadu, kāda tirgotāja ģimeni, kurā ieprecas galvenā varone. Interesants stāsts, kas vienu brīdi velkas, citu atkal lasās raiti, bet kopumā man patika vairāk vēsturiskais Amsterdamas aspekts, nekā kas cits. 3/5
Herbjorga Vasmu Šie mirkļi – mani vairs nespēj izbrīnīt skaudrums šīs rakstnieces darbos, jo esmu lasījusi dažus iepriekšējos viņas romānus. Šis bija iespaidīgs stāsts par sievietes dzīvi, viņas cīņu par vietu pasaulē un vēlmi un vajadzību apkopot visas uzņemtās lomas vienā personā. Interesanti, ka maz parādījās varoņu personvārdi. 4/5

Jūlijā filmas es neskatījos, vienīgi pusē palika noskatīta filma Valentines Day, ko iesāku skatīties pa ceļam uz mājām no festivāla “Lampa”. Bet interesi tā neizraisīja, tāpēc diez vai pabeigšu.

Teātra arī jūlijā nebija, tāpēc arī šī sadaļa izpaliek. Ar aizrautību gaidu jauno teātra sezonu un skaitu dienas, līdz atkal varēšu ieiet pa kāda durvīm. Kamēr izrāžu nav, klausos radio un mēģinu uzminēt, kurš aktieris ierunājis kuru reklāmu.

Vasara ir festivālu sezona un mani nekad nav uzrunājuši mūzikas festivāli, kur jāguļ teltīs trīs dienas un jāblandās apkārt. Šogad pirmo reizi apmeklēju festivālu “Lampa” un sapratu, ka šis būs tas festivāls, uz kuru braukšu katru gadu. Sanāca gan apmeklēt tikai vienu dienu – piektdienu, 31.jūniju, tāpēc biju diezgan sarūgtināta, ka lielākā daļa interesanto sarunu notiek sestdienā, kad tur neesmu. Bet runā, ka nākošgad “Lampa” norisināsies tādos datumos, kad abos tikšu, un gribēšu redzēt, kā es sadalīšos vairākās daļās, lai apmeklētu visu, ko vēlos.

Lai foršs pēdējais vasaras mēnesis!

Attēls te.

“Mūsējās” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Man jau liekas, ka nevajag jums stāstīt, cik neplānoti dažreiz sanāk noskatīties kādu izrādi. Šoreiz es tiku ģenerālmēģinājumā, tā kā līdz pirmizrādei kaut kas varētu mainīties, bet ceru, ka tikai uz labo pusi.

Trīs draugi – Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) – ir sarunājuši tikties, lai uzspēlētu kārtis un parunātu par dzīvi (kā jau tas parasti notiek), bet Simons kavē nopietna iemesla dēļ. Šis iemesls ir visa vakara atslēga, kas pārbaudīs viņu draudzības spēku, liks teikt patiesību un atklāt visas kārtis par savām laulības likstām. Vakars arī liks pārvērtēt pašiem sevi un, iespējams, mainīties.

Izrāde runā par, protams, draudzību. Kādas ir draudzības robežas, vai draudzība ir vai nav apdrošināšanas polise, kur pret iemaksātu labumu vari saņemt labumu pretī, vai draudzības ilgums ir iemesls melošanai svarīgām valsts institūcijām. Lai arī cik gadus jūs nebūtu draugi, vienalga ir kāds aspekts, ko draugs par tevi nezina, un viņam par tevi var būt pavisam citāds priekšstats, nekā ir patiesībā. Un pietiek tikai ar vienu piedzīvojumiem pilnu nakti, lai viss nāktu gaismā.

Izrādē spēlē trīs brīnišķīgi aktieri, kuri parāda sevi jaunā gaismā – līdz šim es viņus biju redzējusi epizodiskās otrā plāna lomās (lielākoties), tāpēc šis man bija patīkams pārsteigums. Izrādes materiāls prasa daudz emociju un tās aktieri arī parāda gan ar izteiksmīgām sejas grimasēm, gan ar žestiem, gan ar balsi. Ir interesanti skatīties kā izrādes laikā attīstās tēli, atklājot jaunas šķautnes savos spēcīgajos raksturos. Makss sasmīdina jau vien kā sirms hipsteris-rentgenologs, Pols kā omulīgi apaļīgs reimatologs un Simons kā izteikts biznesmenis. Kostīmi (Vita Radziņa) vēl vairāk paspilgtina varoņu personības aspektus.

Bet netop skaidrs varoņu vecums. Iespējams arī, ka tas kādā izrādes mirklī tiek minēts un esmu to palaidusi garām. Vislielākās šaubas tas izraisa mirklī, kad Makss un Pols salīdzina savas muguras sāpes, bet jau nākamajā Makss izpilda asas kustības. Tā kā mani vecvecāki tā nevar, tad pieļauju, ka varoņi ir jaunāki par 70 gadiem, bet cik ļoti – to atliek tikai minēt.

Izrāde ir “nopietna komēdija”, un ar humoru šajā izrādē viss ir vislabākajā kārtībā. Tik ļoti kārtībā, ka es tā smējusies nebiju ilgu laiku un no tā piekusu tik ļoti, ka nevarēju uzkāpt ne pēc mēteļa, ne arī tālākās darīšanās dodoties, nevarēju ar ierastajiem trīs apstāšanās reizēm uzkāpt uz sesto stāvu. Jāpiemin, ka humors izrādē nav tipisks jēlais (kā dēļ es neskatos komēdijas filmu veidā, jo man vienkārši neliekas smieklīgi), bet gan tāds sarkastiskais, ironizējošais. Jāuzslavē Ingas Krasovskas horeogrāfija, to vērot darbībā bija tiešām aizraujoši. Attiecīgās dziesmas, kas joprojām ir manā ikdienas pleilistē, nu iegūs pavisam citu nozīmi, nekā agrāk. Arī scenogrāfija (Kristaps Skulte) radīja vēlēšanos pašai tādā dzīvoklī dzīvot (pielabojot virtuves grīdu, tādējādi neradot sajūtu, ka kāds tur ielūzīs).

Intars Rešetins ir izrādes režisors un uz Dailes teātra skatuves ir uzvedis vairākas izrādes – “Ja tevis vairs nebūtu”, “Nakts vēl nav galā”, Nacionālajā teātrī “Ak, tētīt”. Lai gan atšķirīgi žanri (minētās ir drāmas), es tomēr nebaidos teikt skaļos vārdus, ka šī izrāde ir manuprāt visveiksmīgākā no viņa iestudētajām Dailē un veiksmīgākā izrāde, ko es esmu redzējuši šajā sezonā teātros kopumā (bet nu, cik es esmu bijusi uz jauniestudējumiem). Nebaidos teikt arī to, ka izrāde būs tā, uz ko iešu atkārtoti un vēl ilgi nevarēšu aizvērties, iesakot to visiem, kas ir gatavi klausīties.

Vērtējums: 10/10.

Foto: Daina Geidmane, te.

“Pazudušais dēls” VDT

Apzinoties to, ka Reinis Suhanovs ir mans mīļākais režisors, vai tiešām es laistu garām iespēju aizbraukt uz viņa jaunāko izrādi? Protams, ne, un ja vēl brīvdiena, vispār lieliski. Tā nu 5. martā ciemojos Valmierā.

Krustiņš pēc tēva aiziešanas ir “Roplaiņu” māju saimnieks, bet tā vietā, lai pildītu tēvam doto solījumu uzraudzīt mājas pārvaldību, viņš ar savu draugu Paulu vazājas pa krogiem. Parādu dēļ viņš ir apsolījies ņemt par sievu krodzinieka meitu, lai tos dzēstu. Kamēr jaunais saimnieks nav spējīgs pieņemt lēmumus, kas attiektos uz saimniecību, viņa vietā to dara Mikus – kalps ar labu sirdi. “Roplaiņu” nedaudz palaidušos garu pie kārtības noved saimnieka jeb tēva atgriešanās mājās, kas kļūst par iemeslu dažādām atzīšanām un ceļu uz jaunu sākumu.

Mēs visi esam piedzīvojuši brīdi dzīvē, kad liekas, ka vecāki (draugi, paziņas, kolēģi) mūs nesaprot, māca dzīvot pēc savām instrukcijām. Un mēs speciāli neklausām viņiem, kļūdāmies, dabūjam savu dzīves mācību un nodomājam “labāk būtu viņiem klausījuši”. Tāds ir Krustiņš (Rihards Jakovels) – māte (Dace Everss) viņam nav autoritāte, tēvs (Tālivaldis Lasmanis) ir aizgājis un dēls sāk savu pazušanas ceļu. Raksturā ass un ātrs, viņš pieņem neapdomīgus lēmumus, kurus vēlāk nākas nožēlot. Viņa pretstats – mierīgais un nosvērtais kalps Mikus (Mārtiņš Meiers) rāda to, ka var arī nesteigties un apdomāties, bet arī tas neliedz viņam gūt dažās dzīves mācības.

Lai gan Blaumanis šo lugu sarakstīja pirms vairāk kā 120 gadiem, tā joprojām ir aktuāla (kā jau vairāki viņa darbi). Pirmkārt, tas rāda vecāku un bērnu attiecības – vecāku kļūdas, audzinot bērnus – pie kā tas noved vai var novest un ko/kā var mainīt esošajā situācijā un to, cik svarīgi tomēr ir runāt ar bērniem par viņu problēmām un tos uzklausīt. Izrāde parāda arī jauna cilvēka ceļu pieaugušo pasaulē, kad jāpieļauj pirmās kļūdas, par kurām arī jāuzņemas atbildība, jo ne vienmēr laiks visu atrisina. Tiek runāts arī par vientulības sajūtu, jo, lai gan apkārt ir daudz cilvēku, ar kuriem ikdienā komunicē, iekšēji liekas, ka neviens Krustiņu nesaprot. Un protams, arī pirmā mīlestība un attiecību drāmas.

Izrādes galvenā priekšrocība ir Apaļā zāle, kurā notiek izrāde. Skatītājs ir it kā attālināts no skatuves, bet tai pašā laikā darbība notiek vien pāris metru attālumā. Var kārtīgi aplūkot aktieru grimases un emocijas, kustības, tērpus. Vēl kas ir svarīgi – aktieri, kas attiecīgajā ainā nespēlē, sēž skatītāju rindās, kļūstot par skatītājiem, vērojot kolēģus un reaģējot tāpat kā parasts skatītājs. Tas izrādei piedod nedaudz rotaļīguma sajūtu.

Jāpiemin arī scenogrāfija. Ieejot zālē, skatītājus sagaida mazas koka mājiņas un rotaļu dzīvnieki (bērnu spēļmantu izmērā), simulējot aptuveno saimniecību. Izrādes laikā saimniecības elementus attēlo arī maisi, kuri apvilkti ar siena/kartupeļu/kāpostu/malkas attēliem, kurus aktieri vai nu pārcilā no vienas vietas uz otru, vai uz tiem sēž un guļ (nevaru iedomāties, ka kādam gulēt uz kāpostu maisa būtu ērti, bet lai nu paliek). Mūzika sākumā ir pilna noslēpumainības un uzdzen drīzāk nedaudz baisu sajūtu, bet izrādes laikā tā šķiet pat iederīga, jo lieliski papildina tās sajūtas, kas rodas, skatoties izrādi.

Izrāde ir pusotru stundu gara, kas ir pietiekami ilgi, lai saprastu sižetu un paliktu interesanti un pietiekami maz, lai nepaliktu garlaicīgi. Kad izrāde beidzas, ir neliela vilšanās sajūta, ka tā ir beigusies, kas liek domāt par to, ka man tā patika. Un tā tas ir vairākās nozīmēs. Pirmkārt, tēli ir spēcīgi un ne mirkli nerodas šaubas, ka manā priekšā stāv Roplainis, nevis Tālivaldis Lasmanis. Otrkārt, mani uzrunāja izvēlētā luga – gan spēcīgo varoņu, gan vēstījuma ziņā. Krustiņš izrādē jautā par to, kāpēc dzīvi nevar sākt no baltas lapas, par ko (esmu diezgan droša) ir domājis katrs no mums. Treškārt, tā gadiem ejot nav zaudējusi savu aktualitāti arī šodien.

Tomēr ir lietas, ko es nesaprotu. Pieļauju domu, ka tas ir lugas nelasīšanas dēļ (apsveru to brīvā brīdī izdarīt, bet tas nav tik drīz, lai vilktu garumā šī darba uzrakstīšanu). Neskaidrākā vieta ir, vai pazudušais dēls ir tas, kurš ir pazaudējis savu dzīvi un cenšas to atkal atrast no jauna vai tas varonis, par kuru tiek runāts, bet kurš tā arī uz skatuves neparādās. Kā arī Ievas Puķes tēls man netapa skaidrs, kas tas bija – ragana, kāda prātā sajukusi dāma vai kas cits.

Izrādē spēlē arī LKA 4. kursa studenti, kas atsvaidzina sastāvu ar jaunām sejām, kurām pievērst pastiprinātu uzmanību. Jāsaka, ka tieši jaunie aktieri izrādē ienes humora dzirksti un par viņu darbībām vai reakcijām var vairāk pasmieties. Lai gan noteikti tāds nav mērķis, tas izrādi padara mazāk smagāku, kāda tā varēja būt.

Vērtējums: 8/10. Noteikti iesaku iet ģimenēm ar palieliem bērniem, jo kaut ko sev aktuālu šeit atradīs jebkurš.

Attēls: te.

Atskats uz februāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276576906/large.jpg

Atšķirībā no darbīgā janvāra, februāris izvērtās par īstu slinkuma mēnesi, jo piedzīvoju lasīšanas krīzi, nosvinēju bloga piecgadi un vienīgā ievērojamā darbība skaitās 13 grāmatu atstiepšana mājās no Ķīpsalas grāmatu svētkiem.

Grāmatas. Izlasīju 6,5.
Pabeidzu janvārī iesākto Beigbedera “Mīlestība ilgst trīs gadus” un jāsaka, ka biju krietni vīlusies, jo lasīju šo jau iepriekš un tad man patika, bet tagad šķita galīgi garām. Par naivu, par jēlu, galvenais varonis nevarēja izdomāt, kas viņam rūp vairāk – viņš pats vai draudzene un tas visu šo jau tā slikto padarīšanu padarīja vēl sliktāku. Interesē, vai man joprojām patīk citi šī autora darbi, bet negrasos to pārbaudīt, lai neviltos vēl vairāk. 2/5.
Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” – Ja jūs zinātu manu prieku, kad grāmata pilnīgi jauna nonāca manā īpašumā (ibook.lv reizēm ir zelts)! Arī šo romānu esmu lasījusi jau agrāk un vairākas reizes un man patika arī šoreiz. Ja esat galīgi nepazīstami ar Ostinu, tad sirsnīgi iesaku sākt tieši ar šo gabalu. Patīk, ka viņa neignorē lasītāju un ik pa brīdim diezgan tieši pie viņa vēršas, bet vairāk parāda tēlu raksturu caur darbībām, nevis “viņa bija jauka”. 5/5.
Rainis “Pūt, vējiņi” – Ziniet to sajūtu, kad gribas lasīt Raini? Es tagad zinu. Daļēji šo procesu atviegloja tas, ka biju redzējusi teātra izrādi un filmu, varbūt tāpēc lasījās vieglāk. Un varbūt tāpēc, ka patika gan filma, gan izrāde, patika arī grāmata. Pie rokas pagadījās senais izdevums ar burvīgiem zīmējumiem, tāpēc punkts klāt par to. 5/5.
Process I, II, IIIProcess ir Latvijas laikmetīgās arhitektūras grāmata/žurnāls/albums (kā kurā izdevumā) un nav jāprasa, par ko tas ir. Lieta tāda, ka mani aizrauj arhitektūra, tikai nekur tālāk par patīk/nepatīk es neesmu tikusi, tāpēc mēģinu iedziļināties nozarē un sajēgt vairāk. Tas, ko es sapratu, ir, ka latvietis parastais ne vienmēr būs un ir gatavs modernajai arhitektūrai (piemēram, koncertzāle uz Daugavas, kas atgādina pankūku) un sapratu arī, ka pietrūkst arhitektūras kritikas, neatkarīgas no kāda uzņēmuma, kas sistu naglai pa galvu. Lielu daļu grāmatu aizņem bildes un projekti/skices, kas ir tāpēc, ka daudz var lasīt platformā http://a4d.lv/. Par Procesiem vidējais vērtējums 3,5/5.
Neville Medhora “This book will teach you how to write better” – es kaut kā (laikam studiju iespaidā, hah) esmu iemācījusies, ka viss ar pompozu nosaukumu ir jāuztver kritiski. Te bija daudzas labas lietas, bet tikpat daudz lietas, kam nepiekrītu. Grāmata (ja to tā var nosaukt, jo ir aptuveni 50 lpp) ir sarakstīta ļoti vienkārša valodā un ar piemēriem, kas gan vairāk ir mērķēti uz to, lai varētu labāk nopārdot savu biznesu, bet ticu, ka to var pielāgot arī citām jomām. 3/5.

No filmām vienīgās, ko ir vērts pieminēt, ir Renāra Vimbas “Es esmu šeit”, kas skaidri iekļaujas latviešu depresīvajā kino, jo visas filmas garumā nevar saprast, vai var kļūt vēl sliktāk. Un tieši tā depresīvā nots ir laba, manuprāt. 8/10. Otra, ko pieminēšu, ir Hičkoka “The Rope”, ko skatījos studiju ietvaros, par kuru man nav viennozīmīgs viedoklis, jo it kā kino meistardarbs skatu ziņā, bet man briesmīgi kaitina, ka darbība notiek vienā vietā, jo liekas, ka filma šausmīgi stiepjas. Un tā sajūta mani nepameta līdz pat filmas finālam. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm, 1 skatījos televīzijā. Gribēju redzēt arī visas pārējās, ko rādīja, bet “veiksmīgi” nogulēju, kā vienmēr.
Bērns, vārdā Rainis, VDT. Televīzijas formātam ļoti piemērota izrāde, jo tiek rīkota gandrīz kā leļļu teātris, izmantojot akmeņus, maketu un dažādus citus priekšmetus. Veiksmīgi tiek izmantota bērna fantāzija, kur akmens kā Rainis pavisam neliekas jocīgi. Katrā gadījumā izrādi bērniem noskatījos ar lielāku interesi nekā mana māsa. Pluss par aktieriem, pluss par scenogrāfiju. 8/10. Sasummējot iepriekšējās izrādes, varu teikt, ka mans mīļākais režisors ir Reinis Suhanovs.
Doriana Greja portrets, Dailes teātris. No visām Ķiberes izrādēm, ko apzinos skatāmies (t.i., sākot no “M.Butterfly”), šī, manuprāt, ir vājākā izrāde. Vai nu ir beidzies pulveris, ar ko pārsteigt, vai arī man ir izveidojies savdabīgs pieradums. Protams, vainot režisoru visā izrādē ir muļķīgi, bet šoreiz es pat nevaru pateikt, kas ir tik greizs, ka nesaslēdzās ar mani. Patika Dainis Grūbe, prieks, ka Intars Rešetins var izrādīt savu aktiera potenciālu vairāk nekā ļoti-tāla-plāna lomās, jāpiemin arī Juris Žagars un savdabīgais orķestris. Vēl plusiņš par skatuves spoguļošanos un runā, ka Dainis Grūbe tagad ir pabīdīts uz vidu, jo otrajā izrādē sēžot labajā pusē, likās, ka viņš visu laiku tikai pa kreiso pusi šiverējās. 🙂 7/10.
Peldošie-ceļojošie, JRT. Interesanti skatīties sākumu, zinot beigas. Un arī galīgi nepareizi. Un nešķiet godīgi salīdzināt abas izrādes, jo teātri ir dažādi, aktieri arī un to sniegums tāpat. Šajā izrādē ir burvīga Sandra Kļaviņa un Andris Keišs, smiešanās vietu bija krietni vairāk un mūzika, ak mūzika! Tās vien dēļ vien jāiet uz izrādi. 8/10.

Kā jau sākumā minēju, mani piemeklēja lasīšanas krīze, kā rezultātā parādījās daudz brīva laika. Diemžēl nevaru atcerēties, ko tajā darīju, bet acīmredzot neko vērtīgu. Dažās stundās saliku 1000 gabalu puzli, paralēli klausoties “Subject:Creativity” pagājušo gadu video, bet tās bija tikai vienas tādas brīvdienas. Izrevidēju grāmatplauktu, ar mērķi nopārdot grāmatas (bija jākrāj Ķīpsalai, ja :D), bet daļa vienalga palika pie manis un mazākās aizstiepu uz maiņas punktu. Bet nu, ja jau sāku par to runāt…

24.-26. februārī notika ikgadējie grāmatu svētki Ķīpsalā, kas kā katru gadu, sapulcina daudz izdevējus un lasītājus zem viena jumta, kur visi var sajūsmā spiegt par grāmatām. Tā kā man riebjas cilvēki spiesties caur drūzmu, biju piektdien no rīta, kad vairākos stendos izdevēji apliecināja, ka esmu viņiem pirmais pircējs. Man bija plāns gan grāmatu saraksta ziņā (no kura izdevās izpildīt tikai 3 no 5 – still good), gan cenu ziņā – iet pie attiecīgās tirgošanas vietas, skatīties cik maksā un skatīties internetā, vai tur nav lētāk. Tikai šī plāna daļa, ienākot zālē, man kaut kur pazuda un tā arī par to atcerējos tikai tad, kad bija jāsagrabina pēdējie 6 eiro. Pirmās trīs vietās sagrābos pilnu somu/maisus (Zvaigzne, Jumavas atlaižu grozs un Dienas Grāmata). Tad es aizgāju uz maiņas galdu, kur atstāju savu sarūpēto čupiņu (kas ātri kaut kur mistiski pazuda) un neko vietā neatradu. Izlēmu apstaigāt apli un atgriezties vēlāk (kad noķēru “Atonement” – filma man patika). Cerēju atrast “BaibaBooks” stendu, bet, goda vārds, tas man izdevās tikai ar trešo reizi (neņemot vērā, ka pirmajā aplī turpat blakus Mansardā priecājos par glītiem cilvēkiem pirku grāmatu). Beigās gan atradu cerēto BaibaBooks stendu (vissmukāko no visiem, starp citu) un putniņi man pačukstēja labu ziņu par viņu gaidāmiem jaunumiem. Ar to arī mana ekskursija beidzās un, ejot mājās, izmisīgi domāju, ka šis gads jāvelta tam, lai iegūtu autovadītāja tiesības. Kā arī, jāsāk krāt nauda jau janvārī (ar februāra ietaupījumiem acīmredzami bija par maz, jo, nu, tur tak palika vēl daudz labu grāmatu! Un es vēl nemaz neiegāju Jāņa Rozes stendā!)

Kas attiecas uz grāmatām šī gada laikā – lasīšanas plānos man ir izmaiņas. Iespaidojoties no ārzemju booktuberes video, arī es izdomāju, ka manā plauktā ir pārāk daudz nelasītu grāmatu. Tāpēc es ņemšu prioritāri lasīšu tās, kuras esmu nopirkusi pagājušajos gados aptuveni šajā gadalaikā un, ja man nepatiks/nepieķeršos, cītīgi apdomāšu, vai es to maz gribu lasīt. Labi apzinos, ka tuvu pie 200 grāmatām fiziskā formātā nav ok, tāpēc ar šo centīšos sevi disciplinēt. Tad jau redzēs, kā man veiksies ar šo.

Plāni pavasarim/martam:

  • lasīt tās grāmatas, kuras esmu pirkusi ziemā/pavasarī pagājušajos gados. Prioritāri ir tās, kas ir manā 2017. gada lasīšanas sarakstā (13), pārējās (15) paliek, ja gribas ko pamainīt vai pēkšņi aptrūkstas lasāmā (ņemot vērā skolu – maz ticams). Un tad par to, kā man veicās, stāstīšu maija beigās, jo noslēgsies pavasara mēnesis. 28 grāmatas pa gadalaiku man liekas diezgan ticami un realizējami.
  • Baigi braukāšos uz dažādiem teātriem, kuros neesmu biežs viesis- martā būšu Valmierā un Rīgas Krievu drāmā, par aprīļa plāniem vēstīšu nākammēness.
  • No filmām gribas noskatīties tās, kas vinnējušas Oskarus, bet tā kā esmu diezgan ļoti garastāvokļu cilvēks, tad redzēs, kā ar to veiksies.
  • Ar seriāliem esmu iestrēgusi, jo neviens nepatīk vai arī patīk tik ļoti maz, ka nav vēlmes skatīties tālāk. Lai gan tai pašā laikā ir saraksts ar cilvēku ieteikumiem, kurus vēl neesmu sākusi skatīties.

Tas pagaidām arī viss. Lai jums saules pieliets pavasara sākums!

Attēls te.

Atskats uz janvāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276563410/large.jpg

Skatoties uz paveikto, mani izbrīna, ka tas viss notika janvārī, kas studentiem (tātad arī man) ir sesijas mēnesis.

Grāmatas. Izlasīju 10 grāmatas un uzstādīju personīgo rekordu, jo tik daudz vienā mēnesī es vēl neesmu izlasījusi. Ja teiciens “kā gadu iesāksi, tā pavadīsi”, tad mans lasīšanas gads rādās ļoti labs, arī ņemot vērā faktu, ka vairākas grāmatas bija patiešām labas. Par visām esmu dažus vārdus jau uzrakstījusi, tāpēc turpmāk būs linki uz aprakstiem.
Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti”, Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki”, Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne”, Rupi Kaur “milk and honey”viss vienā katlā lasāms te.
Frēderiks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”te.
Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”te.
Jana Egle “Gaismā” te.
Egils Lukjanskis “Rēta akmenī” te
Džodžo Moja “pirms atkal tiksimies” – agrāko atsauksmi var lasīt te, bet pārlasīšanā visu sanāca uztvert mazāk saasināti. Bet tas nemaina to, ka grāmata ir laba.
Džodžo Moja “pēc tevis” te.

Filmas/seriāli. Sāku turpināt radināt sevi pie jaunu seriālu skatīšanās (kopš beidzu skatīties “Friends”, labu laiku nezināju kā dzīvot tālāk). Manā redzeslaukā tagad ir “Series of Unfortunate Events”, “Mom” smadzeņu atvēsināšanai un “The Crown”, kā arī atsākās “How to Get Away With Murder”. No filmām noskatījos 8, no kurām visaugstāk vērtēju “La La Land”. Lai gan mūzikli man ne pārāk iet pie sirds, šis tomēr spēja manu uzmanību noturēt līdz beigām. Un tās beigas, tās beigas! Novērtēju ar 10/10. Pārējās košļeņu filmas nemaz nav vērts pieminēt.

Teātris. Skatījos 5 notikumus, kas saistīti ar teātri.
“NN Nakts” JRT – jau kā tradīcija notiek otro gadu pēc kārtas, kur novērtē arī otru teātra pusi – kritiku. Konceptā līdzīgi kā pagājušo gadu, bet šoreiz daudz foršāk un īsāk, koncentrētāk. Divejādas izjūtas raisīja skatuves noformējums kā Getliņu izgāztuve, kur kritiķiem jākāpj pāri izmētātām čipsu pakām, bet saprotu arī otru – profesionālo – pusi.
“Jevgēnijs Oņegins” LNOB – piedzīvoju izbrīnu par to, ka dzied krieviski, bet scenogrāfija bija smuka (tikai vēl vienu izbrīnu radīja reklāma modes skates veidā ar Amoralles tērpiem). Nezinu, cik ļoti tērpu mūsdienīgums un atklātums sasaucās ar valodas senumu (jo krieviski es nebumbum), ko man būtu interesanti uzzināt.
LTV1 rādīja Elmāra Seņkova “Meitenes” iestudējumu un arī Reiņa Suhanova “Bērns, vārdā Rainis”. Abi šie iestudējumi ir pateicīgi televīzijas kameru darbam noķert īstos izrādes momentus, jo darbība nenotiek uz lielas skatuves. “Meitenēs” man simpatizēja stāsts un izvēlētās aktrises, “Bērnā, vārdā Rainis” tas, cik interesanti izdomā bērniem izstāstīt stāstu, pielietojot minimālus līdzekļus.
“Bonija un Klaids” Dailes teātrī – izrādes sākumā skatītājus (vai paši sevi) aktieri Mārtiņš Upenieks un Lelde Dreimane izklaidē, lasot kritiku šo izrādi. Bet varbūt, lai sagatavotu skatītāju. Katrā gadījumā nav grūti izdomāt, par ko ir stāsts. Interesanta ir režisora iecere likt skatītājiem līdzdarboties izrādes procesā, izmantojot lukturīšus (interesanti, kāda būtu izrāde, ja to nebūtu). Laiks aizlidoja vēja spārniem jeb var arī teikt, ka negaidīju beigas tik ātri.

Plāni februārim

  • Pagaidām plānā ir apmeklēt 4 teātra izrādes;
  • Grāmatu ziņā nav īsta plāna, pēc kā vadīties, tāpēc paļaušos uz sajūtām. Gribas kaut ko no non-fiction palasīt, tāpēc varbūt beidzot jāķeras klāt grāmatām, kas manā plauktā stāvējušas klāt way too long.
  • Bet joprojām spēkā paliek 1 grāmata no Kindles un 1 latviešu autoru darbs.

Attēls te.

Teātra pieredze nedēļas nogalē Valmierā

Sestdienā kursos sasmeltā iedvesma rakstīt un svētdien sasmeltā iedvesma vienkārši skaisti dzīvot ir kaut kur pazudusi, bet atrodos tajā punktā, kur visi prokrastinācijas darbi ir izdarīti un jāķeras pie īstām un patiešām darāmām lietām. Saplānoju kādus miljons ierakstus blogā, ko uzrakstīt līdz gada beigām, tad nu sākšu ar šo.

17.-18. decembris pagāja diezgan lielā teātra zīmē, jo braucu uz Valmieru tieši tādēļ, lai varētu noskatīties pēc iespējas vairāk teātra izrādes. Tās šoreiz sanāca divas – “Taureņi ir brīvi” un “Džeina Eira”. Par tām tad arī turpmāk.

“Taureņi ir brīvi” patīkami pārsteidz. Sākumā izskanējusī frāze, ka izrāde ir “histērija Ņujorkā, tā liek sagatavoties kaut kam, kas tā arī netiek piedzīvots. Vai arī to ļoti veiksmīgi bloķē dzirkstošs humors un aktieru brīnišķīgā aktierspēle. Bet par visu pēc kārtas.

Dons (Donalds/Donijs) (Mārtiņš Meiers) ir akls jaunietis, kas ir pārvācies no mātes mājas uz mazu dzīvoklīti Ņujorkā. Viņš ir noslēdzis mutisku vienošanos ar māti (Dace Everss), ka tā viņu neapciemos, kamēr nebūs pagājuši 2 mēneši. Diemžēl (vai par laimi) šī vienošanās neparedzēja, ka viņa nevar zvanīt, ko viņa dara diezgan nepiemērotā brīdī (kā jau mātes parasti dara) – kad no blakus dzīvokļa skan skaļa mūzika. Šis mātes zvans ir kā pamudinājums abiem kaimiņiem beidzot iepazīties un, izrādei attīstoties, kļūst skaidrs tas, ka Dons ir cinisks, pašironisks un ar lielisku humorizjūtu, bet viņa kaimiņiene Džila (man nav ne jausmas, kura no abām aktrisēm – Inese Pudža vai Rūta Dišlere, tēloja to Džilu, kuru redzēju) ir šķietami naiva, ātri un daudz vāvuļojoša būtne ar liekajiem matiem un skropstām. Ātri abus saista daudz vairāk par kaimiņu attiecībām. Diezgan nepiemērotā brīdī (atkal – kā jau mātes dara) Dona dzīvokļa slieksni pārkāpj viņa māte, un skatītājs iepazīst nedaudz despotisku, skeptisku un uz savu kā vienīgo taisnību pastāvošu māti. Un tad atklājas līdz šim neredzētas tēlu īpašības, kur vislielākais pārsteigums man bija par Džilas pēkšņo izmainīšanos uz diezgan gudru sievieti. Maza, bet tomēr pieminēšanas vērta loma ir arī Kārlim Neimanim, kurš spēlē kaitinošu režisoru. Bet jāsaka – ja aktieris spēj izraisīt skatītājā jebkādas emocijas, aktierspēle ir izdevusies.

Skatuve ir iekārtota kompakti un diezgan zili un abas šīs pazīmes ir reference uz Dona aklumu. Liels izrādes pluss, ir kā tiek spēlēta mazajā zālē (vai Mansardā, VDT leksikā runājot), kas rada nepieciešamo intimitātes atmosfēru. Vēl liels pluss ir mūzika (kuru vēlāk meklējot, uzdūros fragmentiem no filmas/lugas ar tādu pašu nosaukumu un sapratu, ka to drīz noskatīšos) jo dziesma par brīviem taureņiem ir skaista, tikai Meiers to trīs gadu laikā, kopš izrādi rāda, ģitāru gan varēja iemācīties spēlēt, kaut vai tos 3 akordus, ko tā viena aina prasa. Izrāde raisa patīkamu smeldzi, pēc pirmā cēliena man likās, ka būšu tikpat salauzta kā pēc “Nakts vēl nav galā” kā filmas, tā izrādes Dailē, bet VDT pārsteidz ar citādu rakursu duršanai sirdij, un trāpa vienlīdz spēcīgi. Par to paldies.

Vērtējums: 9/10.

“Džeina Eira” raisa pārdomas joprojām, arī pāris dienas pēc izrādes skatīšanās, un divos aspektos – īsti nevaru saprast, vai man izrāde patika un lielu jautājumu raisa scenogrāfija, jo īpaši kalnam līdzīgais viedojums, kam rāpjas virsū un pāri, sēž un guļ izrādes laikā ne mazums aktieru. Tā kā šī nozīme manām acīm palika neatklāta, mana atsauksme var būt nepilnīga.

Stāsts jau ir zināms gandrīz visiem, tāpēc lieki neatkārtošos un ķeršos uzreiz pie lietas. Laikam izrāde vēl nav iespēlējusies (visu laiku to saka par pirmizrādi, bet laikam tas arī attiecas uz trešo izrādi), tāpēc Džeinas (Inga Apine) tēlojums ir sauss un kokains. Protams, ir vietas, kas to prasa un tas ir labi, bet ir vietas, kur burtiski prasās emocijas un rakstura parādīšana – dažās vietās ir, dažās (vairākumā) tomēr nav. Kas attiecas uz Ročesteru, tieši viņu, lasot grāmatu un skatoties filmas, iedomājos skarbo, dusmīgo veci. Izrādē (Ivo Martinsons) pretī saņēmu pilnīgu pretstatu ar centieniem brīžiem ieslīgt, manuprāt, pareizajās sliedēs, bet jāsaka, ka nesekmīgi. Jācer, ka katra nākamā izrāde nāk ar uzlabojumiem aktieru snieguma ziņā, jo kādu dienu šī izrāde kļūs lieliska. Jāpiemin arī izrādes un grāmatas specifika un par laimi, režisors ir saglabājis grāmatā esošo mistiku un veiksmīgi transformējis to uz skatuvi – gan aktieru ziņā, gan lieliskās gaismas palīdz radīt attiecīgo noskaņu. Un Jēkaba Nīmaņa mūzika brīžiem dur sirdī aiz skaistuma un brīžiem kopskatā ar gaismām un tekstu uzdzen aukstas skudriņas.

Par tekstu runājot, jāsaka, ka uz izrādi labāk iet ar tukšu galvu, zinot galvenās sižeta līnijas. Es grāmatu (pārlasot, protams) biju pabeigusi lasīt dienu pirms izrādes, tāpēc visi dialogi un sižets bija ļoti svaigā atmiņā. Tik svaigā, ka no galvas varēju citēt nākamo rindiņu, ko viens tēls teiks otram. Protams, bija arī pārveidoti dialogi, ainas sapludinot kopā vienu ar otru, kaut ko izlaižot. Patīkami, ka režisors nav centies šo 19. gadsimta stāstu pārnest uz mūsdienām, bet paspilgtinājis dažus akcentus, kas aktuāli joprojām.

Ar visu šo es gribu pateikt, ka izrāde nav slikta. Nebūt nē. Tā vienkārši ir jāiespēlē, un tad, manuprāt, vajadzētu būt labi. Vēl viens pluss, kuru es aizmirsu pieminēt, ir izrādes programmiņa, kas dod vēsturisku ieskatu Brontē ģimenē un ļauj saprast kontekstu, kādā ir tapis romāns un arī izrāde.

Vērtējums: 7/10

Attēli: te un te.

Paldies teātrim par iespēju šeit būt!

P.S. Ja vēl kāds Latvijas teātris iestudētu Ostinas “Lepnumu un aizspriedumus”, viss mans naivā romantisma periods agrā jaunībā būtu piepildīts ar mīļāko klasikas romānu iestudējumiem. Es joprojām ceru. 🙂

“Vaidelote” VDT

Trīs dienas Valmieras Drāmas teātris viesojās Nacionālajā teātrī, sniedzot skatītājiem iespēju baudīt “Vaideloti” un “Visiem bērniem garšo siers”. Es noskatījos “Vaideloti”, un, lai gan no sākuma man bija neliela skepse par Aspazijas darba iestudēšanas iespējām, noskatoties izrādi, man ir skaidrs, ka ar to pavisam noteikti problēmu nav.

Karaļmeita Mirdza (Inese Pudža) dzīvo klosterī, kuras priekšniece Vaidelote Asja (Māra Mennika) ir Mirdzas audzinātāja. Dienas klosterī aizrit lūdzoties un uzraugot svēto uguni. Tai pašā laikā norisinās svarīga kauja, kuras uzvarētājam un valsts glābējam Laimonam (Kārlis Freimanis) Mirdzas vecāki-valdnieki kā balvu dos precēt Mirdzu. Tikai neviens nezina, ka Laimona sirds nav brīva – tur Asjas pārpārēm ir.

Pēdējo reizi šis darbs tika iestudēts 1990. gadā Nacionālajā teātrī un nu atgriežas uz teātra skatuves. Kā mēs uzzinām no Hermaņa “Dienasgrāmatas” – režisori uzved kādu darbu, jo tas viņam pašam ir svarīgi, nevis atbilst valsts situācijai vai vēl kāda sabiedrības labuma dēļ. Tāpēc jāpaļaujas vien uz režisores Ineses Mičules kādā intervijā pausto, ka darbs viņu ir vienkārši uzrunājis. Bet tai pašā laikā nevar noliegt, ka ar situāciju sabiedrībā tam nav nekāda sakara, jo tas ir diezgan liels.

Izrādē spilgti parādās vairāki svarīgi aspekti. Piemēram, baznīcas un valsts valdnieku uzskatu sadursme, kas spilgti bija redzami izrādē. Šīs attiecības mūsdienās nav tik spilgti redzamas, bet tās joprojām pastāv. Tāpat cilvēka brīvība pašam izvēlēties joprojām dažās kultūrās ir stipri ierobežotas, īpaši jaunām meitenēm. Protams, šajā izrādē neiztiek bez mīlas trijstūra, kas automātiski paceļ mīlestības tēmu un dažreiz arī tās nežēlību – mīlēt kādu, kas jau tiek mīlēts, kas rezultējas ar vilšanos un neveiksmīgu pirmo mīlestību, kas sāp labu laiku.

Tā kā viena no izrādes tēmām ir upurēšanās ticības dēļ, atteikšanās no laicīgās dzīves, izpriecām, baudām, lai tikai kalpotu augstākam spēkam, man radās šaubas, vai šis vēstījums taps skaidrs jaunākajiem izrādes apmeklētājiem, bet arī šīs šaubas izrādījās nepamatotas – izrādē to apspēlēja, skaidroja un vienīgais jautājums, kas varēja rasties, būtu “kā dzīvotu es viņas vietā”. Vaidelotēm nedrīkst būt nekā sievišķīga, jāievēro pilnīga askēze, ir jārūpējas tikai par dievišķās uguns neapdzišanu un jākalpo dieviem – šis jautājums liek palauzīt galvu ne vienam vien.

Izrādes plusi noteikti ir izrādes ilgums – lai gan lasīju, ka ir nepieklājīgi saīsināta Aspazijas luga, man likās, ka viss svarīgais ir iekļauts (neesmu lasījusi, gāju kā balta lapa) un tāpat var saprast domu. Labi, ka darbs netiek pārnests uz mūsdienu vidi un mēģināts risināt tādā kontekstā, atstājot sākotnējo vēsturisko kontekstu un 14. gadsimta svarīgos jautājumus. Arī valoda ir senatnīga, atstāta tāda pati, kā bija lugā, bet tai pašā laikā visu var saprast. Minimālais skatuves noformējums lieliski pilda savas funkcijas un man kā skatītājam neprasās vairāk neko pielikt. Patika arī, ka izrādē var izsekot līdzi Mirdzas izaugsmei – no mazas, puiciskas meitenes līdz pieaugušai, gudrai, pārliecinātai sievietei.

Tagad pie ne tik pozitīvām lietām. Aktierim dikcija brīžiem pieklibo, kas bija jūtams tajos brīžos, kad jānorunā monologs ātri un neievelkot elpu. Tāpat tajā izrādē, kurā es biju, tehniskais nodrošinājums nebija saprotams, kas rada jautājumu vai izrādes mēģinājumos piedalās arī gaismotājs un skaņotājs vai tikai aktieri. Gaismas slēdzās iekšā/ārā nevajadzīgos brīžos, mūzika vietām bija par skaļu un nabaga aktieri nevarēja ne pārrunāt, ne pārdziedāt to. Es ļoti ceru, ka otrajā vakarā tas bija novērsts.

Par Emīla Zilberta mūziku manām ausīm bija prieks un patika veids kā viņš apspēlē “Mēness starus stīgo” dzejoli. To ir novērtējusi arī “Spēlmaņu nakts” žūrija un izrādei ir nominācija “Gada muzikālās partitūras autors” kategorijā. Tā diemžēl ir arī vienīgā nominācija, kam man nav izskaidrojuma – mani vienmēr ir interesējis pēc kādiem kritērijiem žūrija izrādes saliek šajās kategorijās.

Vērtējums: 8/10. Necerēju, ka man tik ļoti patiks, bet tā bija. Lai gan nesapratu horeogrāfijas nozīmi šajā visā izrādē, tā brīžiem bija pat iederīga. Noteikti izmantojiet izdevību, kad būsiet Valmierā vai gaidiet nākamo reizi, kad Valmiera būs jums tuvāk un aizejiet uz šo. Un paldies no manis Valmieras teātrim par izdevību. 🙂

Attēls te.

Vasara 2o16

Vasaras klusumu (varbūt ne gluži, bet 3 raksti 3 mēnešu laikā nav tas, ko kādreiz gribēju sasniegt) centīšos atpelnīt ar šo te murmulējumu par tēmu.

Tātad, iemesls kāpēc es biju prom no bloga rakstīšanas, nav viens noteikts. Ir daudzi mazi, kas kopā veido sekas. Piemēram, jūnijs visiem kārtīgiem studentiem ir aizņemts ar sesiju. Bet tā nebūtu Marta, ja nesarežģītu sev dzīvi un tieši sesijas laikā izdomātu sākt strādāt un iekrāt naudu tēriņiem, protams, teātra biļetēm. Jumavas grāmatnīcā nostrādāju 2 ar astīti mēnešus un tas bija pieredzes un izaicinājumiem pilns laiks, kurā sapratu, cik cilvēki ir lieli kretīni un ka latviešus labāk neaiztikt, ja tev no viņiem neko nevajag. Katrā gadījumā, kārtējo reizi pierādās, ka ar klientu apkalpošanas sfērā strādāt nevaru. Esmu šķīrusies arī no tāda matu daudzuma, ka no tā varētu jaunu parūku uztaisīt, bet tas jau ir otršķirīgi.

Bet tieši grāmatu lasīšanas ziņā mani ir piemeklējis kaut kas, ko es saucu par reading slump un manā gadījumā tas izpaužas šādi – es joprojām turpinu pirkt grāmatas (“Otra elpa”, draugi, ir zelta bedre), bet es viņas tikai noguldu savā plauktā (trīs reizes vasaras laikā esmu to pārkārtojusi tā, lai man būtu vismaz neliela daļa brīvas vietas, kur salikt nopirktās grāmatas. Plānā ir arī kārtīgi izrevidēt citus plauktus, lai saprastu, kas man nav vairs vajadzīgs, vai ko pavisam noteikti netaisos lasīt otrreiz.) un tā grāmatas tur stāv, jo es varu pieiet pie plaukta, bet manī nav nekādas vēlmes paņemt grāmatu rokās un kur nu vēl sākt lasīt. Ar skaudību skatos uz cilvēkiem, kuri lasa vienu pēc otras un domāju pie sevis, ka es arī tā gribu, bet es netieku ārā no purva, kurā patlaban sēžu.

Bet izrādās, ka viss nebūt nav tik briesmīgi, kā es tagad te zīmēju, jo pa vasaru man sasummējās 18 lasītas grāmatas. 4 no tām esmu aprakstījusi blogā, 2 no tām neesmu izlasījusi dažādu apstākļu dēļ, un kāda man šausmīgi patika. Piemēram, Mežone, kas ir stāsts par to, kā sieviete noiet n-tos kilometrus un pārgājiena laikā kļūst par pilnīgi citu cilvēku ar citu vērtību sistēmu. Īstā grāmata īstajā laikā. Vēl man ļoti patika Mans Ziedonis, kas ir vairāku cilvēku, kuri pazina Imantu Ziedoni, stāstījums vai atmiņas par viņu. Vairāki man bija teikuši, ka nekas īpašs tas nav, bet man ļoti patika. Vēl es tiku pie Kaija vārdā Džonatans Livingstons, ar kuru ir tā, ka vēlos, lai es to būtu izlasījusi agrāk, jo tā ir ļoti skaista grāmata. Noteikti izlasiet, ja to vēl neesat izdarījuši un, ja esat, tad pārlasiet.

Redzēju 3 teātra izrādes, tādējādi mana teātra sezona ir sākusies ātrāk. Asins kāzas (Nacionālais teātris) Nastavševa iestudējumā, pēc kuras pilnībā aizbrauc jumts un gribas iet pie katra cilvēka un teikt, lai noteikti aiziet noskatīties . Man liekas, ka tā ir izrāde, kas katru ķer nedaudz personīgi un mazāk personīgi, un tieši šī iemesla dēļ plašākas atsauksmes nebūs. Ziloņcilvēks (Liepājas teātris) Ķiberes iestudējumā skar tās pašas tēmas, ko jau iepriekš “Frankenšteinā”, bet nedaudz vājākā izpildījumā. Tā paša teātra Portreti. Vilki un avis pārsteidza ar izpildījumu un savdabīgo stāstīšanu, kā palēnām, caur daudziem skatupunktiem iznāk nesadrumstalots stāsts.

Nu jā, kā jau minēju, pa vasaru ir salasījušās daudzas jaunas grāmatas. Man tās ir 26, no kurām izlasījusi es tagad esmu 3 un vienu iesākusi. 4 no tām esmu kādreiz lasījusi. Maximā nesen bija atlaide dvd filmām, tā ka esmu tikusi arī pie dažām tīri labām. Esmu tas cilvēks, kuram savas mīļākās filmas vajag fiziskā formātā, un, ja tās met pakaļ par nepilnu eiro – esmu klāt.

Vasaras jaunatklājums man ir žurnāls Veto Magazine, kas ir tik saturiski skaists, pilnīgs un kulturāls, ka es to nosauktu par tādu mini-grāmatu. Dārgs pēc suņa, bet šoreiz es labāk naudu atstāju šim, nevis kādam glancētam sieviešu žurnālam, kur iekšā ir intervija ar kādu cilvēku, ko gribu izlasīt, un pārējais žurnāla saturs ir vienkārši miskastē metams. Tāpat atklāju, ka man patīk risināt sudoku – lielisks laika kavēklis, kamēr skaties youtube video par to, cik citi produktīvi lasa grāmatas, kamēr tu ķēpā ciparus (ne)pareizos lodziņos.

Blogs noteikti piedzīvos pārmaiņas, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es šeit neko nerakstīju – man nepatika virziens un veids, kādu biju uzņēmusi, bet es arī neko jaunu neesmu izdomājusi. Tāpēc visdrošākais man šķita nerakstīt – lai nesabojātu to pašu minimālo patiku pret to, ko kādreiz darīju, bet arī šausmīgi neko nemainīt, saglabāt vecos ierakstus un visu to. Katrā gadījumā turpināšu rakstīt par grāmatām un teātriem, bet kaut kas mainīsies. Varbūt pazudīšu pavisam, varbūt ne, to rādīs laiks. Tāpat kā viņš to dara attiecībā uz pilnīgi visu citu.

Jauku rudeni!