Mazie izrāžu pieraksti #4

Klusums blogā nenozīmē, ka neeju uz teātri. Eju un cenšos diezgan daudz. Tad nu esmu saņēmusies aprakstīt visu, ko kopš augusta esmu vērojusi notiekam uz teātru skatuvēm.

“104 lappuses par mīlestību” VDT
Vienā vārdā – skaisti. Divos – skaudri skaisti. Surkovs jau ir piesaistījis manu uzmanību ar “Dziļo, skumjo jūru” Nacionālajā teātrī, un ceru, ka drīz viņš atkal kaut ko iestudēs. Līdz tam jāpriecājas par redzēto un jāsaka, ka šī izrāde man ļoti patika! Padomju naivums apvienojumā ar asprātīgu mīlasstāstu bija tieši tas, kas nepieciešams, lai iesāktu jauno teātra sezonu. Protams, aktieri, scenogrāfija un mūzika bija lieliski. Ja esi Valmierā vai izrādi noķerat Rīgā, noteikti viena no izrādēm, ko iesaku apmeklēt!

“Linda Vista” JRT
Ak, lai slavēta mana apdomība, biļetes uz šo izrādi nopērkot jūnijā! Pilsētā runā, ka tagad tās ar uguni nesameklēsi, un pamatoti, jo izrāde ir lieliska. Asprātīga, liek padomāt, ieslīgt nostaļģijā, ar mazāk bailēm gaidīt pusmūžu, pusmūžniekiem – ar mazāk bailēm novecot, jo mēs visi taču esam mūžīgi jauni. Gaiteņos dzirdēju runājam, ka šī izrāde esot atgriezusi “vecā JRT sajūtu”. Varbūt veiksmes atslēga ir izrāde par dzīvi, varbūt izcilie aktieri – bet visdrīzāk, ka viss kopā. Un cepums teātrim par skaņu celiņu spotify – es ļoti ceru, ka arvien vairāk izrādes šim piemēram sekos.

“Kaisles vilciens” Dailes teātrī
Man ir ļoti divējādas sajūtas par šo izrādi. No vienas puses man ļoti nepatīk “Ilgu tramvajs” un no šīs sajūtas arī šeit es netiku vaļā, kas traucēja uztvert izrādi, lai gan režisors ir to ir būtiski izmainījis un ne tikai nosaukumā. No otras puses –  scenogrāfija un aktieri bija lieliski. Manuprāt, ļoti veiksmīga aktieru izvēle, viņu aktierspēle bija tik aizraujoša, ka skatiens apbrīnā sekoja līdzi katram viņu solim. Varbūt tieši tāpēc man galvā neiešāvās rītdienas darbu saraksts, bet gan gaidas par to, kā atrisināsies izrāde. No tā laikam beidzot esmu nonākusi pie slēdziena, ka izrāde man patika, bet jāiet skatīties otrreiz (šo redzēju ģenerālmēģinājumā), lai par to pārliecinātos.

“Lulū” Dailes teātrī
Arī par šo man ir divējādas izjūtas. No vienas puses – Ilze Ķuzule-Skrastiņa ir lieliska aktrise un Katja Šehurina šeit radījusi brīnišķīgus tērpus. No otras puses – glīti tērpi un aktieri nav pietiekami, lai spētu iznest sliktu izrādi, jo mīnusu ir vairāk nekā plusu. Ļoti džilindžeriska izrāde visās tās nozīmēs un šoreiz es šeit nesaskatīju dziļāku vēstījumu. Bet man patika kā izrādi cenšas atsvaidzināt ar lasāmiem tekstiem, tos arī izmantojot, lai nodalītu laika periodus, kuros notiek izrāde. Bet vienalga man ir nedaudz žēl laika, ko pavadīju, šo skatoties.

Attēli te (M.Markovskis), te (D.Geidmane), te (J.Deinats).

Advertisements

“Lūcis” VDT

https://i2.wp.com/vdt.lv/media/uploads/PlayImage/lucis/foto_Markovskis-0962.jpg

Režisore – Elīna Cērpa

Aktieri: Imants Strads, Astra Baumane, Regīna Devīte, Lelde Kalēja, Ivo Martinsons, Inese Pudža, Rūta Dišlere, Rihards Rudāks, Uldis Sniķers, Pētera Lūča laikabiedri – Ivars Briedis, Ausma Dzintare, Dzintra Lezdiņa

Scenogrāfija un video – Ineta Sipunova, kostīmi – Baiba Litiņa, mūzika – Emīls Zilberts, gaismas – Kevins Vins-Džonss, Pētera Lūča tēls – Zane Žilinska, Romāns Kabaško, Mārīte Gaidele un Ilona Zariņa

Pēteris Lūcis ir bijis aktieris (pazīstamākā loma – Oskars “Zvejnieka dēlā”), režisors un pedagogs. Trīs gadus ilgais pētījums – laikabiedru atmiņas, filmas, ieraksti un video ir materializējušies režisores Elīnas Cērpas dokumentālā pētījumā, kas pirmizrādi piedzīvoja šīs sezonas sākumā. Izrādi veido vairākas ainas (tiek apgalvots, ka visas ir balstīts patiesos notikumos, un par to nerodas šaubas), kas no sākuma gan var likties saraustītas, bet no otras – tas ir labs saraustīgums, jo piedabū domāt un analizēt Lūča dzīvi Valmieras teātrī un lēnām likt to puzli kopā divu cēlienu garumā.

Ainas ir multimediālas – ir gan video ieraksti (izrādes starplaikos ik pa laikam zālē paskatās Lūcis no video projekcijas), gan balss ieraksti vieni paši, gan balss ieraksti, kas ir dabiski ieintegrēti starp aktieru dialogiem (kurus lielākoties ierunā Lūča laikabiedre Ausma Skudra), gan viņa izrāžu fragmenti (arī video un audio formātā), gan tagadējo aktieru izspēlētas situācijas. Var teikt, ka skatītājam nevar būt garlaicīgi (lai gan žanrs stereotipiski liek par ko tādu aizdomāties), jo tiek gaidīts, ar ko tiks pārsteigts nākamajā ainā, tādējādi uzmanību (gandrīz) noturot līdz pašam finālam.

Izrādē Lūci spēlē Imants Strads, kas tiešām saplūst ar lomu un nerodas šaubas, ka varbūt skatītāju priekšā stāv Strads, nevis Lūcis. Tas gan nav mans, bet gan vecākas paaudzes novērojumiem un sarunām teātra gaiteņos starpbrīdī, kurā tiek apgaismoti līdzgaitnieki par to, kādas izrādes ir sanācis redzēt un tiek klāstīts savs viedoklis. Tāds kā neoficiāls otrais cēliens pašai izrādei. Bet, atgriežoties pie aktieriem – arī pārējie aktieri ir lieliski, ainas gan piespiež tēlot vairāk par vienu lomu, tāpēc arī nevaru izcelt vēl kādu aktierdarbu, jo viss ir sajucis. Bet arī viņi ir lieliski, patiešām. (Man gan šķiet, ka manīju arī Alisi Danovsku un Elīnu Vāni dažās ainās, kuras nav pieminētas aktieru sastāvā teātra mājaslapā, bet tikpat labi varu kļūdīties). Dažās vietās gan traucē skaņa – brīžiem par skaļu, brīžiem knapi var sadzirdēt video/aktierus, bet tie ir mazi sīkumi, kas nebojā kopējo iespaidu.

Ainas ir dažādas – ir gan asprātīgas un brīžiem pat komiskas, kas lielākoties apspēlē režisora pedantiskumu attiecībā uz iestudējumiem, gan tādas, kas rosina skatītājus neatkārtot vēsturi un būt politiski aktīviem. Ir ainas, kas izraisa žēlumu, piemēram, kad Lūcis mēģina no aktrises dabūt ārā to, ko viņš grib. Es teiktu, ka ir tāda emociju sabalansētība. Iespējams, tiem, kas ir iepazinuši Lūci personīgi vai caur viņa izrādēm, parādās arī nostalģija. Bet es neteiktu, ka skatītājam, kas par viņu neko nezina, būtu neinteresanti, tieši otrādi – iestudējums valdzina abas šīs grupas, katru ar kaut ko savu.

Vērtējums: 9/10

Attēls te.

Ielūgums uz šo izrādi saņemts apmaiņā pret atsauksmi.

“Gandrīzlaime” Rīgas Krievu teātrī

	<strong>Gandrīzlaime</strong><br /><small>	Foto: <i>Didzis Grodzs</i></small>

Režisors: Sergejs Golomazovs, Kostīmi: Jevgeņija Panfilova

Jekaterina Frolova, Aleksejs Korgins, Igors Nazarenko (dziedošā telegramma), Tatjana Lukašenko (Luīze), Jeļena Sigova un Vitālijs Jakovļevs (Sāra un Bils), Dana Bjorka un Jevgeņijs Korņevs (Kellija un Marks), Artūrs Trukšs (Oficiants), Oļegs Teterins, Tatjana Začeste (Lendāls un Geila), Ivans Kločko, Andrejs Možeiko, Nikolajs Galkins (Čeds un Rendijs), Olga Ņikuļina un Igors Čerņavskis (Marsija un Fils), Jevgeņijs Čerkešs, Aleksandrs Maļikovs (Deivs), Natālija Živeca (Ronda), Anatolijs Fečins, Jana Ļisova (Džeiks un Emīlija).

Izrādi veido deviņas ainas par dažādiem mīlestības aspektiem – pirmā satikšanās, sāpīga šķiršanās, laulības rutīna, pirmā atdzīšanās, darba vai naudas izvirzīšana priekšplānā, bijušo tikšanās un vēl citiem. Lai gan domāta kā komēdija (un neapšaubāmi tā tāda ir), tomēr šī ir arī izrāde, kur caur smiekliem var padomāt par to, cik situācijas tomēr ir nopietnas.

Izrādes darbība notiek lielveikalā, un tā stāvi tiek pielāgoti katrai ainai atsevišķi (tas tiek pateikts tekstā, dekorācijās mainās tikai soliņi/iepirkumu ratiņi u.c. sadzīviski priekšmeti). Lokācija ir lieliska, jo tieši tā bieži vien ir norunāta kā tikšanās vieta vai tieši tur pastāv iespējamība satikt savu nākošo (vai bijušo) vīru, aiziet paēst – katrā ziņā veikt daudz dažādu darbību un tomēr atrasties vienā vietā.

“Gandrīzlaime” ir krievu teātrī, tāpēc loģiski, ka uz skatuves runā krieviski, bet ir arī titri latviešu valodā, kas dažbrīd atvieglo uztveri. Lai gan ar krievu valodu es esmu vairāk uz “jūs” nekā uz “tu”, tomēr titru lasīšana otrā plānā atstāj to, kas notiek uz skatuves. Jāsaka, ka uz beigām jau biju adaptējusies un titrus nelasīju, jo izrādē skanošā valoda ir viegli uztverama un saprotama. Un, lai gan arī ar humoru man ir īpašas attiecības (t.i., ar lielām šaubām skatos uz uzrakstu “komēdija” un ar lielām bailēm eju uz tādām filmām/izrādēm), šī komēdija ir tik sadzīviska, ka es smējos gandrīz katrā ainā. Ļoti patika Sāras un Bila laulāto krīze, bet pēdējā Džeika un Emīlijas aina salika pareizos akcentus un lika ne tikai smieties, bet arī padomāt. Katrā gadījumā man radās sajūta, ka katrs starp ainu varoņiem un situācijām atradīs tādu, kas arī viņam ir bijusi un spēs uz to paraudzīties caur humora prizmu.

Izrādē darbojas ļoti daudz aktieru, kas brīžiem rada sajūtu, ka viņi nospēlē savu ainu un tad gaida, lai iznāktu paklanīties (bet paklanīšanos vien ir vērts redzēt, ļoti iespaidīgi!). Lai gan starp dažām ainām arī iepriekšējo izrāžu varoņi tiek iesaistīti izrādē, tas tomēr to sajūtu nemazina. Ainas vienu no otras nošķir mūzika, kuras laikā tiek minimāli pārkārtota skatuve, un dažbrīd mūzika bija par skaļu, kas ļoti ātri lika iziet no tikko redzētā. Bet citādi – uz šo izrādi noteikti rekomendēju aiziet.

Attēls: te.

“Arī vaļiem ir bail” Nacionālajā teātrī

Image

Režisors: Elmārs Seņkovs, Artūra Dīča luga

Lomās: Ģirts Liuziniks, Marija Bērziņa, Maija Doveika, Lāsma Kugrēna, Normunds Laizāns, Igors Šelegovskis, Daiga Gaismiņa, Kārlis Reijers, Liene Sebre.

Scenogrāfija: Reinis Suhanovs, tērpi: Reinis Suhanovs, Gaismas: Oskars Prauliņš, Mūzika: Edgars Mākens.

Jānis Bērziņš ir tipisks latvietis, vecumā ap trīsdesmit, kuram ir viss – burvīga sieva, divi bērni, vecāki un brālis, nauda, veiksmīga karjera un jauna māja, bet kādu dienu viņš saprot, ka nekas no tā viņam nesagādā prieku. Lai istabā iespīdētu saullēkta gaisma, Jānis sāk cirst sākotnējā plānojumā neparedzēto logu.

Izrāde tiešām ir mūsdienīga un aktuāla komēdija par mums pašiem un cilvēkiem mums apkārt. Elmāram Seņkovam ir izdevies radīt ļoti trāpīgu izrādi par mūsdienu situāciju, jo katrā tēlā varēja identificēt kādu sev pazīstamu cilvēku un arī sevi identificēt ar kādu no tēliem. Un ne tikai ar tēliem, bet arī ar tēmām, kuru te ir daudz, bet nevienā līdz galam tā arī pilnībā neiedziļinās – protams, attiecības vairākos līmeņos un starp vairākiem cilvēkiem, bet ieskanas arī vides saudzēšanas jautājumi (bezatkritumu/minimālu atkritumu dzīvesveids), seksualitātes aspekti, dzīves rutīna un vēlēšanās izkļūt no tās ārā.

Man ļoti patika scenogrāfija – mūsdienu skandināvu stila projekta māja, kas izrādē rotē, tādējādi nomainot spēles telpu, bet pie reizes simbolizējot arī galvenā varoņa izjūtas – pamati ar caurumiem, tumšās ārsienas un logs, kas kļūst par viņas dzīves meklējumu palīgu.

Un aktieri! Īstenībā jāsaka, ka man bija liels pārsteigums, ieraugot Ģirtu Liuziniku galvenajā lomā (droši vien tāpēc, ka maz esmu redzējusi tādas izrādes, kur viņš spēlētu), bet izrādes laikā viņš pārliecināja un tagad man ir par vienu mīļāko aktieri vairāk. Maija Doveika izspēlē miegainu blogeri (jo tā ir must-have profesija jaunajām māmiņām), kas ir apsēsta ar perfekciju, un man ļoti patika, kā viņa sāka spēlēt tad, kad galveno varoņu attiecībās iestājas krīze, bet diemžēl arī pēc Jāņa transformācijas viņa nemainās – man būtu gribējies redzēt kādu izaugsmi arī viņas tēlā. Ļoti patika Normunds Laizāns un Igors Šelegovskis, kā arī Marija Bērziņa ar cinismu ļoti labi papildināja asprātīgo izrādi.

Šī izrāde ir noteikti jāredz, jo tā ir par mums visiem – uz skatuves ir visas trīs paaudzes, tāpēc es ticu, ka katrs tur var gan atrast sevi (es, piemēram, sevi ļoti varēju identificēt ar mammu-blogeri strīdu sākšanas un vārdu celšanas ārā no konteksta ziņā), gan kādu no sava draugu un paziņu loka. Ar mūsdienām tik atbilstošiem gadījumiem, vārdiem un dialogiem, mūsdienu tehnoloģiju pielietojumu un fantastisko mūziku, lieliskajiem aktieriem un smieklu/nopietnības sabalansējumu abos cēlienos, šī izrāde ir viena no mīļākajām, ko esmu redzējusi un, lai gan es parasti otrreiz neeju uz vienu un to pašu izrādi, šo man gribas skatīties vēl.

Attēls: te.

Mazie izrāžu pieraksti #3

Tā kā man par katru salīdzinoši nesen redzēto teātra izrādi ir diezgan maz ko teikt, tad apvienošu vairākas vienā rakstā. Kā arī šoreiz iztikšu bez izrāžu anotācijas, un ķeršos uzreiz pie lietas jeb savām sajūtām par mēneša laikā redzēto teātros.

https://i2.wp.com/www.dailesteatris.lv/userfiles/images/A-Z_kalendars/2017_18/KG_id_webSquare.jpg

“Būt Kejai Gondai”, Dailes teātrī – lieliska Kristiāna Brektes scenogrāfija un videomākslinieka Arta Dzērves darbi starp epizodēm. Izrādes sākumā tiek parādīts neliels fragments no intervijas ar lugas autori Andu Rendu, bet manuprāt, tas ir par īsu, lai skatītājs, kas izrādei nav sevišķi citādi gatavojies kā vien nopircis biļeti, saprastu, ko režisors ar izrādi vēlas pateikt. Tā kā aktieri spēlē vairākas lomas, pirmajās epizodēs ir jāpiešaujas, lai atietu no aktiera iepriekšējā tēla uz nākamo. Rēzija Kalniņa Kejas Gondas lomā ir noslēpumaina, brīžiem tas arī raisa sajūtas par aukstumu un kokainumu darbībās, sejas grimasēs un balss intonācijā. Lieliski ir Katjas Šehurinas tērpi, savukārt izrādes stils ir līdzīgs “8 mīlošām sievietēm”, manipulējot ar skatītāja tēlu, vienīgi šajā izrādē blakus izklaidei ir arī par ko padomāt. Un cik lieliska ir Leldes Dreimanes balss!

https://i2.wp.com/www.dailesteatris.lv/userfiles/images/Gallery/3041//dsc_6942.jpg

“Pēc Jūlijas jaunkundzes”, Dailes teātrī – jāsāk ar labo. Aktieri (Grūbe, Nevarauska un Ķuzule-Skrastiņa) ir izcili (lai gan brīžiem nogurst no Jūlijas jaunkundzes biežajām garastāvokļa maiņām) un tērpi (Jolanta Rimkute) arī. Bet ar to diemžēl nepietiek, lai izrāde būtu laba. -8 veidotā scenogrāfija arī bija laba, bet nefunkcionāla (aizlīmētās skapīšu durvis, tukšie skapīši, pielīmētie naži – ar pannu, glāzēm un ledusskapi nepietiek, lai radītu sajūtu, ka tur kāds dzīvo). Lai gan saturs ir uzlabota lugas “Jūlijas jaunkundze” versija, tā runā par kārtu attiecībām, vīrieša un sievietes attiecībām, feminisma idejas, bet ar to nepietiek, lai atbildētu uz jautājumu kāpēc šī luga tieši tagad. Lai gan skatītāji tiek pārsteigti ar vairākiem (trokšņu) elementiem, tas neattur no garlaicības.

“Optimists”, Pannas teātrī – jāsaka, ka no visām šeit aprakstītajām izrādēm šī man patika vislabāk, lai gan pamatauditorija tam ir mazpilsētās dzīvojošais “latvietis parastais”. Autors Uģis Segliņš, režisors Juris Rijnieks un aktieris Gints Grāvelis ir radījuši asprātīgu izrādi, kas liek paskatīties uz sevi un tautu no malas ar smaidu. Sava daļa nopietnības arī tur ir (emigrācija, bezdarbs, problēmas attiecībās u.c.), bet mani pārsteidza precīzie statistikas dati, ko par dažādām tēmām noskaitīja Gints Grāvelis – tas lieliski papildināja izrādes saturu. Vienīgi to izrādes finālu ir par daudz (vismaz trīs), kas liek daļai skatītāju aiziet par ātru, neredzot Grāveļa dziedāšanas vai repošanas prasmes, vai pēdējo monologu vai vismaz rada ļoti daudz noslēguma sajūtas. Bet savādāk lieliska izrāde, ar ko izklaidēt sevi pēc nogurdinošas darba dienas, un esmu pārliecināta, ka katrs tur atradīs kaut ko sev. Un nevajag baidīties par žanru (komēdija), jo lai gan mana humorizjūta ir ļoti kaprīza, arī šeit atradu, par ko smieties.

Attēls: te, te, te.

Atskats uz 2017. gadu teātrī

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Līdzīgi kā pagājušo gadu, arī šogad lēnām noslēdzu bloga aktīvākās sadaļas, sākot ar teātri.  Ar to sāku, jo vairāk izrādes šogad neapmeklēšu (vismaz nekas nav plānots). Tad nu

Janvāris:
– NN Nakts, JRT – šogad jau bija krietni labāka par iepriekšējo gadu, liels prieks par balvas saņēmējiem – Tomu Čeveru un Edīti Tešheizeri. Teātra kritika ir ļoti svarīga gan skatītājiem, gan teātra profesionāļiem, tāpēc šāds apbalvojums (cerams) to tikai veicina.
– Bonija un Klaids, Dailes teātrī – es neesmu redzējusi filmu, tāpēc ejot uz izrādi man bija visai minimāls priekšstats par to, kas ir kas. Interesanti, ka izrāde liek skatītājam iesaistīties izrādes gaitā. Man patika, tāda dumpinieciska izrāde.

Februāris:
– Doriana Greja ģīmetne, Dailes teātrī – es nevaru teikt, ka šis ir viens no vājākajiem Ķiberes darbiem, bet šis ir viens no diviem, kas uz mani nenostrādāja. Iespējams, biju pārāk svaigi lasījusi grāmatu, kas, kā izrādās, man tādā veidā sabojā ne mazums izrāžu. Varētu gan aiziet vēlreiz un pārliecināties kā ir pēc kāda laika.
– Peldošie-ceļojošie, JRT – arī šī izrāde mani neuzrunāja, biju jau redzējusi otro daļu Dailes teātrī. Mūzika gan ir ļoti, ļoti skaista.

Marts:
Pazudušais dēls, VDT
Mēdeja, Rīgas Krievu teātrī – iespaidīgs Gunas Zariņas tēlojums un iespaidīgs izrādes vēstījums, noteikti viena no tām, ko sirsnīgi iesaku.

Aprīlis:
Mūsējās, Dailes teātrī.
– Bannija Manro nāve, Dailes teātrī – šī ir labākā režisora izrāde, ko esmu redzējusi, man ļoti patika. Lai gan ar pārliecinošu Džilindžera rokrakstu, tomēr daudz savādāka nekā citas iepriekšējās.
– Savādais atgadījums ar suni naktī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Savādais atgadījums ar suni naktī, Nacionālais teātrī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Neiekostais elkonis, ĢIT – viena no tām izrādēm, kas ar mani nesaklikšķēja. Aizgāju pa naudu tikt aplieta ar ūdeni un paskatīties, kā džeki skrituļo.
– Trakās asinis, Dailes teātrī – LKA aktieru diplomdarba izrāde. Man patika gan tēma, gan aktierdarbi, kurus tagad var redzēt tālāk attīstāmies Latvijas teātros.

Maijs:
– Muiža kaņepēs, VDT – nešķita kā komēdija, drīzāk liels pārspīlējums. Patika lomu sadalījuma izmaiņas – savdabīgi un ne tas, ko var redzēt katrā teātra izrādē, lai gan nenoliedzami, viens no elementiem, kā gribēja panākt komēdiju. Lielisks Imants Strads un Kārlis Freimanis.
– Kaķis uz nokaitēta skārda jumta, Dailes teātris – vēl viens Ķiberes darbs, kas mani līdz galam neaizrāva. Lai gan saprotu, ka psiholoģiski vajadzētu kaut kā skart, tomēr viss, kam es varēju sekot līdzi, ir pulkstenis uz skatuves, jo laiks vilkās neciešami lēnu.

Jūnijs:
– Karmena, Dailes teātrī – ļoti patika scenogrāfija un horeogrāfija, arī stāsts aizrāva un pirmo reizi šajā sezonā es sajutu, ka tiešām sekoju un dzīvoju līdzi izrādei, nevis domāju, piemēram, kur iešu ēst rīt vai kas man vēl jāizdara.

Augusts:
– Precības, Liepājas teātris – brīnišķīga izrāde gan formā, gan saturā, gan izpildījumā. Galvenokārt jau formā un izpildījumā. To arī pierāda lielais šī gada “Spēlmaņu nakts” balvu daudzums. Ja vari dabūt biļetes, noteikti aizej!

Septembris:
Svinības, Dailes teātris
– Zēni, Dailes teātris – man liekas, režisors vēlējās aptvert vairākas tēmas, bet tas ne līdz galam izdevās. Varbūt tagad izrāde ir mainījusies, bet, kad es gāju, tā bija par skaļu, par ilgu, par daudz. Sajūta, ka tā tūlīt beigsies, man radās kādas reizes piecas vismaz beigās.
– Aspazija.Personīgi, JRT – lieliska izrāde, kas reflektē par Aspazijas un Raiņa attiecībām, bet galvenokārt par to, kā jūtas un ko domā Aspazija. Patīkami pārsteidza saturs (beidzot laikam esmu atgājusi no tā Raiņa gada, kur viņu izmantoja visur, kur vien varēja izmantot) un izcila Broka.

Oktobris:
– Melot(?)!, Nacionālais teātris – interesanti parādīts tas, ko nozīmē būt aktierim – kā notiek gatavošanās lomai, kā tā tiek iemiesota, kā notiek satikšanās ar skatītāju. Aina ar skatītāja telefona mešanu uz otru skatuves galu būtu jānofilmē un jārāda visiem pirms izrādes, jo ticu, ka tas darbotos efektīvāk, nekā sauss mutisks paziņojums.
– Jaunības slimība, Neatkarīgais teātris “Skatuve” – ar mani izrāde nesaslēdzās, jo tā arī nepalika skaidrs, ko man mēģina pateikt. Bet varbūt izrāde traucēja uztvert šausmīgais aukstums, kas tur bija. Jāsaka gan, ka aktierdarbi (jaunie aktieri) radīja interesi tos redzēt vēl un citādākos formātos.
– Labie bērni, VDT – pirmā izrāde manā skatīšanās pieredzē, kur neprasīja nolikt mobilos telefonus, bet veicināja to lietošanu. Izrāde ir viena no manām top izrādēm šogad, un arī šajā izrādē man nebija domas par to, ko darīšu rīt, bet aktīvi sekoju līdzi notikumiem.

Decembris:
Cerību ezers, JRT
Cilvēki, lietas un vietas, Nacionālais teātris – esmu saskārusies ar izrādes galveno tēmu, tāpēc šī izrāde mani uzrunāja personiskāk nekā biju gaidījusi. Bet ticu un ceru, ka uzrunās arī citus, jo izrāde runā par svarīgām lietām, kas ir apkārt ikkatram no mums. Piemērota kā pieaugušajiem, tā pusaudžiem un pat sirsnīgi ieteicama. Izcila Maija Doveika.

Kopsummā, lai gan sajūta ir tāda, ka gads ir bijis diezgan viduvējs, vēlāk apdomājot un sarakstot uz lapas esmu nonākusi pie astoņām lieliskām izrādēm, kas tiešām patika. Skaits nav liels, bet, manuprāt, tas ir diezgan labs rādītājs. Tās ir izrādes, kas pārsteigušas, kas aizkustinājušas, kas raisījušas emocijas, pārdomas ilgākam laika posmam. Izrādes ar lieliskiem aktierdarbiem, režiju, stāstu. Izrādes, ko iesaku arī tev. Tātad, tās ir: “Precības”, “Labie bērni”, “Cerību ezers”, “Mūsējās”, “Savādais atgadījums ar suni naktī”, “Aspazija.Personīgi”, “Melot(?)!” un “Cilvēki, lietas un vietas”.

Attēls: te.

Tā kā ir atgriezusies mana vēlme apmeklēt teātri (re kā, vajadzēja tikai publiski par to pačīkstēt), tad man ir nopirktas dažas biļetes janvārī, tā kā noteikti turpināšu aplūkot jaunākos un vecākos veikumus un par tiem uzrakstīt. Mana klusā 2018. gada apņemšanās ir paviesoties tajos teātros, kuros neesmu bijusi, bet tā kā lielākoties skaļi izteiktās apņemšanās mēdz izgāzties (man), tad neminēšu, kas tie ir, lai tiešām sanāk aizbraukt!

“Cerību ezers” JRT

https://i1.wp.com/www.jrt.lv/sites/default/files/imagecache/izrade-gallery/ceribu_ezers_foto_janis_deinats.jpg

Viss sākās ar to, ka ieraudzīju jaunajā JRT repertuārā “Cerību ezera” turpinājumu un sapratu, ka lai gan visu laiku esmu gribējusi aiziet uz izrādes pirmo daļu, to tā arī neesmu izdarījusi. Steidzu to labot un labi, ka tā izdarīju, jo tā ir labākā šīs sezonas izrāde, ko esmu redzējusi teātrī.

Stāsts ir par Vladislava Nastavševa (izrādē viņu diezgan precīzi atveido Intars Rešetins) attiecībām ar māti (izrādē Guna Zariņa) laikā, kad Nastavševs gatavojas iestudēt/iestudē “Cerību ezeru”. Māte visu laiku nedara Vladislavam pa prātam, kas liek izcelties vairākiem strīdiem, pati māte nav atraujama no austiņām, kurās skan krievu raidījumi, un viņu neliek mierā arī uzmācīgais pielūdzējs Miša (Vilis Daudziņš). Bet arī Vladam māte nav vienīgā problēma – liekas, ka viņa draugam (izrādē Andris Keišs) viņam nav laika, un arī māte vēl to remontu grib taisīt.

Liekas, muļķīgi minēt, ka aktieri ir izcili. Gan jau pieminētie nospēlē pārliecinoši tos cilvēkus, kurus ik pa laikam redzam medijos un esam guvuši priekšstatu par izturēšanās veidu, kustībām. Tāpēc brīžiem pat nevar nošķirt, vai tas ir aktieris, vai īsts tēls skatītāja priekšā. Respektīvi, izrādē jau tā nav skaidri nodalīta laika un telpas robeža (izrādes saturs mētājas no “tā ir izrāde” uz “tā ir dzīve”) un tā vienlaicīgi notiek tagad kā tiešs ieskats režisora dzīvē un kā to vērojot no malas. To ir grūti izskaidrot, tāpēc vienkārši aizejiet un noskatieties.

Lielisks ir arī minimālisms uz skatuves – atveroties priekškaram, uz skatuves ir tikai skapis, televizors, austiņas, krēsls. Te man gribas likt punktu, bet liekas, ka esmu kaut ko aizmirsusi. Šie priekšmeti ir tieši tik daudz, lai radītu māju sajūtu, bet katram no tiem uzdevums ir vairāk nekā būt vienkārši par teātra dekorāciju. Skapī, piemēram, māte glabā ne tikai senas lietas (padomju laika krāšanas kulta spilgts piemērs), bet tas palīdz arī ieskatīties pagātnē, kad Nastavševs vēlas uzzināt vairāk par saviem radiniekiem. Televizorā, īpaši jaunajā gadā, atpazinu savu ģimeni, un no malas tas šķita nedaudz smieklīgi – pa priekšu noskatīties krievu uzrunu, tad latviešu, paskatīties latviešu izklaides raidījumus un tāpat palikt pie krievu, jo viņiem tie ir labāki. Tāpat izrādēs varoņos var sazīmēt arī savā dzīvē esošus varoņus. Piemēram, izrādes varoņi dzīvo vienā dzīvoklī, bet vienlaikus ir katrs par sevi.

Izrāde skar arī politiskus tematus un secinājumus par dzīvi Latvijā pēc brīvības atgūšanas. Piemēram, pilsonības jautājumu – kā bērns vecākiem, kas nav Latvijas pilsoņi, var būt ar Latvijas pilsonību? Tiek risinātas arī Krimas okupācijas fakts starp Nastavševu un viņa draugu – kamēr viens uzskata, ka Krima ir okupēta, otrs – ka Krievija tur vienkārši palīdz. Bet visa izrāde ir par latviešu un krievu attiecībām un tā arī tiek pasniegta – daļa izrādes latviski, daļa krieviski. Bet no tā noteikti nevajag baidīties – krieviski nesaprotošajiem ir titri, bet gan saprotošajiem, gan nesaprotošajiem paredzēts lieliski pavadīts vakars, ko noteikti nenožēlosiet.

Izrādes vērtējums: 10/10.

Attēls: Jānis Deinats, te.

Atskats uz septembri

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

“Svinības” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Pirmais iestudējums jaunajā sezonā ir īpašs, jo tas ir pirmais. Tāpat ir ar pēdējām izrādēm sezonām, kas liek cerēt uz labu nākamās sezonas sākumu. Lai gan “Svinības” nav pirmā pirmizrāde Latvijas teātru vidū, tā ir pirmā, ar ko atklāju savu teātra sezonu.

Stāsts ir par kādu ievērojamu un bagātu ģimeni, kuras galva – Helge – svin 60 gadu jubileju. Uz viņa viesnīcu tiek saaicināti draugi un ģimenes locekļi, kas liek visai ģimenei beidzot atkal būt zem viena jumta. Tiek uzklausīti apsveikumi, tiek teiktas runas, un dēls izlemj, ka negrib vairs klusēt un ar spēles elementa palīdzību (ģimeni raksturojoša lieta) svinību viesiem izstāsta patiesību par jubilāru.

Izrāde runā par ļoti daudzām lietām, un pirmkārt jau par ignoranci. Ne tikai problēmas sākuma posmā, kad vēl ir cerības kaut ko glābt, bet arī tad, kad jau tas ir zināms plašākam, ne tik ierobežotam cilvēku lokam. Katrai ģimenei ir kaut kas slēpjams, kas paliek to divu, trīs, četru vai vairāk cilvēku vidū, bet sabiedrībai tiek rādīta tās skaistā puse – ka viss taču ir kārtībā. Vai otrādāk – kad kāds pasaka ko skandalozu par ģimeni, sabiedrība izvēlas to “pieklājīgi” noignorēt un pievērsties citām, patīkamākām lietām. Tas gribot negribot liek domāt par situāciju Latvijā un vēl vairāk, arī konkrētām ģimenēm sev apkārt.

Bet tas, ko slēpj šī ģimene, liekas vēl šokējošāk nekā pats ignorances fakts. Izrāde diezgan nejaukā veidā parāda arī homoseksualitāti, pedofīliju un rasismu – burtiski to iemetot skatītāju zālē un vērojot reakciju. Diemžēl sarūgtina fakts, ka vismaz divas no trim lietām skatītāji uztver kā kaut ko šausmīgi smieklīgu vai šausmīgi briesmīgu (vecāki cilvēki jau ķer pēc sirdszālēm), un varbūt tāda arī bija režisora iecere. Man nepatika rasisma un homoseksualitātes uzkraušana vienai personai, bet jāsaka, ka Aminata Grieta Diarra ar to lieliski tika galā.

Mārtiņa Vilkārša spožā scenogrāfija šo skatu vēl vairāk paspilgtina. Skatuve iekārtota kā lielas viesnīcas foaljē ar nelielām istabiņām (kas izskatījās ļoti šauras) otrajā stāvā. Tas viss bija ļoti krāšņi un ļoti skaisti. Bet skatuviskais iekārtojums atgādina to spožo seju, ko parāda, lai citi noticētu, ka viss ir kārtībā. Tas viss beigās atgādināja no iekšienes pūstošu ābolu, kas no ārpuses izskatās skaists un vesels.

Izrādē spēlē lieliski aktieri, kas visu šo smagumu nes un iznes. Ģirts Ķesteris, Indra Briķe, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Lauris Dzelzītis, Ilze Ķuzule – Skrastiņa – tie visi ir daļa no lielās ģimenes, katrs “nenormāls” katrs savā veidā. Ļoti patika Ķestera, Kalniņas un Skrastiņa saspēle un tēlojumi, bet, ja man būtu cepure, noteikti to noņemtu Briķes priekšā, jo Helgas sievas loma ir ļoti grūta. Lomas spēlē arī citi aktieri – Kristīne Nevarauska, Dainis Gaidelis, Artis Robežnieks, Lauris Subatnieks, Āris Rozentāls, Lidija Pupure, Juris Bartkevičs, Ieva Florence, Mārtiņš Upenieks, Lelde Dreimane, Edijs Zalaks.

Kopumā izrāde ir ļoti smaga, bet tiek mēģināta sabalansēt ar nedaudz jēliem jokiem, tāpēc var arī nebūt tik emocionāli nospiedoša. Izrādi papildina arī dzīvā mūzika, par ko rūpējas Gints Žilinskis, Bruno Priekulis un Tālis Gržibovskis. Vēl atliek tikai uzslavēt iespaidīgo Aminatas Grietas Diarras balsi un uzsvērt sajūtu, ka pirmais cēliens ir nedaudz garš, bet otrais liek domāt, ka tikko tu esi apsēdies, bet jau jāceļas atpakaļ augšā, jo izrāde ir beigusies. Bet tas to nepadara mazāk labu. Ejiet, bet ļaujiet aktieriem iespēlēties.

Vērtējums: 8/10.

Attēls: Daina Geidmane, šeit.

Atskats uz jūliju

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/293493505/large.jpg

Pēdējo mēnešu laikā mani biedē tas cik ātri skrien laiks. Jo liekas, ka tikko esmu pārkārtojusi grāmatplauktu (gada sākumā), lai izvirzītu priekšā grāmatas, ko šogad vairāk vēlos izlasīt un paskat – gads jau ir vairāk kā pusē. Bet tas nenozīmē, ka vasaru nevar noķert aiz astes un pavilkt garumā, jo vēl viens mēnesis saules un vēja matos vēl priekšā.

Bet nu par to, ko izlasīju un visādi citādi izdarīju jūlijā.

Izlasīju 11 grāmatas, kas ir augstākais izlasītais grāmatu skaits mēnesī šajā gadā (un domājams, tāds arī paliks):

Kendaisa Bašnela Lūpukrāsu pavēlnieces – jutos vīlusies, jo atmiņā bija palikusi kā grāmata, kas man patika. Bet lasīju, kad man bija kādi padsmit gadi. Lai gan galvenās varones bija četras, dominēja viena un viņa bija tik kaitinoša, ka gribējās grāmatu mest pret sienu. Bet tomēr pabeidzu un nesaprotu, kāpēc es vispār to lasīju. 2/5
Lori Nelsona Spīlmena Sapņu saraksts – par šo man ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses ļoti patika, no otras ne tik ļoti. Galvenā varone Breta pēc mātes nāves mantojumu var saņemt tikai tad, ja īsteno savu mērķu sarakstu, kuru viņa ir uzrakstījusi 14 gadu vecumā. Viegls vasaras romāniņš, ko var izlasīt pāris stundās. 4/5
Māris Bērziņš Svina garša – viena no 2017. gada apņemšanām bija izlasīt visas pieejamās grāmatas sērijā “Mēs.Latvija.XX.gadsimts.” Šī esot viena no veiksmīgākajām šīs sērijas grāmatām, tāpēc ķēros tik klāt. Nedaudz vīlos, jo grāmata ir nepiespiesta un viss labais (kā vienmēr) atstāsts ir beigām. Gribēju vēl skarbāk, vēsturiskāk (lai gan šie neesot vēsturiskie romāni) un emocionālāk. Tieši dēļ sākumā esošās vieglprātības man beigas neaizrāva tā, kā gribētos. 3/5
Paskāls Mersjē Lea – pilnīgs svešinieks stāsta Leas stāstu, ko tam uzticējis viņas tēvs. Tieši tādēļ man grāmata nepatika, jo neredzēju iemeslu, kāpēc stāstu nevarēja izstāstīt tēvs. Rezultātā būtu vairāk emociju, vairāk tuvības un vairāk grāmatas jēgas. 2/5
Leslija Valtone Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas – grāmata ir tieši tāda, kāds ir nosaukums – savāda, skaista un skumja. Grāmata par vairāku paaudžu attiecībām ar nedaudz maģisku piesitienu, kas grāmatu pārvērš ļoti interesantā piedzīvojumā. 5/5
S.J.Watson Pirms es aizeju gulēt – vīlusies, jo gaidīju ko vairāk. Galvenā varone bija neinteresanta, solītā spriedze palika nesagaidīta un beigas bija tik samudžinātas, ka vairs nesaprotu, kas tur beigās notika. 2/5
Sabīne Košeļeva Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts – šī bija atkārtota lasīšana un joprojām šī grāmata ir burvīga. Par dažādu paaudžu un tautību attiecībām un saprašanos. No otras puses, žēl, ka nebija tik daudz vēstures aspektu un dažādās uztveres. Pēdējās nodaļas gan galīgi nevajadzīgas. 4/5
Helēna Fīldinga Bridžita Džounsa: saprāta robeža un Bridžita Džounsa: kā traka pēc viņa – vēl viena vilšanās. Dažviet pavīd burvīgi salīdzinājumi, nedaudz var arī pasmieties (bet tiešām nedaudz), bet kopumā grāmatas parāda to, cik Bridžitai ir nožēlojama dzīve un sametas vai nu žēl vai dusmas par to, cik ilgi tas var tā turpināties. 2/5
Džesija Burtone Miniatūriste – vēsturisks romāns par Amsterdamu ap 1687. gadu, kāda tirgotāja ģimeni, kurā ieprecas galvenā varone. Interesants stāsts, kas vienu brīdi velkas, citu atkal lasās raiti, bet kopumā man patika vairāk vēsturiskais Amsterdamas aspekts, nekā kas cits. 3/5
Herbjorga Vasmu Šie mirkļi – mani vairs nespēj izbrīnīt skaudrums šīs rakstnieces darbos, jo esmu lasījusi dažus iepriekšējos viņas romānus. Šis bija iespaidīgs stāsts par sievietes dzīvi, viņas cīņu par vietu pasaulē un vēlmi un vajadzību apkopot visas uzņemtās lomas vienā personā. Interesanti, ka maz parādījās varoņu personvārdi. 4/5

Jūlijā filmas es neskatījos, vienīgi pusē palika noskatīta filma Valentines Day, ko iesāku skatīties pa ceļam uz mājām no festivāla “Lampa”. Bet interesi tā neizraisīja, tāpēc diez vai pabeigšu.

Teātra arī jūlijā nebija, tāpēc arī šī sadaļa izpaliek. Ar aizrautību gaidu jauno teātra sezonu un skaitu dienas, līdz atkal varēšu ieiet pa kāda durvīm. Kamēr izrāžu nav, klausos radio un mēģinu uzminēt, kurš aktieris ierunājis kuru reklāmu.

Vasara ir festivālu sezona un mani nekad nav uzrunājuši mūzikas festivāli, kur jāguļ teltīs trīs dienas un jāblandās apkārt. Šogad pirmo reizi apmeklēju festivālu “Lampa” un sapratu, ka šis būs tas festivāls, uz kuru braukšu katru gadu. Sanāca gan apmeklēt tikai vienu dienu – piektdienu, 31.jūniju, tāpēc biju diezgan sarūgtināta, ka lielākā daļa interesanto sarunu notiek sestdienā, kad tur neesmu. Bet runā, ka nākošgad “Lampa” norisināsies tādos datumos, kad abos tikšu, un gribēšu redzēt, kā es sadalīšos vairākās daļās, lai apmeklētu visu, ko vēlos.

Lai foršs pēdējais vasaras mēnesis!

Attēls te.