Atskats uz jūliju

Jūlijs bija ļooti labs mēnesis gan grāmatu lasīšanas, gan filmu skatīšanas ziņā (tiesa gan kvantitatīvā, ne kvalitatīvā nozīmē). Šis būs samērā gari, tāpēc iekārtojies ērtāk un brīdinu jau savlaicīgi – būs daudz romānu un sliktu filmu.

GRĀMATAS – 14

Ursula Doila “Dižu vīru mīlestības vēstules” – nu tā mazā grāmatiņa, kas figurē Kerijas un Mistera Lieliskā stāstā. Jau kopš seriāla un filmu noskatīšanās laika gribēju izlasīt un liels bija mans pārsteigums, kad Otrajā Elpā ieraudzīju tulkoto versiju. Patika, ka ir ieskats katra dižā vīra dzīvē (ko darījis un kurā gadsimtā dzīvojis). Lai gan grāmatā bija pāris labu vietu, tās tomēr ir nozīmīgas tikai rakstītājam un saņēmējam. 3/5
Pāvels Sanajevs “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes” – citāda mīlestība starp mazdēlu un vecvecākiem, nekā pierasts redzēt. Bet arī tāda mīlestība ir mīlestība. Un tas grāmatas vāks! 4/5
Grīra Hendriksa un Sāra Pekkanena “Sieva starp mums” – atsauksme te.
Katrīna Teilore “Pļavas ziedu vasara” – kad vēl labāk lasīt par vasaru, ja ne vasarā? Vispār jau kopš filmas “Holiday” laikiem mans mīļākais settings ir apmainīšanās ar mājām, tāpēc arī grāmatas sakarā jāsaka – ko gaidīju, to sagaidīju. Viegla lasāmviela, kas negarlaiko, jo darbība notiek pārmaiņus starp diviem galvenajiem tēliem, un ko tiešām var izlasīt dienas laikā. 4/5
Keitija Forda “Franču dēka” – šeit mani nopirka anotācijā minētais “misters Dārsijs”, taču grāmata neievilka un nesaistīja. Tā kā tās svētdienas romantiskās Lindstrēmas un Fordas romantiskās filmas – ir garš meh, tad strīds un viss, ko gaidīji no grāmatas notiek pēdējās 50 lappusēs. 2/5

Paula Hokinsa “Meitene vilcienā” – man kādreiz patika trilleri un detektīvi, bet tagad es viļos katrā nākamajā grāmatā, ko lasu. Šajā kaitināja galvenā varone, kas problēmas mēģina slīcināt alkoholā, bet tās baigi neslīkst. Tieši šīs problēmas novērš uzmanību no paša stāsta, lai gan tajā pašā laikā to attīsta, bet zūd spriedzes elements, ko es ļoti vēlos sagaidīt no šādām grāmatām. 2/5
Anna Brašāra “Ceļojošo bikšu māsība” – kādreiz šī bija mana mīļākā grāmata, gribēju tikai pārlasīt. Nedaudz atgādina pašai savas draudzības (mums tikai nav kopīgu apģērbu gabalu). 3/5
Federīka Bosko “Mīlestības patiesā nozīme” – un re, mana pirmā pieczvaigžņu grāmata, jo atnāca pie manis īstajā laikā. Nedaudz par Itāliju (žēl, ka netulkotie itāļu valodas vārdi palika tikai grāmatas sākumā), ko autore izstāsta nevis caur pierastajiem aprakstiem par vietām vai ēdieniem, bet caur karstasinīgajiem personāžiem. Grāmata par to kas ir mīlestība un kas tā nav. 5/5
Imogen Edwards-Jones “Viesnīca Babylon” – asprātīgi par viesnīcu biznesu no apkalpojošā personāla puses. Uzzināju daudz jauna par to kā viesnīca funkcionē un dabūju pasmaidīt pie vairākiem atgadījumiem. 4/5
Kendaisa Bašnela “Četras blondīnes” – šeit nesagaidīju to, ko cerēju. Gribēju vieglu pastāstiņu, kur reizē darbojas visas četras sievietes, dabūju četrus atsevišķus stāstus, bet tie bija tik sekli, ka apstājos pie otrā un tālāk neturpināju. 1/5

Ilze Eņģele “Solo vijolei un termometram” – grāmata, kuras lasīšanas laikā feispalmoju katrā nodaļā. Cik varēja noprast, bija mēģinājums uzrakstīt asprātīgu romānu, kas tā arī palika tikai mēģinājums. 1/5
Keita Eberlena “Man tevis pietrūkst” – es ļoti gribēju, lai abi varoņi satiekas vai iedomājas par otru biežāk, nekā grāmatā tika attēlots, jo lielāks ieskats tika sniegts abu varoņu atšķirīgajās dzīvēs, kas atkal noveda pie tā, ka viss, ko gaidīju, notika pēdējās 50 lappusēs. 3/5
Umberto Eko “Sarakstu karuselis” – grāmata par to, ka pilnīgi viss var būt saraksts. Tas neaprobežojas tikai pie iepirkumu saraksta, bet arī pilsēta var būt saraksts, mākslas darbs var būt saraksts, viss, ko pašlaik redzam, ir saraksts. Grāmatu papildina fragmenti no literāriem un mākslas darbiem, tāpēc var saprast, ko Eko domājis. 4/5
Stefans Cveigs “Kādas nezināmās vēstule” – anonīmas sievietes atzīšanās mīlestībā kādam vīrietim pēc tam, kad abi vairākas reizes dzīves laikā ir satikušies. Īss un ļoti koncentrēts stāsts, bet neaizrāva. 3/5

FILMAS

“Book Club” – četras pusmūža+ sievietes lasa “Greja 50 nokrāsas” un visas pēkšņi grib spice up savas dzīves. Kādai izdodas, kādai ne tik ļoti. Patika Džeinas Fondas un Diānas Kītones tēli un to attīstība, bet pārējais tāds meh. Kārtējā filma, kur treilerī ir salikts viss interesantais. 5/10
“Set it up” – filmas galvenie varoņi abi strādā pie neciešamiem bosiem – darbaholiķiem, kas paredz to, ka viņi ar saviem bosiem sēž birojā līdz vēlai naktī. Kad abi padotie satiekas, viņi izdomā savus bosus savest kopā un story goes from there. Paredzami un brīžiem ne tik ļoti, beigas jau uzreiz zināmas, bet kā vakara izklaide derēja. 7/10
“Get a Job” – filma, kas diezgan precīzi atspoguļo tikko no augstskolas izmesta jaunieša mēģinājumus ielikt nākamo ātrumu dzīvē. Nedaudz depresīvi (filmu skatījos tieši tādā posmā, kādā bija filmas varoņi, mīnus narkotikas). Atkal iepatikās Anna Kendrika (sāka nepatikt kopš Pitch Perfect laika, tagad spītīgi izvairos skatīties trešo daļu). Bet citādi saturiski nekā īpaša, tāpēc 4/10.
“Mamma Mia! Here We Go Again” – filma, ko gaidu jau 10 gadus, sagaidīju, un sākotnēji vīlos. Tad sāku lasīt kāpēc Merila Strīpa parādās vienā mazā trīs minūšu epizodē un sāku just cieņu pret filmas veidotājiem par izvēlēto pieeju. Tai pašā laikā sadalītās stāsta līnijas jauc prātu un novērš uzmanību. 5/10

“I Feel Pretty” – apaļīga un sevi nemīloša sieviete nokrīt no velotrenežiera, smagi sasit galvu un pēkšņi sev patīk, lai gan pārējie nekādu atšķirību nemana. Un tomēr ar savu atklātību, drosmi un atvērtību iegūst daudz vairāk nekā spēja pirms tam, kas ir nedaudz eye-opening. Jau diezgan pierasts, ka Eimija Šumere spēlē tizlas apaļu sieviešu lomas, tāpēc tas nav pārsteigums, ka viņa ir arī šajā filmā. Pēc filmas noskatīšanās man tajā vēl kaut kas patika, tikai tagad neatceros, kas. 7/10
“Austenland” – sieviete, kas fano par Ostinas romāniem, sevišķi “Lepnumu un aizspriedumiem” nonāk vietā, kur pats vari izdzīvot savu tā laika stāstu – samaksājot zināmu naudas summu, tiec pie jaunas identitātes un dzīvo 18.gadsimtā. Filma reizē notiek divos laikos un liekas, pat filmas veidotāji, ne tikai skatītāji, tajos viegli saputrojas, jo beigās viss, kas notika lomu spēlē tiek pārcelts uz mūsdienām un rada apmulsumu kā filmas varoņiem, tā skatītājiem. 5/10
“Heartbreaker” – ar franču filmām ir tā, ka tās skatoties, uzmanību nenovirza jauns paziņojums telefonā, jo jāpaspēj izsekot līdzi subtitriem angliski. Galvenais varonis tiek nolīgts, lai izjauktu bagāta vīrieša meitas attiecības ar nevēlamu līgavaini, un, protams, ka viss neiet kā plānots. 7/10

SERIĀLI

“Living Biblically” seriāls ar vienu sezonu, īsām epizodēm un komēdija – yes please! Gribējās kaut ko “The Big Bang Theory” vietā un dabūju arī. Vienā vārdā – galvenais varonis vienu dienu izdomā dzīvot precīzi un burtiski kā teikts Bībelē. Protams, seriāla veidotāji ir atlasījuši nekaitīgākos punktus, bet arī tie izraisa interesantas situācijas. Nezinu ko par šo domā visi ticīgie cilvēki, man tā bija patīkama izklaide. 7/10

“Girlboss” – seriāls, kas jāskatās, kad pati nevari salikt skapi vai jūties, ka brauc ar pirmo ātrumu vietā, kur jābrauc ar 70 km/h. Tāds sapurinošs seriāls ar savu daļu drāmas, bet īss un vienā sezonā, tāpēc lieliski piemērots ļoti brīvai un nesaplānotai nedēļas nogalei, kad vēlies palikt mājās. 8/10

Advertisements

Atskats uz jūniju

Tā kā šo rakstu salīdzinoši laicīgi, tad par to, kas paveikts pēdējās jūnija dienās tiks ziņots nākamajā mēnesī. Bet šeit par daudz lasīto un aiz astes noķerto aizbēgušo teātra sezonu.

Izlasīju sešas grāmatas:
Inita Sila “100 vēstules sievietei” – lai gan rakstītas sev, vēstules domātas arī lasītājiem, jo dod iespēju rast atbildes uz dažādiem dzīvē sarežģītiem jautājumiem. Dažbrīd atgādināja redaktores sleju (autore kādreiz bija redaktore “Ievā”, tagad “Santā”), un neiztika bez grāmatas piesaistīšanas Latvijas simtgadei, tomēr kaut kas tajā visā mani uzrunāja. Protams, ne lai izlasītu vienā vakarā, jo tad vienkārši uznāktu besis, bet ik pa laikam pārlapot, atbildēt uz jautājumiem un salīdzināt pieredzes. 3/5

Žoels Dikērs “Baltimori” – It kā turpinājums “Patiesība par Harija Kebēra lietu”, bet izlasīju kā pilnīgi atsevišķu grāmatu, jo par pirmo jau biju paspējusi aizmirst. Šajā stāstā lasītājs tiek vests cauri ģimenes noslēpumam (ātrāk un vairāk runājot par lietu nekā pirmajā grāmatā), to lēnām šķetinot, bet atšķetinot tikai pašās, pašās beigās. Manas domas un idejas par ļaundari mainījās ar katru nākamo nodaļu un beigās tā arī neizdevās uzminēt, kas īsti varētu būt noticis, par ko plusiņš. Šī noteikti kādreiz nonāks manā grāmatplauktā. 4,5/5

Rebeka Džeimsa “Sieviete spogulī” – atsauksme šeit.

Mets Heigs “Iemesli dzīvot tālāk” – autors personīgi runā par savu pieredzi ar depresiju. Teikšu godīgi – tiku līdz pusei un tālāk nelasīju. Iemesli tam ir dažādi, bet domāju pie šīs grāmatas atgriezties, lai to pabeigtu, jo izlasītais bija interesants, personisks un lika aizdomāties.

Meinhards fon Gerkāns Latvijā. Cilvēks, kurš maina planētas vaibstus” – par laimi šis nebija kārtējais smuku arhitektūras bilžu katalogs, bet gan bildes tika papildinātas ar noderīgu informāciju par arhitektu un viņa sadarbību aspektiem, bija stāsts par to, kā pie katras mājas nonāca (kas tādam zaļam arhitektūras gurķim kā es ir daudz interesantāk nekā tehniska rakstura rādītāji). 4/5

Pīters Svonsons “Visi skaistie meli” – atsauksme šeit.

Melanholiskā noskaņojumā esot, noskatījos “Lepnums un aizspriedumi”, ar domu, ka varētu noskatīties arī “Pride and Prejudice and Zombies”, bet otrā joprojām stāv neskatīta. Varbūt nākammēnes.

Jūnijā arī beidzās teātra sezona, bet paspēju vēl noskatīties divas izrādes. Par “Lūci” jau rakstīju te, bet paspēju aiziet arī uz Marijas Bērziņas diplomdarba izrādi “Precēšanās un šķiršanās anatomija“. Jāsaka, ka par redzēto man joprojām ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses aktieri ir lieliski, tēma vienmēr aktuāla, žanru sajaukums, cinisms un ironija (ko gribējās vēl vairāk), tomēr izrāde neuzrunāja tik ļoti, cik gribētos. Taču režisores vārdu ir vērts atcerēties un ceru, ka skatītāji no viņas sagaidīs vēl kaut ko režijas jomā.

Vēl jūnijs bija foršs ar to, ka beidzot ieguvu bakalaura grādu (to pašu, par kuru čīkstu jau trīs gadus un es zinu, ka tas tāds štrunts vien ir, bet wow it’s over now), sāku braukt ar mašīnu pa Rīgas ielām (nekad vēl nebiju sēdējusi pie stūres un jāsaka, ka tas ir forši un bailīgi reizē), kā arī apmeklēju sarunu festivālu “Lampa” (bet vēl nezinu kā man tur gāja, jo rakstu no pagātnes).

Atskats uz maiju

https://data.whicdn.com/images/313106700/large.jpg

Maijs bija ļoti darbīgs mēnesis, ko pierāda tas, ka lasīju maz, teātrī nebiju, un noskatījos dažas jau redzētas filmas. Galvenais iemesls bija mans nu jau pabeigtais bakalaura darbs, kas ja ne paņēma visu manu brīvo laiku, tad enerģiju un dzīvesprieku gan. Brīvo laiku, savukārt, aizņēma autoskola (jo laikam vienā skolā man palika garlaicīgi). Tad nu maijs tāds tukšs.

Izlasīju divas grāmatas:

Ērlings Kage “Klusums trokšņu laikmetā” – grāmata par to, kā vairāk savās aizņemtajās, tehnoloģiju pārņemtajās dzīvēs novērtēt mazās lietas, kā ļauties klusumam un kā to izbaudīt. Drīzāk es teiktu, ka šī nav pamācību grāmata, bet autora paša pieredze, kas šajā gadījumā ir grāmatas veiksme, jo nedalās ar konkrētiem padomiem visiem cilvēkiem, tādējādi katrs var izmēģināt kaut ko savu. Vēl viens pluss ir īsās nodaļas, tādas kā esejas. 4/5.
Imants Ziedonis “Mūžības temperaments” – šī gan ir grāmata, kas prasa Raiņa daiļrades pārzināšanu un varbūt pat saprašanu. Grāmata kā sveiciens Raiņa pagājušajā lielajā dzimšanas dienā, bet varētu palīdzēt gan saprast viņa darbus, gan ko jaunu uzzināt. Tā apkopo Ziedoņa rakstītas esejas par Raiņa darbiem, tāpēc noderīgi varētu būt gan Raiņmīļiem, gan skolās sēdošajiem. 3/5.

No filmām noskatījos četras. Protams, kā jau karalisko kāzu mēnesī, pavilkos uz visām “dokumentālajām” filmām kā Harijs satika Meganu. Pēc otrās jau kļuva garlaicīgi. Kamēr braucu mājās no Viļņas, noskatījos divas jau redzētas filmas (LuxExpress neizceļas ar atjaunotu filmu piedāvājumu, jo tieši tās pašas es redzēju pirms gada, braucot uz Cēsīm) – Me Before You, kur joprojām nobirdināju pāris asaras un neiebraucu kurā brīdī galvenajiem varoņiem sākas lielā mīlestība (3,5/5), bet How to be Single – nevis tāpēc, ka man ar to būtu problēmas, bet tāpēc, ka man tā filma šausmīgi patīk, un es to nevaru izskaidrot. 4/5.

Kā jau teicu, teātrī nebiju. Bet par to runājot, nesaprotu, kāpēc viņi uztaisa izrādes uz jūniju, parāda divas reizes un saka “nāciet nākošgad, kad būs biļetes”. Pa vasaru taču viss izrāžu must-see aizmirstas un tad atkal nāk jaunās izrādes, un par “vecajām” aizmirstas.

Maijā paspēju arī aizbraukt uz Viļņu un pārbaudīt “tur viss ir labāk” teicienu. Par visu nezinu, un arī vienā dienā neaplūkoju visu pilsētu, kā rezultātā varbūt kaut kur savos novērojumos kļūdos. Bet jāsaka, ka padomju (tipiskās ķieģelīšu) ēkas tur ir maz, centrā daudz jūgendstila ēkas, kas mijās ar moderno arhitektūru (kas ir dabiski ieintegrēta un neizlec), viss, kas augstāks par 15 stāviem ir ārpus pilsētas centra, arī lielās biroju ēkas. Bērniem un pieaugušajiem varētu patikt “Telia Nemuziejus”, kas īsi un interaktīvi pastāsta Lietuvas vēsturi un tad virtuālās realitātes brillēs vari pavizināties ar laivu/gaisa balonu pa Lietuvu. Lietuvas teātra un kino muzejā gan es vīlos, jo vismaz teātra pusē vairāk bija pievēsta uzmanība itāļu operām, nekā Lietuvas teātrim (pakārtās aktieru sejas pie sienām neskaitās).

Mans plāns jūnijam ir sekojošs: došos uz vienu (varbūt divām) teātra izrādēm, apmeklēšu Kontinenta vasaras izpārdošanu (6.jūnijs, Elijas ielas 17 pirmais stāvs – būs daudz grāmatu par labām cenām!), sākšu praktiski braukāt ar mašīnu un absolvēšu skolu.

Attēls: te.

Atskats uz martu un aprīli

https://data.whicdn.com/images/312156336/large.jpg

Nav jau tā, ka abus mēnešus apvienoju tāpēc, ka vienā no tiem neko nebūtu darījusi. Martā izlasīju sešas grāmatas, noskatījos 12 filmas un redzēju vienu teātra izrādi, bet aprīļa bilance ir 8 izlasītas grāmatas un četras teātra izrādes. Daudzuma dēļ šeit pieminēšu tikai tos darbus, kuri likās pieminēšanas vērti – labā vai sliktā nozīmē.

Grāmatas:

Levs Grosmans “Burvju karalis” – otrā daļa “Burvju” triloģijai, kuru lasīju ar vairāku gadu pārtraukumu no pirmās grāmatas. Šo noteikti nevajag izlasīt visu vienā dienā, jo notikumu ir daudz, tie notiek vieni pēc otra, bet tie nav spriedzes pilni, tāpēc grāmatu var mierīgi nolikt malā. Tas, ka es neatcerējos sīkumus no pirmās daļas, netraucēja, jo bija vietas, kur daļēji tiek paskaidrots, kas notika agrāk, bet šī noteikti būs viena no triloģijām, ko izlasīšu visu vēlreiz bez pauzēm, kad tā būs pabeigta. 4/5

Brenē Brauna “Nepilnības dāvanas” – grāmata sludina kā pārstāt izpatikt citiem un būt tam, kas esi, bet autores piedāvātais modelis nelikās saistošs (bet ok, es uz pašpalīdzības grāmatām vienmēr skatos šķībi). Gribējās vairāk piemērus no reālās dzīves un ne tikai no autores, bet arī kāda cita. Saprotu, ka tēma ir plaša un metožu daudz, tomēr šī grāmata mani neuzrunāja. 2/5

Žils Verns “80 dienās apkārt zemeslodei” – šo es mēģinu lasīt jau otro reizi, un jau otro reizi netieku tālāk par 30 lappusēm. Viens no faktoriem varētu būt tas, ka man šausmīgi nepatīk lasīt padomju laika drukā, bet otra vaina varētu būt tajā, ka esmu redzējusi filmu, kas vēl ir pārāk svaigā atmiņā. Nepabeidzu.

Žans Pols Didjēlorāns “Lasītājs vilcienā “6.27” – šī ir grāmata, kuru vēlējos garāku. Lai gan savs šarms ir šim īsajam romānam, jo nav ne par daudz, ne nāk par skādi, tomēr šīs grāmatas sakarā vēlējos plašākus aprakstus, un ne tik tuvu saspiestus notikumus. Lai gan izlasīju vienā dienā, gribējās sēdēt un baudīt katru vārdu. 4/5

Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija” – atsauksme te

Anna Lora Bondū, Žans Klods Murlevā “Padejosim?” – atsauksme te.

Džūda Devora “Lepnums un aizspriedumi. Mistera Dārsija atgriešanās” – atsauksme te.

Sebastians Ficeks “Astotā nakts” – atsauksme te.

Filmas

Sens ticējums vēsta, ka, ja Marta noskatās tikai vienu Oskaram nominēto filmu, tad tā arī dabūs galveno statueti, un arī šogad tas ir piepildījies. Pati filma gan likās nekas īpašs, tāpēc 3/5

Sleepless in Seattle – mans pēdējā laika vājais punkts ir Mega Raiena, bet otrs – deviņdesmito romantiskās komēdijas. Un, lai gan klasiska romantisko komēdiju shēma, kas ir atkārtota 1001 reizi, es tomēr tās skatos atkal un atkal. 4/5

The French Kiss – lai gan galveno varoņu ķīmijai es nenoticēju, tomēr šī bija savādāka romantiskā komēdija, jo tiek iesaistīta vērtīgas kaklarotas zādzība. Ja būtu vairāk par vīnu gājis runa, tad būtu paticis vairāk. 3/5

Noskatījos arī divas dokumentālās filmas – Kristas Burānes “Māra” un “Pasaka par tukšo telpu”. Māra vēsta par teātra režisori Māru Ķimeli, bet otrajā – par scenogrāfu Andri Freibergu. Lai gan dokumentālais žanrs nav tas, ko es parasti skatos, tomēr filmas man patika. 4/5

Teātris

Lai gan netīšām sanāca neaiziet uz nacionālā teātra “Ideālo žurku” (tāpēc nemēdzu iet uz teātriem brīvdienā), tomēr redzētās izrādes ir kuplā skaitā – piecas un par visām arī esmu uzrakstījusi. Tātad, Būt Kejai Gondai, Pēc Jūlijas jaunkundzes Dailes teātrī un Optimists Pannas teātrī lasāms te, Arī vaļiem ir bail Nacionālajā teātrī lasāms te, bet Gandrīz laime Krievu teātrī – šeit.

Attēls te.

Atskats uz janvāri

(te iedomājies attēlu, kurā ir logs, ārā sniegs un uz palodzes kūp kāds karsts, krūzē ieliets šķidrums)

Janvāris ir ļoti interesants mēnesis. Pilnībā pazuda vēlme lasīt grāmatas un rakstīt par lietām šeit, blogā (droši vien tāpēc, ka uzsāku prakses gaitas, kur burti jāklabina katru dienu), ir liels enerģijas zudums uz lietām, cilvēkiem un darbībām (respektīvi, ja izeju cilvēkos uz trīs stundām, man pēc tam septiņas dienas jāatpūšas). Mans jaunākais mīļākais vārds ir “respektīvi”, ko lietoju katrā teikumā un pilnīgi nevajadzīgās vietās. Katru darba dienu vairākas reizes prātā ienāk doma, ka varētu nopirkt vienvirziena biļeti uz Zviedriju (jo praksē logi atrodas tieši pretī skatam uz prāmi), bet (paldies dievam) nekad nav līdzi tik daudz naudas.

Kad esmu pačīkstējusi, varu ķerties klāt visam tam, kam parasti. Un kā jau tādos gadījumos, sākšu ar grāmatām. Vispār, janvārī arī sasniedzu vienu no saviem grāmatu izaicinājumiem – Goodreads gada izaicinājumu – izlasīt vienu grāmatu. Un veiksmīgi iet arī “nepirkt nevienu grāmatu” un “atbrīvojies no liekām” lauciņos. Bet es atkal aizpļāpājos.

Tā viena, ko izlasīju janvārī, ir Džeralīnas Tomasas “Brīvs no krāmiem. Mājas detokss“. Lasīju, jo patīk ik pa laikam atbrīvoties no liekām mantām un esmu pārbaudījusi, ka tā vienkāršāk dzīvot. Jo mazāk mantu, jo brīvāka telpa un tas iespaido arī attieksmi pret dzīvi. Tā kā esmu lasījusi vairākus rakstus, grāmatas un pētījumus par atbrīvošanos no liekām mantām, grāmata mani nepārsteidza. Tā sniedz praktiskus padomus, kā saprast, kuras mantas no visa tā kopuma nav vajadzīgas un kādam, kas sāk savu ceļojumu mājas tīrīšanas procesā, grāmata varētu būt ļoti noderīga. Man visvairāk patika kontrollapu esamība grāmatas beigās, bet gribējās tās izplēšamas un lietojamas vairākas. Izlasīju arī vienu manuskriptu grāmatai, kas tuvojas iznākšanai, bet par to uzrakstīšu tad, kad tā būs pieejama arī citiem.

Mēģināju lasīt arī Džeinas Ostinas “Mensfīldpārku”, bet tālāk par 50 lappusēm netiku un lasīt “viņš uz mani pat nepaskatās, satiekas ar citu” 400 lappušu garumā (īpaši, ja beigas sev jau nomaitekļoju) likās bezjēdzīgi. Līdzīgi man gāja ar Lāgerfelda jauno veikumu “Meitene, kas meklēja savu ēnu” – apstājos 100 lappusē un secināju, ka mani neaizrauj, neliekas interesanti un vēlreiz citējot kādu recenziju IR, kas citē kādu citu “acis lasa, kamēr smadzenes atpūšas”.

Filmās gan man gāja ļoti ražīgi, jo tās es skatījos daudz. Gadu iesāku ar skaistāko romantisko filmu, kādu pēdējos gados esmu redzējusi un tā kļuva par vienu no manām mīļākajām filmām – Serendipidy. Noskatījos arī jaunāko versiju par Annu Kareņinu (6/10), tad sekoja vairākas Ziemassvētkiem veltītas sliktas filmas, kuras nav pieminēšanas vērtas. Noskatījos Jaungada nakts (5/10), kas pēc uzbūves nedaudz atgādināja “Love, actually” un par to runājot, noskatījos arī 10 minūšu turpinājumu “Red Nose Day Actually” (6/10). Turpināju ar dokumentālo filmu par sievieti, kas apsēsta ar teātri “Vienu biļeti, lūdzu” (9/10). Tad pārsteidzošā kārtā iekritu nelielā apsēstībā ar krievu seriālu “Hotel Eleon” un trīs sezonas noskatījos četrās dienās.

Par teātriem runājot, ieplānots bija doties uz divām izrādēm, bet uz vienu no tām aizsūtīju vecākus. Viņiem izrāde nepatika un nejūtos neko zaudējusi. Tad sekoja “Harolds un Moda” Dailes teātrī, kas bija lieliska izrāde, ar ko iesākt jauno gadu teātrī. Izrādē spēlē brīnišķīgi aktieri (Mārtiņš Upenieks, Lilita Ozoliņa, Indra Briķe u.c.), kas izrādi nospēlē tā, ka nenākas aiz garlaicības domāt par to, ko darīšu pēc pāris stundām. Un joki – jēziņ, beidzot ir joki, kuri ir smieklīgi un nav tik bieži dzirdēti, ka vairs tādi neliekas! Lai gan izrāde komēdija nav (bet gluži nav arī traģēdija, tikai beigas nedaudz bēdīgas), joku dēļ vien ir jāiet un jāskatās. 9/10

Februārī man nekas, izņemot Ķīpsalas grāmatu izstādi, ieplānots nav, tāpēc varētu ļauties spontāniem teātra biļešu pirkumiem. Ceru, ka līdz februāra beigām mana lasīšanas krīze būs pārgājusi, bet īpaši par to arī nesūdzos, jo var veltīt laiku tādām nodarbēm, kurām agrāk nesanāca laika/vēlēšanās.

(Atzīšos, atbilstošu bildi man bija slinkums sameklēt.)

Atskats uz decembri

https://data.whicdn.com/images/304605272/large.jpg

Decembris bija ražīgs mēnesis ne tikai izlasīto grāmatu ziņā, bet arī bloga rakstīšanas – divu gadu laikā nekad neesmu publicējusi tik daudz ierakstu viena mēneša ietvaros. Tā kā tas mani riktīgi nogurdināja (nu labi nē, veselība klibo un ar jauno gadu tam ir sakars tikai ēšanas ziņā), atgriežos pie haotiskā “tu nekad nevari zināt, kad es kaut ko ierakstīšu blogā” plāna. Galvenokārt tāpēc, ka bija brīži, kad man bija ļoti daudz par ko rakstīt un tad sekoja brīži, kad nebija nekā un tos savienot bija pagrūti, jo tad viens vai otrs notikums jau ir zaudējis savu aktualitāti. Bet tagad vēl pēdējo reizi pakavēšos 2017. gadā un parunāšu par decembri.

Decembrī izlasīju 11 grāmatas:
Rīgas viesnīcu arhitektūra – smukas bildes un ēkas vēsture. Atgādināja reklāmas katalogu vai izdrukātu viesnīcu mājaslapu.
P.S. Tu man patīc – atsauksme te.
Eleonora un Pārks – lasīju atkārtoti un šoreiz latviski. Sajūtas, ka tā ir viena no labākajām jauniešu grāmatām, ko esmu lasījusi, tas nemainīja, bet atgādināja, ka par to var rakstīt arī skaisti, ne tikai notrulināti un “vissirslikti”.
Septiņas dzīves un viena liela mīlestība – šī jau ilgu laiku gulēja plauktā, un tā kā jau vairāk kā gadu manā dzīvē ir kaķis, tas bija steigšus jālabo. Tad nu šī bija pēdējā grāmata 2017. gadā, kuru lasot raudāju kā mazs bērns, jo nesaslēgt notiekošo ar savu dzīvnieku un “ko es darītu tādā situācijā” ir neiespējami, maigi sakot. Obligātā lasāmviela visiem, kuriem ir kaķi.
The Sun and her Flowers – izslavētās dzejnieces Rupi Kaur jaunākais krājums (atcerieties, iepriekšējais bija “milk and honey”). Šoreiz dzeja likās mazāk piesaistīta vienai konkrētai tēmai, tāpēc sanāca liels haoss un pēdējie pāris dzejoļi izskatījās pēc redaktora izmisuša kliedziena “man vajag vēl” un viņa iedeva visu, kas viņai bija. Teiksim, 70% meh, pārējais bija labi, bet joprojām pirmais krājums man patīk vairāk.
Laimes projekts – šo lasīju ar mērķi atrast lietas, ko ieviest savā dzīvē jaunajā gadā un kļūt nedaudz organizētākai. Vai man tas izdevās? Nē. Autore vairākās vietās grāmatā ieiet pretrunās pati ar sevi, kas lika zaudēt pilnīgi jebkādu ticību tajā, ko viņa dara. Bet tomēr tā istabas sakārtošana 15 minūtes pirms gulētiešanas šķiet iedvesmojoša.
Vampīru akadēmija – atkārtota lasīšana, lai atsistu atpakaļ nedaudz noklīdušo vēlmi lasīt un pārliecinātos, ka joprojām varu 300 lappušu grāmatu izlasīt 3 stundu laikā.
Tuvumā.Mīlas lirika – otrais Vācieša dzejoļu krājums manā lasīšanas pieredzē un viennozīmīgi labākais no visiem tiem dzejas krājumiem, ko esmu lasījusi šogad. Beidzot rodas pārliecība, ka dzeja spēj mani uzrunāt un tā maldīšanās no autora uz autoru un no grāmatas uz grāmatu nav jāmet pie malas.
Pasaulē zem saules – šo dzeju rakstījis kāds vīrietis, kurš ļoti aizrāvies ar jūru, jo par to bija gandrīz visi viņa dzejoļi. Un tas deva nelielu jūras slimību.
Latvijas arhitektūra 1991-2011 – atkal kārtējais reklāmas katalogs ar māju smukbildītēm un īsiem, vispārīgiem aprakstiem. No arhitektūras grāmatām sagaidu dziļāku analīzi, bet to Latvijā nez kāpēc nevar dabūt.
The Complete Idiot’s Guide to Wine – šo lasīju ar mērķi vairāk saprast par savu mīļāko dzērienu. Pirmās pāris nodaļas bija tiešām ļoti labas un deva daudz saprašanas, bet pārējās likās pilnīgi nevajadzīgas, ja vien blakus pagultē nestāv aprakstītā vīna šķirne un tu nevari pārliecināties par grāmatas patiesumu, garšojot aprakstīto un salīdzinot savas izjūtas ar autora.

Noskatījos vairākas filmas, bet no tām vērts pieminēt tikai divas – par Brīnumu jau savas domas izteicu. Jāsaka, ka pozitīvi pārsteidza arī “Me, Earl and the Dying Girl”, kas stāsta par jaunas meitenes saslimšanu ar leikēmiju un kā piespiedu draudzība pārtop labi pavadītā laikā. Lai gan brīžiem tizla un iebrauc “jaunieši ir tik neveikli” klišejas grāvī, tomēr ir vērts veltīt pāris stundas un noskatīties.

Tāpat decembris ieiet vēsturē ar to, ka teātra izrāžu gada favorītos (lasi te) ieiet visas decembrī redzētās izrādes. Respektīvi, divas. Par vienu es jau uzrakstīju – “Cerību ezers”, bet “Cilvēki, lietas un vietas” Nacionālajā teātrī lieliski portretē cilvēka, kas aizrāvies ar atkarību izraisošām vielām, dzīvi. Brīžiem tik lieliski, ka sāp. Un sāpēs vēl spēcīgāk, ja pazīsti kādu tādu no sava paziņu, draugu, radu loka. Izcila izrāde, ko ir vērts redzēt.

Plāni janvārim arī ir, vismaz teātra ziņā, bet par tiem sīkāk uzzināsiet vai nu mēneša atskatā (kas nepazudīs) vai ja man būs tik daudz ko teikt, ka sadomāšu par to uzrakstīt atsevišķi.

Lai radošuma un spēka pilns jaunais gads!

Attēls te.

Atskats uz novembri

https://data.whicdn.com/images/302075215/large.jpg

Šis bija interesants mēnesis, jo plānots bija daudz vairāk nekā es patiesībā izdarīju, kas vairāk ir attiecināms uz teātra sadaļu, kurā šomēnes ir tukšums, vien neliels komentārs par Spēlmaņu nakti. No filmām es arī neko ievērības cienīgu neskatījos, tāpēc arī tā sadaļa šomēnes tiks pārsaukta par seriāliem, jo par tiem ir vairāk, ko teikt.

Izlasīju septiņas grāmatas:

  • “Mazā hygge grāmata” – atsauksme te.
  • Dženifera E. Smita “Iespēja iemīlēties no pirmā acu skatiena” – pārāk saldi un pārāk nereālistiski. Divi jaunieši satiekas lidostā, lido ar vienu lidmašīnu un pēc lidojuma tiek izšķirti, bet joprojām kaut kā satiek viens otru. Galvenie varoņi man nepatika, bet patika meitenes attiecības ar tēvu un to izaugsme grāmatas garumā. 2/5
  • Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” – klasika, ko vēlējos izlasīt jau sen un paldies skolai, ka piespieda mani to izdarīt. Ja grāmata būtu manā grāmatplauktā un es taisītu Try a chapter tag, tad šo izmestu ārā jau pēc pirmās nodaļas. 2/5
  • Mihails Smoļins “Kodi, atslēgas un simboli romānā “Meistars un Margarita”” – pateicīga grāmata, lai vairāk saprastu romānu “Meistars un Margarita”. Sarežģīta grāmata, kas parāda, cik sarežģīts un nozīmju pilns ir pats romāns. 3/5
  • Maija Sepa “Migrēna. Izlaušanās” – atsauksme te.
  • Nīna George “Lavandu istaba” – ļoti atmosfēriska grāmata. Stāsts ir par grāmatu kuģa īpašnieka Pardū savas dzīves mīlestības meklēšanu. Drīzāk man patika pats piedzīvojums – kuģošana, jaunu cilvēku satikšana, nekā mīlestības aspekts. Lasot sapratu, ka vēlos tādu pārdevēju kā Pardū – kas iepazīst cilvēku un atrod viņam to/tās grāmatas, kas viņam pašreizējā dzīves brīdī ir nepieciešamas. 4/5

Noskatījos divus seriālus:

  • How to get away with murder – sezona aprāvās pusē, jo līdz nākamajai sērijai jāgaida līdz janvārim. To nu seriāla veidotāji māk – uzlikt tādu kaceri, ka atliek grauzt nagus par turpinājumu. Šai sezonai savā dzīvē paredzu tādu pašu nākotni kā citām, respektīvi, pa to laiku, kamēr seriālam ir pārtraukums, visu esmu aizmirsusi, tādējādi nekad neapnīk skatīties.
  • Novembrī pie skatītājiem devās arī seriāls Young Sheldon, kas ir veidots kā The Big Bang Theory priedēklis. Seriāla nosaukums atklāj arī visu, kas tur ir – stāsts ir par Šeldonu bērna vecumā, tiek darītas lietas, kas iespaido viņa psihi un kas liek vēlāk no tā ciest Lenardam. No humora gan tur ir pusi mazāk kā The Big Bang Theory, bet ir bijušas tikai četras sērijas, tāpēc pāragi spriest.

Mums katram reiz dzīvē pienāk krīzes. Man ir bijusi grāmatu krīze, kad nezini, ko lasīt tālāk, tāpēc nelasi neko. Nu šī krīze ir pienākusi teātrim. Lai gan ieplānotās divas izrādes novembrī neapmeklēju veselības problēmu dēļ, tomēr man nav arī liela vēlme pirkt jaunas biļetes, jo neviena izrāde neuzrunā ne anotāciju, ne atsauksmju ziņā. Es gan protams, naivi ceru, ka tas ļoti drīz pāries un vismaz janvāri es kā kārtīgs cilvēks varēšu iesākt, atgriežoties pie sava mērķa – apmeklēt teātri vismaz reizi nedēļā.

23. novembrī, LTV1 un laimīgajiem klātienē bija iespēja redzēt Spēlmaņu nakti – tādu teātra cilvēku salidojumu, kas, kā jau kārtīgs salidojums, notiek reizi gadā. Ballītei pie reizes ir arī oficiālā daļa, kurā apbalvo teātra cilvēkus par veiksmīgākajiem, labākajiem sezonas darbiem. Šogad liela daļa balvu aizceļoja ārpus Rīgas – Daugavpils, Liepāja, Valmiera. Liels prieks ir par Riharda Jakovelu kā gada labāko aktieri, Alisi Danovsku kā gada jauno skatuves mākslinieku un “Precībām” kā gada labāko izrādi. Pati balvu pasniegšana bija viegla, asprātīga, iekļāva aktuālos teātra procesus un lielu devu ironijas, kas to padarīja vēl lieliskāku. Vakara vadītājas Indra Burkovska, Inese Ramute un Elīna Dambe bija superīgas. Jāsaka, ka labākā ceremonija, ko esmu redzējusi.

Jāsaka arī tas, ka es izdomāju, ka blogā Ziemassvētki sāksies jau ar pirmo decembri un publicēšu divus ierakstus nedēļā – pirmdien, 9:00 no rīta un trešdien, 9:00 no rīta. Ierakstu plāns jau ir tapis, atliek to tikai realizēt.

Attēls te.

Atskats uz oktobri

https://data.whicdn.com/images/300111657/large.jpg

Oktobris likās ļoti lēns mēnesis, bet, paskatoties uz paveikto, izrādās, ka tā nemaz nav. Likās arī, ka ir ļoti daudz jādara skolai, bet tomēr kaut kā (mistiski) ir atradies laiks, lai izdarītu visu, par ko es pastāstīšu šeit.

Oktobrī izlasīju sešas grāmatas:
Laiena Moriartija “Lielie mazie meli” – lasīju, lai varētu noskatīties seriālu, par ko bija dzirdētas labas atsauksmes un grāmata jau sen stāvēja manā lasīšanas sarakstā. Izlasīju un vīlos. Grāmatā pieteiktās profesijas es neieraudzīju – Madelaina kā PR speciāliste eksistē tikai anotācijā, Seleste kā advokāte neatklājas, drīzāk viņas tiek attēlotas kā pilna laika mammas, bet netiek pieminēts tas, ka varbūt viņas bērnu dēļ karjeru ir atlikušas malā. Eds kā vietējās avīzes žurnālists ir nekam nederīgs, jo skaidri tiek teikts, ka viņš nezina neko, kas noticis pēc 1989. gada – kā tāds vispār var strādāt žurnālistikā? Stāstam pluss par spriedzi, kas tika uzturēta, lai tikai beigās uzzinātu vainīgo noziegumā, bet viss kopumā man atgādināja traku mammu intrigas, ne trilleri. 3/5
Džodžo Moja “Viens plus viens” – emocionāls un ļoti cilvēcīgs stāsts par dzīvi un mēģinājumiem to dzīvot cilvēkiem nedaudz spiedīgos apstākļos. Tā kā autore ļoti koncentrējās uz romantisko aspektu, man pietrūka pabeigtības sajūtas bērnu dzīvēs – jā, Džesai viss ir labi, bet nav sajūtas, ka ar bērniem turpmāk viss būs kārtībā. Pirmās 100 lapas man bija jāizmoka, lai vispār saprastu, kas notiek un sāktu orientēties varoņos, bet pēc tam gāja raitāk. 4/5
Karīna Račko “Saplēstās mežģīnes” – nonākam pie visvairāk reklamētākās latviešu literatūras šogad. Vai lielāka reklāma nozīmē sliktāku darbu? Iespējams. Manuprāt, ir jāpatur prātā žanrs, kurā tas tiek rakstīts, jo kā erotiskā literatūra tā ir pat ļoti ok. Stāsts ir ļoti aprakstošs (ne tikai seksa ainās) un valoda nav jēla kā tas ir, piemēram, tulkotajos darbos. Acīs iekrita sīkumi, piemēram, kā rudens/ziemas kolekcijā var dominēt mežģīņu, tilla un zīda audumi, ja ir auksts? Laika līnija te vispār neeksistē un tikai beigās lasītājs uzzina, ka galvenie varoņi ir ar 15 gadu starpību. Kaitināja, ka visi strīdi pa vidu beigās tika atrisināti pavisam neloģiskā veidā, kā arī visus dokumentus no galda aizslaucīt ir absolūti nepraktiski, ja pēc tam tie ir jāceļ atpakaļ augšā. Un kas tie par varoņu vārdiem, ja darbība notiek Rīgā – Džonatans un Ketlīna? Bet acīmredzot grāmata ir kaut kas, kas nepieciešams latviešu lasītājiem, ja jau ir tik liels pieprasījums. Cienītājus varu iepriecināt ar ziņām, ka būs arī turpinājums. 2/5
K.S.Lūiss “Burvja māsasdēls” – kā 1955. gadā rakstīta grāmata ir ļoti ok, bet ar mūsdienu fantāzijas žanra grāmatu bagāžu raugoties, jūtos nedaudz nokavējusi sajūsmas vilcienu. Piedzīvojumi neaizrāva, lai gan tēli man patika. Vismaz beidzot esmu iebāzusi degunu šajā sērijā, lai saprastu sajūsmu un to, ka sēriju neturpināšu. 2/5
Riks Riordans “Zibens zaglis” – ļoti patika mitoloģijas aspekts – neko daudz es par to nezinu, tāpēc bija interesanti iedziļināties un to izprast. Pluss arī tāds, ka šeit varoņu vārdi nav izdomāti, tāpēc pie reizes var kaut ko iemācīties, nevis kā citās fantāzijas žanra grāmatās, kad ir jāatceras, ka viss ir izdomāts. Grāmatā aprakstītie piedzīvojumi bija tik aizraujoši, ka nevarēja nolikt grāmatu malā. Vēl neesmu sapratusi, vai interese ir tik liela, lai šo sēriju turpinātu, bet pirmais iespaids ir visnotaļ labs. 4/5
Jānis Joņevs “Jelgava 94” – pārlasu šo skolas dēļ un liela bija mana ne-sajūsma, kad uzzināju, ka kaut kas tāds vispār būs jādara. Atmiņā bija iespiedusies kā grāmata, kas man nepatika. Bet patīkams bija pārsteigums, kad sapratu, ka vārdi virknējas labi un, ja tik ļoti nenāktu miegs, varētu visu grāmatu izlasīt vienā piegājienā. Lai gan neesmu metālmūzikas cienītāja un to ikdienā neklausos, kaut kā jutu līdzi visām zem tilta līšanām uz grupu koncertiem, pēdējās naudas sakasīšanu ieejai Biržā vai koncertā un pēckoncerta mammas kotletēm. 4/5

Noskatījos četras filmas/seriālus:
Minimalism: A Documentary About the Important Things – pēdējā laikā arvien saistošāks šķiet minimālisma dzīvesveids, tāpēc noskatījos šo filmu. Bija ļoti spilgtas atziņas par minimālismu un to, cik ļoti patērnieciskajā laikmetā apaugam ar nevajadzīgām mantām. Filma parāda vairāku cilvēku pieredzes, pārejot uz šo dzīvesveidu. Ļoti interesanti bija vērot arī minimālisma arhitektūru – īstenībā mums nevajag villu, lai būtu laimīgi, pietiek arī ar 3x3m mājiņu. 5/5
Big Little Lies – jau minētais seriāls, kurš ir labāks par grāmatu. Iespaidīgi aktieri (Kidmena, Viterspūna utt). Seriālā nav tik uzkrītoši savstarpējie strīdi un intrigas, tāpēc seriāls interesants un ne tik kaitinošs. Arī te tiek uzturēta spriedze, līdzīgi kā grāmatā, bet atzīšanās pie detektīviem seriālā ir vairāk nesaistīta ar sērijas saturu nekā grāmatā. 4/5
Svingeri – kad šo rādīja kino man bija nojauta, ka nevajag iet. Mana nojauta bija pareiza, jo noskatījos, kad radīja TV. Sauktu to par divu stundu mocībām ar lieliskiem latviešu aktieriem. Komēdija, kur nekas nav smieklīgs, izņemot acīmredzamo mulsumu. Varbūt nelikās smieklīgi, jo joki jau bija dzirdēti labu laiku. Cik dzirdēju, būs kaut kas līdzīgs turpinājumam vai cita filma, bet tādā pašā stilā. 2/5
Rebel in the Rye – par to uzrakstīju – lasi te. 3,5/5
You’re the Worst – seriāls, kuru sāku skatīties pašās mēneša beigās un trīs dienās tiku cauri divām sezonām. Man ir ļoti grūti atrast seriālu, kuru gribas skatīties neatraujoties, jo šajā ziņā esmu garastāvokļa cilvēks, bet šis apmierina manas pašreizējās vēlmes. Krietna deva sarkasma padara šo vēl vairāk skatāmāku un pirmā sezona ir labāka par otro. Ja esi IMDB reitingu cilvēks (tie sakrīt ar tavu viedokli), šis nebūs tev. 4/5

Apmeklēju trīs teātra izrādes:
“Melot” Nacionālajā teātrī – ļoti laba un vajadzīga tēma, kas atklāj aktiera profesijas neredzamo daļu. Stāstā tika izmantoti piemēri no Francijas (no sākotnējā materiāla) un no Latvijas, bet varēja visus piemērus stāstīt no Latvijas, lai skatītāji vairāk tiktu iesaistīti un saprastu, par ko iet runa. Kā cilvēkam, kurš dažus gadus ir mācījies lietuviešu valodu, ļoti patika šīs valodas izmantojums izrādē. Pēc izrādes noskatīšanās top vairāk skaidrs, kā tiek taisīta izrāde un kā būvējas tēli, ko redzam uz skatuves.
“Jaunības slimība” Neatkarīgajā teātrī Skatuve – man tā arī netapa skaidrs, ko izrāde mēģina pateikt, jo visa bija par daudz. Izrādē vienlaicīgi darbojas septiņi vai astoņi jaunie aktieri, katram no viņiem ir savas problēmas, bet kas veido visu kopējo “jaunības slimību” tā arī netop skaidrs. Aktierdarbi ir ļoti labi un ar interesi sekošu līdzi, kā tie attīstās, iespējams, jau lielākos teātros. Iespējams, vēstījumu neuzķēru arī tāpēc, ka bija nenormāli auksts.
“Labie bērni” VDT viesizrāde Rīgā – manuprāt, pirmā izrāde manā teātru pieredzē, kad nelika izslēgt telefonu, bet veicināja tā lietošanu. Skatītājiem bija ļauts fotografēt izrādi un likt to sociālajos tīklos, kas paspilgtināja izrādes tēmu – sociālo tīklu lietošana jauniešu vidū un tā sekas. Izrāde ir domāta jauniešiem, lai gan uz īsto vecumu ir grūti notrāpīt – manis redzētajā izrādē dažiem viss uz skatuves attēlotais likās šausmīgi smieklīgi, citi pēc izrādes bija sadrūmuši. Labi, ka tika izmantota jauniešu valoda – šeit pluss ir jaunie aktieri. Ļoti ceru, ka skolotāji izmantos izdevību un aizvedīs 8.-12. klašu skolēnus uz šo izrādi.
“Tobāgo” Kongresu namā – gāju, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes no vasaras, kad izrāde sāka savu ceļu pie skatītājiem. Biju redzējusi daļu no vecā iestudējuma 2002. gadā, tāpēc liels bija mans pārsteigums, ka pārmaiņas ir piedzīvojusi tikai daļa aktieru sastāva un daļa dekorāciju. Jo viss pārējais ir precīzi tas pats – pat tērpi (negribas ticēt, ka saglabāti tie paši vecie, bet kāpēc jātaisa jauni precīzi tādi paši?). Pusi izrādes vispār saprast nevarēja, jo aktieru dikcija nebija tik laba, lai pie mutes piespraustais mikrofons spētu izšķirt vārdus. Uz brīdi sajutos kā maza novada kultūras namā, kur šāda tipa izrāde ir gadsimta notikums, jo publika ar sajūsmu ņēma pretī visu, ko tai deva.

Pabiju arī Kongresa nama grāmatu svētkos, no kurienes pārrados ar 10 grāmatām – maks neprotestē, jo nopirku tikai trīs. Jāatzīmē, ka šogad (piektdienā) bija ļoti labs grāmatu maiņas piedāvājums un ceru, ka arī manis aiznestās grāmatas ir atradušas jaunus saimniekus.

Attēls: te.

Atskats uz septembri

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Atskats uz augustu

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/296030848/large.jpg

Vasara nu bija tik gara, cik tā bija un cilvēku žēlošanās to nepagarinās. Neesmu šķīrusies ne no biezās segas, ne vilnas zeķēm ne arī no tējas/kafijas, tāpēc pārmaiņas manā dzīvē būs tikai vēl zemāka gaisa temperatūra. Bet šī vasara rezultējās ar iespaidīgu izlasīto grāmatu skaitu, tāpēc jāatskatās, kā man veicās pēdējā vasaras mēnesī visās bloga jomās.

Lai gan jūlijā rakstīju, ka 11 grāmatas būs augstākais izlasītais grāmatu skaits vienā mēnesī šajā gadā, es kļūdījos. Augusts beidzās ar 15 izlasītām grāmatām. Iespējams, tas varētu būt arī mans rekords visā lasīšanas vēsturē. Tagad gan droši varu teikt, ka tā arī paliks, jo priekšā ir rudens, skola un citi darbi. Bet nu par izlasīto:

  • Laima Kota “Istaba” – patīkami pārsteidza stāsta raitais temps, kā rezultātā grāmatu izlasīju pāris dienās. Romāns vēsta par 80. gadiem Latvijā, kad cilvēki stāv rindās pēc desām, sviesta un kafijas, iet uz savām istabām komunālajos dzīvokļos un dzīvo kā māk. Lai gan pati šajā gadu desmitā neesmu dzīvojusi, tomēr arī manu bērnību caurvij tieši šim laikam raksturīgi elementi, kas grāmatu padara vēl vairāk sirdij tīkamu. 5/5
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Atlase.” – šis ir mans guilty pleasure, ar ko ļoti labi var izkāpt no lasīšanas krīzes. Atsauksmi jau esmu rakstījusi.
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Elite.” – otrā daļa iepriekšējai grāmatai. Kopš Atlasē ir palikušas tikai sešas meitenes, sacensība kļūst jūtamāka. Meitenēm ir jāpierāda, ka viņas ir gatavas kādreiz vadīt valsti, tāpēc viņām visu laiku sevi ir jāpierāda. Tas gan neliedz Amerikai ik pa brīdim sarīkot skandālus un uzvesties neadekvāti. Viņa joprojām ir kaitinoša. 3/5
  • Megija Stīvotera “Balāde”, Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”, Elīna Kursīte un Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, Anna Toda “After. Pēc mūsu tikšanās”, Kīra Kesa “Mantiniece”, Kīra Kesa “The Crown”, Viljams Šekspīrs “Hamlets” – par to visu, kas man sakāms var izlasīt te.
  • Ieva Zole “Sarunas ar Māru Ķimeli” – patīkami pārsteidza šādas grāmatas eksistence. Grāmatā iekļautas vairākas intervijas, kas aptver dažādus režisores Māras Ķimeles dzīves periodus – no bērnības līdz iestudējumiem Latvijas teātros. Interesanti bija ielūkoties režisora darba virtuvē, bet spilgti viņa runā arī par dzīvi, mīlestību un mākslu. Obligātā lasāmviela teātrmīļiem, bet arī mirstīgiem cilvēkiem nekaitēs. Gribētu līdzīgu grāmatu vēl par kādu režisoru. 4/5
  • Frederiks Beigbeders “ekstazī stāsti” – man patīk Beigbedera rakstības stils – tiešs, brīžiem šokējošs, tāpēc arī ilgi nedomājot nopirku viņa jaunāko tulkojumu latviski. Šeit var iepazīt agrāko Beigbederu (pirms viņš nebija pievērsies vēsturiskām personībām un vēl pāris grāmatām pirms tās) 14 īsos stāstos. Un tiešām ir jūtams agrākais rakstnieks, jo emociju gamma, ko var pieredzēt, ir ļoti plaša. 3/5
  • Dace Rukšāne “Mīlasstāsti” – Rukšāne lasītājus izaicina mesties citādu mīlasstāstu piedzīvojumā – ne klasiskajos, šķebinošajos, bet īstajos un dzīves sūruma piepildītajos. Daži stāsti atstāj pārdomu aizmetņus, citi neizraisa neko, bet šis noteikti ir krājums, ko vēlos savā plauktā, lai ik pa laikam pāršķirstītu. 3/5
  • Amanda Lovelace “The Princess Saves Herself in this One” – “ja patika “milk and honey”, tad patiks šis” izlasīju goodreadā un gāju meklēt šo dzejas brīnumu. Un tā ir taisnība, arī šis man patika. Varbūt neeeedaudz mazāk kā “milk and honey”, bet arī šis lika ciest. Ja sākumā dzejoļi ir viegli, tad vēlāk jo tālāk lasi, jo vairāk grūtsirdīgums spiež pie zemes līdz sēdi un domā ko iesākt ar dzīvi. Arī šī būs manā grāmatplauktā. 5/5

No filmām gribu pieminēt tikai vienu:

  • Everything, Everything – stāsts par meiteni, kurai ir alerģija no visa, tāpēc viņa dzīvo sterilā mājā visus 18 gadus un neiet ārā. Līdz brīdim, kad kaimiņos ievācas jauna ģimene un viņa iemīlas viņas vecuma puisī un sāk darīt lietas, ko nekad agrāk nebija darījusi. Filmā redzami visi pusaudžu filmām raksturīgie aspekti – pirmā mīlestība, attiecības ar vecākiem, vilšanās, meli. Un varbūt tieši tāpēc, ka šos aspektus nav iespējams padarīt citādus, filma man nepatika. Ļoti kaitināja galvenā varone, kas uzticas pāris dienu pazīstamam čalim un jau skrien uz otru valsts galu, atstājot visu sev aiz muguras. Tāpat Maddy (galvenā varone) bija iespaidīgs plāns saistībā ar savu nākotni, bet tas, kā tas īstenojas, netika parādīti. 5/10.

Seriāli

  • The Bold Type – netīšām uzskrēju virsū seriālam par savu nākotnes profesiju (studēju žurnālistiku). Trīs draudzenes Jane, Sutton un Kat strādā sieviešu žurnālā un mēģina sabalansēt karjeru, draudzību un personīgo dzīvi. Seriāls ir veidots iedvesmojoties no žurnāla Cosmopolitan galvenās redaktores Joanna Coles dzīves. Neņemot vērā to, ka darbs redakcijā tika attēlots kā bērnudārzs (audzinātāja un mazuļi, kas rada pilnīgi aplamu iespaidu par emocionālo pusi redakcijā), skaidri tika parādīti darba aspekti, ar kuriem būtu jārēķinās. Ja tu vēlies kļūt par žurnālistu un vēlies vieglu seriālu, ar ko nobeigt vasaru – šis varētu būt tas, kas tev ir nepieciešams. 8/10

Teātris

  • Liepājas teātra “Precības” – Agafja ir nolēmusi precēties, tāpēc savedēja Fjokla piedāvā izvēlēties starp pieciem dažādiem vīriešiem. Izvēle nav viegla un vīriešiem visu laiku ir jāpierāda, ka tie ir viņas vērti. Izrāde ir mēma komēdija ar izteiksmīgiem tērpiem un iespaidīgu horeogrāfiju, kas neļauj novērst skatienu no skatuves. Apbrīnoju aktierus un viņu plastiskumu. Izrādes beigas atstāj jautājumu, ko savā galvā risinu vēl šodien. Ja neesi redzējis, aizej! 9/10

Septembris ir laiks, kad vasaru vēl var nedaudz paķert aiz astes (bet tā šogad tāpat ir bijusi vairāk “uz papīra” nekā īstenībā), tāpēc, ja vēl nav sanācis kaut ko izdarīt, ko vēlējies, dari! Bet atceries, ka arī krāsainās lapās ir sava burvība. Un galu galā, septembris iezīmē arī jauno teātra sezonu, tāpēc mani (un varbūt arī tevi) sagaida 10 mēnešu prieks!

Attēls te.